Mēneša skrējējs. Džokers

Mums ir noteikumi un tie ir stingri. Līdz brīdim, kad citādi nevar. Liela daļa skriešanas entuziastu sekoja viņa gaitām Madeiras salā un varēja būt par lieciniekiem tam, ka latvietis var uzvarēt pasaules līmeņa taku skriešanas ultramaratonā ar vairāk nekā 7 tūkstošiem augstuma metru. Par sasniegumiem aprīlī tika izlemts radīt precedentu un bez regulārās žūrijas iesaistes par mēneša skrējēju atkārtoti kronēt Madeira Island Ultra trail (MIUT) absolūto uzvarētāju Andri Ronimoisu jeb Džokeru. Ja vēl nepietiktu ar to, viņš pēc trim nedēļām iegūst augsto 11. vietu taku skriešanas pasaules čempionātā. Kā vienmēr – pašapzinīgs un humora pilns, bet tajā pašā laikā arī ar nopietnu attieksmi pret to, ko dara. Ļausimies iedvesmai un ņemsim piemēru!

---

• Džokers
• sāka skriet - 12/06/2012
• noskrieti - 46763 km, laiks - 3990:38:52 h
• labākais maratons - 2:34:12 (Lattelecom Rīgas maratons - 14/05/2017)
• 2024. gadā noskrieti 1398.5 km
• vidēji šogad 93.2 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 113.4 km ar vidējo ātrumu 05:03 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais vakar ar 23 km

Renča skaitlis šogad - 19 (RS 20 vajag 1x vismaz 20km) RS90 - 19 (RS90 20 vajag 1x vismaz 20km)
Nosūtīt vēstuli

---

 

Pirms starta bija priekšnojautas?

Biju pārliecināts, ka par top3 varu pacīnīties noteikti, arī uzvaru neizslēdzu. Jau Kanārijās, kur dažādu apstākļu dēļ nācās izstāties, jutu, ka ziemā ieguldītais darbs ir nācis labumā un esmu ievērojami stiprāks kā iepriekšējā sezonā. Varbūt ne ļoti ātrāks, bet spēcīgāks, izturīgāks un sīkstāks. Pirms Madeiras, skatoties dalībnieku sastāvu, redzēju kādus desmit pretendentus uz uzvaru un arī sevi šajā sarakstā ieskaitīju. Ne vienmēr tas uzvaru arī atnes, jo ultras ir neprognozējamas, bet šoreiz viss salikās pareizajās vietās un finišēju pirmais. Negribu teikt, ka paveicās, bet bez veiksmes tas arī nav iespējams – neesmu vēl tik stiprs.

Kurā brīdī saprati, ka neviens vairs tevi nenoķers?

Šķiet, kādus 20 kilometrus pirms beigām biju jau diezgan pārliecināts. Atlikusī distance bija diezgan taisna, un brīdī, kad noskrieti gandrīz simts kilometri, man šajā atribūtā nav daudz konkurentu. Biju diezgan pārliecināts, ja skriešu tik ātri cik varēšu, tad neviens mani nenoķers. Tiesa, šajā trases daļā palika nedaudz nepabeigta darba sajūta. Vienmēr meklēju, kur varēju izdarīt lietas labāk, un šeit noteikti kādas piecas minūtes izniekoju, jo pietiekami sevi nepiespiedu kustēties ātrāk – finišā vēl bija rezerves.

Kad tev pašam šķita, kad esi gatavs būt pirmais?

