Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Maraton du Mont-Blanc (Jānis Kūms)

Sezonas otrais nopietnais starts taku skriešanas sacensībās aizvadīts. Pateicoties veiksmīgajai sadarbībai ar Isostar Latvija, saņēmu iespēju startēt taku skriešanas mekā – Šamonī – prestižajā Monblāna maratona distancē! Kādu laiku svārstījos, kuru distanci skriet (23km vai 42km), bet beigu beigās nosliecos par labu maratona distancei, jo tieši šajā distancē solījās būt visspēcīgākais dalībnieku sastāvs, kā arī šī distance tika iekļauta kā viens no Golden Trail series posmiem.

Pats brauciens uz Šamonī tika apvienots ar ģimenes atvaļinājumu, līdz ar to specifiska gatavošanās jau uz vietas Šamonī netika plānota, bet tā vietā devām priekšroku kārtīgām ekskursijām trijatā. Jāsaka uzreiz, ka ceļot ar mazu bērnu nav grūti, bet tas prasa vairāk enerģijas. Šamonī ieradāmies 3 dienas pirms mana gaidāmā starta (ceturtdienā), jo oriģinālajā plānā bija arī Zanes dalība 23km distancē. Plānu gan nācās mainīt, jo pēdējās nedēļās Zane mokās ar sāpēm mugurā un no plānotās dalības atteicās.

Mer de Glace selfijs

Mer de Glace selfijs

Expo apmeklējums un obligātā ekipējuma atrādīšana noritēja gludi, un to paveicām jau piektdienā, lai izvairītos no liekas burzmas, zinot dienvidnieku neiespringšanu uz atsevišķām lietām. Uzreiz jāsaka, ka sacensību organizācija bija ļoti augstā līmenī, un noteikti uz turieni ir vērts braukt! Visa piektdiena pagāja Šamonī iepazīšanā, un pavadītais laiks uz kājām korelēja ar uzkrāto nogurumu. Tā kā sestdien Zane uz starta nestājās, tad uzbraucām apskatīt Mer de Glace ar kalnu vilcieniņu un nedaudz apostīt 2000m augstumā esošo gaisu. Laiks pieturējās ļoti karsts, kas radīja bažas par gaidāmo maratona startu un šķidruma daudzumu organismā.

Dalībnieka numurs saņemts

Dalībnieka numurs saņemts

Starts maratonam svētdien 7:00 no rīta. Uz starta vietu nokļūstu ar organizatoru sarūpēto sabiedrisko transportu 1h pirms starta, pietiek laiks, lai kārtīgi iesildītos, nodotu somu uz finišu, uzpildītu ūdeni,  kuru neveiksmīgi (neveikli) izlēju no vienas savas Inov-8 mīkstās 0,5l pudelītes. Uz starta koridoru īpaši neraujos, jo skatos, ka džeki un meitenes ar līdzvērtīgiem starta numuriem arī nedrūzmējas, bet gan mierīgi čilo. Paskatos, ka pie starta ir trīs koridori, līdz ar to nodomāju, ka es ar savu 149. starta numuru noteikti esmu otrajā elites koridorā, un turpinu mierīgi iesildīties. 10min pirms starta dodos uz sevis iedomāto starta koridoru, bet saņemu atbildi, ka es neesmu elites sportistu sarakstā, un šeit nav mana vieta. Pēc garākas izskaidrošanās tik tiešām secinu, ka man nav piešķirtas īpašas privilēģijas, tas nekas, ka citiem sportistiem ar zemākiem starta numuriem vieta šajā koridorā atrodas. Labi, ka neesmu muļķis un piesaucu, ka esmu sacensībām pieteikts no Isostar komandas (Isostar ir viens no sacensību lielākajiem atbalstītājiem) un, tiklīdz izrunāju šos maģiskos vārdus, mani bez jebkādām problēmām ielaiž. Nu negribējās man startēt šajā situācijā no 2700. starta pozīcijas.

Līdz startam pie Šamonī baznīcas atlikušas 7′, man blakus piebiedrojas Portugāļu orientieristi/ taku skrējēji Tiago (Romao un Aires), kur viens skrien no Salomon komandas, bet otrs no Hoka One One. Nedaudz aprunājamies, un pienācis pēdējais laiks uzsūkt enerģiju no atbalstītājiem. Pārsteidzoši – esmu ļoti mierīgs, jo esmu izstrādājis savai varēšanai atbilstošu skriešanas plānu, kuru esmu gatavs arī realizēt dzīvē. Finišs plānots pēc 4h45min +/- 5min. Pēc citu gadu rezultātiem, tas ir aptuveni 1h aiz uzvarētāja, bet sakrīt ar ātrāko dāmu uzvarētājās laiku. Mierīgs esmu arī tāpēc, ka nu jau ir uzkrājusies neliela pieredze no taku skrējieniem arī ārpus Latvijas, kaut gan jāatzīst, ka Alpos esmu tikai pāris reizes orientējies. Šoreiz esmu nolēmis tik tiešām nepārķert startu, lai varētu izbaudīt visu skrējienu. Apzinos, ka esmu izlikts ar 149. starta numuru pēc ITRA ranga, līdz ar to sākotnējais mērķis TOP30 ir diezgan nereāls, svarīgākais ir sasniegt plānoto finiša laiku.

Līdz startam četras sekundes

Līdz startam četras sekundes

Starts ir nereāli pacilājošs, un mans piedzīvojums taku skriešanas mekā maratona distancē ir sācies. Pieturos pie sava nospraustā plāna un skrienu prātīgi, tieši tik prātīgi, ka esmu kopā ar sieviešu līderēm, un šis temps man patīk (3:40min/km).

Starts Šamonī – Argentiere (9km, +324m) – 43:49

Pirmo KP esmu plānojis sasniegt pēc 45min, jo pirmie 4km ir diezgan līdzeni un ripo komfortabli. Esmu kopā ar sieviešu līderi, priekšā ir ļoti daudz džeku, kuriem nemaz nemēģināju skriet līdzi, kaut gan to varētu darīt, bet es esmu piesardzīgs. Sākoties pirmajam kāpumiņam, turpinu būt prātīgs, lai nesadzītu kājas, tāpēc sieviešu līdere un vēl dažas ātrākās dāmas no manis nedaudz atraujas. Tas mani nesatrauc, jo apzinos, ka šīs dāmas ir profesionāli atbalstītas taku skrējējas ar krietni lielāku pieredzi taku skriešanā kā es. Takas ir platas un ar maz akmeņiem, līdz ar to vietas pietiek visiem, un, sākoties pirmajam noskrējienam, joprojām taupu kājas, bet pārsteidzošā kārtā esmu ātrāks par vairumu sev apkārt esošo sportistu un, tuvojoties pirmajam KP, atkal esmu panācis ātrākās dāmas. Paskatos pulkstenī – pirmais KP sasniegts ar 1’20” rezervi. Rezultātos esmu 73.vietā. Viss forši! Nedaudz biedē lielais karstums, kas neizbēgami tuvojas, jo jau tagad ir nedaudz virs +20 grādiem un neviena mākonīša. Siltumiņš traucē īstenot plānoto uztura plānu, jo nu nekādi negribas šobrīd man ēst saldu želeju, gribas tikai svaigu ūdeni. Tomēr vienu želeju saņemos apēst!

Foniņā ar sieviešu līderi pirmajos kilometros Foto: Ski & Run

Foniņā ar sieviešu līderi pirmajos kilometros
Foto: Ski & Run

Argentiere – Tre Le Champ (4.3km, +240m) – 22:59; T=1:06:48

Posma sākumā ir neliels pastāvs kāpums ar noskrējienu, bet kopumā ļoti vienkāršs posms, kas man nesagādā nekādas grūtības. Sev par pārsteigumu priekšā ieraugu Tiago, to kurš Romao. Joprojām apkārt blandās pazīstamas elites klases sievietes, līdz ar to šobrīd viss notiek pēc plāna. Šajā KP man nav plānota laika atskaite, bet pēc rezultātiem šajā posmā esmu apsteidzis 2 skrējējus un atrodos 71. pozīcijā.

Tre Le Champ – Vallorcine (4.5km, +62m) – 18:43; T=1:25:31

Tā kā pirms sacensībām trases atsevišķus posmus nebiju iepazinis, tikai izpētījis trases profilu, tad īsti nezināju, ko gaidīt. Tagad zināšu, ka šis posms ir riktīgi maucams, jo pārsvarā uz leju un brīžiem pat pa gludi nopļautu pļaviņu. Ļoti patīk šis posms un varu skriet. Noķeru Tiago un kādu brīdi skrienam kopā, pļāpājam par WOC 2018 un to, kā viņš pēc PČ taku skriešanā atlasījies arī uz PČ orientēšanās. Nice! Viņš sūdzas par to, ka īsti neskrienas, bet es jūtos ļoti labi un saku, ka skrienu prom no viņa un, iespējams, ka distancē vēl tiksimies. KP sasniedzu pacilātā garastāvoklī, jo beidzot ir pārgājis starta stīvums, un jūtos perfekti. Apēdu pāris apelsīnus un iedzeru koliņu. Priekšā būs smags posms, līdz ar to papildus enerģija noderēs. KP esmu sasniedzis 66. pozīcijā un priekšā ir 2 vai 3 dāmas. Šajā KP ir arī mana plānotā laika kontrole, nedaudz esmu nočammājies KP un to pametu ar 31″ deficītu pret plānoto laiku. Nekas traks, jo esmu jau noskrējis 17,7km.

