Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

VSK Noskrien tempa turētāji

tt_galva

„Tas nevarēja būt viegli: tempa turēšana ir tik nogurdinoša nodarbe, ka vienīgi ģimene, muļķi un sasodīti labi draugi ir pierunājami tajā iesaistīties” K.Makdugals. Dzimuši, lai skrietu.

Lasīt tālāk.

516km

2014_Page_1

SKM’14 – cīņa ar kalniem

Priekšvārds

Uz Siguldas kalnu maratonu acis metu jau pirms gada, taču toreiz nobijos. Iemesli nobīties bija arī šogad, taču kā jau pēdējā laikā ierasts, veselais saprāts virsroku neņem un 25.oktobra rītā, nosalis kā prusaks, es stāvu Ziediņu kalna pakājē.

Gatavojies pasākumam īsti neesmu. Patiesībā divus mēnešus pirms starta, pēc tam, kad Āžu kalna skrējienā kādā no nogāzēm aizeju lejā rūkdams un attopos sūnās ar izmežģītu potīti, es mājiniekiem svēti apsolos, ka mežā vairs šogad kāju sporta nolūkos nesperšu. Solījumu gan turu tikai desmit dienas, kad vēl joprojām klibs, ar manāmi uzpampušu potīti un samākslotu bezrūpību sejā dodos Magnēta trasē. Mantkārība pēc Nissana uz šādu nekaunību mājiniekiem liek pievērt acis, bet par SKM gan man tiek īpaši piekodināts – nemaz nedomā.

Bet es domāju gan, oij kā domāju…

Vēl dažas dienas pirms pieteikuma nosūtīšanas mājinieki saņem nākamos solījumus – skriešu lēnām, skriešu prātīgi un kas pats galvenais, potītei tiks iegādāts speciāls aizsargaprīkojums. Uzķeras…

 SKM’14

Tā nu es, nosalis kā prusaks, bez aizsargaprīkojuma potītei un bez lielām ilūzijām skriet lēnām, 25.oktobra rītā stāvu Ziediņu kalna pakājē. Izvēle startēt šortos sāk likties ar vien glupāka, bet mierinu sevi ar domu, ka skrienot būs silts un tā arī ir – distancē nenosalstu. Lai arī kādu brīdi pirms sacensībās par to nopietni esmu domājis, šoreiz starta sprintā nolemju ar varenajiem necīnīties. Tā vietā kalnā eju diezgan prātīgi un augšgalā esmu uzreiz priekšā ātrākajai no meitenēm. Izrādās gan, ka liela daļa konkurentu kāpšanu augšā ir veikuši vēl prātīgāk tāpēc serpentīnā un vēlāk arī uz tilta man daudzi steidzas garām. Ar to samierinos, distance ir gara, pirmie kilometri neko neizšķirs.

Pirmajā reizē augšā pa serpentīnu esmu stariņā – esmu atradis perfektu vietu, kur kādreiz varētu atbraukt patrenēties. Jūtu arī, ka šī ir vieta, kur es jūtos patiešām spēcīgs – apdzenu daudzus tiešos un netiešos konkurentus – dzīve ir skaista. Sekojošais mazais aplis pa mežu gan man īsti pie sirds neiet, segums daudz kur neliekas stabils, tāpēc drošības labad pārsvarā izvēlos kāpnes. Tas izrādās lēnākais variants un daļa dalībnieku, ko esmu apdzinis serpentīnā atkal man ir priekšā. Nekā darīt, nevaru atļauties trakot.

Nonākot uz garās taisnes atkal varu uzņemt ātrumu, taču pārāk neforsēju tāpēc nav pārsteigums, ka taisnes galā mani panāk un apdzen divi konkurenti. Kristapu es jau pazīstu, bet otrs, lai arī redzēts, pēc vārda līdz šim nav zināms (izrādās Andis). Drīz jau visi trīs sasniedzam dzirdināšanas punktu, kur iestiprinos ar tēju un tad jau arī pirmo reizi iešana pa baļķi. Savam līdzsvaram īpaši neuzticos tomēr pāri tieku bez problēmām, baļķis vēl ir sauss. Ik pa laikam no Kristapa un Anda noskrējienos vai tehniski sarežģītākās vietās atpalieku, bet kāpumos cītīgi velku klāt tāpēc nekur tālu viņi netiek. Sevišķi grūti iet pēdējos divos noskrējienos, Kaķīškalnā zaudēju sekundes 20, kuras atkal izdodas atgūt nākamajā kāpumā, kur mani kolēģi aizķeras aiz 15km veicējiem, bet īpaši nepatīk pēdējais noskrējiens aplī, kur vietām ir ledus, bet vietām ir dubļi. Arī šeit zaudēju daudz laika, bet taisnēs līdz Ziediņu kalnam visu atgūstu.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Šeit gan mani Kristaps morāli sagrauj, pats skriet Ziediņu kalnā gatavs neesmu, bet viņš to dara atstājot mūs ar Andi ierīt putekļus. Līdz kalna galam tikt ir grūti, bet palīdz skatītāju atbalsts, kurš lai arī nav man, tāpat mudina uz priekšu. Neilgi pirms virsotnes dzirdu arī tekstu par to, lai paeju malā, jo redz Andis nākot, bet savācos un savu bērnībā labi trenēto leksiku paturu pie sevis. Pašā spicītē gan vienu “sarauj Droppy” saņemu un tas palīdz pēdējos soļus kalnā veikt skriešus, laiks doties otrajā aplī, bet pirmais piebeigts ar rezultātu 1:39:33. Cienīgi!