Tie signāli bija vairāki. Kad Kanārijās skrēju pirmajos kilometros un man pie viena sāna bija Pau Capell, bet pie otra Tim Tollefson, man vairs nebija tās domas, wow, es esmu kopā ar krutajiem, es zināju, ka es tur iederos. Savukārt neilgi pirms Madeiras starta, informators sauca favorītus un mans vārds netika pieminēts. Tajā brīdī zināju, ka viņš pieļauj rupju kļūdu. Te gan jāsaprot, ka ultras es neskrienu, lai uzvarētu – tā nav pareizā taktika. Man patika, kā uz jautājumu, kāda ir Tava taktika, lai uzvarētu, atbildēja MIUT sieviešu uzvarētāja Mimmi Kotka. Viņa atzina, ka viņai nav taktikas kā uzvarēt, viņai ir taktika kā finišēt. Tāpat vienmēr ir jāatcerās – Tu nevari uzvarēt, ja Tu nefinišē! Ultrās ir jāsacenšās ar sevi, trasi un laiku, ja to izdarīsi pēc iespējas labāk, tad var gadīties, ka finišā atskriesi pirmais.

Kā bez kalniem var satrenēties kalniem?

Acīmredzot, skrienot pa līdzenumu. Anete pirms Pasaules čempionāta smejoties teica, ja uzvarēsi arī šeit, tad visi brauks trenēties uz Sarkandaugavu. Bet, ja nopietni, tad šoziem centos treniņos integrēt ļoti daudz dažādības un arī slodzes biju pacēlis priekš sevis augstākos līmeņos. Pārsvarā trenējos divas reizes dienā, iekļāvu krietni vien vairāk treniņus ar augstuma metriem, tajā pašā laikā neaizmirsu tempa treniņus, intervālus, garos treniņus un vingrošanu. Nu labi, to pēdējo šad un tad arī aizmirsu, tas ir viens no maniem vājajiem posmiem.

Domāju, ka lielu artavu atnesa jauna pieeja skriešanai pauguros. Visi brauc uz Siguldu un trenē kāpšanu augšā, bet mums visu pavasari bija cits uzdevums. Augšā kāp kā nu sanāk, bet lejā jāskrien ārpus komforta zonas. Noskrējienos es vairs ne tuvu neesmu vistizlākais un izrādās, ka šo atribūtu var uztrenēt arī uz pauguriem.

Madeira tev veiksmīga. Cik ļoti atšķiras PK posmu trases? Tev parocīgākie distanču garumi, tehniskās nianses?

Pirms Madeiras man likās, ka tā trase galīgi nav priekš manis. Tā ir stāvākā un grūtākā trase, kādā es esmu skrējis, un arī noskrējieni mēdz būt sarežģīti. Šoreiz papildus grūtību piedeva lietus, kas akmeņainās takas pārvērta par slidotavu. Tagad laikam jādomā, ka, jo grūtāk, jo labāk man iet. Arī Pasaules čempionātā visstiprākais biju tieši grūtākajos trases posmos. Kas attiecās uz distanču garumiem, tad zem 100km es īsti konkurētspējīgs neesmu, vismaz ne tādā līmenī, kā man patiktos.

PK posmu trases ir ļoti atšķirības. Ir nosacīti vieglās trases kā Lavaredo vai CCC un ir grūtās trases kā Madeira. Piemēram Marathon des Sables ir pavisam no citas sērijas, jo tas ne tikai ir daudzdiennieks, bet arī pa tuksnesi. Grūti iedomāties, kā man ietu tāda veida izklaidē, lai gan pareizā skriešanas tehnikā jau esmu apmācīts.

Kādos aspektos vēl jāpieliek?

Pielikt var visur! Nākamajā dienā pēc Madeiras, tā vietā, lai gulētu pludmalē un dzertu vīnu, es sēdēju pie datora un analizēju rezultātus. Ne tāpēc, lai sajūsminātos (varbūt tikai nedaudz), bet lai meklētu vājos punktus. Man joprojām ir jāpieliek pie kvalitatīvākas trases vidusdaļas, pēc starta kādā brīdī atslābstu un vidu regulāri noskrienu vāji. Tāpat mani ļoti neapmierina mana spēja skriet lēzenos kāpumos. Abas šīs kaites ir vairāk galvas, nevis kāju problēmas. Ja piespiežos, varu izdarīt daudz. Tajā pašā laikā joprojām gribu kļūt ātrāks, gribu spēt kāpt ātrāk, gribu būt drošāks noskrējienos. Divu vai trīs gadu laikā, kopš es to visu daru, progress ir neiedomājams, bet vēl ir daudz vietas, kur augt, un tas ir tas, kas mani dzen uz priekšu. Pēc gada Madeirā mani 14 stundas vairs neapmierinās.

