Ievads jeb labo ziņu paziņojums
Kā jau var noprast pēc nosaukuma, no skrējēja parastā esmu pārkvalificējusies par skrējēju-topošo mammu. Iespējams, pēc pēdējā traumas perioda, kas ievilkās visā vasaras otrā pusē un rudens sākumā, ir mazāk pamanāms, ka esmu gandrīz pārtraukusi skriet garos skrējienus, izvairos no sacensībām, garākiem koptreniņiem, kā arī no atbildēm uz jautājumiem par nākotnes sportiskiem mērķiem un plāniem. Lai nu top zināms, kāpēc.
Mans mērķis ar šo bloga ierakstu sēriju padalīties visnotaļ specifiskā pieredzē, varbūt iedrošinot citas sievietes nepārstāt kustēties šajā interesantajā dzīves posmā vai iedrošinot vīriešus atbalstīt savas sievas viņu vēlmēs. Es ceru, ka man izdosies skriet un visādi citādi saglabāt kustīgo dzīves veidu, cik nu ilgi tas būs iespējams pašsajūtas un ārsta norādījumu robežās.
Piezīme par skaitļu būšanu. Kā nu tas gadījies, kā nu nē, bet augstākā izglītība eksaktajās zinātnēs un darbs IT sfērā man nekādīgi nepalīdz saprast nedēļu/mēnešu skaitīšanu grūtniecībā (jeb kā 40 nedēļās ir 9 mēneši). Tāpēc ērtībai es turpmāk par mēnesi pieņemšu aptuveni 4.5 nedēļas.
Pirmais mēnesis
Mani nevar nosaukt par skrējēju ar stāžu, bet pilnīgi noteikti es sevi uzskatu par skrējēju ar traumu stāžu. Vēlēšanās izvairīties no traumām iemācīja man vairāk, biežāk un pamatīgāk ieklausīties sevī. Klausoties un analizējot, visai drīz sapratu, ka manā organismā notiek pārmaiņas, pie tam vēl nebijušas un man neizprotamas. Divi galvenie momenti, kad nojausma par pārmaiņām sāka rasties – jogas nodarbība (4.nedēļa) un basais desmitnieks (5.nedēļa) pirmās basās ultras ietvaros.
Uz skrējējiem domātām jogas nodarbībām Labo sajūtu laboratorijā kopā ar Lindu un Gunu sākām iet jūlija beigās… ārstēt traumas. Studija pa ceļam uz/no mājām, jaukas pasniedzējas, kopējā atmosfēra, kā arī tas, ka negāju viena, palīdzēja pieturēties pie režīma un vienreiz nedēļā ierasties. Tajā vienā reizē septembra beigās pēc nodarbības dzērām tēju un vēl nosmējos ar meitenēm, ka bija tik jocīgas sajūtas vēderā, ka laikam būšu stāvoklī. Nekas cits par to vēl neliecināja.
Basais ultramaratons bija manas pirmās sacensības basām kājām. Bija auksts, vējains, laikam arī nedaudz pasmidzināja. Atceros, ka sajutos savādi, jo kājas bija basas, bet rokās cimdi. Uzsāku skriet krietni par ātru, jo pirmajos pārsimts metros Linda man bija aiz muguras. “Tas ir ļoti nepareizi” nodomāju un nedaudz atlaidu tempu, stabilizējot to ap 5min/km. Skrējās ļoti labi un arī motivācija bija – aizmugurē palika meitenes, priekšā bija tikai Linda un šo otro vietu ļoti gribējās noturēt. Tomēr ap ceturto kilometru sajutu, ka vēdera apakšējā daļā sāka ļoti vilkt. Līdzīgi kā toreiz jogā, bet daudz stiprāk. Mēģināju ignorēt, bet pēc vēl pārsimts metriem sapratu, ka nebūs nekādas skriešanas. Pārgāju soļos, ļāvu sev minūti atelpoties. Ja nē, tad nē, nodomāju, paskriešu tad vienkārši priekam. Galu galā trases vidū mani tāpat neviens nenāks savākt un līdz finišam nieka 6km. Pamazām un mierīgi, pieturoties krietni zem pusmaratona parastā pulsa, tā arī diezgan patīkami noskrēju. Saglabājot, starp citu, to otro vietu dāmu konkurencē, par ko bija liels prieks.
Kad nojausma kļūst par zināšanu
Pirmā mēneša pašās beigās beidzot arī tests parādīja pozitīvu rezultātu. Kā jau tas pieklājas, drošības labad taisīju dažādos laikos un dažādu ražotāju, bet nu kad rāda vairākkārt, laikam tas ir diezgan droši. Atklāsmes, ka sācies pilnīgi cits dzīves posms un pēc būtības tas ir terra incognita vēl nav, bet jautājums “Kas nu tagad būs?” tomēr parādījās.
Secinājumi: Kā jau tas visur rakstīts, pirmajā mēnesī vēl neko daudz nejūt un nezin. Tomēr, ja ieklausās pavisam uzmanīgi, var manīt, ka organisms kaut kādos brīžos dod kādas zīmes. Ir tikai jāklausās.
Turpinājums sekos.
km 
-