Vallorcine – Col Des Posettes (4.6km, +718m) – 44:16; T=2:09:47

Pamest šo KP bija īsta bauda, jo šeit Golden Trail series bija uztaisījuši savu speciālo fanu atbalsta zonu un varēja nedaudz sajusties kā Zegamas maratonā. Tas bija WOW un reizē arī crazy atbalsts no skatītājiem. Pēc KP uzreiz sākās ļoti smags kāpums, kurš sākumā ir pa pļavu un pēc tam pāriet mežā pa diezgan šauru un nu jau tehniskāku, reizē arī diezgan stāvu taku. Sāku diezgan raiti, bet ātri vien sajūtu, ka sāk vilkt labo hamstringu, līdz ar to nedaudz samazinu tempu un iekapāju pirmo sāls devu. Pēc pāris minūtēm hamstringu atlaiž, un turpinu raiti virzīties uz augšu. Aptuveni pēc puses no kāpuma tas uziet uz ļoti platas slēpošanas takas, līdz ar to var arī skriet. Jāsaka godīgi, ka šajā kāpumā man garām paskrēja vēlākā sieviešu uzvarētāja, kā arī itālietes, kas mani piesmēja arī Kanārijās. Nolēmu turēties kopā ar itālieti, jo viņas temps man bija ļoti piemērots. Sasniedzot KP, nedaudz pamielojos ar koliņu, itāliete ir prom, bet paliek redzamības attālumā. Šis bija varen skaists kāpums, un kalna virsotne vēl tikai priekšā pēc 200 kāpuma metriem. Skati fantastiski, un sakarsušo galvu var veldzēt ar sniegu! Atkal esmu atkritis uz 71. pozīciju.

Sākas noskrējiens lejā uz Le Tour Foto: David Gonthier

Sākas noskrējiens lejā uz Le Tour
Foto: David Gonthier

Col Des Posettes – Le Tour (5.8km, +215m) – 45:18; T=2:55:05

Pabeigt kāpumu man nesagādā nekādas problēmas un ļoti gaidu pirmo kārtīgo noskrējienu, lai nedaudz varētu kāpināt tempu, jo pēc tam vēl tikai viens mazāks kāpums ar vēl vienu noskrējienu un lielais kāpums praktiski uz finišu. Kā es vīlos šajā noskrējienā! Tas nebija noskrējiens, bet gan 1/3 no tā bija NOKĀPIENS. Ļoti tehniska taka, brīžiem vertikāli stāva ar koka pakāpieniem. Labi, ka man apkārt esošajiem arī īpaši šis posms nepatīk, kaut gan itāliete un vēl viens džeks pamanās no manis aizskriet. Vēlāk jau noskrējiens paliek kā noskrējiens, tikai ļoti līkumots uz smilšainas takas ar maziem akmentiņiem, līdz ar to lielu ātrumu attīstīt nevar, ja vien negribu attapties ar pilnu muti smiltīm vai aiziet taisni kādā līkumā. Godīgi sakot, šis noskrējiens mani vairāk izbesīja. Noteikti būtu palīdzējis, ja šo posmu būtu iepriekš veicis, lai zinātu ko sagaidīt. Neskatoties uz visu, KP sasniedzu 69. pozīcijā, bet laika ziņā tas man prasījis praktiski tikpat, cik kāpu augšā. Šeit man arī bija plānota laika kontrole, bet aizmirsu to nočekot, jo aizrāvos ar apelsīniem un koliņu. Joprojām karstums (+32) neļāva ēst plānoto želeju daudzumu, labi, ka bija Isostar marmelādītes, tās vismaz gāja iekšā, vienīgi to man bija 2x mazāk kā želeju.

Le Tour – Tre Le Champ 2 (3.3km, +75m) – 13:18; T=3:08:23

Posms, kurā atkal kārtīgi jāskrien, un to es arī daru. Spēju mierīgi skriet ar 4min/km, kā arī daļa posma ir jau par vienreiz skrieto daļu, līdz ar to jau zināms, kur labāk kājas likt. Pirms paša KP nedaudz izbrīnos, jo man garām sāk lidot citi sportisti. Sākumā nesapratu, kas notiek, un pirmā doma bija tāda, ka esmu aizskrējis kaut kur nepareizi un tagad man garām skrien līderi. Apskatos savu skrējiena plānu un konstatēju, ka esmu noskrējis vajadzīgo attālumu, līdz ar to es noteikti neesmu neko noasinājis. Paskatos uz numuriem un saprotu, ka tie ir Young Marathon skrējēji. Hū! Laika kontrole (pozīcija – 71.) – WoW, WoW esmu savam grafikam priekšā 4’37”.  Labs pārsteigums, bet tagad tikai sacensības sākas, pēc noskrietiem 32km un pieveiktiem 1634 augstuma metriem! Priekšā milzīgs 1100m kāpums tiešos saules staros.

Tre Le Champ – Flegere (6.1km, +734m) – 1:17:49; T=4:26:12

Ja vēl kāpuma sākumā turos labā ritmā, kopā ar YM skrējējiem un pa kādam maratona distances skrējējam, tad aptuveni pēc pieveikta 1km un 200 kāpuma metriem esmu saguris, un nu iestājas cīņa ar sevi. Tas atnāca tik nemanot un iestājās acumirklī. Vairs negribējās skriet, gribējās ļoti ēst, bet negribējās želeju. Atcerējos par Isostar cranberry enerģijas batoniņu, kā arī iekapāju pāris sāls devas. Tas nedaudz ļāva saņemties, bet anyway biju krietni par lēnu, jo vienkārši bija grūti. Nezinu kāpēc biju uzjaucis 1l rezervuārā sporta dzērienu, kuru praktiski nedzēru, jo gribējās tikai ūdeni. Labi, ka kāpuma vidū bija kalnu strauts, tad nu sadzēros un pielēju pilnu savu 0,5l mīksto pudeli. Citiem gan arī kāpumā negāja viegli, un satiku džeku ar 29. starta numuru, kurš sēdēja un ēda savus līdzpaņemtos kārumus. Kāds cits sportists gan viņu samotivēja, un viņi pēc kāda laika mani apdzina. Tik ļoti es gaidīju šī kāpuma beigas un tikšanu KP, lai sadzertos koliņu un iekapātu apelsīnus. Tas bija viss, ko man tajā brīdī gribējās. Kilometri krājās lēni, KP bija jābūt pie 36,8km, bet, sasniedzot šo atzīmi, no KP ne miņas… Izlienot no meža takas, man garām paskrien Tiago, kurš esot atguvies un šajā kāpumā man atspēlēja veselas 13min!!! Priekšā arī ir KP, bet līdz tam vēl 1km un vairāk nekā 100 augstuma metri. Tiago aizskrien, es turpinu pārvietoties. Protams, ka šeit esmu pazaudējis arī visu savu laika rezervi, kā arī 5h finiša sasniegšana vairs neliekas īpaši reāla. Esmu atkritis uz 80. pozīciju. Toties KP izpaužos pēc pilnas programmas – koliņa, apelsīni, citroni, šokolāde… Pamēģinu iepildīt kolu arī līdzi pudelītē kopā ar ūdeni, varbūt tas man palīdzēs tikt līdz galam?!

Vasarā skrienam arī pa sniegu Foto: Maindru photo

Vasarā skrienam arī pa sniegu
Foto: Maindru photo

Flegere – finišs Planpraz (5.2km, +391m) – 49:02; T=5:15:14

Labi, ka nav vairs tik daudz uz augšu, un skriet ir nedaudz vieglāk, jo finišu jau praktiski var redzēt. Pēc KP esmu saņēmies un pārvietojos diezgan raiti, palīdz arī tas, ka divi Scott komandas pārstāvji, kas gan neskrien maratona distanci, bet treniņu, “kurina” tempu aiz manis un neļauj atslābt, bet uzmundrina. Pirmos 3km pieveicu diezgan raiti, bet pēdējie 2km īsti nesokas un tos pieveicu 20′. Jāsaka gan, ka arī taka vairs nebija īpaši skrienama, brīžiem jāskrien pa akmeņu kaudzi un sniegu, bet anyway diezgan forši. Apkārt ir daudz skrējēju, kāds apdzen mani, kādu apdzenu es. Skaidrs, ka finišu sasniegšu, bet ne plānotajā laikā. Nolemju, ka šoreiz tas nav tik svarīgi, bet tagad jāizbauda finišs. Tas bija forši! Pāris “High five”, skatītāju atbalsts ir fantastisks un skaidrs, ka šeit jābrauc nākošgad atkal! Finišā 81.vieta absolūti, starp vīriem 70.vietā, līdz ar to esmu bijis lēnāks kā 11. ātrākās dāmās. Tiago arī šajā posmā zaudēju 13′, līdz ar to pēdējos 10km esmu zaudējis 26′, kuras ir potenciāls nomest jau šobrīd!