Kas ir vajadzīgs Pasaules kausa posma uzvarētājam? Kas ir jāmāk, kam ir jābūt satrenētam?

Arī te laikam jāpiemin galva. Tās 14 stundas tu ne mirkli nevari atslābt. Es citreiz pasmīnu, kad man prasa, vai man šajos pasākumos nenāk miegs. Kāds miegs? Man pat nav doma bijusi par gulēšanu. Sacensību laikā, es nepārtraukti esmu koncentrējies uz visiem 100%. Cik jāskrien? Kur jāskrien?  Kad jāēd? Kad jādzer? Cik vēl ir palicis ēdamā vai dzeramā? Vai kaut kas nesāp? Kā to risināt? Kur ir konkurenti? Kāpēc es nedrīkstu atslābt? Tie ir jautājumi, uz kuriem regulāri ir jāmeklē atbildes. Ja kādā brīdī pieķeru, ka to vairs nedaru, visticamāk mani sagaida grūtas turpmākās stundas.

Protams, ar galvu vien nepietiek. Ir jābūt ātram un izturīgam. Daudzi, kas skrien ultras, ļoti nenovērtē ātrumu un trenē tikai izturību. 15-20 stundām baigo izturību neuztrenēsi, grūti būs jebkurā gadījumā, tāpēc ir noderīgi ja vari to visu izdarīt pēc iespējas ātrāk. Un pat ja esi izturīgs, ko dod tas, ka tu simtajā kilometrā jūties izturīgs, ja es jau tikmēr esmu nofinišējis, paēdis, nomazgājies un izgulējies?

Trenētiem ir jābūt daudziem atribūtiem. Spēcīgām kājām, dibeniem un mugurām kāpumos, spēcīgām kājām un prātam noskrējienos, ātrumam un stiprām kājām taisnēs un trenētam vēderam un galvai, lai var tikt galā ar uztura plānu. Tam visam ir jābūt līmenī ļoti daudzas stundas no vietas. Atslābsti un vari kasīt sevi nost no akmeņiem.

Talants, gribasspēks, veiksme? Cik katrs procenti?

Veiksmes faktoram es līdz galam neticu. Ir bijušas sacensības, kur pēc finiša esmu teicis, eh, nepaveicās, jo neviens priekšā neizstājās, bet realitātē tā nav veiksme vai neveiksme, tas vienkārši nozīmē, ka es esmu bijis par vāju. Arī apmaldīšanās nav neveiksme, tā pārsvarā ir nespēja koncentrēties. Veiksmi es gribu novest līdz tādam līmenim, ka tā nespēj ietekmēt iznākumu. Ir jābūt tā, ka, ja veicas, Tu nostartē labi, bet ja neveicas, tad tāpat nostartē labi.

Manuprāt trīs galvenie atribūti ir talants, darbs un pieredze. Talants nevienu 100 km skrējienu vēl nav noskrējis, bet skaidrs, ka palīdz, ja Tev ir dabas doti atribūti. Darbs ir pats nozīmīgākais. Tās nav tikai daudzās stundas treniņos. Tā ir arī plānošana, analizēšana un jaunu risinājumu meklēšana. Tiesa, pat ja tas viss ir, bez pieredzes uzvarēt būs grūti. Ar laiku tu iemācies savam ķermenim palūgt, lai viņš desmit stundas pēc starta paklusē un vienkārši dara to, kas no viņa tiek prasīts. Es teiktu 70% darbs, 15% talants un 15% pieredze.

Mačs bez atbalsta komandas. Ko tā dod?

