Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējēja. Rozamunde

Rozamunde_Titul

Šoreiz (un beidzot!!!) mēneša skrējējas godā Divplākšņu radītāja. Mūsuprāt, ar to jau viss būtu pateikts, bet ja nu vēl vajag kādu reklāmu, tad lūdzu – ar vēlmi skriet lēnām uzsākusi koptreniņus ar nosaukumu “Divplākšņi”, kas maz pamazām ir pārtapuši par vienu jauku komandu un vērtīgu atbalstu skrējēju kopienai. Un šomēnes viņi jau aizvadījuši 217.koptreniņu. Lai piedod pārējie, bet Divplākšņi ir viens no stabilākajiem koptreniņu seriāliem! Tie, kas skrējuši uz Valmieru zina, cik feins ir Divplākšņu kontrolpunkts. Viņi skrien, dodas ekskursijās, rīko ballītes, aprūpē skrējējus… Tas viss radies no vienkāršas viena cilvēka nevainīgas vēlmes neskriet ātri, un aiz tā visa stāv Rozamunde jeb Santa Roze.
Lasīt tālāk.

Piedzīvojums 107km garumā…

Ir 2015. gada beigas, sēžu un apceru savas nākotnes ieceres un plānotos skrējienus. Nedaudz šausminos par gaidāmo Transgrancanaria skrējienu marta sākumā, kurā 83km garumā būs jāpārvar Gran Kanārija salas kalni, līdz pēkšņi pamanu, ka ir atvērta pieteikšanās uz Latvijas garāko skrējiensoļojumu Rīga -> Valmiera. Sāku palikt nemierīgs, zinu, ka Viktors šim pasākumam gatavojas un ticamākais, ka pieteiksies. Arī Roberts ir minējis, ka varētu mēģināt to noskriet. Esmu dilemmas priekšā, negribas atstāt šo pasākumu nākamajam gadam un gadu klausīties draugu stāstus, kā tas ir aizskriet no Rīgas uz Valmieru. Tāpat neesmu drošs, vai mani treniņu apjomi, kas šobrīd pakārtoti Kanāriju skrējienam, nākamgad būs tik lieli, lai uzdrošinātos veikt šādu distanci. Visbeidzot, paveikt to pirms treneris Andris ir meties šajā avantūrā būtu divtik patīkami.

Kauliņi ir mesti – 2016. gadā iesoļoju jau kā pilntiesīgs skrējiensoļojuma Valmiera -> Rīga dalībnieks.

Pakāpeniski palielinu savus treniņu apjomus, saņemos un pāris nedēļas pabraukāju uz Sporta Manēžu, kur pie Toļika hipodromā paskrienu intervālu treniņus. Intervāli mani vienmēr nogalina un piespiež pamatīgi pārkāpt pāri savai komforta robežai. Nav tā, ka pēc šiem treniņiem palieku stipri ātrāks, bet kaut kāds minimāls progress no tā visa tomēr sāk parādīties, un sajūtos kaut nedaudz gatavāks Kanāriju skrējiena pievarēšanai. Kanārijām tiek uzstādīti pieticīgi mērķi. Kā atskaites punktu ņemu 2015. gada Itālijas Kortīnas trailu, kur 9 stundu laikā redzēju gan Jēzu, gan nonācu pie atklāsmes, ka šis viss ir jāmet pie malas, jo tas galīgi nav domāts man (izņemot skaisto kalnu skatu baudīšanas procesu). Kanārijās 83km trailu tomēr noskrienu visai cienījamā ātrumā, bet, salīdzinot ar tautiešu iespēto, vietas lielām gavilēm nav, lai arī gūstu gandarījuma sajūtu, ka šoreiz Jēzus netika satikts, un finišā vienīgās sekas ir sāpošas kājas. Atgriežoties mājās nākas secināt, ka līdz R->V trakumam palikušas vien nepilnas 4 nedēļas, un jācenšas pa to laiku mobilizēt visi spēki un enerģija skrējiena ātruma un izturības iegūšanai. Veselības likstas gan nedaudz piekoriģē šos manus plānus, bet tā jau visiem skrējējiem saprotama problēma.

