Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Šarmelšeihas pusmaratons

Jau vairāku gadu garumā ir izveidojusies tradīcija – katru rudeni kopā ar sievu braucu ceļojumā, kura pamatmērķis ir noskriet pusmaratonu. Lēmums, kur un kad braukt, tiek pieņemts pavasarī, jau pirms pavasara Rīgas maratona. Rūpīgi izpētu AIMS kalendāru, pieskaņoju datumus savām un ģimenes svinamajām dienām, izstudēju potenciālo galamērķu mājas lapas, pieņemu lēmumu. Šoreiz sanāca tā, ka iepriekšējā rudenī sāku iet un pabeidzu daivinga kursus, un bija vēlme un iespēja apvienot abus – gan skriešanu, gan niršanu. Tamdēļ tika izvēlēta šī eksotiskā vieta Āfrikā – Šarmelšeiha.

Rakstot vairāk pievērsīšos organizatoriskajai pusei un sajūtu aprakstam, nevis rezultātu analīzei. Jo Valmieras maratona dienā izmežģīju potīti un atļāvos noskriet pirmo treniņa skrējienu 5km tikai 6 dienas pirms starta Šarmelšeihā. Startēju ar pamatdomu – finišēt kontrollaikā 2 stundas un 45 minūtes, un ar bažām, vai potīte to atļaus.

Šarmelšeihā ierados svētdien, un līdz startam piektdien bija pietiekoši laika, lai kaut nedaudz aprastu ar +30 grādu karstumu. Viesnīcas trenažieru zālē, kurā ar visu jaudu darbojās kondicionieris, pāris reizes nedaudz paskrēju. Daudz citu darbu sanāca, kuri sākās jau no agra rīta, tādēļ skriešanai rīta pusē laika nebija (gan uz Kairu jālido, gan nirt uz visu dienu ar kuteri jābrauc), bet vakarā noguruma slinkums ņēma virsroku.

Pēc nolikuma, kuru biju pēdējo reizi aplūkojis divas nedēļas pirms izlidošanas, bija dotas trīs dienas pirms starta, lai reģistrētos no 09.00-11.00 pretī vecā tirgus laukuma ieejai. Ierodoties trešdien pie augstāk minētās ieejas, nekas neliecināja par pusmaratona norisi un tā reģistrāciju. Jautāt kādam vietējam bija bezcerīgi, jo nācās skaidrot, kas tas ir pusmaratons un cik viņš ir garš. Uz ko saņēmu neviltotu izbrīna pretjautājumu – kāpēc jāskrien, un pa tuksnesi, un šādā karstumā. Pie tam, vispirms rīta stundā bija jāatrod kādu, kurš kaut nedaudz, bet saprot angliski. Brīnumainā kārtā tirgus tālākajā nostūrī atradu interneta kafejnīcu un konstatēju, ka nolikumā ir izmaiņas un reģistrācija ir tais pat laikos, bet klubā PACHA. Kontakttelefoni uzrādīti nebija. Taksisti, protams, zināja, kur atrodas klubs, bet vest gribēja mani visur, tikai ne uz klubu, jo klubs taču no rīta esot ciet. Beidzot, kad nonācu klubā, par pusmaratonu man atkal nācās nolasīt īso vēstures kursu un pastāstīt, kāpēc es skrienu, pie tam vairākas reizes, jo tikai ceturtais pieaicinātais zināja man pateikt, ka viņš pazīstot vienu, kas ar pusmaratona organizēšanu nodarbojas. Beidzot vakarā, sazvanot organizatoru un aizrādot, ka ap 11.00 neviens klubā mani nereģistrēja, saņēmu izbrīna pilnu skaidrojumu, ka nav jau vēl vienpadsmit, lai nāku noliktajā laikā (vakarā) un viss būs kārtībā. Austrumu valstīs daudz kas notiek citādāk. Tā ka man vakarā nācās vēlreiz mērot ceļu no viesnīcas, kas atradās ārpus pilsētas, uz klubu.

Toties piektdienas rītā uzreiz pēc sešiem jau biju vakariņās, neskatoties uz to, ka ceturtdien visu dienu pavadīju uz kutera, nirstot jūrā, bet nakti – gultā, kura nepārtraukti viļņojās ,. Noteiktajā satikšanā vietā ierados ar četru minūšu nokavēšanos,ar domu, ka šai valstī, un pie tam, ja pasākumu organizē Itāļi, nekas nenotiks laikā. Notika gan, un nācās uz starta vietu, kas atradās Ras Mohamed nacionālā parka teritorijā, braukt ar taksi.

