Mēneša skrējējs. Topinjs

Noskriet maratonu 2:40, turēt tempu maratonā uz 3:00, kvalificēties Bostonai – tas jau ir paveikts. Šogad plānos ir pieveikt maratonu 2:35. Plāni un ambīcijas ir, un viņš ir pierādījis, ka spēj tās realizēt. Un, kas ne mazāk svarīgi – ārvalstu skrējienos skrien mūsu dzeltenajā krekliņā – lojāls komandas biedrs! Rezultātu progress maratonā ir bijis ievērojams no 3:57 2012.gadā līdz 2:40 2015.gadā. Vēlējāmies zināt, kā to sasniegt, tāpēc par maija mēneša skrējēju izvēlējāmies Reini Topu, kas mums pazīstams kā topinjs, lai pajautātu to viņam.

---

• topinjs
• sāka skriet - 24/01/2010
• noskrieti - 33845 km, laiks - 2939:03:29 h
• labākais maratons - 2:34:29 (45. BMW Berlin Marathon - 16/09/2018)
• 2024. gadā noskrieti 604.1 km
• vidēji šogad 35.5 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 15.2 km ar vidējo ātrumu 05:48 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais vakar ar 6.19 km

Renča skaitlis šogad - 13 (RS 14 vajag 3x vismaz 14km) RS90 - 13 (RS90 14 vajag 4x vismaz 14km)
Nosūtīt vēstuli

---

Kur šogad būs Tavs ātrais maratons?

Atgriezīšos Frankfurtē. Nupat, nupat norezervēju lidojumu, vēl jāpiereģistrējas. Ilgi gan domāju un nevarēju izšķirties par Ķelni, Braunšveigu vai Frankfurti, bet visu laiku urdīja doma par to, ka vajag izlabot to rūgtumu par pagājušo gadu. Arī vairāki noskrienieši skries, tā kā vajadzētu būt forši. Jāatdod parāds un, tā kā trasi tagad pazīstu, būs labāk nekā pagājušajā gadā.

Gribētos sīkāk uzzināt pat Taviem treniņu plāniem. Veido tos pats?

Principā jā, špikoju, ko tik var nošpikot, lasu, interesējos, bet trenera man nav. 2014.gadā sev teicu, ka, ja nākamajā gadā nebūs maratons zem trīs stundām, tad viss, ņemšu treneri. Šogad to pašu varētu teikt par 2:35. Gribētu kā Ilona Marhele, kad viņa teica intervijā, ka Frankfurtes maratona rezultāts izdevās nepārpūloties. Tas būtu mans mērķis šogad – nesabeigt veselību, dzenoties pakaļ rezultātam.

Kad sāku gatavoties pirmajam maratonam, tad atklāju un sāku izmantot micoach aplikāciju treniņu grafika sastādīšanai. Drīz vien vairs to neņēmu vērā un vienkārši skrēju, taču biju jau iepazinies ar tās principiem, un ar kaut ko bija jāsāk. Slodzes ir sadalītas četrās zonās pēc tempiem, un turpinu pēc tām vadīties, jo pulsometra man joprojām nav (jau iztēlojos kā daudzi, šo lasot, saķer galvu). Zinu, ka vajadzētu iegādāties, bet man ļoti nepatīk tā jostiņa.

Aplikācija piedāvā dažādus intervālus, kuru ilgumu un tempus attiecīgi var koriģēt atkarībā no tā, kādu distanci un cik ātri gribētu noskriet. Katrai zonai ir noteikta amplitūda, piemēram, ja grib skriet pusmaratonu 1:15, tā temps ir 3:33 – dzeltenā zona, kurā notiek tempu skriešana, ir 3:09 – 3:41 temps. Treniņus sākot, knapi vari noturēt 3:40, bet drīz vien tās sekundes sāk dilt, līdz no dažām minūtēm esi jau spējīgs noskriet 40 minūšu tempa skrējienu un pēc tam jau pusmaratonu. Tāpēc man skrējienu nosaukumos tādi cipari. Zaļā un zilā zona attiecīgi ir lēnāka, kurā vai nu atskrienos, vai skrienu garos “lēnos”. Man tas ir vairāk psiholoģiski, bet maratona garos 30+ skrienu maksimāli pietuvināti sacensībām – ātri, bet komfortabli un ne vairāk kā 30 sekundes uz kilometru lēnāk par sacensību tempu. Man vajag sajust, ka varu noturēt to, lai maratonā nebūtu pārsteigumu.

