Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Kad maratonu mēra jūdzēs

Pavasarī, kā jau godīgam noskrienietim pienākas, piedalījos Komandu kausa izcīņā Rīgas maratona ietvaros. Kā jau pienākas, biju to komandu sastāvā, kas ieguva kausus un piedalījās loterijā. Kā jau bija sagaidāms, man loterijā veicās un biju viena no tiem 12 veiksmīgajiem, kas tiek pie apmaksātas dalības Ņujorkas maratonā. Vienlaicīgi gribēju un negribēju braukt. Gribēju, jo kurš gan negribētu? Negribēju, jo ceļš, naktsmītnes un ikdienas izdevumi solīja iecirst zobus maciņā, bet maciņš bija paredzēts ģimenes dibināšanai, ligzdas taisīšanai un tamlīdzīgām lietām. Nu neko, ja jāskrien, tad jāskrien! Uzreiz zvanīju līgavainim un nostādīju viņu fakta priekšā, ka kāzu ceļojums mums būs uz Ņujorku. “Jā, labi!” Šķiet, ka viņš vairāk par mani saprot, ko skrējējam nozīmē Ņujorkas maratons, un iedrošina mani nelaist garām iespēju. Kooperējamies ar komandas biedrenēm Santu un Antru, laicīgi tiek nopirktas biļetes un noīrēts dzīvoklis netālu no Centrālparka, kur paredzēts finišs. Kas to varēja domāt, ka tas izrādīsies pakrimināls melno rajons?

Pirms brauciena man aizdod ceļvedi un karti. Ak, cik daudz gribas apskatīt! Cik maz laika tam visam būs! Piemetu uz lapas objektus, kurus noteikti gribu redzēt. Iepriecina ziņa, ka lidostā mūs sagaidīs divi latvieši – Santas attāli radinieki. Pārsteigums! Izrādās, ka vīrs viņus visai labi pazīst no agrās jaunības ballītēm. Tiekam aizvizināti līdz rajonam. Dzīvokļa atslēgas saimnieks mums atstājis afrikāņu bārā (kas to būtu domājis, ka tas būs nevis afrikāņu, bet afroamerikāņu bārs?). Kad pāris no mūsējiem iet iekšā, meklējot minēto saimnieku, bāra iemītnieki kļūst manāmi satraukušies un tēlo, ka neko nezinot. Drīz gan tiek noskaidrots, ka 2 baltie ar papīriem rokās ir tikai tūristi, kam vajag dzīvokļa atslēgas, ko arī dabūjam. Nekāda pieczvaigžņu viesnīca tā nav, bet nebija arī domāts, ka būs luksuss. Tikai atslēga uz mums visiem četriem viena… Traki. Pirmajā vakarā spējam tikai aiziet uz veikalu pēc brokastīm un likties gulēt. Veikalā kultūršoks – šauras ejas, visādas dīvainas preces un darbinieks, kas, nogūlies uz zemes, krāmē ledusskapī aliņus.

Laika zonu maiņa rezultējas ar to, ka jau 5:00 visiem acis vaļā. Kaut kā novārtāmies līdz 6:00 un ejam brokastīs. Plāns apskatīt Centrālparku un apkārtni. Visi kopā dodamies ekspedīcijā. Pārsteigums – pilsēta ir visai klinšaina, parkā ir mežonīgās dabas stūrītis un visādi citādi stūrīši, kā, piemēram, priežu zona, pils zona, kalns, kur visi skraidina suņus, dažādu sporta veidu zonas un pilns ar skrējējiem. Kad nāk tuvāk pusdienlaiks, sākam meklēt, kur paēst, un atrodam picēriju, kur gaida patīkams pārsteigums – no vienas picas šķēles var ļoti labi paēst. Bet mums katram divas! Pēc tam mēs sadalāmies, jo mums ar Krišjāni ļoti gribas apskatīt dabas un vēstures muzeju (to, par kuru bija tā filma). Āaaa, tik fantastiskā muzejā es nebiju bijusi nekad! Tur bija viss! Nācās skriet cauri triecientempos, lai pagūtu apskatīt ja ne visu, tad vismaz interesantāko. Kultūras, dzīvnieki, akmeņi, jūra, visvisādas ekosistēmas un meži… Un dinozauri! Tagad tā – atceries bērnību un iedomājies savu mīļāko dinozauru! Ja tas, tāpat kā man, bija stegozaurs, tad tagad iedomājies, ka vari ar roku paaiztikt pavisam īstu stegozaura muguras plātni! Jā, es to izdarīju! Vispār tur bija visādi paraugi, kurus drīkstēja aiztikt. Kad beidzot mūs dzina no muzeja ārā, iespaidu bija tik daudz, ka atlika tikai aizvilkties līdz mājām un kaut kā mēģināt neaizmigt pārlieku ātri.

Nākamajā dienā atkal mostamies agri, kas visumā ir tīri labi, jo var izmantot vairāk dienas gaišā laika. Kopā ar vīru dodamies uz debesskrāpju rajonu. Galvas atgāztas, visādi brīnumi. Volstrīta izrādās šaurāka, nekā domāts, Brodveja gan pienācīgā pamatīgumā. Kārtīgi izstaigājamies un paklausām sparīgam vietējam, kurš mūs pierunā izvizināties ar ūdens taksi. Tas tiešām bija tā vērts! Pusotras stundas kuģojums pa Bruklinas un Manhetenas apkārtni, Brīvības statuja, tilti, stāsti par dažādām ēkām. Ar kājām pārejam Bruklinas tiltam, skats iespaidīgs, tilts arī. Ķīniešu pilsētiņa gan bija citāda, nekā bijām iedomājušies, bet paēdām gan lēti un garšīgi. Vakarā pazīstamie latvieši mūs visus aizved paēst uz citiem rajoniem un parāda okeānu. Tumsā gan neko īpaši redzēt nevar, bet jā, beidzot esmu bijusi pie okeāna! Vakarā pilnīgs pārgurums. Kad es beidzot paskriešu pa pilsētu? Varbūt rīt.

