Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


III Carrera X Montaña. Sierra de Chiva. Master 61 km

01 Chiva0004

Atsāku regulāri skriet 2012. gada sākumā, Janvāris padevās tāds ražens, spītējot aukstumam, mierīgā tempā skrēju 5 – 15 km distancītes. Ap Jūniju – Augustu treniņi izpalika – vasaras mēnesis un nejauši sanāca pat pagulēt slimnīcā, tas arī ir viens iemesls, kāpēc šogad izlaidu Siguldas kalnu maratonu, bet noteikti to darīšu nākamgad. Pēc slimnīcas biju tāds nekāds un ņemot vērā veselu divu mēnešu pauzi, izdomāju, ka piedalīšos Siguldas pusmaratonā, noskrēju diezgan mierīga tempā 1:58:03~ un likās, ka šogad vairāk nekas nenotiks.

Turpināju ierastos treniņus un Mārtiņš kaut kad septembra beigās ieminējās, ka varētu braukt uz Spāniju un noskriet tur tādu kalnu ultramaratonu. Tā nu tas viss aizmirsās, līdz 11. novembrim, kad biju izgājis ārā skriet līdz Krastmalai un aizdegt tur svecīti. Skrienot sazvanījos ar Mārtiņu un tajā sarunā nolēmām, ka IR jābrauc.

Kalni, Spānija, bīstamas takas, saule, skriešana, ideāli! Bilde no šī gada trases ar kādu skrējēju, varētu būt kāds 39km~

Kalni, Spānija, bīstamas takas, saule, skriešana, ideāli! Bilde no šī gada trases ar kādu skrējēju, varētu būt kāds 39km~

Tā nu sākās nopietna gatavošanās, cik nu vēl varēja paspēt, un novembrī noskrēju 162 km, kas ir arī mans šī brīža mēneša kilometru rekords. Tas gatavošanās process pats par sevi bija ļoti interesants. Sanāca satikt meiteni, kura ir skrējusi 360+ dienas pēc kārtas, tādu traku skrējēju, kurš visu vasaru trenējies un skrējis kalnos, pie tam ir ļoti traks laivotājs, braucām vēl skriet uz purva laipām ar Pūguli (Čoms, kurš katru dienu palielina nopeldēto baseinu skaitu, tur jau šobrīd sanāk vairāki kilometri), braucām uz Krimuldas serpentīnu (Ar tādiem skrējējiem, kuri 100 km savāc nedēļā), un naktīs skrēju pa mazajiem Biķernieku kalniņiem augša, lejā. Dažos skrējienos taisīju veselu pietupienu sēriju ik pa 300-500 m, pēc pāris pietupienu sērijām jau bija grūti.

Kalnu ultramaratons tuvojās un parādījās sajūta, ka pietrūkst laiks. Vienu mēnesi pirms Sierra de Chiva ultra maratona ar Mārtiņu un Daci nopirkām avio biļetes, noīrējām mašīnu, rezervējām viesnīcu un samaksājām par dalību, kopā viss pasākums tā uz 240 LS~. Spāņiem šīs sacensības ir tāds vietējais pasākums un visa informācija oficiālajā saitā bija spāņu valodā, par laimi ar google translate kaut ko varēja saprast. No Latvijas bijām pieteikušies 6.

Ielidojām Barselonā, veiksmīgi un ātri tikām pie noīrētā auto – Seat Leon. Dace bija sajūsmā par sarkano krāsu, es par to, ka auto dīzelis – ekonomiskāk. Uzreiz devāmies uz Chivu, bija aptuveni 7 stundas laika, lai nobrauktu 400~ kilometrus un piereģistrētos skrējienam. Road tripa skats jau lielisks, kalni pa labi un Vidusjūra pa kreisi. Diemžēl nezinājām un nebijām iedomājušies, ka Spānijā ir maksas autobāņi, sanāca samaksāt kādus 45 eiro par tiem 400 km.