Jau no paša apļa sākuma esmu palicis viens, Kristaps ir aizskrējis uz neatgriešanos, Andis ir palicis aiz muguras. Skrienot lejā no serpentīna gan uz mirkli tieku atkal noķerts, bet tiklīdz ir taisne atkal atraujos, šoreiz arī es uz neatgriešanos. Serpentīns augšup vairs tik ļoti pie sirds neiet. Uzskrienu gan diezgan labā tempā, bet mežā iekšā dodos ar smagām kājām. Ar vien biežāk sapņoju par nākamajiem kāpumiem, jo nosacīti tie ir kā atpūta no skriešanas. Garajā taisnē ātrums vairs nav tik skaists kā bija pirmajā aplī, taču tas netraucē man apdzīt dažus spēcīgus skrējējus no 36km distances. Jūtos pacilāts un dzirdināšanas punktā ieskrienot smaidot pieprasu gan tēju, gan sporta dzērienu, gan pēc kāda pārdomu mirkļa vēlreiz tēju. Baļķis šajā reizē jau ir nedrošāks, bet nekādu lielo aizķeršanos nav.

Pirmās problēmas sākās karjerā. Kalniņš, kas jāpievar, lai tiktu ārā no šī smilšainā veidojuma tiek nominēts kā riebīgākais visā trasē. Nepalīdz arī mazais kikerītis, kas seko uzreiz pēc tam. Nedaudz jau sāku sagurt, bet tad uz asfaltētā ceļa posma es priekšā ieraugu vienu no līderiem, kurš pārvietojas ejot. Karma man par šo noteikti kādreiz atspēlēsies, bet paskrējis viņam garām es klusībā pie sevis smaidu. Ļauni, bet es taču nevienam neapsolīju, ka būšu labs.

Vēlme smaidīt gan diezgan drīz atkal pazūd, trases beigu daļa ir visgrūtākā. Uzmanīgi noklenderēju no Kaķīškalna, bet fonā jau redzu, ka man ir sekotājs. Uz mirkli tas motivē, bet jau nākamajā noskrējienā Kordes trasē, pēc tam, kad esmu pirmo reizi nolicies uz pakaļas un esmu bijis ļoti tuvu tam, lai atkal palielinātu potītes izmērus, es tieku noķerts. Nepatīk man šis kalns.

Savam konkurentam (vēl vienam Kristapam) noturu līdzi līdz pat Ziediņu kalnam, bet galvā maļās nelāgas domas par pāragru finišu. Nogurums ir milzīgs, nedaudz velk uz sliktu dūšu, arī kājas izrāda protestus. Lielas izvēles gan man nav, mašīna neapdomīgi ir atstāta kalna augšgalā.

Viegli neiet, bet augšā tieku. Atbalsta no skatītājiem nav, taču fonā, no kalna augšas, dzirdu komentētāja tekstu par to, ka 4. vieta dodas pēdējā aplī. Klusībā pie sevis šo vīru apsaukāju nesmukos vārdos, vai tad tiešām nevarēja paklusēt un ļaut man mierīgi izstāties? Skaidrs, ka uzzinādams, ka esmu iespējams top5 pozīcijā, es vairs ārā nestāšos, tas nebūtu attaisnojami. Lai nu kā, bet otrais aplis pievarēts 1:49:07, bet kopējais laiks ir labāks par plānoto 3:28:40.

Ēdināšanas punktā piekrāmēju pilnas rokas. Grābju visu, ko varu panest. Nākamo kilometru es nodarbojos ar negausīgu ēšanu, ko pabeidzu tikai nokļūdams uz Gaujas tilta. Enerģija ir nedaudz atgriezusies, taču nedaudz sāk durt sānā – tas par negausību.

Serpentīnu trešo reizi skriešus pievarēt neizdodas – noriju rūgtumu un soļoju. Meža aplī gan cenšos neslinkot un saņēmis pāris uzmundrinājumus no tiesnešiem un trases baudītājiem, šo daļu pieveicu pārliecinoši. Garajā taisnē iet grūti. Cenšos skriet, bet ik pēc 200 metriem uz pāris mirkļiem pāreju soļos. Atpūtas mirkļi nav gari, tāpēc uz priekšu es tieku diezgan raiti. Galvā tiek skaitīti kilometri, kad to ir palicis nedaudz virs desmit, cenšos sev iestāstīt, ka nu jau vairs tāda treniņdeva vien palikusi. Pats gan šīm muļķībām nenoticu. Nedaudz gan priecē fakts, ka esmu veicis divus ātrus pirmos apļus, pat, ja pāriešu soļos, 6 stundās vajadzētu ierakstīties.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Dzirdināšanas punktā vēlreiz kārtīgi padzeros, meitenes smaida, bet es vairāk neko par dažām neloģiskām skaņām izdot nevaru. Nogurums ir milzīgs. Sasniedzis baļķi, novērtēju to kā ļoti slidenu, bet labāku variantu nav. Uzkāpdams uz baļķa gandrīz tikpat ātri noveļos no tā lejā – labās kājas augšstilbs tiek sarauts krampī. Mirkli palokos sāpēs, bet uz baļķa noturos un pēc mirkļa tieku arī pāri. Izveļos cauri māla dubļiem, tieku zālītē un tad krampī sarauj arī otras kājas augšstilbu. Vārda vistiešākajā nozīmē esmu nospiests uz ceļiem. Par manu leksiku, kas seko pēc krampjiem vēsture klusē, bet ilgi uz ceļiem es nepalieku. Malēnieši esot spītīgas radības un arī es tāds esmu. Ceļos un veļos, bet par krampjiem aizmirstu.

