Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Maratonu var noskriet jebkurš

Šis tomēr nebūs stāsts par maratona noskriešanu. Šis būs stāsts par to ko cilvēks var. Ja grib. Jā, parastais viduvējais Latvijas iedzīvotājs. Un Nāves ielejā, Sahārā un Alpu kalnos vairākas dienas pavadot skrienot var finišēt ar Latvijas karogu rokās. Ja grib. Artūrs pirms dažiem gadiem nebija skrējējs, bet nu viņš ir labākais un pieredzējušākais ultramaratonists Latvijā un skriešanas ziņā viņam vairāk izaicinājumu nav.

 Kas tālāk, kādi plāni?

Esmu ļoti mērķtiecīgs, ja man nav mērķa, grūti atrast motivāciju. Es, protams, skrietu, bet ne tik daudz. Ir grūti skriet 100 km nedēļā vienkārši tāpat. Ja to dara veselībai, tad jau iespējas ir aktivitātes krietni dažādot: skriet, peldēt, braukt ar riteni, vingrot.

Pašlaik es sev jaunu izaicinājumu neredzu. Man skriešana ir kā piedzīvojums, kā izaicinājums. Arī kā ceļojums. Skrējienam ir jābūt interesantam, lielam, grūtam, lai tas mani motivētu. Sagatavoties tomēr ir diezgan liels darbs. Man bija doma varbūt vēl noskriet diennakts skrējienu. Nākamgad laikam Polijā ir pasaules čempionāts.

No ļoti garajiem, grūtajiem vēl Grieķijā ir Spartatlons.

Tāpēc es skrēju 100 kilometrus pa šoseju, lai kvalificētos Spartatlonam, bija jāizskrien no desmit ar pusi stundām. Bet pirmais sanāca Badwaters un pēc tā es zinu, ka es Spartatlonu pilnīgi droši noskrietu. Tur nav tāds karstums kā Nāves ielejā, kalni ir zemāki kā Amerikā, kontrollaiks ir 36 stundas. Doma bija, bet es negribēju šos abus skrējienus skriet vienā gadā, jo nezināju, cik ātri atjaunošos.

Cik kilometrus vai stundas tu nedēļā skrien?

Šogad pirms Badwatera es skrēju 100 km nedēļā, pēdējā mēnesī šo apjomu palielināju uz 150 km. Tas ir piecas reizes nedēļā, pēdējā mēnesī 6-7 reizes. Gan padsmit kilometru skrējieni, gan garāki. 25 km man ir normāls divu stundu treniņš vakarā pēc darba. Skrienu es tikai pa vakariem. Tā ir iegājies, es no rītiem nekad nevaru pamosties.

Georgs Jermolajevs no 1. līdz 15. oktobrim Uzvaras parkā skries 1000 jūdzes. Šā mača ietvaros noskriet 24 h neinteresēt?

Nē. Piecpadsmit dienas riņķot pa parku man nav izaicinājums. Tas jau ir uz robežas. Es skrēju Pasaules čempionātā šosejā 100 kilometrus. Bija Andris Dudels, Gunārs Ķeģis. Tas jau bija uz robežas ar darbu. Tas ir asfalts un tas sāp. Viena lieta ir Alpi, kalni, daba. Tev ir grūti, bet tu kaut ko redzi. Bet kad skrēju 100km tur bija pieci 20 km apļi un tas vēl bija nakts skrējiens. Starts kaut kādā mazā ciematā, apkārt neviena cilvēka. Asfalts tā piedzina kājas. Jā, es to izdarīju, bet gandarījums citos mačos ir bijis nesalīdzināmi lielāks. Tās vienkārši ir nesalīdzināmas lietas. Naktī Alpos neviena mākonīša, zvaigznes tik tuvu un tik spilgtas, fantastisks skats lejā uz Šamonī ieleju. Bet tur tu tikai „močī” ciematā Beļģijā naktī, nekurienes vidū.

Tāpēc arī par 24 stundu skrējienu vēl domāšu. Tur tomēr ir jābūt mērķim un motivācijai. Bija ideja mēģināt labot Latvijas rekordu 24 stundu šosejas skrējienā 243 km. Tas būtu liels, ļoti liels mērķis, ļoti iespējams, ka es to nemaz neizdarītu, bet vismaz man būtu mērķis, lai varētu nopietni gatavoties. Es zinu, ka fiziski to varu izdarīt, zinu, ka pa asfaltu tas ļoti sāpēs, zinu, ka kādā brīdī pēc pus distances man būs ļoti nopietnas pārdomas par tēmu, kāpēc es to vispār daru.

Tādu īstu izaicinājumu skriešanā man tagad būtu grūti atrast.

Iznāk, ka lielākos pasaules ultramaratonus tu jau esi veicis.

Slavenu ultramaratonu ir daudz. Lielākais ir Dienvidāfrikā,84 kilometri un tos skrien padsmit tūkstoši cilvēku. Tā kā Rīgas maratons tikai visi skrien pilno distanci. Patiesībā jau es ļoti daudz kur neesmu bijis. Var skriet pa sniegu un lielā aukstumā, bet šādi skrējieni parasti dārgi izmaksā, tie ir tālu kaut kur Kanādā un es zinu, ka es to izdarīšu. Pirms Badwateras man bija vēl kaut kādas šaubas. Es zināju, ka 100 jūdzes es varu noskriet jebkur un jebkad. Šo distanci jau biju noskrējis Amerikā, biju noskrējis Monblānu, biju noskrējis arī vienu skrējienu Vācijā Jaunajā gadā, kas arī, starp citu bija aukstumā. Bet nekādu problēmu, pareizi saģērbies un skrien. Auksti jau ir tikai pirmās 15 minūtes, pēc tam visi sākumā atsalušie roku un kāju pirksti iesilst asinis sāk riņķot un viss ir kārtībā. Ziemā arī skrējiena temps automātiski ir lēnāks, mazāk svīst, lēnāk zaudē šķidrumu. Ziemas ultramaratonos Kanādā tev viss ekipējums vēl jāvelk līdzi kamanās.

