Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

SKM’14 – cīņa ar kalniem

Priekšvārds

Uz Siguldas kalnu maratonu acis metu jau pirms gada, taču toreiz nobijos. Iemesli nobīties bija arī šogad, taču kā jau pēdējā laikā ierasts, veselais saprāts virsroku neņem un 25.oktobra rītā, nosalis kā prusaks, es stāvu Ziediņu kalna pakājē.

Gatavojies pasākumam īsti neesmu. Patiesībā divus mēnešus pirms starta, pēc tam, kad Āžu kalna skrējienā kādā no nogāzēm aizeju lejā rūkdams un attopos sūnās ar izmežģītu potīti, es mājiniekiem svēti apsolos, ka mežā vairs šogad kāju sporta nolūkos nesperšu. Solījumu gan turu tikai desmit dienas, kad vēl joprojām klibs, ar manāmi uzpampušu potīti un samākslotu bezrūpību sejā dodos Magnēta trasē. Mantkārība pēc Nissana uz šādu nekaunību mājiniekiem liek pievērt acis, bet par SKM gan man tiek īpaši piekodināts – nemaz nedomā.

Bet es domāju gan, oij kā domāju…

Vēl dažas dienas pirms pieteikuma nosūtīšanas mājinieki saņem nākamos solījumus – skriešu lēnām, skriešu prātīgi un kas pats galvenais, potītei tiks iegādāts speciāls aizsargaprīkojums. Uzķeras…

 SKM’14

Tā nu es, nosalis kā prusaks, bez aizsargaprīkojuma potītei un bez lielām ilūzijām skriet lēnām, 25.oktobra rītā stāvu Ziediņu kalna pakājē. Izvēle startēt šortos sāk likties ar vien glupāka, bet mierinu sevi ar domu, ka skrienot būs silts un tā arī ir – distancē nenosalstu. Lai arī kādu brīdi pirms sacensībās par to nopietni esmu domājis, šoreiz starta sprintā nolemju ar varenajiem necīnīties. Tā vietā kalnā eju diezgan prātīgi un augšgalā esmu uzreiz priekšā ātrākajai no meitenēm. Izrādās gan, ka liela daļa konkurentu kāpšanu augšā ir veikuši vēl prātīgāk tāpēc serpentīnā un vēlāk arī uz tilta man daudzi steidzas garām. Ar to samierinos, distance ir gara, pirmie kilometri neko neizšķirs.

Pirmajā reizē augšā pa serpentīnu esmu stariņā – esmu atradis perfektu vietu, kur kādreiz varētu atbraukt patrenēties. Jūtu arī, ka šī ir vieta, kur es jūtos patiešām spēcīgs – apdzenu daudzus tiešos un netiešos konkurentus – dzīve ir skaista. Sekojošais mazais aplis pa mežu gan man īsti pie sirds neiet, segums daudz kur neliekas stabils, tāpēc drošības labad pārsvarā izvēlos kāpnes. Tas izrādās lēnākais variants un daļa dalībnieku, ko esmu apdzinis serpentīnā atkal man ir priekšā. Nekā darīt, nevaru atļauties trakot.

Nonākot uz garās taisnes atkal varu uzņemt ātrumu, taču pārāk neforsēju tāpēc nav pārsteigums, ka taisnes galā mani panāk un apdzen divi konkurenti. Kristapu es jau pazīstu, bet otrs, lai arī redzēts, pēc vārda līdz šim nav zināms (izrādās Andis). Drīz jau visi trīs sasniedzam dzirdināšanas punktu, kur iestiprinos ar tēju un tad jau arī pirmo reizi iešana pa baļķi. Savam līdzsvaram īpaši neuzticos tomēr pāri tieku bez problēmām, baļķis vēl ir sauss. Ik pa laikam no Kristapa un Anda noskrējienos vai tehniski sarežģītākās vietās atpalieku, bet kāpumos cītīgi velku klāt tāpēc nekur tālu viņi netiek. Sevišķi grūti iet pēdējos divos noskrējienos, Kaķīškalnā zaudēju sekundes 20, kuras atkal izdodas atgūt nākamajā kāpumā, kur mani kolēģi aizķeras aiz 15km veicējiem, bet īpaši nepatīk pēdējais noskrējiens aplī, kur vietām ir ledus, bet vietām ir dubļi. Arī šeit zaudēju daudz laika, bet taisnēs līdz Ziediņu kalnam visu atgūstu.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Šeit gan mani Kristaps morāli sagrauj, pats skriet Ziediņu kalnā gatavs neesmu, bet viņš to dara atstājot mūs ar Andi ierīt putekļus. Līdz kalna galam tikt ir grūti, bet palīdz skatītāju atbalsts, kurš lai arī nav man, tāpat mudina uz priekšu. Neilgi pirms virsotnes dzirdu arī tekstu par to, lai paeju malā, jo redz Andis nākot, bet savācos un savu bērnībā labi trenēto leksiku paturu pie sevis. Pašā spicītē gan vienu “sarauj Droppy” saņemu un tas palīdz pēdējos soļus kalnā veikt skriešus, laiks doties otrajā aplī, bet pirmais piebeigts ar rezultātu 1:39:33. Cienīgi!