Laba atbalsta komanda ir zelta vērtē. Laba komanda ļaus ietaupīt 5-10 minūtes no kopējā laika trasē. Manā variantā līdz šim labākā komanda ir bijusi Lelde un Kristaps Pilskalns. Abi mani ļoti labi pazīst un abi ir skrējēji, līdz ar to ļoti labi saprot manas vajadzības. Lelde izcili māk mani apkalpot kontrolpunktā, bet Kristaps māk atrast pareizos vārdus, lai mani sapurinātu. Izcila atbalsta komanda saprot, ka skrējēja vajadzības ir galvenā prioritāte, un ir gatavi upurēties, pavadot laiku naktī, aukstumā un lietū. Viņiem ir jābūt gataviem, ka skrējējam neko nevajadzēs un viņš pat nepiestās. Komandai ir jābūt tādai, kurai skrējējs var 100% uzticēties. Ja ir komanda, kura var atbraukt un var neatbraukt uz norunāto tikšanās vietu, vai var nokavēt tikšanās reizi, jo sēž mašīnā un sildās, tad tāda komanda nav nevienam vajadzīga, un es tādu atlaistu bez žēlastības. Tās divas minūtes, kas tiek pavadītas ar atbalsta komandu, kalpo kā enerģijas lādiņš nākamajam etapam. Ja atbalsta komandas nav, pozitīvā enerģija ir jāizsūc no brīvprātīgajiem. Jārunā, jājoko un jāgūst pozitīvas emocijas, lai varētu turpināt. Madeirā tas ir viegli, jo tur ir superīgi brīvprātīgie, bet visās sacensībās uz to paļauties nevar.

Tā kā nu jau esi paspējis atgriezties arī no Pasaules čempionāta taku skriešanā, tad pastāsti arī par to – augstā 11.vieta Vai esi apmierināts?

Ar sasniegto esmu apmierināts. Ja trase būtu vēl kādus trīs kilometrus garāka, tad domāju, ka būtu astotais. Par to ir neliels rūgtums, bet tajā pašā laikā jāpriecājās, ka vispār tiku līdz finišam. Pirmā doma par izstāšanos bija jau 4. kilometrā. Bija nedaudz grūti saņemties pēc Madeiras un slimošanas.

Sākuma kontrolpunktos vieta bija krietni zemāka? Vai tā ir Tava taktika?

Īsti nē. Tempi pirmajos kilometros dažiem bija ātrāki nekā man skrienot asfalta pusmaratonu. Teorētiski varētu skriet līdzi, bet zināju, ka tā nav laba ideja, un vienkārši skrēju savā tempā. Trases sākumdaļa bija diezgan viegla un tas ļāva izpausties tiem, kas nav tik stipri lielajos kāpumos. Es pat uzskatu, ka es sāku par ātru. Šoreiz vajadzēja 10 minūtes upurēt sākumdaļā, lai pēc tam 15-20 minūtes iegūtu finiša daļā. Ultras pirmajā kalnā neviens neuzvar.

Lai arī saki, ka šāda garuma skrējieni nav Tev parocīgi, tomēr rezultāts rāda, ka esi konkurētspējīgs. Stiprās un vājās puses šajā skrējienā?

Skrējienos virs 100 kilometriem manas izredzes ir labākas, jo tad, kad visi sāk lēnām izbeigties, es parasti joprojām spēju kustēties diezgan atzīstamā ātrumā. Arī Pasaules čempionātā bija līdzīgi. Tiklīdz distance tuvojās beigām, mana konkurētspēja pieauga. Šoreiz tas sakrita ar stāvākajiem kāpumiem un noskrējieniem, bet reljefam šeit nav tik izšķiroša nozīme, es vienkārši varu izturēt ilgāk.

Tūlīt klāt simtgades Rīgas maratons – vai plāno piedalīties? Un vai vispār ir vēl kādas ambīcijas asfalta skrējieniem?