Turpinājums nav viegls taču, lai arī lēnākā gaitā, tomēr diezgan efektīvi tieku galā ar dažiem grūtiem kāpumiem, pat karjers vairs neliekas tik nepievarams. Ar noskrējieniem gan iet ar vien grūtāk un Kaķīškalnā Garmins rāda 7:00min/km, jūtos nožēlojami. Arī nākamajā kāpumā pēc Kaķīškalna iet grūti, jau kalna sākumā esmu spiests uz mirkli apstāties, bet atgūstu elpu un tālāk jau iet vieglāk. Kordes trases noskrējienā atkal ir problēmas, vispirms saplēšu cimdu pret zariem un tas atlikušo distanci ir jānes rokās, bet mirkli vēlāk slaidi noliekos uz pakaļas. Nepatika pret šo kalnu sāk pārvērsties par kaut ko lielāku.

Nepatika gan ātri izgaist, jo tuvojas finiša kalns. Jau pirms tā garajā taisnē esmu pārliecinājies, ka man neviens aiz muguras nav, tas ir svarīgi, kalnā nebūs jātrako. Ziediņu gan tas vieglāku nepadara un apsaukādams to par Dēmonu kalnu es lēnām raušos augšā. Jau kalna vidū redzu, ka kalna galā beidzot ir ieradušies arī mani atbalstītāji. Tas nedaudz uzmundrina, lai arī temps ir pašvaks un brīžiem liekas, ka tūlīt kritīšu atpakaļ. Vēl desmit metrus pirms virsotnes noliektu galvu un sakostiem zobiem cīnos ar sevi, bet tad saņemos, uzlieku uz sejas smaidu un dodos augšā. Patiesu smaidu gan ārā dabūju tikai pēc tam, kad kāds no līdzjutējiem grib mani aizsūtīt vēl vienā aplī. Lepni smaidīdams noliedzoši kratu galvu – nu nebūs. Pēc šī jau līdzjutēju atbalsts ir lielāks, tieku skubināts paskriet un to arī daru līdz pat finišam. 5 stundas, 31minūte un 55 sekundes ir mans finiša laiks, kas gala rezultātā man dod 5. vietu un milzīgu lepnumu un gandarījumu par paveikto. Uz Ziediņu gan vairs neatskatos, mūsu draudzība ir galā.

IMG_20141025_163140

Nākamo stundu gaidot rezultātus pārsvarā kratos drebuļos. Pēc tam, kad nepalīdz ne karstā tēja, ne karstā zupa, tieku ievietots siltā mašīnā ar pledu uz pleciem un tas lēnām atgriež man dzīvību. Tā pa īstam silti gan paliek tikai Rīgā, pēc tam, kad visu ceļu mašīnas krāsniņa ir rūkusi uz pilnu klapi. Tas gan man neliedz visu ceļu lepni smaidīt.

 Pēcvārds

Ir pirmdienas rīts, kad sēžot pie brokastu galda čekojot e-pastus pamanu, ko interesantu:

Congratulations! Your name was chosen at random from the 1908 pre-registered athletes to The North Face® Lavaredo Ultra Trail 2015.

Sirsniņa salecās no priekiem, bet kājas zem galda gan noburkšķ ko nesmuku. Nav gan tā, ka viņām ir kāda teikšana, nāksies vien skriet. Bet Siguldā, Siguldā es nākamgad atgriezīšos pieredzējušāks, izturīgāks un drošāks – man te patika!

P.S. Spēles ar uguni (medaļu) – jeb adrenalīna ķeršana Līmes gaumē.

altAo3muywLl9Wk39vO3_fBgl9na1VY6Bv5w6Hm2yErXyeA

Tu pazīsti kādu, kas skrien jeb Siguldas kalnu maratons 2014.

 SKM01

Pēc kārtējā skrējiena Ozolniekos pus pa jokam atkal tiek liktas likmes par finiša laiku Siguldas kalnu maratonā. Tāpat atbilstoši plānam tiek izvēlēti finiša laiki.  Bet viens ir zināms Sigulda aizrauj! Mani jau nu noteikti. Šogad priecē samērā labie laikapstākļi. Nelīst kā pagājušo gadu, bet es gribu siltu un +10C, sauli kā sen senos laikos. No rīta pilsētas laukumā ir auksts un pūš vēl aukstāks vējš. Brr. Tāpēc piemeklējot atbilstošākos aksesuārus skrējienam tiek nolemts par labu siltajiem skriešanas cimdiem un cepurītei.