Jau no paša apļa sākuma esmu palicis viens, Kristaps ir aizskrējis uz neatgriešanos, Andis ir palicis aiz muguras. Skrienot lejā no serpentīna gan uz mirkli tieku atkal noķerts, bet tiklīdz ir taisne atkal atraujos, šoreiz arī es uz neatgriešanos. Serpentīns augšup vairs tik ļoti pie sirds neiet. Uzskrienu gan diezgan labā tempā, bet mežā iekšā dodos ar smagām kājām. Ar vien biežāk sapņoju par nākamajiem kāpumiem, jo nosacīti tie ir kā atpūta no skriešanas. Garajā taisnē ātrums vairs nav tik skaists kā bija pirmajā aplī, taču tas netraucē man apdzīt dažus spēcīgus skrējējus no 36km distances. Jūtos pacilāts un dzirdināšanas punktā ieskrienot smaidot pieprasu gan tēju, gan sporta dzērienu, gan pēc kāda pārdomu mirkļa vēlreiz tēju. Baļķis šajā reizē jau ir nedrošāks, bet nekādu lielo aizķeršanos nav.

Pirmās problēmas sākās karjerā. Kalniņš, kas jāpievar, lai tiktu ārā no šī smilšainā veidojuma tiek nominēts kā riebīgākais visā trasē. Nepalīdz arī mazais kikerītis, kas seko uzreiz pēc tam. Nedaudz jau sāku sagurt, bet tad uz asfaltētā ceļa posma es priekšā ieraugu vienu no līderiem, kurš pārvietojas ejot. Karma man par šo noteikti kādreiz atspēlēsies, bet paskrējis viņam garām es klusībā pie sevis smaidu. Ļauni, bet es taču nevienam neapsolīju, ka būšu labs.

Vēlme smaidīt gan diezgan drīz atkal pazūd, trases beigu daļa ir visgrūtākā. Uzmanīgi noklenderēju no Kaķīškalna, bet fonā jau redzu, ka man ir sekotājs. Uz mirkli tas motivē, bet jau nākamajā noskrējienā Kordes trasē, pēc tam, kad esmu pirmo reizi nolicies uz pakaļas un esmu bijis ļoti tuvu tam, lai atkal palielinātu potītes izmērus, es tieku noķerts. Nepatīk man šis kalns.

Savam konkurentam (vēl vienam Kristapam) noturu līdzi līdz pat Ziediņu kalnam, bet galvā maļās nelāgas domas par pāragru finišu. Nogurums ir milzīgs, nedaudz velk uz sliktu dūšu, arī kājas izrāda protestus. Lielas izvēles gan man nav, mašīna neapdomīgi ir atstāta kalna augšgalā.

Viegli neiet, bet augšā tieku. Atbalsta no skatītājiem nav, taču fonā, no kalna augšas, dzirdu komentētāja tekstu par to, ka 4. vieta dodas pēdējā aplī. Klusībā pie sevis šo vīru apsaukāju nesmukos vārdos, vai tad tiešām nevarēja paklusēt un ļaut man mierīgi izstāties? Skaidrs, ka uzzinādams, ka esmu iespējams top5 pozīcijā, es vairs ārā nestāšos, tas nebūtu attaisnojami. Lai nu kā, bet otrais aplis pievarēts 1:49:07, bet kopējais laiks ir labāks par plānoto 3:28:40.

Ēdināšanas punktā piekrāmēju pilnas rokas. Grābju visu, ko varu panest. Nākamo kilometru es nodarbojos ar negausīgu ēšanu, ko pabeidzu tikai nokļūdams uz Gaujas tilta. Enerģija ir nedaudz atgriezusies, taču nedaudz sāk durt sānā – tas par negausību.

