Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Valmierai gatavojos Balkānos

Balkānu trio jeb [3 valstis] x [4 dienas] = [34 km]

Valmieras pusmaratons/maratons vairs nav aiz kalniem, tāpēc, neskatoties uz to, ka darba komandējumi var aizraut pavisam tālu no dzimtenes, iespējas, lai paskrietu, vienmēr ir; laiku, ja labi grib, var atrast, bet tālākais jau ir atkarīgs no vēlmes! Koferī pie žaketes un biksēm atliek ielikt botas un sporta tērpu..

***

What’s up?! Svētdien, 1.septembra vakarā sagribējās aizlidot uz Serbiju. Nu – tā vienkārši – iekāp lidmašīnā un lido! Kā?! Jūs nezinājāt, ka tā var izdarīt? Mierīgi! Iesaku pamēģināt! :) Nu lūk, tā kā tā jau bija nakts, bet Belgradā pa nakti man nebija vēlmes pastaigāties, vēl jo vairāk tāpēc, ka nākamais rīts bija jāsāk pietiekami agri, lai visas dienas garumā varētu paspēt izdarīt pāris obligāti nepieciešamas lietas un vēl pašā vakarā tā fiksi aizlaisties uz Bosniju un Hercegovinu, tad gāju gulēt.

2. septembris arī man bija pirmā skolas diena, kuras laikā bija paredzētas dažādas sapulces ar svarīgiem cilvēkiem. Es jau zināju, ka Belgradu man šajā dienā neizdosies tā kārtīgi apskatīt, tāpēc devos rīta ekskursijā ar vidējo ātrumu 11.3km/h. Skaidrs, ka pilsētas apskate no upes krasta ir kā sieviete, kas savus svārkus erotiski pavilkusi uz augšu, atklājot tikai nelielu daļu savas kājas… Jābrauc un jāapskata vēlreiz! Un tiešām, lai arī atsauksmes par šo nostūri ir dzirdētas dažādas, jāapskata taču savām acīm, jo man tik vien sanāca, kā šķērsot Savas upi pa Brankova tiltu, nedaudz pavērot ēkas un skatus no krastmalas, un pār Veco Savas tiltu steigties atpakaļ uz viesnīcu.

Serbija, Belgradas 8km

Toties! Toties man vairāk izdevās redzēt Novi Sad pilsētu Serbijas ziemeļos. Līdz tai, traucoties garām izkaltušu kukurūzu laukiem, mūs aizvizināja melnā limuzīnā. Pilsēta neliela, toties gaiša un saulaina. Hā! Kā gan nebūs saulaina, ja saule žilbina, nesoties pa gaišajām ielām?! Un pils… tā fantastiskā pils, no kuras paveras lielisks skats gan uz pilsētu, gan upi, kurā nu jau tiek glabāti radioaktīvie atkritumi, gan pāris nobombītajiem (un tā arī neatjaunotajiem) tiltiem, jebšu tiltu balstu paliekām. Eh… žēl, ka jūs to visu neredzējāt – jums atliks vien iztēloties.

***

Iztēlosimies tālāk? Pirmdienas vakars. Nav ko sēdēt vienā vietā – tā jau var ieaugt. Dodamies uz Bosniju un Hercegovinu. Ko tur? Nu kā?! Jāpaskraida arī tur! Otrdienas rīts tā arī sākās – ar 10km skrējienu gar Miljackas upi, kas tek caur Sarajevo – izpētot nostūrus, ko dienas gaitā būtu jāapskata kārtīgāk.

Bosnija un Hercegovina, Sarajevo 10km

Bet pag’, pag’, pag’! Vispirms darbs un tikai tad – izklaides! Kad sapulces garām, tas tiek arī darīts – dodamies uz šīs Balkānu valsts pilsētu ar arābejisko un turcisko šarmu. Tā jau ir – nekas daudz no B&H kultūras nav tīrs (es gan nezinu, kāda tā būtu…) – to spēcīgi ietekmējusi iepriekšminēto tautību uzmācīgā klātbūtne. Jā, nu nepietiek, ka karš, kas beidzies relatīvi nesen, atstājis savas lodes ēku fasādēs, suvenīru tirgotājiem, kas uz katra stūra tirgo turku tēju servīzes un vizuļojošas rotas, tūristiem cenšas ‘iesmērēt’ arī tukšas patronu čaulas, kas uztjūnētas vai nu kādas glāzes-vāzes veidolā, vai parastā lodīšu pildspalvā (mana māsa armijniece par to bija stāvā sajūsmā). Vai nav šarmanti..?! :)

Ilgi jau blandīties nevar – pilsēta apskatīta, pati nopētīta (jā, arī šīs dienvidu valsts iedzīvotāji gaišos cilvēkus nopēta tāpat, kā ziemeļvalstu iedzīvotāji muzeja eksponātus Luvrā)! Tuvojas nākamā diena – jauni piedzīvojumi!

