Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Jaunā tēta piezīmes #3. Lauranas pirmais pusmaratons

Es neatklāšu jaunu Ameriku, ja apgalvošu, ka noskriet pusmaratonu 100 minūtēs ir daudzu noskrieniešu mērķis. Šajā sakarā man nāk atmiņā 2008.gada 25.oktobrī notikošais Ozolnieku pusmaratons. Pirms šī pusmaratona www.noskrien.lv diskusijās piedalījās kādi pāris desmit noskrienieši, kuri, maz ko zinot par skriešanu, baudīja, ja tā varētu izteikties, “puķu-konfekšu periodu” savās attiecībās ar skriešanu. Tieši šajās diskusijās diezgan drosmīgu plānu izvirzīja Aivars, kurš tā “ieskrējās” savās diskusijās, ka apsolījās priekšā stāvošo Ozolnieku pusmaratonu noskriet 100 minūtēs. Vīrs un vārds – Aivars izpildīja savu plāniņu ar uzviju – 1:39:16. Tajā periodā es skatīju Aivaru kā savu tuvāko konkurentu skriešanā un tādēļ izteicu diskusijās par viņa mērķi repliku “ka sapņojot vajadzētu aizvērt acis”, taču tas man netraucēja Ozolnieku pusmaratonā “vilkties” Aivaram vismaz 3 ar pusi apļus līdz, tādējādi ar Aivara milzīgu atbalstu noskriet precīzi maģiskajās 100 minūtēs.

Es un Aivars

Atgriežoties no šī vēsturiskā ekskursa, man kā daudziem citiem noskrieniešiem virknē gadījumu noteikti ir nācies izšķirties – vai labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Bērnībā es reizēm domāju par šo latviešu tautas sakāmvārdu un īsti nesapratu, kāda velna pēc man vajadzīga zīle vai mednis. Respektīvi, ar ko zīle ir sliktāka/labāka par medni un ko lai es daru ar vienu vai otro. Tā kā manas mammas pirmslaulību uzvārds bija Medne, tad es, protams, zināmā mērā ietiepīgi nenoticēju šim sakāmvārdam, jo mammas autoritāti tajā laikā vēl ar zināmas kritikas devu respektēju.

Nu tad beidzot manā skriešanas hobijā kopā ar manu luteklīti Lauranu bija situsi tā stunda, kad man nācās izšķirties par zīli (pusmaratonu) vai medni (maratonu), jo vietējās nozīmes mednis Lattelekom Rīgas maratons bija jau man un Lauranai parādījis savu “figu” un aizlidojis tālēs zilajās. Es, protams, nepaliku parādā un nolamāju to medni par “nekvalitatīvi izceptu pankūku” (sk. manu iepriekšējo rakstu “Pirmie slīcēni jākucina”).

Samērā spontāni par manu un Lauranas apvienoto zīli es izvēlējos Salaspils pusmaratonu. Šādai izvēlei par labu kalpoja daži mani apsvērumi, jo Laurana savus apsvērumus dziļdomīgi slēpa:
1) tāpat kā Lauranai, arī Salaspilij šis bija pirmais izaicinājums;
2) pretēji Lattelekom Rīgas maratonam tika prognozēti Salaspils pusmaratonā baudīšanai (nejaukt ar mačošanos) labvēlīgi klimatiskie apstākļi;
3) es neesmu dubļu vannu baudītājs, tādēļ Salaspils pusmaratona konflikts ar Stirnubuku neuztrauca;
4) es prognozēju, ka Salaspils pusmaratonā nebūs tik liela burzma, kas traucētu Lauranai skriet savu pirmo pusmaratonu;
5) Salaspils ir ļoti tuvu Rīgai, kas ļauj variēt ar Lauranas iestiprināšanos ne visai īsajai pusmaratona distancei.

