Mēneša skrējējs. Zigis

Mums gadās tādi pašpārliecinātie mēneša skrējēji, kuri jau sen gaida savu titulu un tad ir tādi, kas, saņēmuši apsveikuma ziņu, jautā, vai tad nu visi kandidāti izbeigušies? Nē, Zigi, tevi jau sen žūrijas apcirkņos esam izcilājuši. Jo sastrādātais nevar palikt nepamanīts – Pasaules vicečempions rogainingā, neskaitāmas uzvaras lielākajos apkaimes rogainingos. Nebūs samelots sakot, ka Zigis ir mūszemes stabilākais un spēcīgākais rogainists, kurš, kā mums gribētos domāt, spētu sevi spilgti parādīt arī taku skriešanā, bet, ak vai – prioritātes… Viņš ir izvēlējies savējo un godam to pārstāv! Dāmas un kungi – Zigmunds Bībers jūsu uzmanībai!

---

• Zigis
• sāka skriet - 13/06/2011
• noskrieti - 19204 km, laiks - 1989:25:03 h
• labākais maratons - 2:56:24 (2018)
• 2024. gadā noskrieti 1389.3 km
• vidēji šogad 81.7 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 79 km ar vidējo ātrumu 05:18 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais vakar ar 22.27 km

Renča skaitlis šogad - 18 (RS 19 vajag 1x vismaz 19km) RS90 - 18 (RS90 19 vajag 3x vismaz 19km)
Nosūtīt vēstuli

---

Tava kroņa disciplīna ir rogainings. Kā līdz tam nonāci? Kas bija tavas pirmās sportiskās aktivitātes?

Pirmās sportiskās aktivitātes bija (ap 2010.-2011.gadu) orientēšanās Magnētā un OK Kāpa organizētajā “Saulkrastu pavasarī” – pamudinātājs bija kolēģis/orientierists Kārlis Osis. Vēlāk tika iemēģināts xRace, kā arī dalība uzņēmuma stafetes (jā, tiešām tādas kādreiz bija) komandā (Nordea) Rīgas maratonā. Vislielākā motivācija sākt kustēties laikam bija notievēšanai – tobrīd svēru ap 85kg, veidojos par kārtīgu ofisa pelmeni. Šobrīd svars ap 75. Labi būtu tikt līdz 70 – 72kg, bet nekādīgi nesanāk, jo es ēdu visu un daudz. Vairāk skriet nepietiek laika (3 bērni un darbs), mazāk ēst neesmu gatavs.

Tad kādu reizi Kārlis piedāvāja tādu aktivitāti kā 6h rogainings, tās bija Latvijas Rogaininga Čempionāta (kas, kā mēs visi zinām, ir 24h pasākums) satelītsacensības.

Brīnumainā kārtā mēs uzvarējām un āķis bija lūpā (tikai vēlāk sapratām, ka esam apsteiguši sievietes, bērnus, pensionārus un visi dūži protams bija 24h distancē).

Kas nosaka komandas biedra izvēli?

Primitīvi ņemot – vai ir pietiekami ātrs un vai ir pieejams sacensību datumos. Bet filozofiskāt pieejot – komandas biedram ir jāpadara tevi labāku. Rogainingi ir kā triatloni (plānošana, skriešana, orientēšanās), un komandas biedram jābūt līdzvērtīgam vai spēcīgākam vismaz kādā no šīm 3 lietām. Man ir un ir bijuši sasodīti labi komandas biedri un biedrenes – iepazīti daudzi forši cilvēki, “riktīgs” positivus!

Kāpēc neesi vēl ievilkts taku skriešanā?

Īsā atbilde – nepietiek laika.

Garā – es piedalījos pašā pirmajā Stirnubukā, kas bija Šlokenbekas muižā, un jau tad sapratu – šis būs kaut kas labs. Pats foršākais, ka ģimenei bija ko darīt tajā laikā, kamēr es skrienu. Organizators ir fantastisks, atmosfēra lieliska. Šodien jau droši vien visi dalībnieki ar ģimenēm vairs nesatilpst muižas pagalmā, bet toreiz tā bija tāda drošā zona, kur bērni varēja dzīvoties un darboties. Pēc tam visiem stāstīju par šo, pats ierakstīju kalendārā nākamā gada posmu. Noteikti kādreiz vēl atgriezīšos. Bet rogainingi jau ir kā taku skrējieni, kur trasi Tu nosaki pats – vari skriet pa ceļiem, takām, vari pilnīgā offroad – “pa taisno” (mans mīļākais stils).

Tavā kontā ir arī Rīga – Valmiera. Vai vari salīdzināt 9,5 stundas uz asfalta ar 12h rogainingu?

Grūti ir abos, protams. Bet rogaininga burvība ir tajā, ka prāts ir nodarbināts ar orientēšanos, ar ceļa izvēli, ar pārplānošanām, kā rezultātā laiks paiet ātrāk un nejūti tik ļoti, ka ir grūti.