Nākamā diena ir ceturtdiena, kad paredzēts maratona expo apmeklējums. Kaut kā apjukumā sanāk, ka mēs ar Krišjāni paspējam iekāpt metro, bet meitenes nē, jo nenostrādāja metro ieejas karte. Vajadzīgajā pieturā viņas gaidām, nesagaidām un nospriežam, ka gan jau satiksim expo. Kā tad! Tas ir milzīgs! Pie ieejas rinda, kas gan diezgan ātri saiet iekšā telpās. Patīkami noorganizēta numura un visa pārējā saņemšana. Ideāla iespēja piemērīt kreklus pirms saņemšanas, lai būtu pārliecība, ka derēs. Cauri izstaigājam, bet ilgi tur netusējamies, jo gribas redzēt pēc iespējas vairāk no pilsētas. Taimskvērs ir acis žilbinošs. Kā vīrs izteicās, brīžiem pat dienā vajag saulesbrilles. Atrodam pastaigu taku, kas iekārtota pamestas dzelzceļa līnijas vietā. Vienā galā atstāts tāds urbānāks paskats, otrā galā dārznieks ir pacenties. Taka iet pa gaisu, tāpēc smuki var apskatīt apkārtni, kur visur kaut ko ceļ no jauna. Vēlāk nonākam rajonā, kas agrāk bijis atsevišķs ciemats. Atšķirībā no lielākās daļas Manhetenas, tur ielu sistēma ir mazliet citāda, tiek izjaukts regulārais un numurētais paralēlo ielu un avēniju tīkls. Sajūta tāda, it kā būtu kādā pavisam citā pilsētā. Izstaigājam ceļveža piedāvāto maršrutiņu un jau krītam nost no kājām. Laikam jau nevajadzētu tieši pirms maratona tik daudz staigāt, bet pa lielam ir vienalga – kad tad visu apskatīt, ja ne tagad? Kad sāk krēslot, uzbraucam augšā Rokefellera debesskrāpī. Nodzīvojamies tur līdz pilnīgai tumsai. Skats ir aizgrābjošs, esam augstāk par lielāko daļu ēku, pilsēta mirdz gaismiņās un pie kājām kā liels, tumšs pleķis vīd Centrālparks. Pēc tam iekāpjam nepareizajā metro uz māju pusi, bet to, ka tas ir nepareizais, saprotam tikai tad, kad, ejot uz māju pusi, parādās iepriekš neredzētas vietas. Interesanti tāpat, jo atklājam parku, kurš ir uz klints nogāzes. No augšas var redzēt plašu skatu pār pilsētu.

Piektdienā sadomājam aiziet uz to vakardienas parku, pa ceļam paķerot vēl dažus elpu aizgrābjošus parkus, kur apbrīnojamā kārtā ir gan labiekārtotās, gan mežonīgās zonas. Nodzīvojamies pa pilsētu, apskatot visādus objektus, un pievakarē jādodas uz nāciju parādi. Tur mums prasa uzrādīt kādus tur apstiprinājuma epastus… Ko? Pirmā dzirdēšana! Sazināmies ar citiem latviešiem, viņi pa kādu tur otro pusi esot tikuši iekšā, mēs arī skrienam, jo laika vairs nav daudz. Izrādās, ka tiešām no katras valsts ir limitēts dalībnieku skaits, bet viņi paši tur ir nočakarējušies un Latvijai to nav paziņojuši, līdz to tiekam iekšā visi. Skrējiens līdz somu nodošanai, esam iekšā. Visa tā iekļūšana bija pats interesantākais, jo no paša gājiena nekā tāda tur nebija. Mēs ar vīru vēl ejam pēc somām, bet mājās esam ātrāk par komandas biedrenēm, pie kurām ir atslēga, jo viņām atkal problēmas ar metro karti. Kamēr kāpņu telpā gaidām, izrādās, ka kaimiņi ir jauki un izpalīdzīgi, apjautājas, vai viss kārtībā. Vispār uz ielām daudz izpalīdzīgu cilvēku, kuri metas palīdzēt, ja izskatāmies pēc tādiem, kuriem vajadzīga palīdzība. Mūsu rajonā vispār iedzīvotāji ir izteiksmīgi. Gluži kā filmās! Jā, un visur smēķē marihuānu. Vai runā paši ar sevi. Vai velk ratiņus un smejas.

