Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējējs. Džokers

MSJoker_titul

Mums ir noteikumi un tie ir stingri. Līdz brīdim, kad citādi nevar. Liela daļa skriešanas entuziastu sekoja viņa gaitām Madeiras salā un varēja būt par lieciniekiem tam, ka latvietis var uzvarēt pasaules līmeņa taku skriešanas ultramaratonā ar vairāk nekā 7 tūkstošiem augstuma metru. Par sasniegumiem aprīlī tika izlemts radīt precedentu un bez regulārās žūrijas iesaistes par mēneša skrējēju atkārtoti kronēt Madeira Island Ultra trail (MIUT) absolūto uzvarētāju Andri Ronimoisu jeb Džokeru. Ja vēl nepietiktu ar to, viņš pēc trim nedēļām iegūst augsto 11. vietu taku skriešanas pasaules čempionātā. Kā vienmēr – pašapzinīgs un humora pilns, bet tajā pašā laikā arī ar nopietnu attieksmi pret to, ko dara. Ļausimies iedvesmai un ņemsim piemēru!
Lasīt tālāk.

Mana pirmā īsto kalnu ultra

Lirisks ievads

Pērnajā reitingu ballē apņēmos – izpildīt 2013.gada apņemšanos + aizbraukt uz īstiem kalniem (skriet).

Par to, kas notika ar pirmo apņemšanās daļu, sīkumos neizplūdīšu, vien zināms ir tas, ka to vienīgajā nopietnajā mēģinājumā, neizdevās izpildīt un šogad, domājams, arī vairs nemēģināšu, bet par otro šis stāsts.

Populārais UTMB mani jau otro reizi padara par loteriju neveiksminieci. Pirmoreiz, kad vēlējos pieteikties uz 2014.gada jauno OCC distanci (50km) un ottreiz, kad pieteicos uz šā gada CCC. Nu ja ne, tad ne, meklēšu ko citu. Izšķirstot dažādus skriešanas un personīgo pasākumu kalendārus, lai neciestu ne komandas, ne privātās intereses, man piemērotākais laiks īsto kalnu piedzīvojumiem šķiet oktobra beigas – novembris. Caurskatot trail pasākumu piedāvājumu, kā piemērotāko atrodu Trans Peneda-Gerês kalnu skrējienu Portugālē, kas vienlaikus ir arī pasaules čempionāts trail skrējienos. Tik nelaime tāda, ka garākajai distancei (85 km) nav Open kategorijas, kas nozīmē, ka skrējēji, kas nekvalificējas nacionālajā izlasē, šajās sacensībās nevar piedalīties. Tie var izvēlēties kādu no īsākajām – 55 vai vēl mazāk km distancēm. Kas gan ir 55km? Ja jau brauc uz kalniem, tad ir jābauda kalni, nevis tikai daļa no tiem. Dziļi sirdī gribu būt ultramaratoniste.

Ieminos par savām vēlmēm Matīsam. Neiedziļinoties sīkumos – kas, kāpēc un ciki ilgi, 2 mēnešus pirms sacensībām saņemu apstiprinājumu, ka esmu iekļauta nacionālajā izlasē, un varu doties uz Portugāli skriet savus pirmos kalnus. Jāpiebilst gan, ka valsts komandā netieku ieskaitīta, startēšu individuāli (tas sakrīt ar manām vēlmēm, jo apzinos savas spējas).

Labi, ka ar cerību sirdī esmu dzīvojusi jau visu gadu un, lai arī droši nezinot, izvēlos vismaz gatavoties ja ne Portugālei, tad Siguldas kalnu maratonam, piedaloties mūsu vietējos taku skrējienos un skrienot tajos garākās distances.

Kad saņemu apstiprinājumu startam Portugālē, nolemju, ka vajag pakonsultēties un, ja iespējams, atlikušajā laikā līdz sacensībām patrenēties nopietnāk. Jo vasara, kā jau vasara – ar skriešanas izbraukumu ballītēm katru nedēļas nogali, un, lai arī bāze tiek krāta, tomēr pārdomātas treniņu programmas nav.

Šim mērķim uzrunāju Andreju Jesko. Kāpēc tieši Andreju? Jo arī viņš ir viens no nacionālās izlases dalībniekiem Pasaules čempionātā, kā arī esmu dzirdējusi, ka viņš gatavojot treniņplānus skrējējiem. Vēl viens viņa bonuss manās acīs ir tas, ka Andrejs pats šogad sācis skriet ultramaratonus, kas varētu padarīt viņu labvēlīgāku pret manu aizraušanos ar tiem, jo dzirdēts, ka standarta hobijskrējēju treneri ne pārāk atzīst ultramaratonu skriešanu.

Tieku akceptēta, plāns sagatavots, un sākas 7 nedēļu gatavošanās process manam pirmajam īstajam trailam. Treniņu ciklā sanāk noskriet gan 2 Stirnu buka Lūšus, gan 2 Skrien Latvija tautas distances un arīdzan Siguldas kalnu maratona pilno distanci. Kā treniņu. Netrūkst arī augstuma metru vākšanas tepat piemājas apkārtnē, brīžam pat šķiet, ka Biķernieku mežu pēc šī kādu brīdi negribēšu redzēt.

Ekipējums

Esmu dzirdējusi, ka īstajos trail skrējienos ir obligātais ekipējums. Papildus tam, ko prasa un iesaka organizatori, man rodas arī savas prasības. Viena no tām – apavi. Līdzšinējos taku skrējienos skrēju ar savām orientēšanās kedām, kam ir laba saķere takās, tās ir vieglas un man ērtas. Tomēr zinot, ka dienvidu zemēs ir akmeņaināks trases segums, pieņemu, ka apavi ar cietāku un biezāku zoli nenāktu par ļaunu. Nedaudz aptaujāju pieredzējušos skrējējus un vāveres un kamēr esmu pārdomās par to, kam lai sēžu kamanās, čempionāta dalībniekiem uzrodas atbalstītāji, no kuriem viens ir Salomon. Ir atlikušas 1,5 nedēļas līdz pasākumam, kad dodos pie viņiem un pēc pārdevēja ieteikuma izvēlos sev Salomon Wings Pro 2 apavus, tie būšot stabili noskrējienos, un zole pasargāšot pēdas no akmeņiem. Lai nebūtu pārsteigumu, jaunie apavi, protams, ir jāiemēģina un jāievalkā. Jāatzīstas, ka ar to neiet pavisam gludi, jo apavi ir diezgan stingri un jūtu tirpoņu pēdās jau pirmajā 8 km treniņā. Tomēr kedas nemetu krūmos un turpinu testus, noskrienot pēdējo Stirnu buka Lūsi ar tiem (ar tirpstošām pēdām visu pēdējo sacensību trešdaļu) un skrienot tajos arī visus atlikušos treniņus un pat velkot kājās dodoties uz Portugāli. Tomēr bažas ir, tāpēc drošībai koferī tiek ielikti līdz arī vecie, pārbaudītie Inoveiti.