Pašlaik meklēju jaunu motivāciju savām aktivitātēm. Varētu kāpt kalnos, varētu mēģināt skriet ātrāk. Uzstādīt sev konkrētus uzdevumus, ja redz, ka nav īstā diena, vienkārši stāties ārā un mēģināt citā mačā.

Līdz šim man ir bijusi viena doma – ir jāfinišē. Pirmie mani pusmaratoni bija pa 2:24 un 2:16. Pirmajā man bija sajūta, ka esmu pēdējais. Tas bija Kuldīgā. Es gāju, bija virs 30 grādiem, bija cilvēki, kurus veda prom ar ātrajām palīdzībām, bija cilvēki, kuri pirms finiša stāvēja un grīļojās. Bija baigi smagi. Es neko nedzēru, jo neko par pareizu dzeršanu vienkārši nezināju. Ļoti grūti. Bet es nogāju. Tā arī ir iegājies, lai cik smagi arī nebūtu, es ārā nestājos un cīnos līdz finišam. Es reāli biju pēdējais, man finišā bija tāds kauns. Tu paskaties apkārt un redzi, ka aiz tevis ir tikai viens onkulis uz gadiem 60, kurš arī knapi iet un aiz viņa brauc ātrie, kas slēdz trasi.

Kas liek cilvēkiem vienu un to pašu distanci skriet piekto, desmito vai  pat divdesmito reizi?

Var jau skriet, ja būšu Latvijā, tad tos pašus Siguldas 55 km es arī atkal skriešu. Tas tomēr forši, ka mums tepat Latvijā ir savs ultramaratons pa kalniem, reāli skaista distance, rudens. Bet maksāt lielu naudu, braukt uz ārzemēm jau kuro gadu uz vienu un to pašu vietu… Nezinu.

Cik izmaksā ultramaratons skrējējam?

Pat uzreiz nepateikšu, tagad svaigākais bija Badwaters, visi prasa par Ameriku. Par naudām nevienam nesaku – lai nenobaidītu. Baigi dārgi. Nu nav tas tūkstošos latu, bet lielos simtos gan. Visa nokļūšana, biļetes, dzīvošana. Ja vēl brauc kompānijā, tad var, piemēram, paņemt dzīvokli uz nedēļu. Viesnīca sanāk padārgi. Nu tepat Eiropā ir Monblāns, bet interesantākie pasaules ultramaratoni ir citos kontinentos. Es skrēju Sahārā, divus skrējienus Amerikā, ir Dienvidamerika, ir vēl viens interesants 100 jūdžu kalnu skrējiens Amerikā, kuram vidējais augstums ir 3000 –3500 metru virs jūras līmeņa. Ja jau viss būtu tepat tuvumā, nebūtu nekādu problēmu. Tāpēc es Siguldu centīšos skriet katru gadu, pat ja tik aktīvi vairs neskriešu. Siguldā jau arī dalībnieku skaits ir nopietns, forša sajūta startā, kad visi stāv kalna apakšā un tad sāk pret kalnu.

Ultramaratonu var skriet vienu gadā?

Nē. Bija viens gads, kad noskrēju Sahāru, tad es skrēju tos jau minētos 100 km un vēl arī Monblānu. Badwaters vienkārši bija kā pēdējais mērķis, augstākā virsotne. Par šo leģendāro skrējienu zināju jau tad, kad tikai pats sāku skriet ultra gabalus. Tas ir kā alpīnistiem Everests. Un domas man bija kā lielākajai daļai kalnā kāpēju – forši jau būtu tur uzkāpt, bet es jau to visticamāk, ka neizdarīšu. Tas šķita pārāk grūti, pārāk tālu, neiespējami. Bet tā doma nekur nepazuda.

Ultramaratonistu Everestā nu tu esi uzkāpis.

Jā, es tā arī jūtos. Laikam nekā grūtāka vairs nav. Var, protams, skriet 15 dienas pa stadionu vai pa parku. To varētu izdarīt, bet tam īsti neredzu jēgu. Lasīju viena ultramaratonista rakstīto pēc mūsu jau pieminētā Monblāna 3 diennakšu komandu pārgājiena. Viņš minēja, ka distanci varētu pagarināt kaut divas reizes, no tā grūtāka tā vairs nekļūtu. Lūzuma brīdis ir jau ātrāk, kad tev izdodas pilnībā pārvarēt sevi, varbūt pat salauzt sevi. Pēc tam tu vairāk nebaidies ne no kā, ja tev piedāvātu distanci iet vēlreiz, tu to mierīgi arī darītu. Manas sajūtas pēc Monblāna bija līdzīgas, sevi es biju uzvarējis jau distancē. Pēc finiša es redzēju cilvēkus, kurus apsveica, viņi apsēdās zemē un viņus veda uz slimnīcu. Viņi bija uz spēku izsīkuma robežas. Man tā nebija, es nebiju pilnībā izlicies, biju sataupījies.

Ultra garajās distancēs cik reizes ir tā saucamā siena? Tavuprāt nogurums ir vairāk fizisks vai psiholoģisks?