Visa informācija, kas skanēja diktofonā, bija itāliski, jo pasākumu organizē itāļi. Kad mēs ar kuveitieti, kuru mēģināju pierunāt braukt uz Rīgu skriet, palūdzām arī dažreiz ko angliski pateikt, tad mums par godu arī angliski sāka šo to stāstīt. Es ar savu kreklu, kuru rotāja uzraksts “Latvija”, vietējiem biju eksotika. Dalībnieku vidū biju no vistālākā ziemeļu punkta. Cilvēki nāca klāt runāties.

Izejot 9.00 uz starta, nedaudz bija jāpagaida, jo ambulances mašīna ar mediķiem traucoties uz starta vietu un esot jau tepat aiz pēdējā līkuma. Bez viņu klātbūtnes pasākums notikt nevar. Tā mēs 29 grādos nogaidījām 20 minūtes. Biju jau nedaudz sakarsis. Sāku skriet lēnām, tērzējot ar kuveitieti un mēģinot viņam pastāstīt, kas ir sniegs. Arī pēc otrā kilometra viņam nebija skaidrs, kā tas ir, ka ledus no gaisa krīt. Dzirdinātavas bija ierīkotas pēc katriem trim kilometriem. Gaisa mitrums atbilstoši publicētajām laika ziņām 0. Eiropā skrienot, parasti pēc pirmajiem 5 km dzert neprasās un dzeru tikai pieklājības pēc. Tuksnesī jau pēc 3 km izdzēru puslitru. Ūdeni pasniedz vēsu, 0,7 litru plastikāta pudelēs. Otro ūdens pudeli uzlēju sev uz pleciem un muguras. Ap ceturto kilometru sapratu, kamdēļ liela daļa skrējēju skrien ar ūdens pudeli rokā. Pie sestā kilometra dzirdinātavas vienu pudeli gandrīz izdzēru, otru uzlēju sev virsū, bet trešo paņēmu līdzi rokās. Skrienot uz kājām neskatos, bet ap septīto kilometru, domādams, ka ne tās zeķes esmu uzvilcis, kaut kā spiež un neveikli čabas uzvedas, pamanīju, ka liela daļa manis lietā ūdens ir uzkrājies zeķēs un botās, kam apkārt izveidojies smilšu slānis. Vismaz bija nodarbe, un mēģināju izrēķināt, par cik kilogramiem manas kājas ir palikušas smagākas.

Asfalts bija tikai pirmos 2,5 kilometrus, tad sākās nenosakāma materiāla segums. Un – jo tālāk skrējiens norisinājās, jo drausmīgāks tas kļuva. Ap 17. kilometru, kur trase gāja gar līča krastu, nācās skriet pa gliemežvāku lauskām. Te gan jāpiezīmē, ka tie bija lielie, tā ap 20-30 cm jūras gliemežvāki. Posms nebija garš, metri 500, bet vizuāli iespaidīgs. Trase vietām vijās līkločiem, augšup lejup pa koraļļu rifiem, mainoties ar iespaidīgiem gariem smilšainiem gabaliem gar jūras krastu. Neizpalika arī posms, kas man līdz šim asociējās ar tuksnesi. Smilšu (kādas pie mums Jūrmalā) kāpas augšup, lejup ar dziļām smiltīm. Trase bija gan ar gariem lēzeniem kāpumiem, gan nelieliem un stāviem kāpumiem. Pēdējā kilometrā organizatori īpaši parūpējās. Nācās uzskriet koraļļu rifā. Mūsu Vanšu tilts, salīdzinot ar to, ir pupu mizas. Manā skatījumā – kā nesakopts būvlaukums, kurā nesen sagruvis debesskrāpis, ar sadauzītu gāzbetonu, kur vietām ārā spraucas paneļu bloku atlūzas. Uz starta tikām brīdināti, ka koraļļi ir ļoti asi, un nav vēlams krist. Kā apliecinājums tam, viena kundzīte, lejup skrienot, paklupa un nevarēja turpināt skriet, jo nobrāzums bija ļoti dziļš un asiņojošs. Bet līdz finišam bija palikuši vien 400 metri.

No devītā kilometra dzirdinātavas līdz divpadsmitā kilometra dzirdinātavai, kā visos iepriekšējos pusmaratona skrējienos, diskutēju ar sevi par tēmu, kas ir primārais – rezultāts vai labsajūta. Citas reizes skrienot šādu diskusiju ar sevi sāku ap 15. kilometru, bet šeit lika sevi manīt sāpošā potīte un apstāklis, ka fiziski nebiju sagatavojies. Un, kā vienmēr, lēmums bija – finišēt ar smaidu.

