Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Svētdienas mērenā skrējēja Valmiera 2011

Jauns personiskais rekors, otrais oficiālais maratons un paši smagākie beidzamie pieci kilometri manā visā īsajā viena gada skriešanas “karjerā.” Pirms skrējiena vispār centos nedomāt par rezultātu, apsolīju sev vadīties tikai un vienīgi pēc sajūtām distancē.

Garie gabali ir skrieti gana daudz treniņu režīmā, bet pēdējo 4 nedēļu laikā pirms maratona sanāca arī divi visnotaļ cienījami ātruma “treniņi” sacīkšu režīmā – LSC čempionāts šosejā 30km un BalticMiles pusmaratons. Ka arī Nike Riga run 10km, lai arī īss, tomēr arī noderīgs skrējiens. Tāpēc no distances nebija bail un zināju, ka pieveikšu to jebkurā gadījumā, uz rezultātu neiespringstot, bet kaut kur dziļi dziļi sevī paturot vēlmi kaut pa kripatiņu uzlabot savu pirmo sniegumu Nordea maratonā (3:43). Tā kā līdz šim Valmierā vispār nebija skriets, par distanci nebija ne mazākās nojausmas – reljefs, pagriezieni, segums, ātrumi. Pēc nostāstiem Valmieras distanci dēvē par kalnainu, tāpat kā Kuldīgas pusmaratonu par svelmainu. Šogad Kuldīgas “slava” neattaisnojās, līdz ar to nodomāju, ka gan jau arī Valmiera nav tik skarba, kā tas varētu likties, palasoties dažas diskusijas internetā.

BalticMiles apcirptais pusmaratons nočāpots pa 1:32 un atlikusī nedēļa līdz maratonam tiek aizvadīta pavisam rāmi – divi īsie lēnie skrējieni ne vairāk par 7km, nekādu pārmērību ikdienas režīmā. Ja pirms Nordea daudzmaz piedomāju pie uztura un apmēram mēnesi lietoju kompleksos vitamīnus, minerālvielas u.c. plaši pieejamus un sportistiem domātus elementārus preparātus, kas stiprina organismu un sagatavo ilgstošām slodzēm, tad pirms Valmieras nolēmu iztikt bez speciāliem līdzekļiem un paļauties uz vasaras garumā dabīgā ceļā uzņemtām vielām. Grūti objektīvi izvērtēt šāda soļa pareizību vai nepareizību, jo tad būtu jāveic nopietnāks veselības stāvokļa ilgstošāks monitorings un jākonsultējas ar speciālistiem. Katra ziņā, Valmierai piegāju „tīrs”, treniņu procesā bez ūdens nekas nav lietots, izņemot atjaunojošos dzērienus pēc ilgstošām slodzēm, ja skriets virs 20km. Viss pārējais – vienkāršie un saliktie ogļhidrāti, sāļi, vitamīni – tikai tik, cik ar pārtiku. Principā, tā kā par mērķi netiek izvirzīti kaut kādi augsti sportiski rezultāti, visu to moderno sporta uztura „ķīmiju” atstāju tikai īpašiem gadījumiem – kaut kādām ekstremālajām slodzēm, tādām kā 24h sacensības vai garo gabalu skriešana, kad organisms tiek pakļauts ļoti nopietnai un vienlaicīgi tik patīkamai „vardarbībai.” Tāpēc Valmierai biju bruņojies tik ar dažām ogļhidrātu želejām un paļāvos uz nu jau tradicionāli pieejamiem sporta dzērieniem distancē, kādi bija visās iepriekšējās sacensībās.

18.septembra rīts, 07:00, esmu augšā pirms modinātāja. 5 karotes vieglas auzu putras, banāns, glāze Coca-cola. Līdz startam 5 stundas, tad jau vēl var atļauties drusku „uzkost”, ja starts būtu pēc 2-3h, tad vairāk par 1 banānu nekas nesanāktu – jau ir pieredze ar pretīgu sajūtu, kad notiesājot normālas brokastis vēlāk skrējienā ir stundām ilgi jāmokās ar smagumu. Lai arī kādi būtu mīti par Coca-cola graujošo negatīvo iespaidu uz organismu, esmu pie sevis piefiksējis, ka diennakti pirms ilgstošām slodzēm lietojot 1.5-2 L šīs pretrunīgās dziras, jūtos ļoti labi – „iekšas” vieglākas un tīrākas, pat apēstās putras un augļu „smagums” pazūd acu mirklī. Vēders nepūšas un nestreiko, 4-kārtīgai cukura devai noteikti arī ir savs efekts uz enerģijas krājumiem.

09:30 esmu Valmierā, paspēju vēl noparkoties pie paša sacensību centra Valetta stāvlaukumā. Sportlat un saistītie ļaudis jau rosās, izņemu starta numuru, tieku pie maratona piemiņas krekliņa un nesteidzoties dodos apskatīt starta-finiša zonu un pieguļošos tuvākos distances posmus. Pēdējais kāpums pirms finiša nemaz tik draudīgs nav, kā par to internetā izteicās daudzi skrējēji. Iespējams, šogad nedaudz pamainīta distances konfigurācija, grūti komentēt. Aplis ir drusku virs 10km, tātad, būs jāveic 4 palieli apļi, kas vairāk tā kā priecē, jo ātri varēs iegaumēt trases īpatnības un piefiksēt iespējamos atpūtas posmus, kāpienus, izrēķināt attālumus līdz dzirdināšanas punktiem un starpfiniša zonām, tai pat laikā nebūs vienmuļi jāriņķo apkārt, ja aplis būtu, teiksim, 5km.

Tā, nemanot, paliek stunda līdz startam, jāsāk „pucēties.” Par cik dažādas laika prognozes svētdienai bija nedaudz pretrunīgas, līdzi paķēru vairākus skriešanas komplektus, lai uz vietas izlemt – kurš šoreiz būs atbilstošāks un kurā jutīšos komfortablāk. Tā kā temperatūras režīms jebkurā gadījumā būtu ap 15-18 grādiem, mākoņu maz un saulīte varētu diezgan labi karsēt un stiprs vējš arī nebija novērots, priekšroku devu vieglākam un nepieguļošam apģērbam – pavisam īsiem Odlo sacensību šortiem un Supernova Glide T-veida kreklam no Adidas. Par zeķēm nedaudz šaubījos, jo dažās citās sacīkstēs jau ir nācies izjust nepiemēroto zeķu nozīmi. Tomēr, izšķīros par labu garajām kompresijas zeķēm – ar tām ir noskriets arī pirmais maratons un sajūtu līmenī arī citos skrējienos virs 30km kompresijas zeķēs jutos mazdrusciņ labāk, toties pusmaratonā nesalīdzināmi vieglāk ir ar visīsākajām „More Miles”. Noteikti, tas viss ir ļoti subjektīvi un tās ir tikai manas iekšējās sajūtas un izjūtas, bet 42km jāskrien tieši man un tās sajūtas distancē ir tikai un vienīgi manas, ar kurām man pašām būs jāsadzīvo turpmākās 3-4 stundas un vēl arī krietnu atjaunošanās periodu pēc sacīkstēm. Tāpēc, no sava – svētdienas skrējēja skatu punkta, varu droši apgalvot, ka ja man būtu visērtāk skriet omes adītā džemperī un vilnas zeķēs – es skrietu tajā! Secinājums – ņemam vērā tehnoloģijas un progresu, bet neatstājam novārtā savas sajūtas, neļaujot sev akli uzķerties uz krāsainajiem bukletiem, kuri aicina mūs iegādāties šādus vai tādus unikālus un vienreizējus sporta produktus.

20-25 minūtes pariņķoju skriešus ap sacensību centru, izstaipījos, izelpojos, satiku vairākus paziņas, apmainījāmies ar pāris replikām, novēlējām viens otram veiksmi. 10 minūtes līdz startam, pulcējamies starta koridoros. Visapkārt daudz pazīstamu seju un tik pat daudz nepazīstamu, bet visi smaidīgi, pozitīvi satraukti, alkst dzirdēt starta signālu, lai katrs dotos savā īsākā vai garākā ceļojumā, izbaudot un pārbaudot sava rakstura un gribasspēka neprognozējamos līkločus. Absolūti nekāda satraukuma, domās jau esmu noskrējis tos 42. Vēl tikai atliek iztēloties rezultātu – 4h? 3:43? Varbūt ātrāk? Nav ne jausmas… Atskan starta signāls, varu doties pārbaudīt – kāds tad šoreiz būs tas cipars, vai drīzāk – ciparu kopums: vidējais pulss, maksimālais, vidējais ātrums, ātrākais kilometrs, lēnākais, ātrākie 10km, pirmie 21km un vesela virkne citu ciparu kombināciju, kuras vēlāk analizējot, precīzi raksturos manu skrējienu, stratēģiju, kondīciju, kļūdas un liks izdarīt virkni secinājumu.