Pienākusi lielā diena – piektdiena. No rīta jau manos plānos nelielas korekcijas ievieš ķibele ar auto, kas liek aizdomāties, vai kāds tur augšā nav izplānojis manu nakts skrējienu padarīt vēl smagāku, kā es pats esmu to savā prātā iedomājies. Diena gan paskrien ātri, arī sklandrausis tiek veiksmīgi iegādāts, un vakarā izdodas pat nedaudz nosnausties, kas nozīmē, ka satraukums vēl mani nav pārņēmis.

Ap plkst. 22.30 Andris aizved mūsu brigādi – Viktoru, Edgaru un mani uz LU galveno ēku, kur visai raiti tiekam cauri obligātā ekipējuma pārbaudei ar reģistrēšanos. Sadalu savu ēdamo (želejas) pa komplektiem un nododu atbalsta komandai (Andrim ar Uldi) pēdējās instrukcijas, kas man kurā kontrolpunktā varētu būt nepieciešams. Parunājos ar pāris skrējējiem, lai saprastu kādi kuram mērķi un plānotais skrējiena temps, lai aptuveni nojaustu savu varējumu uz kopējā fona. Pa vidu tam visam A.Piebalgs dalās ar savu pieredzi par šo skrējienu, vispār tā tīri simboliski, ka savulaik bijušais ES enerģētikas komisārs ir uzaicināts sniegt uzmundrinājuma vārdus, enerģija skrējiena laikā noteikti noderēs…

2

Brīvības piemineklis – 23:57 – „Dievs, svētī Latviju” – 00:00 un skrējiens var sākties.

3

STARTS. Brīvības piemineklis – Garkalne (23 km). Plāns sākt lēnām un prātīgi šoreiz īsti nenostrādā. Mērķis sākuma posmā turēties iespēju robežās līdzi policijas ekipāžai, lai nebūtu jāapstājas pie sarkanajiem luksoforiem. Pateicoties tam, sākuma temps turas zem 5min/km, kas ir gaužām par ātru šādam skrējienam. Neko darīt – jāskrien! Līderi pamazām attālinās, bet esmu nelielā skrējēju grupiņā, kas skrien līdzi otrai policijas ekipāžai. Šādā veidā visai ātrā tempā nonākam līdz Tallinas ielai, kur zilās bākugunis iespiež pedāli grīdā un mūs nelietīgi pamet. Savā ziņā pat nopriecājos, jo varu nedaudz piebremzēt un pārslēgties sev piemērotākā tempā. Pēc kāda laika arī mana nelielā skrējēju grupiņa sāk izretoties, un pie Alfas jau palieku vienītī. Kilometri ripo raiti un šeku reku jau sasniegts Berģu pārvads, pēc kura iestājas man līdz šim īsti neiepazītā tumsas pasaule. Pirmās sajūtas, skrienot vienam tumsā gar šoseju, nav īpaši omulīgas, bet, paskatoties uz priekšu un atpakaļ, saprotu, ka šobrīd nevienu pārinieku sev visticamāk neatradīšu, tāpēc līdz Garkalnei turpinu vien skriet savā tempiņā. Pa ceļam konstatēju, ka sāk sāpēt labās kājas cirksnis, kas ik pa laikam mani ir mocījis pēdējās pāris nedēļas. Pirms Garkalnes arī top skaidrs, ka paņemtais dzeramais priekš nakts pavēsā skrējiena ir krietni par daudz (virs 1l kopā ar pudelēm un sistēmu). Ieskrienot kontrolpunktā, lūdzu atbalsta komandai palīdzību izdabūt no somas ibumetīnu ar cerību, ka tas palīdzēs pret cirkšņa sāpēm. Andris uzslavē par raito soli un norāda, ka varētu uz doto brīdi atrasties 15.vietā (reāli tobrīd biju 21.vietā) – nenoliegšu, patīkami to dzirdēt. Stāsta, ka Viktors kontrolpunktam esot izlidojis cauri smaidīgs. Tas mazliet demotivē, jo es nepavisam tik labi nejūtos.