Tā nu 2015.gada 30.maija rītā Laurana paņēma līdz abus savus mīļotos vecākus uz Salaspils pusmaratonu, lai vienu no tiem izmantotu kā stūmēju (ar cerībām iestumties 100 minūtēs), bet otru kā iestiprināšanās operatoru (diemžēl, Isostar vēl neražo zīdaiņiem atbilstošas pudelītes, kā arī diez vai šobrīd meitiņai varētu garšot Isostar enerģijas želejas). Īsi pirms pusmaratona Laurana iestiprinājās un ērti iekārtojās ratiņos, jo kumosam ir jānolodā. Ratiņi savukārt kustējās uz Salaspils pusmaratona starta koridoru.

Mācoties no savām Lattelekom Rīgas Maratona kļūdām, lepni iekārtojos jau laicīgi kopā ar Lauranu Salaspils pusmaratona pirmajās rindās, par ko daži startētāji izteica neizpratni, ka viņiem būs jāsamērās ar bēbi. Vēl lielāks bija viņu pārsteigums un varbūt pat atvieglojums, ka bēbis rullēs pusmaratonu un būs ārpus viņu konkurentu loka, jo viņi gatavojās skriet “čiriku”. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, viena puiša no viņiem acīs redzēju nolemtības sajūtu un viņš teicās, ka tā jau viņam likās, kad otrajā aplī lepnībā snaudošā Laurana pabrauca viņam garām.

Starts

Pēdējais, ko es sadzirdēju no Lauranas satrauktās mammas pirms starta šāviena, zinot manu ugunīgo raksturu: “Piesprādzē taču Lauranu pie kulbas!”, ko steidzīgi es vēl paspēju izdarīt, jo Salaspils pusmaratona starts bija izdzīvošanas vērts. Šī skrējiena sakarā varētu teikt, ka grūtākais bija tieši starts un, ja to pārdzīvo, tad skrējiens būs viens liels kaifa iemiesojums. Starta spurts man lika sajusties drošāk, jo Chicco aktiv 3 ratu kulba ir aprīkota ar klipša sprādzējumu bērnam, kas dod iespēju droši šo zīdaiņa kulbu lietot zīdaiņa pārvadāšanai pat automašīnā, ko pagaidām aktīvi piekopju.

Skrējiens tiešām izvērtās ļoti pozitīvs, ko radīja apkārtējo, pretī skrejošo un līdzjutēju smaidi un uzmundrinājumi, ka man jāpacenšas, lai es varētu apdzīt Lauranu, ko man loģiski līdz pusmaratona beigām tā arī neizdevās – meitiņa par diviem soļiem finišēja ātrāk. Pozitīvu noti skrējiena laikā ienesa arī citu pusmaratona dalībnieku rīcība trasē, no kuriem gandrīz visi uzmundrināja, bet pusmaratonists no Polijas lielāka pretvēja vietās iekārtojās ratiņiem priekšā, lai ne visai mazais vējš tik ļoti nebremzētu ratiņus, par ko es viņam pateicībā piedāvāju iestiprināties ar Isostar enerģijas dzērienu, jo organizatori piedāvāja tikai H2O. Ārkārtīgi aizkustinoši bija skriet vairākas reizes caur starta koridoru, kur pusmaratona komentētāji profesionāli uzmundrināja Lauranu, nodēvējot mūsu tandēmu par “divi vienā”, un piedēvēja Lauranai rekordistes godu savā vecuma grupā.

Salaspils pusmaratons

Salaspils pusmaratons

Līdz ar to varu, liekot roku uz sirds, apgalvot, ka šī pankūka ir pilnībā izdevusies, neskatoties uz zīļu, nevis medņa pildījumu, kā tas pienākas man un pagaidām Lauranai kā veģetāriešiem, jo:

1) Lauranas pirmais pusmaratons ir ieskriets/iestumts 100 minūtēs;
2) pusmaratons ir norisinājies fantastiskā gaisotnē un brīnišķīgi noorganizētā pasākumā;
3) Lauranas mammas Lattelekoma Rīgas maratonā uzdīgusī skepse ir izravēta.

