Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Uz Florenci caur Ņujorku pēc pirmā finiša

Man viss sākās ar nelielu patipināšanu janvāra sākumā, kad sen nebiju skrējis un šķita, ka pieveiktie četri kilometri ir kaut kas varens. Nākamajā dienā, notipinot tādu pašu distanci, likās, ka vareni tomēr būtu noskriet vairāk un, tā kā pāris pusmaratonus bez īpašas sagatavošanās biju notipinājis iepriekšējos gados, likās, ka interesanti būtu gatavoties maratonam.

Gatavošanās

Nordea Rīgas maratons pavasarī likās pārāk tuvu un gribējās neskriet vientulībā, ar ko, skrienot manā tempā, nācās saskarties jau minētajos pāris pusmaratonos, tāpēc uzreiz iegūglēju pasaules lielākos maratonus un nolēmu, ka mēģināšu gatavoties uz Ņujorku – ja liels mērķis, būs lielāka motivācija un mazāka vēlme atteikties.

Tā pamazām turpināju skraidīt, līdz uzzināju, ka esmu laimējis loterijā par iespēju piedalīties Ņujorkas maratonā, un tas nozīmēja, ka jāskrien vien būs. Tā kā nebija izdevies noskriet vairākus pusmaratonus, kurus biju atzīmējis ar “skriešu” noskrien.lv lapā (veselības likstas Latvijas pusmaratonos, pārcelts datums Belgradas pusmaratonam), nolēmu šoreiz nevienam neko neteikt un gatavoties pa kluso.

Protams, neiztikt bez tā saucamajām skriešanas bedrēm, kuras arī man neizpalika, un, kad līdz maratonam bija palikušas desmit nedēļas, sāku izmantot noskrien.lv atrodamos skriešanas plānus. Līdz tam skrēju tikai un vienīgi pēc sajūtām un cik bija laiks – ejot skriet, nezināju, vai noskriešu 5 vai 20 kilometrus, kā sanāca, tā bija labi. Trenējoties pēc plāniem, pēdējās desmit nedēļās aizvadīju pa 3-4 treniņiem nedēļā. Centos skriet nedēļas vidū pusgaro 12-18km, nedēļas beigās garo virs 21km un pa vidu kādu īso 4-10km treniņu. Bet arī šajā laikā ne reizi sevi nemocīju un, ja, izejot no mājas uz plānoto 27km treniņu, kaut kā neskrējās, mierīgi pēc 4km griezos atpakaļ. Ar tempa un intervālu treniņiem īpaši neaizrāvos, tos noskrienot vien pāris reizes, jo man šķita, ka galvenais ir krāt kilometrus, jo vēlējos savu pirmo maratonu NOSKRIET, nevis notipināt un nosoļot kā lielāko daļu pusmaratonu. Treniņu procesā pa vasaru pieveicu 3 Latvijas pusmaratonus, divos no tiem izskrienot no divām stundām. Divos garākajos treniņos noskrēju mazliet virs 30km katrā un, tā kā abas reizes iekšā vēl bija, uzskatīju, ka uz vispārējā sajūsmas fona Ņujorkā mierīgi noskriešu vēl desmit kilometrus klāt un maratons būs gatavs.

Ņujorka

Tā laiks ātri pagāja un maratona nedēļa bija klāt. Tā kā man pēcpusdienās skrienas labāk, biju nolēmis uz Ņujorku braukt gandrīz pēdējā brīdī pirms maratona, lai svētdienas rītā, kad noskan starta signāls, pēc Latvijas laika būtu man svētdienas pēcpusdiena. Plāns bija labs, jo līdz manai izlidošanai jau bija atsākušas darboties vētras dēļ slēgtās Ņujorkas lidostas un varēju ātri nokļūt Ņujorkā. JFK lidostā, kur ielidoju, valdīja maratona sajūta, jo bija daudz acīmredzamu skrējēju, imigrācijas dienesta darbinieks novēlēja labi noskriet man pirmo maratonu, un ielidošanas zonā uz sagaidītāju lapiņām lielākoties bija tikai ar maratonu saistīti uzraksti.

Un tad es iekāpu taksī. 10 minūtes biju priecīgs, ka neskatoties uz visām ar vētru saistītajām ķibelēm esmu Ņujorkā un pēc nepilnām divām diennaktīm skriešu savu pirmo maratonu, kad radio ziņās pateica, ka maratons atcelts! KĀ ATCELTS? Vēl iepriekšējā dienā organizatori rakstīja, ka viss notiek. Tajā brīdī vēl cerēju, ka tas ir kāds joks, jo organizatoru mājas lapā nekādas informācijas par to vēl nebija. Diemžēl vēlāk jau par to ziņoja visi.

