Mans Ņujorkas maratons 2012

Viss notika ne tā kā plānots – plānotais nenotika un neplānotais notika. Un jāatzīst, pirmo reiz man esot tur, Ņujorka nebija uzmanības fokuss pati par sevi, bet kalpoja par fantastisku notiekošo notikumu fonu. Līdzīgi kā Vudija Alena filmās – paši par sevi aizraujoši notikumi, kas robežojas ar piedzīvojumu sajūtu un tad vēl papildus tam metropole – Ņujorka!

Pieļauju, ka tas bija būtiskākais iemesls, kādēļ, uzzinot par Ņujorkas maratona atcelšanu, man bija ļoti divējādas sajūtas, ko visprecīzāk raksturotu apzīmējums „ne smieties, ne raudāt”. Otrdienas vakarā pirms tam Rīgā, darot nenozīmīgas lietas, lai īsinātu laiku, gaidot kaut jel kādu ticamu informāciju par avio satiksmes atjaunošanu, sajūta bija viennozīmīga – ļoti žēl sevis un laiku pa laikam, žēlojot sevi, sagribas raudāt, un nav arī neviena racionāla veida, kā ietekmēt situāciju. Bet esot tur – Ņujorkā – piektdienas vakarā, mazāk kā 40 stundas pirms starta, uzzinot, ka šogad nu vēl neskriesim un pilnīgi noteikti nenoskriesim, manas sajūtas bija ļoti nenoformulējamas. Un cik zinu, man tā nebija vienīgajai.

Neliela liriska atkāpe par mani un Ņujorkas maratonu. To, ka Ņujorkas maratons ir kaut kas ļoti īpašs, aptvēru vēl ilgi pirms pati sāku skriet un organizēt Nordea Rīgas maratonu. Kā pusaudžu gados, ja man pajautāja, uz kurieni es noteikti vēlētos aizceļot, es vienmēr spēju iedot skaidru atbildi par savu „sapņu zemi” – vai nu Norvēģiju, vai Jaunzēlandi, vai Argentīnu vai vēl kādu citu, atkarībā no vecuma un interesēm. Jāatzīst, ka pati vispār maratonus skriet sāku lielā mērā tieši pateicoties baltajai skaudībai, kas radās vērojot, kā mani draugi 2004.gadā trenējās Ņujorkas maratonam. Tas bija tad, kad „Latvija” vēl Ņujorkas maratona loterijas pieteikuma formā nebija izdalīta kā atsevišķa valsts, bet nācās izmantot lauciņu „Other”, līdz ar to izredzes laimēt loterijā proporcionāli bija daudz, daudz lielākas kā tagad.

Atceros arī, jau krietnu laiku atpakaļ kaut kur lasot vai skatoties interviju ar Signi par viņa „Pāris tuvāko gadu laikā izdarāmo 100 lietu sarakstu”, es arī uz brīdi padomāju, ja man būtu tāds pats saraksts, kas būtu Nr. 1 lieta, ko es tajā ierakstītu. Un varat ticēt vai neticēt, bet es padomāju: „Noskriet Ņujorkas maratonu!” Tādēļ, kad šovasar dažādu nejaušību un iracionāli mērķtiecīgu darbību rezultātā, kad beidzot saņēmu uzaicinājumu no Ņujorkas organizatoru komandas vadītājas Mērijas Vitenbergas kolēģes ar slepeno reģistrācijas kodu, bija sajūta, ka varētu nolidot, kur nu tikai noskriet 42 km. Bet kā saka aforismu klasiķi, tad sapņu piepildīšanās ne vienmēr ir labākais, kas ar mums var notikt. Tādēļ patiesi laba lieta, kas pēc šī novembra piedzīvojumiem man ir palikusi, ir sapnis noskriet Ņujorkas maratonu.