Starts kā jau ierasts – Ziediņkalna pakājē. IngaK saka, jāiet tuvāk startam, jo pēc tam negribēsim pirmajā serpentīnā stāvēt rindā (te man atmiņā uzplaukst Monblāna sastrēgums sašaurinoties taciņai uz vismaz 5 minūtēm). Uzrāpots Ziediņā pirmo reizi ir. Atbalstītāji dzirdami. Caur starpfinišu pa kreisi uz pirmo serpentīnu. Es vēl pagaidu Ingu, jo kopā jautrāk. Protams, tas bija uz pāris minūtēm, jo šī pamanījās veiksmīgi izlavierēt un aizskriet pa priekšu. Zosu gājiens/skrējiens lejā. Tā te segums ciešams. Tas nekas, ka nākošajos apļos bija gan vairāk dubļi, gan slidenāks, gan sagāzušies koki augstāki palikuši. Gaujas tilts. Te pagriezienā kā trases tiesnesis stāv Agnese. Ceļš ved uz Krimuldas serpentīnu. Vēl skrienams, par pārējiem apļiem vēsture klusē. Aiziet Krimuldas cilpa. Jaunās trepītes uz leju. Mīksts segums. Ledus arī. Aktīvi trases tiesneši. Jipī. Pirmās trepītes uz augšu. Kā kādreiz sen, senos laikos SKM. Šim kokam var mierīgi pārkāpt, bet šim vai nu jālien pa apakšu vai pieturoties pie zariem jālien pāri. Skrienama taka uz leju. Te gan prātīgi sasalis, slīps, mālains un vēl apzāģēti celmiņi. Slīd. Tiltiņš pāri upītei. Atkal tas foršais mīkstais segums. Jā tur nedaudz uz priekšu un pa kreisi ir Gūtmaņala, bet mums pa labi kalnā augšā. Priekšā ejošie nosmejas, ka šai gravai tumsā būs forši lekt pāri, jo uzreiz seko stāvs kāpiens augšup. Tākš šo piefiksēju. Tā, tā. Šo koku es atceros kam jālien pa apakšu jeb acu priekšā parādās ainiņa no sniegotās Siguldas. Vēl viens pārkāpjams koks. Vēl nedaudz uz augšu un ilgi gaidītā Krimulda. Parciņš. Tiltiņš bez trepītēm. Sanatorija. Pāris kilometru atelpas skrējiens pa „balkonu” līdz pat Kājnieku tiltam. Kājnieku tilts pirmajā aplī forši šūpojas. Uzreiz pa labi pāri sasalušajām peļķēm. Dzeršanas punkts. Man vēl negribas un lepni paskrienu garām. Dzirdu no cita skrējēja, ka „īsti ultras jau ēšanas punktus neizmanto”. Bet ko darīt, ja kārtīgas brokastis paēstas un ar sistēmu vēl pietiek, bet uzkodas vēl negribas. Pat siltu tēju nē. Krustojums. Apzinīgie pa kreisi, dabas baudītāji pa labi. Aiziet papildus cilpa. Sen neredzētā un nesatiktā upīte, kur pagājušo gadu ar katru apli ūdens līmenis palika ar vien vairāk un vairāk. Šogad nekas nav mainījies. Iesākumā lēciens, tad pastaiga pa baļķi. Un tālāk. Pirmajā aplī man palīdzēja pa stāvo krauju tikt augšā. Pastiepu roku pretī, lai aiz manis arī raiti tiek augšā. Nedaudz skrienams augšup, gandrīz līdz galam. Spēki jātaupa. Trase iet pa kreisi, pa lapām sabirušu taciņu. Ir. Karjers. Pūš auksts vējš. Ja sākumā lejā prātīgi jānokāpj, tad pēc tam prātīgi jāuzkāpj. Pļava. Vēl nedaudz uz augšu. Elektrolīnija. Sajūta, ka esmu te bijusi. Vienugad trase gāja uz otru pusi, bet pa šo taku ir braukts ar velo. Stāvs uz leju. Asfalts? Tiešām? Kur es atrodos? Vecais Lorupes asfalts un, protams, augšup. Skrienams. Laurenči. Pirmo reizi ieraugu kāda tad tā trase izskatās dzīvē. Trasē vizinās daži ar rullīšiem. Mums, protams, trase iet augšā lejā pa maliņu. Piebraucamais ceļš uz leju. Skrienu un atceros, kā Monblāna neilgi pirms finiša man franču valodā skaidroja un rādīja, ka jāskrien pa labāku segumu bez akmeņiem. Trases tiesnesis. Pagrieziens pa labi. Superīga sasalusi grubuļaina taciņa. Pamanījos aizķerties aiz kukuržņiem un gandrīz samīļot zemi. Nedaudz dublīši. Ilgi gaidītais kāpiens augšup. Grūti. Apnika. Bet tas ir tikai pirmais aplis. Nedaudz skrienama taisna taciņa. Augšup. Šīs mājās pagalmā ir manītas ganāmies kazas. Ķeizarskats. Ir iespēja atvilkt elpu. Noskrējiens uz leju. Tiltiņš. Apšaubāmas kvalitātes tiltiņš. Mani mierina, ka vakar viņš bija ar ledu. Uzmundrinoši. Atkal augšup. Šis šķiet kaut kas pazīstams. Jā, te skriet uz leju ir daudz vienkāršāk. Te pēkšņi no aizmugures nāk piedāvājums uzdziedāt. Jā, jā. „Vilks kazu aizvilka…” Ķeizarkrēsls. Kaķīškalns. Sasalis. Pamanījos nedaudz paslidināties. Skaidrs. Jāmeklē dubļi jeb vismaz mīkstāks segums, lai tiktu lejā. Pie sevis nodomāju, ka te tumsā būs jautri. Te mani apdzen Alma, tik nosmeju, ka „Deviņas kazas gani ganīja…”. Lejā mūs sagaida grants segums gar ezeriņu, meža taciņa ar dublīšiem, kur pamanījos atkal aizķerties. Bet tas pie lietas piederas. Kārtējais kāpiens uz augšup. Stāvāka siena. Grava, kura jāpārvar. Atkal jākāpj. Tad tikai augšup. Pirms lejā kāpšanas tiesnesis brīdina, ka tur ir dubļi, lai meklējam labāko apiešanas ceļu. Labajā pusē tā mazāk. Nedaudz paslidinos pa sasalušo trasi. Te mani noķer Linda ar Gunu, un prom ir. Mūs vēl pabrīdina, ka kreisajā pusē ir ledus. Es, protams, pamanos atrast vienīgo vietu ar māliem un ar kreiso botu iestigt. Skaisti. Dzeltena bota. Daudz jau zālē noslaucīt nevar, bet mierinājums būs. Vismaz kājas sausas. Kordes trase arī pieveikta. Meža taciņa gar Gauju. Piezogas arī doma, ka būtu forši skriet tikai vienu apli, bet viņas dīvainā kārtā ātri pazūd. Asfalts. Pilsētas trase. Ziediņkalns – otrreiz. Tēja. Siers. Cepumi. Tēja. Siers. Vīnogas. Cola? Nav.