Finišs  Foto: Maindru photo

Finišs 
Foto: Maindru photo

Finišā nedaudz patusēju, uzēdu, uzdzeru kolu, jo to, kuru biju ielējis pudelē īsti negribas, kad esmu to 50′ nesis +35 grādos! Zvans Zanei, kas gaida mani lejā, finiša bilde un braucu lejā, jo rīt ir plāns ar Zani un Dārtu uzbraukt kopā šeit augšā.

Finišētājs Foto: Isostar France

Finišētājs
Foto: Isostar France

Pēcgarša šim pasākumam ir diezgan laba, jo aizvadīju savu līdz šim kvalitatīvāko taku skrējienu ārpus Latvijas gan distances saplānošanas, gan fiziskajā ziņā (Bergamo Urban trail neskaitu). Jā, bija grūti pēdējos 10km, kas patiesībā bija 11,5km gari, jā, bija ļoti karsti, kas traucēja pieturēties pie ēšanas plāna, bet apstākļi visiem bija vienādi. Uzvarētājs arī skrēja 10′ ilgāk kā pagājušajā gadā, līdz ar to finišēšana 5h robežās būtu bijis ļoti labs rezultāts, 4h45min būtu izcils rezultāts, kas dotu vietu TOP40, bet šoreiz visas zvaigznes nesastājās, kā arī noteikti biju par lēnu distances pirmajos 18km, kas īstenībā ir ļoti skrienami, un tur nav ko taupīties! Tāpat arī finišēju 68 vietas augstāk nekā biju izlikts pēc ITRA ranga, līdz ar to diezgan objektīvs rezultāts. Protams, ka paliek škrobe par to, ka Tiago pēdējos 10km zaudēju 26′, tagad būtu rīkojies savādāk un mēģinājis viņam iesēsties astē. Nākošajam gadam esmu izvirzījis mērķi  finišēt zem 4h30min! Par kopumā labi aizvadītu skrējienu liecina arī tas, ka jau nākošajā dienā devos mierīgā recovery skrējienā ar 200 kāpuma metriem, tātad Supervaroņu treniņi dara savu un esmu uz pareizās takas!
9_Seeya

Līdz nākošajam gadam, Monblān!

Oficiālais 2018. gada Marathon Du Montblac 42km sacensību video šeit!
Paldies:

  • Isostar Latvija par starta numuru un sporta uzturu;
  • Suunto Latvija par laika un kāpuma metru kontroli (Suunto Spartan Ultra);
  • Inov-8 Lavija un OSveikals par taku skriešanas ekipējumu – šajā skrējienā izmantoju Trailroc 285, kas ir īpaši piemērotas cietām un akmeņainām takām, jo ir pastiprināts purngals un papēdis, kā arī pati zole ir veidota no META PLATE;
  • Raivja Aršauska veselības centram un fizioterapeitei Sabīnei par pirms starta gatavību un to, ka šobrīd man savā personīgajā īpašumā ir Compex 3.0 muskuļu stimulators, lai ātrāk varētu atjaunoties;
  • CEP Latvija – par kompresijas apģērbu;
  • Supervaroņu treniņiem – par fizisko sagatavotību pirmdienu vakaros uz Grīziņkalna trepēm!

Nākošā pietura takās paredzēta StirnuBukāCēsis Eco Trail un Septembrī Skotijā Ring of Steall Skyrace, kas reizē būs arī pasaules čempionāts skyrunning. Tiekamies takās!


Ar autora atļauju pārpublicēts no Jāņa Kūma bloga.

Mēneša skrējējs. Džokers

MSJoker_titul

Mums ir noteikumi un tie ir stingri. Līdz brīdim, kad citādi nevar. Liela daļa skriešanas entuziastu sekoja viņa gaitām Madeiras salā un varēja būt par lieciniekiem tam, ka latvietis var uzvarēt pasaules līmeņa taku skriešanas ultramaratonā ar vairāk nekā 7 tūkstošiem augstuma metru. Par sasniegumiem aprīlī tika izlemts radīt precedentu un bez regulārās žūrijas iesaistes par mēneša skrējēju atkārtoti kronēt Madeira Island Ultra trail (MIUT) absolūto uzvarētāju Andri Ronimoisu jeb Džokeru. Ja vēl nepietiktu ar to, viņš pēc trim nedēļām iegūst augsto 11. vietu taku skriešanas pasaules čempionātā. Kā vienmēr – pašapzinīgs un humora pilns, bet tajā pašā laikā arī ar nopietnu attieksmi pret to, ko dara. Ļausimies iedvesmai un ņemsim piemēru!
Lasīt tālāk.

MIUT 2018

“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā kāds brīvprātīgais Pico do Ruivo kontrolpunktā.

“Tā ir neprātīgi skaista, bet es vairs šeit neatgriezīšos!” es viņam godīgi atbildu.

“Kāpēc tā?” prasa vairāki neapmierināti brīvprātīgie vienlaicīgi.

“Nepārprotiet, šī ir lieliska sala, bet šis skrējiens nav priekš manis, tas ir par grūtu!” es pamatoju savu atbildi un, izspiedis pēdējo smaidu šajā apstāšanās reizē, dodos Pico do Arieiro virzienā.

Ir 2017. gada 22. aprīļa agrs rīts, un, ticis galā ar Madeira Island Ultra Trail pirmajiem 70 kilometriem, es tiešām ticu tam, ko es saku, un šī pārliecība saglabājas arī pēc finiša.

Rudenī, kad plānoju savu sacensību kalendāru 2018. gadam, Madeira tajā netiek iekļauta. Tikai tuvojoties pavasarim, kaut kur savā smadzeņu podā dzirdu klusu jo klusu balsi, kas mani sauc atpakaļ. Ilgi šo balsi ignorēju, jo, lai arī grūtības ir aizmirsušās, kalendārs man ir diezgan pilns, un Madeirai vietas tajā nav.

Izšķirošais punkts ir TransGranCanaria. Tieku šeit tikai līdz vidum, un, tiklīdz noņemu savu sacensību numuru, balss manā galvā atgriežas ar krietni uzbāzīgāku sparu:

“Vecīt, Tev jābrauc uz Madeiru!”

Madeiras sala mani sauc, un šoreiz es to sadzirdu!


Madeirā ierodos trešdienas rītā. Šoreiz esmu pilnīgi viens, un tas nozīmē pilnīgu koncentrēšanos sacensībām. Pirmais treniņš sanāk jau uzreiz pēc ierašanās. Norezervētais hostelis ir 5 km no pilsētas centra, kur mani izlaiž autobuss, un, protams, ka visi šie kilometri ir pret kalnu. Lēnām kāpju augšā un nejūtos kā sportists, kurš varētu pievarēt 115 km līdzīgā apvidū.

Dienās pirms starta pārsvarā atpūšos, un treniņi ir viegli. Pēdējos tempiņus esmu izskrējis vēl otrdien Londonā, bet Madeirā neko grūtu pirms sacensībām plānojis neesmu.

Ceturtdiena ietver expo apmeklēšanu un elites skrējēju prezentēšanu, kur es esmu vairāk skatītāju lomā un uz skatuves tieku uzaicināts vien pašās beigās, kad tiek taisīta bilde.

Elites prezentācija pirms starta.

Elites prezentācija pirms starta.


Došanās uz startu ir sarežģīts pasākums. Es un Naomi, elites skrējēja no Dienvidāfrikas, kas ievākusies manā hosteļa numuriņā vien pāris stundas iepriekš, dodamies ceļā jau 18:30, bet starts ir tikai pusnaktī. Vispirms mums ar pilsētas autobusu vajag tikt līdz centram, pēc tam – ar reģionālo autobusu līdz Machico un no turienes – ar organizatoru autobusiem līdz starta vietai Porto Moniz. Loģistikas plāns nobrūk jau pirmajā solī, kad pilsētas autobuss kavējas par 20 minūtēm, bet, par laimi, viss beidzas labi un mūs līdz pilsētas centram nogādā mīlīgie hosteļa biedri no Dānijas. Tikai pa ceļam uz Machico atceros, ka aizmirsu paēst un pēdējo reizi esmu ēdis kaut kad pēcpusdienā. Naomi ir līdzīgā situācijā, un, pirms kāpjam pēdējā autobusā, mēs uzbrūkam degvielas uzpildes stacijas gardumu stendam. Gardumi gan te ir dikti nosacīti, un šeit nedaudz sākas pirmā panikas lēkme. Ēdiens, ko tagad tiesāju, ir vēl briesmīgāks nekā tas, ko es ēdu parasti, bet līdz startam ir 3,5 stundas. Cerams – šis nebeigsies slikti.

Spēcīgākā MIUT 2018 hosteļa komanda.

Spēcīgākā MIUT 2018 hosteļa komanda.


Starta vietā Porto Moniz nonākam jau vairāk nekā stundu pirms starta. Ceļš uz šejieni ir pagājis ātri, jo visu ceļu esam norunājuši un ir pat izdevies aizmirst, ka pēc pāris stundām ir jāskrien. Stresa līmenis ir diezgan zems. Kā paredzēts, Porto Moniz ir diezgan vēsi, un es cenšos savu laiku pavadīt kādā restorānā, kur lēni tukšoju Pepsi pudeli. Mēģinu nenervozēt, bet viena no kājām visu laiku kratās, un brīdī, kad nespēju vairs izturēt, dodos uz startu.