Visu to pielāgoju savām sajūtām un spējām. Pagaidām šāds plāns strādā.

Ko ieteiktu skrējējiem, kuri gribētu sekot Tavās pēdās un maratona laiku 3 gadu laikā uzlabot no 4 stundām uz 2:40?

Pirmkārt, jau neieteiktu to darīt! Gluži vienkārši aizdzīsiet skriešanas prieku, tas pazudīs, aizbēgs un vietā stāsies nomāktība un varbūt pat riebums.

Otrkārt, lai to dabūtu gatavu, tam ir jāveltī, ja ne visa sava dzīve, tad diezgan ievērojama tās daļa, daudz kas jāupurē un no daudz kā jāatsakās, piemēram, visādām avantūrām – nevar skriet īsākās nakts skrējienā 60 km, ja tajā nedēļā ir svarīgs pusmaratons. Tam ir sava cena. Vai bija vērts – laikam jau – ja jau noskrēju, nevis kaut kur apstājos. Pēc tam tiešām bija fizisks riebums pret kustībām. Vēlāk noskaidroju, ka man bija simpātiskās nervu sistēmas pārpūle.

Ja nu tomēr ļoti, ļoti gribas sev vai kādam to pierādīt, tad iesaku pakāpeniski un nemitīgi censties likt klāt izturību, ātrumu un pieredzi. Pirmos gadus biju no tiem skrējējiem, kas noskrēja Nordea Rīgas maratonu un pazuda no ielām. 2012.gadā noskrēju arī Kuldīgas pusmaratonu, jo dabūju bezmaksas dalību. Pēc tam jau vairāk sāku skriet un pievērst uzmanību rezultātam. Sapratu, ka nedaudz padodas un varu arī uzlabot rezultātu. Tiku līdz 3:11 Tallinā, un tad bija lielais lēciens par vairāk nekā 20 minūtēm. Tajā pavasarī paliku viens ar kaķi, pat datora vairs nebija – kas tad cits man atlika, kā skriet un trenēties. Pēc pirmajām sacensībām jau iekritu azartā, un mērķi tikai arvien auga. Jūnijā sapratu, ka līdz rudenim gribu 1:15 pusmaratonā; Guncha kaut kad iekomentēja, ka man būtu pa spēkam 2:35 maratonā. Tā nu visa vasara pagāja vienā pakaļas plēšanā. Biju nežēlīgs pret sevi un nedevu nekādas atlaides – ja šodien neaiziesi skriet, tad sacensībās nevarēsi noskriet. Ļoti palīdzēja tas, ka visu gadu veiksmīgi izvairījos no traumām, varēju pakāpeniski audzēt izturību un ātrumu; tāpat arī guvu milzīgu sacensību pieredzi – pie tāda ātruma katra nianse ļoti izceļas un ir no svara. Tajā pat laikā uzskatu, ka man vēl ir ko pielikt un varu kļūt ātrāks, tas tikai jādara vairāk ar prātu.

Paraksturo, lūdzu, savu lielo maratonu pieredzi. Frankfurte, Bostona, Cīrihe. Kas katrā īpašs, kāpēc būtu jābrauc uz šiem skrējieniem?

Pagaidām jau tā mana pieredze vēl tāda knapa. Cīrihe bija pārsteidzoši neliela. Vispār Frankfurte arī, vismaz biju gaidījis ko iespaidīgāku. Bostona ir Bostona. Kad dzirdi “30 000″, tas ir tikai cipars, bet, kad to visu ieraugi, tās ir nenormālas masas, kuras ir jāsavāc vienuviet, un visi skrien maratonu, kuram ir kvalificējušies. Par spīti tam, organizācija – ideāla. Pirmo reizi piedaloties tādā, varbūt bija neziņa un neliela nesaprašana, kas, kur un kā, bet absolūti lieki. Par visu bija padomāts, un nekā netrūka.

Cīrihē ļoti patika, ka sabiedriskais transports dalībniekiem bija bez maksas – gribētos Rīgā tā, lai nebūtu etalons jāstaipa līdzi. Īpatnība tāda, ka ūdens bija pudelēs, nevis saliets glāzītēs. Trase līdzīga Frankfurtei, kad ir neliels aplis pa pilsētu un garš skrējiens gar ūdeni – mums tāda ir Krasta iela, īsāka gan. Cīrihē kreklu dod pēc finiša.

Cīrihē bija mans otrais maratons – grūti ar kaut ko salīdzināt, biju skrējis tikai ar Rīgu.

