Biedriem

Pilsētas izskriešanas izaicinājums

Viss

Sākšu ar to, ka ideja nav mana. Pirmoreiz ko tādu dzirdēju, kad kāds amerikānis bija apņēmies izskriet visas Sanfrancisko ielas. Pēc tam salīdzinoši nesen medijos figurēja viens latviešu bāleliņš, kurš ar velo izbrauca visas Londonas ielas. Tas atgādināja man par šo ideju un lika aizdomāties par ko līdzīgu. Un tad jau covid laikā Velomens soctīklos nopublicēja savu izbraucienu pa visām Baložu ielām. Tas apvienojumā ar ikdienas maršrutu apnikumu beidzot manu vēlmi pēc līdzīga varoņdarba sakāpināja tiktāl, ka nolēmu arī es ķerties klāt šādam izaicinājumam

Lasīt tālāk.

Mēneša skrējēja. Ginchaa

Ginchaa_Titul

Ehhh, nostaļģija pārņem, lasot un liekot kopā jaunāko mēneša skrējēja interviju – skriet, jo patīk, negribēt skriet ultras… Ir arī vēl tādi skrējēji, izrādās! Bet, ja nopietni, tad skriešanas apjoms 2018. gadu noslēdzošajai mēneša skrējējai ir tāds, ko lielākā daļa ultramaratonistu varētu apskaust. Ar pērnajā gadā noskrietajiem 5500km viņa viennozīmīgi ir līdere starp dāmām un arī no kungiem viņu apsteidzis tikai viens. Tas nozīmē, ka vidēji vienā mēnesī noskrieti 460km, nedēļā – 105km un, skrienot katru dienu, jāpieveic vidēji 15km, lai sasniegtu šādu kilometru apjomu.  Bet viņas distance ir pusmaratons un sacensībās piedalās reti. Kas motivē skriet tik daudz un kur tam rast laiku? Jautājām Ginchaa jeb Gintai Zēbergai.

Lasīt tālāk.

Kā atrast motivāciju grūtos brīžos

Šis nav stāsts par to, kā sevi motivēt skriet. Šis ir stāsts par to, kā neizstāties tad, kad sacensībās temps ir krietni zemāks nekā parasti, kā rast motivāciju tad, kad sacensībās sanāk skriet pilnībā vienam. Konkrētāk, runa ir par Salaspils pilsētas pusmaratonu. Laika apstākļi bija izaicinoši. Nu labi. Ēnā vēl pieņemami: aptuveni +24-25C. Bet ēnas gan uz trases tikpat kā nebija. Šādos apstākļos man pēdējais treniņš bija laikam kaut kad pirms 9 mēnešiem…

Fotoaparāta autors: Druupijs. Fotogrāfa autors: nezināma meitene.

Fotoaparāta autors: Druupijs. Fotogrāfa autors: nezināma meitene.

Visomulīgāk jūtos kaut kur pie +5C. Nu tā, kā tajā bildē augšā. Arī āliņģi ziemā esmu iecienījis (tur vienmēr temperatūra ir plusos). Tomēr karstam laikam man trūkst treniņu. Nav prakses. Protams, jau pāris dienas iepriekš sapratu, ka nekāds īpaši labais rezultāts nebūs. Visvienkāršāk jau būtu neskriet, lai nebojātu savu statistiku, bet tomēr centos kaut kādu labumu izspiest arī no man sarežģītiem laika apstākļiem. Motivācijai izvirzīju vairākus uzdevumus. Daļu no tiem izdomāju skrējiena laikā vai pat tikai pēc finiša.

1. Nopelnīt naudu par pusmaratona noskriešanu. Nu tas taču ir forši, ja samaksā tikai par pusmaratona noskriešanu. Salaspils pusmaratona orgi parūpējās par dāsnu balvu fondu. Apbalvoja desmit ātrākos puišus ar naudas balvām, bet tai pat laikā dalībnieku sastāvs krietni vājāks, nekā, piemēram, Skrien Latvija posmos. Uzdevumu veiksmīgi izpildīju. Pēc šiem mačiem kļuvu par 50EUR bagātāks. Visticamāk, es nemaz nebūtu izgājis uz starta šajā svelmē, ja man par to nepiemaksātu.

2. Spēja noskriet vienādā tempā visu distanci arī karstā laikā. Mani apļu laiki: 20:57, 21:06, 21:16, 20:59, tā ka šo uzdevumu veiksmīgi izpildīju. Starpība starp ātrāko un lēnāko apli: 20s. Jāpiebilst, ka uz trases nekādu km atzīmju nebiju, pats arī nekādus GPS neizmantoju un pulkstenī ieskatījos tikai katra apļa beigās. Var secināt, ka kaut kāda tempa izjūta man ir.