Pēdējās minūtes pirms starta paiet runājoties ar citiem elites skrējējiem, un tikai minūti pirms starta es attopos ar kurtku mugurā. Ārā ir vēsi, bet es zinu, ka pāris minūtes vēlāk kurtkā būs kārtīga cepšanās, un panikas vadīts ātri ģērbju to nost.

KP0 Porto Moniz  – KP1 Fanal 13.9km
Distance: 13.9km; augstummetri: 1505; Posms ietver stāvu, bet relatīvi īsu kāpumu sākumdaļā, kam seko īss noskrējiens. Atlikusī posma daļa sastāv no gara kāpuma.
Laiks distancē: KP0 -> KP1
1. David Hauss 1:37:31 1. David Hauss 1:37:31
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51 2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51
3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56 3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56
4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07 4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07

Pirms gada esmu guvis labu mācību. Pirmajā kāpumā uz Fanal es gandrīz sasniedzu savu maksimālo pulsu, pirmajā noskrējienā uz Chão da Ribeira divreiz izmežģīju potīti, bet otrajā kāpumā uz Estanquinhos es savas kājas pārvērtu par gumijlācīšiem. Šoreiz esmu gudrāks un sāku prātīgi. Kā ierasts, visi aiznesas, bet es līdzi nesteidzos un tā vietā pirmo kilometru pavadu, sarunājoties ar Gediminas Grinius. Arī tad, kad sākas kāpums, es cenšos skriet ļoti prātīgi un kādā brīdī saprotu, ka esmu apmēram 15.-20. pozīcijā. Mani tas pilnībā apmierina, jo zinu, ka puse no viņiem ir optimisti.

Pāris kilometrus cīnījušies ar diezgan stāvu kāpumu, kur es vairāk eju nekā skrienu, tiekam arī pie pirmā īsā noskrējiena. Tas nav ļoti sarežģīts, bet man ir liels prieks, cik komfortabli es te jūtos. Tā vietā, lai satrauktos par savu noturēšanos kājās, es esmu relaksēts un lielāko noskrējiena daļu pavadu, sarunājoties ar Jaunzēlandes labāko taku skrējēju Scotty Hawker.

Līdzīgi kā pirms gada mazajā miestiņā, kas šķir pirmo noskrējienu no pirmā kārtīgā kāpuma, ir pilns ar cilvēkiem, un viņi visi ir šeit, lai atbalstītu skrējējus. Pirms gada šeit skrēju kopā ar pirmajiem, bet šoreiz esmu nedaudz iepalicis, taču tas nemazina skatītāju atbalstu. Sajūtas ir fantastiskas.

Nakts aizsegā.

Nakts aizsegā.

Nākamie 10 kilometri ir pret kalnu. Cenšos sevi noturēt komforta zonā, un tas ļauj šo kāpumu izbaudīt. Kur nepieciešams, es pāreju soļos, bet, tiklīdz kāpums vairs nav stāvs, es lēnām skrienu. Pilsētas daļa kāpumam ir tāda pati kā pirms gada, un šeit, līdzīgi kā pirms gada, lielākā problēma ir atrast ritmu uz kāpnēm. Šoreiz pakāpienus izdodas izmantot biežāk, un brīžiem pat viņi palīdz. Tiklīdz esam ārpus pilsētas, ir sajūta, ka skrienam pa citām takām. Pirms gada bija ilgstoši jāskrien blakus levadai, bet šoreiz nekas tāds nenotiek, un tā vietā pārsvarā ir zemes ceļi, kas lēzeni ved augšup. Neskatoties uz to, ka kāpumā sevi ievērojami limitēju, es ik pa laikam kādu apdzenu, un brīdī, kad esmu kalna augšā, man pašam liekas, ka esmu apmēram astotajā pozīcijā. Viss rit pēc plāna.

KP1 Fanal  – KP2 C. Ribeira 19.2km
Distance: 5.3km; augstummetri: 45; Viss posms lejup, vietām ļoti tehnisks.
Laiks distancē: KP1 -> KP2
1. David Hauss 2:07:06 1. Sebastien Camus 0:27:56
2. Sebastien Camus 2:07:23; +0:17 2. Aurelien Dunand-Pallaz 0:28:02; +0:06
3. Aurelien Dunand-Pallaz 2:07:24; +0:18 3. Jordi Gamito 0:28:14; +0:18
4. Andris Ronimoiss 2:09:04; +1:58 6. Andris Ronimoiss 0:29:26; +1:30

Pret nākamo noskrējienu man ir milzīgs respekts, un es no tā baidos. Brīžiem tas ir ļoti tehnisks, un mans vienīgais mērķis ir nokļūt lejā bez liekiem incidentiem. Nedaudz grūtākajās vietās cenšos sevi piebremzēt, lai neiekļūtu nepatikšanās, bet taisnākajos gabalos spiežu no sevis ārā nedaudz vairāk, lai nezaudētu pārāk daudz laika. Brīdī, kad sāku dzirdēt cilvēku atbalstu lejā esošajā pilsētā, zinu, ka drīz šausmas būs galā, un es būšu ticis galā ar vienu no grūtākajiem etapiem visā trasē. Atlikušo noskrējienu pieveicu bez problēmām un otrajā kontrolpunktā ieskrienu, nezaudējot nevienu pozīciju. Pašam par to ir milzīgs lepnums, un, kamēr ēdu apelsīnus un dzeru kolu, uzzinu, ka esmu ceturtajā pozīcijā. Atriežu zobus smaidā – nav slikti, galīgi nav slikti.

KP2 C. Ribeira  – KP3 Estanquinhos 28.8km
Distance: 9.6km; augstummetri: 1385; Viss posms augšup. Vietām ļoti stāvs.
Laiks distancē: KP2 -> KP3
1. Sebastien Camus 3:35:29 1. Andris Ronimoiss 01:27:20
2. Aurelien Dunand-Pallaz 3:35:33; +0:04 2. Jordi Gamito 1:27:38; +0:18
3. David Hauss 3:35:36; +0:07 3. Sebastien Camus 1:28:06; +0:44
4. Andris Ronimoiss 3:36:24; +0:55

Zinu, ka priekšā mani sagaida visgrūtākais kāpums visā trasē. Pirmie divi kilometri šeit ir brutāli, tāpēc kontrolpunktā uzkavējos pāris ekstra sekundes, lai uzņemtu nepieciešamo enerģiju. Pirms gada man šeit gāja ļoti grūti, un gribas, lai šoreiz man veiktos vismaz nedaudz labāk. Tas varētu nenākt viegli, jo pirms gada man šeit bija kompānija, bet šoreiz es kāpumu uzsāku pilnīgi viens. Metri šeit nāk grūti, bet augstummetri griežas kā labi iedarbināts bleibleids. Pulkstenis rāda, ka temps ir nokrities līdz 16 min/km, bet es esmu priecīgs par šādu rādītāju, jo tas ir ievērojams uzlabojums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Neskatoties uz to, gaidu, kad mani sāks apdzīt man aiz muguras esošie top skrējēji kā Grinius, Hawker, Olsen un citi. Tas nenotiek, un sev aiz muguras es neredzu nevienu lukturi. Tiesa, arī priekšā ir tumsa.

Divus kilometrus tālāk kāpuma stāvākā daļa beidzas, un es nonāku vietā, kur trase joprojām ved augšup, bet slīpums jau ir krietni pieņemamāks. Pirms gada te nevarēju atsākt skriešanu, bet tagad tas notiek dabīgi, un, lai arī kāpumu neizbaudu, ļoti lielas ciešanas tas nerada. Šeit trase kļūst arī ievērojami atvērtāka, un pēkšņi es sev priekšā redzu vairākus lukturus, tiesa, arī aizmugurē es redzu to pašu. Ir ļoti grūti noteikt, vai es tuvojos pirmajiem, un vai tie, kas man ir aiz muguras, netuvojas man. Liekas, ka tuvāk ir pirmais variants, un es uz pāris kilometriem ieslēdzu mednieka režīmu.

To sabojā kritiens!

Tik ļoti aizraujos, ka kādā brīdī, skrienot nedaudz pret kalnu, aizķeros aiz akmens un lidoju. Gaisā vēl paspēju apmesties otrādi un piezemējos uz sāna un muguras. Izņemot pāris skrambas, man nekas nopietns nekaiš, bet, ceļoties kājās, tieku pie krampja augšstilba iekšpusē un uz kādu mirkli esmu spiests apstāties. Ja jau ir jāstāv, tad nolemju pačurāt. Man jau sen to ir gribējies izdarīt, un šī ir lieliska iespēja.

Nākamajā kontrolpunktā nonāku bez papildu starpgadījumiem. No saviem sekotājiem esmu aizlaidies, bet kritiena dēļ arī priekšā ir tumsa. Tikai vēlāk, skatoties rezultātus, redzu, ka šo etapu esmu noskrējis visātrāk par visiem, un par šo uzvarēto etapu man ir īpašs prieks. Tajās mazajās sūda kājelēs tomēr ir kaut kāds spēks.