Burzma ātri vien “izsūcas”, pēc pirmajiem 2-3km jau pamazām sāku pielāgoties tempam un elpošanai, lēnām ieslēdzos. Parasti pilnībā sāku izprast savu skrējienu ap 5-7. kilometru, tieši tā notiek arī šoreiz, jau ap 5to km sataustīju savu tempu, sāku pamazām sazīmēt iespējamos konkurentus vai ceļabiedrus, tempa turētājus un motivācijas avotus. Vienlaicīgi pētu apkārtni un cenšos iegaumēt trases īpatnības, kas var noderēt vēlāk, pēc 30km. Trases konfigurācija patīk, reljefs arī, segums arī caurmērā labs un īpašu uzmanību neprasa, bīstamo vietu pavisam maz, kur var iedzīvoties kādā traumā. Patīk apmēram 4-4.2 km garā cilpa, kurā iznāk labu gabalu skriet pret plūsmu – pa ceļa otru pusi sākumā vērojot līderus, aiz cilpas pagrieziena, savukārt, nedaudz lēnākus skrējējus. Abos virzienos satiec pa kādam pazīstamam – uzsauc, aplaudē, uzmundrini, nopriecājies. Vienlaicīgi var izdarīt arī daudz secinājumus par savu skrējienu, vērojot un vērtējot pazīstamu stiprāku vai vājāku skrējēju sniegumu – tempu, soli, attālumus. Apmēram saproti savu pozīciju, izvērtē kur vajag pielikt vai gluži otrādi – labāk piebremzēt, nepakļaujoties pirmās puses azartam un nesadegot pārāk agri. Pirmie 10km paskrien nemanot, viss notiek viegli, gandrīz bez piepūles, 49 minūtes. Saprotu, ka varu un vajag otros 10 turēt līdzīgā tempā un tad uz trešā apļa sākumu veikt nepieciešamās korekcijas.

Dzirdināšanas punkti izvietoti pieņemamos attālumos un nešķiet, ka trūktu. Vienīgi, pārsteidz tas, ka pirmajā aplī nemanu “sporta dzērienus”, kas jau ir kā ierasts – neatņemama daļa nopietnos skrējienos. Nodomāju, ka tos sāks pasniegt tikai maratonistiem un sākot ar trešo apli… Vēl jau tikai otrais aplis knapi pusē. Trase jau pa lielam ir iegaumēta, arī daudzi līdzjutēji ar saviem uzmundrinājuma saukļiem šķiet kā savējie. Cilpa – atkal satieku līderus, lielākā daļa no tiem, spriežot pēc numuru krāsas, skrien pusmaratonu, tas arī loģiski – viņu kopumā ir apmēram 2.5 reizes vairāk un temps salīdzinoši ātrāks. Atkal ir iespēja sasveicināties ar draugiem, kolēģiem, paziņam, kas skrien priekšā un aiz muguras. Jāatzīmē, ka no tiem visiem tikai daži skrien pilno distanci, tāpēc apzinos, ka atlikušie divi apļi būs jāpavada krietni lielākā “vientulībā”. Jau gandrīz visu otro apli skrienu apmēram vienu un to pašu skrējēju kompānijā, pa retam apdzenot pirmos “noplīsušos”. Dažus metrus sev priekša turu vīru melnajā – mans kaimiņš, ar kuru neesam pazīstami. Nezinu, kādu apsvērumu dēļ, bet iedomājos, ka viņš arī skrien 42km. Liels būs mans izbrīns, kad viņš otrā apļa galā aizies koridorā pa labi uz finišu. Līdz tam vēl apmēram 3-3.5km, no muguras pietuvojas maratona tempa turētāji uz 3:30, šķiet, ka viņi ir attapušies, ka nedaudz atpaliek no grafika un cenšas to iedzīt – palaižu šos priekšā un turpinu skriet savā tempā, vērojot šos un viņu oranžos vai sarkanos balonus no apmēram 80-100m attāluma, kurš kādu ilgāku laiku nepalielinās un nesarūk. Otrā apļa beigas, kaimiņš negaidīti ieskrien finišā. Otrais aplis paveikts nedaudz lēnāk par pirmo, bet kopumā pusamaratons pieveikts 1h un 40 minūtēs. Jūtos svaigi un lieliski, 4 minūtes labāk par Nordea maratona pirmās puses sniegumu un ar krietnu spēku rezervi.

Trešais aplis ir sācies, skrējēju rindas manāmi sarukušas – daļa pusmaratonistu jau beiguši savu distanci, daļa vēl tuvojas finišam, kaut kāda daļa, kas iepalikuši, šobrīd tiek apdzīti par apli. Maratonisti manāmi reti – aiz muguras varbūt kādi 2 un tālu priekšā vēl pāris. Pēkšņi attapos, ka 3.apļa sākumā dzirdināšanas punktā atkal bija tikai ūdens… un banāni… Kā tad ar izotoniskiem dzērieniem? Kā ar elektrolītiem? Lai arī laukā nav pārāk karsts, tomēr svīšana ir pamatīga un apzinos, ka pēc noskrietiem nu jau 24-25km esmu zaudējis gana daudz sāļu un minerāļu, kurus derētu atjaunot, kaut vai ik pa pāris kilometriem malkojot sporta dzērienu kura Valmierā nav. Līdzi ir tikai dažas želejas, kas pie nepieciešamības labākajā gadījumā dos nelielu enerģijas lādiņu kādām 30 minūtēm. Cenšos par to nesatraukties, bet lai arī skrienas joprojām viegli, pulss ierastajā režīmā, tomēr līdz finišam vēl vismaz 17km. Nolēmu samazināt tempu un līdz 4.apļa sākumam pataupīties un atpūsties.

Kārtējā cilpā novēroju, ka daži skrējēji, ar kuriem parasti konkurēju pusmaratonos, šobrīd ir man aiz muguras, arī tie, kas parasti ir par dažām minūtēm man priekšā. Tātad, kaut kādā ziņā skrienu ātrāk nekā pusmaratonā, bet jūtos komfortabli – parādās cerība uzlabot gan savu pirmā maratona finiša laiku, gan pietuvoties sev maģiskai atzīmei 3:30, kura šajā sezonā šķita absolūti nesasniedzama. Bet nu pavīdēja iespēja pacīnīties par 3:32-3:33. Ar tādām domām arī piebeidzu 3. apli – sataupījies un 55 minūtēs, kopumā distancē aizvadījis 2h un 36 minūtes.

Ceturtais aplis sākās ar dzirdināšanas punktu – esmu jau pamatīgi izslāpis, pulsiņš arī uzkāpis virs 170. Vienu ūdens glāzi lēnām iztukšoju, otru vienkārši uzgāžu sev virsū. Karsti. Sporta dzērienu nav un nebūs. Aiz muguras vairāk kā 30km un uz atlikušajiem ir divas ogļhidrātu želeju paciņas. Izņemot to, ka ūdens vairs nespēj pilnvērtīgi nomākt slāpju sajūtu, citādi jūtos labi un sāku pavisam lēni un uzmanīgi kāpināt tempu, tas uzreiz atsaucas uz pulsu – 179… 180… Skaidrs, ka šādā tempā agrāk vai vēlāk izprovocēšu tā saucamo “sienu”, pret kuru var atdurties kā pret betona bluķi un vairs nepiecelties, vismaz ne tuvākajās pārdesmit minūtēs. Cenšos ļoti uzmanīgi ieklausīties sevī un savās sajūtās un nepārforsēt. Tik ļoti iegājis sevī, pa kreiso ceļa malu šādā stāvoklī nejauši aizskrienu garām pagriezienam , kurš ved pa labi – uz cilpu. Skābekļa trūkums, nogurums dara savu – smadzenes nedarbojas kā vajadzētu. Tomēr, instinktīvi sajutu, ka kaut kas nav kārtībā ar trasi – kāpēc tik ilgi neviens neskrien pretī? Pametu skatienu atpakaļ – ak šausmas, meitenes zaļajās vestēs, dzirdināšanas punkts, pagrieziens pa labi, kuru esmu mistiskā veidā palaidis garām un nokātojis jau prāvus 200-250m. Griežu riņķī dusmās uz sevi un kaut ko uzrūcu meitenēm par trases marķējumu un sēdēšanu uz ceļa apmalēm, nevis pareizā virziena norādīšanu. Varbūt pamatoti, varbūt nē. Gandrīz puskilometrs izniekots, tās ir kādas 2 minūtes pie rezultāta. Tomēr, tālumā atkal pamanu tempa turētājus uz 3:30, tātad, viss nav zaudēts. Kājas smagas, pulss jau stabili pie 180, bet jūtu, ka varu. Vajag. Iekšā pamatīgi kaltē, izdzerto ūdeni vispār nejūtu. Apēstā želeja, šķiet, neko neietekmē. Bet elpojas viegli, joprojām varu ieelpot caur degunu. Apmēram cilpas vidus, līdz beigām maksimums kādi 6km.