Jaunā tēta piezīmes #2. Pirmie slīcēni jākucina

Vai jūs kādreiz esiet cepuši pankūkas? Domāju, ka ir ļoti maz cilvēku, kuri savā mūžā kaut reizi nebūtu mēģinājuši to darīt. Arī es esmu cepis pankūkas vairākas reizes savā mūžā. Vienreiz pat pārķēru “Ņergas” Jelgavas stacijā un uzaicināju mājās uz pankūku ballīti pie sevis mājās, tādējādi uzlādējot viņus ar ogļhidrātu devu “Ņergu skrējienā” no Rīgas uz Tērveti. Cerams, ka viņi ēda pankūkas ne tikai aiz iedzimtās pieklājības, bet arī tāpēc, ka viņiem garšoja. Atceros, ka toreiz tika apēstas visas pankūkas, pat tās no pankūku trauku apakšas, respektīvi tās, kuras tika izceptas pašā sākumā. Kāpēc es tā īpaši akcentēju uzmanību uz šīm pirmajām pankūkām? Tikai ar vienu mērķi – tās man vienmēr cepot pankūkas neizdodas! Man pat ir radies viedoklis šajā sakarā: ja nebūtu šīs pirmās neizdevušās pankūkas, nekad mēs netiktu pie tām pārējām – izcili garšīgajām. Šādos gadījumos ir latviešu tautas sakāmvārds: “Pirmie kucēni jāslīcina”. Savukārt, es savā veģetārā attieksmē pret pasauli esmu šo teicienu pārteicis: “Pirmie slīcēni ir jākucina”.

Tā nu šodien sanāca, ka šis princips ir jāpiemēro arī manai skriešanai kopā ar Lauranu. “Slikti iesilusī pankūku panna” mūs abus saķēra 5.kilometrā pēc Lattelecom Rīgas maratona starta Vanšu tilta malas norobežojošās borģūras izskatā. Tūlīt gan man jūs jānomierina, ka šī apmale mums nenodarīja ar Lauranu nekādus miesas bojājumus vai traumas, bet gan nodarīja būtisku kaitējumu meitiņas transporta līdzeklim. Par nelaimi, apdzenot priekšā skrejošos maratonistus gar malu, nepamanīju ceļa sašaurinājumu un piebraucu par tuvu borģūrai, kuru nedaudz aizķēru. Tā bija ne visai taisni ielikta savienojumā ar nākošo posmu, līdz ar ko aizmugurējais ritenis aizķērās un priekšējo riteni parāva uz apmali tā, ka nolūza viena no priekšējā riteņa dakšas daļām tās metinājuma vietā. Bojājumi transporta līdzekļa priekšējam ritenim bija tik būtiski, ka nevarējām mēs ar manu maratonisti pabeigt Lauranas pirmo maratonu. Tā kā nācās mums abiem ar meitiņu atlikt kopīgi pirmo noskrieto maratonu uz priekšdienām. Ja kas, mēs jau šodien bijām pilnā ekipējumā!

Laurana_outfit

Ja tā labi padomā, varbūt Lauranai vēl nebija īstais laiks skriet maratonu, bet gan vajadzēja skriet pusmaratonu, jo viņa šajā pasaulē ir bijusi 21 dienu. Varbūt viņas īstais laiks finišēt maratonā ir pēc 42 dzīves dienām šajā saulē. Tā nu prātojot par šiem jautājumiem neviļus sameklēju informāciju par tuvākajiem maratoniem. Kas zina, varbūt es sen neesmu bijis uz slavenajām SPA procedūrām Igaunijas  salās vai Kauņā?

Lai kā arī nebūtu ar Lauranas ratu kapitālo remontu, vienmēr es esmu uzskatījis, ka katram mākonītim ir sudraba maliņa. Šajā gadījumā mana veģetārā pārliecība nepārsakās. Ar tiem mākoņiem labi sasaucas Lattelecom Rīgas maratons, jo viss šis pasākums bija kā tāda sudraba maliņa. Taču no mana redzes loka skatoties, iespējams, ka bija arī labi, ka pirms šodienas brangākās lietus gāzes es biju jau mājās, jo pretējā gadījumā varēju Lauranas ratu kulbu uztaisīt par peldēšanas baseinu kādā 35.kilometrā, jo plastikāta ratu kulbas apakšai ir gan savi plusi, bet laikam arī savi mīnusi. Galu galā meitiņa triatlonam noteikti vēl nav gatava.