Otrs nopietni pārdomātais ekipējums ir nūjas. Organizatori to min kā ieteicamo, bet ne obligāto ekipējumu. Atkal veicu aptauju starp skrienošajiem draugiem un vāverēm. Viedokļi ir dažādi, bet dominē divi:

  1. Nūjas palīdz
  2. Ja līdz šim neesi skrējusi ar nūjām, tās var traucēt

Beigās nosliecos par labu skriešanai bez nūjām un lielākoties arī tikai tāpēc, ka esmu izvēlējusies ceļot ekonomiski, iztiekot tikai ar rokas bagāžu, un arīdzan tamdēļ, ka nūju man nemaz nav. Brīžiem gan nedaudz pašaustu sevi par vieglprātību, to pieklusina papļāpāšana par tēmu ar citu valstu pārstāvjiem, kas saka, ka labāk neskriet ar nūjām, ja tās neesmu izmantojusi iepriekš. Aleluja! Paldies

Pārējais ekipējums lielas pārdomas nerada, paldies vāverēm par uzdāvināto saliekamo krūzīti, kas ir obligātā ekipējuma sarakstā. Lauma aizdod ūdensizturīgo jaku. Pati savu nolemju iegādāties uz nākošo skrējienu. Lukturis ir, folijas sega tiek nopirkta. Skriešanas soma iegādāta jau sen un izmantota tepat vietējos skrējienos un rogainingos. Vēl viens punkts obligātā ekipējuma sarakstā ir pārtikas rezerve. Tur nu nāk talkā otrs mūsu izlases atbalstītājs – Isostar. Ēdīšu jau pārbaudītās želejas, konfektes un dzeršu iecienīto tomātu dzērienu. Tik vien tāds sīkums, ka tas viss jāsaliek rokas bagāžā. Šķidrumiem paredzētais maisiņš tiek piestūķēts ar želejām, kosmētikai vairs vietas nav. Nāksies iztikt ar dabisko šarmu.

Par apģērbu daudz neprātoju, organizatoru apkopotā informācija vēstī, ka parasti šajā laikā attiecīgajā reģionā mēdzot būt no 7 – 17°C, koferī tiek pakotas garās bikses, jo, lai arī pietiekami silts, tomēr garās bikses kājas labāk pasargās no sīkiem nobrāzumiem un skrāpējumiem, kas varētu rasties neveiklības brīžos. Šortus gan arī paņemu. Augšā būs jāvelk izlases krekls, atkrīt stundām ilga gorīšanās pie spoguļa, cenšoties izvēlēties glītāko krekliņu.

Ikdienas gaitām plāns minimāls – bikses un pāris t-krekli. Bet, kad palūkojos laika prognozē, pēdējā brīdī uz koferi aizceļo 2 kleitas.

Portugāle

Portugālē ierodos jau otrdienā, un pirmais pārsteigums mani sagaida jau izkāpjot no lidostas un tas ir – siltais gaiss. Es savā pufaikā jūtos, kā no citas klimata zonas atlidojusi. Ā, nu tā jau arī ir! Tā kā čempionāta nodrošinātā viesnīca rezervēta tikai no trešdienas, esmu Bragā rezervējusi istabu pie Anželas. Anžela izrādās ļoti atsaucīga hipiju dāma, kas pat ierodas man pakaļ uz autoostu ar savu busiņu ar aizkariem un suni, piedāvā vakariņas, kaut nekas no tā nav lūgs un iekļauts manā rezervācijā. Nakšņošana ir tādā kā hipiju komūnā (mana interpretācija), kur ikdienā lielā mājā kopā dzīvo dažādi cilvēki, suņi un kaķi. Viņiem ir arī WiFi. Kas, protams, nav mazsvarīgi.

No rīta Anželai apjautājos, vai ar kājām varu nokļūt Bom Hesus (rakstīts – Bom Jesus, bet tā kā pavasarī dodoties uz Madridi esmu nedaudz guvusi ieskatu spāņu valodā un tagad arī pavisam mazliet arī – portugāļu, pieņemu, ka arī šeit “J” tiek izrunāts kā “H”). Anžela mani pārlabo – Bom Žesuš – tā esot viena no skaistākajām vietām Bragā un, jā, turp varot nokļūt kājām. Pasakos viņai par visu un dodos ceļā. Bom Žesuš ir kalnā, neliels gājiens cauri pilsētai, neliels kāpums un, paklausot Anželas ieteikumam, izvēlos atlikušo kalna daļu veikt ar Elevador (funikulieri, kas ir viens no retajiem, kurš joprojām darbojas uz pretspēku ar ūdens palīdzību), jo tālāk augšup ved tikai kāpnes un, lai arī nebaidos no piedzīvojumiem, ar koferi rokās tas nebūtu pats baudāmākais tūrisma veids.

Uzbraucu, atrodu akreditācijas galdu, piereģistrējos, tiek piedāvātas ekskursijas, piesakos. Mani uzreiz pārtver kāda meitene ar piedāvājumu notestēt manu stāju, tauku saturu un citus svarīgus parametrus, piekrītu. Visam piekrītu. Tieku nomērīta, tagad tik jāpaspēj vēl uz pusdienām, tad ir apsolīts mani aizvest uz viesnīcu un pēc tam jau klāt pirmās ekskursijas laiks. Tā būšot uz sacensību starta vietu, kur varēšot gūt nelielu ieskatu trases sākuma daļā un varbūt arī paskriet. Sākotnēji saģērbjos atbilstoši skriešanai, tad pārdomāju un tomēr uzvelku ikdienas apģērbu, ko gan vēlāk nožēloju, bet vēl vēlāk tomēr vairs nenožēloju. Pirmā nožēla bija tamdēļ, ka skriešana tomēr bija nopietna, bet man nācās palikt pie autobusa ar neskrējējiem. Bet nenožēla nāca tagad, atceroties trases iepazīšanās posmu, kad to skrēju realitātē – tie bija ~6km diezgan stāvā slīpumā. 2 dienas pirms sacensībām tas priekš manis būtu par daudz un es, iespējams, netiktu līdz pārējiem skrējējiem. Kamēr pārējie skrien un iepazīstas ar 10% no trases (tagad atskatoties jāsaka – ar vieglākajiem 10%, ko man nācās izbaudīt), tikmēr mēs pārējie socializējamies Ermida ciematiņā, iegādājoties ūdeni un uzkodas mini marketā, kurš tiek atvērts pēc pieprasījuma.

IMG_20161026_175823

Kad trases testētāji ir atgriezušies, taujājam viņiem par iespaidiem – tie ir iedrošinoši – lai arī trases daļa esot stāva, tā neesot tehniska un nevienu nav nobiedējusi.

Atgriežoties no ekskursijas, sastopu jau vēl dažus mūsu komandas biedrus, ieradies ir Andrejs, Jānis, Laura, Līga un Māris, sagaidu viņus Hotel Colunata – mūsu pusdienu un vakariņu vietā.

Baro mūs labi – katrā ēdienreizē ir zupa, 3 siltie ēdieni un dažādu salātu iespējas, kā arī deserts un alus. Jau pirmajās vakariņās uz deserta galda var atrast makaronus, kas apkaisīti ar kanēli. Lai arī citi komandas biedri rauc degunu un izvairās no šī deserta, es nomēģinu – jo kas gan aizdomīgs varētu būt saldā miltu izstrādājumā. Jāsaka, ka organizatori pamanījuši mūsu dedzīgo sajūsmu par kanēļa makaroniem, liek tos galdā katrā vakariņu reizē. Un jau trešajā vakarā to pamanīju arvien vairāku mūsu komandas biedru šķīvjos.