Kā kuram, tas varētu būt stipri individuāli. Par to ir gan daudz lasīts, gan domāts. Ir ultramaratonisti, kuri saka, ka 90% ir galvā un pārējie 10% arī ir galvā. Tas skan interesanti, bet, protams, trenētam ir jābūt, fiziskam pamatam ir jābūt. Nogurums galvu ietekmē. Tev ir jābūt pašpārliecinātam, drošam, jāzina, ka tu to izdarīsi. Bieži vien ir tā, ka tu iespējams pat to varētu izdarīt, bet esi nobijies un stājies ārā. Ja cilvēku piespiestu to darīt, palaistu viņam pa pēdām suņus, viņš iespējams arī ietu līdz galam, kamēr nomirtu. Ir jābūt pārliecinātam par sevi, jātic sev. Ja būsi drošs, tu spēsi sevi pārvarēt. Ja tu ticēsi sev, tu izdarīsi. Varbūt slikti izskatīsies, varbūt distancē pavemsi, bet tu izdarīsi. Ja tu distancē dodies ar domu, ka var arī neizdarīt, smadzenēm būs daudz iespēju pārliecināt tevi, ka tagad gan pietiks. Tas ir līdzīgi kā Atis Plakans ir teicis par kalniem. Kad viņš aizbrauc kāpt astoņtūkstošniekā, viņš tur brauc tikai atzīmēties. Jo savā galvā līdz sīkākajām niansēm kalnā jau ir uzkāpis tepat Rīgā esot. Paliek tikai formalitāte, jo tu nevari braukt ar domu – nu tad redzēs, varbūt uzkāps, varbūt neuzkāps, varbūt nosals pirksti, varbūt iekritīšu aizā. Ir jābrauc pilnīgi gatavam ar domu – viss, ko es varēju izdarīt sagatavošanās posmā, ir izdarīts un man nav jautājumu izdarīšu vai nē.

Nekad neesi izstājies?

Psiholoģisku iemeslu dēļ izstājies neesmu nekad. Vienu reizi ir nācies iet malā fizisko sajūtu dēļ. Vienkārši, kad ir slikti fiziski. Man tā bija Vācijā. Tur arī bija pilnīgs nekurienes vidus. 8km aplis, jāskrien 20 apļi. Uz starta izgāja desmit cilvēki. Es tur biju nokļuvis, jo man startam Badwaterā vajadzēja vismaz 3 veiktus 100 jūdžu skrējienus, bet iepriekš ieplānoto pilno Monblāna distanci pagājušajā gadā atcēla. Kaut kas steidzami bija jāmeklē vietā. Nu tad pēc Ziemassvētkiem devos uz Vāciju un Jauno gadu sagaidīju skrienot nekurienes vidū ar desmit nepazīstamiem cilvēkiem. Divi no viņiem pēc tam arī piedalījās Bedwaterā, 100 jūdzes Vācijā mēs paveicām kādi 6 vai 7, pēc tam trijatā bijām kopā Amerikā. Tā ultramaratonistu saime jau ir ļoti maza.

Vācijā bija tiešām reāli grūti, draudzene man jauca sporta dzērienus, es viņu biju nepareizi noinstruējis un dzērieni bija pārāk koncentrēti. Ap 60 kilometru man kļuva slikti, sagrieza kuņģi, es pilnīgi neko nevarēju ieēst un man kļuva ļoti auksti un es biju spiests iet. Es neskrēju, bet tikai gāju. Ieēst nevar, spēkus atjaunot nevar, paskriet nevar. Vienā brīdī es draudzenei teicu – braucam mājās. Divas reizes mača laikā likos mājiņā pagulēt. Draudzene bija tā, kas mani nomotivēja pabeigt distanci. Pats es divas reizes biju gatavs stāties ārā. Man bija skaidrs, ka es distanci varu veikt, taču paskriet nevarēju un lielāko daļu atlikušā gabala nogāju. Ārā bija sniegs, bet tas jau bija sācis kust, reāli bija jāpārvietojas pa 10-20 cm biezu slapja sniega šļuru. Kājas visu laiku slapjas. Vēl sāka līt. Bija briesmīgi. Visu laiku auksti, visu laiku slapjš. Un tev ir skaidrs, ka vēl 12 stundas jāiet. Motivācija bija tā, ka man to skrējienu tiešām vajadzēja, lai kvalificētos Bedwateram. Biju izdomājis, ka to gribu izdarīt šogad. Ja atliktu, maz kas vēl varētu mainīties. Un arī šāds mačs ir oficiālajā IUA kalendārā. Bāzes vieta ir Vācijā pazīstama ultramaratonista vasaras māja. Elektrības tur nebija, visu laiku dega sveces, kurējās krāsns, uz kuras visu laiku tika sildīta kola un bezalkoholiskais alus. Tāds foršs mājas mačs, es arī tādu pašu varētu uzrīkot. Vienā mirklī pasūtīja picas, pēc tam bija Jaunā gada sagaidīšana. Viss tas mača laikā. Ienāc mājiņā, apsēdies klubkrēslā pie degošas krāsns. Bet tev atkal jāiet ārā lietū un aukstumā uz kārtējo apli. Stādieties priekšā, kādas ir sajūtas, kad atkal jāceļas un jāiet mocīties. Protams, katra apļa sākumā bija domas – kāds Bedwaters, atliekam, nākamgad noskriešu, braucam uz viesnīcu, varēs ieiet siltā dušā.

Mača laikā ir kāda komunikācija starp skrējējiem vai vairāk katrs ir iegrimis domās pats ar sevi?

Garajās distancēs parasti ir grūti atrast kādu, kurš būtu ar tevi vienā ātrumā ilgāku laiku. Kādu brīdi var paskriet ar kādu kopā, bet principā katrs skrien savā tempā. Kādu mirkli ar kādu varbūt papļāpā, pārmij kādus vārdus. Bet ja tu skrien pietiekami ātrā tempā vai kāp augšā kalnā, esi jau aizelsies, nu ko tu tur daudz vēl runāsi. Parasti jau vienkārši apmainās ar standarta frāzēm, apvaicājas kā iet, novēl veiksmi. Visādi gadās. Skrienot jau pieminētos 100 kilometrus naktī viens lietuvietis pēdējā aplī ļoti ietilpīgi vienā teikumā krievu valodā noraksturoja savas tā brīža sajūtas un viedokli par maču. Ļoti cilvēcīgi un absolūti atbilstoši situācijai.