***

Nepietiek jau ar to, ka trešdienas ļoti agrā rīta lidojumā no Sarajevo uz Sofiju (caur Vīni) pēc kārtējās apčamdīšanas, viņiem vēl sagribējies izvandīties pa manu somu un pārbaudīt, vai gadījumā mana pase nav viltota…?! Izrādās, ar veiklām roku kustībām, tas ir ļoti vienkārši izdarāms…

Bulgārija. Ja Serbijā taksisti cenšas noplēst pēc iespējas vairāk naudas, kā vien spēj, jo takšos skaitītāju nav; ja Bosnijā un Hercegovinā, ir līdzīgi, bet nav tik traki; tad Bulgārijā šoferīši cenšas iekasēt tik, cik rāda skaitītāji, ja vien tādi ir… ja nē, tad var gadīties, ka par braucienu nākas samaksāt vismaz 5 reizes vairāk!

Atšķirībā no iepriekšējām divām valstīm, šoreiz sanāca tā, ka pilsētas apskate bija pirms skrējiena, jo šajā dienā sapulču nebija, kas nozīmēja, ka samocītā pirmā dienas daļa (yup, lidojumā no Vīnes uz Sarajevo, pat nepamanīju, kā lidmašīna paceļas… pamodos vien tad, kad stjuarte dalīja vafeles un tēju; un kārtīgs lūziens viesnīcā varēja beigties tikai un vienīgi ar mierīgu pilsētas apskati, pēc kārtīgas snaudas!

Jāsaka – ideāls taimings! Pilsētā uztrāpījos laikā, kad ‘Free Sofia Tour’ grupiņa no viena pieturas punkta migrēja uz nākamo. Tā kā šiem tur viss notika angļu valodā, nolēmu, ka jāpievienojas un kulturāli jāpaskatās, kas tai Sofijai vēderā. Forši! Kā rezultātā, dzirdēju daudz interesantas informācijas, pārliecinājos, ka franči nav vienīgie, kam patīk bļaustīties par savu taisnību, un, galu galā, izdevās redzēt nozīmīgākos pilsētas objektus! Tāpēc, ja jums izdodas, noteikti izmantojiet šo iespēju! ;)

Ja trešdiena bija nosacīti atpūtas diena, tad ceturtdiena sākās jau drīz pēc 6h00, kad kājās tika autas krosenes un raitā solī laists uz pilsētu. Tā kā viesnīca atradās kādus 5km no centra, tad šoreiz maršruts bija stipri garāks, kā iepriekšējās dienās. Manā kontā 16km, vērojot, kā mostas pilsēta, kā teltīs pie pieminekļa guļ demonstranti un turpat pie svarīgākajām politiskajām ēkām rosās policistu bari. Dienas tālākajā plānā jau seko ierastās lietas – sapulce un lidojums.

Bulgārija, Sofijas 16km

 

***

Sofija – Frankfurte. Šajā Vācijas pilsētā reiz bija būts, taču tad netiku redzējusi pilsētas veco daļu ar tipiskajām vācu stila ēkām centrālā laukuma perimetrā, pilsētas majestātisko Domu un droši vien vēl šo to. Dažas mazas stundas tveicīgā sutoņā, vācu valodas plūdumā un reiss Frankfurte – Rīga ir klāt…

Nākamajā rītā tik agri uz darbu ļauts neiet… tāpēc – vecās labās aklimatizācijas vārdā – piektdienas rīts tika pavadīts riņķojot pa Ziedoņdārzu.

Bratislavas pusmaratons

Kamēr Latvijā valda ziema, tikmēr nedaudz skrējēju dodas meklēt „pavasari” ziemas pārņemtajā Slovākijā.

 Nedaudz pirms. Ceļojums ar autobusu kā jau ierasts sākas vēlā ceturtdienas vakarā Rīgā, turpinās Kuldīgā, Saldū un tad cauri Polijai līdz Krakovai. Krakova mūs sagaida ar -2C, slapju sniegu un drēgnu laiku, bet tas netraucē apskatīt pilsētu, kā arī apzinīgajiem izskriet vakara treniņu. Nākošais rīts jeb diena Bratislavā priecē ar +7C un sauli. Ierastā kārtība nemainās, expo, numuri, pilsētas apskate.

Rīta cēliens. Iesākās iedvesmojoši, aiz loga tikai -4C un tā skaisti lejup no debesīm plivinās sniegpārslas jeb ko vēl vairāk var vēlēties pusmaratona rītā. Brokastis. Sniegota pastaiga līdz starta vietai, kur atlikušo laiku līdz startam sildāmies un pļāpājam Eurovea lielveikalā. Organizatori aicina doties uz startu. Sabozušies, nedaudz vēsuma ieskauti dodamies starta virzienā ieņemt vietas tuvāk līnijai.

