Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Sākums. Izaicinājums. Skriešanas prieks un motivācija.

Pirmkārt, laikam jāpiemin tas, ka nopietnāk skriešanai esmu pievērsusies tikai kopš šā gada septembra. Pirms tam gan ik pa laikam mēdzu paskriet, bet domāju – robežās līdz trim kilometriem, lielākoties, lai nomierinātu iekšējo satraukumu sevī, par dienu, kura tiek nosēdēta ofisā, ķerot monitora iedegumu.

Tikai septembrī, paklausot apkārtējo ieteikumam, savā gudrajā telefonā lejuplādēju Endomondo aplikāciju un sāku pievērst uzmanību gan noskrietajai distancei, gan tempam un līdz ar to, protams, arī progresam. Piereģistrējos arī Noskrien.lv, kas manu motivāciju palielināja vēl vairāk.

Tā kā tikai septembrī atklāju skriešanas īsto garšu, tad gandrīz uzreiz izvirzīju sev par mērķi nepārtraukt skriet arī rudens-ziemas sezonā. Mana pārliecība gan mazliet sašķobījās, kad vairākas reizes pēc kārtas pēc katra skrējiena nācās tikt galā ar izplaucēta deguna sajūtu, sāpēm kaklā un vienreiz pat tiešām kaitinošu klepu un paaugstinātu temperatūru. Tomēr nepadevos, nopirku pagaidām vēl plāno termo veļu un turpināju skriet, tfu tfu tfu jau pāris nedēļas kā nepatīkamās sajūtas degunā un kaklā ir beigušās, līdz ar to atļaujos cerēt, ka būšu norūdījusies.

Sākumā skrēju apkārt stadionam. Tas bija interesanti, kamēr mans lielākais sasniegums aprobežojās ar piecu kilometru distanci un galvā bija domas tikai par to kā izturēt un noskriet vēl mazliet, neļaujot sāpēm sānā sevi apturēt. Pienāca diena, kad izskrēju ārpus stadiona robežām un tajā pašā brīdī man tapa skaidrs, ka tieši tur – tur ārā – ir īstie endorfīni.

Mana pirmā distance, kas sniedzās pāri divdesmit kilometru robežai, sanāca pavisam neplānoti, mērķis bija noskriet piecpadsmit, kas jau būtu bijis mans rekords, bet skrienot turp un atpakaļ pa Ķengaraga promenādi, manī radās nepārvarama vēlme pieķert klāt arī Dienvidu tiltu. Neskaitāmas reizes šo tiltu biju šķērsojusi sēžot pie auto stūres, bet kājām, turklāt vēl skrienot, šī bija pirmā reize. Skrēju un jutu, ka gribu vēl, Bauskas iela, atpakaļ pār tiltu, vēlreiz turp un atpakaļ pa Ķengaraga promenādi un tad vēl līkums pa Ķengaragu un tad jau pati sev teicu, ka jāapstājas, jo tik daudz skrēju pirmo reizi un palika mazliet bail, vai tik neesmu jau sasniegusi to robežu, kad daru sev pāri.

Koptreniņā „Latvijai 96” mani pierunāja piedalīties kolēģis – MaTish, kuram skriešana ir kļuvusi par iecienītu nodarbi jau kādu brīdi ilgāk nekā man. Esmu viņam ļoti pateicīga, jo vēlme piedalīties man bija kopš par pasākumu izlasīju, bet apšaubu vai vienai būtu pieticis drosmes doties uz startu.

Skaidrības labad gan domāju jāpiemin arī tas, ka sestdien – 15.novembrī, ar to pašu kolēģi izskrējām 21 km pa Biķernieku, Šmerļa un Juglas mežu kalniņiem. Man, kā šī Rīgas gala iedzimtajai, tas bija pārsteidzošs atklājums, ka tepat Rīgā ir pieejamas reljefā tik daudzveidīgas un slodzi nodrošinošas meža stigas. Atklājums bija arī mani augšstilbu muskuļi, kuri, vienu pēc otra pārvarot pakalniņus, beidzot man lika sevi sajust pavisam skaidri un skaudri. Tomēr izturēju un noķēru tādu devu endorfīnu, ka smaidīt nespēju beigt visu sestdienu. Pietam, kaut kā ļoti pacilājoša bija arī apziņa par to, ka laikā (septiņos līdz pusdesmitos sestdienas rītā), kad kāds vēl nav pielicis punktu piektdienas ballītei, bet citi vēl saldi guļ, mēs jau bijām mežā un aktīvi trenējāmies.