Frankfurte tolaik vēl skaitījās pasaules otrais ātrākais maratons. Nekas baigi dižs tur nebija – Frankfurte nav tā pievilcīgākā pilsēta, nav īsti, kur acis piesiet, un tur jābrauc pakaļ tikai rezultātam – nevis apkārt skatīties. Sēdi astē tempa turētājam un klapē. Trase, vismaz man, īpaši nepatika, bet gribētu noskriet, piemēram, Berlīni, lai varētu labāk salīdzināt. Tehniski nav sarežģīta, kalnu praktiski nav, asu līkumu arī ne. Garas taisnes, tā kā var būt vējains. Vietām trase ļoti nepatika, bet varbūt esmu pārāk piekasīgs un kašķīgs.

No Bostonas visvairāk palikuši atmiņā kalniņi un cilvēki, to sirsnība un atbalsts. Tā vien liekas, ka visa pilsēta bija iznākusi atbalstīt skrējējus un lepojās ar to. Tā jau ir kultūra, nevis tikai pienākums brīvprātīgajiem, un radītā atmosfēra bija ļoti iespaidīga un vārdos neaprakstāma, kad pēc finiša visi apstājas un tev aplaudē, un apsveic. Ja ir tāda iespēja, tad noteikti iesaku noskriet Bostonu.

Ir redzams, ka visu dari ļoti pārdomāti un mērķtiecīgi. Kuras vēl rakstura īpašības palīdz sasniegt rezultātus?

Maratona rezultāti kādu laiku ievēroja salīdzinoši vienmērīgu progresiju – 4h – 3:45 – 3:30 – 3:24 – 3:15 – 3:11 – …2:50.

Kaut kur tur pa vidu dzima sapnis par trīs stundām, un uz to arī gāju ar vairākiem apkārtceļiem. Laikam spītība palīdz. Spītība un neatlaidība. Tā ir vairākas reizes izglābusi, kad nekā cita vairs nav atlicis. Atliek tikai kādam pateikt, ka kaut ko nevaru – par spīti to izdarīšu. Nezinu, cik tas ir pareizi, jo reizēm šķiet, ka šādi nodaru sev vairāk pāri. Bet bez tās es noteikti būtu ne vienu reizi vien padevies, vai tas būtu smags treniņš, vai arī sacensības, kad paliek grūti un visi tevi sāk apdzīt. Spītība iet kopā ar gribasspēku, kas liek turpināt virzīties uz mērķi un to sasniegt. Pacietība palīdz to darīt pakāpeniski un nepārdzīvot, ja uzreiz kaut kas nesanāk; jāspēj ir sevi disciplinēt, lai nenovirzītos no tā, ko gribi sasniegt. Treniņos palīdz arī sirdsapziņas pārmetumi, kas urda, ja neko nedaru – tā arī ir savā ziņā disciplīna un pienākuma apziņa. Un kāpēc mēs gribam kaut ko sasniegt? Godkāre. Gribas uzkāpt uz tā pjedestāla un palepoties.

Kurš bija pirmais skrējiens, par kuru savas izjūtas uzliki uz papīra?

Pirmais oficiālais pusmaratons 2010. gadā. Galīgi zaļš biju, nebija nekādas sajēgas, ko es tur daru. Tad vēl studēju Stradiņos fizioterapiju, nebija laika trenēties. Nezināju kā, vienkārši skrēju un liku kilometru pie kilometra. Bet bija forši. Ja tas būtu bijis smagāk un briesmīgāk, varbūt vairs neskrietu.

Toreiz nezināju, kas ir VSK Noskrien, nevienu nepazinu, kaut kādi baloni pa trasi nēsājās. Bija man blogs, kaut ko taču vajadzēja ierakstīt. Nopietnāk sāku rakstīt, kad sāku gatavoties maratonam. Tagad atskatoties – kādas tik muļķības tur nesarakstīju, bet tas bija pirmsākums šim visam.

Vai fizioterapijas studijās iegūtās zināšanas palīdz fiziskā snieguma uzlabošanā?

