Skrējiens Rīga – Valmiera notika piecas reizes no 1989. līdz 1993. gadam*. 107km vajadzēja veikt 24 stundu kontrollaikā, tamdēļ šo skrējiensoļojumu mēdza dēvēt arī par gladiatoru pastaigu. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem organizatoriskie pienākumi tika sadalīti pavisam vienkārši, proti, katrs lielais Valmieras uzņēmums uzņēmās atbildību par savu 10km posmu distancē, kā arī vietējie iedzīvotāji šosejas malā dalījās ar ūdeni un cienastiem. Klīst leģendas, ka Rubenē pie 100km atzīmes varoņus sagaidījusi brīvdabas viesnīca, kur varēts gan pagulēt, gan saņemt tik nepieciešamo masāžu.
Maratonu statistiķim Gunāram Akerbergam ir izdevies tikt pie pirmo trīs gadu sacensību protokoliem, un savā 2000. gada izdevumā viņš ir apkopojis labākos rezultātus:
1. Viktors Suborins – 8:03:45 (1991)
2. Georgs Jermolajevs – 8:45:00 (1989)
3. Anatolijs Zibikovs – 8:57:42 (1990)
4. Arvīds Šefanovskis – 9:11:15 (1991)
5. Valerijs Koroteckis – 9:20:25 (1991)
6. Jānis Saulītis – 9:36:37 (1990)
7. Andrejs Brencis – 9:38:55 (1991)
8. Staņislavs Pitura – 9:46:40 (1991)
9. Vaclavs Jonkus – 9:50:32 (1990)
10. Ilvis Pētersons – 9:58:55 (1991)
11. Mihails Siņicins – 10:07:00 (1989)
12. Juris Kaņģīzeris – 10:10:39 (1990)
12. Laimonis Rudzītis – 10:10:39 (1990)
14. Aleksandrs Orlovs – 10:12:20 (1990)
15. Vladislavs Kevlers – 10:14:43 (1990)
16. Maigonis Skrīvelis – 10:21:12 (1989)
17. Raimonds Klints – 10:21:52 (1990)
18. Andris Tīrums – 10:24:15 (1989)
19. Jānis Turks – 10:33:30 (1990)
20. Raitis Lērme – 10:39:16 (1989)
21. Armands Skalbe – 10:42:24 (1990)
22. Edgars Kālis – 10:52:10 (1991)
22. Vladimirs Kļavnieks – 10:52:10 (1991)
24. Gunārs Akerbergs – 10:59:02 (1990)
24. Jānis Kaprālis – 10:59:02 (1990)
26. Ivars Vipmanis – 11:00:45 (1991)
27. Aivars Rumbenieks – 11:10:54 (1989)
28. Valentīns Latiševs – 11:12:50 (1991)
29. Mārtiņš Šūlmanis – 11:17:56 (1990)
30. Edgars Saulītis – 11:19:42 (1990)
31. Helmuts Gūtmanis – 11:21:50 (1991)
32. Jānis Markēvičs -11:25:10 (1990)
32. Leonīds Valdonis – 11:25:10 (1990)
34. Gunārs Kārkliņš – 11:30:00 (1991)
35. Ilgonis Krūmiņš – 11:30:35 (1991)
36. Dzintars Rudzītis – 11:36:34 (1990)
37. Visvaldis Štrāls – 11:42:20 (1990)
38. Jānis Antoņevičs – 11:42:27 (1989)
39. Gunārs Dumbris – 11:50:02 (1990)
40. Aleksandrs Bruņins – 11:59:40 (1990)
40 skrējēji trijos gados spējuši veikt šo attālumu ātrāk par 12 stundām, 25 varējuši to izdarīt 11 stundās. Desmit stundās desmit skrējēji, savukārt ātrāk par deviņām 107km spējuši noskriet trīs ultramaratonisti. Kas viņi bija un ko dara šodien?
