Ja pirms gada salaidu dēlī praktiski visu, ko vien varēju, tad šogad gribēju visu izdarīt kā pēc grāmatas. Pēc divu nedēļu pauzes no sacensībām, maratona nedēļas pirmajās trīs dienās bija stingra olbaltumu diēta, kuras beigās vajadzēja divus piegājienus, lai pieceltos no sēdus stāvokļa. Pēdējos treniņus aizvadīju pietiekami kvalitatīvus un veiksmīgus, cik nu bija spēka. Ceturtdien jau sākās kārtīgs carbo-loading, piektdien pirms izlidošanas pēdējie intervāli un pēc nelielas ceļošanas ar lidmašīnu, vilcienu un tramvaju jau bijām viesnīcā, un devāmies ēst pastu. Sestdienas plāns bija skaidrs – brokastu pankūkas, expo, pēdējais treniņš un naktsmiers.
Laikapstākļi bija pārsteidzoši saulaini, pēc lietainās Latvijas varējām droši izbaudīt zelta rudeni. Izgulējušies devāmies uz centru, bijām noskatījuši Baltijas pankūkas Frankfurtes vecpilsētā, kur, starp citu, pavārs ir latvietis. Lēti nebija, bet tā vērts – es, protams, izmēģināju pankūku “Rīga”, tās priecēja gan acis, gan vēderu. Pēc brokastīm un nelielas pastaigas izdevās pat satikt bijušo kolēģi no fizioterapijas studijām, pasaule tik tiešām ir maza. Mazliet papļāpājām un devāmies uz expo – šoreiz nezinu, kas bija noticis, jo rindas pēc numuriem bija nenormālas, vismaz kādu pusstundu stāvēju un beigās jau biju pamatīgi noskaities. Numuru printētājs ar lielāko daļu skrējēju pļāpāja, mani gan nē, laikam juta, ka, ja lieki muldēs, dzirdēs kaut ko rupju no manis. Viens labums no tā, ka nebiju tur pirmo reizi, zināju kā viss notiek un vispirms gājām pēc makaroniem, bet tikai pēc tam uz expo tirgu. Mazliet tur pavazājāmies, draudzene atrada ko meklēja, es gan nē, savācāmies visu, ko vien deva un gājām atkal ēst. Viesnīcā atpakaļ bijām krietni vēlāk nekā plānots un vispār tika staigāts pārāk daudz manai patikšanai, bet mierināju sevi, ka tas nav nekas pārāk slikts un tā tam jābūt. Vajag tomēr arī mazliet novērst domas. Izrunājām svarīgo rītdienai, paskrēju pēdējo fartleku un gāju laicīgi gulēt. Par brīnumu, ātri aizmigu un gulēju kā nosists, neatceros kad vēl pirms sacensībām tā bija izdevies.
Svētdienas rītā kārtējo reizi neliels haoss, bet labi tas, ka varējām izrakstīties no viesnīcas vēlāk un atstāt mantas – nevajadzēja visu sapakot jau uzreiz. Toties nedaudz pāri septiņiem jau bija jābūt pieturā, jo biju izdomājis, ka šoreiz pirmo reizi savas želejas atjaukšu pudelēs un nodošu uz elites galdiem. Tās pieņēma līdz astoņiem rītā un vēl bija arī jāatrod, kur īsti nodot. Pieturā stāvot, autobusi viens pēc otra negribēja stāt pie mums, un, kad jau bijām atmetuši cerības un sākuši soļot uz priekšu, viens autobuss beidzot apstājās. Pēc īsas un nervozas diskusijas ar vadītāju, kurš turklāt knapi runāja vāciski, savstarpēji salamājāmies un nobraucām divas pieturas. Tālāk gājām kājām līdz mesei – tur, protams, neviens neko nezina, kur var nodot pudeles, visi tikai sūta kaut kur tālāk. Beigu beigās gan atradām ieeju pagrabā un veiksmīgi saliku tās attiecīgajās kastēs. Vēl bija divas stundas laika līdz startam un varējām nedaudz pastaigāt apkārt, atrast riteni, ar kuru draudzene mani mazliet pavadīs, nosalt un sarunāt tikšanās vietas. Kaut gan bija saulains, pārāk silti ārā nebija un drīz vien iekārtojāmies Festhalle foajē – šogad neredzēju nevienu ar Bostonas jaku, iepriekšējā gadā bija vismaz divi tādi, toties bija daži ar Londonas maratona jaku. Izstāvēju tualetes rindu kopā ar bariņu skaļu itāļu, mazliet pasildījos, izstāvēju vēl vienu rindu uz tualeti, un vēl mazliet pasildījos. Pārģērbos un gāju stāties uz startu, kaut gan bija atlikušas vēl 20 minūtes. Paveicās, ka man tieši pa priekšu cauri pūlim spraucās kāds no organizētājiem – iesēdos astē un tā aizspraucos līdz apmēram trešajai rindai, kur arī apmierināts ar paveikto paliku. Mazliet uz vietas patirinājos un novilku kreklu, kuru biju gatavs noziedot – pēc brīža gan to nožēloju, jo stāvējām tieši ēnā. Labi, ka vismaz bija uzroči. Tā stāvot atkal sagribējās uz krūmiem, bet nu jau par vēlu un tupties arī negribējās. Pēc asfalta spriežot, daži bija nekaunīgāki par mani. Kārtējās svinīgās uzrunas – nu skrienam taču beidzot, startu nokavēja par apmēram minūti un aiziet, gada svarīgākās sacensības bija sākušās.
Sākums ātrs, ar nelielu grūstīšanos, bet daudzmaz brīvi varēja sākt skriet. Ir tomēr vērts laicīgi atrast vietu koridorā un būt starp ātrajiem skrējējiem. Sajūtas bija diezgan labas, nevarētu teikt, ka ideālas, bet jutu, ka ir laba skrienamā diena. Personīgais uzstādījums bija pēc iespējas ātrāk ieiet ritmā, ja iespējams, iesēsties kādam astē un tā arī skriet, cik vien ilgi iespējams. Pirmie kilometri pa pilsētas centru, atbalsts skaļš, bet vairāk skatījos zem kājām – bija runāts, ka mamma varētu gaidīt pie sestā un devītā kilometra, bet pēc tam pie 14. kilometra. Draudzeni varēju sākt meklēt ar acīm no aptuveni 11. kilometra, varbūt mazliet ātrāk, jo viņa brauktu ar riteni pretī. Īpaši neuztraucos par pirmo kilometru tempu, skrēju pilnīgi pēc sajūtām un varēja izbaudīt pūļa atbalstu, pirmo kilometru garmins nobrēca 3:30 – ir par ātru, bet tas ir tikai normāli. Drīz vien iemetu acis atkal pulksteņa ekrānā, lai pamazām atrastu savu šodienas ritmu – 1:36! Velns ar ārā, skaļi nolamājos trijās valodās! Mainhattanas augstceltnes sagādāja pārāk lielas problēmas garmina gps un tas galīgi samurgojās – kopumā otrā kilometra tempu man rādīja 2:55. Sasodīts!