Dzīvojam mēs viesnīcā Žoao Paulo Segundo (jeb Joao Paulo 2), kas ir 2,5 km attālumā no citām viesnīcām, ēšanas zonas un citām delegācijām, vēl ar mums “pie trešajām valstīm” dzīvo Lietuvas, Brazīlijas, Polijas, Venecuēlas izlases, kā arī Alžīrijas un Kostarikas individuālie pārstāvji un varbūt vēl kāds. Brīžiem jūtamies nedaudz apdalīti, jo vienmēr jāgaida autobuss, kas mūs vedīs uz pusdienām, no pusdienām, uz vakariņām, no vakariņām. Reizēm autobusa nav, reizēm ir kāda stunda jānīkst, skatoties ainavā no kalna uz Bragas pilsētu, gaidot līdz ēdienreizei, ja esam atvesti uz ēšanas vietu pēc ekskursijas.

Teiksiet, ka 2,5 km nav tālu, bet mēs nedrīkstam būt noguruši pirms lielā pasākuma, tāpēc gaidām autobusus un reizēm mēģinām uzprasīties uz individuālu transportu, kas dažkārt arī izdodas. Katrā ziņā ir jūtams, ka pasākuma organizatori/ darbinieki ir ieinteresēti mūsu labsajūtā un, cik spēj, cenšas mums izdabāt un padarīt mūsu pavadāmo laiku tur pēc iespējas bezrūpīgāku.

To pašu var attiecināt uz ēdināšanu – kad vienā no maltītēm neviens no piedāvātajiem siltajiem ēdieniem nebija veģetārs, pēc individuāla lūguma tika atnesta atsevišķa porcija ar plikiem makaroniem. Kā arī vienā no ēdienreizēm, kad ēdamā zāle bija pilna un skanēja kā bišu strops, viena no apkalpojošajām dāmām staigāja pa zāli klaigādama “Gluten free pasta”, lai atrastu īpašo ēdāju.

Vienmēr nepietika vietas ēdamzālē

Vienmēr nepietika vietas ēdamzālē

Apkārt veroties, puiši ik pa brīdim paģībst, ieraugot kādu kārtējo taku skriešanas spīdekli. Es šajā jomā neesmu tik izglītota un vienā no maltītēm atpazīstu tikai Emelie Forsberg (Vaidas no Lietuvas neskaitās, tas jau gandrīz savējais).

Brīžam šķiet, ka lielāko daļu laika pavadām ēdamzālē vai autobusā. Tur sanāk iepazīties un pakomunicēt ar citu valstu pārstāvjiem, vienu no rīta rosmēm 229.istabas meitenes (es, Laura, Veronika) paskrienam kopā ar brazīļu puikām. Atrodam skaistus skatus, kuru šajā apkārtnē netrūkst, kā arī iegūstam pirmos skrāpējumus no agresīvajiem augiem, mēģinot uzlīst uz klinšu bluķiem, labāku fotokadru meklējumos.

Tā stundu pa stundai, pusdienās, vakariņās un ekskursijās ir pienākusi piektdiena, kad jādodas uz Pasaules čempionāta svinīgo atklāšanu. Ietērpjamies Martas sagādātajos izlases treniņtērpos (beidzot Latvijas ultramaratonisti parādē varēja justies un izskatīties kā vienota komanda) un gaidām savu iznācienu. Mums tiek piešķirts mazs meitēns, kas nesīs plāksnīti ar valsts vārdu, aiz viņas valsts karogu nesīs Andris, mēs paklausīgi sekosim. Neilgi pirms iznāciena norisinās neliela drāma – mūsu plāksnītes meitēns mierina priekšā esošās Japānas izlases plāksnītes meitēnu, kas ir pavisam sabijies un noraudājies. Piedāvājam viņām mainīties, jo varbūt bērns nobijies no japāņiem, tomēr katra paliek savā vietā un laikam viss beidzas laimīgi un, cerams, bez lielām psiholoģiskām traumām.

14890433_1703042533347545_3091151096104266835_o

Beidzot arī rinda sakustas, mēs izejam uz skatuves, atstājam tur Andri ar karogu, paši ejam apsēsties skatītāju krēslos un klausāmies sekojošās uzmundrinošās, garās un visnotaļ garlaicīgās runas. Tam seko bungu priekšnesums, kas ir visnotaļ atraktīvs, taču labāk tas mums noderētu rītdien trasē, šodienas runas mūs jau ir nogurdinājušas tiktāl, ka vēlamies ātrāk doties uz viesnīcu un gatavoties rītdienai!

Jā, atkal sēžamies autobusā un vispirms dodamies uz Colunata ēst un tad beidzot tiekam “mājās” un sākas satraukta gatavošanās. Skaļi skaitām, kas ietilpst obligātajām ekipējumā, kas vēl jāpaņem, jāpieliek čips kedām. Divi čipi. Salieku obligāto ekipējumu, sāku domāt par to, ko vilkt mugurā. Spriežot pēc vasarīgajiem laika apstākļiem, jāvelk šorti. Zem izlases krekliņa labāk neko nevilkt – būs par karstu – sola ap 27°C. Mazliet bažījos par noberzumiem. Ai, par to domāšu tad, kad sāks berzt. Kuras kedas vilkt? Lai arī par jaunajām ir nelielas bažas – vai nenospiedīs pēdas 85 km garumā, tomēr vilkšu tās, pieredzējušās komandas biedrenes – Ilze un Irita saka, ka jaunās labāk pasargās pēdas no atspiešanas uz akmeņiem. Pieredzē jāklausās un tāpēc čipi tiek pielikti pie jaunajiem Salomoniem.

IMG_20161028_221923

Piepildu dzeršanas sistēmu ar ūdeni, uzjaucu abās mīkstajās pudelēs tomātu dzērienu – kopā 2,5 litri. Pietiks ilgam laikam, mazāk būs jākavējas kontrolpunktos, nodomāju, jo parasti sanāk izdzert maz. Želejas tiek liktas šurp un turp – īsti nesaprotu, cik es spēšu apēst, cik ņemt? Labāk jau paņemt ar rezervi, nekā, ka pietrūkst.

Vēl kāda svarīga detaļa – kontrollaiks. Trasē ir 3 kontrolpunkti, kuros noteikts kontrollaiks, kurā jāiekļaujas, lai varētu turpināt skrējienu. Pierakstu kontrollaikus pie trases profila zīmējuma uz dalībnieka numura. Aprēķinu minimālo tempu, ar kādu jāpārvietojas, lai iekļautos kontrollaikā. Pirmais 30km posms ir jāpieveic visātrākajā minimālajā tempā – 10:30 min/km, pārējie var būt lēnāki, distances kopējais minimālais temps – 11:18 min/km. Uz papīra viss šķiet paveicams. Paturu šos abus skaitļus prātā rītdienai.