Šajā aplī pamanu daudzus, kas pāriet uz iešanu, atpūšas, izloka kājas un rokas. Daži manāmi mokas ar sāpēm kājās, vēderā. Man pretī nāk paziņa – totāli “sašauts”, var redzēt, ka ir ļoti, ļoti slikti. Pēdējos gados 42km viņš skrien ap 3:20 un ātrāk, šoreiz laikam nav viņa diena. Mēģinu kaut kā uzmundrināt viņu, veltu viņam aplausus, kaut ko pasaku. “Davaj, apdzen mani!!!” viss ko viņš pasaka. Apmēram izrēķināju, ka cilpā esmu kaut kādas 6 līdz 9 minūtes aiz viņa. Laikam no domām vien par nesliktu rezultātu asinīs palielinājās adrenalīna līmenis. Kaut kas notika zemapziņā – pats negribot un nemanot sāku skriet ātrāk, zaudēju kontroli, zaudēju savu tempu. Jau redzu cilpas galu un pat 3:30 tempa turētāju balonus, esmu nieka divu minūšu attālumā no viņiem. Šajā brīdī pāragrā eiforija saplūda ar neciešamām sāpēm kājās. Knapi noturos lai nenogāzties zemē. Sasodīts. Krampji. Abās kājās. Visos muskuļos. Tāda sajūta, ka visi kāju audi piepildīti ar verdošu izkausētu svinu – karsti, smagi, sāpīgi. Apstājos kā zemē iedzīts miets, saliecies un ar rokām apķēris abas kājas. Gribas iekliegties. Saņemos, mēģinu atsākt elpot, nomierinos. Izstaipu kājas dažādos veidos, pamazām atlaiž. Pieskrien kāds vīrs un piedāvā ūdeni. Padzeros. Pēc 20 sekundēm mēģinu atsākt skriet – kaut kā sanāk. Katrs solis vienalga atsaucas ar sāpēm muskuļos, temps zūd. Cenšos pielāgot soli. Pēc pāris minūtēm atkal krampju lēkme. Šoreiz neatlaiž ilgāk. Atkal izstaipos. Atgūstos. Sakārtoju domas, elpoju. Turpinu skriet. Iekšā totāls tukšums. Tāda sajūta, ka izkaltis ir viss, pat domas un sāpes. Atkal kāds vīrs, iznācis no savas mājas pagalma, piedāvā padzerties – pat ir sagatavojis glāzītes un ūdens bļodu. Super. Cepuri nost. Šie daži niecīgi malki iedveš dzīvību. Tukšuma un bezjēdzības sajūta pazūd, atkal turpinu skriet. Psiholoģiski esmu ticis pāri šim lūzumam, tagad cenšos sevi kontrolēt – katru domu, katru kustību, lai pievarētu arī fiziski šo pārbaudījumu. Pēdējais dzirdināšanas punkts, nu jau ar pilnīgas vienaldzības sajūtu padzeros, uzgāžu sev virsū pāris glāzes un atkal skrienu. Atkal krampji. Atkal stājos. Atkal zinu, ka pārvarēšu un atkal skriešu. Kaut kur aiz pagrieziena jābūt zīmei 40 kilometri, un tad vēl tikai nieka 2km ar astīti. Skriešu, pat jau būs jāstājas ik pēc 200m. Cenšos novērst prātu no sāpēm, ieskatos pulkstenī un redzu, ka ja ļoti, ļoti, ļoti pacentīšos, vēl varu ieskriet zem 3:40. Izņemot problēmas ar kājām un totālu tukšuma sajūtu, neko citu nejūtu, nekādas citas sāpes vai diskomfortu. Slikta dūša nav, elpoju mierīgi. Vienīgi tie krampji un izspiestā citrona sajūta, kad šķiet, ka ar katru soli uz asfalta nokrīt un paliek iztukšotās organisma šūnas, domas un sviedri. Jau trīs reizes esmu nogājis malā izstaipīties un tikt vaļā no krampjiem. Laikam esmu pieradis, jo pēc atzīmes 41km vairs nestājos, vienkārši skrienu. Sāp. Skrienu. Vienkārši sāp, tak lai sāp. Pagrieziens, dīķis, kāpums, pēdējie divi līkumi, nevaru paskriet ne ātrāk, ne lēnāk. Vienkārši skrienu. 3:41. Lūtos kā zaudētājs ar savu patlaban labāko Maratona laiku.

Īsti pat nav uz ko dusmoties. Un es pat nedusmojos. Ne uz savām kļūdām, ne uz organizatoru pieļautām nepilnībām – uz starta numuriem, kurus skrienot bija jāpārsprauž, jo tie vienkārši izšķīda un vienalga vairāk par diviem apļiem neizturēja, ne uz to, ka 3. un 4.aplī, iespējams, šur un tur pazuda trases marķējuma lentes, bet brīvprātīgie palīgi to nepamanīja, vai arī tā bija tikai nelāga sagadīšanās, ne uz to, ka šoreiz visu 42km garumā netiku ne pie viena sporta dzēriena malka, kas, iespējams, arī nospēlēja savu lomu. Jau 10 minūtes pēc finiša sapratu, ka tas viss ir nieki. Aizvadīts viens lielisks pasākums, lielisks rūdījums, lieliska pieredze, lieliska bāze jauniem izaicinājumiem un mērķiem. Satikts daudz cilvēku, daudz smaidīgu cilvēku, daudz cīnītāju. Vienā dienā piedzīvotas neskaitāmas mazas un lielas uzvaras – savas, draugu, paziņu, pār sevi, pār savām vājībām, pār savām robežām, kuras ir tikai galvā un kuras katrs spēj bīdīt šurpu turpu, vajag tikai ticību un motivāciju. Tad lai mums visiem netrūkst tās ticības un vienmēr spējam atrast vai radīt sev motivāciju! Skrienam tālāk, tiekamies un NOSKRIENam – sevi un sevī.

80 komentāri rakstam Svētdienas mērenā skrējēja Valmiera 2011

  • guncha guncha

    Valmieras maratona organizācija tomēr bija vājāka nekā pusmaratoni Ventspilī, Liepājā un NORDEA maratons Rīgā, vēlreiz pārliecinājos, ka, ja ir vēlēšanās izbaudīt maratona atmosfēru un labu organizāciju, jāstartē maratonos ārzemēs…kaut vai Tallinā, ja tālāk netiek.

  • Indra

    Jauks raksts, par izjūtām, sajūtām skrienot un noskrienot.
    Mans mērķis šoreiz vēl bija tikai FINIŠS, tāpēc viss nāca tā viegli. Grūtākais bija pirmos 2 apļus sevi savaldīt, neaizskriet par ātru, jo nezināju vai man vispār pietiks spēka tikt līdz galam.
    Trūkumi? Jā, tie tiešām bija visi jau uzskaitītie plus vēl tas, ka – nu mēs tie, kas finišēja beigu galā jau arī gribējām apēst kādu putras karoti, kuras diemžēl vairs nebija :(
    Skumji, ka viens no populārākajiem valsts maratoniem zaudē savu kvalitāti, bet kopumā tas nemazina manu prieku par savu varēšanu un uzdrīkstēšanos :)

  • MRX MRX

    Neesmu nedz sportists, nedz činkstētājs, tāpēc, lai arī pirmajā brīdī pēc finiša gribējās veltīt pāris skarbos org-u virzienā, tomēr apzinos, kas esam tur, kur esam, visi startējam mačos – tādos, kādi tie ir un tie mēdz būt dažādi. Apstākļi visiem vienādi. Starta signāls un laika atskaite visiem viena un sniegums katram ir tāds, kādu viņš var uzrādīt tieši tad un ne citā laikā un vietā. Protams, vienmēr ir izvēles iespēja – kur startēt, bet vai no tā mainīsies Skrējēja individuālā snieguma maksimālā robeža ? Šaubos… :)
    Turpinam skriet, baudam, attīstāmies, dalāmies ar citiem un neiespringstam uz sīkumiem :)

  • Labs raksts!!!
    MRX – tipisks latvietis “lai arī pirmajā brīdī pēc finiša gribējās veltīt pāris skarbos org-u virzienā, tomēr apzinos, kas esam tur, kur esam” Kāpēc mums ar to jāsamierans, vaig pateikt kas bija ok un kas nē, lai organizatori zin ko nākamgad mainīt!!!

