Mēneša skrējējs. mtiger

Šo skrējēju intervijai uzrunājām saspringtā laikā, kad viņš “tika rauts uz pusēm” starp koru pasākumiem, raksta gatavošanai juristu žurnālam un lekciju lasīšanai, tas arī ir iemesls, kāpēc ar marta mēneša skrējēju iepazīstinām tikai tagad. Bet vai tāpēc mazāk nozīmīgi? Noteikti nē!

Baso pēdu ultramaratona basais čempions ir pēc skata prātīgs vīrietis, taču, palasot par viņa piedzīvojumiem, izrādās, ka klusais ūdens ir gana dziļš, un patiesībā viņā mājo azarts un mērķtiecība – gan ledainā upē lēcis cīņā par pjedestālu, gan augstuma metrus vācis, skraidot pa 8m augstu būvgružu kaudzi. Dzied, iejūtas karavīra lomā, patīk meitenēm, un otrādi – ir redzēts turam tempu dāmām kādos nozīmīgos skrējienos. Sākotnēji iepazīts kā maffijas brālis, kas viņu pavadīja viņas dullajos piedzīvojumos, starp kuriem arī 150 kilometru skrējiens uz mājām (no Rīgas uz Dundagu), sevi pierādījis arī individuāli gan skrienot, gan kā VSK Noskrien kori dresējot, lai skrējēju gada balles dziesma skanētu pēc iespējas taisnāk un pareizajās tonalitātēs. Intervijā nebaidās arī atklāt savu baso kāju čempiona uzvaru nesošo treniņu stratēģiju un nepieciešamos uzlabojumus tajā. Ticam, ka arī jums ir kas labs sakāms par mtiger jeb Miķeli Zumbergu!

---

• mtiger
• sāka skriet - 15/10/2012
• noskrieti - 30094 km, laiks - 3079:00:15 h
• labākais maratons - 3:00:15 (2017)
• 2024. gadā noskrieti 909.3 km
• vidēji šogad 53.5 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 63.6 km ar vidējo ātrumu 04:38 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais aizvakar ar 8.12 km

Renča skaitlis šogad - 16 (RS 17 vajag 3x vismaz 17km) RS90 - 16 (RS90 17 vajag 5x vismaz 17km)
Nosūtīt vēstuli

---

Kas šobrīd Tavu ikdienu padarījis tik saspringtu?

4.maijā LNB gaidāms dižkoncerts “Latvijas komponisti Latvijas simtgadei”, savukārt Mātes dienā 13.maijā – mana senās mūzikas ansambļa Modus Vivendi koncerts, un tiem šobrīd gatavojos paralēli darbam un treniņiem. Taču tam visam pa virsu vēl nāca raksta pabeigšana juristu žurnālam, kā arī priekšnieces lūgums nolasīt divas lekcijas LU 2.kursa bakalaura studentiem.

Kā sokas ar gatavošanos Latvijas simtgades Dziesmu svētkiem? Koru skates jau aizvadītas?

Brīžiem jūtos rauts uz pusēm. Pieprasījums pēc tenoriem laikā, kad notiek koru skates, ir diezgan liels, un šogad esmu piedalījies tik daudzās skatēs kā nekad agrāk. Pie sevis smejos, ka bezcerīgā gaidīšana Dziesmusvētku biļešu rindās gāja secen, tomēr savu bezmaksas dalību svētkos nāksies atstrādāt ar ilgām stundām mēģinājumos. Dziedāšana vispār gadiem ir bijusi teju kā otrais darbs, bet, kopš priekšplānā ir izvirzījusies skriešana, nepieciešams vairāk atpūtas, lai atjaunotos, tādēļ šobrīd nespēju tik daudz laika veltīt korim. Lai nu kā, iespējams, ka Dziesmusvētku nedēļā mani varēs redzēt gan lielajā noslēguma koncertā, gan garīgās mūzikas koncertā, gan ansambļu skatē.

Juglas forsēšana Rīgas rogainingā balss saites neapskādēja?