Serpentīnu trešo reizi skriešus pievarēt neizdodas – noriju rūgtumu un soļoju. Meža aplī gan cenšos neslinkot un saņēmis pāris uzmundrinājumus no tiesnešiem un trases baudītājiem, šo daļu pieveicu pārliecinoši. Garajā taisnē iet grūti. Cenšos skriet, bet ik pēc 200 metriem uz pāris mirkļiem pāreju soļos. Atpūtas mirkļi nav gari, tāpēc uz priekšu es tieku diezgan raiti. Galvā tiek skaitīti kilometri, kad to ir palicis nedaudz virs desmit, cenšos sev iestāstīt, ka nu jau vairs tāda treniņdeva vien palikusi. Pats gan šīm muļķībām nenoticu. Nedaudz gan priecē fakts, ka esmu veicis divus ātrus pirmos apļus, pat, ja pāriešu soļos, 6 stundās vajadzētu ierakstīties.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Dzirdināšanas punktā vēlreiz kārtīgi padzeros, meitenes smaida, bet es vairāk neko par dažām neloģiskām skaņām izdot nevaru. Nogurums ir milzīgs. Sasniedzis baļķi, novērtēju to kā ļoti slidenu, bet labāku variantu nav. Uzkāpdams uz baļķa gandrīz tikpat ātri noveļos no tā lejā – labās kājas augšstilbs tiek sarauts krampī. Mirkli palokos sāpēs, bet uz baļķa noturos un pēc mirkļa tieku arī pāri. Izveļos cauri māla dubļiem, tieku zālītē un tad krampī sarauj arī otras kājas augšstilbu. Vārda vistiešākajā nozīmē esmu nospiests uz ceļiem. Par manu leksiku, kas seko pēc krampjiem vēsture klusē, bet ilgi uz ceļiem es nepalieku. Malēnieši esot spītīgas radības un arī es tāds esmu. Ceļos un veļos, bet par krampjiem aizmirstu.

Turpinājums nav viegls taču, lai arī lēnākā gaitā, tomēr diezgan efektīvi tieku galā ar dažiem grūtiem kāpumiem, pat karjers vairs neliekas tik nepievarams. Ar noskrējieniem gan iet ar vien grūtāk un Kaķīškalnā Garmins rāda 7:00min/km, jūtos nožēlojami. Arī nākamajā kāpumā pēc Kaķīškalna iet grūti, jau kalna sākumā esmu spiests uz mirkli apstāties, bet atgūstu elpu un tālāk jau iet vieglāk. Kordes trases noskrējienā atkal ir problēmas, vispirms saplēšu cimdu pret zariem un tas atlikušo distanci ir jānes rokās, bet mirkli vēlāk slaidi noliekos uz pakaļas. Nepatika pret šo kalnu sāk pārvērsties par kaut ko lielāku.

Nepatika gan ātri izgaist, jo tuvojas finiša kalns. Jau pirms tā garajā taisnē esmu pārliecinājies, ka man neviens aiz muguras nav, tas ir svarīgi, kalnā nebūs jātrako. Ziediņu gan tas vieglāku nepadara un apsaukādams to par Dēmonu kalnu es lēnām raušos augšā. Jau kalna vidū redzu, ka kalna galā beidzot ir ieradušies arī mani atbalstītāji. Tas nedaudz uzmundrina, lai arī temps ir pašvaks un brīžiem liekas, ka tūlīt kritīšu atpakaļ. Vēl desmit metrus pirms virsotnes noliektu galvu un sakostiem zobiem cīnos ar sevi, bet tad saņemos, uzlieku uz sejas smaidu un dodos augšā. Patiesu smaidu gan ārā dabūju tikai pēc tam, kad kāds no līdzjutējiem grib mani aizsūtīt vēl vienā aplī. Lepni smaidīdams noliedzoši kratu galvu – nu nebūs. Pēc šī jau līdzjutēju atbalsts ir lielāks, tieku skubināts paskriet un to arī daru līdz pat finišam. 5 stundas, 31minūte un 55 sekundes ir mans finiša laiks, kas gala rezultātā man dod 5. vietu un milzīgu lepnumu un gandarījumu par paveikto. Uz Ziediņu gan vairs neatskatos, mūsu draudzība ir galā.

IMG_20141025_163140

Nākamo stundu gaidot rezultātus pārsvarā kratos drebuļos. Pēc tam, kad nepalīdz ne karstā tēja, ne karstā zupa, tieku ievietots siltā mašīnā ar pledu uz pleciem un tas lēnām atgriež man dzīvību. Tā pa īstam silti gan paliek tikai Rīgā, pēc tam, kad visu ceļu mašīnas krāsniņa ir rūkusi uz pilnu klapi. Tas gan man neliedz visu ceļu lepni smaidīt.

 Pēcvārds

Ir pirmdienas rīts, kad sēžot pie brokastu galda čekojot e-pastus pamanu, ko interesantu:

Congratulations! Your name was chosen at random from the 1908 pre-registered athletes to The North Face® Lavaredo Ultra Trail 2015.