  • papucis

    Drīzāk jau sacensību organizatoriem būtu jālasa noskrien.lv forums, lai uzzinātu, ko un kā darīt labāk, lai sacensību dalībniekiem būtu mazāk nepatīkamu piedzīvojumu un vairāk prieka, pozitīvu emociju :)

  • MRX MRX

    Gati, Tu pārprati :D
    Kritika ir un tiek arī izteikta. Vienīgi, to var izdarīt ļoti dažādi un dažādās formās, ar dažādu rezonansi. Tas, ka es 10 minūtes pēc finišā lamātu kādu – diezin vai kaut ko mainītu, arī manu un citu skrējēju rezultātu nē. Bet, ja diskusijās un publikācijās tiek aizskarti trūkumu jautājumi un pacelti publiskai apspriešanai – visticamāk, tieši TAS tiks ņemts vērā, neviss kāda atsevišķa indivīda “vaimanas” par “vsjo ploho, vsjo plojo”. ;)

  • ariana prusinkaite ariana prusinkaite

    Odlo sacensību šortiem un Supernova Glide T-veida kreklam no Adidas. Par zeķēm nedaudz šaubījos, jo d
    … Kā tad ar izotoniskiem dzērieniem? Kā ar elektrolītiem?

    Pēc svētdienas mērenā skrējēja neizskatās..

    Saderam, ka noskriešu savu pirmo maratonu Rīgā 2012 ātrāk par Tavu personīgo rekordu?

  • MRX MRX

    Katram sava izpratne par “svētdienas skriešanu” un ekipējumu :)Novēlu noskriet savu pirmo Maratonu tik ātri, cik vien vari un varbūt pat vēl mazliet ātrāk :)

  • Kārlis

    Par org-problēmām līdz šim nebiju aizdomājies, laikam pārāk maz sacensībās pabūts… Sāļu trūkumu lieliski var kompensēt ar līdzpaņemto dzeramā pudeli, ir jau “lieks” smagums, bet tas atmaksājas! Nezinu, kā ir noķert KRAMPI 5-7km pirms finiša, bet sajūtas, kad tas iemetas pēc 41.km atzīmes ir dramatiskas :). Jā, starp citu, kaut kur blakus esam “tipinājuši” – 3:30 baloni bija man te priekšā, te aizmugurē. Vien pieminētais 41.km Krampis un pēdējais MEGA kalns liedza padsmit sekundes iekļauties maģiskajos 3:30 ciparos….. :)

  • Ja reiz te rīkojas derības, tad laikam būtu vērts iepriekš precizēt, vai ariana prusinkaite gatavojas `Rīgā 2012` noskriet ātrāk par MRX pašreizējo rekordu vai to, kas būs tajā brīdī, kad notiks šī `Rīga 2012`? Un – vai MRX rezultāts `Rīgā 2012` skaitīsies vai nē (ja viņš skries)?

  • Starp citu, ja runājam par organizatoru neizdarībām, tad nedomāju, ka pie tādām var pieskaitīt sporta dzērienu neesamību, jo tādi taču laikam iepriekš (nolikumā) netika solīti..? Katrs, kas reģistrējās, taču iepazinās ar nolikumu un rēķinājās ar dzērienu neesamību, ne tā? Tad iebildumus par šo vajadzēja jau izteikt pirms sacensībām un ieteikt orgnizatoriem dzērienus tomēr piedāvāt (nezinu, varbūt arī bija šādi ieteikumi no kāda/kādiem?). Tagad jau, manuprāt, nav pamata sūkstīties par to, ka netika piedāvāts tas, kas nemaz netika solīts..
    P.S. Tas neattiecas uz MRX, jo viņš jau nesūkstās, bet tikai tā vispārīgi :)

  • papucis

    Kāpēc lai svētdienas skrējējs nevarētu labi un piemēroti ģērbties? No apģērba spicuma jau ātrums nemainās, skriešanas komforts gan :)

  • Bet vai par svētdienas skrējēju drīkst dēvēt arī tādu, kas skrien ne tikai svētdienās un pat ne tikai brīvdienās, bet arī darba dienās, pie tam gana regulāri..? ;)

  • ariana prusinkaite ariana prusinkaite

    Papuci. Es nesaku, ka nevar labi ģērbties. Es par to, ka sevi nopozicionē, sak: ko es? es tik pa svētdienām drusku..cenšos par rezultātu nedomāt; virsraksts ar’ zin’ tāds. Lasu tālāk: …, …, MRX baigais džeks! (neņem ļaunā, MRX:)))
    Nu tad es padomāju: es tiešām nezinu, kas ir želejas, izotoniski dzērieni un elektrolīti, nezinu ar kādu pulsu es skrienu, skriešu ziemas sezonā varbūt maz, vai nemaz, martā sākšu skriet bišķi vairāk un noskriešu pirmo maratonu zem 3:40:00.

  • edGars

    Gati: mani anketēja pēc finiša, tagad uz sportlat@sportlat.lv aizsūtīju http://www.noskrien.lv/forum/sacensibas/valmieras-maratona-2011-atsauksmes/ lai izlasa visu :)

    MRX: ja pēc kļūdas trasē būtu prātīgās, mums izpaliktu šis jaukais raksts :)

    OreMan: precizēt varam, es gan pēc teksta sapratu, ka skaitītos arī MRX rezultāts Rīgā 2012.
    Nedrīkst gan :) Drīkst saukt par skriešanas mīlētāju, amatieri, iesācēju. Bet vai gan mīlestību var definēt, http://tezaurs.lv/sv/?w=m%C4%ABlest%C4%ABba

  • Dainis

    Ļoti labs raksts – paldies autoram. Man bija līdzīgas izjūtas, bet paldies Dievam neko lieku nenoskrēju, cilvēki apkārt tiešām bija jēdzīgi. Par krampjiem – pēc mana novērojuma tie bija daudziem. Man ne, jo skrienu ar pudeli, bet krampjaino tiešām bija vairāk kā parasti. Nu nav arī brīnums, ja uz ūdeni un banāniem skrien. ariana prusinkaite baigā provocētāja? Chill un pasmaidi. Galvenais ir veselelība un prieks nevis kāda cita pārspēšana.

  • ing_a ing_a

    es noteikti naakoshgad ieveerteeshu arianas rezultaatu! lai izdodas!

  • Lauma laumiic

    Ļoti interesanti lasīt par to kā ir gājis citiem. Un tik reāli iztēlojos krampjus kājās, ā bet tāda ir dzīve.
    Svētdienas skrējējs/sportists var būt jebkurš. Atkarībā no tā kā viņš jūtās un pieiet šai domai :)

  • papucis

    Es sevi arī drīzāk uzskatu par svētdienas skrējēju neka regulāru un cītīgu skrējēju, arī ir reizes, kad domāju par rezultātu vai arī kā šoreiz Valmierā, vienkārši lēnītēm, neiespringstot noskrienu to pusīti. Protams, ir forši ja PR uzlabots, bet ja ne, tad arī ir labi :)

  • MRX protams, tas ir pareizi savldīties tādos brīžos!

  • sm72 sm72

    Tomēr arī ne tik pozitīvas emocijas ir labs motivators foršam- emociju piesātinātam rakstam:) Iekrita man acīs vārdi, ka pēc 30 km palikušas bija 2 želejas, ja nemaldos no četŗām. Domāju, ka šajā apstāklī MRX ir pieļāvis to izšķirošo kļūdu, jo uz 30 km tās iepriekšējās 2 želejas noteikti bija par maz. Manuprāt ar pietiekoša daudzuma želejām noteikti varēja aizstāt sporta dzērienu. Protams nav mazsvarīgas arī šo želeju sastāvs.

  • MRX MRX

    Lielākai skaidrībai – „Svētdienas mērenā skrējēja” definīcija konkrēti manā interpretācijā.