Kalnos ir kur acis atpūtināt, bet šosejas mačos tu paliec tikai pats ar sevi?

To cilvēki prasa vienmēr – par ko tu domā, kad skrien. Ne par ko. Es nezinu, par ko es domāju. Nav tā, ka skrienot domas vienmēr aiziet uz vienu tēmu. Par ko tu domā, kad dzīvo? Kādas domas galvā nāk, tādas nāk. Sacensībās, protams, iznāk domāt par skriešanu un visu saistīto – ēšanu, konkurentiem, pašsajūtu. Savādāk ir garajos treniņos. Es to nesauktu īsti par meditāciju. Tu skrien trīs stundas salīdzinoši lēnā tempā. Ir vienkārši ļoti patīkami, komfortabls temps, aizelsies neesi. Tā, ka es redzētu sevi no malas vai tamlīdzīgi, man nav bijis. Lasījis par to esmu, bet pašam tā nav. Tīri fizioloģiski vienkārši var noķert to tempu, kas tev ir komfortabls, tu pareizi ēd un dzer, tu baudi procesu. Bet tas ir treniņos, sacensībās tā nav. Tad tu tomēr mēģini „maukt”, tu mēģini sevi piespiest skriet nedaudz ātrāk nekā ir komfortabli. Man ir grūti sacensībās apzināti skriet patīkamajā zonā. Tādu meditatīvu stāvokli sasniegt treniņos ir vieglāk. Piemēram, kā vakar. Bija perfekts laiks, jau tāds patīkams rudens dzestrums, ļoti patīkami skriet pa mežu pēc lietus.

Skrienot mūziku klausies?

Agrāk es skrienot vispār neko neklausījos. Pirms kāda pus gada vai pat mazāk es sāku klausīties audiogrāmatas. Baigi labi aizgāja. Grāmatas gan jāpameklē, visas jau neklausīsies. Vislabāk ar vieglu valodu un par tēmām, kas tevi interesē. Bet tagad esmu atradis un klausos zinātniskos raidījumus. Ļoti interesanti ar dažādiem faktiem, kurus nekur citur nebūtu izlasījis. Esmu tiešām uzzinājis daudz jauna. Teiksim tu skrien divas stundas dienā, kādas 10 stundas nedēļā un pašizglītošanās ziņā tas ir zināmā mērā pazaudēts laiks.

Aigars Fadejevs saka, ka skrienot nedrīkst neko klausīties, ka jāklausās sevī.

Varbūt, bet es sevi tāpat labi jūtu, man ar to nav problēmu. Teiksim man tagad jāskrien 2,5 stundu treniņš. Ja Mežaparkā, kur vēl ir kādi kalniņi, kāda dinamika un ir interesanti, labi. Bet 2,5 stundas tikai klausīties sevī… Var klausīties podcastus par skriešanu, par ultramaratoniem, tēmas visdažādākās. Var izvēlēties, vai 10 stundas nedēļā izmantot pašizglītībai vai nē. Es tagad visu laiku cenšos ko saistošu klausīties un tas reāli arī palīdz. Es to visiem iesaku, laiks tiek izmantots dubultefektīvi. Tu esi ieguvis gan fiziskajā plānā, gan garīgi un uzzinājis daudz jauna. Ar to varbūt gan nevajadzētu sākt, kamēr nav iegūta zināma forma. Sākumā jau arī treniņi nav tik gari. Es sāku skriet ar 3 km, pa tām 15-20 minūtēm neko jau arī nevar paspēt noklausīties. Bet tad, kad tu jau skrien stundu, divas, ir ok. Un, protams, jēga ir klausīties, kad tu skrien mērenā tempā, neesi aizelsies. Tas palīdz iegūt papildus motivāciju un ir nošauti divi zaķi ar vienu šāvienu. Tu skrien un tev ir interesanti, tu iegūsti jaunu informāciju.

Sacensību laikā arī klausies?

Sacensībās gan nekad neesmu neko klausījies, bet varbūt to tagad pat nožēloju, jo, iespējams, ir bijuši brīži, kad mūzika vai domu atslēgšana no skriešanas būtu palīdzējušas. Bet, tie brīži ir jāuzķer. Ir bijis tik grūti, ka pilnīgi neko negribas un tas tikai traucētu, bet Bedwaterā pašās beigās uzliku ausis un baigi labi aizgāja. Kalnos man pilnīgi neprasās, jo tur tomēr ir interesanti, daba, meža skaņas. Ja skrējiens ir garš un apnicīgs, tad varbūt arī jāuzliek. Skrienot diennakti varētu būt pat obligāti kas jāklausās, jo grūti iedomāties, kur diennakti skrienot kilometra aplī tevi domas var aizvest. Ko un kāpēc es te daru? Bet ja tu uzliksi grāmatu, interesantu raidījumu vai ieiesi mūzikas ritmā, tas noteikti palīdz. Jo skrējiens mazāk aizraujošs, jo tas vairāk varētu palīdzēt. Tas pats treniņos. Ja maršruts jauns, tāpat ir interesanti, bet, ja tu katru dienu skrien pa vienu un to pašu vietu, iestājas baigā rutīna. Grāmatas palīdz to pamainīt, jo mēs jau tomēr katrs daudzmaz ikdienā skrienam vienā rajonā.