LRM skriešu pusmaratonu un darīšu to kopā ar Leldi. Plānoju daudz smaidīt un izbaudīt. Vai Lelde darīs tāpat, neesmu drošs. Klasiskajos asfalta skrējienos lielu ambīciju nav, un šiem skrējieniem negatavojos. Man joprojām patīk uzskriet kādu desmitnieku vai retu pusmaratonu un, kad to daru, gribas paskatīties, vai esmu kļuvis ātrāks, bet, salīdzinot ar taku skriešanu, asfalts priekš manis ir garlaicīgs. Kādā dienā noskriet pusmaratonu zem 70 minūtēm vai 10km zem 32 minūtēm nebūtu slikti, bet tie nav pietiekami labi rezultāti, lai speciāli uz tiem iespringtu.

Kas notiks tālāk? Kas ir nākamais mērķis?

Jāturpina strādāt. Šajā sezonā vēl ir divi pasaules kausa posmi CCC un Javelina Jundred, kur gribu parādīt labu sniegumu. Ir arī Rīga – Valmiera, bet, jo tuvāk tas pasākums nāk, jo vairāk sāk likties, ka tā nav laba ideja. Varbūt jāiemaina pret kādu kalnu skrējienu? Ilgtermiņā gribas nostiprināties augstās vietās Pasaules tūrē, bet paralēli tam gribas arī kādu orģinālu projektu. Esmu domājis par Latvijas jūras robežas noskriešanu, par Gaujas Nacionālā Parka apskriešanu vai kādu līdzīgu projektu. To varētu apvienot ar kādu dokumentālo filmu par ultra distanču skriešanu, bet tur tad man vajag kādu entuziastu, kas palīdz ar visa projekta izveidošanu – es varu noskriet, bet priekš organizēšanas esmu par slinku.

Kā izskaties kopvērtējumā un cik augstu tajā vēl vari tikt?

Pasaules tūres kopvērtējums nav interesants. Būtībā Pasaules tūre, I-TRA un UTMB ir viena liela franču mafija. Pasaules tūrē ir divi posmi, kuros var iegūt 1300 punktus, vēl daži, kuros var iegūt 1000 punktus, bet lielākā daļa ir 700 vai 400 punktu sacensības. Ņemot vērā, ka kopvērtējumam skaita tikai divas labākās sacensības sezonā, zemāko punktu sacensības ir diezgan nevērtīgas. No divām 1300 punktu sacensībām, UTMB es vēl saprotu, bet Marathon des Sables (UTMB ārlaulības bērns) ir pilnīgi neloģiska un, manuprāt, franču lobēta ideja. Tas ir ļoti specifisks skrējiens bez lielas konkurences. Desmitā vieta MDS ir vērtīgāka par uzvaru Madeirā, bet 34. vieta ir vērtīgāka par uzvaru Ultra Trail Cape Town. Lieki piebilst, ka 34. vietu MDS izcīnīt ir ievērojami vieglāk kā uzvarēt kādā no nevērtīgākajiem posmiem.

Ar visu to, top 10 šajā sezonā ir sasniedzams, bet tikai tad, ja CCC izdosies tikt labāko pieciniekā. Javelina Jundred visticamāk būs reitinga ziņā pilnīgi bezjēdzīgs skrējiens.

Turpmāk nebūs psiholoģiski grūtāk? Visi gaidīs uzvaras. Vai tieši vieglāk – zini, ka vari.

Es vienmēr esmu zinājis, ka varu, un nu tam beidzot ir pierādījumi. Iedod velnam mazo pirkstiņu un… Esmu gatavs sakaut visus, pilnīgi visus!

Kāds varētu būt nepieciešamais sezonas budžets, lai trenētos, startētu PK posmos, medicīna, ceļošana atbalsta komandai?