No rīta pamostos ar iesnām, kas parādījās jau iepriekšējā vakarā. Nav jauki… Vīram 5km skrējiens, tāpēc tirināmies uz centru. 10 tūkstoši skrējēju, bet vīrs teica, ka skriet esot bijis viegli, jo tur diezgan sīki sadalīts pa koridoriem, vadoties pēc skriešanas ātruma, un pa lielam visi ir godīgi norādījuši, cik ātri skries, tāpēc nav tā, ka lēnie muļļājas ātrajiem pa priekšu. Kā skrien visi, tā aizskrien. Nopriecājos cerībā, ka maratonā arī tā būs, un tieši tā arī ir. Finiša zonā secinu, ka satikšanās paredzētajās vietās ir visai apgrūtināta, jo liela daļa parka ir slēgta, tāpēc mainām satikšanās plānus rītdienai, jo man finišs ir turpat. Pēc skrējiena atkal dodamies nelielā ekskursijā ar domu pārāk nepārpūlēties. Aizbraucam ar metro uz Rūzvelta salu. Kas par zemzemi tā vietējā metro stacija! Nu ja, zem upes. Sala ir apburoša. Nost no pilsētas trokšņiem un ar ainavisku skatu uz Manhetenu. Tilts tai pāri ir krietni augsts, un es ar bažām saprotu, ka rīt tur vajadzēs skriet pāri. Bet pagaidām sildāmies saules staros un baudām bagātnieku salu, kurai ir pusmežonīgās zonas un slimnīcas drupas. Uzmetam aci mazākajai Manhetenas salai – pāris akmeņu. Atpakaļ braucam ar gaisa tramvajiņu. Izrādās, tur darbojas metro karte! Parasts transportlīdzeklis, bet kas par skatu, kas par augstumiem! Vēlāk atklājam arī Centrālparka nostūrus, kur vēl neesam bijuši. 3500 gadus sens ēģiptiešu obelisks. Jā. Pilsēta turpina pārsteigt! Vakarā nosalstu, jo meitenes ar visu atslēgu ir devušās iepirkšanās tūrē, mums nākas gaidīt. Vakarā galva ir pilna, ir grūti parunāt un ir sajūta, ka ceļas temperatūra. Ar cerībām, ka rīt būs normāli, laicīgi dodos gulēt.

Rīt nav normāli. Ir iesnas un temperatūra, un nākas tiešām piespiesties, lai izlīstu no gultas. Maratona rītā! Nu kāpēc? Kāpēc? Jūtu, ka būs grūti. Aizkratāmies uz vip autobusu, kas mūs aizvizina līdz startam. Nopriecājos par lielisko organizētību, kas vairāk kā 50 000 skrējēju spēj salikt pa koridoriem un palaist trasē vajadzīgajā laikā. Starta brīdis ir emocionāls. Es skrienu Ņujorkas maratonu! Vai tas var būt? Var! Starts ved pāri garākajam tiltam visā Ziemeļ- un Dienvidamerikā. Jūdzes paiet nemanot. Nav laika domāt par jūdzēm, jāskatās uz apkārtni! Zinu, ka uz beigām es noplīsīšu un tāpat nevarēšu paskriet, tāpēc nospriežu, ka derētu sākumam iekrāt handikapu. Ja tagad turēšos ar blakus skrienošo tempa turētāju uz 3:45 un spēšu tā izvilkt līdz pusmaratonam, tad man būs vēl 2 stundas un 7 minūtes, lai iekļautos 4 stundās. Tas der. 4h es gribu, jo pirms maratona dažs labs apšaubīja manas spējas iekļauties četrās. Es vēl parādīšu! Rit jūdze pēc jūdzes. Ik pa 5km ir arī kilometru atzīmes, taču tās ir diezgan nemotivējošas. It kā es nezinātu, kas ir 5km no 42! Bet kas ir 3 jūdzes no 26? Sīkums! Ik pa jūdzei ir dzirdināšanas punkts. Ar visu to temperatūru ļoti slāpst, tāpēc trekterēju ūdeni un sporta dzērienu galoniem vien. Varbūt nevajadzētu dzert tik daudz, bet man slāpst, tāpēc dzeru. Trase ved augšā un lejā, augšā un lejā. Trases malās auro līdzjutēji un rāda smieklīgus un motivējošus plakātus. Brīžiem ir vieglāk, brīžiem grūtāk turēties kopā ar tempa turētāju, bet cenšos. Tā, drīz jau būs pusmaratons un tas trakais tilts pāri Rūzvelta salai. Ieraugu tālumā tilta balstus un augšupceļu. Diezgan smagu augšupceļu… Viss, es vairs nespēju turēt to tempu, nākas pāriet soļos, bet diezgan ātri saņemos, jo nesoļošu tak visu to tiltu! Un tad izrādās, ka tas vēl nebūt nav īstais tilts, tikai kaut kāds pārvads! Āaaaa! Pēc tā vēl līkumu līkumi pa pilsētu. Drīz jau nāk arī garais tilts. Šķiet, ka tas nekad nebeigsies. O, zīme! Vēl 11 jūdzes, nav tik traki. Pārrēķinu kilometros. Ko, nopietni? Vēl kādi 17-18 kilometri? Tak ejiet pa gaisu! Es vairs nevaru! Zūd motivācija. Pārāk daudz, lai vienkārši noietu, nāksies vien skriet. Negribu. Man ir slikti, man ir grūti! Tā, tilts beidzas, kaut kāds līkums uz leju. Vēlāk vīrs stāstīja, ka tur mani redzējis, es esot izskatījusies visai nožēlojami. Priekšā garu garais taisnais gabals pa Manhetenu. Augšā, lejā. Man vairs nav iekšās, kaut kā moku, skrienu un eju. Līdzjutēji nu jau auro tā, it kā tās būtu Olimpiskās spēles vismaz. Tas palīdz. Pievēršos trases malām. Ja izdodas nodibināt acu kontaktu ar skatītājiem, viņi bļauj manu vārdu, kas uzrakstīts uz krekla. Dod pieci. Dod banānus. Dod konfektes. Galīga panīkuma brīdī ieraugu nesankcionētu dzeršanas punktu, kur dod kolu ar ledu! Kola ar ledu, ak! Domāju, ko pateikt tām melnajām meitenēm. Cik novēroju, viņi ir diezgan ticīgi, tāpēc nosaucu viņas par eņģeļiem. Kādā smaidā viņas atplauka! Laikam jau ir patīkami, ka kāds novērtē. Baudu mūzikas punktus. Pārsvarā ir roks. Patīkami. Cik var to popsu klausīties? Skaitu ielas. Zinu, ka pie 125. ir tilts uz Bronksu. Vēl ir tikai astoņdesmitā… Beidzot arī Bronksa ir klāt. Skaitās dikti krimināls rajons, bet skatītāji mūs sagaida sirsnīgi. Kaut kā beidzas izmisums, jo nu jau viss, tikai taisnais gabals līdz finišam. Sāk parādīties plakāti, kas sola drīzas beigas. Man griežas vēders no milzīgā šķidruma daudzuma, ko esmu izpļumpējusi. Nu jau ņemu gandrīz visu, ko man dod. Leksēju iekšā želejas, apelsīnus, vīnogas, banānus… Vēl 5 jūdzes. Cik viegli pagāja pirmās 5! Tad jau nekas traks vairs nav sagaidāms. Aha, kā tad, reku jau tā ir – 35km atzīme! Nu kuram to te vajadzēja uzstādīt? Man kļūst sliktāk. Ik pa laikam ir plakāti, kas vēsta, ka nedrīkstot uzticēties saviem pirdieniem, un vēl kakiņa uzzīmēta klāt. Uzskatu to par zīmi un nolemju plānu par 4h atstāt tualetē. Galoni un unces ir atstāti tur, bet vēders sāp vienalga. Labi, Gunta, saņemies! Vēl 10 ielas līdz Centrālparka sākumam! Tā, jau Centrālparks! Skrienu, skrienu gar to parku, 23 jūdžu atzīme. Aaah, tiešām? Zinu, ka kaut kādā brīdī trase vīsies iekšā parkā, bet tas brīdis nenāk un nenāk. Skrējiensoļoju uz priekšu un ļauju, lai skatītāji ar saviem nevaldāmajiem decibeliem mudinātu mani kustēties ātrāk. Tā, vēl 2 jūdzes, kaut kāds trīnītis. Patiesībā vēl 2,2 jūdzes, kas patiesībā sanāk tuvāk četriem kilometriem. Es negribu skriet 4 kilometrus! Laimīgā kārtā beidzot trase sāk iet uz leju un ir iespējams paskriet bez pārcilvēcīgām mokām. Pusjūdze gar parka īso malu un tad jau vēl tikai knipucītis pret kalnu līdz finiša līnijai. Pēdējos kilometros atkal ir parādījusies vēlme noskriet 4 stundās un parādīt visādiem neticētājiem, ka es to tiešām spēju izdarīt. Un izdaru arī! 3:59:01.