KP3 Estanquinhos  – KP4 Rosario 37.4km
Distance: 8.6km; augstummetri: 0; Viss posms lejup.
Laiks distancē: KP3 -> KP4
1. Aurelien Dunand-Pallaz 4:19:14 1. Aurelien Dunand-Pallaz 00:43:41
2. Sebastien Camus 4:19:19; +0:05 2. David Hauss 0:43:48; +0:07
3. David Hauss 4:19:24; +0:10 3. Sebastien Camus 0:43:50; +0:09
4. Andris Ronimoiss 4:22:07; +2:53 5. Andris Ronimoiss 0:45:43; +2:02

Nākamais posms ir tikai lejup. Tā sākuma daļu atceros kā diezgan akmeņainu, bet šoreiz liekas, ka trasē (vai manās prasmēs) ir uzlabojumi, un pārvietoties šeit var ļoti ātri. Esmu pamatīgi uz viļņa, jo pēc paša sarakstītā info uz numura redzu, ka iepriekšējo posmu esmu noskrējis ievērojami ātrāk nekā pirms gada. Pēc mirklīša sākas arī akmeņi, bet šāds segums man vairs neliekas grūts un es lidoju. Brīdī, kad trase ievijas mežā, es nopriecājos, ka šeit ietaupīšu laiku, salīdzinot ar pagājušo gadu, jo šeit man kāju sarāva krampī un nācās stāvēt. Nepaiet ne pāris sekundes pēc šīs priecīgās domas, kad kāja ir sarauta krampī un es stāvu. Šoreiz pie vainas ir otra kāja, nevis tā, kas nokrītot, bet muskulis ir tas pats. Sasodīts, kāpēc es magnija kursam piegāju tik pavirši un kāpēc es turpinu atlikt vizīti pie uztura speciālista?

Ierodoties Rosario

Ierodoties Rosario

Lēnām atsāku kustību, un tālāk jau atkal iet labi, tomēr zinu, ka esmu zaudējis laiku, un nolemju ieslēgt aizsardzības taktiku. Tā vietā, lai censtos apdzīt tos, kas man ir priekšā, es centīšos noturēt aiz sevis tos, kas man seko. Līdz Rosario kontrolpunktam tas arī izdodas, bet pēc tam, kad tur esmu parunājies ar brīvprātīgajiem un taisos doties prom, kontrolpunktā ierodas Jordi Gamito. Sasodīts, viņš ir tuvu!

KP4 Rosario  – KP5 Encumeada 44.3km
Distance: 6.9km; augstummetri: 680; Sākumā nedaudz uz leju, bet pēc tam kāpums. Etapa beigas lejup pa asfaltu.
Laiks distancē: KP4 -> KP5
1. David Hauss 5:10:47 1. Andris Ronimoiss 00:50:07
2. Aurelien Dunand-Pallaz 5:10:48; +0:01 2. Jordi Gamito 0:51:14; +1:07
3. Sebastien Camus 5:11:40; +0:53 3. Sebastien Camus 0:51:23; +1:16
4. Andris Ronimoiss 5:12:14; +1:27

Mēģinu aizbēgt. Gamito kontrolpunktā pavada ievērojami mazāk laika nekā es un tāpēc ir tuvu. Sākumā ir nedaudz jāpaskrien uz leju, bet diezgan drīz sākas kārtējais kāpums. No šī kāpuma neatceros pilnīgi neko. Vai nu tas nav bijis pietiekami izaicinošs, vai arī es nakts aizsegā esmu iegājis nedaudz transā, un domas ir bijušas citur. Lielas mākslas jau te nav, liec vienu kāju priekšā otrai un dari to pēc iespējas ātrāk.

Jāatzīst, ka kopumā man sanāk labi, jo brīdī, kad esmu sasniedzis virsotni un nonāku uz asfaltēta ceļa, Gamito aiz muguras nav manāms. Priekšā nedaudz atpūtas. Nākamie divi kilometri ir lejup pa asfaltētu ceļu un, lai arī es te neslinkoju, nevarētu arī teikt, ka ieguldu ļoti daudz enerģijas. Neesmu pat pusceļā, un tāpēc augšstilbi vēl ir jāpataupa.

Kamēr es skrienu lejup pa asfaltēto ceļu, lēnām sāk smidzināt lietus. Godīgi jāatzīst, ka šoreiz laika prognozi neapskatījos, un lietus mani pārsteidz. Neko daudz tas manā plānā nemaina. Sliktākajā gadījumā pēc 15 kilometriem tikšu pie sausa krekla un, ja līs stipri, arī pie cepures. Tiesa, jau tagad ir skaidrs, ka trase paliks lēnāka un akmeņainie posmi pārvērtīsies par slidotavu.

Kontrolpunkā iestiprinos un sniedzu fiksu interviju. Esmu runīgs un sabiedrisks, un tā sacensībās vienmēr ir laba zīme.

KP5 Encumeada – KP6 C. Freiras 59.6km
Distance: 15.3km; augstummetri: 890; Sākumā lejup, kam seko īss, bet ļoti stāvs kāpums. Vēlāk garš kāpums un vēl garāks tehnisks noskrējiens. Posma beigu daļā īss kāpums.
Laiks distancē: KP5 -> KP6
1. Aurelien Dunand-Pallaz 7:04:28 1. Aurelien Dunand-Pallaz 1:53:40
2. Sebastien Camus 7:09:27; +4:59 2. Sebastien Camus 1:57:47; +4:07
3. Andris Ronimoiss  7:10:11; +5:43 3. Andris Ronimoiss 1:57:57; +4:17

Dodos atpakaļ ārā. Līt ir sācis stiprāk, un tas sāk palikt nedaudz nepatīkami. Šis ir ļoti svarīgs posms. Tas ir viens no garākajiem etapiem un sevī ietver vairākus riebīgus elementus. Sākums ir viegls, bet pavisam drīz es nonāku pie kāpuma ar trubu. Šis manā uztverē ir viens no riebīgākajiem posmiem visā trasē, bet tā riebīgumu var saprast tikai tad, kad to ierauga. Tas ir tikai kilometru garš, bet ļoti stāvs. Pilsētas gaismas var redzēt ļoti augstu kalnā, un, ja nezin, ka tik augstu nav jākāpj, var ātri iedzīvoties depresijā. Papildus spriedzei diezgan labi var redzēt skrējējus gan priekšā, gan aizmugurē. Par skrējējiem priekšā esmu priecīgs. Lai arī jau krietnu laiku esmu bijis tuvu viņiem, ļoti sen neesmu redzējis viņu lukturus un tagad, tos ieraugot, ir prieks. Par lukturi sev aiz muguras nepriecājos. Gamito neļauj atslābt ne mirkli un nemitīgi turpina man sekot.

Kāpums ir nogurdinošs. Cauri lietum velkos augšā. Brīžiem pāreju uz visām četrām, bet pēc vienas no šādām reizēm nepadomāju, ka esmu apakšā zem sasodītās trubas, ceļos augšā un atdauzu pakausi. Nekas daudz nav cietis, tikai neliels būkšķis. Ar visu to izskatās, ka no Gamito nedaudz atraujos, bet priekšā esošie skrējēji nāk arvien tuvāk. Brīdī, kad skrējējs man priekšā ir piebeidzis kāpumu un pazūd aiz līkuma, uzņemu laiku, un līdz brīdim, kad esmu turpat, ir pagājušas vien 90 sekundes. Tas nav neko daudz, un man ir sajūta, ka drīz būšu top3. Protams, ar noteikumu, ka Gamito mani beidzot nenoķers.

Kādu brīdi ķermenis var izbaudīt skriešanu pa līdzenumu un brīžiem pat uz leju. Šeit trase met daudzus jo daudzus līkumus, un ik pa laikam priekšā var redzēt trešo vietu un brīžiem pat otro. Tiesa, tas strādā arī uz aizmuguri, un arī Gamito mani ik pa laikam redz. Brīdī, kad atkal sākas kāpums, esmu jau savam priekšā esošajam konkurentam diezgan tuvu, bet tad pēkšņi mans lukturis bez īpaša brīdinājuma izslēdzās. Labi, ka tobrīd kāpju pret kalnu, bet pat ar visu to paspēju paspert divus soļus pirms pilnībā apstājos. Negribas pat domāt, kas būtu noticis, ja es tajā brīdī skrietu lejup. Lukturis ir izturējis nedaudz vairāk nekā sešas stundas, un šoreiz pats vien esmu vainīgs, ka tā resursus brīžiem nepietaupīju.

Tumsa…

Ir pilnīga tumsa. Neredzu tālāk par 20 cm. Noņemu somu un mēģinu atrast otru lukturi. Tas nav vienkārši, jo nevaru sataustīt somas rāvējslēdzēju. Zinu, ka Gamito ir tuvu, un tas varētu mani glābt, tomēr mēģinu iztikt bez tā un pēc brīža esmu uzlauzis somu un izvilcis otru lukturi. Šis ir slavenais lukturis, ar kuru es pirms gada Kanārijās gandrīz nositos, bet tas ir vairāk nekā nekas. Atsāku kustību un, lai arī redzamība ir ievērojami vājāka, uz priekšu es tieku.

Neskatoties uz palielo aizķeršanos, pāris kilometrus vēlāk esmu noķēris trešajā vietā esošo David Hauss un vismaz uz kādu laiku esmu Pasaules tūres posma labāko trijniekā. Hauss no manis saņem uzmundrinājumus, bet izskatās, ka viņam neiet labi. Turpinu savu aizsardzības taktiku, tikai šoreiz man jāaizstāv jau krietni vērtīgāka pozīcija.