KP1. Garkalne – Sēnīte (13 km). Uzreiz aiz paša kontrolpunkta priekšā dzelzceļa pāreja, kas izgaismota ar svecītēm, bet tāpat esmu gaužām neveikls un pamanos nedaudz paklupt. Uzskrienot atpakaļ uz A2 autoceļa atgādinu sev, ka strikti jāturas pie sava ēšanas plāna – viena želejas deva ik pa 40 minūtēm. Pagaidām tas lielas problēmas nesagādā,  jo tā viela ir vēl daudz maz garšīga. Sajūtu pirmo nogurumu, un tas nepavisam man nepatīk. Galvā iezogas doma, ka līdz Sēnītei aizskrienot jau būs 36 km pieveikti, un nekas ekstra slikts arī nebūs, ja šajā brīdī noiešu no trases. Cirksnis vēl aizvien sāpīgs un mazliet apgrūtina skriešanu. Pirms Vangažiem apdzen mani, un apdzenu es. Viens dalībnieks no līderiem pārgājis soļos – dīvaini. Uz jautājumu, vai viss kārtībā, atbildes nav. Nu nevajag arī – skrienu tālāk. Ieskrienu Sēnītes kontrolpunktā, domas par izstāšanos atliktas, kauns pat atzīties atbalsta komandai, ka esmu ko tādu apsvēris. Drošībai palūdzu Andrim un Uldim nomainīt pieres lukturim baterijas, tumsā uz ceļa galīgi negribētos palikt. Viņiem gan pirksti izrādās līkāki kā man, un bateriju nomaiņa tiek sekmīgi vien īstenota ar manu palīdzību. Aši apēdu kādu augli un turpinu ripot Valmieras virzienā.

KP2. Sēnīte – Ragana (10 km). Prātā galvenā doma nesaputroties un neaizskriet uz Siguldu vai vēl kādos neceļos. Priekšā Murjāņi, kuros sāksies nelieli kalniņi. Dzirdēti nostāsti, ka te parādoties pirmās nopietnās grūtības, bet man vēl labi ripo. Priecājos, ka cirkšņa sāpes beidzot mazinās. Murjāņu galā ieraugu vienu skrējēju sēžam autobusa pieturā, laikam kas atgadījies vai arī ķermenis izlēmis pateikt nē šādām piektdienas nakts izklaidēm. Tālumā visai ātri ieraugu Raganu. Beidzot arī ūdens krājumi sāk tukšoties un skriešana paliek līdzpaņemtā svara ziņā komfortablāka. Raganas kontrolpunktā ieskrienu vēl ar svaigām sajūtām. Uzzinu kā klājas cīņu biedriem – Viktors esot krietnu laika sprīdi priekšā, savukārt Edgars Sēnītes KP minis man praktiski uz papēžiem. Sabīstos, paņemu želejas un diebju projām.

KP3. Ragana – Brasla (18 km). Kājas vēl labi turas, sāku prātot, kurā brīdī parādīsies gaisma pie apvāršņa. Izkalkulēju, ka pirmos 60 km esmu pieveicis aptuveni 6h ar visu apstāšanos kontrolpunktos. Nav slikti, pagaidām viss iet pēc plāna. Nepatīk gan tas, ka starp kontrolpunktiem tik garš pārskrējiens. Mēģinu attālumu sadalīt mazākos nogriežņos, nebūs vismaz tik daudz jāskrien. Tas vienu brīdi palīdz, bet nepamet sajūtas, ka skrienu jau mūžību. Kontrolpunktā atbalsta komanda novērtē manu izskatu kā ļoti pozitīvu, un gatavu darīt lielas lietas. Pats arī konstatēju, ka jūtos vēl labi un saturīgi. Sagribas ko sāļāku, tamdēļ cenšos papildus iestiprināties ar kontrolpunktā piedāvātajiem labumiem. Uzaicinājums apsēsties gan neatrod manas dzirdīgās ausis, jo uzskatu to par lieku laika izšķērdēšanu un aristokrātisku privilēģiju.

4

KP4. Brasla – Stalbe (13 km). Pamale izgaismojas – paliek tā viegli ap sirdi, mūžīgā tumsas valstība ir noskrieta. Ieraugu ceļa malā klavieres, izskatās pat visai labā stāvoklī. Visticamāk kāds zemnieks pavisam nesen nolēmis no tām atbrīvoties. Tas ir tikai loģiski – tuvojas lauksaimniecības sezona, un tādām izvirtībām kā klavierspēlei laiks vairs neatliks. Būtu es cītīgāk mācījies mūzikas skolā, varētu pamēģināt ko nospēlēt, bet nu laikam šoreiz koncerta nebūs. Tā, apcerot cilvēka esības, kosmosa uzbūves, termoelektrostaciju darbības un suņu riešanas skaļuma principus, nokļūstu Stalbē. Apvaicājos, cik tālu ir nākamais KP un nošausminos – viens ir skaidrs, būs grūti, jo spēki mani sāk lēnām atstāt. Pēc saņemtās informācijas saprotu, ka maniem cīņu biedriem neiet īpaši vieglāk, laika ziņā esmu ieriktējies abiem aptuveni pa vidiņu.