Pēc finiša ir kaitinoši gara eja, kur saņemam medaļas, plēves, finišētāja maisiņus un turpinām tik iet un iet, un beigās jau redzu zīmi, kur novirzās tie, kas izvēlas pēcskrējiena pončo, bet, kamēr tiek līdz tiem pončo, paiet vēl pusgadsimts. Kad tieku ārā no visas tās maratona zonas, vēl kaut kā klumburēju līdz vietai, kur sarunāju satikties ar vīru. Bezspēkā padaru viņu par atbildīgo tikšanai uz mājām, kas nebūt nav viegls uzdevums, jo, pa taisno braucot un ejot, sanāk šķērsot trasi, un nav zināms, vai tajā brīdī un tajā punktā varēs tikt pāri. Tiek izshēmots apkārtceļš. Veikalā gribu to un šito, šito un to. Cenas daudz kam klāt nav rakstītas, bet man vienalga, es gribu to limonādi ar skrējējiem uz etiķetes, es gribu kaut kādu kosmisko brauniju un es gribu kreiso kolu. Paspēju vēl uzmundrināt skrējējus, kamēr vīrs pērk alu, un nu jau ir klāt laiskošanās pēcpusdiena. Jā, es esmu noskrējusi Ņujorkas maratonu!

Ar to vēl ceļojums nebeidzas. Pirmdienā ir sarunāts satikties ar latviešiem un veikt Divplākšņu izbraukuma stīvo koptreniņu. Ir forši! Pēc tam vēl ekskursija uz vietām un muzeju, ko nepaguvām pirms tam, pagaršojam ēdienus, kurus noteikti vajadzēja pagaršot. Daudziem kaklā medaļas, man arī. Daudzi apsveic, jo tur noskriet maratonu skaitās cienījami, nevis stulbi. Jā, patiešām jauks kāzu ceļojums sanāca! Paldies visiem kāzu viesiem par makā liekamajām dāvanām, mēs tās iztērējām tā, ka paliks atmiņā!

Noskrien! Laimē! Brauc uz Ņujorku!

RoadToNY

Ņujorkas maratons – viens no pasaules TOP maratoniem, kuru noskriet sapņo ja ne gluži katrs, tad katrs otrais skrējējs un kurš mums ir jo īpašs mūsu Jeļenas Prokopčukas sasniegumu dēļ.

VSK Noskrien, iespējams, ir viena no pasaules labākajām skrējēju komandām, jo tie astoņi veiksminieki, kas Lattelecom Rīgas maratona (LRM) dalībnieku loterijā laimēja dalību grandiozajā Ņujorkas maratonā, LRM skrēja zem VSK Noskrien karoga. Uz Ņujorku aizbrauca seši no viņiem.

Kā viņiem tur gāja?  Lasīt tālāk.