Līst arvien spēcīgāk, un kopā ar miglu un manu vājo lukturi redzamība ir vāja. Zinu, ka drīz būs sarežģīts noskrējiens, un saprotu, ka šis nebūs risinājums. Tiesa, pirms ķeros klāt pie lukturu jautājuma, nedaudz pazaudēju marķējumu. Skatos atpakaļ, vai tur nemana kādu lukturi, bet tur ir tumsa, un tieši tāds pats skats ir arī priekšā. Mēģinu uzlikt trasi savā Suunto, bet šķiet, ka esmu lejuplādējis kļūdainu failu, jo tur neko nerāda un uz ekrāna ir paziņojums, ka esmu nost no trases. Vai tiešām es būšu palaidis garām kādu pagriezienu? Turpinu lēnām, jo negribas lieki tērēt enerģiju, skrienot nepareizajā virzienā, tomēr pēc mirkļa izrādās, ka trauksme ir bijusi velta, un es priekšā ieraugu marķējumu.

Sāku risināt luktura jautājumu. Vēlreiz velku nost somu un velku ārā labo lukturi. Man tam ir rezerves akumulators (Paldies, Juri!!!), bet problēma šeit ir tā, ka tukšo akumulatoru nav nemaz tik vienkārši noņemt, un, ņemot vērā, ka man tam arī nav laika, mēģinu skriet ar diviem akumulatoriem uz galvas. Tukšais stāv stabili, bet pilno mēģinu nostiprināt tā, lai tas pārāk nekratās. Kopumā operācija ir sekmīga, un, lai arī ik pa laikam šī instalācija ir jāpielabo, man atkal ir kvalitatīva gaisma.

Sekojošajā noskrējienā esmu ļoti uzmanīgs. Pēdējā tumsas stunda, migla, lietus un nu jau ļoti slidenie akmeņi nav laba kompānija. Zinu, ka šis ir pēdējais grūtais noskrējiens, un, lai arī pēc tam arī ir tehniski etapi, tie būs gaismā, un gaismā es esmu neapturams. Lēnām tipinu lejup un gaidu, kad mani beidzot noķers Gamito. Rēķinu, ka esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, bet kilometri tik turpina nākt klāt, un es joprojām skrienu lejup. Šķiet, ka noskrējiena lejasgalā ir veiktas nelielas izmaiņas trasē, un nu šis etaps ir palicis garāks. Arī pirms paša kontrolpunkta mani sagaida vilšanās. Pirms gada šeit bija iespēja skriet augšup pa asfaltētu ceļu, bet šoreiz mēs tiekam iedzīti kaut kādā akmeņu laukā un pavisam drīz jau ir jāraušās augšā pa stāvu nogāzi. Iedzīvojos kārtējā krampī, bet nu jau esmu iemācījies tos ignorēt un, sažmiedzis zobus, turpinu kāpšanu.

Lielajā kontrolpunktā ierodos labā omā. Lai arī šis etaps noteikti neizdevās kā plānots, esmu pakāpies uz trešo vietu, un īsi pirms kontrolpunkta esmu redzējis sev priekšā arī otro vietu. Atjaunoju želeju krājumus un vēlreiz samainu lukturus. Ir gaišs, bet priekšā vēl ir 4 tuneļi, kur lukturis noderēs, tiesa, tur var iztikt arī ar vājo, bet vieglo versiju.

Kontrolpunktā pavadu daudz laika. Atkal tieku nointervēts, bet vairāk skraidu apkārt un esmu neorganizēts. Šeit arī satieku savu jauno asistentu Goncalo, kurš mūsu sarunas vidū paziņo, ka es uzvarēšu. Pasmejos un dodos atrādīt ekipējumu, bet arī šeit Goncalo ir klāt ar kameru un vēlreiz noteic: “Šis puisis uzvarēs!”

Izskrienu ārā no kontrolpunkta, sāku skaļi smieties un pie sevis nosaku: “Maybe I will!”

KP6 C. Freiras – KP7 Pico do Ruivo 70.4km
Distance: 10.8km; augstummetri: 1370; Īss posms lejup, kam seko ļoti garš un vietām stāvs kāpums.
Laiks distancē: KP6 -> KP7
1. Aurelien Dunand-Pallaz 9:13:26 1. Andris Ronimoiss 2:04:00
2. Andris Ronimoiss 9:14:11; +0:45 2. Aurelien Dunand-Pallaz 2:08:58; +4:58
3. Sebastien Camus  9:18:48; +5:22 3. Sebastien Camus 2:09:21; +5:21

Šeit ir trases vienīgais reversais posms, un šeit vispirms satieku itāļu skrējēju Ludovisi, bet pēc tam redzu arī savu komandas biedru Inov8 komandā no Lielbritānijas – Damian Hall, bet uzreiz aiz viņa – lietuvieti Gediminas Grinius. Nav ne mazākās nojausmas, cik tālu viņi ir aiz manis, bet ir skaidrs, ka 15-20 minūšu attālumā ir daudz skrējēju, un viens neliels plīsiens var novest pie pamatīga kritiena pozīcijās.

Arī šī trases daļa ir nedaudz mainīta. Tā vietā, lai skrietu pa asfaltu un uzreiz sāktu kāpumu, mēs tiekam izdzenāti pa dažādiem mazdārziņiem. Kādā brīdī, izskrienot ārā no viena no tiem, es zaudēju uzmanību un aizskrienu nepareizi. Noskrienu nepareizajā virzienā 200 m un saprotu, ka marķējuma vairs nav. Griežos atpakaļ un dabūju dažus liekus augstuma metrus, bet brīdī, kad atgriežos uz trases, krustojumā parādās Gamito.

Esmu dusmīgs. Esmu lieki iztērējis 2 minūtes, un tagad man vairs nav tik ļoti sargātā pārsvara. Tiklīdz sākas kāpums, dusmās ieslēdzu savu labāko kalnu ātrumu, un pāris minūtes vēlāk no Gamito man aiz muguras vairs nav ne miņas.

Mazdārziņā starp kāpostiem

Mazdārziņā starp kāpostiem

Dusmas nepazūd, un šajā kāpumā es esmu ļoti agresīvs. Tas nes augļus. Jau pašā kāpuma sākumā pamanu sev priekšā Sebastien Camus, un, tiklīdz esmu viņam pavisam tuvu, atrodu vēl lielāku pārnesumu un aiznesos garām kā stāvošam. Pāris minūtes vēlāk man aiz muguras ir klusums.

Man šis kāpums patika pirms gada un patīk arī tagad. Jā, tas ir garš un brīžiem stāvs, bet es tajā varu atrast labu ritmu, un man tas padodas. Esmu drošs, ka tuvojos arī pirmajai vietai, un brīdī, kad esmu jau pavisam tuvu virsotnei, mana pārliecība apstiprinās. Pārsimts metrus priekšā ir sacensību līderis.

Džokera izmirkušajā sejā parādās smaids. Nepanikoju! Zinu, ka man vēl ir ļoti daudz laika, lai apdzītu priekšā esošo skrējēju, un es gribu šo procesu izbaudīt. Francūzis Dunand – Pallaz mani redz, un tas šobrīd ir viss, kas man ir vajadzīgs. Iesēt bailes, dot cerību, bet vēlāk šo cerību sagraut!

Kontrolpunktā nonāku otrajā pozīcijā, bet francūzis šeit ir ieradies vien 45 sekundes pirms manis. Piecu minūšu pārsvars ir praktiski sadeldēts. Kā ierasts, paprasu Pepsi un apelsīnus, bet redzu, ka francūzis mielojas ar kūku, un es arī nolemju to pamēģināt. Mielojas gan ir smalkjūtīgi teikts. Francūzis ar vienu roku kūku stūķē mutē, bet ar otru stūķē ekstra gabaliņus kabatās. Man tās ir labas ziņas. Neviens skrējējs, kurš jūtās stiprs, nekad tā nedarītu, un šis nedaudz izskatās pēc izmisuma soļa. Visticamāk – viņš jūtas izsalcis un nedaudz novārdzis, un manā “Bailes, cerības, sagrāve” plānā tas iederas izcili.

KP7 Pico do Ruivo – KP8 Chao da Lagoa 79.8km
Distance: 9.4km; augstummetri: 545; Miksēts reljefs ar ļoti tehniskiem etapiem. Beigu daļa lejup.
Laiks distancē: KP7 -> KP8
1. Andris Ronimoiss 10:24:13 1. Andris Ronimoiss 1:10:02
2. Aurelien Dunand-Pallaz 10:26:47; +2:34 2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:13:21; +3:19
3. Sebastien Camus  10:35:31; +11:17 3. Damian Hall 1:16:11; +6:09

Kontrolpunktu pametu apmēram 20 sekundes pēc francūža, bet nepilnu kilometru vēlāk esmu jau viņam tuvu aiz muguras, bet vēl pēc mirklīša nenociešos un izvirzos vadībā. Tiklīdz esmu garām, manā sejā parādās triumfuāls smaids. Zinu, ka tā nav smuki, bet ir noticis kas nozīmīgs. Pirmo reizi Pasaules tūres ietvaros es esmu pirmajā vietā. Labi, precizēšu. Pirmo reizi esmu pirmajā vietā, neskaitot pirmos desmit trases kilometrus. Mirkli pēc smaida parādās neliels lampu drudzis. Ko darīt tālāk? Līdz finišam ir atlicis krietns maratons, un, lai arī francūzis ir apdzīts, tas nenozīmē, ka kūku ietekmē viņš nevar atjēgties. Tāpat arī nav zināms, kas notiek tālāk man aiz muguras. Ja nu ir kāds, kurš strauji man tuvojas? Lieki nefilozofēju un mēģinu izpildīt “sagrauj” fāzi.