Svētdien biju mazliet pārsteigta par to, ka sāpes muskuļos gandrīz nejūtu un, lai mazliet izkustētos, noskrēju piecus kilometrus.

Pirmdiena – koptreniņš „Latvijai 96”. Jūtu sevī satraukumu, galu galā šī ir pirmā reize, kad skriešu kādā pasākumā, lai arī šeit nav runa par godalgām un labāko laiku, tomēr tas manu satraukumu nemazina. Jūtos patīkami, kad starta vietā pie Mākslas muzeja pa vienam vai pa diviem parādās arvien vairāk skrējēju. Gribas smaidīt un priecāties par to, ka ir liela daļa cilvēku, kas par labāko brīvā laika pavadīšanu uzskata sportiskas aktivitātes, pietam agrs rīts brīvdienā nav šķērslis.

Sākam skriet. Uzreiz jūtu, ka bariņa uzņemtais temps man būs par ātru. Sajūtos mazliet vainīga, kad pēc pirmajiem pāris kilometriem sāku just, ka ir nepieciešams samazināt tempu, jo savādāk par paveiktu pilnu apli man nav ko sapņot. MaTish gan ir saprotošs un pasmejas – ja jau pierunāju piedalīties, tad jāvelk un galvenais taču ir noskriet. Atviegloti nopūšos, samazinu tempu un skatoties kā skrējēju grupiņa arvien vairāk un vairāk attālinās un arvien retāk Čiekurkalna mazajās ieliņās pavīd kāda no viņu krāsainajām jakām. Mierinu sevi ar domu, ka ne jau tie švakākie šeit skrien un domāju par to, ka man ir kur augt, nebūtu jau tāda gandarījuma par attīstību, ja, uzsākot trenēties septembrī, jau varētu turēties viņiem līdz.

Pamazām sāku just nogurumu un ne tikai. Sajūtu daudz jaunu un līdz šim neapzinātu vietu un muskuļu savā ķermenī. Jūtu arī nogurumu. MaTish saka, ka arī sestdienas kalniņi ir pie vainas un tagad es varu sākt saprast, ko nozīmē sevi lauzt. Čīkstēt negribas, bet arī apkārt skatīties vairs nešķiet tik interesanti kā sākumā, manas domas kļūst arvien vienveidīgākas –  au, kāja, au, pēda, au celis….aaaaaa….nevaru….varu, varu, varu…au, kā sāp muskuļi….nevaru….varu, varu, varu… Tā tas turpinās tik ilgi, kamēr esam tikuši cauri Purvciema pagalmiem un vilinājums doties uz turpat blakus esošajām mājām, ir pārvarēts. Šajā brīdī uzlieku sev mērķi – finišēt. Ļoti palīdz tas, ka pāri Deglava tiltam tieku pārstumta (pietam, burtiski). Skrienot cauri Centrāltirgum, mani uzjautrina apkārtējo jautājošie un neizpratnes pilni skatieni, tas iedod papildus enerģiju – tā sajūta, ka esmu kopā ar kādu mazliet slepenu un mazliet traku organizāciju, kuras mērķi līdz galam ir izprotami tikai tās dalībniekiem.

Interesanti un uzmundrinoši šķiet arī apkārtējo uzmundrinājumi ar auto signāltaurēm un žestiem (es par tiem, kas nozīmē – forši, labais). Vēroju dāmu, kas tērpusies augstpapēžu zamšādas zābakos kādu brīdi skrien ar mums (tikai viņas mērķis šoreiz gan ir mikriņš, ne Mākslas muzejs) un manī pazib ķecerīga doma par to – nez kā ar šādiem apaviem būtu skrien pa smiltīm gar dzelzceļa sliedēm, kur vēl pirms brīža skrējām mēs.

Skrējiena beigās jau esmu aizmirsusi par tehniku un pareizu elpu. Esmu piešņaukusi visus savus līdzpaņemtos mutautiņus līdz līmenim, kad tie vairs neturas kopā un, protams, feils – brīdī, kad beidzot esmu nolēmusi mēģināt izšņaukt degunu bez mutautiņa, izmantojot spiediena tehniku, kolēģis pagriežas, lai man ko teiktu un rezultātā – cimds pavisam slapjš un es sarkana kā biete.