    Skrienu no pagājušā gada Jāņu dienas rīta :) Skrienu kad gribu un cik gribu, skrienu pēc noskaņojuma – brīvdienās vai darbadienu vakaros. Skrienu pa parkiem, skrienu pa mežiem, skrienu pa kalniem, skrienu Rīgā, Siguldā, kaut kur laukos, visā Latvijā un arī ārpus tās. Kad uznāk, noskrienu 20-30km un vairāk, bet dažreiz gribas noskriet tikai piecīti… un tikai 1-x nedēļā. Dažreiz neskrienu vispār – nedēļu, divas, pat trīs. Nav nekādu treniņu grafiku un plānu. Nav mērķis noskriet Maratonu tagad un tūlīt pa 3:15 vai 2:59, lai gan zinu, ka to kaut kad izdarīšu, vai vismaz gribēšu izdarīt. Nav arī mērķis skriet pusmaratonu zem 90 minūtēm, lai gan zinu, ka tas ir pavisam reāli un vajag tikai patrenēties. Bet es netrenējos. Apzinoties sacensības, kurās gribu startēt pārskatāmā nākotnē, cenšos tomēr sevi disciplinēt un kaut kā nebūt noskriet kritisko minimālo programmu, kas nepieciešama dalībai konkrētajās sacensībās bez riska neatgriezeniski sačakarēt veselību :) Skrienu ar pulsometru, jo tā esmu pieradis, bet tas nenozīmē, ka pulsometrs ir mans treneris. Es vienkārši skrienu. Skrienu skriešanai domātā ekipējumā, jo, diemžēl, ome uzadījusi tikai zeķes, bet skriešanas ekipējuma klāsts ir tik plašs, ka spēj tik lavierēt starp 100-iem dažādu piedāvājumu vasarai, ziemai, starpsezonai, vējam, lietum, sniegam, salam, asfaltam, krosam, kalniem, sacensībām, treniņiem, piedzīvojumu mačiem un ilgstošām slodzēm, mitrumam un sausumam, karstumam, purviem, mežiem utt. Tā kā esmu pēc būtības zinātkārs un ziņkārīgs, par un ap skriešanas teoriju arī esmu šo un to palasījis, mēdzu arī parunāties ar citiem skrējējiem, nekautrējos un nesmādēju padomus no pieredzes bagātākiem :) Šo un to no tā visa esmu izmēģinājis, šo un to atradis par sev noderīgu un šo un to norakstījis kā neaktuālu. Līdz ar to ir arī izpratne par tādiem svešvārdiem un žargona izteicieniem kā „elektrolīti, izotoniskie dzērieni, ogļhidrātu želejas, „siena” un daudziem citiem, rakstā pat nepieminētiem, bet tik svešiem un nesaprotamiem un, šķiet, pat biedējošiem burtu salikumiem :)

    Un man, kā īstenam svētdienas skrējējam, plāns sasniegt 3:40 savā pirmajā Maratonā šķiet gana izaicinošs, bet absolūti reāls un sasniedzams, ko arī no sirds novēlu piepildīt, piedevām, ja publikai tas jau ir apsolīts un sevī jūti gana daudz spēku un rakstura īpašību – nešaubos ne mirkli, ka ja to tiešām vēlies, Tu to varēsi :)

  • papucis

    uz želejām parasti rakstīts – 2..3 želejas stundā, attiecīgi, kā minimums būtu vajadzējis 7 želejas, optimāli – 10..11 un pirms starta vēl padzerties enerģijas dzērienu?

  • sm72 sm72

    Man pēc personīgās pieredzes spriežot 2 High5 bezūdens želejas stundā ir optimāli. Ūdens katrā dzirdināšanas vietā- 2 glāzes uz galvas un 1/2 glāze vēderā.

    Nekad neesmu sapratis “fīču”, kāpēc jākautrējās no tā, ka trenējies un izvirzi sev konkrētus mērķus. Vai tā ir kaut kāda “mērķu nepiepildīšanas fobija”?

    Tādēļ novēlu nekautrēties ne no saviem izvirzītiem skriešanas mērķi, ne no to sasniegšanas “receptēm”.

  • Didzis Didzis

    ariana prusinkaite – VISPIRMS NOSKRIEN ĀTRĀK PAR MRX,tad arī varēsi tā zaimoties.Katrs mēs skrienam kā gribam,kā varam,katram savi mērķi.Vai svētdienas skrējējs vai kāds savādāks,katrs izvēlas sev vēlamāko ekipējumu,kurā labāk jūties,jebkāda ņirgāšanās – zaimošanās ir pilnīgi NEVIETĀ.MRX maratonu ir pievārējis tādā laikā kādā ir pievārējis,ar visām likstām ,kas radās – BET VIŅŠ IR MALACIS,TĀPAT KĀ DAUDZI CITI///GALVENAIS NAV UZVARĒT,GALVENAIS IR NOSKRIET.Galvenais trūkums tomēr trasē bij sportiskā dzēriena trūkums,kas maratonistiem nav mazsvarīgs.Nebija arī labi ar tām maizītēm,jo katrs gan bija pelnījis,sevišķi tie,kas trasē pavadīja ilgāku laiciņu.Cerams,ka kļūdas tiks labotas,bet nu beidzamā laikā SPORTLAT pasākumi paliek tādi pašķidri,esmu dzirdējis no citiem,jo pats piedalos tikai skrienamos pasākumos.Piekrītu GUŅČAM,ka MARATONS tomēr jābrauc baudīt ārzemēs – kaut tepat TALLINĀ.

  • Didzis Didzis

    Nejau runa par mērķiem,bet te redz” džeks nevar izvēlēties ekipējumu”.ariana prusinkaite – NEKAD NEVAJAG APSKAUST CITUS.Lai mums VISIEM būtu labākais ekipējums ,kurā jūtamies komfortabli.NEGRIBU,NEGRIBU NEVIENU APVAINOT,BET REIZĒM DER ARĪ PADOMĀT KĀ IZTEIKTIES.NOSKRIEN !

  • sm72 sm72

    Es gan arianas “mesidžu” neuztvēru kā skaudību par ekipējumu, bet gan kā sarkasmu par to, ka skrējēji tiešām kautrējas no skriešanā ieguldītiem resursiem (šā vārda plašākā nozīmē). Atceros bērnībā pušeļi plātījās, ka trenējas tikai dažas dienas, bet jau var izdarīt to un to:) Pirmais jautājums pēc nospēlēta mača bija- cik tad tu ilgi trenējies? Pie tam, jo Tu ilgāk trenējies, jo lielāks “mīkstpēdiņš” Tu biji, jo taču nebiji kļuvis kā minimums par “sētas čempionu”:D Varbūt arī skriešana ir inficējusies ar tādu kā “patērētājas sabiedrības” vīrusu- visam viegli ir jāatnāk un tikpat viegli jāaiziet?:)

  • xorix xorix

    Vai 1/2 maratonā arī kāds lietot želejas? Par pilno maratonu tur nav jautājumu – jo distance tomēr ir gana gara un iekšējie enerģijas krājumi tā tik vien ir lai uzveiktu mierīgā tempā. Nezinu cik ļoti var ticēt Garminu aprēķinātajām kalorijām, bet 1/2 maratonu parasti uzveicu ar patērētām 1200-1600 cal. Domāju, ka tik daudz jau iekšējie resursi mierīgi izvelk bez problēmām. No želejām var papildus dabūt ~300 cal no katras un to iedarbība arī nav momentāla savas 10-20 min gan jau paiet līdz papildus NITRO

  • MRX MRX

    Nu, katrs lai saprot kaut ko tiesi ta, ka to spej saprast – balstoties uz savu dzives pieredzi un izpratni :) Es turpinasu savas svetdienas skrejeja gaitas un nevienam neuzspiezu kaut kadas dogmas un nestastu pekstinus. Tikai padalijos ar savam izjutam un sajutam, ko piedzivoju sava otraja maratona, tadejadi, varbut, kadam noradot uz iespejamam kludam, kadu atturot no pargalvibas, kadam sniedzot noderigu padomu :) Par parejo varat drosi “varities” un iterpretet ka nu kuram patik un ka nu kurs prot. Katra zina – uzrakstitais katram skrejejam lika par kaut ko aizdomaties, un sekojosie komentari lieliski parada, kuram skrejejam kas ir aktualaks – kadam uzsist klacu un izliet savu sarkasmu, kadam padalities ar savu pieredzi, vel kadam pavaicat pec padoma. Mes visi esam dazadi un katrs atrod savu izpausmes iemeslu, veidu un formu. Skriesanas prieku tas tacu nemazina :)

    Par pusiiti un zelejam runajot – ja skrienu pusiti saciksu tempa, tad divas zelejas vienmer lidzi, bet tas nenozime, ka vienmer tas ari izlietoju. Parastajos skrejienos virs 20km lidzi ir tikai 0.5L tilpums ar spec.dzerienu, bet sad tad nav ari neka, bet pec skrejiena – avenju teja, ar medu, ingveru, upenem. Pec nopietnakam slodzem – 30km un vairak, 4h un vairak – recovery dzeriens.