Chivā ieradāmies vakarā, diezgan laicīgi, saņēmām numurus, Ļoti pārsteidza, ka organizatori katram dalībniekam uzdāvināja skriešanas t-kreklu un zeķes ar Sierra de Chiva apdruku un pat vīnu. Mēģinājām atrast kādu vietu, kur Chivā paēst, jo vajadzēja kārtīgi iestiprināties nākamās dienas sacensībām. Nekā. Visur tikai bāri, izstaigājāmies līdz kaklam un tie spāņi, kurus satikām uz ielas neprata angliski. Vienai sievietei ar zīmju valodu rādīju, ka gribu ēst, bet viņa drošvien nodomāja, ko es tur daru. Tādi izsalkuši staigājām apkārt, Mārtiņš teica, Chiva ir tā kā kaut kādi Latvijas Preiļi. Vismaz atradām lielveikalu un iztikām ar maizītēm. Vienīgi sviesta vietā nopirku raugu, hah.

Tajā pašā vakarā pirms skrējiena, bija neziņa, ko vilkt mugurā, ko ņemt, cik daudz ņemt, tāds veselīgs pirms starta stress. Nebija ne jausmas, kā būs kalnos, cik daudz saule cepinās, vai pūtīs stiprs vējš. Kādu stundu pavadīju ģērbjoties, saliekot ekipējumu (2 magnija ampulas, 4 enerģijas batoniņi) un vel izdomāju rokā līdzi nest 0.5l ūdeni. Mārtiņam un Dacei bija speciāla skriešanas soma un dzeršanas sistēma, izdomāju tā vairāk pa minimālo, paļaujoties uz to, ka kontrolpunkti ik pa 10 km un tur varēšu uzpildīt gan ūdeni, gan paēst.

 

Mans numurs 262.

Mans numurs 262.

Garākā distance, ko biju noskrējis iepriekš, 42 kilometri, pirms diviem gadiem Nordea Rīgas maratonā, šis patiešam solījās būt izaicinājums. Zināju to, ka līdz kontrolpunktam noteikti tikšu un tad jau būs atlicis pavisam maz, kādi 30km. Tajā vakarā uz lapiņas rakstīju plānu, 10 km 1h 20, 20 km 2h 40 u.t.t. Svītroju, rakstīju pa jaunu, apspriedos ar Mārtiņu, nu tiešām nevarēja saprast, kāds tad būs tas temps kalnos.

Rīts iestājās ar šoku, kad Dace bez maz vai kliedza – CEĻĀĀĀS, izrādās, Dace savam modinātājam bija uzlikusi snooze un pati iesnaudusies, bet es savējam nebiju pagriezis laiku, nu jā, rīts iesakās stresaini, bet vismaz viss jau bija salikts. Ielecām mašīnā, pedālis līdz grīdai un devāmies uz startu.

Kad stāveju starta koridorā, satraukums tikai bija pieņēmies spēkā, bija tumšs un auksts. Man nebija ne somas, ne lukturīša, vispār izskatījos diezgan pliks salīdzinoši ar citiem, sala, drebinājos. STARTS. Aiziet! Kā sāku skriet, tā jau otrajā kilometrā biju sasildījies, pirmie kilometri bija cauri pilsētai, mazām ieliņām un drīz jau sāka parādīties kalni, un tad jau sekoja tikai takas augšup. Trase bija perfekti nomarķēta, dažās vietās bija pat sarkanas mirgojošas lampiņas sakārtas krūmos.

Pirmā bilde no trases, uzņemta tik tikko uzskrienot kalna virsotnē, pēcāk  turpat tālumā skrējām arī lejā, kur bija pirmais dzeršanas punkts.

Pirmā bilde no trases, uzņemta tik tikko uzskrienot kalna virsotnē, pēcāk turpat tālumā skrējām arī lejā, kur bija pirmais dzeršanas punkts.

Skrienot runāju ar Mārtiņu un, izdzirdējis mūs runājām Latviski, mums piebiedrojās Arnis, vīrs, kas izdomājis izmēģināt ko jaunu. Tā nu skrējienu turpinājām kopā, pa brīdim viņam pa priekšu, tad aizmugurē, tad atkal kopā, jo temps jau katram savs. Pirmajā dzeršanas punktā, desmitajā kilometrā ieskrēju pēc kādas 1h 10.