Sirsniņa salecās no priekiem, bet kājas zem galda gan noburkšķ ko nesmuku. Nav gan tā, ka viņām ir kāda teikšana, nāksies vien skriet. Bet Siguldā, Siguldā es nākamgad atgriezīšos pieredzējušāks, izturīgāks un drošāks – man te patika!

P.S. Spēles ar uguni (medaļu) – jeb adrenalīna ķeršana Līmes gaumē.

altAo3muywLl9Wk39vO3_fBgl9na1VY6Bv5w6Hm2yErXyeA

Neviens jau neteica, ka šogad būs vieglāk. #SKM’14

Ja pērn Siguldas kalnu maratons bija pierunāts pasākums, tad šogad jau tas bija viens no 4 šī gada must – do saraksta skrējieniem (Rīga-Valmiera, NRM, Valmieras maratons un SKM). Pagājušogad ierados uz Ziediņkalna pakāji kā melnais zirdziņš, bet šogad jau biju kā Kalna Karaļa reitinga līderis. Plāni vienkārši: A 5h30m, B finišēt ne vairāk kā 30 minūtes aiz Anda Rumbenieka, kurš ir galvenais konkurents uz Karaļa titulu, un māsai tiek dots uzdevums viņu vaktēt.

Gatavošanās kalniem:

Pērnā gada skriešana noslēdzās ar pašam negaidīti augsto 7. vietu, tātad treniņu proces ir bijis pareizs un arī šogad skrienam pa Siguldas Pampaku Stadionu. Varētu teikt, ka oktobrī Siguldā bija manas otrās mājas. Protams, ka neiztika bez nu jau tradicionālā skrējiena Rīga – Sigulda, kur pērnā gada rezultāts tika labots par vairāk kā 30 minūtēm. Jaunums šogad bija, ka pirmoreiz izmēģināju tā saukto ogļhidrātu diētu, kur 3 dienas cenšas vispār neēst ogļhidrātus, bet nākamās trīs ēd pārsvarā tikai ogļhidrātus. Pirmajās dienās bija grūti tikt galā ar to sajūt, kad esi paēdis, bet gribas tik un tā ēst. Piektdienas vakarā varētu teikt, ka iebraucu otrā grāvī, jo pēc gandrīz vienatnē notiesātās mokas vafeļtortes ieslēdzās Sugar rush un nevarēju mierīgi aizmigt.

Sacensību rīts:

Tā diena ir pienākusi un mostos īsi pirms astoņiem. Tiek apēstas tradicionālās sacensību rīta brokastis, nedaudz pasteidzināta māsa un jā, tikai tagad sāku krāmēt somu. Izdevās salīdzinoši maz ko aizmirst (tikai otru zeķu pāri). Tad jau arī zvanīja GunaO, kura bija apņēmusies mani ar māsu nogādāt uz Siguldu. Pa ceļam uz klāja uzņemam Lindams un Dona Varanasi albuma pavadījumā, dodamies iekarot kalnus. Sasniedzot svētku laukumu, viss ir jauki līdz brīdim, kad jākāpj ārā no mašīnas, jo ārā ir tik velnišķīgi auksts. Nu labi jādodas pēc numura, 5140 šogad ir manējais. Īsas sarunas ar sastaptajiem noskrieniešiem un dodamies atpakaļ uz mašīnu [lasīt – siltumu] saposties skrējienam. Tā kā māsa šogad neskrien, tad nolemju ziemas jaku paturēt līdz startam un tad viņu atdot māsai. Tā stunda tuvojas, tiek pēdējo reizi pārdziedāta Dona – Pāriet bailes un ir jāsāk iet uz startu. Šoreiz pat tas izdodas nesasmērējot drēbes, jo zeme sasalusi un pirmo reiz es pa Ziediņkalna nogāzi pārvietojos, kad tur nav jāslidinās pa dubļiem. Lejā ejot var arī nedaudz sasildīties. Lejā atrādām numurus tiesnešiem un aizvadām pēdējās pirmsstarta sarunas. Atdodu jaku māsai un dodos ieņemt startu. Tā kā nav vēlmes cīnīties par apaviem, tad nostājos 2. rindā.10…5.4.3.2.1

STARTS!