Žēloties, protams, nebija vērts – tas tikai nozīmēja, ka uz rādīto average pace nevarēju vairs paļauties un bija jāsāk nodarboties ar matemātiku. Pie kilometru atzīmēm centos piefiksēt, cik liela kļūda ir katrā kilometrā – brīžiem tā svārstījās 300-500m robežās, kas galīgi nebija labi. Te arī varu pasūdzēties par to, kas man nepatīk Frankfurtes maratonā – kilometru atzīmes ir sīciņas, kaut kur nobāztas un knapi saskatāmas. Bostonā bija milzīgs plakāts, Rīgā arī. Te es vairākas palaidu garām. Pa 42,195 km tie metri izlīdzinātos, bet, tā kā biju sastādījis sev striktu tempa plānu, pie kura gribēju pieturēties, turklāt devis norādes atbalstītājām, cikos un kur būšu, tad tas radīja tikai papildus neērtības un lieku stresu. Varbūt neizklausās nekas īpašs, bet tā rēķināšana traucēja koncentrēties – traucēja koriģēt tempu, ja tas sāktu slīdēt uz leju, traucēja veikt regulārās ķermeņa pārbaudes – vai kaut kur sāp, kā sāp, kāpēc un ko tur var darīt. Negribu tagad meklēt kaut kādus attaisnojumus un apgalvot, ka lūk tāpēc neizdevās izpildīt cerēto, bet savu lomu tas nospēlēja. Diemžēl ne vienīgā lieta, bet par visu pēc kārtas.
Ja pirmie pieci kilometri bija par ātru arī pēc čipa laika – 17:55, kas ir 3:35 temps, tad nākamie pieci jau bija 18:17 jeb vajadzīgais 3:40 temps. Vidēji pēc čipa pirmo desmit kilometru temps bija 3:37. Teiksim tā – gatavais intervālu treniņš. Frankfurte nav izcili plakana, tāpat arī tur ir bruģis un daži tizli pagriezieni. Pēc kaut kāda ritma atrašanas un nelielas taustīšanās pirmajos kilometros, kad pats vēl nesaproti, uz ko esi šodien gatavs, sapratu, ka jācenšas uz to pašu 2:35 finišu – rezultāts tāpat labs, un lai jau Druupijam tiek ātrākā maratonista gods starp noskrieniešiem. Atlika iekārtoties tajā 3:40 tempa solī un turēties, cik vien var.
Kā jau minēju, tad šoreiz savas želejas nodevu pudelēs uz elites galdiem, cerībā, ka nebūs pārāk lielu grūtību tās atkal ieraudzīt sacensībās. Cik es esmu naivs. Pēc plāna saliku uz 10k, 20k, 25k un 35k, bet vienu želeju paņēmu rokā sekojot Ilonas Marheles ieteikumam. Tuvojās jau desmitā kilometra galdi ar ūdeņiem un visiem citiem labumiem, elites galdi bija pirmie, veseli deviņi tādi. Pat tēja bija – uz mirkli iztēlojos kādu vācieti pieskrienam pie galda, apstājamies un palūdzam melno tēju ar pienu un cukuru. Lai nu kā arī nebūtu, jau laikus ieņēmu optimālo pozīciju, jo tajā brīdī skrēju nelielā kvartetā, lai varētu pagrābt savu pudeli. Pirmie galdi jau patukšoti, septītais pilnāks, astotais vēl pilnāks, devītais…, bet kur ir mana pudele?! Ē, what?! Tā nu paskrēju garām galdiem vieglā neizpratnē – kas tikko notika? Pagrābu vienu glāzīti ar ūdeni mierinājumam, mazliet padzēros, kaut galīgi negribējās un saslapēju seju. Ok, tas tikko notika, protams, kā citādāk – skrēju pretī otrajam desmitam bez cerētās uzpildīšanās. Tā arī joprojām nesaprotu – vai vienkārši neieraudzīju, vai tā jau bija paķerta, vai arī kaut kur mētājās zemē. Pārāk svarīgi gan tas nebija un nācās pieņemt pirmo lēmumu – vai notiesāt to želeju, ko nesu rokā. Mazliet pasvārstījies izlēmu, ka tomēr nē, sazin, kas vēl būs uz priekšu un labāk pietaupīt. Tāpat tūlīt jau vajadzētu sākt meklēt draudzeni un tad jau varbūt varēs padzerties sagādāto isostar dzērienu. Pusmaratonos nekad neko neēdu un lielākajā daļā garo treniņu arī nē, tā kā tad vēl biju pārliecināts par savām enerģijas rezervēm.
Trase sāka palēnām ripot lejā un temps atkal uzkāpa līdz 3:38 trešajam piecītim. Kilometri ritēja viens pēc otra, klāt jau trīspadsmitais un vai visas acis biju izskatījis, nepieklājīgi blenžot uz katru riteņbraucēju, cenšoties atpazīt draudzeni. Es taču skaidri teicu – brauc gar upi un tad pa trasi uz augšu pretī, bet upe jau ir klāt, bet no riteņbraucējas ne miņas. Pārskrienot pāri tiltam man bija skaidrs, ka viņa ir kaut kur man aiz muguras – pa galvu jaucās domas, kas ir noticis un kā, un kāpēc, un pie velna! Zināju, ka mammai jābūt ap 14. kilometru, visticamāk upes pusē. Ieraudzījis viņu, pikti uzbļāvu, lai zvana un meklē rokā. Ar visām šīm nebūšanām galīgi pazaudēju koncentrēšanos un aizmirsu par tempa pieskatīšanu. Kaut kā tas svārstījās ap vajadzīgo un atlikušais attālums līdz pusmaratonam atkal noslīdēja zem plāna. Kopumā gan bija iekrāts neliels pārsvars un pusmaratons tika noskriets 1:16:49 – trešais labākais pusmaratons šogad! Tas gan bija vājš mierinājums, jo vēl tikpat jāskrien un šodienas plāni juka viens pēc otra. Ik pa brīdim atskatījos vai netuvojas kāds divritenis. Tādi tur gan bija vairāki, bet ne tas, kuru man vajadzēja. Tikmēr man pa priekšu skrēja F15 dāma, kuras atbalstītāja gan uz riteņa piebrauca pie galdiņa, gan pasniedza pudeli, gan vēl uzmundrināja. Es arī tā gribu! Otrā uzpildīšanās bija paredzēta pie 20k galdiņa un šoreiz biju nolēmis kaut vai apstāties, bet dabūt savu pudeli. Protams, ka manējā bija uz pēdējā galdiņa, vistālāk no trases – neapstāties izdevās, bet sabremzēties gan nācās pamatīgi. Dzert nemaz negribējās, bet zināju, ka jāizdzer visa līdz pēdējai pilītei. Kādu gabalu nesu rokā, kas man likās pārāk apgrūtinoši, tāpēc pie pirmās iespējas aizsviedu to prom, gandrīz trāpot kādam līdzjutējam. Lai nu kā, pirmā puse bija precīza un atlika turēt tāpat arī tālāk, sajūtas bija labas, kaut gan nedaudz bija sācis vilkt apakšstilbus.