Viktors Suborins 61 gada vecumā 2012. gada 22. aprīlī Itālijā finišē 100km distanci 9:49:33
40 gadus jaunais Viktors Suborins 1991. gadā uz Valmieru skrēja ar vidējo tempu 4:31min/km, kas, brutāli pārrēķināts uz 100km distanci, dotu 7h 32min rezultātu. Valmieras šoseja jeb A2 nav līdzens 2km aplis, kur reizi 9min tiec pie ūdens malka, Dudeļa sārtā ķīseļa un švammes. A2 šoseja ir 107km ilga cīņa pašam ar sevi, kārdinājumiem apstāties un gaismu tuneļa galā jeb Sīmaņa baznīcu vietā, kura Valmieras maratona laikā paliek neievērota, taču ir turpat blakus finišam, kur brīvprātīgie kar kaklā medaļas katram, kurš pieveicis savu distanci. Kuru distanci tu izvēlējies 2013. gada Valmieras maratonā? Viktoram Suborinam bija 62 gadi un viņš septīto reizi pēc kārtas Valmierā finišēja 42,195km distancē, protams, zem četrām stundām, tāpat kā visos iepriekšējos 14 maratonos. Populārā skriešanas seriāla “Skrien Latvija” 2013. gada sezonā noskrieti seši pusmaratoni un viens maratons. Visi pusmaratoni kā viens zem stundas un 40 minūtēm. Vecumgrupā V60 trešā vieta kopvērtējumā. Jāpiemin, ka tikai 60 gadu vecumā Viktors Suborins pamēģināja Siguldas kalnu maratona pilno distanci, bez kuras finišēšanas carnikavietis nav izticis pēdējos trīs gadus. 2012. gada 22. aprīlī viņš Itālijā noskrēja 100km distanci, uzrādot rezultātu 9:49:33, kas nav pārkožams rieksts jebkuram gargabalniekam, nemaz nerunājot par rezultātu 61 gada vecumā. Šodienas skrējējiem ir unikāla iespēja atrasties vienā skrējienā kopā ar leģendu, kurai nav šķērslis finišēt pusmaratonā 1h35min kopā ar jauniešiem.
Lai Sīmaņa baznīcu sasniegtu ātrāk par deviņām stundām, vidējam skriešanas tempam ir jābūt 5:02min/km. Bez Viktora Suborina ātrāk ir skrējuši vien Georgs Jermolajevs un Anatolijs Zibikovs. Viens pirmajā skrējienā, otrs otrajā – 1990. gadā. Ja pirmais ir grāmatas vērts, tad otrs daudz neatpaliek, jo sešus gadus vēlāk nespēja atturēties no startēšanas Spartatlonā. 1997. gadā Anatolijs Zibikovs to darīja atkārtoti, kas bija pēdējā reize, kad 246km distancē mūsu pārstāvji tiekušies pēc olīvzaru vainaga karaļa Leonīda pakājē.
Tikai desmit vīri varējuši pieveikt Valmieru desmit stundās. Tam nepieciešams vidējais temps 5:36min/km. Pirms 25 gadiem nebija mobilo telefonu un interneta, protams, nekādu gadžetu ar GPS funkciju, kas rādītu aktuālo un vidējo tempu. Pat soļu skaitītāju nebija. Vien kilometru stabiņi un pārkarsušas smadzenes, ar kurām skaitļot novirzes no kārotā finiša laika. Bet ar matemātiku ir par maz, lai iekļautos desmit stundās. Ekonomikas lektors un grāmatu autors valmierietis Mihails Siņicins pirms ceturtdaļgadsimta kā labāko rezultātu jeb PB (personal best) uzrādīja septiņas minūtes virs 10 stundām. Tikai otrajā desmitā parādās tādi rezultāti, kas liecina par finišēšanu divatā. Tas nozīmē tikai to, ka Rīga – Valmiera bija nopietnas sacensības nevis kādi amatieru koptreniņi fiziskajām nabadzībām. Ievērības cienīgs ir 14. vietā esošais Aleksandrs Orlovs (iesauka – Kolobok), kurš bija pirmais no Latvijas, kas startēja Spartatlonā un, protams, finišēja Grieķijā notiekošajās bezkompromisa sacensībās. Pirmais ir pirmais. Diemžēl pēc kāda nelaimes gadījuma (sadurts) viņš vairs nav mūsu vidū, un vienīgais, kam varam vaicāt pēc padoma Spartatlona jautājumos, ir iepriekš minētais Anatolijs Zibikovs.
11 stundām nepieciešams vidējais temps 6:10min/km, 12 stundas ceļā nozīmē 6:43min/km tempu, kas visticamāk sākumā bijis augstāks un pēcāk nedaudz krities. Starp 40 skrējējiem, kas spējuši distanci veikt ātrāk par 12 stundām, nav nevienas daiļā dzimuma pārstāves.
Pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Nomainījušās vairākas skriešanas paaudzes. Latvijā atdzimst ultramaratonistu subkultūra. Vai ir pienācis laiks atjaunot oficiālu sacensību garšu uz asfalta? Pirmie mēģinājumi ir bijuši. 2012. gada 16. maijā 10:00 no Brīvības pieminekļa Mārtiņš Zvīdriņš kā pionieris devās ceļā uz Valmieru. Viņa nospraustais mērķis finišēt diennakts 24 stundās tika izpildīts ar uzviju, jo Valmiera tika sasniegta pēc 15 stundām un 47 minūtēm, gandrīz divos naktī. Pēc trim mēnešiem viņš pieveica TDS distanci Monblānā un gan jau ne reizi vien atcerējās savu Valmieras ceļā apgūto saukli “Ir dienas, kad padoties ir aizliegts”.
Divus mēnešus vēlāk – 28. jūlijā – VSK Noskrien domubiedri Ivara Eškina vadībā sarīkoja koptreniņu, kurā 10 skrējēji stafetes formātā, piepalīdzot velosipēdiem, startēja minūti pēc pusnakts. Stafetes maiņa ik pēc 10km un svelmains finišs +30°C pēc 10:31:03. Skrienot pamīšus 10km un tad atpūšoties uz velo vai paguļot stundiņu auto, varēja mierīgu soli noskriet pat 57 kilometrus. Interesanti, ka skrējienā piedalījās Staņislavs Pitura, kuram pieder astotais labākais rezultāts šajā distancē – 9:46:40 no 1991. gada, kad viņam bija 50 gadu. Redzam, ka emocijas ļauj to darīt pat tad, ja mūža astotais gadu desmits ir aizsākts. Koptreniņš tika aprakstīts Valmieras laikrakstā Liesma (1 un 2), kā arī atspoguļots Laumas fotostāstā un bilžu galerijā.
2013. gada janvāra aukstāko nakti skrējienam uz Valmieru izvēlējās kāda studente. Ja cits jaunietis Mārtiņš Zvīdriņš, tiecoties mērķa virzienā, čivināja twitterī par sajūtām un situāciju uz ceļa, tad noslēpumainā dāma citus neinformēja ne pirms pasākuma par savu plānu, ne arī, atrodoties trasē. Var tikai iztēloties gribasspēka apmēru pirmajai zināmajai sievietei uz šosejas Rīga – Valmiera dienā, kad bija ievērojami mīnusi un ļaudis lieki apkārt nestaigāja. Viņai tā nebija diena. Tās bija 20 stundas galvenokārt naktī cīņā ar aukstumu, miegu un nogurušiem muskuļiem. Pusgadu vēlāk talantīgā skrējēja bija vienīgā finišētāja savā vecumgrupā TDS distancē Monblānā.
Ir bijis gadījums, kad šis maršruts veikts pretējā virzienā. 16. februārī, mēnesi pēc nezināmās jaunietes varoņdarba tā izdarīja Laimonis Skadiņš un Mārtiņš Puriņš, galvaspilsētu sasniedzot pēc 10:37:12. Viens no viņiem turpmākajā sezonā izcīnīja otro vietu Laulasmā 168,8km ultramaratonā, kā arī tehniskajā TDS Monblāna trasē gūta 42. vieta. Tikmēr otrs Madeiras 116km kalnu skrējienā bija starp līderiem un finišēja ceturtais – uzreiz aiz goda pjedestāla. Sezonas noslēgumā trases rekorda labošana un uzvara Somijas 86km kalnu maratonā, kā arī otrā uzvara pēc kārtas dubļainajā Siguldas kalnu maratonā. Abu gargabalnieku veikums Valmiera – Rīga pretējā virzienā pierastajam varētu būt kā skrējiens no kalna lejup pretim Rīgas jūras līča līmenim. Skats pret Rīgu varētu būt interesants tiem, kas dzīvo Latvijas lielākajā pilsētā. Tad pēc finiša mazāk jādomā, kā pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās, lai atpūstos pēc pārdzīvojumiem uz šosejas nomales.