1.aplis: Sākumu neforsēju un apmēram 3m30s uzkāpju Ziediņkalnā un tālāk jau cenšoties nenoraut galvu pret starpfiniša telti aizcilpoju uz topošo serpentīnu. Lēnā starta dēļ jāapdzen liela daļa skrējēju un tiek skriets pārmērīga riska režīmā ārpus taciņas. Viens šāds izgājiens beidzās ar saplēstiem cimdiem un asfalta slimību uz ceļiem un kreisā elkoņa, jo redz mežā zem lapām arī esot saknes. Neko darīt, jāskrien tālāk. Izskrējis uz ceļa turpinu skriet visiem garām, kad pēkšņi ieraugu, ka priekšā no meža lien ārā skrējēji. Nu WTF tik atklāti īsināt trasi, kā tā drīkst utt., bet tad ieraugu marķējumu un saprotu, ka idiots esmu es un, skrienot līdzi baram, esmu aiznesies ārpus trases un paķēris liekus 500m. Lielisks sākums! Turpinājumā līdz serpentīnam apdzenu jau vairākus skrējējus pa otram lāgam. Dažs jau izmet jociņu, ka pa apli apdzen pirmajos km. Serpentīna virsotnē noķeru savu tiešo konkurentu uz troni, bet kaut kā plāns skriet kopā ar viņu ir no galvas izslīdējis un aizskrienu projām Krimuldas cilpiņā. Taciņu vietām klāj ledus, jauki. Vietas, kur pāris dienas atpakaļ bija dubļi virs potītēm, ir sasalušas un sīkie kukuržņi duras cauri apaviem. Gaidāma pāris stundu masāža pēdām. Tiek sasniegtas trepes un, lai gan otrdien teicu, ka skriešu lejā blakus trepēm, tomēr pieņēmu Vančuka ieteikumu un skrēju pa trepēm, tā tomēr ir drošāk. Tiesnese uzstājīgi liek griezties pa kreisi kalnā, nu labi, ko padarīsi. Turpinu pret kalnu apdzīt vairākus skrējējus. Temps ir labs, diezgan pārliecinoši iekļaujos 5:30 plānā. Atpakaļ no Vikmestes pilskalna un seko ilgais kāpiens kalnā uz Krimuldas pilsdrupām. Šurpu turpu jācilpo un jālec pāri visādām gravām un jālien caur pārkritušiem kokiem. Pērn nekā tāda nebija. Virsotne sasniegta un tālāk sekos ļoti garš pārskrējiens.  Krimuldā uz koka tiltiņa beidzot ieraugu ņerdzīgāko baneri ever, kuru gan es kāroju redzēt startā, bet nekas, labi ka vispār ir. Seko lēciens uz šī paša tiltiņa un aiznesos uz Krimuldas sanatoriju. Pirmajā apli sanatorijas vārtiņi ir ciet, tik noskatos, ka tiesneša krēsls ir iekšpusē un sekoju baram, kurš skrien apkārt. Sanāca atkal nedaudz pagarināt trasi. Garajā posmā mani noķer Andis un es atgriežos pie sava sākotnējās ieceres skriet aiz viņa. Viņam gan tas lāga pie sirds negāja. Šī var teikt ir trases garlaicīgākā sadaļa, jo ir tikai jāteš. Garmins izmet km laiku 3:45, hmm feini skrienam. Noskrējienā uz gājēju tiltu pamanu pāris feinus ledus placīšus, no kuriem der uzmanīties. Kājnieku tilts un tad jau dzeršanas punkts. Glāze tējas un atpakaļ trasē. Trases tiesnesis ļoti rūpīgi atsijā visus 15km skrējējus lai šie i nedomā pabaudīt trasi otrpus Lorupei. Labā ziņa ir, ka ūdens līmenis ir krities un var smuki pa baļķi pārlīst pāri nesamērcējot kājas. Atkal jāsāk skriet. Ar nepacietību gaidu stāvāku kalnu, kad varēs pāriet soļos. Paugurs tālu nav jāgaida un var nedaudz atvilkt elpu. Seko skrējiens uz vējaino karjeru un tad jau ceļi ved uz veco Lorupes gravas šoseju. Īsi pirms tās gan ir diezgan stāvs noskrējiens, un es nopriecājos, ka nelīst, jo tad būtu nāvīgi baisi doties lejā. Seko atkal pārskrējiens uz Laurenču slēpošanas trasi, pa kuru gan sanāk paskriet visai minimāli. Nu labi, atbrauks ziemā paslēpot. Tālāk sekojošajā noskrējienā nepamanu ledu un pāris metrus pašļūcu uz sēžamvietas, ietriecu kājas zemē un ar inerci pieslienos kājās. Saņemu vaicājumu vai viss ok, uz ko atbildu, ka jā, jo tanī brīdī domāju, ka nekas nav nobrāzts un arī nekas nesāpēja. Sasniedzam vietu kur trase saplūst atkal kopā ar 15km skrējējiem. Šeit sākas problēmas, jo 15km skrējēji ir krietni lēnāki, bet trasē nav daudz vietas, kur paiet garām tā, lai kāds no mums nenoveltos pa krauju. Sasniedzot kalna augšu, jau var brīvāk skriet visiem garām. Skrējiens tālāk ved gar 2.vsk un tad lejā pa kalnu uz apšaubāmas kvalitātes tiltiņu. Taciņa ir šaura, bet jāpamanās vēl apdzīt lēnākos skrējējus. Seko kāpiens uz Ķeizarkrēslu, no kura ved ceļš uz Kaķīškalnu, kura avotu pilnā nogāze ir sasalusi un pārmaiņas pēc nav jāslidinās pa dubļiem. Paskriet pa leju gan nesanāk ilgi, jo tūliņ pat izmetot loku gar dīķi jārāpjas atpakaļ augšā. Kāpiens sanāk ilgs un atkal esam aizķērušies aiz 15km veicējiem. Jā, varējām jau bļaustīties, lai laiž garām, bet kaut kā bijām pieklājīgi, jo tomēr par apli nevienu nedzinām. Tālāk nolemju vairs Andim uz nerviem nekrist un pa sekojošo Kordas trasi aizsteidzos viņam garām. Tālāk jau pa taciņu mazu gar Gauju, vai pasaulē, tfu, uz Ziediņa kalnu. Šim kalnam man ir atzīme līdz kurienei obligāti ir jāuzskrien, kas arī izdodas, un tad raitā solī uz starpfinišu. Atliek māsai nokliegt manu vārdu, lai liela daļa no pūļa to turpinātu kliegt līdz es uzkāpju kalnā. Pirmais aplis pieveikts 1h38m53.67s  prātā gan Garmina rādītais cits skaitlis, bet iespējams ka pārskatījos.