Neticamākais laimests – Ņujorkas maratons

Gada sākums. Kolēģi jau zina, ka man patīk skriet un, ka daru to ar milzīgu prieku. Viena no kolēģēm man jautā – vai es esmu domājusi skriet Ņujorkā? Padomāju un saku viņai, ka ir vēlēšanās skriet kaut kur ārpus Latvijas robežām. Bet Ņujorka – tas ir kaut kas tik grandiozs un liekas neiespējams. Nu nezinu. Varbūt kādreiz izdosies, ko tādu piepildīt. Gribēties jau gribētos.

Lattelecom Rīgas maratonam piesakos zem VSK Noskrien komandas nosaukuma, kā to jau daru 3. gadu. Tālākais jau liekas kaut kas pilnīgi nereāls. Noskrienu maratonu – nu ne pārāk ātri, bet prieks ir tāpat. Par to, ka spēju!

Pēc maratona sekoju līdz jaunumiem par ātrākajām komandām!

Ieraugu pazīstamu seju pie tiem, kas brauc uz Ņujorku. Apsveicu Facebookā puisi ar tādu laimi. Viņš raksta man atpakaļ – “Starp citu: Tev ar jādodas uz NY! Es to uztveru, kā jociņu un saku, ka es jau labprāt, bet… Ne es esmu pieteikusies kam tādam nekā!”

Tad atnāk vēstule no Lattelecom Rīgas maratona, ka man jāaizpilda anketa, kurā, jāsaka vai braucu uz Ņujorku skriet maratonu?!

Ak, es taču neko nesaprotu. Es taču neesmu bijusi nevienā komandā. Kā tas ir iespējams? Tad nu pētu, kā saucas komandas, kuras laimējušas šo iespēju. Nevienu nosaukumu neesmu pat dzirdējusi. Bet izrādās, būt komandā VSK Noskrien nozīmē vairāk. Tas nozīmē, ka Boss ieliek Tevi apakškomandā, kura uzvar un tiek braukt uz Ņujorku! (Es varu teikt tikai milzīgu, milzīgu paldies Signim Vāverem par šādu iespēju).

Tad nu ar trīcošām rokām atrodu, ka esmu šai komandā. Vienkārši nereāla sajūta. Grūti izstāstīt, kāda man šī sajūta bija. Nu nereāli, cik liela ir iespējamība notikt šādām sakritībām?

Aizpildu anketu, ka nelaidīšu šādu iespēju garām un braukšu skriet. Bez variantiem. Krāšu naudu un skriešu.

Meklēju cilvēkus, kas ir šajā sarakstā – braucu uz Ņujorku. Lai nebūtu vienai jābrauc, jo mazliet baidos. Nekad neesmu braukusi tā uz citu valsti skriet. Ciemos esmu braukusi, kur man atbrauc pretī savāc un aizved paciemoties. Bet, kad man jāmeklē kur palikt, kā tikt līdz tai vietai, kur palikt. Nekad. Rodas panika! Tā nu es atrodu puišus no savas komandas un sarunājam, ka lidosim un dzīvosim kopīgi. Atviegloti uzelpoju. Man blakus būs puiši, kas jau ir ceļojuši.

Tā mēs kopīgi iegādājām biļetes uz lidmašīnu un rezervējam dzīves vietu. Un tad sākas gaidīšana – vienkārši ceļojuma gaidīšana. Visu laiku iekšā uzdodas tāds jautājums: Vai tiešām tas notiek ar mani? Nu vai tā var vispār notikt?

Pat redzot savā kontā NYRR ierakstu:

Untitled

Pat tad nav īsti skaidrs, kas ar mani notiek. Vai tiešām notiek.

Pašlaik ir palikušas tieši 3 nedēļas līdz lidojumam uz tālo, tālo zemi un tā nezināmā sajūta ir ārkārtīgi satraucoša!

Vienu vakaru tiek sarunāts tikties, lai mūs iepazīstinātu ar notikumiem, kas mūs gaida tai galā. Sapazīstinātu. Tiek sarunāta tikšanās, kuras laikā tiekam pie ļoti skaistiem krekliņiem ar saviem vārdiņiem.

12120136_10153553793315491_3341557104234260_o

Šī saruna ir tik patīkama, un stāsti par atbalstu trasē liek sajust vēlmi ātrāk tikt pie pašas skriešanas.

Tātad viss notiek!!!

Esam lidostā, satiekamies un ejam pēc savām biļetēm, sākumā tiekam līdz Oslo, tāds īsais lidojums. Tad pagaidām dažas stundiņas līdz transfēra reisam uz Ņujorku. Garais pārlidojums tomēr paņem man spēkus, kaut kā nespēju iemigt tā pa īstam. Kad esam tai galā, viss liekas tik jauns un nesaprotams. Jābrauc ar “AirTrain” līdz metro.

WP_000401

Tad mazliet jāpamaldās pirms atrodam vietu kur beidzot kājas tiek izstieptas un acis aizkrīt.

Pirmā diena

Pirmajā dienā nolemjam necelties pārāk agri, bet, kad pamodīsimies, laisties paskriet pa tuvējo parku. Parks liekas kā parks, bet, kamēr tiekam līdz tam, mājas jau sāk šķist interesantas. Man gan galīgi nav skaidrs, kā vispār kaut ko šeit var atrast. Tikai skrienu līdz puišiem. Kristaps ir visu izpētījis un zina, kur un kā nokļūt. Patīkami vienkārši ļauties skrējienam nedomājot par to, kā pēc tam tikšu atpakaļ. Gan jau aizvedīs.