Kā jau minēju, devos uz Ņujorku pēc Ņujorkas maratona organizatoru ielūguma. Race Directors Hospitality Programme ir izveidota ar mērķi radīt iespēju visas pasaules maratonu organizatoriem klātienē vērot vienu no pasaules vislabāk organizētajiem maratoniem. Vienu no lielā sešinieka. Tagad arī Tokija pelnīti ir pievienojusies pasaules grandiem. Nenoliegšu, bet laika gaitā tā kļuvusi arī par sava veida VIP programmu, jo gadu gaitā „klubiņam” pieslējušies ne tikai reālie sacensību organizatori, bet arī „draugi”. Sākot no kungiem, kas noskrējuši visus Ņujorkas maratonus, līdz pat smalkām kundzītēm no Eiropas, kas ar skriešanu ir uz Jūs, bet kavē visiem laiku ar jaukiem stāstiem par radošo aprindu notikumiem, baumām par slavenībām un vienkārši izbauda iespēju atkal atgriezties Ņujorkā, tādēļ visi viņas mīl. Diemžēl viesuļvētras Sandy radīto postījumu dēļ, puse no programmas notikumiem tika atcelti jau maratona nedēļas pirmajā pusē, bet pārējie automātiski atceļas pēc maratona atcelšanas. Nelaimīgi dīvaina sakritība, ka Race Directors Hospitality Programme Ņujorkā koordinē enerģiska kundze, kuru arī sauc Sandy. Es laikam negribētu, lai pār Latviju ietu virpuļviesulis un vētra vārdā Inese.

Bet kopumā par to, kas notika vai nenotika Ņujorkā, ikvienam skrējējam no Latvijas ir savs stāsts un visticamāk – vairāk kā tikai viens. Gan publiski stāstāms, gan tikai pie sevis izbaudāms. Protams, ka man arī.

Pirmais stāsts

Trešdien, paceļoties Helsinkos, Ņujorkas lidostas vēl bija slēgtas satiksmei, bet par laimi piezemējāmies bez starpgadījumiem, dažas stundas pēc aviosatiksmes atjaunošanas. Pēc nežēlīga 4h brauciena taxi, ierodoties Manhetenā, salas „lejasgals” jeb downtown vēl slīga pilnīgā tumsā. Ielās nav pat redzami policisti, kas dažas dienas vēlāk bija redzami regulējot satiksmi ar Zvaigžņu kara varoņu cienīgiem gaismas zobeniem. Pēc tam, Google meklējot bildes, lai parādītu savējiem, secināju, ka vairāk ir Photoshop veidotu liecību, nekā reālās fotogrāfijas.

Ceturtdien 9:00 no rīta uz EXPO. Esmu brīvprātīgā! Dalu numurus. No manis pa labi vietējais puisis no Ņujorkas, kas strādā uz 5.Avēnijas muzeja fotoarhīvā un savu pirmo maratonu skries pēc divām nedēļām Filadelfijā. No manis pa kreisi meitene no Meksikas, kas, līdzīgi man, svētdien plāno skriet savu pirmo Ņujorkas maratonu. Mūsu lielākais izaicinājums, līdzīgi kā visiem brīvprātīgajiem visos pasaules maratonos, ir improvizācijas brīvība, kas rodas atbildot uz pārējo 47 000 dalībnieku jautājumiem par pasākuma organizatorisko pusi. Sākumā sūtam visus atpakaļ uz help-desk vai arī tālāk uz priekšu: „Sekojiet norādēm zālē!” Bet pēc brīža jau jūtamies kā super komanda, jo paši savstarpēji vienojamies par atbildēm uz neskaidrajiem jautājumiem. Šajā kontekstā iespējams, ka atceltais maratons kādam dalībniekam aiztaupīja papildus nepatīkamus pārdzīvojumus, ja lietas nenotiktu kā organizatori EXPO bija solījuši.