2. aplis: sākas ar gandrīz galvas noraušanu starpfiniša teltī. Izdzeru glāzi tējas un dodos uz šī krasta serpentīnu. Nolemju rūpīgi skatīties marķējumu, lai nav vēlreiz lieks gabals jāskrien. Kļūdainā vieta ir atrasta un šoreiz ceļš uz priekšu ir aizsiets ar lentu. Kļūdīties neiespējami. Tagad jau sanāk skriet vienatnē, jo Andis jau ir atpalicis labu gabalu atpakaļ. Pāri Gaujas tiltam un tik uz serpentīnu. Serpentīnā lūzti vai plīsti, bet ir jāuzskrien līdz augšai, bez atrunām. Jūtu, ka ir biki pa ātru tas izdarīts un sekojošajā noskrējiena skrienu ar inerci, līdz sajūtu, ka šķelda vairs nav sasalusi un sāk rūgt. Visai interesantas sajūtas, ka negrimsti dubļos, bet šķeldā, plus vietām vēl ir saglabājies ledus. Lejā pa trepēm un sadalošajā posma tiesneši prasa, vai es skriešu 5 apļus.  Ha, ha – gribētu gan. Atkal esmu atkāpies no sākotnējā plāna, jo ir sajūtas, ka var paflirtēt ar palīšanu zem 5h.  Skrienu visos kalnos, kuri nav pārmērīgi stāvi. Mazā cilpiņa beidzas un atkal seko kāpiens uz Krimuldu. Kalna galā ieraugu Voļdu, kurš velta manā virzienā pāris uzmundrinošus saucienus, neesot viņam šodien skrienamā diena. Biju domājis, ka būs man kāds, kas patur tempu garlaicīgajā pārskrējienā, bet nekā. Seko lēciens uz koka tiltiņa (šoreiz vislabāk sanāca) un tad jau uz sanatoriju. Grasos jau atkal skriet apkārt, bet šoreiz tiesnese uzaicina skriet cauri vārtiņiem. Seko garš garlaicīgs pārskrējiens uz kājnieku tiltu un dzeršanas punktu. Šoreiz iztukšoju 2 glāzes tējas un dodos tālāk. Pāri Lorupītei tiku veiksmīgi pāri, tikai nedaudz pārbaudot savas spējas turēt līdzsvaru. Tālāk iedomājos, ka braucu ar rallija mašīnu un nesos cauri pa taciņu, tikai uzskrējis kalnā saprotu, ka šeit varēju pāriet rogaininga solī. Nu, neko darīt, turpinu braukt/skriet. Seko noskrējiens uz karjeru, ko veicu ar visu tramplīnu. Šoreiz karjera pagriezienā vairs nestāv tiesnesis, bet ir sazīmētas bultiņas. Viss ļoti saprotams un līkumā ierakstos bez kļūdām. Uz karjera kraujas mani sagaida liels melns suns, vismaz es domāju, ka tur bija suns. Lejā uz veco šoseju un tad jau jūtu kā kājām nepatīk asfalts, nekas, pāri pusei esmu, pārējo piecietīs. Slēpošanas trase un šoreiz to noskrējienu pēc viņas skrienu ar īpašu uzmanību. Tiesnese atgādina, ka jānogriežas pa labi un tad jau seko ilgi gaidīts atelpas kāpiens. Paskrienu garām kaziņām un tad jau pie jaunās lapenes griežos uz skolas pusi. Aiz skolas noskrējienā iepozēju Raselam, kurš gandrīz noripo pa krauju lejā, tātad būt fotogrāfam ir bīstamāk kā skrējējam. Atkal apšaubāmais tiltiņš un baisais kāpums uz Ķeizarkrēslu. Seko skriešana lejā pa Kaķīškalnu un tālāk jau atkal kāpiens augšā uz Kordes trasi, kura laikā man viena par apli apdzenamā nūjotāja aizrāda, ka HOP! saka tikai slēpotāji. Nu labi nākamreiz teikšu Tudiš-Pīp. Kordes trasē tiesnese saka, lai uzmanās no dubļiem. Šo aizrādījumu es ignorēju un nesos lejā. Pārējā nogāze ir sasalusi, tik ieraugu vienu tādu slapjāku/dubļaināku pleķīti un sekunžu tūkstošdaļās izdomāju, ka tur varētu būt drošāk likt kāju nekā uz apledojuma. Drošāk bija, jo kāja neizslīdēja, tikai iegrima līdz pus ikram un sekojošs zaķa ķēriens. Nu ja, sen nebiju kritis. Ceļos kājās un turpinu priecāties par apaviem, kuriem gan atlīmējās zole vaļā, turēju īkšķus, lai nākamajā kreisās kājas kurpe nepaliek bez zoles. Uzskrienu uz taciņas, kura ved gar Gauju un apdzenu 36km distances 3. vietu. Pie sevis nodomāju, re, šajā distancē man būtu pjedestāls. Ziediņkalns sasniegts un izdodas uzskriet līdz obligātajai atzīmei. Neliels rūgtums parādās, kad neredzu māsu starpfinišā. Nu ok, gan jau aizgājusi uz mašīnu sasildīties. Uzkāpju kalnā, visi aplaudē, SM72 kaut ko man saka, bet man nav ne jausmas, ko viņš man pateica, kaut gan es palūdzu atkārtot. Otrais aplis finišēts 3h19m32.64s (1h41m39s).