3. Noskriet ātrāk par personīgo antirekordu. Šoreiz biju bīstami tuvu savam sliktākajam rezultātam 1:25h.

4. Pamēģināt turēt tempu uz 4:00min/km. Šī niša vēl nav aizņemta, jo vēl nevienos pusmaratona mačos neesmu manījis šāda veida tempa turētājus. Jāatzīst, ka uzdevumu līdz galam tomēr neizpildīju, jo vajadzēja noskriet 1:24:23, bet es drusku pārcentos, jo man iznāca 1:24:19. Es gan speciāli nebremzēju vai nepaātrināju tempu atšķirībā no profesionālajiem TT. Un, godīgi sakot, es skrējiena laikā nemaz nezināju, kādam precīzi jābūt finiša laikam.

5. Atstrādāt ūdens padzeršanos skrējiena laikā. No pēdējiem 3 pusmaratoniem kopā es laikam tikai 1 reizi esmu padzēries (vai arī tikai uzlēju ūdeni uz galvas, neatceros). Šoreiz šādos laika apstākļos kaut kā strauji izžuvu. Ņemot vērā, ka kopā ir 11 dzeršanas punkti, tad sanāca kārtīgs treniņš. Kopumā esmu tizls dzērājs. Kādas tik man problēmas nebija: reizēm pēc dzeršanas durstīja vēderā labajā un kreisajā sānā, vienu reizi tā kārtīgi aizrijos, šad tad daļu ūdeni ielēju degunā, paņemot ūdeni, ne vienmēr tajās glāzēs vēl tas ūdens palika. Bija iespēja arī patrenēties paņemt uzreiz 2 glāzes. Protams, to visu centos darīt, nepalēninot tempu. Jāsaka, ka dzeršana skrējiena laikā tomēr nav mans lauciņš.

6. Notestēt želeju, kurai beidzies derīguma termiņš. Atvilktnē bija aizķērusies viena ar banānu garšu. Pēc 5km skrēju pilnībā viens. Neviena konkurenta nebija ne tuvumā, tā ka varēju atļauties riskēt. Interesēja arī, kā reaģēs kuņģis karstā laikā. Vai viņš sapratīs, ka tā želeja ir jānorij, nevis jāizvemj? Jautājums bija atvērts. Pārliecinājos, ka tas derīguma termiņš želejām tik tāda formalitāte vien ir. Labi nogāja lejā. Garšoja lieliski. Nebija nekādas atraugas, vēderā nekas netraucēja.

7. Iemācīties saskaitīt, cik konkurentu man ir priekšā. Šoreiz man tas bija būtiski. Jo augstākā vietā es būšu, jo vairāk man par šo skrējienu samaksās. Trase kopumā ļoti pateicīga, jo bija garš reversais posms, kā arī vēl pāris vietas, kur skrējēji skrēja viens otram pretī. Protams, pēc starta, kad 5/10/21km skrējēji bija vienā lielā čupā, man nebija ne jausmas, cik man pa priekšu aizskrēja. Kaut startēju no 2. rindas, tomēr veselu baru sprinteru sanāca pirmajos 2km apdzīt. Šajā skrējienā 4 priekšā esošie katrā aplī bija redzami reversajā posmā. Vēl 2 ātrākos skrējējus varēja redzēt citās trases vietās. Galu galā man tā arī neizdevās visa skrējiena laikā izkalkulēt, kurā tieši vietā es esmu. Galva kaut kā tik labi nestrādā tik karstā laikā…

8. Apgūt trasi. Parasti ir tā, ka, skrienot šosejas skrējienus, esmu tā koncentrējies uz skriešanu, ka neko īpaši daudz nemanu apkārt, pat īsti nesaprotu, pa kurieni skrienu. Šoreiz ļoti labi iegaumēju katru pagriezienu. Trasi zinu no galvas.

9. Dabūt vairāk kā 5h miega pirms agrā starta. Jā, 10:30 man ir agrais starts. Parasti miegs ir pavisam caurs. Kopumā ar uzdevuma 1. daļu tiku veiksmīgi galā-aizmigu kaut kur ap 24:00. Normāls laiks aizmigšanai. Pamodos gan ne tik normālā laikā: 3:00. Un tā arī pa īstam vairs neaizmigu… Mjā, atkal jau nesanāca.