Pēc nosacīti klusāka trases gabala, tā ievijās mazpilsētā, kur atkal bija jūtama līdzjutēju klātbūtne un atbalsts. Es gan tajā brīdī centos atkratīties no kāda skaļa elpotāja, kas elsoja burtiski pakausī, it kā kaklā tam būtu iespraustas vecas plēšas. Tas, kopā ar atpalicēju apdzīšanu, mani visvairāk kaitina sacensībās. Pašam gan sajūtas joprojām bija labas, aizelsies nebiju un temps apmierināja, kaut gan turpināju rēķināt un lūrēt špikerī. Tepat jau bija klāt tilts uz kura pagājušajā gadā zaudēju sacensības. Šoreiz neko neforsēju, centos tikt līdzi nelielajai skrējēju grupiņai, kas koncentrējās ap vienu no sieviešu līderēm, šķiet, tai pašai F15, un nogaidīt. Biju jau samierinājies ar to, ka solīto kompāniju uz riteņa vairs nesatikšu un būs jāskrien vienam līdz galam. Tāpat koncentrējos, lai atkal nepaliktu bešā pie dzērienu galdiem. Šoreiz pudeli ieraudzīju teju pēdējā brīdī, tā atkal bija uz pēdējā galda, vistālākā stūra, pie tam pie galda trases pusē šiverēja prāvs vācietis – nekas neatlika kā apstāties, paķert pudeli un atkal paātrināties. Protams, ka atkal biju pārskaities nikns, bet no tā nevienam labāk nekļuva. Vismaz dabūju savu dzeramo un varēju skriet pretī 30k. So I have that going for me which is nice.
Daži līkumiņi pa kārtējo mazpilsētu, tramvaja sliedes, atpakaļskrējiens un mazs tiltiņš, kuru labi atcerējos no pagājušā gada. Pēkšņi tur viņa bija – stāvēja trases malā un gaidīja, nu tad beidzot. Bija jau pieveikti 28km un viss tikai pa īstam sākās. Līdz šim skrēju ar uzročiem kaut arī spīdēja saule un bija silts. Vējš arī nebija nekāds stiprais un tikai brīžiem iepūta te no sāniem, te pretī. Izmantoju izdevību un novilku uzročus, kā arī atdevu želeju, kuru visu šo laiku biju stiepis rokā. Neko daudz nerunājām, nebija man noskaņojums pļāpāt, jo ap šo brīdi arī sāku just noskrieto. Kaut gan 29. kilometrs bija pavisam ātrs un spēcīgs, tālāk viss pamazām sāka slīdēt lejā. 30km 1:49:50 jeb precīzi 3:40 temps – šosejā tas būtu jauns personiskais rekords, bet bija vēl jāskrien vairāk nekā 12km. F15 bija noķērusi un apdzinusi F25, bet pats es turpināju vien savā ritmā – kaut kā žēl, ka neizdevās nevienā grupā ieķerties, varbūt būtu palīdzējis. Priekšā bija taisna iela līdz pat 34. kilometram un šī ir kārtējā vieta, kas man Frankfurtē galīgi nepatīk – tas brīdis, kad patiešām kļūst grūti, bet šajā vietā ir absolūti neiedvesmojošs trases posms, tikai vienmuļa skriešana pa šosejas malu. Vējam brīžiem pieņemoties spēkā, centos līst aizvējā, bet viss beidzās ar to, ka F15 sieviete, sava tempa turētāja pamesta, iesēdās astē man – otro reizi nepilna mēneša laikā es biju kļuvis par tempa turētāju sievietei Vācijas sacensībās. Nu nē, tā tas nenotiks – kamēr draudzene lavierēja pa blakus esošo veloceliņu, es centos atkratīties no astes. Turpat priekšā skrēja kāds blondīnis pelēkā kreklā – mazliet pasvārstījies, tas noskrēja no trases, noliecās pie krūma un laida ārā gaiši brūnu kuņģa saturu. Nu vismaz kādam iet sliktāk kā man.
Atpakaļ civilizācijā, lasīt, sākās pilsēta, turpināju apmēram turēties grupiņā, vai vismaz pārāk neatpalikt, pagrieziens pa kreisi un tūlīt jau būt klāt 35km, kurā paredzēta pēdējā uzpildīšanās. Draudzene jau kaut kur ar visu riteni bija nozudusi, nevarētu teikt, ka ļoti palīdzēja šodien, bet vismaz atdevu savus uzročus. Un želeju. Elites galdi, 1., 2., 3., 4., 5., 6. un 7. Un viss?! Kas pie velna?! Ā, pēc pagrieziena ir vēl. Kārtējā lieta, kas man nepatīk Frankfurtē – uzpildīšanās stacijas nereti ir sadalītas pirms un pēc līkumiem, it kā nevarētu uztaisīt visur vienu garu. Astotais un devītais galds ar visādām krāsainām pudelēm, bet manējās nav! Aizskrējis līdz elites galdu galam es apstājos, paskrēju pāris soļus atpakaļ, pārlaidu acis vēlreiz, sapratu, ka nevar stāvēt kā govs pie akas, tāpat neko tāpat vien nedos un skrēju tālāk. Ja pirms tam es stabili turējos grupā un biju nolēmis to nepalaist, tad apstāšanās dēļ tagad jau krietni no tās atpaliku. Ar visu to palaidu garām 35. kilometra atzīmi un tikai pēc tam pētot video redzēju, ka laiks bija 2:09:09. Ja vidējais temps joprojām vēl bija 3:41, tad pēdējie pieci kilometri bija vien 19:19 jeb 3:52 temps. To, lūk, sauc par lūzumu jeb sienu. Godīgi sakot, dūša man bija papēžos, viss līdz kaklam, stulbie vācieši ar visu to skriešanu varēja iet dillēs, un es gribēju, lai tas viss ātrāk beidzas. Tajā brīdī man pat prātā neienāca, ka 36km iet turpat otrpus finiša un labi vien bija, par izstāšanos nevarēja būt ne runas. Kaut gan biju krietni sabremzējies, joprojām gāju uz personisko rekordu. Nezinu gan, kurā kilometrā tas bija, bet kaut kad ap to laiku – ievēroju, ka kājas ir kā akmeņi, nevarēju pacelt augšā un klausīt vairs neklausīja, apakšstilbi arī brēca pēc krampjiem. Uz stūra vēl ieraudzīju mammu, žestikulēt gan man spēka vairs nebija. Pēdējie seši kilometri.