Ledusaukstās Juglas pārpeldēšana noteikti bija viens no spilgtākajiem pēdējā laika piedzīvojumiem. Vairāki cilvēki pēc tam gan izteica kritiku un šaubas par nepieciešamību tā riskēt ar sevi, tomēr, neraugoties uz pieņemtā lēmuma spontanitāti, gribu domāt, ka tas nebija pārgalvīgs. Liekas, ka pirms tam pienācīgi izvērtēju situāciju – iepriekšējā pieredze skriešanā, rogainingos un (nedaudz) peldēšanā ļāva aprēķināt gan savu sagatavotību, gan organisma reakciju uz iekrišanu aukstā ūdenī, gan laika ilgumu, kas būtu nepieciešams upes šķērsošanai. Lielais nezināmais bija tikai salikt šīs iemaņas kopā (un, protams, tikt atpakaļ uz ledus), jo iepriekš neko tādu nebiju mēģinājis. Domāju, arī apziņa, ka drīz pēc finiša ir jāsteidzas uz koru skati, kur biju aicināts izpalīdzēt un aizstāt saslimušu dziedātāju, palīdzēja ar vēsāku prātu novērtēt riskus. Balss saitēm un veselībai kopumā varētu kaitēt pārāk ilga atrašanās ūdenī vai arī novilcināta sasilšana pēc tam. Bet ņēmu vērā, ka somā ir pietiekami daudz pārtikas nekavējošai enerģijas atgūšanai un ka saulainā diena ļaus mums ar komandas biedru relatīvi ātri izžūt un sasilt.

Kas pietrūka, lai Rīgas rogainingā 6 stundu distancē pacīnītos par uzvaru?

Pirmšķietami visvairāk pietrūka tieši iepriekšējas pieredzes ledainu ūdeņu šķērsošanā. Pēc izrāpšanās no Juglas tomēr pagāja laiks, kamēr sasilām un smadzenes atsāka pilnvērtīgi darboties. Tajā brīdī, kad vajadzēja pieņemt attiecīgos lēmumus, vienkārši nostrādājām pārāk pasīvi. Šobrīd saskatu kādus 2-3 vienkāršus lēmumus, kuri mums distances beigu daļā būtu nodrošinājuši trūkstošos 4 punktus līdz uzvarai kopvērtējumā. Visreālākais no tiem bija KP 6 punktu vērtībā, kurš bija tieši pa ceļam, bet nāktos pilnībā nesasilušiem vēlreiz šķērsot upi peldus, un tajā brīdī tomēr nostrādāja piesardzība. Ja rūdījums būtu lielāks…

Tavi šīs sezonas plāni?

Tikko gan trāpījās raksts par to, ka savu plānu atklāšana citiem smadzenēs izraisa viltus sasnieguma sajūtu, kuras dēļ cilvēks zaudē motivāciju. Bet varu teikt, ka šī sezona būs vairāk veltīta spēku uzkrāšanai, ik pa laikam atalgojot sevi ar kādām interesantām sacensībām. Pa lielam plānā šobrīd ir Stirnu buki formas uzturēšanai, viens vai divi pusmaratoni, kā arī pirmoreiz – LČ 24 h rogainingā. Tādu lielu mērķu, kāds, piemēram, senākos gados bija dalība ultragaro distanču kausā, šobrīd nav.

Būs mēģinājums aizstāvēt Baltijas baso pēdu ultramaratona uzvarētāja titulu?

