Biedriem

Skrējējas trimestru piezīmes 2. Informācijas avoti

7.oktobrī devos pie ārsta. Pirmā ultrasonogrāfija, kas tik agrā termiņā (4-5 nedēļas) neko daudz vēl neparāda, vien apstiprina grūtniecības faktu. Drošs paliek nedrošs, ārste liek atnākt vēl pēc pāris nedēļām, kas velkas ļoti ilgi. Tikmēr nolemju pieņemt dzīvē jaunu atskaites punktu un pēc iespējas ātrāk atbilstoši pārplānot sportisko dzīvi.

Ikdienā saņemu e-pastā Runner’s World sūtītās ziņas un rakstu apskatus, un tā kā bērniņš jau kādu laiku bija plānos, atbilstošos tematiskos rakstus neignorēju, bet rūpīgi lasīju. Runner’s World mājas lapā ir izdalīta vesela sadaļa, kas ir ļoti labs informācijas avots sievietēm, kas plāno bērniņu vai domā, kā savietot grūtniecību ar skriešanu. Tajā var atrast informāciju gan par skriešanas turpināšanu un pat maratona treniņiem, gan par “trakajām” mammām, kas noskrien maratonu un tad dodas uz dzemdību namu, gan intervijas ar profesionālajām sportistēm par bērniņu gaidīšanu un treniņrežīmu. Protams, tas nav vienīgais informācijas avots internetā, bet visbiežāk manis lietots gan.

Liels grāmatu fans būdama, es neiztiku tikai ar internetu. Tiklīdz ārsts apstiprināja labās ziņas, no bookdepository tika pasūtīta grāmata Runner’s World Guide to Running and Pregnancy: How to Stay Fit, Keep Safe, and Have a Healthy Baby. Grāmatas lielākais pluss ir informācijas sadale pa trimestriem un mēnešiem, aprakstot, kādas pārmaiņas notiek ar sievietes ķermeni, kā šīs pārmaiņas ietekmē skriešanu un kā skriešana ietekmē ķermeni. Tāpēc es to lasu pa daļām – pirms sākas konkrēts gaidīšanas mēnesis, tā sevi sagatavojot. Kopumā, ja ne šis liels pluss, visu nepieciešamo informāciju var iegūt internetā, bet ne tik apkopotā veidā.

Vēl viens labs un ļoti koncentrēts informācijas avots faktu un ciparu mīļiem ir Tim Noakes grāmata Lore of running. Par grūtniecību tajā ir veselas 9 lappuses (kas ir daudz šai grāmatai!) un tās apkopo secinājumus pēdējo 30 gadu laikā veiktajiem pētījumiem gan par skriešanu grūtniecības laikā un (ne)kaitīgumu bērniņiem un māmiņām, gan par profesionālajām sportistēm. Ļoti vērtīgs avots, ja ir vēlme uzzināt ātri, vai drīkst, ar atsaucēm uz konkrētiem pētījumiem. Nekādus skaidrojumus par “kā”, “kāpēc” un “cik daudz” gan nesatur.

Uzkrājot un apkopojot atmiņā informāciju, man sākotnēji izkristalizējās vairāki svarīgi punkti:

1) ja vien nav norādījumi no ārsta puses, ka skriet nedrīkst vai nevajadzētu, skriet drīkst un pat vajag. Pētījumos apkopotā informācija norāda, ka mammas, kas ir aktīvas sportotājas pirms grūtniecības un turpina būt aktīvas, grūtniecības laikā jūtas labāk, tām dzimst veseli bērni (agrāk uzskatīja, ka skriešanas laikā samazinās asins apgāde bērnam, kas izraisa paliekošas sekas. Šis uzskats tika mainīts), samazinās pirmslaika dzemdību risks, kā arī pašas dzemdības paiet vieglāk. Papildus pavisam nesen veikts pētījums norāda, ka vingrošana grūtniecības laikā varētu nākt par labu arī bērniņu prāta spējām.

Savukārt, ja ārsts neiesaka vai pat aizliedz, pie tā nāksies stingri pieturēties un meklēt citus veidus, kā saglabāt veselo saprātu un sevi izklaidēt. Par laimi, mana ārste man skriet atļāva, protams, sekojot tam, kā jūtos, un nepārcenšoties.

2) pilnīgi noteikti jāmaina mentālais fokuss un attieksme – no sportiskiem mērķiem uz mērķi “vesela mamma, vesels bērns”. Treniņapjomus visticamāk nāksies samazināt, ātrumi kritīsies, par sportošanu tuvu maksimumiem nāksies aizmirst. Lai arī profesionālās sportistes turpina trenēties, bieži vien arī viņas pamatīgi samazina treniņapjomu. Tā kā mani treniņapjomi pēctraumas režīmā joprojām bija ap 30-35km nedēļā, kas ir ap 50% no tā, kas šķiet ir mans optimāls apjoms formas uzturēšanai, nolēmu, ka pie tādiem aptuveniem cipariem arī pieturēšos.

3) ir jāturpina uzmanīgi klausīties savās sajūtās, pieņemot, ka skrējiens ne vienmēr noritēs kā ieplānots. Ir jābūt gatavai dažreiz samazināt tempu, dažreiz pāriet soļos, lai atpūstos, dažreiz pārtraukt skrējienu pavisam. Te neko daudz pārplānot nevarēju, vien nolēmu, ka nespiedīšu sev skriet, kad negribas, un ka turpināšu jogas nodarbības, gan lai iepazītu savu ķermeni, gan lai pastieptu stīvos locekļus.