Pēdējā lieta, kas man nepatīk Frankfurtes maratonā, un es jau aizveros – pēdējie kilometri, ja sākumā ir forši un tev ir īsti vienalga, kur atrodies, vienkārši skrien nedomājot, jo ir viegli, tad beigās, kad ir grūti un viss ir apriebies, vismaz man, ir svarīgi psiholoģiski just finiša tuvumu, nevis riņķot pa vietām, kuras it kā jau esi redzējis, bet varbūt arī nē. Tad viens pagrieziens, tad otrs, stulbais bruģis, uz kura atkal gandrīz pamežģīju kāju, kaut kāds balons trasē mētājas, aizverieties taču, neredziet, ka man ir grūti? Pēdējā uzpildes punktā pagrābu kolu, daļu trāpīju uz sejas, daļu mutē, vismaz kaut kas salds. Kopš 25. kilometra nebiju neko vairāk par ūdeni dabūjis, jo želeju jau es atdevu. Idiots. Pēdējos kilometrus skrēju autopilotā, pāris bija pat pāri četrām minūtēm, savā ziņā bija vienalga, bet nekādi nevarēja saprast, kad tad beidzot būs tās beigas. Centos sevi pārliecināt, ka jāsāk beidzot strādāt, jākāpina temps, vairs nekas nav atlicis, taču briestošie mezgli apakšstilbos lika nomierināties un finišēt mierīgi. Beigu beigās biju pārsteigts, kad jau bija jānogriežas pa kreisi uz sarkano paklāju, jo biju iesēdies astē vienam skrējējam un apkārt nemaz neskatījos. Tad gan uzsāku sprintu, saraus, saraus, gan aizrāpošu. Pulkstenī jau kādu laiku nebiju skatījies, tāpat no tā šodien nebija liela labuma – lielais tablo virs finiša vēstīja par 2:36:4… – aiziet, ieskrēju zem 2:37, tomēr A plānu izpildīju par četrām sekundēm 2:36:56. Būtu jāpriecājas, bet tagad galvenais, lai nesarauj krampji. Līdzjutējas tepat arī bija, saskatījāmies, aizkliboju līdz sienai un mazliet pastaipījos. Tālāk jau medaļa, lietusmētelītis, zupiņa, ābols, banāni un vēl šis tas. Nesteidzīgi izvirzījos cauri finišētājiem un satiku savējos. Pēdējā bilde, pat tīri priecīga.
Atsildīšanās bija aplam stīva, sen nebiju tā juties – it kā nekas ļoti nesāpēja, bet apakšstilbi bija pilnīgi izmocīti. Tagad jāatzīst, ka tomēr nebija pareiza apavu izvēle – kaut iepriekš arī ar adios adizero biju nokāvis kājas, šoreiz visu slogu uz sevi bija paņēmuši ikru muskuļi. Savus takumi ren atstāšu īsākām distancēm. Ļoti uzmanīgi tipināju, mazliet patirinājos, un turpināju maziem solīšiem virzīties atpakaļ uz viesnīcu. Atceļā arī noskaidroju, kas bija noticis ar riteni un secinājām, ka abus šodien bija nokaitinājuši vācieši un organizēšana kopumā.
Dienas prieks – kad kļūsti par meme, you know you’ve made it!
Vācijā labākā atzīme ir 1 jeb prima! Kaut kas pirmklasīgs un ievērības cienīgs. Mana pirmā sporta klase nebija gluži pirmklasīga, vairāk atgādināja kādu sešinieku jeb gandrīz labi. Labi, jo A plānu tomēr izpildīju, kas arī bija personīgais pirmssezonas uzstādījums. Gandrīz, jo tomēr palika sajūta, ka tas nebija viss uz ko esmu spējīgs. Savā ziņā pagājušā gada mocības atstāja labāku sajūtu, jo tad es atdevu absolūti visu, kas man bija, un vēl mazliet. Skrēju tomēr uz personisko rekordu, nevis vienkārši pavazāties pa trasi. Pats vien esmu vainīgs, ka izvēlējos nepareizos apavus vai arī vismaz skrēju par lēnu tiem. Tāpat nevajadzēja man nodot želejas pudelēs, mierīgi varēju nest līdzi, kā to vienmēr esmu darījis. Domāju, ka beigās tāpēc arī pietrūka enerģijas un kājas kļuva pārāk smagas, jo apēdu tikai pusi no vajadzīgā. Diez vai atkārtošu eksperimentu ar pavadošo divriteni, varbūt kādā mazākā maratonā, bet citādi no tā nav lielas jēgas, tikai traucē koncentrēties. Pareizi vien ir, jāpaļaujas tikai uz sevi, un tad arī varēsi vainot tikai pats sevi. Nebija gan pirmā reize, kad gps sastrādā blēņas, taču šādā apmērā un tik svarīgā dienā, tas bija nepatīkami. Tas laikam ir tas, ko sauc par force majeure, kaut kas, ko pats nevari ietekmēt. Nemeklēšu attaisnojumus tur, kur to nav – pašam bija jāskrien, nevis pulkstenim. Nobeigumā par treniņiem – nav noslēpums, ka trenējos pēc jaunas metodes, bet tā kā tā bija pirmā šāda pieredze, tad nav ar ko salīdzināt. Pavisam apmierināts laikam tomēr neesmu. Maratona pēdējā trešdaļā un beigu daļā kaut kas pietrūka. Pēdējie septiņi kilometri ar tempu 3:52, kas tomēr ir daudz par lēnu. Gribētos finišēt spēcīgi, kad kājas tevi vēl nes, nevis tev ir jāvelk kājas aiz sevis, kā tādu suni pie vetārsta. Gribētos, lai pēdējos kilometros būtu sataupīts spēks finiša izrāvienam, lai varētu atrauties no grupas un ieskriet finišā augsti paceltām rokām, nevis iztērēt visus spēkus jau piecus kilometrus iepriekš, nesekmīgi ķerot rokā grupu. Vai tie bija apavi, kuru dēļ savilktie apakšstilbi neļāva skriet ātrāk, vai vajadzēja iedzert magniju, vai pietrūka glikogēna rezerves, vai bija par daudz sacensību šogad un nebiju gana izsalcis, lai cīnītos, vai vienkārši viss kopā traucēja saņemties un piespiesties. Tam visam atbildes meklēšu nākamajā gadā, jo šī sezona ir beigusies; tagad jāpievēršas citām prioritātēm un jāturpina kustēties.
Skrienam!
Ak jā, iebelziet man, ja atkal sākšu domāt par Frankfurti, nekad vairs!
Noskriet maratonu 2:40, turēt tempu maratonā uz 3:00, kvalificēties Bostonai – tas jau ir paveikts. Šogad plānos ir pieveikt maratonu 2:35. Plāni un ambīcijas ir, un viņš ir pierādījis, ka spēj tās realizēt. Un, kas ne mazāk svarīgi – ārvalstu skrējienos skrien mūsu dzeltenajā krekliņā – lojāls komandas biedrs! Rezultātu progress maratonā ir bijis ievērojams no 3:57 2012.gadā līdz 2:40 2015.gadā. Vēlējāmies zināt, kā to sasniegt, tāpēc par maija mēneša skrējēju izvēlējāmies Reini Topu, kas mums pazīstams kā topinjs, lai pajautātu to viņam. Lasīt tālāk.
Noskriet maratonu zem trim stundām ir daudzu skrienošo kungu sapnis. Tad nu, kungi, lasiet un apskaudiet – par novembra mēneša skrējēju iebalsota meiča, kura savu pirmo maratonu noskrēja ar rezultātu 3:32:31 un tikai pusotru gadu vēlāk savu pirmo rezultātu laboja par 38 (!!!) minūtēm un iekļuva daudzu iekārotajā trīsstundnieku klubiņā. Ak, un vēl viņa divus gadus “Skrien Latvija” seriālā pelnīja punktus komandai “VSK Noskrien Gliemeži”… Tā ir neviena cita kā lellde jeb Lelde Neimande – skrējēja, kuras vārdu varējām dzirdēt gandrīz katrā šī gada pusmaratonu apbalvošanā.