Sajūtas, protams, muļķīgas un draņķīgas. Laika starpības dēļ ilgi negulēju un agri no rīta jau gāju skatīties Manhetenu, kuras centrs jau pirms sešiem rītā bija pilns ar citu laika joslu skrējējiem, kam neguļas un visiem, pilnīgi visiem, sejas liecināja par milzīgo vilšanos. Vēlāk aizgāju uz EXPO izņemt savu Ņujorkas maratona numuru un 50% atlaide visām precēm tomēr sāka atgriezt kaut kādu dzīvesprieku. Pēc tam, kad biju saticis pārējos noskrieniešus, kas – kā izrādās – ir varen forši cilvēki, un šo sāpi pārrunājis, vairs nebija tik drūmi.

Maratona dienā uz pāris stundām kopā ar noskrieniešiem izbaudīju skriešanu Ņujorkas Centrālparkā starp tūkstošiem draudzīgu citu valstu skrējēju, pēc kā šķita, ka 1400 treniņkilometru nemaz nav bijis par velti, jo Ņujorkā tāpat paskriets, par citiem ar skriešanu saistītajiem ieguvumiem nemaz nerunājot. Paldies vietējiem Ņujorkas noskrieniešiem, kas saorganizēja pusdienu vietu un ar pašceptiem gardumiem cienāja Latvijas noskrieniešus pēc skrējiena Centrālparkā. Pateicoties atceltajam maratonam, kājas un miegs vairs netika žēloti un no Ņujorkas redzēju daudz vairāk, kā būtu redzējis, ja maratons tomēr būtu noticis.

Ko tālāk? Likās jau, ka viss, jāpaņem kādu mēnesi atpūta no skriešanas, kad Rimants ierosināja tomēr šogad noskriet Florences maratonu. Ilgi jādomā nebija, lēmums tika pieņemts nekavējoties un, sazinoties ar organizatoriem, sarunāju, ka obligāto medicīnisko izziņu atrādīšu viņiem vēlāk par noteikto pēdējo datumu, jo līdz tam vēl uzkavējos Amerikā. Ar nepacietību sāku gaidīt 25. novembri kad skriešu Florencē, bet pēc Ņujorkas vairs neizslēdzu nekādus iespējamos neskriešanas variantus un naktī pirms maratona pat pamanījos nosapņot, ka arī Florences maratons tiek atcelts. Ja Ņujorkā man bija klusa doma par iespējamo finiša laiku, tad Florencē šo domu jau biju atmetis, jo aktīvi trenēties pārtraucu kādas 2-3 nedēļas pirms Ņujorkas un divu nedēļu aktīvs sightseeings Amerikā atstāja sekas gan uz treniņiem, gan nogurumu.

Florence

Florencē ierodos piektdienas vakarā īsu brīdi pirms EXPO darba laika beigām, atrādu medicīnisko izziņu un saņemu savu numuru un maratona kreklu. Nākamajā dienā neiztikt bez pilsētas apskates un, lai mazliet pasaudzētu kājas, pretēji visiem internetā atrodamiem ieteikumiem, dodamies iekšā pilsētas centrā ar auto. Jā, stāvvietas tur tiešām ir problēma un lielākā daļa dienas tāpat sanāk uz kājām, kas man, ikdienā no durvīm līdz durvīm ar auto braucošam, ir daudz, tāpēc vakarā to jūtu.

Maratona rītā paēdu auzu pārslu putru ar Laimas šokolādi un dodos 3,5 km garajā gājienā uz starta vietu. Jo tuvāk startam, jo lielāka burzma un kādas 20 minūtes pirms starta esmu klāt. Kā izskatās, neesmu vienīgais, kas nolēmis skriet Florencē pēc atceltā Ņujorkas maratona, jo ik pa brīdim skrējējiem redzu oranžos Ņujorkas maratona kreklus, bafus, vai nopirktās skriešanas drēbes ar šī gada Ņujorkas maratona simboliku.