WP_000405

Pēc skrējiena visu laiku līst, nekur īsti negribas iet. Aizgājām tik uz veikalu, kur tiku pie jaunām skrienam botiņām. Jeeee. Un pārējo dienas laiku mēs vienkārši atgūstamies mājās no garā lidojuma.

WP_000406

 Otrā diena

Otrās dienas rīts tāds mazliet apmācies, bet skrējienam labvēlīgs laiks un no rīta kaut kā galīgi miegs nenāk. Tā nu ceļamies un skrienam apskatīt Bruklinas tiltu.

WP_000415

Neatrodam gan kur uz tā var uzskriet virsū, tāpēc pieskrienam no malas tam. Skats burvīgs.

WP_000417

No otras puses arī Manhatenas tilts.

WP_000420

Bet mākoņi, kas iesprūduši debesskrāpjos izskatījās iespaidīgi.

WP_000425

Diena sāka izvērsties arvien saulaināka un siltāka. Tāpēc devāmies uz Manhatanas centru, lai apskatītu tuvplānā tās augstās mājas, un pie reizes arī centrālparku uzmeklēt.

WP_000430

Par lielajiem akmeņiem biju sajūsmā un ap parku esošās mājiņas. Ahhhh. Skaisti.

Staigājam ļoti daudz. Visu laiku acis zib uz visām pusēm. Beigās izlemjam, ka vajag arī uzbraukt kaut kur augšā. Vislabākais pēc Kristapa pētījumiem ir Rokfellera centrs, kurā braukt augšā, lai izbaudītu Ņujorkas skatu pilnībā. Tiekam pie biļetēm uz 17:50, līdz tam laikam kaut kur jāaiziet. Dodamies apskatīt reklāmas Time Square un China Town. Pēc tam ar metro braucam atpakaļ, lai paspētu īstajā laikā, un, ziniet – bija īstais laiks, kad braukt tur augšā. Sākumā bija gaišs, visu novērtēt un apskatīt.

WP_000457

Tad pats skaistākais saulriets un gaismiņu parādīšanās Ņujorkā.

WP_000462

Pēc šī centra apmeklējuma Kristaps mūs atstāj un dodas uz basketbola spēli. Mēs ar Aigaru izlemjam aiziet apskatīt Time Square tumsā. Cilvēki tur bija saradušies nez no kurienes ļoti daudz, un Walt Disney varoņi ļoti vēlējās samīļoties un taisīt selfijus. Bet es neļāvos šim vilinošajam piedāvājumam, laidām mājās atpūsties no garās, piepildītās dienas ar metro. Atkal mazliet pamaldījāmies, kamēr atradām savu apmešanās vietu.

Trešā diena

Skrējiens. Atradām vietu, kur tikt uz Bruklinas tilta. Burvīgi skati. Telefons nevar uzņemt to, ko es ar acīm baudīju.

WP_000489

Šai dienā svarīgākais notikums bija došanās pēc numuriņiem un fotografēšanās kopbildei. Te nu mēs visi laimīgie esam (Lai gan laikam ne visi, kāds vēl ir ceļā).

11693898_10205622063932645_5820404603676250037_n

Vakarā noteikti jāatgriežas Centrālparkā uz gājienu, bet pa dienu kaut ko jāsadomā, ko vajag redzēt. Par to parūpējies Kristaps. Mēs dodamies uz Brighton beach. Nu skaista saulaina diena pludmalē.

WP_000499

Izrādās, ka tur ir atrakciju parks – acis iemirdzas, tak jāpamēģina kāds no foršākajiem. Aigaram ar tāda doma ienākusi prātā. Tā nu mēs izbraucam ar šādu.

WP_000506

Bija ļoti bailīgi. Un bija to vērts.

Un vakarā jādodas uz valstu gājienu, ir tautas kam temperaments laužas laukā un viņi danco, dzied, spēlē instrumentus. Bija ko ieraudzīt un mēs – Latvija!!! Kāds bija sagādājis karodziņus! Skaisti, un paldies par karodziņiem!

12189584_10205622064732665_6804830703972433257_n

Bet skatoties salūtu, sapratu, ka Rīga prot uztaisīt salūtus! Nevarējām redzēt pārāk labi un nemaz nelikās nekas īpašs.

Ceturtā diena

Dienu pirms maratona – NESKRIENAM, tikai nelielas pastaigas aizbraucām apskatīt dvīņu torņu atceres vietu (tā ir tāda aukstumus izraisoša vieta); un pēc tam vēl suvenīru iegāde.

Maratona rīts

It kā mierīgi pamostamies, sataisāmies un gatavojamies (tiek uzvilktas jaunās iegādātās botiņas) uz Honor Guest autobusu, bet, kad aizbraucam līdz tai vietai, kur būtu bijis jābūt, saprotam, ka esam nokavējušies. Man vēl nav stresa, jo man starts vēlāk kā puišiem, tad dodamies uz metro, lai tiktu uz Staten Island Ferry, bet kā slikta zīme parādās paziņojums, ka metro kaut kas noticis un kavēsies. Tad nu gan piemetas neliels satraukums, kā mēs paspēsim.

Kaut kā Kristaps sāk sarunu ar Ņujorkieti Dan. Viņš saka, lai paspētu, domā braukt ar taksi. Bet mēs tādi “ļoti sagatavojušies” visām situācijām, neviens neesam paņēmuši naudu līdz. Bet šis puisis laipni uzaicina aizvest arī mūs līdz šim prāmītim. Tā nu viss stress pazūd. Domāju, ka nu jau viss. Pārbrauksim ar prāmīti un būsim startā. Bet kā izrādās maldos, jo vēl ir jāsēžas autobusā… Un jābrauc. Tā nu puišiem paliek arvien mazāk laika līdz startam.