Finišā izrādījās, ka gaisa temperatūra kādu laiciņu jau ir +34 grādi. Biju apmierināts un sajūsmā. Apkārtējā atmosfēra bija burvīga, jo ap 70% no pusmaratona dalībniekiem bija itāļi. Paralēli notika arī 5 km satelītskrējiens, kura dalībnieki pārsvarā bija vietējo viesnīcu un veikalu darbinieki.

Visi Itāļi un citi ārzemnieki satilpa 6 lielos komfortablos autobusos, bet, pirms izbraucām atpakaļceļā, nācās sēdēt autobusā 20 minūtes. Organizatori kopā ar vietējiem policistiem, kuri, bruņojušies ar rācijām un automātiem, man neskaidrā valodā savā starpā sabļaustījās un haotiski skraidīja. Un tad kalna galā parādījās Antonio (vīrs ap gadiem 80) ar Itālijas karogu uz pleciem. Viņu pavadīja divi kvadracikli un divi līdzskrējēji. Viņš bija nolēmis finišēt pēc 4 stundām un 20 minūtēm. Puse itāļu no autobusiem izbira, dažu sekunžu laikā no organizatoru busiem tika izņemti reklāmu plakāti un pilnībā atjaunots novāktais finišs, lai Antonio varētu finišēt. Trīs minūtes pēc Antonio finiša ar policijas eskortu priekšpusē un armijnieku džipu pilnu ar ložmetējniekiem aizmugurē visi seši autobusi uzsāka atpakaļceļu uz pilsētu.

Bet sākums visam bija Pekinas olimpiāde, kad mūsu Jeļena Prokopčuka pamatoti atteicās skriet lielā karstuma dēļ. Tad arī pieņēmu lēmumu – pamēģināt skriet pa tuksnesi karstumā. Nākamais mērķis – tuvāko trīs gadu laikā noskriet pilno maratona distanci, bet mums, eiropiešiem, pieņemamos laika apstākļos. Tas varētu notikt Valmierā, jo sanāk vasaras garumā lēnām un nesteidzoties sagatavoties.

P.S. Raksts tapa vairāk nekā pirms pusgada. Savu pirmo maratonu skriešu 13. novembrī Atēnās. Klasisko maršrutu no Maratonas ciema līdz Atēnu centram.

9 komentāri rakstam Šarmelšeihas pusmaratons

  • Lauma laumiic

    Sirsnīgi un forši. Pirmā doma izlasot par zeķēm un apaviem bija – sabiruši akmentiņi, kur tuksnesī akmeņi. Riktīgi sasmējos par Antonio un Itāļu fikso finišu.

  • sm72 sm72

    Jauki. Atsauca atmiņā man manu noskrieto maratonu 200 km no Šarmelšeihas. Vienīgi japrecizē, ka Šarmelšeiha nav Āfrikā:)

  • Labais! Temperatūra kā labākajos Kuldīgas pusmaratonos :)

    Starp citu, kāds tad bija rezultāts?:) Kaut ko līdzīgu mums derētu noorganizēt, piemēram, Tobago :)

  • Aivars Aivars

    Iedvesmojoši… laikam pamēģināšu arī es nākamgad atrast ko eksotisku un finišēt ar smaidu! :)

  • ro

    Ļoti labs apraksts, kas lika sajust šī skrējiena izjūtu. Tiešām neparasti un eksotiski :).

  • sm72 sm72

    Aivar esi uzmanīgs savā izvēlē, jo tās tuksneša smiltis ir tik pat uzbāzīgas (lien iekšā kedās), kā vietējie tirgotāji:) Pie tam jāapzinās, vai Tev patiks skriet maratonu, ja Tev blakus kādu maratona distances daļu skries pakaļ beduīnu bērneļi un prasīs, lai iedod dolāru, neatkarīgi no tā, ka būsi apģērbā bez kabatām:D

  • Vaivars

    Super! :) skan trakot aizraujoši :) ļoti labprāt kko tādu pamēģinātu.

  • Ivars Ivars

    Sirsnīgi tie itāļi, nepaslinkoja atjaunot finišu Antonio dēļ. Labi, ka neaizbrauca 5 minūtes ātrāk :)

  • druupijs druupijs

    Itaalju skreejeeji laikam daudzi taadi sirsniigi-man arii palikushas gaishaa atminjaa par vinjiem no 2010 nordea maratona- viens mani 500m pirms finisha ne tikai uzmundrinaaja, bet beigaas finisheejaam rokaas sadevushies- veeljoprojaam apbriinoju kaa skrieshana vieno cilveekus :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.