No Pico do Ruivo uz Pico do Arieiro ved sasodīti skaista taka, bet šodien ir apmācies, un neko daudz te redzēt nevar. Pat ja varētu, diez vai man tas izdotos. Viss ir slapjš, un šajā posmā ir diezgan svarīgi skatīties zem kājām, jo bieži vien dažu metru attālumā ir krauja, kurā iekrītot obligātā ekipējuma svilpe un folija sega varētu nelīdzēt. Mēģinu pa tehnisko posmu atrauties no francūža, bet ļoti lielu pārsvaru neiegūstu. Ik pa laikam ir ļoti īsi, bet ļoti stāvi kāpieni pa kāpnēm, un izskatās, ka šeit es pat esmu nedaudz lēnāks, bet, tiklīdz ir nedaudz taisnāks, pārsvars pieaug. Drīz vien ir klāt arī tuneļi. Man lukturis ir jau gatavībā, bet par francūzi neesmu tik drošs, un tāpēc šeit vēlos pazust cauri, cik ātri iespējams, lai viņam ar savu gaismu nepalīdzētu.

Brīdī, kad esmu pavisam tuvu Pico do Arieiro, parādās vesela virkne ar fotogrāfiem. Bildes šeit var sanākt smuku smukās, bet, ņemot vērā, ka jādodas ir pret kalnu, pārsvarā tas notiek ejot, un līdz ar to bildes nekam neder. Pieveicu pēdējos kāpumiņus un skatītāju atbalstīts uzsāku noskrējienu. Paskatos atpakaļ, un francūzis joprojām ir tuvu, redzēs, kā mums abiem ies noskrējienā.

Pārgājiens Pico do Arieiro tuvumā

Pārgājiens Pico do Arieiro tuvumā

Sākuma daļa noskrējienam ir nedaudz tehniskāka, kā es to atceros. Šeit mēģinu ātri iznavigēt pa akmeņaino taku, un kopumā man tas padodas labi. Kādā brīdī ir jāpievar pavisam lēzens kāpums, un šeit es pārvietojos tik labā ātrumā, ka esmu drošs, ka no francūža atraujos. Tas arī apstiprinās, jo brīdī, kad es esmu jau ar kāpumu ticis galā, francūzis tikai parādās aiz līkuma. Mans pārsvars noteikti ir pieaudzis, un tajā brīdī vēlos, kaut man būtu pieejama zelta zivtiņa ar vienu vēlēšanos kabatā. Tā būtu gaužām vienkārša – es līdz finišam Machico vairs nevēlos redzēt nevienu no sacensību dalībniekiem. Zivtiņas man nav, bet vēlēšanās piepildās!

Ieskrienot kontrolpunktā, satieku savu asistentu, kurš smaidīgs paziņo, ka viņš taču esot teicis, ka es uzvarēšu. Atbildu, ka vēl jau nekas nav beidzies, bet mani argumenti viņu ne visai interesē. Jautāju, cik tālu man aiz muguras ir nākamie skrējēji, bet skaidrs, ka viņš neko nezina. Trešā vieta esot tālu, bet, cik tālu, to tā arī nesaprotu, un šis info vairāk izklausās pēc minējuma, nevis reāla fakta. Informēju, lai brīdī, kad ieskrien otrā vieta, viņš sāk bļaut tā, lai es dzirdu, bet arī tas netiek izdarīts. Bezcerīgs asistents, kuram vēlāk par sodu tiek piešķirts uzdevums mani aizvest uz ribiņu restorānu un pončas testēšanu.

Nejēdzīgais asistents un viņa sieva

Nejēdzīgais asistents un viņa sieva

KP8 Chao da Lagoa – KP9 Poiso 90.4km
Distance: 10.6km; augstummetri: 675; Pirmā puse pārsvarā lejup, pārsvarā tehniski vienkārši. Otrā daļa kāpums. Vietām ļoti stāvs, beigu daļa lēzenāka.
Laiks distancē: KP8 -> KP9
1. Andris Ronimoiss 11:38:21 1. Andris Ronimoiss 1:14:08
2. Aurelien Dunand-Pallaz 11:45:50; +7:29 2. Javi Dominguez – Ledo  1:18:14; +4:06
3. Sebastien Camus  11:58:26; +20:05 3. Aurelien Dunand-Pallaz 1:19:03; +4:55

Turpinās noskrējiens. Šeit nekā ļoti sarežģīta nav, un es varu lidot tuvu maksimālajam ātrumam. To arī cenšos darīt. Ticības, ka varētu uzvarēt, vēl īsti nav, bet tajā pašā laikā es joprojām vairāk aizsargājos un cenšos savus ātrumus nedaudz ierobežot tā, lai paliek spēks arī beidzamajiem kilometriem. Jāpataupās arī tāpēc, ka priekšā ir pēdējais kāpums. Šeit trase ir nedaudz izmainīta, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un tāpēc es ceru, ka kāpums būs uztaisīts nedaudz maigāks, bet manas cerības, protams, ir veltas. Kāpums, visticamāk, pa pašu organizatoru izdomātu taku ir atstāts, un es bez lielas sajūsmas sāku tajā rausties.

Zinu, ka šis ir izšķirošs mirklis, ja šeit nesalūzīšu, tad viss būs labi, jo tālāk ir man piemērots reljefs – garas taisnes un viegli noskrējieni. Cītīgi kāpju, un pēc sajūtām esmu krietni labākās pozīcijās nekā pirms gada. Toreiz es šeit nodarbojos ar sms sūtīšanu, bet tagad koncentrējos kāpšanai. Liekas, ka sanāk, un, lai arī ik pa laikam krūmos kaut kas nočab, tās ir tikai ķirzakas, un no konkurentiem nav ne miņas.

Ticis galā ar kāpuma stāvo daļu, nonāku klajumā, kur tālu priekšā ir redzama nākamā kāpuma daļa. Nopriecājos, ka šeit varēšu redzēt, cik tālu aiz manis ir sekotāji, bet brīdī, kad esmu ticis kāpumam līdz pusei un paskatos atpakaļ, nākas vien nopūsties – sūda mākoņi visu ir pārvērtuši miglā.

Īsi pirms Poiso kontrolpunkta esmu sasniedzis savu lielāko krīzi sacensībās. Kāpumā, kur vajadzētu saņemties un paskriet, es pārvietojos ejot, un tas mani pamatīgi sanikno. Ja es šāda vājuma brīža dēļ pazaudēšu savu pārsvaru, tad tā būs pamatīga izgāšanās. Brīžiem mēģinu paskriet, bet pārsvarā tomēr eju.

Par krīzi liecina arī tas, ka es visiem prasu, cik liels ir mans pārsvars. Skaidrs, ka neviens nezina, un tāpēc es aizsūtu ziņu uz mājām. Ātri saņemu atbildi, ka pārsvars ir piecas minūtes, un tas mani nomierina, bet satraukumu atkal atgriež nejēdzīgais asistents, kuru satieku Poiso kontrolpunktā. Kad jautāju, cik tālu ir nākamais, viņš saka, ka nezinot, bet iepriekšējā kontrolpunktā viņš esot ieradies mirkli pēc manis. Satraukts ieēdu apelsīnus, uzdzeru ūdeni un tinos prom.

KP9 Poiso – KP10 Portela 99.2km
Distance: 8.8km; augstummetri: 30; Tehniski vienkāršs noskrējiens
Laiks distancē: KP9 -> KP10
1. Andris Ronimoiss 12:23:13 1. Andris Ronimoiss 0:44:52
2. Aurelien Dunand-Pallaz 12:35:19; +12:06 2. Jordi Gamito 0:45:29; +0:37
3. Sebastien Camus  12:46:13; +23:00 3. Javi Dominguez – Ledo 0:45:44; +0:52

Par laimi, nākamais etaps ir viegls un uz leju. Ātri atgūstu enerģiju un, lai arī joprojām neeju uz maksimumu, cenšos skriet aktīvi. Tas izdodas. Kilometru laiki ir pārsvarā zem 5 min/km. Tas nav šeit ātrākais iespējamais temps, bet tajā pašā laikā zinu, ka, pat ja kāds ir ātrāks, ļoti daudz mans iegūtais laiks zaudēts netiek. Sākumā paskrējis pa dažādām šaurām un dubļainām taciņām, es sāku sapņot par zemes ceļu. Kad jau sāk likties, ka šis zemes ceļš būs bijis kādās citās sacensībās vai arī, ka esmu to izdomājis, es beidzot uz tā nonāku, un šeit temps paliek vēl ātrāks.

Kādā brīdī ieskatos savā telefonā, un ziņa no mājām vēsta, ka mans pārsvars ir sasniedzis septiņas minūtes un divdesmit sekundes. Šis ir tas brīdis, kad man viss pēkšņi ir skaidrs.