SKM02

Otrais aplis. Viss tas pats. Tikai serpentīns lejā skrienams. Asfalts uz Gaujas tiltu skrienams. Krimuldas serpentīns, ja nav tad nav. Ja būs spēks tad nākošajā aplī uzskriešu. Krimuldas cilpā nekas nav mainījies. Tik pamanījos tai slīpajā, ar māliem sasalušajā vietā paslīdēt un ar labo plaukstu uzgāzties uz celma, štrunts par sasisto celi, bet plauksta. Tagad skaists zilums rotājas. Aiz manis ejošie puiši apjautās vai viss kārtībā. Spēju atbildēt, ka gandrīz. Sāp. Bet te uz leju jāskrien, bet man sāp. Un abas rokas vajadzīgas līdzsvaram. Kāpjot augšā sajaucu aiz muguras ejošos nūjotājus, bet onka teic, ka priecājas, ka viņam pēdējais aplis, bet man novēl veiksmes, jo numurs tāds. Skrienot pa balkonu panāku Lindu ar Gunu. Palūdzu, lai dāmas palaiž. Uz ko Guna atbild, ka pirmo reizi redz man tādus ātrumus. Es arī. Pašai nedaudz bail. Jā, un tev vēl Ozolnieki. Uz ko nācās atbildēt, ka Ozolnieki bija plānoti, bet Priekuļi gan bija pārsteigums. Prom biju. Kājnieku tilts. Dzeršanas punkts. Ballīte. Tēja. Vīnogas. Siers. Palūdzu, lai no somas izķeksē želejas paciņu. Tagad viņa sāks noderēt. Upīte. Karjers. Asfalts. Laurenči. Interesantais tiltiņš. Kaķīškalnā mani panāk Inese un prom ir. Interesantā cilpa. Ziediņkalns trešo reizi. Cik? Viens. Cik? Vēl vienc. Tagad gan tikai pieveikt apli, kaut vai rāpus. Laiks atliku likām. Uzmundrinājumi jau no kalna vidus. – Esi čalis vai neesi? Uznes mani kalnā! Nākošajā aplī pati uzrāpošu. Nevienas dzirdīgas ausis neatradās. Bet ovācijas kalna galā un puskalnā milzīgas. Tēja. Tēja. Batoniņš. Cepumi. Apelsīni. Banāni. Želeja. Vīnogas. Siers. Palūdzu, lai no somas izņem lukturīti un tur ieliek cepuri. Cimdus gan vēl atstāju sānu kabatās, ja nu savajadzēsies.

Trešais aplis. Kā jau trešais aplis. Pēc Gaujas tilta panāku Gati ar kompāniju. Šis smej, ka Lauma iet pa visu naudu. Tā kā ir iespējas finišēt līdz ar kontrollaiku. Es gan nebūtu tik pārliecināta, ka šoreiz tā izdosies. Līkumā Agnesei pajautāju cik tālu ir Inga. Tālu. Nu labi. Serpentīns skrienams, nē, protams. Ja man būtu nūjas, es gan mācētu viņas izmantot, nevis kā puiši iet un nes viņās rokās. Kad tikusi pašā augšā redzu kā Inga pārskrien pāri tiltiņam. Tātad viņa ir kādus 4km man priekšā. Krimuldas cilpa bez piedzīvojumiem, bet ar ļoti aktīviem trases tiesnešiem. Taisnais skrienamgabals, kurā pamanījos vairākas reizes aizķerties aiz visādām saknēm un gandrīz samīļot zemi. Kam negadās. Dzeršanas punkts. Tēja. Siers. Batoniņš. Siers. Banāni. Tējā. Želeja. Cik līdz finišam? Jā to mēs jautājām tiesnešiem. Pašiem grūtības ar rēķināšanu. Cilpa ar upīti, kur ar labo botu pamanījos iestigu mālos. Līdzsvaram dzīvē jābūt. Karjers ar vēju un skaisti rietošu sauli. Viens no mazajiem plāniņiem izpildīts – šeit ierasties pa gaismu. Kaķīškalns. Skatījos pulkstenī cik atlicis skriet, bet saņēmu uzmundrinājums no trases tiesneša, ka līdz finišam jau nav tālu. Tāpat pajautāja vai ir lampa. Ir. Somā kaut kur mētājas. Uz ko atbildēja, ka paspēšu vēl pa gaismiņu finišēt. Nu, ja. Ja TO cilpu iziešu tad Ziediņkalns elementāri. Kordes tiesnesis arī jautāja vai ir lampiņa. Ir. Gaišs taču! Taciņa gar Gauju patumšāka, mežs, koki kā nekā, bet var redzēt pat ļoti labi. Priekšā pāris skrējēju. Izrādās viens no tiem Aivars, kurš izbauda garo apli. Paskrienam kādu brīdi kopā. Izstāsta, kas man priekšā ar kopā skrējis, bet secina, ka mans uzņemtais temps tomēr pa ātru. Var jau būt. Es sajūtu finišu. Asfalts.