Kad viss salikts un piemērīts, var beidzot doties pie miera. Miegam gan daudz vairs nav atlicis – nepilnas 6 stundas, jo modinātājs uzlikts jau uz 2:30. 3:00 brokastis un 3:30 izbrauc autobuss uz startu. Miega kvalitāte ir pieņemama, bet modinātājs šķiet ļauns.

Sacensību diena

Nakts vidū pamodušās mēģinām saprast, kas un kā jādara. Saģērbjamies, atstājam visu iziešanas gatavībā un dodamies brokastīs. Lai arī ir nakts, tomēr organisms pārtiku ņem pretī. Ēdamzālē jūtams neliels satraukums, kādu brīdi parādās neliela panika, jo, kad mēs ierodamies ēst, šķiet, ka citi jau dodas uz autobusu. Cikos ir autobuss? Vai mēs esam ko sajaukuši? Nē, autobuss 3:30, viss kārtībā. Bet iekšējais stresiņš neatstājas. Vēršanās uz pēc skata steigā pamestajiem blakus galdiņiem to uztur tonusā – mētājas tukši šķīvji, pusaizkostas bulkas un iztukšoti džema trauciņi. Apēdu ierasto graudu maizi ar džemu, rīsus ar džemu, izdzeru vienu tasi tējas un jau jādodas. Tādā stresā arī normāli nevar paēst, iekšā tāds kā drebulis, nespēju atslābt. Būtu gribējies vēl vienu tēju.

Vēl tik pēc somām uz istabiņu un dodamies uz autobusu.

Pa ceļam uz startu stresiņš kaut kur pagaist, pēkšņi mēs visi esam jautri, jokojam, dzeram, dažs vēl ēd, kāds smērē kājas ar tipiskā pirmsstarta aromāta ziedi, man arī vajag, jo šķiet ka viens muskulis tāds dīvains.

Tiek apspriesti plāni un stratēģijas, teikti novēlējumi un prognozes. Šī esot tā reize un vieta, kad vairs neesot ko taupīt un saudzēt. Atliek vien piekrist.

Beidzot esam ieradušies starta vietā – līdz startam tikai nieka 15 minūtes. Starts paredzēts no Rio Caldo tilta. Vajadzētu veikt kādu obligāto pirmsstarta procedūru, bet izskatās, ka tam pieejamas tikai kabīnes kafejnīcā, uz kurām sastājusies rinda. Mūsu izlases skaistākā daļa dodas kolektīvā krūmu apmeklējumā. Galvenais, neiedegt lukturi.

Pirms došanās starta koridorā, jāatrāda daļa obligātā ekipējuma – folijas sega un telefons. Ir. Paldies.

Vēl kādas 5 minūtes atlikušas, mēģinu atrast kādu no savējiem, sanākam meiteņu bariņš un nofotografējamies. Dodos ieņemt savu vietu – kaut kur aizmugurē, bet vēl gribas novēlēt komandas biedriem veiksmes. Ieraugu lietuvieti Vaidas, novēlu viņam sekmes, atrodu arī mūsējos puišus, saku, lai šie parāda ko var, saņemu to pašu pretī, kā arī Andra ieteikumu ticēt sev.

IMG-20161030-WA0001

Un tad jau drīz vien sākas laika atskaite un starts! Piedzīvojums ir sācies! Tieši tā – piedzīvojums – jau vairākas dienas pirms starta, pārrunājot savu pieredzi ar citiem, saku, ka centīšos izbaudīt šo pasākumu. Neloloju nekādas ilūzijas par pēkšņu brīnumu no skaidrajām Portugāles debesīm un noskaņojos ballītei visas dienas garumā.

Pirmie pāris km diezgan lēzeni, bet drīz vien sākas arī kāpumi un tā trases daļa, kas tika atrādīta iepazīšanās ekskursijā. Mēs kāpjam un kāpjam, ir skaidra nakts, virs galvas ir zvaigžņota debess, pametot skatu pār plecu, aiz muguras ielejā arvien attālinās ciemata ugunis, tur dzirdamas suņu rejas, kas mūs pavada ceļā, dzirdu cikāžu čirkstoņu. Kāpju un baudu, man tik tiešām viss patīk! Paveros debesīs un trāpās ieraudzīt krītošu zvaigzni. Tas taču uz labu, vai ne? Šķiet, ka paspēju ievēlēties finišēt. Kāpiens turpinās, kad pēkšņi izdzirdu klaburčūsku. Nav tā, ka es to dzīvē kaut kad būtu dzirdējusi, bet skaņa ir uz mata tāda kā dzirdēta vesternos. Ak, tomēr laikam nebūs klaburčūska – tikai caura ūdens šļūtene. Tāda tur velkas visa ceļa garumā augšup kalnā. “Klaburčūsku” dzirdēšu vēl kādas pāris reizes. Grants ceļu pēc kāda laika nomaina akmeņi un nedaudz tehniskāks kāpums, kaut kad nāk arī kāds fotogrāfs, mežs un noskrējiens.

14917096_1076965345762982_4740988022975502707_o

Man vispār ir slikta atmiņa, trasi neprotu atcerēties sīkumos, kā arī nu jau folklorizējies teiciens par to, ka ultramaratonistiem esot īsa atmiņa. Pilnībā piekrītu un pēc šī pasākuma man radās jauna atziņa, ka ultramaratonu skriešana negatīvi ietekmē atmiņu – tā kļūst arvien sliktāka pēc katra šāda skrējiena. Bet par to vēlāk.

Tā nu kaut kur skrienam augšā – lejā, līdz nonāku līdz pirmajai zīmei “Danger. Perigo“. Tas nozīmē, ka jāuzmanās. Joprojām ir tumšs, spīdinu lukturi uz stāvo nokāpienu pa lieliem akmeņiem. Tur šķiet tieku pie pirmajiem skrāpējumiem, ko iegūstu no agresīvajiem augiem. Vēlāk tos jau pārstāšu ievērot un skaitīt.

Kaut kad aiz muguras mani kāds sveicina krievu valodā, vaicājot, vai esmu no Latvijas? Jā. Viņa esot no Ukrainas. Priecājos satikt. Šeit ir jautri, vai ne? Un tā viņa arī paliek aiz manis. Vēl tumsiņā nākas arī šķērsot nelielu upīti pa akmeņiem.

Skrienot šķiet, ka soma nedaudz kratās un dienas gaitā varētu noberzt kaklu. Prātoju, ja tas notiks, kā es varētu likt bikses ap kaklu, lai to mazinātu, kad beršana kļūs kritiskāka. Par laimi, tas nebija nepieciešams.

Kļūst arvien interesantāk. Jūtos labi, kur varu, tur skrienu, kur ir par stāvu vai bīstamu skriešanai, tur kāpju. Cenšos ik pa laikam kaut ko apēst. Tā paiet pirmā stunda, nonāku pirmajā dzeršanas punktā, dzeru kolas – ūdens kokteili. Ēst neko negribu. Dodos tālāk. Netālu aiz punkta ir neliels (viņu mērogos) uzkalniņš, kurā uzrāpjos un saprotu, ka drīz ausīs saule. Gribētos to redzēt, bet saprotu, ka gaidīt to nebūtu prātīgi, bet nākošajā kalnā diez vai paspēšu uzrāpties. Bet ir skaisti! Seko noskrējiens pa grants ceļu lejup, jāšķērso nu jau kāda nopietnāka upe, bet pa tiltu šoreiz, un jāsāk kāpiens kalnā. Kāpju un baudu – tas viss tiešām ir skaisti! Apjaušu, ka to iepriekš nemaz nevar iztēloties, kamēr nepiedzīvo! Kaut kur tuvumā ik pa brīdim patrāpās arī Ilze, padalos ar viņu savā sajūsmā un aplēsēs par to, ka mums ar tempu pašlaik viss ir labi. Esmu optimisma pilna, jo esam ātrākas par minimālo 10:30 min/km. Ilze gan tik optimistiska nešķiet un arī es mazliet sašaubos, bet tomēr turpinu galvā savus aprēķinus.