3. aplis: Starpfinišā izdzeru 2 glāzes tējas un dodos tālāk trasē ar domu, ka jāpacenšas pēdējais aplis noskriet 1h40. Serpentīnā mani sagaida fotogrāfs Kārlis un tik dzirdu kā noklaudz kamera.

Kriss1

Serpentīna lejā satieku Bataru ar Vizbulīti, kuri man stāsta, ka esmu pirmais. Es gan šiem atbildu, ka es tā nedomāju, bet solis palika vieglāks. Atkal jau pāri Gaujas tiltam un, izskrienot cauri pamežam, Agnese pasaka, ka es esmu otrais. Opā! Iekšēji jau tiek korķēti šampanieši, bet reāli saprotu, ka vēl 16km ko skriet un jāsāk tie ar serpentīnu. Bez jebkādām atlaidēm skrienu augšā. Tik feini bija serpentīna vidū satikt māsu un Ivčiku, ka pat aizmirsu, ka ir grūti. Šie gan mēģināja mani nobildēt, bet beigās laikam nesanāca.  Pēdējo reizi arī pievarēts serpentīns un nesos uz Vikmestes pilskalnu. Trepes uz leju, pāris tiltiņi, serpentīna trepes uz augšu, pa vidu egle, kurai vairs lāga nejaudāju pārvilkties pāri. Gandrīz pašā apakšā satieku Inu, kuru cenšos cik vien spēju uzmundrināt. Aptuveni km tālāk satieku Solveigu, apmaināmies laba vēlējumiem un turpinām ceļu katrs savā tempā. Atkal seko tiltiņi pāris sakrituši koki un atkal jāvelkas augšā uz Krimuldu. Skatos pulkstenī, ka eju jau nedaudz ārā no 5h plāna, bet domāju ka  vēl garajā pārskrējienā to pagūšu atgūt. Jūtu, ka sāk prasīties pēc kaut kā ēdama, bet ēšana būs tikai pēc ~4km. Uzvelku savu pēcpusi kalnā un dodos uz tiltiņu, šoreiz bez baigās iedvesmas, bet tomēr uz tā uzlecu. Izskrienu cauri sanatorijai un gandrīz nogriežos nedaudz par ātru pa kreisi, bet situāciju izglābj tiesnesis, kurš uzvirza mani uz pareizā ceļa. Seko atkal garš pārskrējiens, kura laikā man katrs, kuru es apdzinu, stāstīja, kurā pozīcijā es esmu. Variācijas bija no 1. līdz 4. Visvairāk es ticēju prognozei, ka esmu otrais. Eees vēl mani informēja par aptuveno attālumu no līdera un solīja aizkavēt sekotājus. Jūtu, ka vairs nav ātruma un zem 5h nepalīdīšu, lai gan vidējā ātruma rādītāji ir vēl pieļaujamības robežās, bet saprotu, ka sekojošos kalnus neizskriešu tādā tempā un nolemju, ka pēc pēdējā dzeršanas punkta atslābšu. Izdzeru 2 glāzes tējas un paņemu siera gabalu, ko iemānīt rūcošajam vēderam. Siera gabalu tā arī nespēju sev vēderā iemānīt un pārdesmit metrus tālāk to izspļāvu. Pārlīdu pāri Lorupītei vēl apšaubāmāk kā iepriekš, bet ūdeni tomēr neizvēlos, tik pēcāk pa krauju vairs sevi uzvilkt augšā nespēju, nācās līst apkārt. Nometot no sevis spiedienu par iekļaušanos 5h skriet palika vieglāk, varbūt arī sajutu jau finiša