SKM03

Un viņš – Ziediņkalns. Ceturto reizi – tagad kaut vai rāpus. Līdzjutēji kalna galā, kurus var dzirdēt pa gabalu. Puskalnā dzirdu „Lūdzu identificē sevi!”. Manu atbildi viņi gan nedzirdēja, bet atbalsts tā vai tā. Tik dzirdu, ka tiek noteikts, ka „Šis ir tavs skaistākais skrējiena brīdis”. Jā tā ir. Finišs strauji tuvojas. Kalna galā gan atpazīst un pavada finišā ar skaļām ovācijām.

Piektais finišētais Siguldas kalnu maratons no sešiem, bet ceturtais garajā distancē. Ar ātrāko finiša laiku 54.7km un 7h48in38sek. Izpildīts plāns A finišēt pa gaismu jebšu līdz ar tumsu arī skaitās. Pēc finiša Artūrs teic, ka es jau trasi parasti izbaudu pa visu naudu. Jā, tā kaut kā sanāca. Tagad nezinu, ko ar tām divām liekajām stundām darīt.

Nobeiguma vietā:

Nav jau tā, ka pirmo reizi ar pīpi uz jumta:

2009.gadā biju izlūkos 22km ar finiša laiku 03h36min55. +7C.

2010.gadā pamainīja distances un kāroto 44km vietā noskrēju/nogāju 55km ar finiša laiku 8h11min8sek, kas man deva tobrīd neko neizsakošo 1p (tiesa līdz Ziemassvētkiem) un piedzīvojumus nākamā gada augustā Francijā. +10C, saule.

2011.gadā garā distance un 9h17min21 ar siltu laiku un pastaigu pēdējā aplī. +8C.

2012.gads nebija mans skriešanas gads vispār, tāpēc arī ailītē rēgojas DNF, toties bija sniegs. +5C, sniegs.

2013.gads – lietus gads, garā distance un 9h38h57 ar daudz pastaigām un Turaidas apli tumsā. +10C (līst).

Siguldas pusmaratons 2014 bildēs

si01

Sigulda. Pusmaratons. Rudens.  Lasīt tālāk.

Priekuļu trail 2014

20140928_154122_1

Kad kārtējais kalnu skrējiens ir pagājis un no tā ir palikušas vairs tikai atmiņas, atmiņas un vēlreiz atmiņas, laiks jauniem piedzīvojumiem. Tāpēc Priekuļu trail jau kopš pirmā gada ir ieņēmis stabilu vietu: „Jābrauc” kategorijā. Šogad organizatori parūpējušies, ka arī dāmas var skriet 24km. Izvērtējot visus plusus un mīnusus tiek pieņemts lēmums par labu 24km ne 12km distanci. Pa visu naudu. Un 12km jau divreiz skrieti.

Vēl braucot uz Priekuļiem Līvai smejos, ka varbūt tomēr 12km jāskrien, jo nav ko mocīties četrus apļus. Arī stāvot rindā šī doma pavīd. Bet brīdī, kad reģistratūrā prasa kāds numurs viss plāns aizmirstas un tieku pie garās distances numura. Vairs neko. Līdz startam 40minūtes. Neiztrūkstoši VIP apartamenti, pirms starta sarunas. Visi plāno skriet lēnām un prātīgi. Es arī. Steigties jau nav kur. Iespējams vienīgas sacensības, kur tiesnesis visus aicina nostāties pie starta līnijas, jo visi ērti nostājušies atstatus aiz tā un pļāpā.