DSC_0336

Starts. Ar starta šāvienu visi aiztraucas trasē. Pirmais kilometrs kā jau pirmais kilometrs ar drūzmēšanos un sava ideālā tempa atrašanu. Apdzenu vairākus TT, kuru laiki man šķiet par lēnu, bet tuvumā paturu TT3h30. Aiz starta līkums, bet labajā pusē startam Slovākijas Nacionālais teātris. Iela plata, skriet ir kur, pēc pusotra kilometra pagrieziens pa kreisi, tad vēlreiz pa kreisi un jau atkal vēlreiz pa kreisi līdz esam izskrējuši mazu cilpiņu un atgriezušies uz platās ielas. Labajā pusē dzeršanas punkts, kuram lepni paskrienu garām. Lai arī laikapstākļi ir uzlabojušies un gaiss ir sasilis līdz +1C, jakas kabatās pazūd plānie cimdi. Vēl pāris kilometri un pagriezieni, noskrieti 5km. Dzeršanas punktā paķeru glāzīti ar dzērienu – auksts, bet der. Pēc brītiņa apdzenu Kuldīgas dāmas un pamāju. Tik dzirdu sarunu nopakaļus „viņa skrien kādu distanci pusīti vai garo?” Ilgi nedomājot pagriežu savu numuru uz aizmuguri un dzirdu „Ā, viņa mūsējā”. Pasmaidu pie sevis. Vēl pēc kilometra panāku Ingu (dullie maratonisti), pamāju un prom esmu. TT3h30 aizvien kādus 100-150m pa priekšu skrien. Ap 7km jau laicīgi iekārtojos labajā pusē, lai no galda varētu paķer kādu glāzīti. Neliela vilšanās tur ūdens, bet nesasalis.

Taisnais garais posms turpinās. Baloni turpat, pretī vēl neviens neskrien, bet priekšā aktīvi ripinās uz priekšu viens puisis ratiņkrēslā, kuru pavada cits skrējējs. Apbrīnoju šos cilvēkus. Pretējā ielas pusē parādās rosība, parādās pirmie skrējēji. Ideāli, tagad ne tikai jāskatās, kur pats skrien, bet arī kas skrien pretī. Ja visu laiku ielu sadalīja tramvaja sliedes, tad apgriešanās punkts paredzēts aiz tramvaja galapunkta. Vēl kilometrs, pieveikti 10km pa 51min22sek, lēni pie sevis nodomāju, bet mierinu ar domu, ka jāskrien vēl tik pat daudz. Atpakaļ skrienot tiek nopētīti aiz manis skrienošie dalībnieki. Daudz. Redzami pāris TT ar baloniem, kuri sākumā skrēja ar koka norādēm rokās, lai visi zina plānoto finiša laiku. Pēdējo skrējēju pavada divas policijas un divas neatliekamās medicīnas mašīnas, visu filmē operators, kurš atpakaļgaitā ne pārāk ātri pārvietojas ar kameru rokā. Ezeru pēc 11km labajā pusē neredzēju, jo ir ziema un viss ir balts, aizsalis. Garajā taisnē viens puisis pāris kilometrus mani izvēlējās kā personisko tempa turētāju.

Pie 14km, divējādas sajūtas vēl trešdaļā jāskrien vai dodamies mājās. Trase veda garām mūsu viesnīcai. Tāpat ik pa 7km trases malā valda rosība, jo šeit ir mix zonas stafetes skrējējiem. Vēl nedaudz taisnīte, pāris maznozīmīgi kāpumi/kritumi. Un aiz pagrieziena pa kreisi kalniņš augšup (labi, ka šeit skanēja mūzika, jo trasē vienīgais troksnis bija līdzjutēju radītais) līdz Svētā Mihaila tunelim. Trase ieved Vecpilsētā – šauras ieliņas, skatlogi, skulptūras, pa vidu apdzenu Indru, nopētu lūriķi – fotogrāfu. Aiz 16km kreisajā pusē paliek finišs, no labās puses pretī izskrien gandrīz finišētāji, mēs tālāk arī pa labi. TT3h30 baloni jau kādu gabaliņu pa priekšu skriet, bet man viņi kalpo kā orientieris cik tālu jāskrien, lai arī mēs pārējie, beidzot varētu griezties atpakaļ. Gribu uz finišu.