Cik liela tev bija atbalsta komanda Bedwaterā?

Pēc nolikuma minimālā komanda ir divi cilvēki, man bija trīs. Tur organizatori neko nenodrošina. Starts, finišs, tiesneši distancē. Visam ir jābūt tev pašam. Atbalsta komanda mašīnā seko skrējējam un ved līdzi visu nepieciešamo. Man palīdzēja draudzene, draugs un bijušais kolēģis, kurš jau pus gadu strādā Amerikā. Abi puiši arī skrējēji. Kā parasti es skriešanu apvienoju ar ceļošanu. Gandrīz nedēļu nodzīvojām Lasvegasā, tad skrējiens, pēc tā braucām uz Losandželosu, Holivudu, Santa Barbaru, tad vēl lidojām uz Ņujorku, kur pavadījām dažas dienas. Mana atbalsta komanda man fantastiski palīdzēja.

Kas viņus motivēja?

Abi puiši arī ir skrējuši. Viņiem arī bija interesanti aizbraukt uz pasaules grūtāko ultramaratonu. Pie tam vietā, uz kuru tu tāpat diezin vai kādreiz brauktu.300 metri zem jūras līmeņa, sāls lauki, karstums – tā ir unikāla pieredze. Uz pludmalēm Turcijā, Maljorkā, Maldivu salās var aizbraukt jebkurā vecumā. Bet uz šādu vietu tāpat vien nebrauksi. Pirmajā sacensību dienā viņi bija reāli uzvilkušies, bija interesanti, grūtāk varbūt bija pa nakti, kad bija jāpamainās ar gulēšanām, bet kopumā viņi bija apmierināti.

Kā šis atbalsts reāli izpaudās? Viņi pabrauca uz priekšu, pagaidīja tevi, atkal pabrauca, atkal gaidīja?

Jā, ik pa 1,1 jūdzei. Man viņi teica, ka ik pa jūdzei, bet reāli brauca 1,1 jūdzi. Puiši mainoties arī ik pa laikam paskrēja man aiz muguras. Tā kā viņi arī izmantoja iespēju paskriet otrajā karstākajā vietā pasaulē.

Citos mačos man arī ir bijuši atbalstītāji, taču tad tas vairāk ir bijis morāls atbalsts, var mēģināt palīdzēt barošanas punktos, bet tas nav obligāti nepieciešams. Bedwaterā bez atbalstītājiem vienkārši nevar. Monblānā morāli ir patīkami kādā punktā ieraudzīt pazīstamu cilvēku. Izņēmums ir TOP 10 skrējēji. Tur jau ir kā Formulā 1, barošanas punktā komanda saskrien riņķī, nomaina dzeramo, ēdamo. Tu barošanas punktā vari pavadīt minūti vai pusotru minūti. Un tā pus minūtes starpība jau ir mazs gabaliņš, bet tu esi aiz muguras un tev ir jāķer un morāli tas jau ir grūtāk.

Es savai komandai esmu ļoti pateicīgs. Pirmais šoks bija naktī iebraucot Nāves ielejā. Parasti jau vismaz naktī ir dzestrs. Braucām mašīnā ar kondicionieri, izkāpjot aizcirtās elpa. Naktī bija virs + 30 grādiem. Parasti jau Lasvegasā ir ļoti karsti. Šogad tur bija pat mākoņi un salīdzinoši vēss. Ap +25 grādiem dienā. Pirmo reizi 8 gadu laikā pat lija lietus. Vispār mums izdevās trāpīt uz karstuma viļņa – arī Ņujorkā vienu dienu bija + 38 un tā visur bija pirmā ziņa.


Parasti ierasts, ka ultramaratoniem pievēršas ap gadiem četrdesmit. Šogad Bedwaterā tu biji viens no jaunākajiem.

Cilvēki vienkārši baidās. Kā mums ar ultraskriešanu Latvijā ir? Tas jau nav nekāds kaitbords vai veikbords, kas ir stilīgi. Tas nav stilīgais sporta veids, ar kuru nodarbosies daudz cilvēku, kurš būs ļoti populārs. Jaunieši uz tādu sporta veidu neiet, neviens aktīvais sportists, manuprāt, neies skriet 100 kilometrus. Ir maz cilvēku, kas vispār to dara, tie, kas dara, ir maratonisti ar daudzu gadu pieredzi. Cilvēkiem, kuri skrien, augstākais mērķis šķiet maratons. Bieži viņi pat nezina, ka ir arī garākas distances. Maratonu Rīgā skrēja ap tūkstotis cilvēku, Pasaules kausa posmu 50 kilometros Daugavpilī nepilni četrdesmit, visus lietuviešus ieskaitot. Maratons ir populārs. Ja apzināti Latvijā sāktu popularizēt ultramaratonus, tas arī aizietu. Jo pagaidām par ultra lietām aizdomājas tikai tie, kas ir jau daudzus maratonus skrējuši. Cilvēkiem objektīvi ir bail no nezināmā, protams, par tādu Bedwateru ir arī visādi šausmu stāsti dzirdēti. Noiet visi nagi, tulznas ir tādas, ka uz kāju pēdām ādas vispār nav, tur ir 50 grādu karsts. Es tur biju un es to zinu, kamēr tu neesi bijis, tas liekas neiespējami. Kad tu cilvēkiem saki, ko taisies darīt, to neuztver nopietni. Es biju sācis nesen skriet un domāju par Sahāru, teicu – es gatavojos skriet 200 kilometrus cauri Sahāras tuksnesim. Visi to uztvēra kā labu joku. Neviens to neņēma nopietni. Vai piemēram – es skriešu Nāves ielejā pa šosejas balto līniju, lai asfalts nelīp pie zolēm. Īpaši labs joks.