Beidzot – finišs, laimes un gandarījuma sajūta neaprakstāma! Pieturā pie Mākslas muzeja vēl notveram vienu skrējēju un saprotam, ka no kopējā laika esam atpalikuši par aptuveni 16 minūtēm. Mūsu temps – 6:52 min/km, kas man ir ļoti liels sasniegums, kaut gan, protams, būtu gribējies skriet kopā ar pārējiem – tātad tas ir izvirzīts par mērķi nākamajā gadā.

Mazliet žēl, ka skrienot pavisam aizmirsu par bildēšanos, ir cerība, ka varbūt, kaut kā varētu dabūt kādu no kopbildēm, ko kāds no skrējējiem uzņēma pirms starta.

Par sajūtām pēc pasākuma – skriet tiešām ir fantastiski, un skrienot kopā, šis prieks vairojas ģeometriskā progresijā, pietam tā ir papildus motivācija – izturēt. Man ir daudz mērķu par distancēm, kuras gribas noskriet nākamajā gadā, pasākumiem, kuros piedalīties, arī tempu gribas pacelt, lai varu skriet kopā nevis krāsainās jakas vērot tikai no attāluma.

Manuprāt, skriešana tas nav tikai brīvā laika pavadīšanas veids un paņēmiens kā uzturēt sevi formā. Tā noteikti ir arī disciplīna, kas tiek apgūta caur sevis laušanu un iziešanu ārpus savas komforta zonas, tādējādi nodrošinot tās robežu paplašināšanu. Skriešana tas ir labākais pacietības treniņš, jo ilgtspējīgs rezultāts šķiet sasniedzams tikai ar neatlaidīgiem un sistemātiskiem treniņiem. Es pat teiktu – skriešana tas var būt arī dzīvesveids – ceļš pretī nospraustajiem mērķiem, koncentrējoties ne tikai uz sasniedzamo rezultātu, bet iemācoties baudīt arī pašu ceļu uz mērķi.

Noslēgumā – skriešana tas ir viens no maniem šī gada lielākajiem atklājumiem, kuru noteikti sev līdz nesīšu arī nākamajā gadā.

Paldies visiem, kuri mani ir iedrošinājuši (īpašs paldies MaTish), sastādījuši kompāniju un, protams, Noskrien.lv, kas lieliski motivē gan ar savu mājas lapu un rakstiem tajā, gan iespēju skriet kopā. Paldies!

Kāpēc es skrienu?

Atzīšos, es kā cilvēks, kurš praktiski visas 12 klases skolā veselības dēļ ir bijis atbrīvots no sporta, nekad nevarēju iedomāties, ka man varētu iepatikties skriešana. Tas likās…nu, tik prasti un garlaicīgi. Tomēr dzīve visu saliek pa plauktiņiem.

Pirms pāris gadiem pievarēju O kartes skrējiena 4km. Bez apstāšanās pauzītēm, tādēļ par sevi jutos īpaši lepna, jo skrējiens izdevās par spīti tam, ka man nebija ne īpašu apavu, ne arī biju iepriekš trenējusies. Toreiz sajutos kā īstena varone un ar to arī viss beidzās.

Labprāt sekoju līdzi sava kolēģa gaitām, kurš skrien kā vējš un nevienu dienu nevar bez izkustēšanās – vai nu ātrākas pastaigas, vai arī skriešanas. Tomēr šogad viss mainījās. Aizvadītā gada decembra pēdējās dienās nolēmu piereģistrēties Nordea maratonam. Nedaudz gan kauns bija citiem atzīt, ka esmu ieplānojusi skriet 5km, jo labi apzinājos, ka tas ir ļoti smieklīgs distances garums. Bet tomēr. Protams, maratonam nepieciešams gatavoties, taču gatavošanās man izvērtās par kaut ko briesmīgāku nekā zobu sāpes – kājas berza, dūra sānā, elpas trūka. Treniņa nolūkos pāris reizītes noskrēju pa 3 km un sajutos pārlaimīga. Gluži kā būtu noskrējusi visu garo maratonu. Pirms liktenīgā maratona nolēmu, ka ar pašreizējiem apaviem nebūs aršana, tādēļ nepaknapinājos un iegādājos skriešanai domātus sporta apavus. Un kas to būtu domājis! Apavi bija kā atslēga, kas atvēra manas čakras skriešanai. Sapratu, ka skriešana var būt arī lieliska laika nodarbe.