Pirmais aplis. Neliela starta burzma līdz tiek atrasts optimālais temps. Dalībnieku daudz, bērni pa priekšu. Tiem jau tikai 6km. Pirmais kāpums aiz pļavas ņemams, šaurā taciņa uz leju iepriecinoša, apkārt koki rudens krāsās. Tad jau atkal uz augšu. Apdzinu vienu dāmu, kura pēc kāda laika sāka tracināt, jo par katru cenu vajadzēja skriet man pa priekšu, lai gan temps nedaudz lēnāks kā man, bet tas bija tikai laika jautājums līdz asfaltam… Pirmais trases tiesnesis. Taciņa augšup, starp maziem bērziņiem. Lejā, ar līkumu, nedaudz dublīši, improvizēti bērzu stumbra tiltiņi, mīksts segums. Ilgi gaidītais asfalts. Visapkārt daudz dalībnieki. Andrē saka, ka sekos man kā ēna. Karsti. Varbūt nevajadzēja vilkt garo kreklu, jo vēl ir dzeršanas soma un lielais dalībnieka numurs. Asfalts augšup. Taciņa augšup. Lēzenā skrienama, stāvāka arī skrienama/tipināma. Otrais trases tiesnesis. Elpa. Aidā, lejā. Pagrieziens, plata skrienama taka. Vēl viens pagrieziens. Tā, kaut kur bija jābūt gājēju pārejai. Labajā pusē var dzirdēt šoseju. Kalniņš uz leju. Mmm, sēnes. Ass līkums ar palēcienu uz leju un augšā. Ir. Gājēju pārēja. Tas nozīmē, ka pirmā cilpa tūlīt beigsies. Nedaudz pa taciņu, augšup un atkal uz asfalta atvilkt elpu.

_MG_0191

Tiešām četri apļi? Tiešām? Sāku kalt plānu, ka četrus apļus nē. Divus gan. Nav ko tik daudz mocīties. Un vispār vakar bija duatlons. Vakarā teātris. Nav ko mocīties. Un galu, galā DNF arī nav slikts, jo būs 12km noskrieti.

Otrā cilpa. Sākums augšup ir skrienams. Tālāk gan vieglāk ātri uztipināt. Trešais trases tiesnesis. Nē. Pēc nākamā apļa, finišā. Aiz līkuma lejā. Runā, ka šeit esot slapjš. Redzu, ka ir nedaudz stāvs un dubļains uz leju, bet bērziņš labi noder, kur pieturēties. Augšā pa stāvo dubļaino arī var tikt. Lēnām uztipināms. Piemirsās, ka tālāk ir vēl lēzens un uz augšu. Jau redzu līkumu, kur jāskrien uz leju. Nekā. Nepareizi sarēķināju. Ir. Ceturtais trases tiesnesis. Tagad tikai uz leju. Mīksts, foršs, skrienams segums. Kājas pašas uz leju nes. Labi, lejā ir nedaudz mitrs, bet tas tāpēc, ka šeit ir kaut kādi avoti. Tik viegli skrienas. Priekša redzama starta/finiša zona. Komentētājs teic, ka pirmā dāma ir tālu, otrā arī un, ka Dace ir stabili trešajā vietā. Man pienākas ceturtā vai piektā vieta. Interesanti. Tēja mani pagaidām neinteresē, jo sistēma vēl pietiekami smaga. Redzu tikai Daci ieskrienam pļavā.

_MG_0369

Otrais aplis. Skrienas viegli. Bet doma par finišu pēc šī apļa kļūst ar vien reālāka un reālāka. Ar šo apli sākas – apdzen nūjotājus. Daži tika apdzīti vienā un tai pašā vietā vairākkārt, bija arī pavisam, pavisam maziņi. Tikusi līdz otrajam tiesnesim doma par viss ir tik skaidra, ka prāts top līksms. Jā, ir grūti, bet šodien ir vieglāk skriet nekā iepriekšējās reizes pēc Jūrmalas pusītes. Apdzīt nevienu arī neizdodas. Andrē, arī jau apļa sākumā aizskrējis. Lēnām uztipinu augšā otrajā cilpā, pie sevis domāju, kā atlikušo sistēmas dzērienu mājas pārliešu, finišā atpūtīšos, sagaidīšu Līvu finišā, ja būs pirtiņa pasēdēšu tajā (aiz kalniņa kūpēja dūmi, tas tiesa)… Tas bija līdz brīdim, kad ieraudzīju priekšā Daci ar otru meiteni un Andrē skrienam. Kā viņas šeit? Viņām taču bija jābūt man tālu priekšā. Tagad apdzīt nav prata darbs, vēl divi apļi. Un komentētājs runāja, ka Dace ir trešā! Ar visām šīm domām paskrēju garām. Noskrēju lejā. Nē, es trešā nevar būt. Tagad stāties ārā arī būtu neprāts, bet skriet Dacei pa priekšu ir vēl lielāks neprāts. Ceru, ka komentētājs pastāstīs reālo stāvokli trasē. Nekā. Dzirdu tikai „kalniem pāri, citi kalni būs…”. Daci manu drošā attālumā jeb stadiona otrā pusē. Maz.

Trešais aplis. Kamēr plakans tikmēr turpinu iesākot tempu. Pie sevis domāju, ka kaut kas nav pareizi. Nekas ir vēl divi apļi. Lielākoties sanāk apdzīt tikai nūjotājus. Arī kādu skrējēju – vīru. Lēzeni – stāvajos kalniņos cenšos uztipināt, tomēr vieglāk uzsākt skriet nekā pēc iešanas. Trešais tiesnesis. Aiz viņa jau kuro reizi pārlieku čipu, kurš īsti negrib turēties uz kājas un kā vēlāk izrādīsies būs pamatīgi noberzis kājas aizmuguri. Uz leju skrienot visas domas pazūd. Te garām aiznesas Uldis – pirmais no puišiem. Uzjautāju, kur Dace, jo šī doma mani neliek mierā. Kādus 100 metrus metrus aiz tevis. Tik tuvu! Opā. Lai jau. Aiz asā līkuma nemanu, tātad tomēr tālāk. Otrā cilpa. Šeit ir skrienams, prātoju. Kājas lēnām un neatlaidīgi sāk izteikt savu protestu pret skriešanu. Vairs neko. Brīžiem prātoju par to trešo vietu. Nē, tā nevar būt. Ceturtais trases tiesnesis kā vienmēr uzmundrina. Priecājos, ka apļa beigas iet uz leju un uz finišu ir viegls solis.