 

04 DSC_0113-300x168

Ielejās bija silti un pat karsti, bet kā uzskrēju kalnu virsotnēs, bija pavisam nelāgi, pūta ļoti stiprs vēss vējš, visticamāk no Vidusjūras puses, un man šausmīgi pūta sānus. It kā sākumā likās, ka būs labi, bet pēc piecām minūtēm šajā vējā sapratu, ka ilgstoši tas nu gan nav veselīgi. Sāku skriet ātrāk, garām citiem, jo vēlējos pēc iespējas ātrak tikt kaut kur bezvējā, bija diezgan smagi. Man ļoti paveicās, ka atkal satiku Arni, viņš iedeva savu džemperi, vispār bez tā džempera patiešām būtu liela mērce. Pavisam drīz bija jāskrien lejup, tad pat novelkot džemperi bija tā nedaudz karsti.

Laikam pārāk izbaudīju akmeņainās takas, kad pēkšņi man kāds spānis svilpa un sauca, izrādās biju izdomājis jaunu trasi, kaut kā nepamanīju marķējumu, biju aizskrējis taisni, nevis pa labi. Līdz kādam 22 kilometram viss gāja kā pēc plāna, tikai ieskrienot dzeršanas punktā, nedaudz sāpēja kreisais celis, izdevās man kaut kā tikt no tām sāpēm vaļā, staipoties un pārejot soļos, noriju ibumetīna ripu. 32 km dzeršanas punktā, priekšā sēdēja Arnis. Bija aizsēdējies, teica, ka nejūtās pārāk labi, jo iepriekšējais kāpums esot bijis brutāls. Bija arī, un ļoti interesants. Trasē taku malās bija izliktas zīmītes, piemēram, Uzmanību +35% stāvums, tad -37% kritums, un dažās vietas bija pat virves, pie kurām pieturēties, lai varētu nokāpt vai uzkāpt pa stāvo klinti. Tas jau vairāk atgādināja hikingu, pulss drošvien kādi 170~, pat ja ne vairāk kāpjot pa tādām, bet tik forši. Uz takām bija ļoti daudz sīku akmentiņu, kā skrien, soļo lejā, tā zem kājām tev viss ripo un vienu reizi sanāca ripot lejā pa kalnu, ietriecos kaut kādos asos krūmos. Spāņi aiz manis kaut ko sauca – Hoooaaa, wooaoaah, la la la, laikam zināja, ko nozīmē attapties asajos krūmos. Cauri botām izdūrās kaut kādi dadži, tādas kā adatiņas, tāpat arī iedūrās rokās, bet man bija vienalga. Pie katra soļa dažās vietās bija jāpiedomā, man arī nebija nekādas speciālas kalnu skriešanas botas.

32 kilometra dzeršanas punktā kārtīgi iestiprinājos, vēl bija kāda 1h 30, lai paspētu līdz Kontrolpunktam, kura limits ir 6h45min, attālums kādi 5km, pret kalnu. Dzeršanas punktā uz galdiņa stāvēja arī alus, kārdinoši, bet nē, paķēru maizītes, riekstus, nutellu, un kārtīgi padzēros. Vispār tur tā pārtika bija tik daudz un ļoti gribējās ēst, tas bija pilnīgi aicinājums, paliec šeit, mums ir garšīgs alus, riekstiņi, un varēsi pieēsties cik lien. Runāju ar Arni, atdevu viņam arī džemperi, jo sēžot pats bija nosalis, mudināju viņu pēc iespējas ātrāk sākt skriet un nesēdēt. Šis posms bija viens no interesantākajiem, izbaudīju.

Kāpuma augšā ala. Bija interese uzrāpties un paskatīties iekšā, bet tomēr bija jāskrien tālāk.

Kāpuma augšā ala. Bija interese uzrāpties un paskatīties iekšā, bet tomēr bija jāskrien tālāk.

 

Arnis iestiprinās ar maizītēm. 32 kilometrs.

Arnis iestiprinās ar maizītēm. 32. kilometrs.

Ja nemaldos bija kaut kādas sarunas, ka Arnim reāli rauj uz augšu visu pārtiku. Sākām iet, līdz kontrolpunktam laiks pietika, Arnim palika labāk, bet kad sākām kāpt pret kalnu, viss atgāja, aizskrēja man pa priekšu un iedeva atkal džemperi. Atsākās mūžīgā termoregulācija, ielejās džemperis nost, saule cepina, skrienot augšup, virsotnēs, ietinos džemperī.