Cilvēki vienkārši neapzinās savas spējas un daudz ko dzīvē neizdara, ko varētu izdarīt. Tas ir visās sfērās. Kāpēc no Latvijas tik maz cilvēku mācās Oksfordā? Viņi nevarētu? Varētu, ja gribētu un viņiem tas būtu mērķis. Tas attiecas uz katru dzīves sfēru. Nevajag baidīties uzstādīt ambiciozus mērķus. Noskrien maratonu, noskrien 50 nieku, noskrien 100 km. Ja mērķi būs ambiciozi, arī tas maratons pēc laika neliksies nekas īpašs un tu to noskriesi daudz vienkāršāk. Nevajag sevi mākslīgi ierobežot. Neuzņēmība un bailes no nezināmā bremzē mūs ik uz soļa visās dzīves sfērās.

Un neskatoties ne uz ko, ultramaratonu popularitāte Latvijā aug. Pirms gadiem 8 Monblānu skrēja viens Atis Plakans, šogad no Latvijas dažādās distancēs piedalās jau ap 10 skrējējiem. Igauņi un lietuvieši uz Monblānu nebrauc. Siguldas skrējiena popularitāte aug ar katru gadu.

Un vēl. Daudzi domā – maratons, ultramaratons. Lai to paveiktu jābūt īpaši apdāvinātam jau no bērnības. Tās ir pilnīgas muļķības. Es nekādiem parametriem neatbilstu. Esmu bijis pārbaudīties olimpiskajā vienībā. Ne man ir liels plaušu tilpums, ne kas cits. Visi mani rādītāji bija stipri viduvēji. Bija tā. Es teicu savam labākajam draugam Reinim, ka gatavojos skriet Monblānu, arī viņš piekrita piedalīties. Arī viņš pieveica Siguldu, pieveica CCC, pa 44 stundām pieveica pilno Monblāna distanci. Un viņa treniņu apjomi ir ievērojami mazāki par manējiem. Jebkurš vesels cilvēks no ielas, ja viņam nav problēmu ar sirdi var to izdarīt. Pat ar lieko svaru. Vieglāk, protams, bez. Mēs jau te nerunājam par maratonu zem 2:20, mēs runājam ilgstošu kustēšanos sev komfortablā tempā. Es turpināšu visiem atkārtot – katrs cilvēks var noskriet maratonu. Mums sabiedrībā tikai ļoti palēnām sportisks dzīvesveids sāk kotēties kā vērtība. Sportisks un aktīvs dzīvesveids arī 60 un 70 gadu vecumā.

Kā ar forelēm, šim hobijam tev arī pietiek laika?

Foreles nekur nepazudīs, upes būs un makšķerēt es varēšu arī tad, kad man būs 70 gadi. Bet skriet gribās tagad.

Kuras grāmatas iesaki izlasīt tiem kas sāk interesēties par ultra skriešanu?

     
Dean Karnazes “Ultramarathon man Marshall Ulrich “Running on empty Kym McConnell and Dave Horsley „Extreme Running

35 komentāri rakstam Maratonu var noskriet jebkurš

  • Tuksnesa vetra Tuksnesa vetra

    Labs! Cilvēcīgi, saprotami, iedvesmojoši!
    Lai izdodas atrast jaunus izaicinājumus!

  • guncha guncha

    …bet kā ar citu ultramaratonistu sapni- COMRADES :)…, man arī ir doma nākamgad to 24h pieveikt,lai veicas Artūr!!!

  • modris_aa

    Apsveicu,Artur! Domāju ka arī pie mums atradīsies arī jaunāki skrējēji kas iemēginās spēkus garākās distancēs. sportā jau pats galvenais ir piramīdas princips.Tā kā pēdējos gados ir pieaudzis to skrējeju skaits kuri skrien maratonus un pusmaratonus, tad parādīsies ari tādi kas gribēs vairak. Es pagājušogad sacensībās Polijā skrēju ar vienu jaunu puisi Piotr Horala (dz.1984.g),viņš jau uz pašreizējo momentu ir noskrējis 100 maratonus. Kad es ar viņu runāju tad viņš teica ka viņam nepatīk skriet īsas distancess, tāpēc viņs skrien maratonus un garākusgabalus. Un vēl runājot par sacensībām interesantās vietās- Polijā katru gadu notiek 12 stundu skrējiens pazemē -bijušajās šahtās. Varbūt ka tāds varētu tev interesēt.

  • Lauma laumiic

    “90% ir galvā un pārējie 10% arī ir galvā” padomāju un tā tiešām reizēm (pat ļoti bieži) arī ir.

  • papucis

    ko tik nevar uzzināt par skriešanas iespējām :) saintriģēja tas pazemes skrējiens – http://www.sztafetabochnia.pl/ žēl, ka viņiem tā lapa tikai poļu valodā :( bezmaz vai derēja kaut kur apkopot eksotisko skrējienu sarakstu :)

  • sm72 sm72

    Pilnībā piekrītu par audio grāmatām. Tā ir “baigā” lieta. Ar skriešanu ļoti labi sader arī dažādas audiogrāmatas par vēsturiskām personībām. Nupat noklausījos Radzinska “Napoleonu”. Tik labi skrējās kopā ar to vēsturisko patosu:)

    p.s. varbūt to tālāko izaicinājumu uzsvarus likt uz audiogrāmatu tēmām. Nu piemēram, klausīties to pašu Napoleonu un skriet pa Korsikas kalniem:D

  • Paldies par interviju – ļoti interesanti! Signi, baigi bīstamā tēma panesusies ;)

  • Lieliska intervija! Lieliskas (jo patiesas) atziņas tajā atrodamas.