Nākamajā reizē – par pirmā trimestra hormonu vētrām.

Skrējējas trimestru piezīmes. Ievads

Ievads jeb labo ziņu paziņojums

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, no skrējēja parastā esmu pārkvalificējusies par skrējēju-topošo mammu. Iespējams, pēc pēdējā traumas perioda, kas ievilkās visā vasaras otrā pusē un rudens sākumā, ir mazāk pamanāms, ka esmu gandrīz pārtraukusi skriet garos skrējienus, izvairos no sacensībām, garākiem koptreniņiem, kā arī no atbildēm uz jautājumiem par nākotnes sportiskiem mērķiem un plāniem. Lai nu top zināms, kāpēc.

Mans mērķis ar šo bloga ierakstu sēriju padalīties visnotaļ specifiskā pieredzē, varbūt iedrošinot citas sievietes nepārstāt kustēties šajā interesantajā dzīves posmā vai iedrošinot vīriešus atbalstīt savas sievas viņu vēlmēs. Es ceru, ka man izdosies skriet un visādi citādi saglabāt kustīgo dzīves veidu, cik nu ilgi tas būs iespējams pašsajūtas un ārsta norādījumu robežās.

Piezīme par skaitļu būšanu. Kā nu tas gadījies, kā nu nē, bet augstākā izglītība eksaktajās zinātnēs un darbs IT sfērā man nekādīgi nepalīdz saprast nedēļu/mēnešu skaitīšanu grūtniecībā (jeb kā 40 nedēļās ir 9 mēneši). Tāpēc ērtībai es turpmāk par mēnesi pieņemšu aptuveni 4.5 nedēļas.

Pirmais mēnesis

Mani nevar nosaukt par skrējēju ar stāžu, bet pilnīgi noteikti es sevi uzskatu par skrējēju ar traumu stāžu. Vēlēšanās izvairīties no traumām iemācīja man vairāk, biežāk un pamatīgāk ieklausīties sevī. Klausoties un analizējot, visai drīz sapratu, ka manā organismā notiek pārmaiņas, pie tam vēl nebijušas un man neizprotamas. Divi galvenie momenti, kad nojausma par pārmaiņām sāka rasties – jogas nodarbība (4.nedēļa) un basais desmitnieks (5.nedēļa) pirmās basās ultras ietvaros.

Uz skrējējiem domātām jogas nodarbībām Labo sajūtu laboratorijā kopā ar Lindu un Gunu sākām iet jūlija beigās… ārstēt traumas. Studija pa ceļam uz/no mājām, jaukas pasniedzējas, kopējā atmosfēra, kā arī tas, ka negāju viena, palīdzēja pieturēties pie režīma un vienreiz nedēļā ierasties. Tajā vienā reizē septembra beigās pēc nodarbības dzērām tēju un vēl nosmējos ar meitenēm, ka bija tik jocīgas sajūtas vēderā, ka laikam būšu stāvoklī. Nekas cits par to vēl neliecināja.

Basais ultramaratons bija manas pirmās sacensības basām kājām. Bija auksts, vējains, laikam arī nedaudz pasmidzināja. Atceros, ka sajutos savādi, jo kājas bija basas, bet rokās cimdi. Uzsāku skriet krietni par ātru, jo pirmajos pārsimts metros Linda man bija aiz muguras. “Tas ir ļoti nepareizi” nodomāju un nedaudz atlaidu tempu, stabilizējot to ap 5min/km. Skrējās ļoti labi un arī motivācija bija – aizmugurē palika meitenes, priekšā bija tikai Linda un šo otro vietu ļoti gribējās noturēt. Tomēr ap ceturto kilometru sajutu, ka vēdera apakšējā daļā sāka ļoti vilkt. Līdzīgi kā toreiz jogā, bet daudz stiprāk. Mēģināju ignorēt, bet pēc vēl pārsimts metriem sapratu, ka nebūs nekādas skriešanas. Pārgāju soļos, ļāvu sev minūti atelpoties. Ja nē, tad nē, nodomāju, paskriešu tad vienkārši priekam. Galu galā trases vidū mani tāpat neviens nenāks savākt un līdz finišam nieka 6km. Pamazām un mierīgi, pieturoties krietni zem pusmaratona parastā pulsa, tā arī diezgan patīkami noskrēju. Saglabājot, starp citu, to otro vietu dāmu konkurencē, par ko bija liels prieks.

Kad nojausma kļūst par zināšanu

Pirmā mēneša pašās beigās beidzot arī tests parādīja pozitīvu rezultātu. Kā jau tas pieklājas, drošības labad taisīju dažādos laikos un dažādu ražotāju, bet nu kad rāda vairākkārt, laikam tas ir diezgan droši. Atklāsmes, ka sācies pilnīgi cits dzīves posms un pēc būtības tas ir terra incognita vēl nav, bet jautājums “Kas nu tagad būs?” tomēr parādījās.

Secinājumi: Kā jau tas visur rakstīts, pirmajā mēnesī vēl neko daudz nejūt un nezin. Tomēr, ja ieklausās pavisam uzmanīgi, var manīt, ka organisms kaut kādos brīžos dod kādas zīmes. Ir tikai jāklausās.

Turpinājums sekos.