Īsu brīdi pēc starta signāla sāk kustēties uz priekša visa skrējēju masa un pēc dažām minūtēm arī pārskrienu pāri starta līnijai. Esmu nolēmis skriet mierīgi ar tempu 6:00 min/km un par finiša laiku vispār nedomāju. Pirmos desmit kilometrus visi man apkārt skrien gandrīz tādā pašā tempā kā es, mazliet zem 6:00 min/km, un reti kāds kādu apdzen. Skrienot lasu uzrakstus uz skrējēju mugurām un liels ir mans pārsteigums, uz vienas muguras izlasot EKSTRĒMĀ un VSK Noskrien. Pāris kilometrus paskrienu kopā ar Ekstrēmo, bet man tomēr prasās skriet dažas sekundes ātrāk un tā nu pamazām attālinos. Ap 16.km joprojām skrienas viegli un satieku savus atbalstītājus, kam dodu norādījumus uzsaukt arī Ekstrēmajai. Ātri vien pienāk pusmaratona atzīme un pēc sava pulksteņa esmu skrējis precīzi kā plānots uz 6:00 min/km.

Skrienas ļoti labi un apmēram tādā pašā tempā tieku līdz 30km atzīmei. Trasē pavadītajās trīs stundās pagaidām neesmu stājies, bet līdzpaņemtie ūdens krājumi sāk izsīkt un pie 25km apēstā želeja arī šķiet, ka izsalkumu neremdēs un, tā kā tā bija vienīgā no visgaršīgākajām, kas man bija, nolemju pārējās nemaz neēst un skrienot paķeru banānu no galda. Līdz 25. km apēstajai želejai biju apēdis 4 vai 5 AXA musli batoniņus, kas garajos treniņos man deva vairāk enerģijas kā želejas. Tā kā nebija daudz garo treniņu, kopumā treniņos biju apēdis kādus 8 batoniņus un 5 želejas, līdz ar to nebija daudz ko salīdzināt. Interesanti, ka kopš pavasara neēdu saldumus un rudenī, skrienot ar tempu 5:40 min/km, ap septiņpadsmito kilometru apēdot vienu AXA mazo batoniņu, uz nākamajiem 4-5 kilometriem temps pats paātrinājās līdz kādām 5:20 min/km bez mazākās piepūles no manas puses. No želejām tāda efekta nebija un diemžēl vai par laimi no batoniņiem maratonā arī šāda efekta vairs nebija, jo kopš atceltā Ņujorkas maratona diezgan aktīvi biju pievērsies saldumiem un šo papildus cukuru skrienot nemaz nejutu.

Drīz pēc 30. km temps sāk kristies un stāvā viaduktā pāri dzelzceļam pirmo reizi pāreju soļos. Par krītošo tempu nebēdāju, jo nekad taču mūžā tik daudz vēl neesmu bijis noskrējis. Sākot ar 35. km, atlikušajos atspirdzināšanās punktos pāreju soļos un saēdos tik daudz vafeļu un šokolādes maizīšu, cik vien iespējams ejot paņemt. Uzpildu arī ūdens pudeli un ar vidējo tempu ap 7:00min/km dodos pretī finišam. Pēdējie kilometri cauri vecpilsētai ir īpaši skaisti un arī trases malās cilvēku daudz. Lielākā daļa aplaudē un itāļu valodā kliedz, lai skrien ātrāk, bet daži dusmīgie tūristi pārmetoši skatās, kas tie par vaininiekiem, kuru dēļ viņus nelaiž pāri ielai.

Īsti nekad neesmu sapratis, kas tā par sienu, ar ko jāsaskaras maratonā. Ja tā domāta fiziski, tad, protams, uz beigām kājas bija palikušas stīvākas un labās kājas bota, kura nebija neko berzusi iepriekšējos 700km, mazliet spieda, bet citādāk viss kārtībā. Ja siena domāta kā emocionāls besis, tad varu pievienoties iepriekš izskanējušam viedoklim, ka sienas ir tiem, kas kaut ko plēš, nevies skrien priekam, jo man nekā tāda nebija. Tieši priecīgas emocijas bija tās, kas pie kāda 40. km man nolika priekšā nevis sienu, bet veselu mūri. Un nevis vienkāršu mūri, bet kaut kādu raudu mūri. Pēdējos pāris kilometros acīs gribēja riesties asaras no sajūsmas un prieka par jau paveikto un tūliņ, tūliņ gaidāmo finišu.

Lai arī pēdējie 2.2 km tika noskrieti ātrākā tempā par iepriekšējiem desmit, nekāda finiša sprinta nebija, jo finišs pats par sevi bija lielākā uzvara, kādu pirmajā maratonā varēju iedomāties. Pārskrienot finiša līniju, dažas laimes asaras izsprāgst ar tādu ātrumu, kā to vien būtu gaidījušas kopš janvāra, kad nolēmu skriet maratonu. Zināju, ka tīrais laiks ir mazliet zem 4:30:00, bet par to nedomāju, jo jūtos tik, tik pacilāts un laimīgs, ka nav vārdu, lai to aprakstītu. Saka, ka pirmās reizes ir īpašas. Šī sanāca ļoti, ļoti īpaša.