Kā cilvēks ar diezgan matemātisku prātu pēc noskrietām 2 stundām, sāku veikt dažādas aplēses.

Ja kustos ar ātrumu ap 6 km/h, tad faktiski distanci varu pieveikt 14 stundās (nu ir vēl minūtes, bet beigas faktiski ir uz leju).

Kad noskrieta ceturtā daļa distances (21,5km) un trasē pavadītas 3h20min, matemātiski sanāk, ka trasi var pieveikt 13,5 stundās. Wow!!

Nu labi, skatīšos, kas būs trešdaļā – 28km. Trasē pavadītas 4,5h. Sareizinu ar trīs, atkal sanāk 13,5 stundas.

Saprotu, ka vēlāk, droši vien sanāks palēnināties un arī pazaudēt kādas minūtes kontrolpunktos, bet kopumā aprēķini bildi rāda diezgan optimistisku.

Ai, ai, ai…

Tā nu rēķinādama un prātodama ripinu lejup pa kalnu un gaidu tuvojamies pirmo īsto kontrolpunktu, kur jāsastopas ar mītisko kontrolpūķi (© riebīgais). Te pēkšņi kājas atlokās uz otru pusi un esmu garšļaukus gar zemi. Auč, netīras rokas, nobrāzti ceļi, pilna mute ar zemi. Kopumā veiksmīgi, jo kritieniem tik piemērots segums šajā trasē ir retums, vēl nesen rāpos pa akmeņiem un skrēju pa skaldītu bruģīti. Ceļgals ir nedaudz saskrāpēts un noteikti būs zils un lai arī pirmie soļi ir sāpīgi, ieskrienos un varu turpināt.

Vietās, kur kāpšana lejup ir tehniskāka, sāku just velkošu sāpi augšstilba muskuļos, īpaši kreisajā, jo jūtu, ka tehniskākos lejupceļos slodzi izteikti lieku uz vienu pusi. Cenšos to pamainīt, bet nu būs jāsadzīvo.

Ieskrienot kontrolpunktā, priekšā ieraugu Mārtiņu un Martu. Pieņemu, ka Mārtiņš ir izstājies, neticu, ka citādi viņš būtu šeit.  Bet ko šeit dara Marta?! Atbildes vietā viņa aizskrien prom.

Kontrolpunktā esmu ieradusies ar 30 min rezervi. Tātad vismaz minimums ir pieveikts un sacensības nebūs jābeidz pēc pieveiktiem 30km!

Cenšos paveikt visas darbības, ko skaitīju pa ceļam kā izdarāmas – izbērt smiltis un akmentiņus no kedām, nolikt lukturi somā, padzerties, apēst kaut ko. Dzeramā krājumu papildināšanai laiku netērēšu, jo man taču bija 2,5litri, un papildināšana nav ieplānota. Atrodu somā arī tādu interesantu lietu kā magnijs, un, lai arī iepriekš neesmu to lietojusi, nodomāju – kad tad vēl, ja ne šādās sacensībās. Izdzeru. Tikmēr punktā ierodas arī Ilze, un kamēr es vēl čammājos un eju pēc kolas – ūdens kokteiļa, viņa ir uzjaukusi dzērienu un prom ir. Jāiemācas arī man čammāties ātrāk.

Ceļš no kontrolpunkta ved augšup. Ir iesākusies diena, saule uzlēkusi un sāk savu darbu uzsildot gaisu un līdz ar to arī manu ķermeni. Sāku just grūtumu. Kāpiens vairs nav tik raits kā iepriekš, pretī nāk kanādiešu meitene, esot savainojusi celi, jāizstājas. Jūtu līdz. Es turpinu. Bet kļūst grūtāk, karstāk, izdomāju, ka gribēju izņemt telefonu no somas un ielikt sānu kabatā, lai pieejamāks. Izteicu vēlēšanos, lai man sūta īsziņas. Būs jau kaut kad jāpalasa. Uzkāpu, nokāpu, milzīgs dambis, ko jāšķērso, tur priekšā pamanu Ilzi un Martu, kuras veras augšup kalnā, kurp ved trase. Arī es tur drīz nonākšu.

Dambis

Nonāku un kāpju. Sākumā ir roku balsti, izmantoju, cenšoties ar rokām palīdzēt sevi uzvilkt augšā. Tālāk jau jākāpj tik ar kāju spēku. Kāpju… un kāpju, un kāpju. Paveros augšup – vēl daudz ko kāpt. Un, lai arī nekad tādu vertikālo gabalu vienlaidus neesmu pieveikusi, noskaņojums nav ne uz pusi tik izmisis kā Siguldas kalnu maratonā pēc pieveiktas puses no Ziediņkalna, paveroties augšup. Dīvaini. Bet tajā pašā laikā likumsakarīgi. Jau pazīstu to sajūtu – noskaņošanos konkrētai lietai. Ja noskaņojos ilgam un grūtam pasākumam, tad galva to tā arī pieņem un negaida, ka viss beigsies ātri un bez dejām.

Un es kāpju un kāpju, un saule strādā, un es dzeru, un sāk parādīties raitāki kāpēji – tie ir 55km distances dalībnieki, kuriem starts bija 45 minūtes pēc manas ierašanās 2.kontrolpunktā.

Kaut kad sāk kļūt grūti, un es nolemju apsēsties uz kāda akmens un sāku aplūkot pirmās īsziņas. Šķiet, ka šeit notinu ap roku aptīto bandanu un uzmaucu galvā, lai nekarsē tik ļoti. Priekšā vēl kādi 5km pret kalnu līdz kontrolpunktam. Sasodīts – tas ir tālu! Bet nav jau variantu, ceļos un kāpju. Kad šķiet, ka nu jau tūlīt būšu virsotnē, tad uzkāpjot izrādās, ka ir vēl kāda augstāka vieta, kurā, protams, ir jāuzkāpj. Saule cepina un es dzeru, bet, kas tad tas?! Ūdens sistēmā beidzās. Kā tā? Es taču parasti tik daudz neizdzeru. Labi, ka ir vēl tomātu dzēriens, dzeru to, bet ir apziņa, ka jātaupa, jo kontrolpunkts vēl tālu. Un sazin cik vēl tālu, jo kaut kā Garminam vairs neticu un kalns ir ļoti viltīgs. Dzeru tomātu dzērienu, bet gribu ūdeni. Jau sāku vērties riņķī, kur būs kāds avotiņš – iepriekšējos kalnos tādi bija. Šeit nekā. Sāku apsvērt iespēju pajautāt ūdeni kādam dalībniekam. Bet vēl nav tik traki. Turpinu kāpt.