Ziniet, ar visu šo maldīšanos sāk ēst gribēties. Atrodu savu koridoru un ieraugu – O, pirmsskrējiena šokolādītes un kafija. Saēdos, lai ir spēks skriet.

Un drīz jau jāstājas startā. Jāizmet savas siltuma drēbes un jāsāk skriet.

WP_000519

 Tiek nodziedāta himna un Starts!

WP_000520

Sākumā ir tikai skrējēji. Spēka daudz. Skrienas skaisti. Skatos, ka zem kājām daudz labu drēbīšu. Un visu laiku smaidu. Tik daudz cilvēku. Wooooouuuu, un šī jau ir trešā plūsma.

Kad jau pārskriets pirmais tilts, uzrodas līdzjutēju bari. Tiešām bari. Viss ir pilns, pārpilns. Tā kā uz krekliņa ir vārds, cilvēki sauc manu vārdu. Dzirdēju, šķiet, 4 dažādus variantus savam vārdam – Eidža, Eiža, Eidžiaiei un īsto variantu – Aija. Tā kā mana balss bija aizkritusi, uzsaukt paldies neizdodas. Tik vicinu rokas ar īkšķiem uz augšu un visu laiku smaidu. Tiešām nepārtraukti smaidu. Plakāti ar uzrakstiem daždažādiem: Hit for a Power!!! Ka viņi lepojas ar mums, veiksmes nejaušam svešiniekam, Labs temps, Pēdējais nolādētais tilts. Nu ļoooti daudz. Sanāk lasīt visu laiku kaut ko un tik smaidīt par viņu izdomu.

Katrs rajons sveic ar nonākšanu pie viņiem. Welcome to Bruklin, Welcome to Bronx. Un vēl ievēroju, ka cilvēki par savu naudiņu iegādājuši salvetes ar ko noslaucīt sviedrus, želejas lācīšus, banānus.

Vaigiem ar sanāk treniņš kārtīgs un rokas ar tiek vicinātas pa gaisu, parādot, ka viņi ir lieliski līdzjutēji.

Piecinieku došana ar’ bija superīga, brīžiem jutos kā tāda slavenība. Visi sauc manu vārdu un dod pieciniekus. Ahhhh. Un vēl, ja sagribējās kādu uzsaucienu, vienkārši smaidīju un pacēlu rokas gaisā. Uzreiz ovācijas. Tas tiešām bija nenovērtējami.

Ja godīgi, nemaz īsti nejutu kilometrus, līdz ar to nekādi nespēju aprakstīt, kas bija kurā kilometrā.

Zinu, ka dzelzceļa tilts bija grūtāks, jo ļoti pūta un man bija ciet kakls. To mēģināju izskriet ātrāk, lai ātrāk beidz pūst. Daudzi gāja maliņās un vienkārši fotografējās. Viņi izbaudīja trasi pēc pilnas programmas. Man arī likās, ka baudu distanci no sirds, biju sajūsmā par mūziku, kuru spēlēja grupas un arī cilvēki, kas paši izdomājuši iznākt uz ielas un paspēlēt kaut ko.

Un vēl atceros grūtumu, kad man pulkstenī bija jau 42 km, bet trases malā bija tikai 41 km. Ahhhh. Dzērienu punktu bija ļoti daudz, un beigās sarunāju ar sevi, ka nu jau ir jāskrien līdz galam un dzeršu, kad pabeigšu distanci.

Ļoti gribēju 3:45 noskriet, bet neizdevās. Lai gan pēc pulksteņa uzņemtā km laika man izdevās, jo man pulkstenī rādīja, ka esmu noskrējusi 43,4 km. Rezultāts tomēr iepriecināja, jo tas bija labākais šajā gadā – 3:51:42.

Finišā protams bizes gaisā (Viena gan man izjuka pa ceļam). Bet vēl neesmu iegādājusi bildes. Šomēnes nesanāk. Hiiii.

Kad ir finišs pilns ar fotogrāfiem, kas gatavi Tevi fotografēt cits pēc cita. Brīvprātīgie apsveic ar labi padarītu darbu. Tikai tā iešana pēc maisiņa liekas tāla, ļoti dzert sāk gribēties. Un tad tālāk pēc apmetņa. Šausmas – liekas, ka nezin uz kurieni mūs sūta. Un visi tā lēnītēm iet. Mazliet grūti un tomēr vēl nebeidzas apsveikumi no brīvprātīgajiem. Saņēmu savu apmetnīti, lai silti!

WP_000522

Noķēru betmenu (Ziniet, tā ejot tai pūlī aizdomājos par to, ka jaunās botiņas ir brīnumainas, jo neviena noberzuma. Neviena!!!!).

Tālāk jādomā, kā tikt uz mājām, jo puiši jau noteikti ir mājās. Viņi startēja ātrāk un ātrāk skrien. Tā kā – pirmo reizi vienai kaut kur jātiek. Tad tāda mazliet dīvaina sajūta. Atrodu vienu metro, nokāpju lejā, tāpat dara vēl daudz skrējēju, tā, ka tur sarodas milzīgs bars. Stāvu un jūtu, ka gribas apsēsties. Un tad saprotu, ka iešu uz citu metro staciju, jo nežēlīgi ilgi jāgaida metro. Gāju labāk pastaigāt, aizgāju uz tādu metro, kas pa taisno brauc uz mūsu apmešanās vietu.