Finišējot šajā ellē

Finišējot šajā ellē

Kopsavilkums. No PB atpaliku 7min, tomēr pirmo reizi tiku pie īstas naudas balvas – 50EUR. Taisnības labad jau jāsaka, ka nekādas lielās jēgas no tik mazas summas nav. Pietiek dzīvošanai tikai pāris dienām. Un ir daudz vieglāki veidi, kā nopelnīt 50EUR. Bet nu vismaz, kad man kāds neskrējējs jautās, kāds man lielākais sasniegums skriešanā, tagad varēšu kā tāds pāvs visiem stāstīt, ka vienos mačos esmu tik fenomenāli noskrējis, ka pat nopelnīju naudas balvā 50EUR. Kā redzams, tad kaut kādu motivāciju ir iespējams atrast arī tad, kad galīgi neskrienas. Veiksmi visiem skriešanā!

„Satelīts” septembrī – Priekuļi, Valmiera un Salaspils botāniskais dārzs.

lejupielāde

Septembris. Rudens tuvošanās nojaušama pēc dažādām parādībām: gājputni pulcējas baros un dodas uz dienvidiem, skolēni ar rudens ziediem pulcējas skolu pagalmos, skrējēji, vasaras mēnešos pulcējušies pārsvarā Kurzemes un Zemgales pusē, tagad nedēļu nogalēs dodas lielākoties uz Vidzemes pusi. Lasīt tālāk.

Jaunā tēta piezīmes #3. Lauranas pirmais pusmaratons

Es neatklāšu jaunu Ameriku, ja apgalvošu, ka noskriet pusmaratonu 100 minūtēs ir daudzu noskrieniešu mērķis. Šajā sakarā man nāk atmiņā 2008.gada 25.oktobrī notikošais Ozolnieku pusmaratons. Pirms šī pusmaratona www.noskrien.lv diskusijās piedalījās kādi pāris desmit noskrienieši, kuri, maz ko zinot par skriešanu, baudīja, ja tā varētu izteikties, “puķu-konfekšu periodu” savās attiecībās ar skriešanu. Tieši šajās diskusijās diezgan drosmīgu plānu izvirzīja Aivars, kurš tā “ieskrējās” savās diskusijās, ka apsolījās priekšā stāvošo Ozolnieku pusmaratonu noskriet 100 minūtēs. Vīrs un vārds – Aivars izpildīja savu plāniņu ar uzviju – 1:39:16. Tajā periodā es skatīju Aivaru kā savu tuvāko konkurentu skriešanā un tādēļ izteicu diskusijās par viņa mērķi repliku “ka sapņojot vajadzētu aizvērt acis”, taču tas man netraucēja Ozolnieku pusmaratonā “vilkties” Aivaram vismaz 3 ar pusi apļus līdz, tādējādi ar Aivara milzīgu atbalstu noskriet precīzi maģiskajās 100 minūtēs.

Es un Aivars

Atgriežoties no šī vēsturiskā ekskursa, man kā daudziem citiem noskrieniešiem virknē gadījumu noteikti ir nācies izšķirties – vai labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Bērnībā es reizēm domāju par šo latviešu tautas sakāmvārdu un īsti nesapratu, kāda velna pēc man vajadzīga zīle vai mednis. Respektīvi, ar ko zīle ir sliktāka/labāka par medni un ko lai es daru ar vienu vai otro. Tā kā manas mammas pirmslaulību uzvārds bija Medne, tad es, protams, zināmā mērā ietiepīgi nenoticēju šim sakāmvārdam, jo mammas autoritāti tajā laikā vēl ar zināmas kritikas devu respektēju.

Nu tad beidzot manā skriešanas hobijā kopā ar manu luteklīti Lauranu bija situsi tā stunda, kad man nācās izšķirties par zīli (pusmaratonu) vai medni (maratonu), jo vietējās nozīmes mednis Lattelekom Rīgas maratons bija jau man un Lauranai parādījis savu “figu” un aizlidojis tālēs zilajās. Es, protams, nepaliku parādā un nolamāju to medni par “nekvalitatīvi izceptu pankūku” (sk. manu iepriekšējo rakstu “Pirmie slīcēni jākucina”).

Samērā spontāni par manu un Lauranas apvienoto zīli es izvēlējos Salaspils pusmaratonu. Šādai izvēlei par labu kalpoja daži mani apsvērumi, jo Laurana savus apsvērumus dziļdomīgi slēpa:
1) tāpat kā Lauranai, arī Salaspilij šis bija pirmais izaicinājums;
2) pretēji Lattelekom Rīgas maratonam tika prognozēti Salaspils pusmaratonā baudīšanai (nejaukt ar mačošanos) labvēlīgi klimatiskie apstākļi;
3) es neesmu dubļu vannu baudītājs, tādēļ Salaspils pusmaratona konflikts ar Stirnubuku neuztrauca;
4) es prognozēju, ka Salaspils pusmaratonā nebūs tik liela burzma, kas traucētu Lauranai skriet savu pirmo pusmaratonu;
5) Salaspils ir ļoti tuvu Rīgai, kas ļauj variēt ar Lauranas iestiprināšanos ne visai īsajai pusmaratona distancei.