IMG_20161029_133243

Tālumā dzirdu zvanu skaņas un aiz kalna līkuma manu arī telti. Tam jābūt kontrolpunktam. Pēc Garmina un kartes spriežot, tas varētu būt pēc 1,5km. Es to varu. Es varu pieveikt 1,5km. Saņemos un tipinu, kur vien tas iespējams. Kāpumi kļūst lēzenāki, sākam pārvietoties horizontāli pa kalna sānu. Kādā vietā sēž trases darbinieki, kam jautāju, cik tālu līdz kontrolpunktam – 4km. Ko? Kā? Mēģinu paust savu izmisumu par to, ka Garmins rāda šitik, kartē uzzīmēts šitik un esmu ieplānojusi pievarēt vēl 1,5km, bet valoda vairs neraisās un no dusmām nekas lādzīgs nesanāk, atmetu ar roku un turpinu klumburēt tālāk. Iedzeru vēl vienu malku tomātu dzēriena. Nav vairs daudz atlicis. Un es gribu ŪDENI!

14976521_10206623511500389_2206194179091443918_o

Pēc brīža ieraugu un pietuvojos Martai, apmaināmies ar sajūsmas izsaucieniem par šo vareno kalnu. Martai ūdens jau beidzies sen un šis kalns esot nebeidzams. Lai arī kontrolpunkts nu vairs nav tālu, piedāvāju viņai savu atlikušo tomātu dzērienu. Viņa atsakās. Man tobrīd tas nebija prātā, bet Marta laikam gribēja ievērot noteikumus par palīdzības pieņemšanu no malas.

IMG_20161029_144353

Un tad beidzot!!! Klāt kontrolpunkts. Sen ūdens nebija šķitis tik garšīgs. Atjaucu to ar kolu, izdzeru vismaz 2 krūzītes, piepildu ar ūdeni savas dzērienu pudeles, apēdu apelsīnu, nedaudz čipšus, jo neko citu vairs negribas, tikai dzert. Un pēc neilga brīža dodos tālāk. Skatos pulkstenī – šajā kāpienā mans vidējais temps diezgan likumsakarīgi bija sabojājis visu iepriekšējo statistiku, bet es vēl varu iekļauties, nav arī pavisam slikti. Kā arī tagad ceļš ved lejup. Sākumā pa grants ceļu, vēlāk jau pa pļavām. Pļavās tik raiti vairs neiet, bet atskārstu, ka nejūtu vairs velkošo sajūtu augšstilbos. Tad vai nu kāpiens augšup palīdzējis, vai varbūt tomēr magnijs?

Nākošais kontrolpunkts ir tas, par kuru jāsatraucas, jo to uzmana kontrolpūķis. Priekšā 9 km un 1,5h. Normālos apstākļos izklausās paveicami, bet te vairs ne uz ko nevar paļauties. Ne uz Garminu, ne savām prognozēm. Pozitīvi vien tas, ka līdz kontrolpunktam lielākoties trase iet lejup. No atmiņas ir pagaisušas trases detaļas, vien atceros, ka kontrolpunktā ierodos 10 min un to pametu 3 min pirms slēgšanas. Ierodoties man uzreiz ir klāt kāds sacensību darbinieks, kurš man saka, ka šeit esot mana komandas biedrene. Labi, es vispirms padzeršos. Bet tur teltī esot mana komandas biedrene. Labi, es dzirdēju! Tad Ilze pienāk pati un saka, ka šeit varot dabūt zupu. Zupu es negribu, es gribu kaut ko svaigu. Atkal dzeru kolas kokteili un, šķiet, ka apēdu kādu apelsīnu. Man jautā, vai es turpināšot ceļu. Un, lai arī man nav viegli, es sašutumā saku – protams, turpināšu. Savā bezspēkā esmu diezgan dusmīga un aizrādu, ka laikam jau vairs nevienu nav gaidījuši, jo visi valstu karodziņi no galdiem novākti, nezinu, pie kura galda apmesties un vai tad krēslu jums te nemaz nav? Kontrolpunkta apkalpojošais personāls ir laipns, ļauj man sēdēt uz galda. Veroties uz bažīgajiem skatieniem, kas vērsti manā virzienā, mēģinu saņemties un vismaz izskatīties moža, jo sazin, kā no malas izskatos, ka nenoņem no trases. Šeit beidzot uzpildu arī savu dzeršanas sistēmu. Pieleju to pilnu, jo pēc trases profila spriežot, priekšā būs vēl viens kāpums līdzīgs tam, kurā iepriekš paliku bez ūdens.

Tagad gan vajadzētu pietikt. Vēl atlikušas kādas 4 minūtes līdz kontrolpūķis modīsies, es saņemos un dodos ceļā. Pēc neliela brīža atceros, ka man bija sākusies noberzuma sajūta vienā papēdī un es biju gribējusi uzlīmēt plāksteri, kā arī, skrienot sadzirdu nodevīgu klunkšķēšanu dzeršanas sistēmā – kā tad – nenolaidu gaisu pēc uzpildīšanas. Nu vēl 9 km (līdz nākošajam KP) es neklunkšķēšu. Pēc neliela brīža atrodu piemērotu akmeni, uz kura atsēsties, lai sakārtotos. Mēģinu uzlīmēt plāksteri, bet pie mitrā papēža tas diez ko negrib turēties. Vienu sabojāju, ķeros pie nākošā (pēdējā), ar to esmu uzmanīgāka, bet jau sāku sev pārmest – vai tiešām nevarēji vēl pāris tos kilogramu smagos plāksterus iemest somā? Vareni ietaupīji uz svaru, meitēn! Ar otro iet nedaudz labāk, bet pārliecības par efektivitāti nav. Nu nekas, pacietīšos. Apēdu pāris vīnogas, kas turpat blakus aug. Garšīgas. Kāds uz akmens nolicis arī tualetes papīru kā aicinājumu – nāciet pieķēzīt manu dārzu. Laipni.

Sakārtoju arī dzeršanas sistēmu un nolemju, ka beidzot būtu laiks mūzikai. Zinu, ka man palīdz, tik pēdējā laikā reti to izmantoju. Neko īpašu gan sagatavojusi neesmu, nāksies iztikt ar to, ko ielādēju pērnā gada skrējienam uz Valmieru, lai kas tas arī būtu.

Pieceļos no savas atpūtas/ ekipējuma kārtošanas vietas un palēnām turpinu ceļu, ķimerējoties ar austiņu vadiem, kad mani panāk kāds skrējējs, kurš uzsāk sarunu ar mani. Viņš esot tāds kā trases tiesnesis, kurš tagad skriešot ar mani, lai es tiktu līdz galam kontrollaikā. Tātad – esmu pēdējā? Jā, viņš tikko atstājis manu komandas biedreni – Martu kontrolpunktā. Viņa neesot gribējusi turpināt ceļu.