  • Andulis

    Pusmaratons, manuprāt, ir garākā distance, ko vēl iespējams noskriet bez papildus barošanās, veselībai nekaitējot. Parasti/pārsvarā/biežāk tam pietiek ar asinīs esošo glikozi + glikogēna rezervēm muskuļos.
    Nesaku gan, ka tā izdosies vienmēr un visiem…

  • Andulis

    Par sporta dzērienu trūkumu Valmierā man tādas pretrunīgas domas. Jā, no vienas puses – tie kļuvuši par faktisko standartu pusmaratonos un maratonos. Esam izlutināti. Un tas nemaz nav slikti. :) Un arī es pirmajos apļos ar skatienu meklēju – kur tad nu ir kāds barojošāks šķidrums tajās glāzītēs. :)

    Taču, no otras puses – kā jau OreMan pamatoti aizrādīja, Valmierā tie speciālie dzērieni nebija apsolīti!
    Savukārt, IAAF noteikumi šosejas mačiem (>10 km) paredz, ka jābūt ūdenim un “citiem piemērotiem atspirdzinājumiem” ne retāk kā ik pēc ~5 km. Un viss. “Citi atspirdzinājumi” netiek konkretizēti – vai tie ir elektrolītu dzērieni, banāni, kola, vai vēl kas. ;)
    http://www.iaaf.org/mm/Document/AboutIAAF/Publications/05/47/80/20091027085725_httppostedfile_CompRules-BAT_17164.pdf (226. lpp.)

    Tātad nepieciešamais minimums Valmierā bija, par pārējo jādomā skrējējam pašam.

  • bubacis

    Malacis. Ar tādu spītu arī es veicu savu pirmo pusīti un pāc tam arī pilno. malacis.

  • sm72 sm72

    Es tomēr piekrītu teicienam, ka muskuļi “prasa ēst”. Jo smagāki muskuļi, jo biežāk un vairāk tie ir jāpabaro:) Pieņemu, ka gebrasilasiveidīgajiem no tadiem želejiem ne silts ne augsts:)Uzēd no rīta zaptes maizi un springo kamēr uzkar medāli kaklā:D Mūkot no lauvām domāju, ka viņu senčiem nebija laika pa ceļam banānu noraut, jo lauva pie izsalkuma varētu uzlīst pakaļ banānu kokā:)

  • papucis

    Organizatoru gādāts sporta dzēriens ir laba lieta, taču ne vienmēr var dzert visu to ko dod dzert :)
    Tas, vai pusīti var noskriet bez papildus enerģijas vai nē, manuprāt, ir atkarīgs no tā, cik ilgi skrien pusīti un ar kādu pulsu. Skrienot aerobajā zonā līdz 2h visticamāk ka pietiks tikai ar sāļu ūdeni ko padzerties

  • Igors

    4 stundaas 4 geeli uz 50 km – vairaak organisms man nenem pretii.
    Bet var arii bez geeliem iztikt, galvenais tomeer ir treninsh.

  • sm72 sm72

    Igor, vai Tevi ir testējuši uz tiem 50 km un konstatējuši, ka organisms piekto gēlu neuzsūc? Vai vienkarši esi juties labāk skrējiena laikā apēdot četrus gēlus, nekā, kad skrējiena laikā apēdi 5 gēlus?

  • Rodrigo Rodrigo

    Paldies MRX par dalīšanos pieredzē, manuprāt ļoti pamācošs stāsts ir sanācis.
    Runājot par Sportlat un glaunajiem dzērieniem, tad sanāk jau tāda Mazā prinča un Lapsas situācija. Visos Sportlat mačos šogad ir bijuši zaptsūdeņi, tā ka loģiski ka visi domāja ka tā būs ar šoreiz.
    Tā ka Lapsa pieradināta ir un kad nu Princis ar visiem dzērieniem ir prom, tad nu Lapsai nekas jau neatliek kā raudāt.

  • Andulis

    Jā, Rodrigo, tā laikam ir sanācis.
    Mazais Sportlat Princis būtu labi darījis, ja būtu pieradināto Lapsu brīdinājis pirms Valmieras. :)

  • indra

    Īstenībā varbūt labi vien ir, ka bija tikai ūdens. Katrs jau mēs pats zinam kā organisms reaģē uz tādu vai citu sporta enerģijas dzērienu. Es nevienās sacensībās neesmu dzērusi šos dzērienus, jo nezinu, kas tie ir un kāda būs reakcija. Parasti man ir trasē kāds līdzjutējs, kas pasniedz to dziru, ko esmu pieradusi lietot. Dzeršanas punktos izmantoju tikai ūdeni. Arī ar banānu pārstrādāšanu manam kunģim negribas nodarboties.
    Un jā – neviens jau nesolija, ka būs :)

  • Dainis Mors Dainis Mors

    Labs raksts. Vairāk tādus vajadzētu! Interesanti palasīt. Labi uzrakstīts par sarežģījumiem skriešanas laikā. No tā var arī ko mācīties. Pusmaratons 1:32, labs laiks. Lai es ko tādu dabūtu gatavu, droši jānomet 10 kg, jātrenējas 3 gadi 5 reizes nedēļa, pareizi jāēd un tad nezin vai vēl sanāks.

  • Berg

    Ari es no daudziem dzirdeju sashutumu par numuru neizturibu, dzeerienu truukumu un vel visadiem lielakiem vai mazaakiem truukumiem, bet pilniigi pareizi MRX saka – tas viss ir siikumi un apstaaklji visiem vienaadi. Protams patiikami ja machos ir viss kaa labaakajos aarvalstu pasaakumos, tomeer katram atleetam jaapzinaas ka viss pirmkaart ir atkariigs no pasha , arii no pasha attieksmes pret to ko dari. MRX, lielisks raksts un skaists skreejiens, daudziem noderees arii man bija patiikami lasiit un atcereeties savus pirmos maratonus kaadu kopaa man ir bijis pie 20, diemzel veseliiba nav no titaana. Visiem noveelu iemiileet un izbaudiit to ko juus daraat, ar kaifu, dzilju izpratni, lepnumu un cienju pret sevi un citiem, kaa to dara MRX un daudzi citi pirmdienas, otrdienas un sveetdienas skreejeeji.

  • MRX, lielais paldies par stāstu, kurš tiešām daudz ko parāda no vienkārša maratonista virtuves … gatavošanās vai maz-nogatavošanās process, laiks īsi pirms maratona, ekipējuma lietas, želejas, vitamīni, dzērieni, pats skrējiens, finišs un izjūtas, izjūtas, izjūtas … principā, pilna maratonista izjūtu gamma un te ir ko mācīties – izgāju šim procesam no sākuma līdz galam ar lielu baudu. Pats esmu savā laikā tam gājis cauri un rezultāts ir bijis mazliet sliktāks par 3:30. Kļūdu te bija pietiekami daudz, un pa lielam, pats tās apzinies – ja gribēsi, tad noteikti noskriesi savus sapņu rezultātus – galvenais ir skriet un baudīt treniņprocesu – nav nekas neiespējams :)

    ariana prusinkaite, rezultāts iekš maratona ir tikai redzamā un vieglākā maratona sastāvdaļa, lai kaut ko labu, sevis cienīgu, sasniegtu un neiekristu veselības problēmās ir nepieciešams pamatīgs treniņprocess. Tāpēc arī MRX uzskata sevi par “svētdienas maratonistu”, bet viss pārējais, kas saistīts ar ekipējumu un pārtiku IR svarīgi, bet ne tik ļoti. Ja savā pirmajā maratonā spēsi izskriet zem 3:40, lieliski, tas nav nemaz tik viegli, man tas neizdevās (3:42:20), jo darba tika ieguldīts stipri par maz un noskrēju tīri uz jaunības maksimālisma rēķina :) Lai Tev izdodas!

    Šoreiz MRX riskēja un, dažādu apstākļu dēļ, īsti neizdevās paņemt pēc pilnas programmas, toties bija izjūtu buķete, kas īsti nav saprotama tiem, kas to maratonu nekad nav veicis

    Runājot par maratonu baudīšanu, tos var baudīt arī iekš LV (ārzemēs neesmu bijis daudz un tad arī uz lieliem maratoniem), nebūt nav jābrauc uz ārzemēm … cits jautājums, ka ārzemēs par Tevi “padomās” par Tevis ieguldīto naudu un netraucēti varēsi noskriet maratonu … viss labais ātri pielīp, tāpēc vien ir vērts braukt un skriet “kaut kur tur, kur mūs nav” – es cenšos savienot patīkamo ar patīkamo – maratonu ar svešu zemju iepazīšanu :)

    Par dzērieniem, laikam jau taisnība tiem, kas saka, ka Valmierā nebija obligāti jābūt sporta dzērieniem, lai gan ļoti prasītos, kā augsta līmeņa maratonos, vismaz minerālītis … bet, ja nav nekas minēts iekš nolikuma, ka būs kāds dzēriens, tad labāk uzjautāt pirms mačiem orgiem … tas īsumā … gan jau kaut ko esmu izlaidis :)

  • papucis

    Ir vairākas reizes redzēts, ka skrien un tev blakus kāds vienkārši nogāžas zemē ar krampjiem, bet kājas nes pašu uz priekšu – palīdzēt jau tāpat nevari nekādi .. skats no malas pa rubuli un emocijas arī grūti aprakstīt
    ja ir sanācis iepazīties un sadraudzēties ar krampjiem, tad noteikti vajag profilaksei pirms lielajiem pasākumiem palietot magniju, varbūt pat pirms pašām sacensībām iedzert dienas devu

  • papuci, pa lielam, tās problēmas ar krampjiem ir no kilometrāžas iztrūkuma + pārķertā tempa (katram ir sava lietu kārtība)… protams, arī magnija iztrūkums var ietekmēt, tas vairāk ir atkarīgs no katra individuāli …

  • Aivars Aivars

    Tieši sporta dzērienu sakarā, sacensību nolikumā neko konkrētu neatradis, es pirms Valmieras maratona apzvanīju vairākus pieredzes bagātos kluba biedrus un guvu apliecinājumu tam, ka atmiņa mani neviļ – pēdējo trīs četru gadu laikā tie Valmierā distancē ir tikuši piedāvāti. Rezultātā šis bija mans pirmais, kopsummā no astoņiem maratoniem, kurā es dzēru tikai “pliku” ūdeni un pirmais, kurā man kāju sarāva krampji. Želeju skaits bija ierastais – 8 pa 41 gr./gab., un tās es izlietoju vienmērīgi visas trases garumā.