Dzirdētas runas, ka 2013. gadā bijuši vēl vismaz trīs veiksmīgi mēģinajumi pieveikt A2 šoseju. Interese nezūd. Šis maršruts, šķiet, ir izveidojies par tādu kā Latvijas skrējēju Santjago ceļu vai vismaz samazināto Aglonas svētceļojuma versiju. Atšķiras tikai baznīca finiša laukumā. Un domas prātos, kas kā dzinulis dzen uz priekšu nemierīgos svētceļotājus. Klīst baumas, ka 2014. gada ziemā tiks organizēts 107 kilometru skrējiens Sīmaņa baznīcas virzienā. Iespējams, ka pasākuma budžets, kas atturējis atjaunot reiz populāro tradīciju, nebūs jāraksta pieciem cipariem pirms komata. Ja 2012. gadā viens skrējējs un 2013. gadā skaitīšanai nepieciešami vismaz vienas rokas pirksti, tad 2014. gads noteikti nepaliks ēnā. Tikai jāsagaida, kad sabiedriskā doma nāks gaismā un kāps uz A2 šosejas Rīga – Valmiera 107km.
Foto: Matīss Vecvagaris
* – Daži avoti liecina, ka skrējiens noticis no 1988. līdz 1992. gadam. Vienprātība valda par uzskatu, ka Rīga-Valmiera notika piecas reizes.
km 
-
Es saku JĀ!
Tad lūk kur palkanzemē ar dažiem pampakiem – Latvijā dzimst Monblāna finišētāji. Svētdienā tie dodas no Rīgas uz Valmieru uz baznīcu. :)
Es tikai – PAR šī skrējiena atjaunošanu.JĀĀĀĀ !
Ar ko A2 ir tik pārāka par A3 šajā maršrutā, ka pēdējā netiek vispār pieminēta?
Kāds šo te salasījies sekos A2 norādēm un noklūs Siguldā, vai Pleskavā. :)
Protams, vajag šo skrējienu reanimēt.
Kad varēs nospiest pogu “piedalos”?
Tiešām, A2 taču ir mazāk par pusi no klasiskā Rīgas-Valmieras skrējiena :))
Lielkuili, bet Tu uzvedināji apsvērt alternatīvu A2 + P20 (no Melturu pagrieziena gar Cēsīm, Jāņmuižu, Lodi). Būtu garāks gabals, bet varbūt pat drusciņ ainaviskāks.. to gan grūti nomērīt. Un A2 procents virs 50% :)
Nu labi, to varbūt tad, kad klasika būs sekmīgi atjaunota.. vai arī atceļam no tās [dažiem] – lai DOTOS uz Rīgu.. :)
Vai to “klīst baumas, ka 2014. gada ziemā…” ir jau iespējams konkretizēt?
Kurš to uzņemas organizēt?
Piedalos.
man aktuāls jautājums ir KAD? Ziema ļoti neuzrunā pamatā dēļ iespējas iedzīvoties kāju traumās, ja vien ziema nav tāda kā pagājušo nedēļu. Pavasaris – marta beigas, aprīļa sākums – skan jau patīkamāk, turklāt arī dienas gaisma ilgāka un nav nežēlīgs karstums…
Citāts: “Tas nozīmē tikai to, ka Rīga – Valmiera bija nopietnas sacensības nevis kādi amatieru koptreniņi fiziskajām nabadzībām.” Lūk par ko esam pārvērtušies 10 gados :D :)
Ekonomikas lektors un grāmatu autors valmierietis Mihails Siņicins pirms ceturtdaļgadsimta kā labāko rezultātu jeb PB (personal best) uzrādīja septiņas minūtes virs 10 stundām.
Mihails Siņicins ir mazsalacietis. Mazsalacā strādājis gan par skolotāju, gan bijis skolas direktors. Vēlāk strādāja Valmierā, bet ir mazsalacietis, jo šeit joprojām dzīvo un sporto, un arī man ir bijis skolotājs. Joprojām min velo pedāļus, skrien, bet vislabprātāk, šķiet, ka slēpo, jo no decembra sākuma nemitīgi gaida sniegu, un saka, ka nākoties uzskriet, jo nevarot slēpot. Viņš savos gados slēpju trasē man palido garām kā stāvošai.
Ja ” kaut kas” notiktu pavasarī/vasarā labprāt pavadītu kādā posmā skrējējus ar velo, t.i. ūdens, ēdiens un atbalsts ;)
Nav ne jausmas vai man tas ir pa spēkam, bet vilinājums lielāks par bailēm :) Es kā Valmieras meitene labprāt piedalītos arī organizēšanā :)
Ziema būtu ņerdzīgais variants, pavasaris/vasara – “tautas klasei” :) Var jau taisīt abus.