Pēdējie pieci kilometri. 16-18km šķiet velkas mūžību, jo tos balonus kā redzu tā redzu, vai viņi nemaz nedomā pagriezties? Trase tikai vijas tālāk prom no sacensību centra. Pārņem izmisums – cik vēl. Pārdomu brīdis par dzīvi, sezonu, skriešanu. Vispār jau skriešanas ātrumu tas nemaina. Smaids atplaukst, kad pie 18km parādās dzeršanas punkts, kur vienā no ūdens malkiem tieku pie ledus gabaliņa. Pavasaris. Urā, arī es beidzot griežos atpakaļ. Prieki bija īsi, jo skrienot gar upi mūs sagaida tāds jauks pretvējš. Pēdējos trīs kilometros cenšos kādam turēties līdzi, jo aizvējš ir un paliek aizvējš, lai arī cik sevi vajadzētu piespiest skriet ātrāk. 20km dzeršanas punktam paskrienu garām, nav vērts. Garmins rāda, ka noskrieti jau 20.5km, sevi mierinu ar domu, ka tomēr tas kilometrs būs vēl jāskrien. Tāpat notiek saruna par tempa kāpināšanu. It kā izdevās, it kā nē, jo pēdēja finiša taisnītē vienam onkam tomēr zaudēju (vecāki cilvēki jāpalaiž pa priekšu). Finišs. Pulkstenis rāda, ka trasē pavadītas 1h47min59sek (rezultātos 1h46min55sek).

DSC_0384

Pēcfinišs. Kur tur kreisajā pusē bija lielais ekrāns neredzēju, tāpat nemanīju tablo ar nulle kā finišējušo vārdiem. Lēnām atvelkot elpu virzos uz priekšu. Tieku pie medaļas, kuru uzreiz pati uzkaru kaklā, lai nepazūd. Plēves maiss – silti, rinda pēc tējās. Celtnieku stalažas – organizatoru jociņš, lai dalībniekiem būtu vieglāk nokļūt augšā un nodot čipus. Sausas drēbes. Rinda pēc banāna, bulkas un tējas. Teltī silts. Mājupceļš.

Atlikusī diena Bratislavā, Vīnē un atpakaļceļš. Pēc kārtīgām pusdienām dodamies apskatīt atlikušo Bratislavas daļu – uzkāpt augstākajā kalnā. Ļoti prātīga doma, bet toties skats uz pilsētu skaists. Lai arī kādu, bet pavasari Bratislavā atradu, jo vienā no dārziem ziedēja sniegpulksteņi. Nākamā diena Vīnē mūs sagaidīja ar -2C un slapju sniegu, gan no gaisa, gan pāris centimetru biezā sniega kārtā uz zemes. Atvēlētās 4 stundas paiet nemanot, apskatot Vecpilsētu. Mājupceļš kā mājupceļš – Austrijas, Slovākijas, Čehijas, Polijas, Lietuvas un visbeidzot arī Latvijas robežu šķērsojot.

Nobeiguma vietā.

Ir jau dīvaini sezonas pirmajā pusmaratonā labot personisko rekordu ar “bagātīgu” ziemā saskrieto bāzi.

III Carrera X Montaña. Sierra de Chiva. Master 61 km

01 Chiva0004

Atsāku regulāri skriet 2012. gada sākumā, Janvāris padevās tāds ražens, spītējot aukstumam, mierīgā tempā skrēju 5 – 15 km distancītes. Ap Jūniju – Augustu treniņi izpalika – vasaras mēnesis un nejauši sanāca pat pagulēt slimnīcā, tas arī ir viens iemesls, kāpēc šogad izlaidu Siguldas kalnu maratonu, bet noteikti to darīšu nākamgad. Pēc slimnīcas biju tāds nekāds un ņemot vērā veselu divu mēnešu pauzi, izdomāju, ka piedalīšos Siguldas pusmaratonā, noskrēju diezgan mierīga tempā 1:58:03~ un likās, ka šogad vairāk nekas nenotiks.

Lasīt tālāk.

Polijas Neatkarības dienas skrējiens

Kamēr citur svin Lāčplēša dienu, tikmēr citi Polijā, Varšavā piedalās XXIV Neatkarības dienas skrējienā. Lasīt tālāk.

Hellasloppet 2012 jeb koptreniņš

Reiz vienā Nike Riga Run treniņā Mežaparkā smējāmies, ka būs vien jābrauc uz Stokholmu skriet. Domāts darīts. Mūsu izvēle Hellasloppet 2012, atrodas stundas braucienā no Stokholmas prāmja ostas Frihamnen līdz Hellasgården.

Lasīt tālāk.

El Guna – skrējēju paradīze ziemā jeb atpūta Ēģiptes nemieru laikā


Kad Ēģiptē notika revolūcija, VSK Noskrien pastiprināti sekoja līdzi notikumiem tur. Ne tikai politiskajiem, bet arī sportiskajiem. Viens no VSK Noskrien aktīvākajiem biedriem, Aivars Birks, vai kā visi viņu pazīst – Aivars703, atradās tur. Nevis Kairā piedalījās demonstrācijās, bet El Gunā noskrēja vairāk kā 120km nedēļā. Lasīt tālāk.