Šis nebūs stāsts par ceļu uz Frankfurti, lasīt, visu garo 2015. gada sezonu, bet gan atstāsts par pēdējām dienām pirms maratona un to kā izspiedu no sevis pēdējo sulu, kā izgriezu sevi kā slapju lupatu, kā jau parasti mēdzu ar sevi izdarīt.
Pēc finiša parunāju ar Leldi par zīmēm. Kad ķermenis un visi apkārtējie spēki kliedz, vicina karodziņus un lēkā, lai pievērstu sev uzmanību un cenšas pateikt, ka labāk nevajag un vai tad Tev nepietiek?
Es esmu aunapiere, skrienu uz priekšu un tikai tad, kad esmu uz pakaļas, apjēdzu, ka tur bija siena. Skaidrs bija tas, ka arī ar vienu kāju esmu spējīgs skriet ātrāk un tālāk par citiem, tāpēc par neiziešanu uz starta pat nebija ne runas. Pēc Oldenburgas jutos diezgan samocīts un jutu, ka kaut kas briest labajā kājā, jo tik ļoti savilkta tā sen nebija bijusi un arī abi hamstringi skaļi protestēja. Nākamajā dienā bija vispārējs riebums pret skriešanu, kas izpaudās fiziski tā, ka nevarēju pavilkt kājas, un sirds negribēja pumpēt. Otrdien noskrēju intervālus, kas viesa kaut kādas cerības. Trešdien bija garš pārbrauciens un staigāšana pa pilsētu, un tā arī nesanāca izskriet. Ceturtdien vakarā izskrēju pa kalnainās Albahas apkārtni un atkal gribējās nomirt. Ne kājas, ne elpošana, ne sirds, ne galva neklausīja un tikai gribēja nogulties ceļmalā zem ābeles blakus aitām. Tajā vakarā ilgi nevarēju aizmigt, pārdomājot izredzes pēc trīs dienām uzstādīt personisko rekordu maratonā, kad nevaru bez mokām pat astoņus kilometrus novilkt.
Piektdienā no rīta sāka kašāties kakls un jutu, ka ir neliela temperatūra. Priekšā bija garš piecu stundu pārbrauciens no Gīzenes līdz Trīrei, kurā atkal nācās vairākas stundas vazāties apkārt. Ja ar to visu nepietika, tad vakara tempa laikā sajutu asas sāpes kreisajā hamstringā, kuru dēļ nācās trīs reizes apstādināt pulksteni un tumsas aizsegā, šķendējoties un lādējoties, to spaidīt, braucīt, staipīt un pie sevis skaitīt – nē, nē, nē, ne tagad, lūdzu, ne tagad, saņemies taču! Par sodu tam, ka turpat uz vietas nepārtraucu treniņu, bet gan turpināju nedaudz lēnāk, pa ceļam izmisīgi izmēģinot jebko, kas varētu palīdzēt nomierināt to ērkšķi, kas dūrās kājā, aizķēros tumsā aiz žoga un atsitos pret mūra sienu. Kritienu uzņēma rokas mazais pirksts, kurš drīz vien kļuva pusotru reizi lielāks un pavisam zils.
Kad pārvilkos mājās, dūša bija galīgi papēžos satecējusi un biju nikns uz visu pasauli, kaut sevi vien varēju vainot. Piebēru plastikāta maisu ar ledu, aizbāzu aiz pieguļošajām biksēm un staipījos pēc labākās sirdsapziņas. Pēc vakariņām savilku mugurā ko vien varēju, ietinos segā un šallē, un atslīgu uz dīvāna. Paldies, ka ir Netflix. Kratīja drebuļi, noteikti bija temperatūra, kakls sāpēja, viss sāpēja un vairs neko negribējās. Tā arī iesnaudos un tikai pēc vieniem pārvācos uz gultu.
Sestdienā agri izbraucām uz Frankfurti, bet sievietes gribēja uz veikalu, un kas man cits atliek, kā paklausīt. Izbraucām caur Frankfurti, nedaudz nopētīju betona džungļus un lidostu, un pēc pamatīga sastrēguma nokļuvām outlet ciematā. Dažas stundas staigāšanas pa riņķi, kāpēc gan ne.
Vismaz tur sazinājos ar savu vienreizējo fizioterapeiti, un viņa ieteica kā man tālāk rīkoties. Par to nopirku viņai visādus garšīgus marcipānus.
Atskaitot našķus, tik pat kā neko nenopircis, varēju drīz vien atsākt tuvoties Frankfurtei. Cik tik mans tizlais pirksts ļāva, visu ceļu masēju sāpīgo punktu kājas aizmugurē.
Frankfurte
Viesnīca. Neliela pārkrāmēšanās un devāmies uz expo, kuru atradām ne bez grūtībām. Numuru izņemšana bija veikla un operatīva, labumu maisiņa arī (liels pārsteigums bija tajā atrast, piemēram, zobu birsti un veļas mīkstinātāju). Saņēmuši tempa aprocīti un sagrābušies klēpi ar makulatūru, beidzot devāmies paēst. Atkal Vapiano, bet šoreiz nebolognese un drīz varēju atkrist viesnīcas gultā. Priekšā pēdējais treniņš un gatavošanās rītdienai.
Kur man bija prāts?!
Nevarēju neizskriet, bija jāpārbauda sajūtas un jāpārliecinās, ko varu un ko ne, tāpēc izskrēju ierasto fartleku pirms sacensībām. Vienu brīdi pat šķita, ka esmu apmaldījies, taču tā arī bija lielākā tā brīža bēda. Hamstrings vairs tikai tikko jaušami kņudināja un viesa cerības, ka rīt viss izdosies.
Ļoti atbildīgais zeķu uzvilkšanas process
Maratona rīts bija nedaudz miegains, neizgulējies, nedaudz satraukts, pavēss un juceklīgs. Tajā pat laikā pats tomēr biju pavisam mierīgs. Kāja jutās ļoti patīkami, no rīta teipojot nevarēju pat īsti vairs atrast sāpīgo punktu, kas ļoti priecēja un deva nepieciešamo pārliecību, ka viss tomēr būs labi. Kompresijas zeķes, teips, ierastā putra ar rozīnēm un ievārījumu, mantiņu salikšana, jo viesnīcā vairs neatgriezīsimies, izrakstīšanās un, salikuši mantiņas automašīnā, devāmies uz startu. Viesnīcā nebiju vienīgais skrējējs, vesels bariņš čaloja, bildējās un visādi citādi amizierējās. Šķībi noskatījos un nodomāju, ka viņi noteikti neskries nopietni.
Skrējēju straumes saplūda kopā no katras šķērsielas un visbeidzot nonāca līdz ietekai jūrā, lasīt, starta zonai.
Mazliet pastaigājām, atklājām ceļu, pa kuru jau vakar vajadzēja iet, nevis slamstīties gar sētas durvīm; norunājām, kur tikties, lai pēc tam nebūtu nekādu pārpratumu. Pārģērbies un piespraudis numuru, izlēmu, ka pietiek stāvēt cigarešu dūmos un nostājos rindā uz tualeti. To izstāvējis, pārģērbos vēlreiz, atdevu liekās mantas un gāju nedaudz patirināties.