Bet nav pilnīgi skaidrs: tās būtu oficiālas sacensības, vai kā? Organizēšanas klapatas oficiālajā gadījumā, protams, stipri lielākas.
Oficiālam vasaras pasākumam pa A2 + A3 varētu likt Nr. 6, turpinot numerāciju?
Abas “klases” labas, gan Ņ, gan T, bet velo gadījumā (man) tikai “tautas klase” der :))
Jā, Matīss ir devis impulsu, kur tālāk tas aizies?
Došos
Šorīt uz ielas satiku to “nezināmo aukstākās nakts studenti” :)
Atkal jauna mitoloģiska
būtne.. dievība :)Piedalos.
Pirms pāris gadiem bija doma šo veikt naktī pirms Valmieras maratona un tad ar īsu pauzi maratonu kā odziņu piedevām:)
njā, A2 ir tikai pusceļš ;)
Paldies raksta tapšanā Lindai, Gunai un Andulim!
Cik atceros Suborins skrēja un saprotams finišēja 55km distancē, kad tā pirmoreiz bija Siguldā.
Tiešām neesmu maldījies. tas bija 2008. gads
10 5022 Viktors Suborins 51 LSC / Rīga 6:16:07 44:54 V40-55
arī es veicu distanci. Atceros ka paziņas nevarēja saprast kā es skrēju 7h 18 min un zobojās: kas tu kājām gāji?
Viktors Suborins gan apbrīnojams skrējējs :) Kad izaugšu liels, es arī gribētu 100tinju uz 4:30/km skriet :D
Ainars, Tev laba doma- tad vismaz būtu iemesls beidzot Valmieras maratonu tā mierīgāk skriet ( vismaz man konkrēti) :)
Šādi raksti man patīk.
Mihails Siņicins bija arī mans ekonomikas skolotājs, kopā izbraukājām Latvijas, Baltijas un Pasaules olimpiādes. Tā kā skolas laikā ar skriešanu nenodarbojos, tad nebija ne jausmas, ka viņš veicis šo klasisko distanci.. Interesanti!
Gribētos kaut ko vairāk uzzināt par Anatoliju Zibikovu. Baumo, ka viņš mīlējis baspēdot.. Kāds varbūt zina, kur par viņu kas izlasāms?
Druupij, Suborins 100mieku skrējis vēl ātrākā tempā ~4:28
http://www.noskrien.lv/100-nieks/
Trešais ātrākais uzreiz aiz Prokopčuka un Jermolajeva
Pēdējais saraksts krietni koriģējies. http://skriesim.lv/calendar?id=10887
Suborins tagad ir ceturtais zvaigznājā.
Jā, Daini. Simtnieciņu “supertopsis” pēc Viļņas tika papildināts (paldies Matīsam!). Vēl pievienojot arī druupija veikumu Itālijā oktobrī, tagad zvaigznājs šāds – http://bit.ly/100-nieks.
Vēl jau 100-nieku klubā jāieraksta Certa…
Darīts. Paldies par aizrādījumu; redz, kā bij paslīdējis garām.. :o Valmierieši, reklamējiet sevi aktīvāk! :)
Nešaubos, ka, centīgi meklējot, vēl kādu varētu piepulcēt. Korekcijas, papildinājumi laipni gaidīti!
Labi, mazliet netēma panesās.. Kā tad paliek ar to Matīsa doto impulsu?
oho. jau kādu laiku trenējos un plānoju pavasara beigās veikt maršrutu vienītī. sekoju ar interesi:)
Nr. Time No. Surname Name Age Country Sex
18 32:47:00 838 Zybikov Anatoli — Latvia Male [1996]
40 33:50:00 40 Zybikov Anatoli — Latvia Male [1997]
33 34:02:19 556 Orlovs Alexander — Latvia Male [1995]
(с) http://www.spartathlon.gr/en/results/finishers.html
Paldies par rakstu. Iepriekš nezināju, ka šajā leģendārājā ultramaratonā ir startējuši mūsējie. :)
Man otrādi :) Kaut kā iedomājos, ka vairāk bijuši (arī Suborins, Jermolajevs) – bet nav vis. Mūžu dzīvo, mūžu mācies..