  • janis.jeksevics janis.jeksevics

    Paldies, sen nav bijusi tik laba lasāmviela.
    Spēcīgi domugraudi, šo to vajadzētu ieskrāpēt sienā acu augstumā.

  • Indra

    Paldies par rakstu! Man tieši noder, jo ir doma noskriet Valmierā savu pirmo maratonu un šis kaut kā iedvesmo noticēt savām spējām :)

  • AV AV

    Guncha – Comrades man noteikti nav sapnis, tur tak tik vien kā 86km :) Protams, bonuss tur ir Dienvidāfrikas republika un 13000 dalībnieku startā.
    Lai tev veicas diennaktniekā!

    Modri – Skrējiens šahtās liekas baigi interesants, būs jāpapēta.
    Vispār pasaulē ir diezgan daudz dažādu interesantu skrējienu. Varbūt kaut kad uzrakstīšu, ja kādam tas interesē.

    PS.Kopš atbraukšanas no ASV neesmu skrējis ilgāk par stundu un arī to diezgan reti. Izlasīju savu interviju un pašnomotivējos, jāiet vien būs paskriet. Citādi Siguldā pavisam grūti būs pēc 4 mēnešu slinkošanas :)

  • bet ne visiem maratoni (it īpaši ultra versijas) ir nepieciešami viņu eksistencei. un tur nelīdzēs pat 90+10 attiecība

    Nezinot Artūru, radās jautājums, cik ir tie daži gadi, pirms kuriem viņš nebija skrējējs. Citādi sāku domāt visādas muļķības ;)) Man līdz maratonam parastajam pagāja gads un 9 mēn., pirms tam dzīvē nebiju nodarbojies ar jebkādām sportiskām aktivitātēm. Pieļauju, ka mērķtiecība to ļautu sasniegt 5-6 mēn. Dubultais gadā, ultra pusotrā?

  • AV AV

    Kādas muļķības? Sākt ātrāk skriet ultras? Manuprāt, laba doma.

    Sāku skriet 2007, pirmais pusmaratons Rīgas – 2.16, tad Kuldīga – 2.24, tad Valmieras maratons 4.39, Siguldas 44km (tad vēl 55 nebija) nomocīju gribot izstāties katrā aplī.
    2008 Rīgas maratons jau 3.18, 50mieks jūlijā Mežaparkā, tad CCC (Monblāna pusīte), un uzvara Siguldas 55km rudenī.

    Vispār es varētu sīkāk uzrakstīt manu ultramaratonista stāstu no sākuma līdz šim brīdim, ja ir interese. Tad daudzi jautājumi atkritīs.

  • Lasītājs

    Jā, uzraksti gan!

  • Sveiki Skrējēji!
    Artūram žetons par paveikto. /Sveiciens Ivaramno atbalsta komandas :)/

  • AV AV

    Jā, starp citu, mana komanda – Ivars Ragainis un Imants Jansons abi ir visnotaļ labi skrējēji. Ivars pieveicis CCC (Monblāna pusīti) un šogad 50 jūdžu ultramaratonu ASV, Imants šogad pusīti noskrējis pa 1.34.

  • sm72 sm72

    Vakar ierakstā paskatījos Pasaules čempionātu Tegi, ja nemaldos 7 dienu, kurā Čeruijot ieskrēja 15 minūtēs. Man nebija jebkāda kauna sajūta par savām 19 minūtēm ar kapeikām uz 5 km, bet gan prieks, ka viens meitietis šādi var paskriet. Tādēļ kaunināšana ar to, ka sievietes par mums skrien ātrāk ir tāds “tēviņa ne tajā labākajā nozīmē” cienīgs pasākums:) Baidos, ka Muhameda Ali meita arī jāni sasitīs lupatās:D

  • Andulis

    sm72 teica:

    Baidos, ka Muhameda Ali meita arī jāni sasitīs lupatās:D

    Par to gan nav ko bīties. Jānis ir ātrs, aizbēgs bez problēmām. :D

  • Tas, ka tiek dzēsti komentāri gan nav forši, nedzīvojam tak Ķīnā. Tad ir vienkārši jāliedz zem raksta komentēt. Tagad arī sanāk, ka dažs labs nesaprot, kuru Jāni sitīs un vai tas ir tas pats, kurš bēgs.

  • noskrien.lv komentāri kas nav par tēmu, ir citus aizskaroši un bezjēdzīgi iespēju robežās tiks dzēsti. mēs esam par skriešanu, diršanai ir citas vietas.

  • Artūr, laba doma tā ir tikai tādā gadījumā, ja IR regulārs un pienācīgs treniņprocess. Manam slinkumam noteikti derētu iepazīties ar nu jau sasolīto ultramaratonista stāstu no A līdz U

  • vargans

    Paldies par šo rakstu! Ļoti gaidīju… Izrādās nav jābūt “supermenam” vai ļoti lielam talantam, lai paveiktu to, ko ir izdarījis Artūrs. Vajag tikai gribēt…

    “90% ir galvā un pārējie 10% arī ir galvā” …iespējams, ka manām kājām ir pielikta nepareizā galva :)

  • Salvis

    Artuur-sveiciens ar panakumu!

    Badwater, Naves ieleja-Tas ir ASV Kalifornijas un Nevadas shtataa?

    P.S.-Kada formataa ir audiogramatas?:)
    Skrienu pietiekami ilgi, lai varetu klausities!