Tuvojās maratona diena. Vairākkārt pirms tās gan mainīju savu lēmumu, prātojot, ka varbūt tomēr neskriet, jo jāiet pakaļ numuram utt. Priekš kam tas viss. Tomēr es to paveicu. Maratona dienā pamodos jo īpaši agri un ar abiem saviem vīriešiem braucu uz centru. Kādas bija sajūtas? Fantastiskas – kur vien skaties, apkārt cilvēki ar dalībnieku somām un numuriem. Un es noskrēju. Noskrēju savus 5 km zem 30 minūtēm, kas man kā iesācējai šķita pamatīgs wow… Un tajā brīdī es iegāju azartā – redzot, kā ik dienas Endomondo aplikācijā parādās aizvien jauni draugu noskrietie kilometri, sapratu, ka es arī varu. Un varu ne tikai 5km, bet vēl vairāk. Tagad esmu izaugusi līdz līmenim, kad bez problēmām varu noskriet vismaz 10km. Bez elpas trūkuma, duršanas un miršanas. Ja pēc sava pirmā 5km maratona nolēmu, ka nākamgad startēšu vismaz divos maratonos, katrā noskrienot 10km, tad patlaban prātā valda ķecerīga doma, ka nākamgad noskriešu arī savus pirmos 20km. Jā, Mežāži ir stūrgalvīgi un bezgala apņēmīgi. Ja ko ieņēmuši prātā, tad to arī izdara.

Kas vēl bez draugiem un kolēģiem mani motivē skriet? Skrējēju „sekta”. Ir tik fantastiski doties savā kārtējā skrējienā, kad pretim skrienošie pamāj sveicienu vai arī iedrošinoši uzsmaida. Tajā brīdī saprotu, ka mūsu ir daudz un skriešana patiesi aizrauj.

Kas vēl? Protams, skrējiena laikā satiktie burgervēderi (lasi: jaunas meitenes, kurām vēders karājas pāri bikšu malai un kuras vēl slājot pa ielu uzkož saldējumu, pa virsu uzdzerot kolu). Uz tādiem paskatoties, uzreiz saprotu, ka par ko tik briesmīgu negribu pārvērsties, tādēļ skrienam! Nesēdi uz dīvāna, prātojot, ka būtu tik forši izkustēties, bet gan realizē savas domas un sāc skriet. Sāc kaut vai ar ātrāku pastaigu.

Ieraksts ņemts no banija.lv

Sveika, skrejošā pasaule!

6. septembris 2013. gads. Rīts. Narvesen. 2.20ls. Marlboro Gold. Tieši šādi iesākas manas dienas jau gadus desmit, vienīgais, kas pa lielam ir mainījies, ir cigarešu paciņas cena. Jau divas dienas tiek lietotas “Tabex” tabletes ar kuru palīdzību tiks atmesta smēķēšana, nu vismaz tāds ir plāns. Ar šo paciņu pietiks, lai pabeigtu kursu.

Ok, jau divas dienas bez nikotīna, bet kāds tur iekšā dīdās, nu tik ļoti dīdās. Viss, vairs nevar turēt. Kaut kā liekās, ka skapī jābūt kādai pustukšai paciņai. Lienam pakaļ. Izmeklēju visas malas, bet nav. Mēģinu aiztaisīt durvis, bet neiet ciet, kaut kas traucē – vecā bota.

Bingo – tas ir tieši tas, ko vajag, jāiziet ārā paskriet, tas vismaz novirzīs domas citur.

Skrienas labi, ārā saule, vēja nav, esmu izelpojies un aizmirsies. Brīnumaini, bet tai dienā par cigareti pat vairs neiedomājos. Nākamajās dienās vienkārši gribas atkārtot šo sajūtu un lēni noskrienu pa 4km. Ceturtajā dienā aizrāvos un pārspīlēju – 16km. Nu labi, tik daudz uzreiz skriet pilnīgākajam gurķim nav labi, vairs nekad, nekad tā nedarīšu. Piektajā dienā pirmais pusmaratons – 2:25:00.

Reāli saprotu, ka man ir iepaticies skriet. Pat vairāk nekā vienkārši iepaticies, ļoti iepaticies un process sagādā prieku.  Kā arī manas domas ir pilnībā novērstas no smēķēšanas.