Saņemu medaļu, foliju, uzkodas un lēnām virzos pa koridoru uz izeju, kur satieku savus atbalstītājus jau ēdam gelato. Nomainu foliju pret jaku un ēdu savu uzvarētāja saldējumu. Sajūtas lieliskas un ejot mājās jau sāk nākt prātā domas – ko tālāk? Tagad kādas nedēļas pamēģināšu neskriet un šobrīd vēl nākamo maratonu neplānoju. Šis noteikti nebija mans pēdējais maratons un Ņujorkā palika nepadarīta darba sajūta, bet gribas pamēģināt arī citas lietas. Tagad, atskatoties uz ceļu līdz maratonam un sasniegto finišu, šķiet, viss ir iespējams, tikai uzmanīgi jāizvēlas nākamais mērķis. Everestā šobrīd vēl nekāpšu, jo varētu sasalt acis, ja nu atkal uzrodas prieka asaras.

12 komentāri rakstam Uz Florenci caur Ņujorku pēc pirmā finiša

  • ing_a ing_a

    Forši, Mart! Patiess prieks par Tevi! =)

  • Didzis Didzis

    Super ! Malacis ! Galvenais – LAI PAŠAM PRIEKS,CITĀDI TAM NAV NEKĀDAS JĒGAS.Mums(lielai daļai) galvenais ir NOSKRIET ! Lai vienmēr finišējot esi laimīgs un smaidīgs ! NOSKRIEN !

  • RimantsL RimantsL

    Ehh, ku skaisti! Prieks par Tevi un maķenīt dusma par sevi, ka noraustījos! Bet, lasot aprakstu, až gandrīz pašam asras sariesās, starp citu – pirms daudzpadsmit gadiem, kad netrenējos itin nemaz, bet izdomāju noskriet 1.Rīgas maratonu, ieskrienot Daugavas stadionā, kur bija jāveic finiša goda aplis – goda vārds, piņņāju visus 400 beidzamos metrus :)))
    Un ko Tu saki par Paris, Avril 7?

  • Signis

    Man liekas, ka Barselona martā piestāvētu labāk.

  • Marciitis Marciitis

    Paldies, paldies par labiem vārdiem! :) Rimant, vienreiz jau Tavam ierosinājumam piekritu (paldies par to!), bet diez vai skriešu maratonu jau atkal tik drīz – šobrīd šķiet, ka gribu pavasarī par pāris posmiem pietuvoties savam izglītības “MBA maratona” finišam.
    Martā Martam Barselona arī piestāvētu, bet tā pati pavasara vaina…

  • dikti smaidīgs maratonstāsts ar pārdzīvojuma garšu ;) Malacis, tā turpināt!

  • m.jordan m.jordan

    Pensionāru temps.Jaunam čalim jācenšas skriet mazliet ātrāk.Bet labi,ka prieks par to visu.

  • Andulis

    Labs. Paldies par stāstu!

    Kādi dažādi gan var būt Pirmie… Florence pēc atceltas Ņujorkas – tāds variants liekas stipri neparasts! Varēsi stāstīt ne vien tagad draugiem, bet arī pēc dažiem gadu desmitiem – mazbērniem. :)

  • Sany Sany

    Apsveicu ar pirmo maratonu!!! :))
    Lai nākamie maratoni būtu tikpat pozitīvi kā šis pirmais.;)

  • m.jordan, izlasi visu to daļu par pakaļas plēšanu un skriešanas baudīšanu.

  • spaanietis spaanietis

    Paldies par stāstu un apsveicu ar pirmo! m.jordan koments pilnīgi nevietā. PR protams arī dod prieku un gandarījumu, bet pirmajā reizē ir īpaši svarīgi tikt līdz finišam un izdarīt to ar prieku! Gan jau Marciitis vēl pacels savu maratona latiņu, bet sevis plēšanai trasē ar ilgstošu un veselīgu skriešanu iespējams nav pārāk daudz kopīga, tāpēc jautājums ir par to, kāds kuram mērķis un kā mēs gribam šo mērķi sasniegt.

  • Arī es beidzot izlasīju. Tiešām patīkams un arī iedvesmojošs stasts. Un kārtējo reizi pierādās, ka mērķtiecīgs darbs atmaksājas. Dažas lietas pat jāpārdomā saistībā ar savu jau noskrieto pirmo.

    Veiksmi un tīkamus finišus ari turpmāk!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.