Tiešām neatceros, vai tas bija 1992. vai 1993. gads, bet skaidri zinu, ka piedalījos pēdējā no šiem skrējieniem. Starts bija pusnaktī, pie Brīvības pieminekļa. Līdzšinējā skrējienu pieredze – Ogres Zilo kalnu skrējiena 8 km. Tas bija maksimums, ko biju veikusi. Bet nu parēķināju, ka 24 h komtrollaikā jāvar iekļauties. Tā nu neliela draugu grupiņa nolēmām – skriesim. Pirmie 10 km līdz Berģiem gāja raiti, tad pamazām grupiņa sašķēlās. Ko no visa atceros – mediķu dežūrbusiņš, kurš braukāja pa trasi turp – atpakaļ un ik pa brīdim apjautājās, kāda pašsajūta. Tajā bija jauks masierītis, ja pareizi atceros vārdu – Ēriks Lācis. Kaut kad pret rītu izmantoju viņa pakalpojumus, iekāpu busiņā izmasēt kājas, padzēru tēju un devos tālāk. Pienāca diena – bija saule, lietus, atkal saule, atkal lietus. Tad Ēriks teica, ka aiz manis lielāko daļu jau nocēluši no trases, palikuši tikai kādi 10 un varbūt man arī būtu prātīgāk izstāties? Samirkusi, vējš, auksts. Tobrīd vēl nepiekritu. Pēc kāda laika nolēmu – tiešām viss, pietiek, līdz galam noskriešu nākamgad. Pie Straupes iekāpu busiņā. Pārnakšņoju viesnīcā, vakarā Ēriks vēl atnāca izmasēt atkal kājas. Tas bija tieši laikā – ja pārējie no draugu kompānijas pēc tam vēl vairākas dienas bija stīvi, es jau no rīta biju svaiga kā gurķītis. Nožēloju, ka izstājos. Un vēl lielāka nožēla par to, ka pasākums vairāk nenotika un es tā arī nefinišēju. Tā kā ja ir doma atjaunot – tikai PAR. Visus šos gadus esmu gaidījusi iespēju beidzot pieveikt sevi un šo distanci.
Paldies par stāstu!
Un labi, ka piemini laika apstākļus. Nu var vēl drošāk uzskatīt, ka pēdējais skrējiens noticis 1993. gadā. Skaidri atceros – 1992. gadā, kad pats skrēju, lietus nebija.
…
Vispār, traks variants – ar 8 km maksimuma pieredzi startēt šādā pasākumā. Noceļu cepuri – par drosmi :)
…
Ērikam atzinība kā masierim, bet žagari – par psiholoģisko ietekmēšanu nepareizā virzienā ;)
Anduli, par to Matīsa impulsu…
Domāju, ka bildēs pie raksta sniedziņš ap Mildu un Sv.Sīmaņa baznīcu nav nejaušība ;)
Tātad sašaurinām: Ņ “klasei” janvāra beigas, februāris vai marts. Vai decembris :) Kad?
Atceroties stafetes pasākumu, man šo distanci visvairāk raksturo šis saullēkta brīdis http://bit.ly/Kiogcz Viss cits ir pārejošas neērtības.
No kādreizējiem dalībniekiem Valmieras pusē saņemts apstiprinājums, ka pirmā reize tiešām bijusi 1989. gadā.
Un ir pausts nodoms sameklēt materiālus par visiem pieciem gadiem! Gaidām izmaiņas Top40 :)
Vēsture bez rezultātiem – Skrējiensoļojums Rīga – Valmiera “Brīvību Latvijai!” 1990.gada 20.maijā
http://www.noskrien.lv/wp-content/uploads/2012/07/RV01.jpg
http://www.noskrien.lv/wp-content/uploads/2012/07/RV02.jpg
O, Lauma, atpazīstu savu bukletiņu! Kad šorīt iedomājos, ka jāieliek šeit, sapratu, ka esmu pazaudējusi gan papīra, gan elektroniskā formātā. Dienas prieks par atradumu :)
Tas nu nebija netīšām, ka šorīt skanēja Gustavo – Mūsu soļi. http://www.youtube.com/watch?v=h5jNTtzng8s
Laikam daudzi bija klāt
Taj’ brīdī, kad izspruka Sīmanim –
Celsim augstāk nevis rokas, bet līmeni!
Lai no šiem vārdu pilieniem ir darbu jūra,
Lai tie ir kā pamats, lai kā armatūra
Tur mūs visus kopā un tur cieši,
Lai pārliecību vieš un mēs varam teikt bieži –
Mums skaidri zināms ir mērķis un mēs uz to ejam.
Mūsu soļi izšļaksta peļķes, kas gadās pa ceļam.