Lielākā kļūda, kuru nekad vairs nepieļaušu lielos maratonos – sildīties līdz pēdējam un, kad atlikušas tikai dažas minūtes līdz startam, spiesties pirmajā koridorā un cerēt, ka kaut kur tālu tikšu. Nebiju gan tāds vienīgais un beigu beigās nostājos nedaudz tuvāk par 2:59 tempa turētājiem – jā, Frankfurtē tempu tur 2:59; 3:14 utt.
Maratons
Kaut kā savādi, bet šoreiz samērā maz atceros no paša skrējiena. Pirmo kilometru drūzma, grūstīšanās, apmainīšanās ar “laipnībām”, Ruslana apdzīšana, Jevgēņija pamanīšana, neliela izretošanās, pirmā atsvaidzināšanās punkta meklēšana, jo bija diezgan silts, un nebeidzamā atbalstītāju meklēšana ar acīm. It kā bijām sarunājuši, kur mani gaidīs, bet nekad jau nevar zināt vai visur paspēs, vai visur varēs tikt cauri, nu jūs jau ziniet, kā tas ir lielos maratonos. No pašsajūtas viedokļa sajūtas bija ok, un pirmie kilometri tāpat pagāja taustoties, pulkstenī nemaz neskatījos, tāpat zināju, ka atpalieku no sava nospraustā 3:40 tempa. Negribējās tikai pārāk atpalikt, tāpēc vairāk ar acīm meklēju skrējējus, kuru temps, solis un paskats atbilda, vai drīzāk varēja atbilst, manējam. Bija viens aziāts, kurš košā bezrocī kādu brīdi skrēja man pa priekšu, bet, trasei iztaisnojoties ap ceturto kilometru, atstāju viņa radīto patīkamo bezvēju un sāku kāpināt tempu, jo citādi 2:35 man pat sapņos nerādītos. Garš gabals, kurā skrējām pa aleju un atceros vien, ka apdzinu vairāku skrējēju grupiņas. Drīz vien trase atkal sāka mest cilpas, ievijās tādā kā vecpilsētā, ja to tā var nosaukt (tur bija bruģis), kaut kāds laukums, sadzirdēju, ka pazīstama balss sauca manu vārdu, bet nepaspēju pamāt, jo tieši tajā brīdī vairāk koncentrējos uz iekšmalas saglabāšanu. Vēl viens pagrieziens un sanāca skriet pa savādi norobežotu trases daļu, šķita, ka jāskrien šķērsām pāri laukumuma, kur pa vidu ir koki un visādi citādi šķēršļi; tas bija aiz sestā kilometra atzīmes un pats labākais, ka to vēlāk nācās darīt vēlreiz. Vēl divi pagriezieni un pretī skrēja lēno atpalicēju ķēde, pat betmens skrēja tērpies melnā sikspārņu maskā ar spicām ausīm.
Pirmais tāds pagarāks kāpums, kas pat lika izsaukties – o, kalns! – un skrējēji nu jau tiešām bija izretojušies, un varēja brīvi skriet, ieņemt labāko trajektoriju, ērtāko asfalta risi, pa kuru skriet pavisam bez elkoņu pielietošanas. Pirms dzirdināšanas iekampu pirmo želeju, padzēros, apdzinu bariņu britu, kas skaļi pļāpāja par kaut ko, kam īpaši vērību nepiegriezu, un vairāk koncentrējos uz sparīgu roku vicināšanu, lai palīdzētu kājām noturēt ritmu. Apmēram kaut kur cilpas vidū nolēmu atrauties no tās grupiņas, kurā biju tajā brīdī, un sākt ķert rokā nākamo, jo bija acīmredzams, ka šī manam iecerētajam tempam būs par lēnu, un jutu, ka nevaru atļauties vienkārši skriet komfortablā tempā. Diez vai spētu pēc tam sev skatīties acīs, ja nebūtu centies izspiest maksimumu un noskaidrot, ko tad īsti varu. Kā jau ierasts, tad sacensības nav treniņš, kurā drīkst skriet mierīgi, sacensībās nav jājūtas labi un ērti, bet ir jāpārkāpj tai neredzamajai robežai. Tāds nebiju vienīgais un pirmo reizi visa skrējiena laikā starp desmito un vienpadsmito kilometru pārmiju pāris vārdus ar vēl vienu, šķiet, britu, kurš arī nolēma darīt to pašu – un sākām kāpināt tempu lejupskrējienā. Vēl mazliet un jau bija redzams tilts, pēc kura bija cerība ieraudzīt savas atbalstītājas.
Reizēm man arī sanāk tik ātri, ka nevar paspēt nobildēt
Tilts bija otrais jūtamais kāpums, pēc kura uz brīdi iezagās doma, ka varbūt tomēr neskriet un izstāties. It kā nekāda pamatojuma tam nebija, nekas īpaši nesāpēja, bet varbūt tā bija ļaunu vēstošā ilūzija, kuru zemapziņa man sūtīja, jo nojauta tuvojamies ko nelabu. Protams, šādas domas izdzinu ārā, nevar domāt par izstāšanos maratonā 14. kilometrā. Drīz vien ieraudzījo ilgi gaidītās pazīstamās sejas, centos pārāk nevaikstīties kamēr tiku fotografēts un tepat jau arī biju noķēris grupiņu, kuru nolēmu vairs nepalaist. Iesēdos tai astē un aiz piecpadsmitā kilometra nodomāju, ka viss tikai tagad sākas. Trasi nebiju baigi pētījis un nebija īsti pat nojausmas, pa kurieni skrienu, taču izskatījās pēc tāda veco laiku dzīvojamā rajona ar mazām privātmājām. Vismaz no betona džungļiem bijām tikuši ārā un varēja priecāties par kādu pārmaiņu. Pie katra kilometra atzīmes turpināju vērties pulkstenī, lai redzētu, cik liela ir kļūda attālumā. Tā svārstījās aptuveni 100m robežās, dažbrīd uzleca līdz 120m, tad atkal tikai līdz 60m, atkarībā no tā, vai biju nogriezis kādu pagriezienu. Tie nepilnie 100m bija arī tie, kurus veicu līdz starta līnijai. Vietām trase tiešām nebija perfekti norobežota, un varēja nošmaukt kādu stūri pa taisno, ko arī nekavējos izmantot. Garajās taisnēs vējam bija kur ieskrieties un priecājos, ka varu skriet grupas aizvējā.
Ķeram rokā aizvēju.