  • druupijs druupijs

    Es arī skatījos to sievieshu 5km skrējienu Tegu, kur uzvarētājai bij laiks 14m:55s, ja nemaldos, un domāju par tām atpalicējām, kas ieskrēja gandrīz minūti vēlāk tā: ”Kaut es varētu kādreiz noskriet 5km tā kā pēdējās vietas ieguvēja tajā finālskrējienā” :D

  • modris_aa

    es skatijos arii viirieshu maratonu. tur peec leena saakuma1.05 pirmaa puse uzvareetaajs lai atrautos no visiem uzskrien vienu pieciiti pa 14.15 un tad var mieriigi skriet vinatnee liidz galam pa 14.50 uz 5km

  • AV AV

    Salvi, jā, tā pati Nāves ieleja, pāris stundu braucienā no Lasvegasas. Audiogrāmatas mp3 formātā, pārsvarā angliski. Interesantus raidījumus var pameklēt piemēram, http://www.radiolab.com vai torentos.

    Matiss un Vargan, tas teiciens tikai skan interesanti, reāli, protams, ka ir jātrenējas. Bet arī ne tik daudz, cik varbūt iedomājaties, piemēram, manis jau pieminētie Ivars vai Reinis skrēja vien 50-60km nedēļā un tāpat varēja (gan necīnoties par augstu rezultātu) noskriet vairākus ultramaratonus.

  • druupijs druupijs

    modris_aa – Tu aizmirsi ielikt pēdiņās vārdus ”leena” un ”mierīgi” :D ..
    Un nez vai tam maratona uzvarētāja tempam ar divriteni līdzi tikt būtu iespējams? :D

  • Kristaps Kristaps

    Pagājušajā gadā, pirms Siguldas kalnu maratona bija tikšanās ar Artūru Sport2000 telpās. Jāsaka, ka bija ļoti interesanti parunāt. Nebiju pārliecinās vai piedalīšos, runājot iedrošināja pamēģināt 33 km. Šogad skriešu 55 km. Tā ka, ja šogad arī būs (būtu labi, ja būtu), iesaku iet un parunāt, būs aizraujoši un pie reizes arī motivējoši. :-)

  • iedvesmojošs raxts, paldies! ar nepacietību gaidu “ultramaratonista stāstu no sākuma līdz šim brīdim” :)

  • elie elie

    Lieliska intervija! Paldies!
    Es arī ļoti labprāt uzzinātu vairāk par Artūra pieredzi no paša sākuma līdz šim brīdim.

    Pati šobrīd neesmu pat vēl savu pirmo pusmaratonu noskrējusi, bet, kopš noskrēju savus pirmos 10 km un sāku trenēties, esmu nolēmusi, ka reiz noskriešu arī kādu ultramaratonu, pat ja vēl tāls ceļš līdz tam ejams. Un šis raksts noteikti dod papildus iedvesmu un vēlmi to kādreiz izdarīt!

  • RK76 RK76

    Jautājums Artūram par želejām.
    Gan jau esi nomēģinājis vairāku firmu ražojumus. Kuras esi izvēlējies un kāpēc? Vai maratonos Tu lieto arī želejas ar kofeīnu?
    Paldies jau iepriekš !

  • Super raksts!
    Pilnīgi piekrītu domai, ka ir jāuzstāda augsti mērķi un tad var daudz ko sasniegt.

  • AV AV

    RK76:
    Visvairāk esmu lietojis Maxim želejas tādēļ, ka tās jau no paša sākuma ir bijušas plaši pārstāvētas un viegli nopērkamas Latvijā. Tāpat arī iepakojums salīdzinot ar pārējām želejām likās labāks. Maxim ir 100ml skrūvējamās želejas, kur ietilpst 3 porcijas, kas ultramaratonos svara ziņā ir izdevīgāk nekā nest 3 standarta želejas dēļ to kopējā iepakojuma svara dēļ (tas tādēļ, ka parasti vajag diezgan daudz želeju kopā un svars sakrājas). Maxim problēma ir ļoti saldā garša, kas ne visiem patīk. Toties pluss ir salīdzinoši zemā cena, ja atrod izdevīgus piedāvājumus Anglijas interneta veikalos. Pat ar visu piegādi cena sanāk ļoti izdevīga, ja pērk želejas 3-4 skrējējiem.
    Želejām svarīgi ir izpētīt cukuru sastāvu, ir jābūt vienam lēnajam cukuram (maltoze), un vienam ātrajam (fruktoze, glikoze). Vispār, ja interesē šis jautajums, iesaku pameklēt internetā ir ļoti daudz informācijas par glikēmisko indeksu un želeju salīdzinājumiem.
    Ar kofeīnu želejas lietoju tikai sacensībās, kad nāk miegs, vai distances otrajā pusē, kad vajag papildus enerģijas devu. Želejām ar kofeīnu jābūt tādam kā papildus enerģijas avotam vājuma brīdim, uzreiz no starta tās lietot nevajadzētu. Ja ir plāns lietot želejas ar kofeīnu, iesaku nedēļu pirms starta atteikties no tējas un kafijas, tad kofeīna ietekmi jutīsi daudz labāk.
    Vispār želeju jautājumu jāskata kopskatā ar visu barības uzņemšanas plānu. Piemēram, ja skrējiens ir ļoti garš, varbūt vajadzētu uzņemt B vitamīnus vielmaiņas uzlabošanai, un ir noderīgi, ja tie ir želejās (vai dzērienā, vai vēl kaut kur).
    Pa šiem gadiem esmu lietojis apmēram 7-8 ražotāju želejas un nevar teikt, ka kāda no tām ir bijusi slikta, katrai ir kāda īpatnība sastāva/garšas/konsistences/iepakojuma ziņā, tādēļ vienkārši jāpērk, jāmēģina un pašam jāizlemj, kura garšo vislabāk.

  • Siluks Siluks

    Artūr, būtu forši ar Tevi atkal uzskriet kopā treniņu un parunāties:)

  • […] Bedvoterā garākā un grūtākā distance starp ultradistancēm. Par Artūra ultradistancēm lasiet intervijā ar viņu. […]

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.