Savukārt acīmredzamā dalībnieku lielākā frustrācija ir par izmaiņām nokļūšanai uz startu. Ceturtdien nav vēl līdz galam zināms, kad tiks atjaunota prāmju satiksme Hudzonas upē, tādēļ organizatori izlēmuši par 100% drošu un iepriekšējos gados pārbaudītu versiju – autobusi. Nepatīkamās emocijas dalībniekiem rodas no atskārsmes, ka viņu veiksme vasarā, rezervējot sev vietu uz prāmja neilgi pirms starta laika, neko vairs nenozīmē un nāksies braukt ar busiem, kopā ar visiem pārējiem nīkstot starta zonā 4 stundas vai vairāk. Bet uz tā fona, gandrīz vairs nav nevienas piezīmes par industrijas apvērsumu ar „No-luggage policy”! Jāsecina – viss ir relatīvs.

Plkst. 14:00 kļūst skaidrs, ka otrās maiņas voluntieri ir ieradušies tikai daļēji un vairāk nebūs. Organizatori apstaigā visus stendus ar paziņojumu: „If you have to leave, just leave!” Vietējie, kam jāsteidzas uz darbu, dodas projām. Paliek „starptautiskie algotņi”, kas pēkšņi, apstākļu spiesti iegūst fantastisku darba efektivitāti. Ja no rīta ar minimālu stresa līmeni, katrs apkalpojām viena tūkstoša numuru intervāla dalībniekus, tad pēc pusdienām spējam trijatā tikt galā ar 12 tūkstošu numuru intervāla klientiem, kas patiesībā parēķinot ir ceturtā daļa no NYC maratona dalībniekiem. Un, pat ja kādam drusku ilgāk jāuzgaida bez mūsu uzmanības, vienalga cilvēki smaida un mirkļa iemūžināšanai savos telefonos lūdz pasniegt numuru otrreiz, trešoreiz un pat ceturto reiz. Jo viņi visi saņem savu ŅUJORKAS MARATONA NUMURU! Mēs – letes otrā pusē – arī izbaudām savu mirkli un, plati smaidot, iekļūstam visas pasaules skrējēju fotohronikās. Protams, ka pieprasījumu pēc fotogrāfijām nedaudz ietekmē arī brīvprātīgo meiteņu matu garums un smaida platums. Jebkurā gadījumā, neatkarīgi no dzimuma, iesaku to piedzīvot ikvienam! It īpaši, ja esat skriešanas vai Ņujorkas frīks.

Otrais stāsts

Man šoreiz likās, ka Ņujorka bija patīkami maza. Ne ģeogrāfiskajā vai ekonomiskā nozīmē, bet sociālajā. Dažbrīd likās, ka Ņujorka ir tikpat maza kā Rīga. Pat atzīstot, ka lasot starp sociālo tīklu un komentāru rindām, pārpratu visu par Latvijas skrējēju tikšanās laikiem un vietām. Līdz ar to „ēnu maratonā” bija spiesta skriet viena pati. Ja vien šādu apzīmējumu drīkst izmantot, kad skrien kopā ar vēl pāris tūkstošiem dažādu tautību maratonistu un viņu līdzjutējiem, atceltā maratonā.