Vārdi māca, bet vienmēr bij’ zināms, ka piemēri aizrauj.
Tad būsim kā piemērs mēs tiem, kas dīkstāvē aizaug!
Un Artūro pievienotais saullēkta skats tik skaists.
ļikatu, ļekatu, hop! (http://www.youtube.com/watch?v=qYC-OFLdPCo)
Rakstā apkopoti rezultāti par 89.-91. gadu.
1992. gadā soli solī Viktors Suborins un Georgs Jermolajevs skrēja pirmos 90km, tad dzīvā leģenda no Jūrmalas atrāvās un laboja savu PB par ~44min, kā arī uzstādīja jaunu trases rekordu ~8h01min.
8. marts tuvojas ;)
Starpcitu divas reizes pievarējušo Spartatlonu – Anatoliju Zibikovu var satikt 6dienās Ozolniekos pie Ozolnieku roņiem! :))
Saņemti jauni materiāli no Valmieras. (Paldies!!!) Precīzais Jermolajeva rezultāts 1992. gadā bijis 8:01:38.
Uzdrīkstos cerēt, ka arī 8. martā ātrākie finišēs 8+ stundu rajonā? :)
Piedalījos pirmajā. 1989.gads. Nebija pilni 18 gadi. Trenētība – kā jau skolaspuikam. Informācija un saprašana – 0. Bet bija jau lāgā. Līdz Juglai skrējām, tad līdz Vangažiem gājām, tad atsākām skriet. Saule leca pie Inciema, tas apmēram 55km 5ās stundās. Pie Braslas izlēmām pagulēt (30min ?) un te nu sākās s….di. Pilnīgi lieks gājiens, atsākt smagi. Mēs arī turējāmies 5 kopā. Viens plīst, pārējie gaida, tad nākamais. Attiecīgi visiem saraustīts pasākums. Galā bijām 19os vakarā. Iegājām pirtī. Pamodos nākamās dienas 14os :D
Kapitālākais džeks bija žurnālists Stavro Andris. Atnāca uz startu pie pieminekļa džinsa biksēs un džinsa jakā. Kabatās šokolādes. Kāaaa aizmauca, panācām …. laikam ap Sēnīti. Finišā bija ap 22 vai 23iem ar koka mietu uz kā balstīties. Bij’ aizmidzis Baiļu šefam Vanagam dzīvokļa vannā.
Tagadējais eirokomisārs, tad vēl tikai skolas direktors Piebalgs skrēja.
Mans tēvs 4 gadus gāja/skrēja uz Valmieru. Kolosālas atmiņas saistās ar tiem laikiem, kad gan ar velo braucu, gan kājām gāju kopā ar tēvu, viņu atbalstot un uzmundrinot. (Dažas bildes kaut kur arī vēl ir.) Viņam tad jau ap 60 gadiem bija, nupat, tiekoties stāstīja- Viņš pieskaras pie Brīvības pieminekļa pirms starta Rīgā un pats sev apsola, ka nodos no tā sveicienu Sīmaņa baznīcai. Valmierā finišs nav pie pašas baznīcas, bet pirms tās, šķērsojis finišu, viņš dodas tālāk, bet organizatori skrien nopakaļ, saucot, ei, viss, jūs jau finišējāt, bet tēvs lepni atsaka – man tak sveiciens no Mildas Sīmanim jānodod.
Apbrinoju visus, kas sanemas…..malaci!
Veiksmi jums.
Es gan pa svaku tam.
Stastiju sievai par so trako skrejienu, izradas vina atceras so skrejienu, vina bija ta maza meitenite, kas finisa deva medalu un pukes finisejosiem sportistiem, ar savu vectevu, kas bija J.Dalina fonda aktivists pat brauca preti pirmajiem skrejejiem sagaidit pie Valmieras robezas. Vina pat atceras tos uzvardus, kas tajos gados aktivi piedalijas sporta skrejienos.
Redz cik interesanti, tiesam prieks par Latvijas sportisko garu.
Skrēju 1992.gadā, 21.jūnijā. Debija pirmajā ultraskrējienā, kas garāks par 42,195km.
Variet papildināt statistiku. Pirmie seši šķoti (no manas treniņu dienas grāmatas):
Žora (Jermolajevs) 8:01
Viktors (Suborins) 8:06
Toļiks (Zibikovs) 8:47
Druvis Ozols 9:32.40
Šefiņš (Arvīds Šefanovskis) 9:33.12
Kanģīzeris 9:57
Ja godīgi, neizklausās nopietni rīkot 8.martā, un tikai tagad sākt vākt dalībniekus. Bet nu lai Jums veicās!!!