    Skaidrs ir tas, ka sm72 nekad savā mūžā nav mucis no lauvām. Citādi viņš zinātu, ka banāni neaug kokos… :)))

  • Krampji man ir bijuši trīs reizes mūžā, un, paanalizējot šos gadījumus, neredzu nekādu saistību ar nepietiekamu kilometru bāzi un pārķertu tempu, kopējais faktors ir tikai un vienīgi sāļu trūkums organismā (reiz viss mans dzeramais sasala, reiz neņēmu līdzi jostas pudeles plus vēl nelaikā ieēdu Maxim želeju, un tagad pēdējie Valmierā). Vismaz uz mani Mošķa krampju teorija nedarbojas. Taču ko pārmest Valmieras maratona sakarā varu tikai sev nevis organizatoriem, atliek vai nu vienmēr parūpēties pa personīgo dzeramo vai trenēties tik daudz, lai varētu noskriet bez izotoniskajiem dzērieniem.

  • sm72 sm72

    Tas nu gan Aivar ir dikutabls jautājums vai mēs saucam to veidojumu, kurā aug banāni par banānu koku, vai banānu augu:) Domājams, ka zinātniekiem ir virkne teoriju, pēc kurām secinājumi ir dažādi:D

    Bet varu apliecināt, ka Aivars man zvanīja un interesejās par Valmieras maratona iepriekšējiem gadiem un to saistību ar elektoītu dzērieniem. Uz to es atbildēju, ka citus gadus es atceros, ka ir tādi manīti, bet, ja arī šogad tie nebūs, domāju, ka to varētu kompensēt ar želejām. Esmu skrējis vairākos maratonos, kuros vienīgais padzēriens ir bijis tikai ūdens un želejas šajos gadījumos ir mani glābušas. Elektrolītu dzērienus nepiedāvāja St.Catherine international Marathon, XXI международны марафон Белые ночи, Santa Claus marathon un 13. Drebber marathon. Pie tam pēdējā piedāvāja gāzētu minerālūdeni:)

    Par tiem krampjiem runājot gan Aivars ir piemirsis, ka pirms 2 gadiem arī Valmierā viņam sarāva kāju krampī, kas traucēja ieskriet aivaram krietni zem 3:40 :)

  • Ainars Ainars

    Vakar runāju ar organizatoriem. Dzērienu trūkums vienkārši stulba apstākļu sakritība. Bet nu tāda ir Latvijas situācija, ka jebkura izmēra mačus taisa daži cilvēki, kuri ir līdz acīm darbos un nespēj visu nokontrolēt. Kā paši redzējām visur Maxim figurēja kā sponsors, bet cilvēks saslima, neatbrauca. Ne tirgojās, ne atveda ko sašķaidīt dzērienus trasei. Neviens līdz galam nenočekoja – Sportlata veikalā uz vietas mačā bija lielās bundžas un nebūtu bijis problēma dzērienus uzšķaidīt.

  • Hermanis27 Hermanis27

    Svētdienas skrējējs un organizātoriskās nepilnības???
    Jā, protams, raksts baigi labais, paldies. Man patika, ļoti !!!!
    Bet nu, svētdienas skrējējs? Cik cilvēku, tik definīciju. Es sevi arī uzskatu par svētdienas skrējēju. Vai svētdienas skrējējs ieciklējas uz laiku, vai sajūtām?? Ja uz sajūtām, man nav skaidrs, vai tās mocības pēdējos kilometros (mazohisma izpausme?), lai sasniegtu kaut kādu laiku ir svētdienas skrējēja cienīgas. Man, kā svētdienas skrējējam, galvenais tiktiešām ir sajūtas, sajūta finišā būt smaidīgam un laimīgam nevis par to, ka mocības beigušās, bet gan par to, ka patīkams laiks trasē pavadīts.
    Pietiks izaicināt. Lasīju ar prieku, tik tiešām, jauki uzrakstīts, bet neatradu radniecīgu svētdienas skrējēja dvēseli.
    Veiksmi
    Hermanis

  • Ainars Ainars

    Nu Latvijā mēs visi esam svētdienas skrējēji. Izņemot Jeļenu Prokopčuku. Un tas tieši ir forši.

  • sm72 sm72

    Šeit vietā teiciens- sauciet mani kaut vai par katliņu, tikai nelieciet uz uguns:D Formai nav tik lielas nozīmes, jo visu izšķir saturs:)

  • MRX MRX

    Hermanim.

    Kāpēc svētdienas skrējējam nedrīkstētu būt azarts, izaicinājumi un gandarījums netikai no tikšanas līdz finišam un/vai paskriešanas, bet arī no noskriešanas, no cīņas ar un par kaut ko ? :) Mana attieksme un izpratne pret jēdzienu NOSKRIEN, iespējams, ir plašāka, nekā tam būtu jābūt, jo man NOSKRIET nozīmē – noskriet labi, tik labi, cik šķiet iespējams, cik esi pelnījis, cik esi gatavs. Tas ir izaicinājums, kuru katrs pats var pieņemt vai nepieņemt, bet nevajag saukt to par mazohismu :)

    Par mērķiem runājot – ja pirms Nordea man bija konkrēts mēŗķis, ieskriet 4h, un mazais mērķis – ieskriet zem 3:45, tā to arī nodefinēju un to arī sasniedzu. Taču, pirms Valmieras vienīgais mērķis bija NOSKRIET (to pat Gatim Maratonā teicu – vienkārši skriešu kā varēšu), noskriet ar šā brīža savu iespējamo labāko sniegumu. To arī izdarīju un neredzu šeit nekādu mazohismu – izbaudīju lielisko skrējienu, cīņu, guvu superīgu pieredzi un daudz vielas pārdomām, esmu kopumā gandarīts un priecīgs, lai arī bija mirkļi, kad sajutos kā zaudētājs. Tāpat kā Tev un citiem, manu prieku par skriešanu un noskrieto arī veido sajūtas, bet manas sajūtas (gan jau tāpat kā vairumam šeit esošo) ir tāds mikslis no visa – no tā ka skrienu, no tā kā skrienu, no tā, kā nosrkienu, tātad, kaut kādā mērā arī no rezultāta, kas ispaužas stundu, minūšu un varbūt pat sekunžu kombinācijā. Ja pavisam īsi – mans NOSKRIEN nozīmē NOSKRIEN PATS SEVI un SEVĪ.

