Minimaratons

Tas nu ir noticis. Esmu piedalījies savās pirmajās sacensībās jaunā maratonista karjerā. Protams, salīdzinot ar visiem tiem tūkstošiem mans veikums ir smieklīgs, bet tas nemazina manu un sievastēva lepnumu. Noskrēju minimaratona distanci. Savu iepriekšuzstādīto plānu neizpildīju, bet nevarēju jau paredzēt apstākļus un visticamāk tā bija kļūda aprēķinos un nevis mans tizlums. Distances katru kilometru veicu par pusminūti ātrāk nekā treniņos, kā arī mans rokas pulkstenis uzrādīja 5,6km veikšanu. Laiks attiecīgi atbilstošs – 26:20

Pats pasākums jau viss cauri bija tautas pasākums, jo ejot uz sacensību vietu redzēju kā trīs tēvaiņi izkāpj no mašīnas treniņtērpos, aizkurina cigaretes, iedzer aliņu un dodas skriet, kā arī visi tie spermatozoīdi, tārpi, vikingi, meitenes ar vainadziņiem un cūciņas. Ļoti vienojoši un enerģijas pilns – noteikti labāk piedalīties šādos pasākumos un nevis doties uz naktsklubiem. Nešaubos ka dalībnieku vidu bija arī tādi, kas ieradās nu pat no nakts uzdzīves un pieveica distanci ātrāk nekā es.

Distances sākumā protams visi tika apskrieti, līkumots, pa zāli, spraucoties un mainot skriešanas ātrumu dēļ drūzmēšanās, bet orķestris ar savu ārā nākošo pīrādziņu deva vajadzīgo stimulu skriet tālāk un ātrāk. Mazie bērni, futbolisti-karognesēji, kas skrēja garām skaidri parādīja, ka jārīkojas ka reiz teicis Ļeņins – jātrenējas, jātrenējas un vēlreiz jātrenējas. Vecums nenāk viens. Sīkais futbola kedās skrien ātrāk nekā es ar Nike pēdējā modeļa tērpu, speciāliem apaviem, augstās tehnoloģijas pulksteni un veģetāru ēšanu.

Otrā puse bija grūta un finiša spurtu varēju uzsākt tikai pašā beigu koridorā un fotografēšanos, bet es esmu lepns par to ka pieteicos, piedalījos un noskrēju ātrāk nekā mans treniņu partneris. Tagad iekšā ir tāda sajūta ka vajadzētu vēl, ne tikai gaidīt septembri un pusmaratona skriešanu, bet daudz ātrāk mēģināt vēl tādas īsākas distances sacensību režīmā – tas piedod vajadzīgo asumu, sajūtas un apmierinājumu. Skrieniet, skrieniet un vēlreiz skrieniet.