tuvumu. Šoreiz jau pus kāpumā pārgāju soļos. Uzlīdis virsotnē ieraudzīju savu TNT un SSV cīņu biedru Egnz, kuram uzsaucu, lai tik mūk prom. Klāt ir arī karjers, kas ir arī tālākais trases punkts, var jau saost finišu. Augšā pa krauju, tikmēr tiesneši trenkā suni, kaut kā jau arī viņiem ir jāsasildās. Klāt ir šoseja. Atmetu visas domas par pēdām un tik skrienu uz priekšu. Tālāk jau seko Laurenču slēpošanas trase, un tad jau sāku skaitīt, cik kāpieni ir atlikuši. 3 + finiša kāpiens. Ar katru kāpienu jau sajūtu medaļas tuvumu. Uzkāpis pie Ķeizarkrēsla, satieku Tāli un kā izrādās esmu viņu iedvesmojis turpināt skriet. Pēdējais noskrējiens pa Kaķīti “trakais”, “ķertais” izsaucienu pavadībā un nemanot jau pēdējais kāpums uz Kordes trasi. Šeit es satieku Agnesi un Jāni Kokinu. Laicīgi jau pamanu šaubīgo dubļu plaņčku un izvēlos skriet pa sasalušo zāli. Var teikt, ka jau ir sasniegta finiša taisne, palikusi tikai taciņa gar Gauju. Saņemu vēl uzmundrinājumu no Ilzes un Raimonda, kurus nu it nemaz no muguras neatpazinu. Taciņai ir pienācis gals un jau redzama Ziediņkalna pakāje. Šoreiz gan neizdevās uzskriet līdz obligātajai atzīmei. Kad esmu sasniedzis jau pusi no kalna, dzirdu, ka kādu tur sagaida ar baigām ovācijām, tik pēc finiša uzzināju, ka tas bija Rumbenieks un mūs finišā šķīra tikai pus kalns. Tālāk jau pūlis pievērsās arī man un aicināja lieki nekavēties uz rāpties tik augšā. Finišs tika sasniegts ar kopējo laiku 5h07m28.88s (1h48:56s) un otrā vieta kopvērtējumā. No pirmās vietas atpaliekot 1m52s. Var jau runāt, ka, ja es būtu zinājis, es būtu Arni noķēris, bet domāju, ka drīzāk viņš būtu mani ieraugot krietni tālāk aizbēdzis.

Finiša spurts

Finiša spurts

Finišs

Saņēmis kāroto medaļu dodos pie māsas un tad jau uz starpfiniša telti iedzert siltu tēju, kur satiekam Lindams un Veipaskundzīti. Tiek saņemti apsveikumi gan par otro vietu, gan par Kalnu Karaļa titula izcīnīšanu. Atrādu, cik smaga ir medaļa, lai ir iedvesma doties pēdējajā aplī. Aizcilpojam uz mašīnu pārģērbt nedaudz siltākas drēbes. Pārģērbšanās laikā no sirds dziedu Dona – Pāriet bailes, jo šī dziesma skanēja galvā visu skrējienu. Dodamies ieturēt lanču un tad jau atgriežamies Ziediņkalna virsotnē sagaidīt citus skrējējus. Skaļā bļaustīšanās gan bija uz brīdi jāpārtrauc, jo sekoja uzaicinājums ierasties uz apbalvošanu. Goda pjedestāls skriešanā bez kāda Kristapa laikam nav iespējams un šoreiz pat ir divi.

Kriss_pjedestals

Ar autora atļauju pārpublicēts no http://kriss240188.blogspot.com/.