Aptuveni no 18. kilometra sāku just vilkšanu labās kājas apakšstilbā. Nekas tāds īpašs pagaidām nebija, taču varbūt tāpēc sāku atpalikt no grupas. Tā gan arī kļuva daudz šķidrāka, un pamazām sāku ievērot dažādos skrējējus, kuri tai sekoja. Bija viens kalsns dānis, kurš diezgan svārstīgi skrēja te vienā, te otrā pusē. Izmantoju otro želeju, šoreiz ar piparmētru un laima garšu, un dzinu rokā grupu. Neliels tunelis, pagrieziens pa labi un tad pa kreisi, un klāt jau bija taisne ar pusceļu. Pusmaratonam pēc plāna bija jābūt 1:17:30; nebija. Bija tuvāk 1:19, kas nozīmēja tikai vienu, ir jākāpina temps un jācenšas sadeldēt to pusotru minūti. Tajā pašā taisnē sadzirdēju kādu saucam “Latvija!”, šķiet, ka šo balsi sadzirdēju arī vēlāk, vai arī man tikai gribējās to sadzirdēt. Tikai ieskrienot atkal blīvāk apdzīvotā vietā, pamanīju, ka šī skrējēju grupiņa koncentrējās ap vienu no sieviešu līderēm un viņas diviem tempa turētājiem. Aiz apdzīvotās vietas iesākās visapnicīgākais un nomācošākais posms visā maratonā – skriešana pa tukšas šosejas malu. Turpat arī pieļāvu lielāko kļūdu skrējienā – izlēmu kāpināt tempu un atrauties no grupas. Iegāza tas, ka nebija ne jausmas, kas paredzēts tālāk, tāpēc nezināju, ka tālāk ir tilts, kāds tilts, cik garš, cik slīps utt. Tā kā man patīk īsi kalniņi, kas pamaina tempu un ritmu, tad, skrienot augšā, nolēmu apdzīt šo grupiņu, kad skriešu atkal lejā, un ķert ciet nākamo. Tā arī darīju kopā ar vēl vienu skrējēju sarkanā kreklā, kuru vēlāk apdzinu tikai dažus kilometrus pirms finiša; kas neriskē tas nedzer šampanieti? Bet man negaršo šampanietis! Mana apņēmīgā apdzīšana ilga vien kādu kilometru vai divus. Kājas noprotestēja, solis saruka un neglābjami jutu, ka zaudēju. Apdzītie skrējēji ātri vien mani panāca, bez žēlastības apdzina un aizskrēja neatskatoties. Atkal kaut kāda apdzīvota vieta, bet tajā brīdī visa šī skriešana man jau bija līdz kaklam, biju ieskrējis sienā, atsities pret to, nolicies un tā bija sakritusi man virsū. Un bija tikai 27. km.
Grūti aprakstīt tās sajūtas. Mugura bija savilkta, kas tikai piedeva papildus diskomfortu. Tajā pat laikā bija silts un kāri gaidīju nākamo punktu, kurā padzerties. Cirksnis bija sācis atkal par sevi atgādināt, labo apakšstilbu vilka arvien ciešāk kā uzspriegojot mūzikas instrumenta stīgu, taču visvairāk izpaudās vienkārši smagums kājās. Kājas likās tik smagas, ka katrā kurpē būtu satecējis svins, kas tālāk būtu uzkāpis pa dzīslām līdz augšstilbiem. Kājas skaidri un gaiši pateica, ka viņas vairs negrib skriet. Vai tas bija dēļ sacensībām pēdējās nedēļās, vai vajadzēja mazāk skriet, mazāk staigāt? Vairāk nodarboties ar stiepšanos un citiem vingrinājumiem, masēt? Katrā gadījumā kājas nebija gatavas uz 42km tādā tempā. Pirms 29.km bija neliels uz leju-augšu zem dzelzceļa, kas kaut nedaudz, bet izrāva no apātiskās sevis apšaubīšanas. Nekas cits neatlika kā spiest tālāk, jo par nekādu padošanos nebija ne runas. Nevarēju sagaidīt 30. kilometra atzīmi, kuru pēc plāna būtu jāsasniedz pēc 1:50:12, kas būtu jauns rekords šādā distancē. 30. kilometru sasniedzu aptuveni divarpus minūtes aiz plāna. Jebkurā gadījumā tas vēl bija ļoti augstvērtīgs rezultāts, taču sirds dziļumos jau tad vairāk domāju par 2:40. Apzināti gan par to centos nedomāt, tikai cīnīties tālāk un klapēt asfaltu.
Apkārtne turpināja būt pilnīgi neiedvesmojoša, arī skatītāji bija klusi un vienā pagriezienā pat uznāca niknums – vesels bars vāciešu, stāv un skatās, kā citi skrien, bet klusē. Aitas. Sekoja gara taisne, kurā pa gabalu ieraudzīju koši dzeltenzaļo krekliņu. Pazinu tos no Skrien Latvija čempionāta, taču nebiju pilnīgi pārliecināts, ka tas tiešām ir Jevgēņijs. Katrā gadījumā gan nolēmu to noķert un pārliecināties. Turpat arī otrreiz dzirdēju “Latvija!” vai arī “noskrien!”, tā šķiet, ka no tās pašas balss. Jā, tas tiešām ir Jevgēņijs, kuru uzskatu par ātrāku skrējēju par mani – tātad ne man vienīgajam šodien gāja grūti. “Malacis! Turies.”, novēlēju skrienot garām. Diemžēl viņš vairāk palēninājās, nekā es kustējos ātrāk. Abi mēs arvien vairāk bremzējām. Drīz vien mani noķēra un apdzina vēl viena sieviešu līdere, kurai gan centos nedaudz pievilkt, taču tas vairs nebija manos spēkos. Apdzinu mazu meitenīti, kas sniedzās man labi, ja līdz padusēm – skrienot garām norādīju, lai nāk manā aizvējā, palīdzēšu aizvilkt, bet viņa arvien atpalika un tālāk vairs neredzēju. Bija jau sākusies kaut kāda aleja, 33. km un sāku ķerties jau pie salmiņiem. Runāju ar kājām, lai tās nes mani mājās, vairs tikai 9km, kas tur liels. Pulkstenis rādīja 2:04 un rēķināju, ka 36 minūtēs taču to varu noskriet. Pirms 34. kilometra pagrieziena apdzinu vairākus skrējējus, kuri dažādu iemeslu dēļ bija pārgājuši soļos. Vēl tikai mazliet, tūlīt viss jau būs beidzies. Aiz pagrieziena, kad līdz finišam bija atlikuši nepilni 8km, pēkšņi sākās bronhu spazmas, tā, ka vairs nevarēju dziļi ieelpot. Vai tie bija nervi, vai vienkārši ķermenis meklēja jaunus veidus, kā man pateikt, ka šodien pietiek? Nezinu; bet kādu brīdi elpojis sekli un ātri, nomierinājos un tiku ārā no īslaicīgā šoka.