Tā nu 2015.gada 30.maija rītā Laurana paņēma līdz abus savus mīļotos vecākus uz Salaspils pusmaratonu, lai vienu no tiem izmantotu kā stūmēju (ar cerībām iestumties 100 minūtēs), bet otru kā iestiprināšanās operatoru (diemžēl, Isostar vēl neražo zīdaiņiem atbilstošas pudelītes, kā arī diez vai šobrīd meitiņai varētu garšot Isostar enerģijas želejas). Īsi pirms pusmaratona Laurana iestiprinājās un ērti iekārtojās ratiņos, jo kumosam ir jānolodā. Ratiņi savukārt kustējās uz Salaspils pusmaratona starta koridoru.

Mācoties no savām Lattelekom Rīgas Maratona kļūdām, lepni iekārtojos jau laicīgi kopā ar Lauranu Salaspils pusmaratona pirmajās rindās, par ko daži startētāji izteica neizpratni, ka viņiem būs jāsamērās ar bēbi. Vēl lielāks bija viņu pārsteigums un varbūt pat atvieglojums, ka bēbis rullēs pusmaratonu un būs ārpus viņu konkurentu loka, jo viņi gatavojās skriet “čiriku”. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, viena puiša no viņiem acīs redzēju nolemtības sajūtu un viņš teicās, ka tā jau viņam likās, kad otrajā aplī lepnībā snaudošā Laurana pabrauca viņam garām.

Starts

Pēdējais, ko es sadzirdēju no Lauranas satrauktās mammas pirms starta šāviena, zinot manu ugunīgo raksturu: “Piesprādzē taču Lauranu pie kulbas!”, ko steidzīgi es vēl paspēju izdarīt, jo Salaspils pusmaratona starts bija izdzīvošanas vērts. Šī skrējiena sakarā varētu teikt, ka grūtākais bija tieši starts un, ja to pārdzīvo, tad skrējiens būs viens liels kaifa iemiesojums. Starta spurts man lika sajusties drošāk, jo Chicco aktiv 3 ratu kulba ir aprīkota ar klipša sprādzējumu bērnam, kas dod iespēju droši šo zīdaiņa kulbu lietot zīdaiņa pārvadāšanai pat automašīnā, ko pagaidām aktīvi piekopju.

Skrējiens tiešām izvērtās ļoti pozitīvs, ko radīja apkārtējo, pretī skrejošo un līdzjutēju smaidi un uzmundrinājumi, ka man jāpacenšas, lai es varētu apdzīt Lauranu, ko man loģiski līdz pusmaratona beigām tā arī neizdevās – meitiņa par diviem soļiem finišēja ātrāk. Pozitīvu noti skrējiena laikā ienesa arī citu pusmaratona dalībnieku rīcība trasē, no kuriem gandrīz visi uzmundrināja, bet pusmaratonists no Polijas lielāka pretvēja vietās iekārtojās ratiņiem priekšā, lai ne visai mazais vējš tik ļoti nebremzētu ratiņus, par ko es viņam pateicībā piedāvāju iestiprināties ar Isostar enerģijas dzērienu, jo organizatori piedāvāja tikai H2O. Ārkārtīgi aizkustinoši bija skriet vairākas reizes caur starta koridoru, kur pusmaratona komentētāji profesionāli uzmundrināja Lauranu, nodēvējot mūsu tandēmu par “divi vienā”, un piedēvēja Lauranai rekordistes godu savā vecuma grupā.

Salaspils pusmaratons

Salaspils pusmaratons

Līdz ar to varu, liekot roku uz sirds, apgalvot, ka šī pankūka ir pilnībā izdevusies, neskatoties uz zīļu, nevis medņa pildījumu, kā tas pienākas man un pagaidām Lauranai kā veģetāriešiem, jo:

1) Lauranas pirmais pusmaratons ir ieskriets/iestumts 100 minūtēs;
2) pusmaratons ir norisinājies fantastiskā gaisotnē un brīnišķīgi noorganizētā pasākumā;
3) Lauranas mammas Lattelekoma Rīgas maratonā uzdīgusī skepse ir izravēta.

Salaspils pusmaratons “Noķer vēju 2014”

noker_veju_web-35

Sestdien, 27.septembrī, Nacionālajā Botāniskajā dārzā  norisinājās Salaspils pusmaratons ”Noķer vēju 2014”, kas pulcēja skriešanas entuziastus no visas Latvijas. Dalībnieki bija ieradušies ne tikai no Salaspils, bet arī atbraukuši no Rīgas, Jūrmalas, Siguldas, Madonas, Ventspils un citām pilsētām. Lasīt tālāk.