10719319_10204663464764029_129284659_n

Ceturtais aplis. Izmisīgi ceru kaut ko sadzirdēt par stāvokli trasē, bet dzirdu kā komentē par finišētājiem, nūjotājiem un par Daci, kas ir trešajā vietā. Neko vairs nesaprotu. Pļavā pēkšņi parādās vējš. Vismaz vairs nav karsti. Paskrienu garām Emīlam. Šis teic, ka šodien skrien lēnām. Es it kā arī savā tempā. Emīls vēl pajautāja vai nav man pa ātru uzņemtais temps un, ko esmu salietojusies. Noraustīju plecus – nezinu. Kaut kā viegli skrējās pa taisnīti. Prom biju. Uzsaucu nūjotāju dāmām, lai palaiž. Un pa kalnu augšup prom mežā. Pēdējais aplis, kā jau pēdējais aplis. Grūti. Kājas katru augšup izjūt ar dubultu sparu. Redzu priekšā skrienam kādu oranžā kreklā. Visi kalni kāpjami, gandrīz. Un te priekšā soļo Artūrs. No aizmugures nosauc, ka esmu kāda otrā vai trešā. Laikam jāsāk beidzot ticēt. Un, ka priekšā ir divi čaļi, bet meitene viņiem vismaz 1 minūti priekšā. Uz ko atbildu, ka man viņu nenoķert… Gājēju pāreja. Taciņa pilna ar nūjotājiem, šoreiz distancē nevienu reizi nedzirdēju, ka kāds dziedātu, kā arī redzu vairākus skrējējus. Ne tikai divus. Tas oranžā arī netālu. Asfalts.

Pieskrienu klāt un man pajauta vai Lauma? Jā. Es esmu Raitis. Mēs kopā mačojāmies Madonas lietū. O, jā atceros to „burvīgo” slēpojumu, kad finišā apgalvoju, ka sports nav priekš manis. Līdz otrai cilpai skrienam kopā. Cik es esmu laimīga, ka man ir sistēma, jo tagad tik ļoti gribas dzert. Bet brīžiem nepamet doma, ka ja nu izdzeru pēdējo (ir pieredze pēdējā kalnu skrējienā Šveices pusē), bet līdz finišam vēl nedaudz. Šis kalns nav skrienams. Nestāstiet. Vairs nav. Uzrāpoju. Sapņoju par finišu. Apdzenu vēl kādu sagurušu skrējēju. Apdzenu arī meiteni pa apli. Lejā. Tiltiņš. Dubļu kalniņš jau ir noslidināts. Prātoju kā nūjotāji šeit tiktu augšā, ja viņiem šeit ietu trase. Šeit arī nevar uzskriet. Tā līdz tam līkumam un tad būs ceļš, bet tur jāskrien. Lēnām, prātīgi, skrienu. Līkums. Un tad nepilnus metrus 100 priekšā ieraudzīju meiteni. Nevar būt. Teorētiski varu noķert. Bet te iet uz augšu. Spēki mani pametuši. Prātoju, ka pēc tam  ir uz leju un, ja skrien, ko kājas nes un pa taisni, tad varbūt izdodas. Kā tad. Viņa pirms līkuma atskatījās. Bet varbūt vēl kādu apdzenu? Skrienot lejā pietuvojos līdz metriem 20. Nevar saprast. Jau kādi 10 metri starp mums, bet līdz finišam vismaz 500m. Raitis uzsauc – Saņemies! Cenšos pietuvoties, bet spēks ir tik cik ir. Ātrums abām pieaug. Nu jā. Viņa ņem nost jostas somu. Apdzīt, diezgan bezcerīgi. Tā arī finišā ieskrienu 10sekundes aiz viņas. Sagādājot pārsteigumu komentētajam, jo protokols visus apļus nerādījos kā trešā. Nezinu kā būtu, ja būtu. Ja pēdējo apli augšup būtu uztipinājusi un pēc tam arī, tad iespējams mūsu tikšanās būtu ātrāk notikusi un lejā no kalna skrietu plecu pie pleca un finišs būtu savādāks. Finišs – 2h33min21sek.

Tēja, tēja, tēja. Ceturtā vieta ierodas 10 minūtes pēc manis. Emīls arī. Un, jā. Man bija plāns izstāties, pavisam reāls plāns. Dace pēcāk noteica, ka es aizgāju garām kā stāvošai. Uz ko izstāstīju tā brīža plānu par finišu pēc otrā apļa.

10653513_792215064153198_1001539757413001649_n

Nobeiguma vietā. Pasmaidīju par sevi, jo tā jau runā, ka netiešā veidā izteiktās vēlēšanās mēdz piepildīties. Pagājušajā gadā (2013) skatoties apbalvošanu izteicos, ka es arī pirmajā gadā (2012) būtu gribējusi tādu skaistu medaļu.