Nešaubīgi. Sākot jau ar to, ka zinu, kā kas darbojas. Kurš muskulis veic kādu darbu, kur sākas un beidzas. Tas palīdz saprast, kas un kāpēc sāp, vai arī saprast, kurš muskulis ir vājāks un kuram jāpievērš vairāk uzmanības. Tas noder arī, piemēram, teipojot, jo varu to pats izdarīt, ja vien varu aizsniegt. Bet tā nav tikai anatomija – arī fizioloģiskie un bioķīmiskie procesi ķermenī – ir labi tos vismaz kaut kādā līmenī pārzināt, lai vieglāk būtu saprast enerģijas pārstrādes procesus šūnās, vielu apmaiņu. Tāpat zināmā mērā māku masēt un varu vismaz kājas sev izmasēt, ir sajēga par limfodrenāžu un dažādiem fizikālās medicīnas pamatprincipiem. Tas viss noder gan treniņos, gan atjaunojoties un it īpaši, kad ir traumas. Fizioterapijā gan diemžēl māca arī pietiekami daudz aplamību, tāpēc svarīgi ir, lai būtu pašam sava galva uz pleciem un sava pieredze. Kas der vienam, citam varbūt nederēs. Jāuzteic arī mana bijusī grupas biedre un burvīgā fizioterapeite Ginta, kura mani izglāba un burtiski salaboja pa telefonu pagājušajā gadā pirms Frankfurtes – izstāstīja, ko un kā darīt, kad divas dienas pirms maratona satraumējos; ja vien es būtu centīgāks viņas doto vingrojumu izpildē.

Esi vairāk vai mazāk nopietni nodarbojies arī ar citiem sporta veidiem?

Seši gadi aizvadīti Rīgas Vingrošanas skolā. Necik nopietni rezultātu ziņā, bet vismaz kaut kādu veiklību un vēlmi kustēties ieaudzināja. Divus gadus nodzenāju bumbiņu pa tenisa kortiem – tas gan arī bija tik sen, ka tagad vairs pat servēt nemācētu. Skolā tik vien kā sporta stundās pakustējos, vidusskolā vairāk uzspēlēju basketbolu, bet arī neko nopietni. Vienmēr biju tas mazais, bālais puisītis, kuru tautas bumbas komandās izvēlējās pēdējo. Nebiju nedz īpaši atlētisks, ne sociāls – tāds individuāls, monotons, sevi mokošs sporta veids kā skriešana man ir tieši kā radīts. Tomēr pirms šī lielā skriešanas buma man tā likās tāds kā sporta aksesuārs – tā ir pakārtota citam sporta veidam, tāpat kā, piemēram, lekšana. Man prieks, ka tā ir mani aizrāvusi un esmu to iemīlējis.

Komfortablāk jūties uz asfalta vai meža takās?

Noteikti uz asfalta. Pat nezinu kāpēc. Līdz šim esmu noskrējis tikai divus taku skrējienus – pirmo CET un Stirnu Buku. Es ļoti gribētu vairāk iemīlēt takas, bet laikam visam savs laiks. Man kaut kā grūti pa takām ir saņemties skriet ātri – ja uz asfalta es rēķinu, ka tik un tik būtu ātri un tagad skriešu, piemēram, intervālus, tad, skrienot par mežu, nevar tā rēķināt. Skrienu pa mežu un šausminos, ka skrienu tik lēni – tad labāk nemaz neskatos pulkstenī, izskrienos un cenšos neapmaldīties. No vietas, kur dzīvoju, nav tālu līdz Bumbu kalnam, vajadzētu biežāk (vispār) paskriet kalniņus. Bet šogad es noteikti piedalīšos kādā Stirnubukā. Viss vēl priekšā.

Par kuru rezultātu pašam ir lielākais gandarījums?

Viennozīmīgi Oldenburgas pusmaratonu (1:13:01) Vēl varētu būt 2015. gada Rīgas maratons, kad pirmo reizi noskrēju zem trīs stundām (2:49:37), bet šaubu nav, ka Oldenburgas pusmaratonā uzlēcu augstāk par savu pēcpusi – gada garumā paveiktā smagā darba rezultāts. Trase ideāla, laika apstākļi vēsi, pat nedaudz pārāk vēsi un slapji, bija zaķis, kam skriet pakaļ, un beigās gaidīja burkāns – pjedestāls. Draudzene tur dzīvo, skatoties uz iepriekšējo gadu rezultātiem jutu, ka pjedestāls būtu pa spēkam, ja noskrietu 1:15; godkāres un cīņasspara, kad kļuva grūti, tajā dienā netrūka. Kā man izdevās noskriet 1:13? Nezinu, vēl tagad īsti neticas, ka to paveicu. Pēc tam gan nevarēju pat paiet.

Kā atjaunojies pēc grūtiem skrējieniem?