Es uzvarēšu!!!

Portelas kontrolpunktā ierodos labā garastāvoklī. Līdz finišam ir vēl apmēram 16 kilometri, bet viss grūtākais jau ir aiz muguras un man ir patiešām jāpapūlas, lai šo pārsvaru izsētu. Kontrolpunktā vienalga apjautājos, cik tālu man aiz muguras ir otrā vieta, un man uz datora tiek parādīta karte, kur redzams mana un francūža atrašanās vieta. Izskatās tālu, un es apmierināts dodos prom.

KP10 Portela – KP11 Larano 104.4km
Distance: 5.2km; augstummetri: 35; Pirmie kilometri pa taisni, pēc tam lejup.
Laiks distancē: KP10 -> KP11
1. Andris Ronimoiss 12:55:00 1. Javi Dominguez – Ledo 0:30:41
2. Aurelien Dunand-Pallaz 13:11:07; +16:07 2. Jordi Gamito 0:31:36; +0:55
3. Sebastien Camus  13:20:34; +25:34 3. Andris Ronimoiss 0:31:47; +1:06

Izskrienot no kontrolpunkta, man sāk sekot kāds puisis ar kameru, un, kamēr es kārtoju ekipējumu, paspēju sniegt nelielu interviju. Seko vairāki kilometri pa taisni, un šeit temps turas ap 5 min/km. Nedaudz to palēnina konstantā skriešana cauri peļķēm, bet kopumā ar savu ātrumu neesmu apmierināts. Jā, no vienas puses joprojām kaut kam taupos, bet no otras puses, pa šādu segumu un reljefu vajadzētu skriet stipri vien ātrāk.

Pēdējais sarežģītais noskrējiens

Pēdējais sarežģītais noskrējiens

Pašās etapa beigās ir kilometru garš tehnisks noskrējiens. Šeit esmu ekstra uzmanīgs. Zinu, ka zaudēta minūte šeit būs nieks, bet, ja satraumēšos, tad varu visu iekrāto pārsvaru ātri izsēt. Prātīgi noklumburēju lejā un atkal jau smaidīgs ierodos pēdējā kontrolpunktā. Pirms paspēju tajā ieskriet, kāds atbalstītājs trases malā mēģina mani iemūžināt, bet es saku, ka tāda bilde nekam neder. Nostādu viņu pareizajā pozīcijā, pats nostājos tā, lai aiz muguras ir okeāns un tiek uzņemta jau krietni kvalitatīvāka bilde.

Pēdējā kontrolpunktā ir pilns ar jautriem mediķiem. Teorētiski šeit apstāties nevajadzētu, bet jūtos drošs par savu pārsvaru un tāpēc atļaujos to izdarīt. Ierastās procedūras ar kolu un apelsīniem, un esmu prom.

KP11 Larano – KP12 Machico 116.2km
Distance: 11.8km; augstummetri: 80; Sākuma daļa praktiski taisna, pēc tam salīdzinoši vienkāršs skrējiens lejup un tad atkal taisne.
Laiks distancē: KP11 -> KP12
1. Andris Ronimoiss 13:57:10 1. Jordi Gamito 1:00:44
2. Aurelien Dunand-Pallaz 14:19:05; +21:55 2. Andris Ronimoiss 1:02:10; +1:26
3. Jordi Gamito  14:22:28; +25:18 3. Javi Dominguez – Ledo 1:03:00; +2:16

Jau pa ceļam uz Portela esmu saņēmis ziņu, ka mans pārsvars ir 12 minūtes. Tas man ļauj būt relaksētam un domāt tikai par drošu nokļūšanu finišā. Tiesa, ir viens papildus motivātors, kas liek man kustēties. Rēķinu un saprotu, ka pie laba finiša posma es varu iekļauties 14 stundās. Tas būtu labs sasniegums, un cenšos uz to tiekties.

Temps pa šauro, bet pārsvarā taisno taku ir nedaudz virs 5 min/km. Lēni, bet ik pa laikam ir nelieli šķēršļi, kas to ietekmē. Pavisam drīz man pievienojas kāds skrējējs no Vācijas, kurš jautā, vai varot man paskriet līdzi un pafilmēt. Piekrītu, bet pēc tam, kad puisis man aiz muguras ir arī vēl kilometru vēlāk, sākam pļāpāt. Runājoties sāk aizmirsties, ka esmu sacensībās. Kājas zina, ko darīt, un domāt te īsti vairs nav par ko, jo trase ir zināma, un īsti nomaldīties nav kur. Šādi noskrienam kādus piecus kilometrus, un tikai tad, kad vācietis ir devies prom, lai kāptu mašīnā un paspētu uz manu finišu, es atskārstu, ka šādam atslābumam ir arī sliktā puse – neesmu sekojis līdzi savam tempam, un tas izredzes iekļauties 14 stundās pasliktina.

Nedaudz saņemos un, skrienot gar skaistajām Madeiras levadām, atkal spēju sasniegt tempu 4:40 min/km robežās. Jau ieskrienot Machico – pilsētā, kurā atrodas finišs, esmu drošs, ka savu jauno mērķi izpildīšu. Drošības pēc gan uzjautāju, cik tālu ir līdz finišam, un brīdī, kad saņemu atbildi, ka līdz finišam ir 5 vai 6 kilometri, saprotu, ka kārtējo reizi esmu velti dzesējis muti.

Realitātē līdz finišam ir 1.5 kilometrs, un es tam strauji tuvojos. Mani sagaida ļoti daudz cilvēku. Visi grib uzsist pieci un visi mani skaļi atbalsta, bet man vēl ir palicis pēdējais uzdevums – finiša lēciens! Teorijā tas izklausās viegli, bet pēdējo 14 stundu laikā mani ir pārsteigušas vismaz 10 krampju epizodes augšstilba iekšpusēs un būtu muļķīgi, ja tas notiktu arī finiša lēcienā. Viss beidzas labi – izlecu, saķeru finišā lenti un smaidu!

Uzvara!

This is Madeira!!!

This is Madeira!!!


“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā katrs otrais satiktais madeirietis pēc finiša.

“Tā ir neprātīgi skaista!” es viņiem godīgi atbildu.

“Vai Tu nākamgad atgriezīsies?” prasa visi kā viens.

“Šī ir lieliska sala, un es būšu atpakaļ!” es jautri atbildu, sabāžu padusē savas balvas un dodos Spānijas virzienā!


Secinājumi (daži varbūt noderīgi arī citiem):

* Man vienmēr gribas sevi salīdzināt ar labākajiem, jo tikai tā es varu augt. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, trase bija savus 4-5 kilometrus (20-30 min) garāka. Skaidrs, ka ar Francois D’Haene (13:05:44) laiku es tāpat nekonkurētu, bet prieks, ka šāda līmeņa čaļi vairs nav neaizsniedzamā attālumā. Kas zina, varbūt jāsāk meklēt lielāks skalpu skapis.

* Madeira Island Ultra Trail ir ļoti tehniski sarežģīta un grūta trase, un 7700 augstuma metri pārsvarā ir ar ievērojamu stāvumu. Neskatoties uz to, izlēmu startēt bez nūjām (vairāk finansiālo apsvērumu dēļ) un beigās savu izvēli nenožēloju. Lielākā daļā kāpumu ir vai nu akmeņaini, vai nu sastāv no betona kāpnēm, un šādā segumā nūjas iedurt ir grūti. Jāatzīst, ka daudzi no tiešajiem konkurentiem man nepiekrita.

* Trase, kur nepieciešama dzelzs mugura (kāpumu dēļ) un dzelzs augšstilbi (trepju noskrējienu dēļ).

* Lielīties, ka citi ir mīkstie, jo kalna galā velk ārā no somas kurtkas, ir forši, bet, ja pēc tam astoņas dienas (pagaidām) ir jāslimo, tad varbūt nav nemaz tik forši. Tiesa, diez vai es arī tagad vilktu ārā kurtku, tā tomēr ir mīksto pazīme.

* Noskrējienus var ievērojami uzlabot arī tad, ja to dara uz 11 metru paugura Sarkandaugavā. Vismaz to noskrējienu daļu, kura sastāv no bailēm un nedrošības.

* Šoreiz pirms sacensībām nebija lampu drudža. Droši vien pieredzes jautājums. Likās jau, ka tas varētu nospēlēt arī par sliktu, bet ultrā laikam miers un pārliecība nav slikta lieta.

* Kārtējo reizi pārliecinājos. Lēnāk sāksi, tālāk tiksi.

* Vai kontrolpunktā pavadītas 2-3 minūtes ir lieki iztērēts laiks, ja pēc tam esi enerģisks un pozitīvs? Kā šo pašu efektu panākt 30 sekundēs?

* Taupījos, taupījos, taupījos un beigās finišā ieskrēju svaigs. Jāmācās sevi piespiest strādāt cītīgāk!

* Milzīgs prieks par to, ka ziemas treniņi ir atnesuši vēlamo rezultātu. Jau TGC jutu, ka esmu krietni spēcīgāks nekā iepriekš, bet nepaveicās. Paris Eco Trail pievīla laikapstākļi, bet šeit viss sastājās, kā vajag.

Top 3

Top 3