Pēc iepriekšējiem finišiem vairākkārt jau esmu minējis, ka pirmie 30 km basām vēl ir baudāmi un veselīgi, bet pēc tam sākas sevis spīdzināšana. Tiesa, šeit man, iespējams, gribētu oponēt gan tie, kuru pēdas ir vairāk rūdītas, gan tie, kuri gluži vienkārši neskrien maksimāli ātri, jo tad pēdas tik ātri netiek atdauzītas un neveidojas tulznas – pēdējā reizē negaidīti pārsteidza tas, ka augstā tempa dēļ pēdas sāka sāpēt jau pēc 13 km. Lai arī gatavošanās posmā vasarā biju iekrājis šķietami lielu baso kilometrāžu (ap 450 km), no tiem pavisam nedaudz bija skriets sacensību tempā. Šā iemesla dēļ distances otrajā pusē ievērojami zaudēju ātrumu. Līdz ar to ceru, ka, izvairoties no minētās kļūdas, vismaz savu paša rezultātu ir iespējams uzlabot. Dalībnieku sarakstā katrā ziņā jau esmu. Par iespējamiem konkurentiem un viņu spējām gan vēl neko nezinu.

Priekšroka taku skrējieniem un rogainingiem, vai ir kādi plāni arī uz asfalta?

Priekšroku dodu daudzveidībai, un manā ieskatā katram no šiem seguma veidiem un disciplīnām ir savi plusi un mīnusi. Rogainingi ir intelektuāls izaicinājums un komandas sadarbība komplektā ar ekstrēmiem un neparedzamiem apstākļiem, taču daudzās stundas paildzina atjaunošanos un negatīvi ietekmē ātrumu. Šoseja vai stadions, gluži pretēji, nozīmē cerību uz augstākiem sportiskiem rezultātiem (tās sekundes un rekordi tomēr drusku motivē), lielajā skrējēju un līdzjutēju barā parasti ir arī daudz vairāk adrenalīna, taču šāds segums ir salīdzinoši vienmuļāks un saistīts ar lielāku traumu risku. Turpretim pirmais Stirnu buka posms tikko lieliski atklāja, ko kurš ziemā ēdis, un beidzot nācās sev atzīt, ka ir nopietni jāstrādā arī uz reljefa. Diemžēl manas dzīvesvietas apkaime Olainē ir gandrīz pilnīgi plakana, un pēc ilgām pārdomām šim nolūkam izvēlējos vienīgo tuvumā atrodamo puslīdz augsto pauguru, kas faktiski ir celtniecības atkritumu uzbērums knapi 8 m augstumā. Tas, protams, ne tuvu nestāv Ušakova kepkai, kur nu vēl Lemberga hūtei, tomēr pagājušajā nedēļā uz tā savācu 1700 augstummetrus. Neskaitāmie atkārtojumi ir pārbaudījums psiholoģiskajai noturībai, bet pagaidām diezgan ātri ir izdevies ieiet tādā kā taraumaru transam līdzīgā stāvoklī (gan bez zālīšu lietošanas), kurā kilometri aizripo teju nemanot.

Kā, pateicoties kam tavā dzīvē ienāca skriešana?