Nokļūstot mājās, vēl viss nebija beidzies. Hokejs vakarā gaidīja turpat Barclays Center Bruklinā. New York Islander pret Bufalo “Sabres” ar Zemgusu Girgensonu, skaista spēle, tāda, kādu nekad neesmu redzējusi – bez sodiem un Bufalo uzvaru 2:1. Tā kā man vairs nebija silto drēbju, un ledus hallēs parasti ir auksti, uzvilku savu apmetni un man bija silti! Tas apmetnis tiešām riktīgi silts.

Pēcmaratona diena

Nākošā dienā arī ir pavēss, tāpēc atkal jāizmanto savs siltuma apmetnis, jo klepus jau ir piemeties, kakls arī vēl arvien ciet.

WP_000535

Staigājot pa pilsētu šajā apmetnī, daudzi apsveic ar maratona finišēšanu un skatās ar apbrīnas pilnām acīm par to, ka staigāju.

Nofotografējamies visi atkal kopā.

12088186_10205622066332705_9208685438965751463_n

Puiši izdomā braukt uz Bronx, man tā kā bail – nepievienojos. Pastaigāju pa parku, bet, tā kā kājas nevēlas daudz staigāt, dodamies ātri mājās – atpūsties un ēst.

 Otrā diena pēc Maratona

Nākošā dienā atkal ir skaistā diena un 20 grādu siltums. Braucam ar Staten Island Ferry, lai kārtīgi apskatītu Brīvības statuju.

WP_000554

Jocīgi, filmās statuja izskatās lielāka. Vai arī, saskatījusies debesskrāpjus, vairs nespēju adekvāti novērtēt.

WP_000551

Starta tilts ar skaists.

WP_000558

Šajā dienā izlemjam aizskriet uz Bruklinas tiltu un apskatīt to tumsā. Lai nebūtu pārāk tālu jāskrien, iekāpjam metro un aizbraucam mazliet tuvāk, un tad skrienam uzreiz uz Bruklinas tiltu.

WP_000562

Tad noskrienam no tilta, pasēžam un pabaudām tumsu. Tādu skatu grūti aprakstīt un telefons nespēj uzņemt to sajūtu. Skats vienkārši neaprakstāms.

WP_000570

Pēdējā diena Ņujorkā

Pēdējo dienu tiešām jau sāku gaidīt, kad būs jāsēžas lidmašīnā, jo sāka pietrūkt savu tuvinieku. Meitiņa un dzīvesbiedrs visu šo laiku man rakstīja, ka viņa ilgojas pēc manis, laikam arī man sāka viņu pietrūkt. Gribējās, lai viņi arī to visu redz, ko redzēju es.

Kārtīgi saēdāmies apmešanās vietā makaronus ar sieru un devāmies ceļā uz lidostu.

Metro stacijā bija traks piedzīvojums – islāmticīgais staigāja un skaļi stāstīja, kas viņš tāds ir un ka nākotnē visa pasaule būs islāmticīgie un, ja vajadzēs, nogalinās mūsu bērnus. Tas bija nepatīkami.

Tā kā bijām laicīgi lidostā, paspējām noskatīties filmu tur, tad jau drīz bija arī lidmašīna, šoreiz kārtīgi aizmigu un likās, ka ātri aizlidojām. Stokholmā 7 stundas pagaidījām lidmašīnu uz Rīgu, nolidojām vienu stundiņu un bijām Latvijā. Ahhh. Cik patīkami būt tomēr mājās.. Bija sajūta, ka neesmu bijusi Latvijā veselu mēnesi.

Pēc brīvdienām darbā saņēmu dīvainu apsveikumu – Apsveicam ar otro vietu! Hmmmm. Neko nesaprotu, kāda otrā vieta? Tad man tika paskaidrots – Latviju pārstāvēja 27 cilvēki, no kuriem 9 sievietes – pirmā bija Jeļena Prokopčuka un otrā es. Godpilnā otrā vieta aiz Jeļenas.

Paldies Lattelecom komandu kausam, paldies Signim Vāverem, paldies Road to New York par kolosālāko piedzīvojumu, paldies maniem mīļajiem, paldies draugiem, paldies visiem, kas sniedza atbalstu un dzīvoja līdz!!!

“Engures sportam” debitē Ņujorkas maratonā

N1

Ar otro piegājienu “Engures sportam” pārstāvim Rimantam Liepiņam izdevies finišēt slavenajā Ņujorkas maratonā ASV! Ja pirms 2 gadiem ieplānoto startu izjauca viesuļvētras Sendija radītās nekārtības, tad šogad, lai arī starta diena bija neparasti drēgna un vējaina, sacensības notika, kā plānotas! Lasīt tālāk.

Uz Florenci caur Ņujorku pēc pirmā finiša

Man viss sākās ar nelielu patipināšanu janvāra sākumā, kad sen nebiju skrējis un šķita, ka pieveiktie četri kilometri ir kaut kas varens. Nākamajā dienā, notipinot tādu pašu distanci, likās, ka vareni tomēr būtu noskriet vairāk un, tā kā pāris pusmaratonus bez īpašas sagatavošanās biju notipinājis iepriekšējos gados, likās, ka interesanti būtu gatavoties maratonam. Lasīt tālāk.

Mans Ņujorkas maratons 2012

Viss notika ne tā kā plānots – plānotais nenotika un neplānotais notika. Un jāatzīst, pirmo reiz man esot tur, Ņujorka nebija uzmanības fokuss pati par sevi, bet kalpoja par fantastisku notiekošo notikumu fonu. Līdzīgi kā Vudija Alena filmās – paši par sevi aizraujoši notikumi, kas robežojas ar piedzīvojumu sajūtu un tad vēl papildus tam metropole – Ņujorka! Lasīt tālāk.