Mans kontrolpūķis iegūst reālu veidolu. Biju gan viņu iztēlojusies citādu – zaļu ar spārniņiem, lielu muti, kas spļauj liesmas… Bet šis ir slaids tumšmatis vārdā Mauro. Vārds esot itāļu. Mums tagad būšot jāskrien tā – pa plakanām virsmām skriešus, citur drīkst kāpt. Laika esot atliku likām, mēs visu varam pieveikt. Paga, paga – kurš tevi iecēla par galveno? Saritinu savas mūzikas atskaņotāja austiņas un ielieku kabatā. Lai arī pūķis saka, ka es varot ar viņu nerunāt un neņemt galvā, man tas šķiet nepieklājīgi. Viņš liek skriet. Nejūtu, ka tas būtu reāli. Mēģinu imitēt skriešanu un priecājos, kad nonākam pie stāva lejupceļa ar uzrakstu “Danger. Perigo“. Jautāju pūķim, kā pareizi izrunāt Perigo? Pie sevis galvā, vadoties pēc iegūtajām nojausmām par valodu, to skandēju kā perižo. Bet tomēr nē – tas “G” ne vienmēr ir “Ž” (kā, piemērām Peneda – Geres, ir Peneda Žereš) un Perigo tā arī ir – Perigo. Mauro vēlas (vai tikai izliekas, ka vēlas) uzzināt, kā tas ir mūsu valodā. Mēģinu izdomāt pareizo vārdu. Palieku pie “Bīstami”. Nonākam pie vēl viena milzu dambja, vēlos jautāt, vai mēs te jau vienreiz neesam skrējuši, jo vienu uz mata tādu pašu dambi jau šodien šķērsoju. Bet, lai arī dambis ir tāds pats, tomēr apkārtne šķiet nedaudz citāda, tāpēc savu jautājumu tomēr paturu pie sevis. Kā arī šeit ir plakanais posms, un man enerģija jāvelta skriešanai.

Vispār sajūtos diezgan demotivēta. Saprotu, ka gribu palikt viena ar savām grūtībām un dēmoniem. Šķiet, ka Mauro ir atsūtīts šeit, lai mani novāktu no trases un, ka man vairs nav nekādu izredžu. Viņš gan ir lielisks melis – es labi izskatoties un elpošana esot laba, un es visu varot paspēt. Un mēs tagad apdzīšot ļoti daudz skrējēju… Jā! Tieši tā, es varbūt arī uzvarēšu? Pajautāju, ko darīsim, ja es nevarēšu vairs paskriet? Jo tā šobrīd jūtos, ka nevaru vairs pakustēt, ka gribu apsēsties un tepat palikt. Atpakaļ uz kontrolpunktu arī negribu, tāpēc palikšu tepat šajā nodegušajā paugurā. Atstāj mani. Bet tas paliek tikai manās domās. Mauro tikai čivina par to, cik grūti esot skriet pa smiltīm (viņš esot Portugāles Baywatch), ka šito trases daļu līdz nākošajam KP viņš esot izskrējis jau 10 reizes, ka tagad tik būšot viens grūts posms, bet tas arī viss. Gaidu grūto posmu, jo nu jau ir vienalga. Vai var būt vēl grūtāk par ļoti grūti?

Jau iepriekš un arī tagad, visās pieejamajās ūdenstilpnēs saslapinu savu bandanu un tekošu maucu uz galvas ar cerību, ka tas atvēsinās. Reizēm vien noņemu, kad fotogrāfi tuvumā.

14889929_10206626431493387_7147921022842026988_o

Kādā brīdī Mauro atpaliek un es sajūtos labāk, mēģinu pat paskriet un sanāk. Sāk jau tuvoties vakars, saule varbūt drīz dosies uz rietu, tad vajadzētu palikt vieglāk. Mauro mani panāk pēc kāda brīža un turpina slavēt, grūto posmu esam pārvarējuši. Es gan to īsti nepamanīju, viņš laikam nav bijis tajā trakajā kalnā. Tā pļāpādami par šo un to, bet pārsvarā par skriešanu turpinām ceļu. Pastāstu par savu līdzšinējo kalnu pieredzi, pūķis ir pārsteigts – sanākot, ka es uzreiz no pamatskolas gribu startēt universitātē.

Atkāpei no grūtībām – cenšos ik pa brīdim aptvert un saglabāt atmiņā to visu, ko redzu – akmens kalnus nomaina klinšu kalni, tālāk nāk apburtie meži ar kokiem un apsūnojušiem akmeņiem, upes, strauti un tērcītes. Plašumi, kas paveras uzkāpjot kalnā un niecības sajūta, kas pārņem, nokāpjot ielejās.

Nonākam kādā zaļā ielejā, Mauro piedāvājas mani nofotografēt. Bet kā tad kontrollaiks – mēs paspēsim, viss ir labi. Bez viņa tāpat nekas nenotikšot, jo viņš esot kontrollaiks. Aha, mācība turpmākajai dzīvei – neuzticies vīriešiem, kas runā pārāk skaistas un neticamas lietas. Manas sajūtas gan saka, ka ir švaki ar to kontrollaiku, un kaut kur šajā sajūtu bezdibenī jau esmu zaudējusi cīņā ar to. Bet līdz zaudējumam vēl jātiek. To arī tā nevar iegūt tūlīt un tepat, man līdz tam vēl ir jāaizskrien.

Tu tik bildē, es pagulēšu

Tu tik bildē, es pagulēšu

Tā mēs nonākam priekšpēdējā kontrolpunktā. Kamēr es dzeru savu kolas – ūdens kokteili un ēdu vietējā ražojuma augļu marmelādi – želeju, Mauro sparīgi tērzē ar kontrolpunkta personālu un pēc brīža nedaudz bažīgs saka man, ka nu jau vairs pavisam maz atlicis, bet esot 6 km pret kalnu. Jā, labrīt! Es to visu laiku zināju! Šķiet, ka viņš to uzzināja tikai tagad. Ātri iestiprinājusies turpinu ceļu, savu kontrolpūķi atstājusi pļāpājam.

Beidzot tomēr izvelku arī to mūziku. Muse, Rammstain, Prāta Vētra, kas tas tāds?, Čaikovskis un citi piepilda manas ausis un galvu, saule jau laižas uz rietu un šķiet, ka paliek arī vieglāk. Sastopu beidzot arī kādu 85km skrējēju, kurš izskatās pavisam švaki – jautāju, vai nevajag palīdzēt, piedāvāju ūdeni. Nē, neko nevajagot. Saku, ka nu viņš ir pēdējais un dabūs kontrolpūķi. Es nezinu, vai viņš mani saprata.