Bērnībā dzīvoju 5 minūšu attālumā no skolas, bet no mammas esmu pārmantojis tendenci regulāri kavēt, tāpēc par laicīgu neierašanos uz stundām pirmajās klasītēs ir nācies pat stāvēt kaktā. Vēlāk mūsu ģimene pārcēlās uz lauku māju 3 km no skolas, līdz ar to katru reizi, kad nevīžoju pietiekami agri izkustēties no mājām, nācās skriet, lai izvairītos no skolotāju nosodošiem skatieniem. Tam acīmredzot bija savi bonusi, jo 9.klasē skolas krosā noskrēju visus vidusskolniekus, un pēc tam pāris reizes dabūju pārstāvēt savu skolu rajona mērogā. Speciāli gan skriešanā netrenējos, manas vidusskolas kvalitātes zīme bija volejbols, kas man tajā laikā sevišķi nepatika. Universitātes pirmajos kursos vēl regulāri mētāju basketbola bumbu, bet, kad sāku strādāt un pārcēlos dzīvot uz Olaini, iestājās 6 gadu periods, kurā ar sportu nenodarbojos vispār. Līdz kādā vasarā, spēlējot ar meitenēm pļavā futbolu, jau pēc 15 minūtēm biju tā piekusis, ka nevarēju vairs paskriet. Šis fakts raisīja nopietnas pārdomas. Ko iesākt? Sēdošais darbs bez regulārām fiziskām aktivitātēm bija novedis pie tā, ka sāpēja ceļi un bez aizelšanās nevarēju uzkāpt pat uz otro stāvu. Vajadzēja atrast kaut ko pietiekami intensīvu, jēgpilnu, motivējošu un reizē tādu, kam varētu atrast laiku ikdienā. Pārdomās pagāja vēl daži mēneši, līdz saņēmos un atvedu no laukiem savas vecās caurās botas. Māsa Marta un jaunākais brālis Andrejs tolaik jau skrēja, un es arī nolēmu lēnītēm atsākt. 2012.gada oktobra beigās biju atbalstīt viņus Siguldas kalnu maratonā. Vēroju, cik bezpalīdzīgi Marta kārpās augšā uz finišu pa piesnigušo Ziediņkalnu, un atskārstot, cik laika tādam kā man varētu prasīt pusmaratons, pie sevis nodomāju: “Hmm, 20 km taču tikai tāda pastaiga vien ir!” Kā laukos augušam bija priekšstats par to, kas ir fiziska slodze un cik ilgi tādu var turēt. Malkas skaldīšana, siena kraušana vai kaplēšana neapšaubāmi likās smagākas nodarbes, un to bērnībā biju darījis stundām ilgi. Tad ko varētu kaitēt pāris stundas ilgs skrējiens? Šīs apziņas iespaidā noskrietās kilometrāžas pieaugums bija ārkārtīgi straujš – sākot no nulles, pēc diviem mēnešiem noskrēju pirmo pusmaratonu, pēc četriem mēnešiem pieveicu 50 km (skrienot uz tuvāko Statoil pēc biezpiena sieriņiem), pēc pieciem mēnešiem – jau divreiz pa 80 km nedēļas laikā. Man gan viss beidzās labi, bet – nekad neatkārtojiet šo triku mājās!

Tālākais ar skriešanu saistītais ceļojums?

Tālākais ceļojums, domājams, vēl tikai priekšā. Briest vēlme apciemot Jaunzēlandi, un izskatās, ka nākamgad uz turieni varētu tapt noorganizēta VSK Noskrien “klases ekskursija”. Būšu priecīgs, ja izdosies tai pievienoties. Savukārt līdz šim tālākais ceļojums bija pagājušā gada atpūtas brauciens uz Honkongu, kura centrālā izklaide bija 100 km kalnu ultramaratons. Par to vairāk var izlasīt tepat noskrien.lv manā blogā. Turpat Honkongā noorganizējām arī vienu no ģeogrāfiski attālākajiem VSK Noskrien koptreniņiem (tobrīd, iespējams, tālāko no Latvijas – kāds statistiķis varbūt zina precīzāk). Tas gan bija tikai 1 km garš, jo sākās spontāni, pēc kārtīgām vakariņām pasaules lētākajā ar Michelin zvaigzni apbalvotajā restorānā. Skrējējiem vienkārši tā mēdz būt, ka muskuļi niez no vēlmes paskriet. Līdz ar to sagadījās, ka gan mans 2017.gada garākais, gan īsākais skrējiens notika Honkongā. Rezumē – tūrisma formātam, kurā citu zemju iepazīšana tiek apvienota ar kādu interesantu skrējienu, ir lielisks potenciāls pamudināt uz ceļošanu.

Grūtākais brīdis skriešanas karjerā?

Pieņemu, ka jautājums varētu būt par fiziskām grūtībām. Šajā ziņā kā pirmais prātā nāk ņergu skrējiens no Jaunmārupes uz Tērveti (Kroņauci) ciemos pie Valtera (ap 80 km) – tas bija jau otrais tāds nedēļas laikā tobrīd ļoti īsajā skriešanas karjerā, un acīmredzot nebiju pietiekami atguvies, turklāt pusceļā paslīdot sastiepu cirksni. Tā bija viena no retajām reizēm mūžā, kad pasūdzējos, ka nevaru vairs izturēt.