Kas palīdz rogainingā diennakts otrajā pusē uz noguruma fona saglabāt prāta asumu?

Vislabāk palīdz tas, ka rogainings ir komandu sports – divatā orientējoties, kaut kā jau izdzīvo. Bet ja tikai viens navigators, tad – tā čābīgāk un var ieberzties ne pa jokam.

Šogad Rīgā maratonu izskrēji no 3 stundām. Būs turpinājums vai ambīcijas maratonā ir apmierinātas?

Jāsaka paldies 3h tempa turētājiem, topinjs un druupijs, tik žēl, ka viņi nedrīkst pastumt “nolūzušos”, un pašam jāaizgādā savs ķermenis līdz finišam. Pagājušajā gadā neklausīju Džokeru, likās, ka sākums tik viegli, tik viegli, ka nav ko turēties pie 3h TT- es taču varu ātrāk! Un tad mani “nobrauca” TT “vilciens” kaut kur uz Vanšu tilta (apbrīnoju Viktorīnī, kurš varēja saņemties un panākt viņus). Vēl lielāks paldies jāsaka Ario par skraidīšanu līdzi ar plakātu un uzmundrināšanu– jutos kā slavenība un vienkārši nedrīkstēju “nolūzt”!

Kā jau kuro reizi pēc finiša teicu, ka viss – nekad neskriešu šito sū… vairs. Bet, kad paiet 30 minūtes, tu sāc domāt (velniņš uz pleca darbībā?) – hei, es taču varēju ātrāk, ne? Es noteikti varēju ātrāk! Mazliet tik jāpatrenējas un … !

(būtu forši ja eksistētu TT uz 2:45-2:50)

Pieredze un kondīcija tev droši vien ļautu būt konkurētspējīgam gan asfalta, gan kalnu ultrās, 24 h skrējienos. Ir plānos ko no tā visa pamēģināt nopietnāk?

Godīgi sakot – nē. Gribētos jau visu pēc kārtas, bet laika trūkums liek prioritizēt. Nr.1 ir rogainingi, tad noteikti LRM, un tad vēl paķeru klāt kaut ko sezonas laikā. Šogad, piemēram, pamēģināju Amberrace swimrun – patika, un iesaku visiem. Tas ir līdzīgi kā Stirnu buks (atmosfēra, skriešana pa takām), bet pa vidu vēl jāpapeld. Lai cīnītos par pirmo vietu, jāiemācās peldēt, ar skriešanu nevar uzvarēt. Nākamgad varētu pamēģināt Sporta klasi – starts uz kuģīša 2km no krasta!

Kas ir tava spēcīgākā motivācija?

Globāli domājot – dēls un meitiņas, kā arī Latvija. Ja runājam šaurākā izpratnē, piemēram, kas palīdz izturēt pēdējos km vai pēdējās stundas, tad tā ir sevis mānīšana – vēl mazliet un tad jau būs viss, vēl tik līdz tam pagriezienam utt. Kā arī domāšana par normālu ēdienu finišā.

Lielākais gandarījums?

Protams, tad, kad ir paveikts iecerētais vai arī kad ir izdevies kas pāri saviem spēkiem/kondīcijai. Dīvaini, bet līdzšinējie lielākie panākumi rogainingā (LRČ 3.vieta, WRC 2.vieta) ir bijuši ar tādu mazu skābuma piegaršu – saprotot, ka pats esi “nolažojis” un varēja labāk. Bet gandarījums ir arī vienkārši no būšanas dabā (bez patosa) – gan piedzīvojot Latvijas dažādību, gan arī iepazīstot Eiropas dabu. Vēl jau mēģinu iebīdīt dēlu fiziskajās aktivitātēs, un, kāpjot uz pjedestāla ar viņu, piedzīvoju līdzīgas sajūtas kā tad, kad iemāci bērnam pirmo reizi braukt ar velo! Bet viegli jau neiet cīņa/konkurence ar telefonu un TV – Filip, ja Tu lasi, tad zini, ka tētis grib, lai Tu vairāk skrien!

Ir kādi specifiski treniņi vai pamatā krāj kilometrus?

Pagājušā gadā, gatavojoties WRC, sadarbojos ar Džokeru gan kā komandas biedru, gan kā treneri. Šogad ģimenes apstākļu dēļ (meitiņa ieradās martā) nevaru atļauties sekot treniņplāniem, tādēļ pieeju tā brīvāk, līdz LRM skrēju vairāk tempiņus, bet šobrīd, ne bez Džokera palīdzības, gatavojos ERC2018 Ukrainas kalnos – meklēju reljefu (nav viegli manā apkārtnē).

Novēlējums kluba biedriem.

Veselību un tad viss ir iespējams! Novēlu Jums laimē diet un pamēģināt rogainingu protams (droši rakstiet/ zvaniet/ nāciet ciemos – padalīšos ar padomu).

---

 

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.