Pagāja ilgs laiks, pirms iemācījos skriet lēni, tā patiešām lēni. Mani tas nogurdina vairāk kā tāda vidēji ātra skriešana. Šogad biju uz sporta laboratoriju, pateica, ka man vairāk jāiesildās, to tad arī cenšos darīt, arī atsildīties ilgāk un vispār aizvadīt vairāk lēnus skrējienus. Paldies Divplākšņiem, kas reizi pa reizei piespiež mani nolaisties zemākos atmosfēras slāņos un tāpat vien palidināties savam priekam. Gribētos biežāk tikties trešdienu vakaros, bet tad ir darbs, tad slinkums, un sanāk izlaist koptreniņus. Ja ir brīvdiena un rīta pusē tāds smagāks tempa skrējiens, tad ir forši vakarā mazliet izskriet; ja nav laika vai enerģijas, tad nākamajā dienā paņemu vieglāku treniņu vai ilgāk iesildos. Pats es svārstos starp to, vai ir jāstaipās un kad – uzskatu, ka pirms treniņa nevajag, pietiek ar lēnu skrējienu. Pēc garākiem skrējieniem vai ātruma darbiem gan jūtu, ka vajag mazliet pastaipīties, lai nākamajā dienā nav tik liela stīvuma. Kombinēju jogas elementus ar dažādiem stiepšanās vingrojumiem ar uzsvaru uz muskuļu grupām, kuras ir jūtami vairāk bijušas noslogotas. Citreiz gan esi tik pārguris pēc skrējiena, ka spēj tikai nogulties un vairs nekustēt ne no vietas. Ja kaut kas vairāk iesāpas, mēdzu uzlikt ledus kompresi un sasmērēt kājas ar zirgu smēri, tā diezgan palīdz tikt vaļā no tās smaguma sajūtas. Apzinos, ka vajadzētu dzert recovery dzērienus, bet pagaidām ar tiem neaizraujos – vairāk iekļauju olbaltumvielas savā diētā. Dzeru dažādus vitamīnus un minerālvielas. Tāpat uzskatu, ka ļoti svarīgs ir miegs un, ja gribas, tad atļaujos pagulēt ilgāk. Darba dēļ regulāri sanāk negulēt un ir bijuši gan treniņi, gan sacensības pēc negulētas nakts. Pēc tam gan kārtīgi izguļos.

Tava pieredze kā tempa turētājam?

Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāma. Pirmo reizi turēju tempu kā personīgais tempa turētājs Tallinas pusmaratonā, bet oficiālā debija bija 2014.gadā Jūrmalas pusmaratonā – mēs gan toreiz drusciņ par ātru atskrējām, bet vismaz guvu mācību, ka, ja grib turēt tempu un vispār skriet, ir vajadzīgs pulkstenis.

Viļņā jau bija labāk – pirmo reizi maratons un to arī godam noturējām; galvenais, ka ar smaidu. Šogad Rīgā bija ļoti grūti – no jau 18. kilometra tā bija cīņa ar sevi un savu nevarēšanu. Tieši nedēļu iepriekš saslimu un tā vietā, lai gulētu mājās un atpūstos, gāju uz darbu un nedevu sev nekādas atlaides. Tā jau laika ziņā noturējām ideāli, bet pēdējie 4km bija ārkārtīgi smagi, varbūt pat vajadzēja izstāties, jo finiša līniju pārkāpu streipuļodams. Metās melns gar acīm un tagad priecājos, ka nepamodos mediķu ielenkumā. Bet arī tā ir mācība. Kad man kolēģi darbā vaicāja, kas ir TT un kāpēc Tu to dari, es pat īsti nevarēju atbildēt – esmu vairākas reizes izmantojis TT un zinu, cik grūti ir skriet vienam, it īpaši, kad gribi noskriet tik ātri, kā vēl nekad. Tāpēc man prieks palīdzēt citiem piepildīt tos sapņus. Pēc tam ir ļoti patīkama sajūta, kad pasaka paldies.

Novēlējums kluba biedriem.

Mans vecaistēvs vienmēr man mācīja, ka kustība – tā ir dzīvība. Kamēr vien turpināsim kustēties, tikmēr esam dzīvi – it kā jau dikti vienkārši, bet arī patiesi. Esmu ļoti pateicīgs, ka man ir ieaudzināts kustību prieks un nevaru nosēdēt mierā. To tad arī novēlu – priecāties par to, ka varam skriet un kustēties, un uz savu ambīciju fona censties nepazaudēt to prieku.

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.