    Turam buru ! :)

  • Aivars Aivars

    Izlasot rakstu, atcerējos pēdējā apļa cilpu, tur, pateicoties reversajai kustībai, bija labi redzams, kā kurš jūtas. Man šķiet, ka es pat atceros, kurā brīdī un kurā vietā apsteidzu MRX – atpakaļceļā iepretim kafejnīcai, kurā skanēja ritmiska mūzika. Nodomāju – nu, re, citiem iet vēl draņķīgāk, jāsaņemas, nav nemaz tik traki – jāvico raitāk uz finišu un jāmēģina vēl kāds no tālumā priekšā saskatāmajiem panākt un “nokost”. Paldies, MRX, biji man labs motivators! :)

  • Hermanis27 Hermanis27

    MRX, Tu nesatraucies. Man ir būtiski iemesli nepiekrist tiem kas skrien uz laiku. Es ar, daudz gadus atpakaļ uzstādīju mērķi, noskriet pusmaratonu 2 stundās, un līdz 50 gadu jubilejai maratonu. Tā nu ir sanācis, ka pirmo pusmaratonu noskrēju ar 118 kg svaru, un nedaudz pietrūka (2:06). Esmu spratis, ka pusīti nesanāks noskriet iekš 2 stundām, nav tā ķermeņa uzbūve un raksturs neļauj sevi mocīt. Tamdēļ iekšējs un neapzināts naids uz tiem kas sevi par svētdienas skrējējiem sauc, pulkstenī skatās un rekordus stāda, man nesanāca. Visa dzīve sapurgāta ar tiem cēlajiem un nesasniegtajiem mērķiem. (joks protams, neņemiet nopietni). Tā redz rodās tie neapmierinātie kritizētāji.
    Parasti atpūšoties pulkstenī neskatās un laiku neskaita, Vai ne?
    Lai gan pilnībā Tev piekrītu, katram sava definīcija un laimes kritēriji.
    :)
    Veiksmi

  • Lauma laumiic

    Svētdienas skrējējs ir dvēseliskais stāvoklis neatkarīgi no visa pārējā.
    p.s. mieriņš mājās :)

  • Kristaps Kristaps

    Kaut arī sevi uzskatu par sava prieka skrējēju, un treniņos domāju, ka galvenais jau ir noskriet…pat pirms starta tā liekas, bet tikko sāc skriet sacensībās, tā viss…gribās līdz galam un cik vien labi tobrīd var…sevis mocīšana un dzīšanās pēc konkrēta laika neizslēdz apzīmējumu svētdienas skrējējs, ja ar to nepelni naudu, tātad neesi profesionālis, tātad nekas cits arī neesi kā vien tāds svētdienas skrējējs :-)

  • sm72 sm72

    Žēl, ka Latvijā tās ekzaktās zinātnes buksē, jo pretējā gadījumā noteikti kāds būtu izdomājis svētdienskrējejmetru. Tad nu varētu izmērīt, kurš ir visīstākais “ze svētdienas skrējējs”:D

  • MRX MRX

    Vajag ieviest svētdienības skalu un piešķirt reitingus, līdzīgi Renča skaitlim :D

  • sm72 sm72

    Anduļa vietā pateikšu svētdienskrējēju formulu, jo parasti tā ir Anduļa preogatīva: Svētdienskrējējskaitlis ir vienāds ar svētdienā noskrietajiem km, no kuriem atņemti citās nedēļas dienās noskrietie km:)

  • aijach aijach

    Tā kā svētdienās ir tik daudz citu darbu, tad svētdienskrējējskaitlis bieži (parasti) sanāk negatīvs….:) Izņēmums – tās nedēļas, kad svētdienās noskriets Maratons.

  • Bet es šodien iemācījos jaunu vārdu – prerogatīva!

  • sm72 sm72

    Nav jau nemaz tik slikti, ka tas, kurš lielāks svēdienskrējējs, tas nav tik lielos mīnusos:)

    Nu lūk OreMan, Tava prerogatīva ir skriet Tevis veidotajās auliņkedās! Mums pārējiem jāmeklē kāda cita izņēmuma tiesība:) Starp citu, kā tās aukliņkedas pārdzīvoja maratonu. Vai tām nav jātaisa profilakse?

  • Liekas, ka sandales maratonu pārdzīvojušas tikpat veiksmīgi kā es pats. Pēc maratona gan vēl nav sanācis tajās paskriet, pagaidām tikai basie skrējieni bijuši, bet pēc skata izskatās tīri ok, nekas nav saplīsis vai citādi traumēts.

  • Pagaišgad vismaz bija melones,apelsīni, tas pats sporta dzēriens.Svētdien skrienot piestāju pie viena galda un nevarēju izvēlēties ko lai ņem ūdeni vai ūdeni :D

  • papucis

    deaDMouse, izvēle ir vienmēr, arī izvēloties starp ūdeni un ūdeni vari apskatīties, kurā glāzītē vairāk ūdens, kura glāzīte smukāka, vai arī kuru glāzīti sniedz smukāka meitene :)

  • Tā jau arī ir,bet ilgi domājot ātri vien kāds konkurents pazibēs garām (:,būtu zinājis ka būs tik švaki,tad būtu vismaz savādāk noorganizējis kko iekožamu.

  • hmmm, šonakt jau piektdiena tuvojas, bet es kopš baltijas jūdzēm pat paskrējis otrdienas vakarā neesmu, un svētdien jau 8 stundu rogains draud….. toč – svētdienskrējējs. Dzīves virpulis tāds, ka bail, tā ka baudiet to … un ja kas, atcerieties- pirmajam maratona skrējējam vitamīnu/elektrolītu dzērienus neviens nepiedāvāja.

  • MRX MRX

    Cik atceros, pirmais maratona skrējējs (gods un slava viņam) dažass minūtes pēc maratona arī “beidzās”…
    Tiekamies 8h rogainā – atkal svētdienā ! :)

  • aijach aijach

    … šonedēl noteikti būsim plusos!
    Zinot Baldones jauko apkārtni – garlaicīgi nebūs :)

  • Andulis

    Leģenda par pirmā maratona skrējēja galu pēc ~40 km gan ir plaši tiražēta, tomēr īsti ticama neesot. Ir versija, ka īstenībā šis pats ziņnesis noskrējis pirmo Spartatlonu (246 km) – un nav “beidzies”!
    http://en.wikipedia.org/wiki/Pheidippides

    Tā ka varat rogainā desot visu dienu bez bailēm. :)

  • MRX MRX

    Nja, par Baldones apkārtni klīst visādi nostāsti… Bet gan jau ka tik melni kā Raunā nav ?
    Vai būtu jāņem arī hidra ? :)

  • papucis

    MRX, slapju hidru apkārt staipīt būs grūti :)

  • Ivars Ivars

    Darbu dunā palaidu garām šo rakstu, toties tagad tika desertā arī visi komentāri. Daudz noderīga svētdienas skrējējam. Super.

  • xorix xorix

    Apsveicam Normundu Bērziņu ar laimestu :)
    Twiterī ziņa no Maratons_2011 Valmieras Maratons “VIRŠI-A degvielas talonu 20l apjomā, maratona distancē (42, 195 km) iegūst: Normunds Bērziņš (OK Arona / VSK Noskrien), Dalībnieka numurs – 18″

  • Ainars Ainars

    Ir tāda lieta arī Sportlata mājas lapā:)

  • Aigars

    MRX, iespējamais “plīsiena” iemesls varētu būt BalticMiles pasākums, ja esi tur bliezis uz pilnu klapi. Organismam tomēr nepieciešams laiks lai atjaunotos. Viena nedēļa pēc 1/2 maratona, lai tas būtu pilnvērtīgi, pieļauju, ir par maz. Krampji varētu būt viens no redzamākajiem iemesliem. Bet tie ir tikai mani minējumi.

    Krampju sakarā, atcerējos ko teica viens mans paziņa kurš savā laikā trenējās pie Beļinska. Treneris viņam ieteica pirms maratonskrējiena apēst pāris šķipsniņas vārāmās sāls. Sāls, kā zināms, palēnina atūdeņošanos. Tas būtībā sakrīt ar rakstu, kuru pirms kāda laika lasīju arī iekš RW. http://peakperformance.runnersworld.com/2011/07/enjoying-the-heat-neither-is-any-other-runner-but-a-little-pinch-of-salt-might-help.html?cm_mmc=NL-TrainingExtra-_-648972-_-07262011-_-Shake,%20Shake,%20Shake
    Par krampju iemeslu mēdz būt arī tāda lieta kā nepietiekama iesildīšanās. Utt.

    Interesants un pamācošs raksts. Veiksmi turpmākajos mačos!

  • MRX MRX

    Paldies, Aigar, jā, nav izslēgts, ka arī BM pusīte ir atstājusi kādas sekas, kas pilnībā nepaspēja izzust līdz VM, jo nekāda dižā skriešanas bāzīte uzkrāta nav un Jūrmalā pusīti skrēju tiešām diezgan ātri. Par sāli – ir dzirdēts, bet domāju ka to pašu efektu var iegūt, treniņprocesā sabalansējot ēdienkarti. Un noteikti pirms nākamā 30+ skrējiena pašam personīgi jāparūpējas par atbilsotšiem dzērieniem, nepaļaujoties tikai uz org-iem…

  • […] Siguldas kalnu maratonā debija ultradistancēs. Par Mareka Valmieras maratonu lasiet viņa rakstā. […]

  • […] gadā noskrējis divus maratonus un trīs pusmaratonus. Sportlat Valmieras maratonā uzstādīja personisko rekordu.Tā pat tika galā ar Siguldas kalnu ultramaratona […]

  • […] Mareks GaļinovskisNoskrējis divus maratonus un četrus pusmaratonus. Vairākas reizes piedalījies Siguldas kalnu maratona garākajās distancēs. Kalnu slēpošanas instruktors un “baskāju” skriešanas piekritējs. Par pirmā maratona pieredzi vari lasīt rakstā Svētdienas mērenā skrējēja Valmiera 2011 […]

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.