Sajūtu ziņā tikpat grūts, kaut arī daudz īsāks (21 km), bija pirmās Džo 24 h stafetes posms – tas bija nakts vidus, nāca miegs, pēkšņi sākās vēdera problēmas, un toreiz vēl nebiju tik labā formā, lai, spītējot apstākļiem, varētu noskriet pusmaratonu plānotajā tempā pa 5:30 min/km. Problēma bija tāda, ka mēs atpalikām no grafika, bet tieši man bija piesiets balons, kuru laicīgi vajadzēja nogādāt nākamajam stafetes posmam… Izvilkt līdz galam palīdzēja nu jau mūžībā aizgājušais Batars, kurš turēja man tempu.

Vēl atmiņā palicis gadījums, kad ar māsu skrējām no Rīgas uz Dundagu (150 km). Grūti bija pirmajā naktī, kad uznāca spēcīgs miegs tā, ka nebija iespējams pat paiet, bet visvairāk neilgi pirms finiša, kad kāpinājām tempu, lai tiktu galā līdz pusnaktij. Ja tā padomā, visos pieminētajos gadījumos grūtību iemesls nebija vis attālums, bet gan tieši ātrums.

Vai ir nācies sacensībās izstāties?

Jā, ir. Tas bija sāpīgi. Vairāk gan kājām nekā pašapziņai.

?

Izstājos pagājušogad Ventspils maratonā pēc 26 km, jo sporta zeķes uzberza tulznas.

Bieži esi manīts individuāli turot tempu meitenēm. Kas motivē upurēt savu rezultātu?

Lai piedod puiši, bet, runājot igauņu dzejnieka Contras vārdiem, “latvju meitenes ir daudz smukākas par latvju zēniem”. Ja nopietni, tad neredzu jēgu turēt tempu puišiem, kuri cīnās par pjedestālu, tad jau labāk pašam par to cīnīties. Ja vēl nopietnāk, tad ar rezultāta upurēšanu tam nav nekāda sakara. Tās ir bijušas reizes, kad sacensībās esmu piedalījies bez individuālām ambīcijām uz augstu rezultātu, bet tikai, lai izbaudītu pasākumu. Taču, trasē sastopot kādu pazīstamu zelteni (vai bruneti vai rudmati), kura savukārt varētu cīnīties par augstām vietām sieviešu konkurencē, azarts parasti ir ņēmis virsroku. Iespēja palīdzēt kādam citam sasniegt labu rezultātu šķiet motivējošāka nekā vienkārša dabasskatu baudīšana. Bet domāju, ka jautājuma pamatā drīzāk ir veca leģenda. Manuprāt, jau vairāk nekā gadu neesmu nevienai turējis tempu, ja neskaita rogaininga komandas biedreni, kuru turklāt pamanījos pazaudēt (un, par laimi, arī atrast) purvā.

Skrienot dziedi pats vai klausies mūziku? Kādu?

Šķiet, vienīgā reize, kad esmu kaut ko skrienot klausījies, bija tad, kad darba vajadzībām vajadzēja noklausīties vairāk nekā 30 stundas ar Saeimas komisiju sēžu ierakstiem, lai saprastu, ko likumdevējs varētu būt gribējis un ko noteikti nav gribējis likumā pateikt. Aizņemtajā ikdienā nebija daudz citu iespēju, kā to izdarīt. Tāda man reizēm darba “garoziņa”. Paskaidrošu, ka mans darbs ir saistīts ar strīdiem starp privātpersonām un valsti. Mūsu – administratīvās tiesas – pamatuzdevums ir novērst personas tiesību nepamatotu aizskārumu no valsts iestāžu puses. Tas nereti prasa ļoti rūpīgu iesaistīto interešu svēršanu, likuma piemērošanu “pēc gara, nevis burta”, tajā pašā laikā nespriežot patvaļīgi un neļaujoties emocijām par labu vai sliktu kādai no pusēm.