Paldies, Druvi! Laikam tiešām jāmēģina veidot VISU rezultātu apkopojumu.
Kaut kad nākotnē tas varētu parādīties, jo liekas, ka arī “8. marta orgi” šādu domu perina.. :) Protams, varu kļūdīties.. :)
Ar dalībniekiem, šķiet, nav tik traki, vismaz “pirmajai atjaunotajai” reizei. Pašlaik jau 68% no maksimālā skaita ir pieteikušies, būšot visi 70%.
1993. gadā skrēju otro reizi un ieņēmu 7. vietu – 10:01:01. Labākai vietai distace bija nedaudz par īsu. Iesāku izcili lēni – līdz 6. tramvaja galam 45 minūtes, Bergjos 34. vietā. Visu laiku sev jautāju, vai neskrienu par ātru. Toties gāju stabili, nelūzu, un visā distancē neviens mani neapdzina. Svarīgi bija bremzēt sevi kāpumos.
Paldies, Ivar! Tāds rezultāts būtu 14. vietā kopējā topā (visas sešas reizes, ieskaitot šo gadu).
39.vietā redzu savu krustēvu! Un nemaz nezināju par šo faktu. Nu jā, viņš jau ar no sērijas: “Ko tad es? Es jau neko. Tik kopā ar puikām bišķ paskrējām.”
10.59.02 -1990.20.MAIJĀ 47 g. vec.No janvara treniņu apjoms bija 50 km nedeļā.Divas dienas pirms starta max. daudz lietots medus.Pirms starta 5 ampulas šķidras glikozes ar kafiju. Līdzi ņēmu šķidru glikozi ar medu, kaltetus bananus, šokolādi,pēdējā galīgi nederēja.Barošanas vietās Sēnīte,Ragana,Brasla,Valmieras raj.robeža 87km.- tēja,auksts buljons,abolu sula,Pie Valm.raj.rob.kopā ar Gunāru Akerbergu ietinušies siltās segās atpūtamies vismaz 15 min.Pēc tam atsākt skriet ir ļoti ļoti grūti.Tālāk ceļu līdz Valmierai skrējam kopā,viens otru uzmundrinot un velkot sev līdzi.Finišejam reizē.Sekojā karsta pirts,milzīgs emocionālais pacēlums par paveikto un 2.dienas pēc tam stīvas kājas.1992.g.visi Valmieras skrējienā finišējušie atsevišķā kolonā kopā ar 1.Latviešu trīszvaigžņu spēļu dalībniekiem soļojam svinīgā svētku gājienā cauri Valmieras pilsētai uz stadionu. Skatītāju tūkstoši sveica mūsus visus gluži kā savus varoņus.Kaut ko tamlīdzīgu nu jau sportojot 55.gadus neesmu vairāk piedzīvojis.Galvenais manuprāt ir stingra MORĀLĀ gatavība jeb pārliecība par nospraustā mērķa REALIZĒŠANU.Agrāk nebija ne kvalitativu skriešanas apavu,ne pareizi sabalansētu enerģijas dzērienu, batonu,bet to visu kompensēja 90-to gadu tautas garīgais pacēlums,kas pēc pāris gadiem pamazam noplaka. Gaidu atsaucoties vēl šai saulē esošos šā skrējiena dalībniekus…
[…] Informācija par leģendārā skrējiena vēsturi – http://www.noskrien.lv/simana-vilinajums/ […]
Trakiem likumi nav rakstīti:-) es arī 1989. atnācu mājās no Rīgas! Tā kā nebija nekadas pieredzes, tad pieļāvām daudz kļūdu: uzskatu, ka galvenā bija – daudz apstāšanās bez neatliekamas vajadzības, jo pārvietojāmies grupiņā ap 8-10; pilnīga apstāšanās ar gulēšanu galīgi garām, jo pēc tam atsākt ir ĻOTI GRŪTI. No 73 gadnieka torņa gribu teikt, ka atkārtot to nevajaga…. :-)
[…] Matīss Vecvagaris. “Ievācu informāciju un uztaisīju rakstu par skrējienu. Virsraksts Sīmaņa vilinājums, informācija bija tik daudz, ka vajadzēja visu izlikt ārā. Apkašā sākās komentāri – […]