40. kilometrs. Patiešām pasakaini, bija jāskrien pa izžuvušu kalnu upi, pavisam viegli, jo upes gultnē pavisam gludi, noapaļoti akmeņi, tāds kā grāvis, abās pusēs sakaltuši pelēki koki. Beidzās ūdens, bija arī nežēlīgi karsts. Ieskrēju kontrolpunktā ar cerību piepildīt pudeli, bet arī viņiem bija beidzies ūdens, jutos tā kā kaut kādā tuksnesī. Iedeva man kaut kādus izotoniskos dzērienus, bet es gribēju dzirdu, vēsu ūdentiņu, nevis saldu krāsvielu bagātu dzērienu. Šeit arī mans skrējiens sāka beigties, jo ap 45 kilometru atgriezās ceļa sāpes, tagad tā domājot, saprotu, ka nekad pirms tam nebiju tādu slodzi pieredzējis, skrienot lejup, savi 80 kilogrami, slīdošas kājas, nelīdzens reljefs. Neskatoties uz to, turpināju, bet nevarēju vairs normāli paskriet, kaut kā aižčāpoju līdz nākamajam kontrolpunktam, man pateica, ka priekšā vēl tikai 10 kilometri. Nieka 10 kilometri un spēks pietiek, jūtos labi, bet tomēr tas celis, vienkārši turpināju iet uz priekšu, bruņurupuča tempā, līdz mani panāca čalītis, kas vāca nost trasi un viņš izsauca mašīnu ar ko devos uz finišu. Tiku līdz kādam piecdesmitajam kilometram, laiks pat pietiktu lai aizskrietu, tā nedaudz sarūgtināts un nežēlīga cīņa ar sevi, ka viss, šeit ir laiks izstāties un nevajag turpināt. Iekāpu mašīnā, spāņi ļoti priecīgi, kaut ko uzmundrināja mani, prasīja par Latviju..

Tā nu šis bija mans pirmais kalnu maratons, mana pirmā pieredzīte un tagad, kad zinu, kā tur ir, ar asfalta skriešanu šo salīdzināt nevar.

Avots

 

11 komentāri rakstam III Carrera X Montaña. Sierra de Chiva. Master 61 km

  • Ivars Ivars

    Skati jau super, žēl gan, ka nesanāca tikt līdz finišam.

  • turiburu turiburu

    Par izstāšanos-tā nav vājuma pazīme,bet bieži tas ir saprātīgs lēmums. Nekas,nāks citi mači,labāk būsi sagatavojies.Es pērn izstājos savos sapņu mačos-Monblānā. Vienkārši nebija spēka,laikam sākumā biju pārķēris ātrumu. Un mans galvenais arguments bija ka nevēlos lai orgiem ir problēmas ar mani kalnos,naktī,lietū. Bet šogad braukšu atkal uz Monblanu.:)

  • Ja ir iespēja un galvenais vēlme, tad pateišām ir jābrauc un jāskrien, sev, zinu, ka noteikti piedalīšos un noskriešu kādu citu kalnu maratonu vai varbūt ko trakāku. Skrienu tikai 2 gadus un tā nopietnāk tikai pagāšgad sāku un man patīk, šeit cilvēki iedvesmo ;)

  • Mārtiņ š Mārtiņ š

    Jurģi gaidu tevi kādā ņergu koptreniņā!

  • Jurģi, pēc nepilna mēneša arī Tev būs 100 dienu nozīmīte! ne katrs uz ko tādu ir spējīgs ;)
    Un Tevī ir kāda īpašība, kas man ļoti patīk – Tu nenobijies un uzdrošinājies! Tas ir pirmais solis, lai sasniegtu mērķi. Ticu, ka tikāmies Serpentīnā ne pēdējo reizi ;)

  • Paldies par rakstu! Bija interesanti palasīt. :)

  • eees eees

    Jeij- šķiet arī es esmu pieminēta :)
    Labi uzrakstīts-sagribējās arī pašai tur būt :) Veiksmi nākamajā izaicinājumā! :)

  • ADz

    Bija labs pasākums :) Pievienojos par upes gultni – tur skriet bija bauda. Jurģi, lai veicas turpmāk! ;)

  • Ivi Ivi

    Super!Prieks dzirdēt par uzdrošināšanos un panākumiem! Uz nākamajām virsotnēm! Lai izdodas! :)

  • Hiēna essnee

    Apbrīnoju cilvēkus, kam pietiek dūšas izstāties. Es laikam tur ripotu tos pēdējos kilometrus, lai tikai tiktu līdz finišam!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.