Savi 5 tūkstoši ir šī brīža minimums. Lielākās izmaksas ir ceļošana. Šeit esmu iemācījies dzīvot ļoti taupīgā režīmā. Māku atrast lētākos variantus nokļūšanai, dzīvošanai un mašīnas īrei. Kādreiz tas nedaudz atspēlējās, bet kopumā tas ir tāds labs cenas un kvalitātes apvienojums. Dalības maksas pārsvarā es maksāju tikai par sacensībām Latvijā, ārzemju sacensībās man par to nav jādomā. Savus deviņdesmit procentus no tā visa es maksāju no savas kabatas un skaidrs, ka šobrīd man tas neļauj aizbraukt uz kādu vērtīgu treniņnometni, uzņemt visus nepieciešamos medikamentus vai saplānot sacensību nedēļu tā, kā es to vēlētos. Arī atbalsta komanda ne tikai upurē vairākas dienas, lai apkalpotu izlepušu un citreiz stresainu skrējēju, bet maksā visus savus izdevumus paši. Izmaksas ir palielas, bet es nenožēloju nevienu iztērēto centu. Es to nedaru naudas dēļ.

Šogad esmu ieplānojis vienu lielāku pirkumu, kas man noteikti palīdzēs ziemas periodā. Beidzot gribu tikt pie kvalitatīva velo, ko varētu nolikt istabas stūrī un mīt uz nebēdu. Tas tāds projekts uz tūkstoti un līdz ar to tam grūti nobriest, bet ceru, ka līdz ziemai tas realizēsies.

Kas tevi jau atbalsta tagad?

Šobrīd man ir vairāki forši atbalstītāji. Jau krietnu laiku sev esmu apsolījis, ka sadarbošos tikai ar tiem atbalstītājiem, kur jutīšu labu saikni un pagaidām pie šiem principiem arī izdodas noturēties. Lielāko daļu ekipējuma, bet galvenokārt apavus, man nodrošina Inov8 un šī zīmola izplatītājs Latvijā OSveikals.lv. Aizejot pie viņiem uz Struktoru ielu vienmēr ilgi norunājam par aktualitātēm, un man patīk, ka vienmēr kopā izanalizējam, kas man varētu būt visnoderīgākais. Par manu sporta uzturu rūpējās Isostar un sacensībās funkcionēju tikai uz šī zīmola želejām un jāsaka, ka man tās strādā lieliski. Par precīzām distancēm un pulsiem rūpējās Suunto un īpaši patīk kā mans Spartan Ultra uzvedās kalnos. Finansiāli mani atbalsta mēbeļu zīmols no Latvijas Nordi Furniture jeb uzņēmums, kura vadītājs pats ir entuziastisks skrējējs un traku ideju atbalstītājs. Pie saviem atbalstītājiem pieskaitu arī savu Riekstu komandu, dārgās VSK Noskrien Vāveres un spēcīgos Supervaroņus. Ne visas lietas ir mērāmas mantās vai naudā, citreiz kārtīga sapurināšana pirms starta vai atbalstīšana distancē ir krietni vien vērtīgāka.

Treneris esi sev pats?

Jā, pats sev esmu saimnieks. Citreiz tas ir grūti, bet slinkot sev neļauju, un pagaidām tas strādā labi. Ja jutīšu, ka progresu vairs nesasniedzu, tad sākšu skatīties kāda ārzemju speciālista virzienā. Jau kopš ziemas esmu domājis par individuālo fiziskās sagatavotības treneri, bet pagaidām neesmu atradis tādu labu variantu, pie kā varētu darboties. Ja ir kādas idejas, droši dodiet man ziņu.

Jūti, ka TOPa vīru attieksme pamainījusies?

Jā, noteikti esmu pamanīts. Lieli vaļi mani vēl nezin, bet domāju, ka arī tas drīzumā mainīsies. Pēc Madeiras saņēmu ļoti daudz apsveikumu no citiem elites skrējējiem, un viens no pirmajiem, kas mani sirsnīgi apsveica bija lietuvietis Gediminas Grinius. Vēl pirms trīs gadiem, preses konferencē pirms CET sēdēju pavērtu muti un klausījos viņa stāstos, bet tagad jau saņēmu apsveikumus par uzvaru. Tā nav slikta sajūta. Arī pasaules čempionātā pēc finiša saņēmu apsveikumus no daudziem augsta līmeņa džekiem un meičām, bet portugāļi mani praktiski uzskata par savējo un Madeirā man ar naktsmītnēm kādu laiku problēmu nebūs. ?

---

 

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.