Vienalga, šoreiz Ņujorka bija patīkami maza. Pilna ar mazām jaukām nejaušām tikšanās reizēm, ko nav iespējams ieplānot. Centrālparkā pirmdienas dienā, ziņkāres vadīta, eju paskatīties, vai bēdīgi slavenie ģeneratori, par ko jau nedēļu runā visi vietējie Ņujorkas mediji, joprojām ir tur, un uz takas pilnīgi nejauši satieku gadiem neredzēto Tomasu no Stokholmas maratona komandas. Svētdien manam skrējienam Centrālparkā no sirds līdzi jūt Malkoms no britu ceļojumu aģentūras RunningCrazy.com, kas katru gadu uz Rīgu atved krietnu pulciņu britu maratona tūristu. Neapšaubāmi, ka Maratona EXPO ir pilns ar pazīstamiem maratonu organizatoriem no Eiropas. Sestdienas vakarā Berlīnes maratona rīkotajā ballītē (neskaitot EXPO, vienīgais oficiālais pasākums, kas notika, neraugoties uz Ņujorkas maratona atcelšanu) iepazīstos ar pasaulē šobrīd ātrāko maratonistu Geoffrey Mutai no Kenijas, kurš sarunas gaitā atzīstas, ka ikdienā, esot mājās Kenijā, trenējas kopā ar mūsu Nordea Rīgas maratona 2012 uzvarētāju Titusu Kurgatu. Polu no Dienvidāfrikas, kas ražo medaļas gan mums – Nordea Rīgas maratonam, gan arī Ņujorkas maratonam (un arī Berlīnes maratonam, Londonas maratonam, Romas maratonam un vēl visiem citiem pasaules nozīmīgākajiem maratoniem), laikam satikt jau ir pašsaprotami. Arī citu latviešu stāsti par uz ielas nejauši satiktiem paziņām, lieliski papildina šo pašu manu sajūtu. Tādēļ šoreiz, lai man piedod Roma, bet gribas teikt, ka „All roads lead to NYC when there is marathon!”

Trešais stāsts

Ja vien var ticēt ziņām no organizatoriem tuvu stāvošiem, bet „ticamiem avotiem”, tad par Ņujorkas maratona atcelšanu lielākā daļa no organizatoru komandas arī uzzināja no preses. Līdzīgi kā mēs visi pārējie – Ņujorkas maratona dalībnieki. Lai psihoterapeiti saka, ko grib, bet uzdodot maratona organizatoriem jautājumu: „Kas ir sliktākais, kas ar tevi var notikt organizējot maratonu?”, tad laikam ikviens maratona organizators, vairāk vai mazāk padomājot, atbildētu: „Pasākuma atcelšana.” Ņujorkas komanda TUR bija. Un es sapratu, ka viss tas, ko esam piedzīvojuši organizējot Nordea Rīgas maratonu ir mazākais, salīdzinot ar šādu dabas katastrofas un priekšvēlēšanu kontekstā pieņemtu, racionāli saprotamu, bet tai pat laikā neviennozīmīgu lēmumu. Tādēļ loģiski, ka Ņujorkas komanda par 2013.gadu joprojām klusē.

Tad, kad esi bijis viszemākajā punktā, uz augšu tikt vienmēr izdodas samērā vieglāk. Jautājums ir par pacelšanās trajektoriju. Un man subjektīvi, kā maratona organizatorei un 2012. jeb, pareizāk sakot, 2013. dalībniecei, gribētos, lai tas ir maksimāli strauji atpakaļ uz augšu. Lai nākamajā gadā EXPO būtu tik pat daudz smaidīgas sejas un mēs paši smaidītu tik pat daudz kā šogad tajā ceturtdienā un piektdienā līdz 18:00. Tieši tā, kā brīdī, kad katrs uzzinājām „I am in. To finish NYC marathon!”

P.S. Un mēs jau vēl joprojām esam: „I am still in. To finish NYC marathon!” Cerams, ka vēsturē vienīgie, kuri spēs dalīties savos stāstos, kas notiek, kad Ņujorkas maratons nenotiek. Un, ja godīgi, tad, par spīti spēcīgajām piedzīvojumu emocijām Ņujorkā, nedēļu pēc atgriešanās mājās, pēc parasta 12 km skrējiena Mežaparkā nedēļas nogalē, esot lieliskā maratona formā, mans ķermenis ar visām iespējami neiedomājamākajām zīmēm lika man tomēr saprast, ka joprojām nebija man piedevis trīs mēnešu treniņu intensitāti bez iespējas izbaudīt tos skriešanas radītos laimes hormonus un finiša līnijas šķērsošanas eiforiju, kas rodas tikai pēc 42km. Tādēļ es pati sev laiku pa laikam atkal atgādinu, ka „I am in. To finish NYC marathon!”, lai pietiktu drosmes atkal sākt visu no jauna.