Pēdējiem spēkiem
35.km. Septiņi nolādēti kilometri, kas jāiztur. Izmisums mijās ar bezcerību, kājas vilkās, brīžiem šķita jau, ka streipuļoju. Sakostiem zobiem turpināju kustēties un rēķināt, rēķināt un kustēties. 7×4=28. 28 minūtes, jo pulkstenis nepielūdzami rādīja jau 2:12. Pēdējā želeja ar ananāsu garšu. Nu pie velna! Skyline plaza, pagrieziens. Nu saņemies taču. Pilsēta, cilvēki. Visi gavilē, uzmundrina, dzen uz priekšu. Bet. Es. Vairs. Nevaru. Pavilkties.* Atkal tas pats dīvainais laukums ar slalomu, vēl citi redzēti pagriezieni, bet man pat nav ne jausmas, kur esmu, kur tālāk būs jāskrien un kur vispār ir augša un apakša. Turpinu skaitīt minūtes, kilometrus un kaut ko reizināt. Zīme, ka tūlīt būs dzeršanas punkts, šo vietu zinu, jo jau pirmo reizi šeit skrienot nodomāju, ka nevajag likt zīmi pirms līkuma, kad pat nezini, kurā pusē būs galdi ar glāzēm. Paķeru vienu, pusi ieleju mutē, otru uz sejas. Pēdējo reizi padzeros un viss teku; no manis pil kā no lāstekas pavasarī. Atpakaļ betona džungļos un atkal klāt tas sasodītais bruģis. Smaržo pēc ēdiena, kaut kādiem pīrādziņiem un vēl sazin kā. Vajadzētu aizliegt cilvēkiem tirgot un ēst tādas lietas maratona laikā. Skanēja rokmūzika, laikam pat Eye of the Tiger, taču tas vairs nespēja iedvesmot. Galvā bija tikai viena doma, neapstāties, nedomāt, noskriet. Gara, gara taisne un jūtu tuvojamies galu. Priekšpēdējā. Cik vien varu pacelt kājas, kāpinu tempu. Ko Tu visu gadu darīji? Acis pārgriezis līdz vēmienam skrēji intervālus, lai tagad varētu skriet ar 3:30 tempu? Kam Tu vēl taupi kaut ko?! Tūlīt viss būs beidzies. Apdzenu vairākus, tostarp puisi sarkanajā kreklā. Citi apdzen mani, bet man ir vienalga. Dzirdu “Latvija!”, šoreiz tā noteikti ir cita balss. Redzu mazītiņu Latvijas karogu kādai meitenei rokās. Nu taču. Pēdējā taisne, un cilvēku te tiešām ir daudz. Mikrofonā dzirdu savu vārdu, otrreiz šajā sacensībās. Vēl mazliet un klāt jau ir “S” veida pagrieziens pirms ieskriešanas finiša arēnā ar sarkano paklāju. Labā kāja jau pēdējos 5km bija uz krampju robežas, stīva un gandrīz nekustīga. Mainot skrējiena virzienu, apmēram 100m garumā kreisās kājas ikra muskulis paspēja divreiz novibrēt, notirināties, brīdinot, ka krampis ir pavisam tuvu. Sarkanais paklājs, 2:40:…, apdzenu vēl pēdējo skrējēju un finišs.
Burtiski pēdējie metri uz krampju robežas
Pārkāpis finiša līniju, pūļa ielokā, gan skrējēju, gan atbalstītāju, nometos uz viena ceļa, aizvēru acis un uz brīdi tikai elpoju, skatiens aizmiglojās, acīs sariesās asaras, un sajutos pavisam viens visā šajā procesā. Uzsitu uz pleca skrējējam, kuram pirms dažiem kilometriem paskrēju garām, tad mums abiem bija sakosti zobi, tagad tikai izmocītas sejas. Negribējās iet prom. Pastreipuļoju turpu šurpu, te paslēpdams seju plaukstās, tad izbraukdams ar pirkstiem caur saķepušajiem matiem. Ar apakšdelma virspusi noslaucīju degunu, ko nepūlējos izšņaukt jau pēdējos vismaz piecus kilometrus. Vēl vienu pēdējo reizi pārlaidu skatienu pār arēnu un nokārtu galvu, skatoties uz šļūkājošajām pēdām, vilkos pretī izejai. Kāpnes! Kāpnes? Kāda velna pēc te ir kāpnes?! Nosteberēju, nē, novēlos pa tām ar saviem pārmocītajiem locekļiem. Tāds nebiju vienīgais, bet man bija vienalga. Ticis svaigā gaisā sapratu, ka gribu mājās. Silta tēja, buljons. Vēl viens buljons, garšīgs. Ēdu ābolu, banānu un pa virsu uzdzēru buljonu. Plēvē ietinies nedaudz bezmērķīgi paklaiņoju, paspiedu roku Jevgēņijam. Tik tiešām nebiju vienīgais, kam šodien klājās grūti. Ieraudzījis ūdeni, nolēmu noskalot seju, bet to nedaudz padzēries sapratu, ka tas ir gāzēts. Sakoda acīs. Paņēmu kolu, tad otru un, dabūjis kaut kādu batoniņu, vilkos uz izeju. Pietiek te klimt apkārt. Pa ceļam satiku Leldi, papļāpājām, apmainījāmies iespaidiem, secinājām, ka nemaz tik plakana un ātra tā trase nebija, un pie izejas šķiroties novēlējām viens otram veiksmi.
Vai mēs varam iet mājās?
Satiku savējos norunātajā vietā. Nē, nebildē mani. Pārģērbos un gāju nodot čipu, kas, protams, bija otrajā stāvā expo galā. Izgājuši ārā noorientējāmies, kā tikt līdz automašīnai. Līdz tai es atsildoties tipināju, knapi atraujoties no zemes, rokas vicinot it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība.
Mājupceļš. Piekritu vakarā nedaudz izskriet; vairāk, lai novērstu domas, nevis tāpēc, ka vispār gribētu kustēties. Neko man negribējās. Ne ēst, ne dzert, tikai, lai man liek mieru, lai varu gulēt un neko nejust. Vēlajā vakarā “skrējienā” gan izlauzās – es vairs nevaru. Bet ļoti kluss, pie sevis, sev. Gana.
Vismaz bļemba smuka
Ko no tā varu mācīties, ņemt vērā, ielāgot, lai tā vairs nedarītu. Neskriet? Nē, tas būtu pārāk vienkārši.
Laikam gribēju nokost vairāk, kā spēju tajā brīdī norīt; tajās pēdējās nedēļās bija daudz par daudz visa kā, par daudz skriešanas, par daudz sacensību, par daudz staigāšanas, par daudz stresa. Nepareiza diēta, neapdomība, nepacietība un pašdisciplīnas trūkums. Kā nupat lasīju, tad nepietiek tikai trenēties, ja gribi kaut ko sasniegt – ir jāpakārto visa sava dzīve, iedzīve un sadzīve tam. Bet tas ir stāsts citai dienai.
30:26; vairāk kā pusstunda. Par tik esmu pārspējis pagājušā gada “fiasko” rezultātu Tallinas maratonā, pēc kura sev nosolījos, ka vairs nekad nepieļaušu nepadarītā darba sajūtu. Droši vien būtu jāpriecājas un jābūt apmierinātam par to, kas citiem tikai sapņos rādās. Varētu uzsist sev uz pleca un pamazām sākt gatavoties nākamajai sezonai. Bet pašlaik es sapņoju par ko citu un tā galīgi nav skriešana; pagaidām par to vispār negribu domāt. Galvenais ir atgūt kustību prieku un tad jau redzēs, kas būs nākamajā sezonā.
Skrienam.
*Varbūt dažiem liksies, ka ir muļķīgi tā teikt un pat uzskatīt, ka skriet ar aptuveni 15km/h (4:00 tempu) skaitās, ka nevaru vairs pavilkties, bet tajā brīdī tādas bija sajūtas. It kā būtu iejūgts divričos, kuru riteņi nav apaļi, bet gan kantaini un ka kājas apaugušas ar smagiem augoņiem. Tā lūk.
km 
-