KP5. Stalbe – Rubene (17 km). Arī mazais cinītis, kas gāž lielus vezumus, kādreiz piekūst. Esmu noskrējis vien pāris kilometrus no kontrolpunkta un pāreju soļos. Limitēju sevi ar pārsimtsmetru iešanas pauzēm. Tā palaižu garām dažus skrējējus, bet noķeru vienu ar kuru „pozitīvi – omulīgās” sarunās tiek pieveikta lielākā distances daļa. Kilometri jau šajā brīdī skaitās klāt dramatiski lēni. Nezinu, kur es ņemšu spēku pēdējam posmam. Neko vairs negribas, ēšanas grafika ievērošana sagādā pamatīgu piespiešanos. Zinu, ka jāēd, un atlaides šajā jautājumā sev nedodu. Pirms Rubenes paskrien pretī viens puisis no brīvprātīgajiem un pavaicā, vai man ir kādas īpašās vēlmes. Nevaru saprast, kas ar to īsti tiek domāts, tamdēļ atbildu, ka iztikšu ar to, kas tur būs atrodams – nav man šobrīd nekādu īpašo vēlmju. Rubenē ieskrienu saguris (tas droši ne no paiešanās), bet sēdēšanu vēl joprojām kategoriski izslēdzu no sava darāmo lietu saraksta. No atbalsta komandas puses tieku uzmundrināts stāstot, ka izskatoties ļoti labi, visi citi šeit jau knapi vilkuši kājas. Līdz galam es tam īsti nenoticu, bet neliela motivācijas deva tiek iegūta. Sāp kājas – ellīgi sāp tās kājas! Nezinu kā būs ar skriešanu un jau laicīgi pabrīdinu atbalsta komandu, ka pirmajā kalnā es došos pastaigājoties – skriešanas prieku esmu pilnīgi un pavisam pazaudējis.

KP6. Rubene – Valmiera (13 km). FINIŠS. Pāris kilometrus pēc kontrolpunkta atbalsta komanda pabrauc garām. Andris manā virzienā velta skarbus vārdus, lai pārstājot šito soļošanu, šis izrādās tomēr neesot nekāds skrējiensoļojums! Sakožu zobus un paskrienu, bet vairs nav iekšā. Saprotu, ka priekšā skrienošos man nav lemts panākt, bet aizmugurē līdz pašam horizontam arī nevienu nemana, tā vien sevi mierinot klumburēju uz priekšu, līdz beidzot sasniedzu Valmieras viaduktu. Uzvelkos kalnā, apskatos, ka tuvojās tomēr vēl viens konkurents, bet spēki ir mani pametuši, un šo cīņu es zaudēju. Mierinu sevi ar domu, ka sevis noteiktajā 12h laika limitā iekļaušos kaut vai atlikušo daļu norāpojot. Soļoju un ik pa brīdim smaidu, Sīmaņa kliņķis ir tuvu! Pretimnākošās omītes ar tirgus somām norāda, ka finišā sagaidot orķestris, un jāpieliek solis, lai tur nonāktu ātrāk, bet man tādu iekšējo resursu vairs nav. Pēdējos 500 metrus gan saņemos – sakožu zobus un noskrienu. Sarkanais paklājs – kliņķis – finišs (11:40:05) – smaids – ābolu strūdele!

6

Darbiņš padarīts, sajūtas ir lieliskas, smaids vēl ilgi nepamet manu seju. Tā cīņa pašam ar sevi un ar bezgalīgo šoseju ir uzvarēta, kas vēl pirmajos 40km karājās visai trauslā šaubu diegā.  Sagurums un sāpošās kājas mani nepamet visu sestdienu un daļēji arī svētdienu, bet tas viss ir pie lietas pēc šādiem nelieliem skrējiensoļojumiem. Rīta saule un brīvprātīgie kontrolpunktos arī iedod labu enerģijas devu turpināt uzsākto cīņu. Vai skriešu vēl kādreiz uz Valmieru? Iespējams, bet visticamāk ne nākamgad, jo ir tik daudzas citas ultras, kuras gribās nākotnē pamēģināt. Pasaule, saturies!

7