Izskrienu uz šosejas un ieraugu to kalnu, kurā būs jāuzrāpjas. Nav iedvesmojoši, bet ir jākāpj. Man ir 3 stundas un aptuveni 6km pret kalnu un tad kāds pārītis uz leju. Tas līdz nākošajam kontrolpunktam. Ilūziju vairs nav. Skatos pulkstenī – lai arī vidējais temps ir vēl vēlamajā līmenī, priekšā stāvošais kalns liek būt reālai. Bet ir vēl jāuzkāpj. Ik pa brīdim redzu un pat apsteidzu kādu 55km distances dalībnieku. Kalnā uznāk vairākas krīzes, bet beidzot vairs nav karsti. Kāpju autopilotā, brīžiem attopoties mazliet nostāk no zemē (akmeņos) saspraustajiem karodziņiem. Ieraugot šķietamu virsotni, neatmetu skepsi un neticu drīzai atbrīvošanai un pareizi vien ir, jo šķietamo virsotņu ir vairāk par īstajām. Īstā ir viena un tai noticēšu tikai tad, kad redzēšu lejupceļu. Bet līdz tam vēl ir pāris atpūtas vietas, vienā no kurām skatos pulkstenī – stunda un pēc maniem aprēķiniem 4km līdz kontrolpunktam. Eu, es to varu! Es varu mēģināt stundas laikā tikt līdz tam sasodītajam kontrolpunktam. Divi augšā, divi lejā un klāt esmu! Pieceļos un kāpju, ir dziedāšana skaļā balsī līdzi Django Unchained skaņu celiņa tituldziesmai, aizrakšanās līdz pilnīgam iekšējam tukšumam un, iespējams, iemesliem, kāpēc šo daru, ausīs skanot Дискотека Авария – Если Хочешь Остаться, un visam pāri saulriets pāri kalniem. Tas ir skaisti! Nofotografēt? Bet kontrollaiks! Un, ja nu es tik un tā nepaspēšu, tās pāris sekundes neko nemainīs, bet es būšu to iemūžinājusi. Man ir saulriets!

IMG_20161029_192716

Es kāpju, es varu, es gribu finišēt. Nezinu vai tagad, vai jau iepriekš, bet galvā gan arī plānoju, ka, ja nesanāks iekļauties, palūgšu, lai man ņem nost čipus un numurus un uz pašas atbildību ļauj finišēt. Bet tas vēl nav vajadzīgs! Beidzot esmu kalna virsotnē, tagad tik uz leju. Kaut nu nebūtu pārāk stāvs un varētu paskriet, izskatās, ka paspēšu. Uzņemu riksi, apsteidzu vairākus dalībniekus, dipinu tik uz priekšu un sajūtos kā tāds Hobits kas skrien pār pļavām. Salīdzinot ar apkārtējiem, esmu ātra. Pilnīgi spēju vizualizēt līdzjutējus, kas sēž pie datora, gaidot mani pēdējā kontrolpunktā, un kā es tajā ienesos pēdējā pusminūtē, rezultāti tabulās atjaunojas, fani gavilēdami paceltām rokām lec gaisā… Beidzas pļavas, noskrējiens kļūst akmeņaināks, bet es turpinu, pilnībā koncentrējusies, nokrist tagad nevajadzētu. Skrienu un aiz katra līkuma gaidu kontrolpunktu, bet tas kā nav, tā nav. Man ir vēl kādas desmit minūtes. Satieku bruņoto spēku puišus un jautāju, cik līdz kontrolpunktam? Drīz taču vajadzētu būt, bet viņi saka – 2km. Kā? Tiešām? Atkal? Nu nē! Diviem km man laika par maz, bet es turpinu skriet, cerot uz brīnumu – ka viņi kļūdījušies, ka KP tomēr būs tuvāk, ka es pēkšņi sākšu lidot. Nenotiek nekas no tā visa, tik kārtējā pļaviņa, līkums, aiz kura kontrolpunkta nav, mežiņš, iestājas tumsa, man jāuzliek lukturis, bet negribas zaudēt laiku. Taču nevar pazaudēt to, kas jau ir pazaudēts. Lukturi izvelku. Cerības vēl lieku uz kontrolpūķi – Mauro, paļaujoties uz viņa teikto, ka viņš esot kontrollaiks, ka es tikšot līdz finišam. Apjaušu jau, ka kontrolpunkta tiesneši varētu nebūt vienisprātis ar mani, tomēr es mēģināšu.

Beidzot arī ieraugu kaut kādas civilizācijas pazīmes, gaismas. Bet vēl kāds līkums jāizmet. Ierodos. Uzreiz gan neviens ar rokudzelžiem virsū nemetas, pavīd cerība, ka varbūt tomēr…?! Bet man saka “Game over”. Tiešām? Bet kā tad ar to kontrollaika džeku? Viņš ir man aiz muguras. Jā, bet kontrollaiks bija 19:00, bet tagad ir 19:10. Ja ierēķina, ka starts bija 3 minūtes vēlāk, tad nokavēju 7 minūtes. Fani nolaiž rokas un nokar galvas.

Mans čempionāts ir beidzies. Nav vairs spēka arī lūgties ļaut man turpināt, kā biju ieplānojusi. Bez ierunām klausu visam, ko man saka, kur mani virza, paņemu zupu, kas ielieta plastmasas glāzē. Drīz arī ierodas Mauro. Viņš arī ir nokavējis. Palūdzu mūs nofotografēt. Man tagad ir bilde ar kontrolpūķi.

es pat smaidu, tad jau viss kārtībā

es pat smaidu, tad jau viss kārtībā

Visi tiekam salikti busiņā, kas dodas uz finišu. Tas šķiet ilgs brauciens, lai arī skrienot jāpieveic it kā nieka 12 km. Finiša zonā nolemju atrādīties mediķiem, jo fiziskās sajūtas brīžiem trasē bija aizdomīgas – pietūkušas rokas un jocīgas sajūtas nieru rajonā lika domāt par šķidrumu apmaiņas ķibelēm. Mediķi saka, ka tas esot normāli, ja nodarbojas ar tik nenormālām lietām, un aizsūtīja mani prom. Skatos, kā cilvēki finišē, uzzinu, kur jādodas pēc savām finiša mantām, dzirdu, ka finišā tiek apsveikta Veronika, eju viņu sagaidīt un kopīgi dodamies uz dušām, varam vēl paspēt uz autobusu, kas vedīs mūs, kā jūs domājat, kur? Protams, ka ēst!

Nodušojušās, nākam uz autobusu un tur drīz ierodas arī Ilze. Arī viņa ir finišējusi!

Baudu mieru un nekustēšanos. Tas ir stīvi un sāpīgi. Šobrīd nav nožēlas par neturpināšanu. Un patiesībā tā neatnāk arī vēlāk. Finišu, protams, gribējās, bet, lai arī man nav finišētāja medaļas, manas kājas sāpēs nākamo nedēļu tik un tā! Un es tomēr esmu piedzīvojusi savu pirmo kalnu ultru, noskrienot 73 km un pieveicot ~4100 augstuma metrus. Tas bija skaisti un sasodīti grūti.

Atgriežoties pie tēmas par ultramaratonistu īso atmiņu – jau nākošajā dienā domāju par to, vai tad tiešām bija tik grūti?

IMG_20161028_192900


Pateicību sadaļa

Paldies Inai par pulksteni, Laumai par jaku, Ilzei par termokreklu (lai arī nevajadzēja trasē, pēc noskriešanās un dušas noderēja), Dacei un Inai par manu mājinieku pieskatīšanu, visām Vāverēm par līdzi jušanu un atbalstu, Kristapam, Sanitai, Gunām un Jekaterinai par uzmundrinājumiem, Martai par mūsu saganīšanu, Andrejam par treniņprocesu, Salomon un Isostar par atbalstu, komandai par kopā pavadīto laiku, kā arī visiem tiem, kas juta līdz.

IMG_6690

Kādas strūklakas rotājums Bragā