Līdz ar to šī raksta morāle ir vecā labā – viss, kas mūs nenogalina, mūs tikai stiprina un notiek uz to labāko. Galu galā gatavošanās process pirmajam manam maratonam ar Lauranu ir daudz foršāks nekā pats (ne)noskrietais maratons. Vismaz pēc mana viedokļa, un Dievs viņu zina kā pēc Lauranas domām. Tādēļ jūs vēl joprojām mani redzēsiet Mežaparkā, Ziedoņdārzā, Krasta-Ķengaraga promenādē, kā arī Jelgavas un Ozolnieku apkārtnē, skrienot ar sarkani-oranžajiem ratiem, kad tie tiks salaboti. Redzot mūs, ziniet, ka  es un Laurana gatavojamies savam pirmajam kopīgajam maratonam, un mana mīļotā meitene šajā brīdī var beidzot atpūsties no Lauranas kolikām, niķiem un pārsteidzoši biežajām ēdamreizēm.

Jaunā tēta piezīmes #1. Vai skriešana man palīdzēja kļūt par “jauno tēti”?

Sākotnēji vēlos pateikties Jekaterinai par šī bloga ideju, jo daļēji gatavojos kopēt viņas memuārus par jaunās māmiņas kā skrējējas iespaidiem, taču ar savu adaptāciju. To noteikti nevajadzētu uzskatīt par mēdīšanos (galu galā tēvi arī ir cilvēki) vai arī par manu ideju nabadzību. Drīzāk tas varētu būt kārtējais spļāviens tematikā – cik tālu ir no Venēras līdz Marsam? Manuprāt, tas attālums nemaz nav tik garš, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka ne tikai māmiņai ir pārbaužu pilns periods ceļā uz iepazīšanos ar savu atvasīti, bet arī tēvi normālā situācijā stingri suģestējas no māmiņas emocionālā procesa.

Lai saprastu šo manu blogu, noteikti ir jāsaliek daži punkti uz “i”. Pirmkārt, es nekļuvu pirmo reizi par tēti. Otrkārt, mani ir grūti tiešā un pārnestā nozīmē nosaukt par gluži “jauno tēti”, jo esmu jau “maratona vecumā”, kurā daļa manu vienaudžu jūk prātā no fobijas sakarā ar vectētiņa lomu. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka savā skrējēja dzīvē šī ir mana pirmā atvase un pirmā maratoniste visos laiku laikos.

Izskatās, ka jaunā tēta loma man vistiešāk ir saistīta ar skriešanu, jo manas mīļotās meitenes ārstes aprēķini liecina, ka jaunā maratoniste tika ieņemta pēc Kuldīgas pusmaratona 09.08.2014. Kuldīgas Metropoles viesnīcā. Pie tam, lai cik tas arī likumsakarīgi neliktos, jaunā maratoniste, ne ar vienu nesaskaņojot, ieradās šajā pasaulē 55 minūtes pirms Biķernieku pusmaratona 26.04.2015., tādējādi pietaupot tētim vienu mocību 21.098 km garumā. Varbūt kāds pēc minētā nesapratīs, kāpēc es savu meitiņu saucu par “maratonisti”, nevis par “pusmaratonisti”, vai arī kādā “normālā” vārdā? Iespējams, ka sakarā ar “normālu” vārdu būs jāizmanto Bāriņtiesu likuma 19.panta pirmās daļas iespējas, jo pagaidām mana mīļotā meitene neuzķeras uz maniem argumentiem, ka bērnam ar šādiem dzimšanas paradumiem nevarētu būt latviešiem raksturīgais “normālais” vārds, bet gan kāds ar skriešanu saistīts. Tā kā manas maratonistes mamma jau no 15 gadu vecuma bija izdomājusi nosaukt savu meitu par Lauru, tad mans “zelta vidusceļa” risinājums ir vārds – Laurana, kuru veido vārdi „Laura” un „run”. Tādēļ mierīgi šajā rakstā savu meitiņu saukāšu par Lauranu, kaut gan oficiāli cīniņi vēl ir priekšā. Tajā pašā laikā mums ir vienprātība par Lauranas otro vārdu – Marija, jo mani ar mīļoto meiteni vieno vecmāmiņas ar šo vārdu. Šis vārds vismaz varētu dot Lauranai iespēju dabūt vasarīgu vārdadienas dāvanu – kedas, skriešanas tērpiņu vai kādu citu vitāli svarīgu lietiņu.