Pa laikam lēnos skrējienus esmu izmantojis arī, lai atkārtotu un “iekaltu” kādu koncerta programmu, kura jāzina no galvas. Bet citādi skrienot klausos tikai dabas koncertus. Ir arī viena spēle, kurā es ar bebriem sacenšos, kurš kuru nobiedēs. Pagājušais gads beidzās ar 3:2 manā labā, šogad rezultāts pagaidām ir 2:1. Ar bebriem man jau sen ir īpašas attiecības – agrā bērnībā neapzinātā vecumā kāds bebrs esot mani pārsteidzis intīmā brīdī, vēlākos gados man savukārt ir gadījies nojaukt pa kādam bebru dambim. Šajā spēlē gan punkti tiek skaitīti pēc maniem noteikumiem, tāpēc nezinu, ko par rezultātu domā pretinieku komanda.

Pastāsti par savu kino karjeru.

Kolēģe bija dalījusies ar ierakstu, ka filmēšanas grupa meklē drošsirdīgus un izturīgus brīvprātīgos masu skatu dalībniekus Ziemassvētku kauju ainu filmēšanai. Aizrakstīju, noskaidroju, ka vajadzēs gulēt naktī purvā uz ledus, un sapratu, ka esmu tieši tas, kurš viņiem vajadzīgs. Filmēšana notika oriģinālajās kauju vietās – Ziemassvētku kauju muzejā un tuvējā purvā. Man sanāca piedalīties četrās filmēšanas dienās – divās pa dienu un divās pa nakti – vismaz pa 12 stundām, vienreiz pat gandrīz diennakti. Režisoram paveicās, jo tieši tobrīd Latvijai uznāca, kā to nosauca viens laika ziņu blogeris, “polārais vortekss” ar lielu sniegu un salu. Nevar teikt, ka visi brīvprātīgie tam bija gana sagatavojušies, toties domāju, ka kadri gan līdz ar to izdevās autentiski, jo arī īstās Ziemassvētku kaujas izcēlās ar pamatīgu aukstumu. Pārāk daudz gan uz ledus nenācās gulēt, piemēram, vienu dienu mēs no 6 rītā līdz pat pusdienām gandrīz nepārtaukti maršējām šurpu turpu, lai no dažādiem rakursiem nofilmētu vienu vienīgu ainu. Skaidrs, ka pēc tādas aktivitātes visiem bija karsti, neraugoties uz spelgoni.

Ko gūsti no skriešanas?

Ļoti daudz ko, visu nevarēšu pat nosaukt, bet minēšu dažas pragmatiskas lietas. Vispirms jau tā ļoti nostiprina organismu. Ļauj iepazīt daudzus cilvēkus, un kopīga sviedru liešana satuvina. Treniņu laikā prāts sāk darboties citādi, un reizēm pēkšņi atnāk vienkāršs risinājums kādam sarežģītam jautājumam (darba vai sadzīviskam). Sportisti gluži tāpat kā zemnieki praksē redz darbojamies cēloņu un seku likumu – ko sēsi, to pļausi. Savukārt nemitīgā sevis pārvarēšana un iziešana ārpus komforta zonas palīdz kaldināt raksturu, kas noder arī citās jomās. Tas īsumā.

Novēlējums kluba biedriem.

Novēlēt priecīgus Ziemassvētkus laikam varētu būt par agru.

Spēja skriet ir dāvana, un par to ir vērts būt pateicīgiem. Taču, lai gūtu no tās maksimālo labumu savai veselībai un fiziskajai formai, neaizmirstiet lietot to regulāri.

Ciktāl tas nekļūst apgrūtinoši, atbalstiet ar saviem resursiem arī kādu, kam tas vajadzīgs – tas savukārt palīdzēs uzturēt labā garīgā formā jūsu iekšējo cilvēku.

Ak, jā, un turiet rezervē svaigu kāpostlapu, ja nu gadās sastiept kādu muskuli vai locītavu.

---

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.