Esmu lasījis, ka iepriekšējos gados Nordea Rīgas maratonā deva balvas jaunākajiem “kakla kungiem”, respektīvi, visjaunākajam bērnam, kurš ērti iekārtojies savos ratos noraugās, kā viņu vecāki stumj viņus pa maratona trasi. Ja jau manai Lauranai ir tādi skrējējai atbilstoši ciltsraksti, un viņa vēl nav īsti savecējusies, domāju, kāpēc lai es nepamēģinātu noskriet Lattelecom Rīgas maratonu ar savu meitu gandrīz plecu pie pleca (jeb kāja pie bērna ratiņu riteņa). Varbūt citi jaunie censoņi šogad būs jau vairāk savecējušies.

Kad uzzināju, ka drīzumā kļūšu tētis, sāku modelēt tālāko dzīvi, tai skaitā sakarā ar skriešanas aktivitātēm. Pirmā ideja, kas man ienāca prātā šajā sakarā, kā nedaudz atvieglot mīļotās meitenes dzīvi pēc bērna dzimšanas, bija iegādāties bērna ratiņus, kurus varētu izmantot skriešanas aktivitātēs. Roku liekot uz sirds, jāsaka, ka Latvijā atrast skriešanai piemērotus ratiņus nemaz nav tik viegli, jo biju dzirdējis, ka skriešanas ratiem būtu vēlama rokas bremze. Daudzos bērnu veikalos es jautāju pēc šādiem ratiem un man atbildēja, ka ir virkne klientu, kas par tādiem interesējas, bet pieprasījums vēl neesot tik liels, lai īpaši viņi par tādiem ratiņiem domātu. Laimīgā kārtā šā gada sākumā uzskrēju virsū saviem sapņu ratiem Rīgas plazā Chicco veikalā. Kā reiz bija palicis pēdējais Chicco Activ 3 2013.gada modelis. Lai gan šajā veikalā bija vairāki Chicco Activ 3 2014.gada modeļi, es izvēlējos vecāko variantu, jo pat pārdevējām nezināmu iemeslu dēļ 2014.gada modelī ražotājs nav iestrādājis rokas bremzi. Līdz ar to nevilcinoties nopirku 2013.gada modeli, un laipnas pārdevējas piekrita uzglabāt to veikalā līdz pat brīdim, kad piedzima Laurana. Varbūt sīkums, bet šāds pakalpojums ir ļoti patīkams. Pirms pirkuma diskutējām arī par trīsriteņu ratu stabilitāti, kurus diez gan bieži kritizē jaunās māmiņas. Noskrienot ar Lauranu gandrīz 30 km, varu droši pievienoties to vecāku pulkam, kuri priekšroku dod trīs riteņiem.

Jaunais_Tetis

Uz šo brīdi mana mīļotā meitene ir vismaz nedaudz nokompensējusi ar miegu savas nakts aktivitātes ar Lauranu, kamēr es jau esmu uztaisījis trīs skrējienus kopā ar meitiņu – divus Mežaparkā un vienu pa Krasta ielas un Ķengaraga promenādi. Liels ir mans pārsteigums, ka, skrienot ar ratiem, mans skriešanas temps pat nedaudz paaugstinās. Starp citu, mana mīļotā meitene vēl ar ratiņiem nav paspējusi uztaisīt nevienu pastaigu, tādēļ es jūtos lepns par savu artavu Lauranas plaušu apgādē ar tām nepieciešamo skābekli, bet sevi – ar garāmgājēju (it īpaši jauno māmiņu) smaidiem.

Lai jums un mums produktīva sagatavošanās maratonam un tiekamies trasē (tas sarkan – oranžo ratiņu stūmējs būšu es un ratiņos, cerams, ka saldi čučošā, Adidas “prikidā” un ar Isostar pudeli ratiņos, princesīte – topošā maratoniste Laurana).