Ap šo laiku jau parādās arī interese par šo visu un tiek uziets noskrien.lv. Turpmākās 2 naktīs tiek izskriets cauri visam saturam.  Kā arī ievēroju tur kaut kādu „Baso pēdu ultramaratonu”, pievēršu tam uzmanību, jo tas notiek pilsētā kur pavadu vasaru – Rojā. Ok, ir divas nedēļas, lai sagatavotos 33km. Protams visādu citu apstākļu dēļ nesanāk noskriet tik, cik biju plānojis, līdz starta dienai esmu uzkrājis 45km, nu baigais jau nu skrējējs, smiekli nāk.

„Baspēdu ultramaratons”

Sacensību dienā jau trīs reizes esmu pārdomājis par to, vai tas ir vajadzīgs. Vēl lielāks demotivātors ir uznākušais lietus pa ceļam uz startu. Ierodos Kolkas ragā un domāju „ne, nē, nē, griežamies apkārt un uz mājām”, un te pēkšņi viena no organizatorēm saka „ Jūs uz sacensībām?”, „Jā!”, „Tad nāciet man līdzi”. ĀĀĀ, kas man lika teikt – jā? Nu labi laikam atpakaļceļa vairs nav. Jūrmalā piereģistrējos un saņemu nr. Garām paskrien čalis ar gariem matiem īsā maiciņā un pie tam ar plikām pēdām (starp citu es skrēju ar apaviem), kurš jau ir pieveicis 21km un vēl 33km priekšā (OreMan apsveicu ar uzvaru).  Trakais! Vējš pamatīgs, mitrums 100%. Nāk paziņojums jādodas uz startu. Starts. Gribas palikt pēdējam, lai pēc tam nevienam nemanot var klusiņām izstāties ap Melnsilu (11km). Uzņēmu savu tempiņu un tie, kas man palika aizmugurē, mani neapdzen. Nu labi.  Forumā biju kaut ko salasījies par vienmērīgu tempa turēšanu. Biju ieplānojis, ja man sanāktu noturēties ilgāk trasē, tad varētu skriet pirmos 10km ap 6:00min/km, otros ap 6:30min/km, un pēdējos ap 7:00min/km. Laiks ir mainījies par 360 grādiem un ir palicis saulains un karsts. Un te Edmunds nāk ar savu paziņojumu „one km in 4:49” āāā, nē tas pa ātru, bet šajā tempā jūtos labi. Nodomāju nolaidīšu līdz 5:00 un tā paturēšu kādu laiku. Diezgan ātri pienāk 10.km un pirmais dzirdīšanas punkts. Jātiek vaļā no garā krekla – ir karsts. Nu tagad varētu samazināt tempu, bet ir labi tajās 5:00min/km. Tā arī turu nākamos 10km. Ā, pa vidu bija pirmā upīte kurai nevar pārlekt, nācās brist cauri. Ūdens auksts, botas nākamos 2km par kg smagākas. Pie 21.km lielākā upe maršrutā, bet tajā ir laiviņa ar ko var pārcelties un dzirdināšanas punkts.  Bet tieši pirms manis tajā iekāpj dalībniece kurai sekoju jau no starta. Nē, atkal kāpt ūdenī negribas, pagaidīšu laiviņu atpakaļ. Kamēr gaidu, padzeros, uzēdu ābolīšus un dzērvenes. Viss bija labi līdz 30.km, kad redzu Rojas ragu, bet viņš vēl tik tālu un netuvojas. Un tam visam pa virsu vēl sākas lietus, kas pāriet krusā. Šeit vairs meiteni, kurai sekoju no starta, noturēt nevarēju un palaidu viņu prom. Edmunds saka 32km, bet rags vēl patālu un tā kā šo apkārtni pazīstu, zinu ka finišs nav uzreiz aiz raga. Reāls pagurums.  Pēdējā km mani panāk viens baspēdnieks un pēc principa „kopā vieglāk” kaut kur atgūstu spēkus un kopīgi finišējam.

Edmunds samērīja 33.94km 3:10:54.

Pēc finiša visus sportistus gaidīja Zvejnieku sēta. Nekad vēl zivju zupa nebija garšojusi tik labi un kūka tik saldi. Un pēc tam vēl viens pārsteigums – izrādās es esmu finišējis 2.vietā 33km distancē ar apaviem.

Paldies organizatoriem par pasākumu. Vienmēr atcerēšos šo sacīksti, jo tā bija man PIRMĀ.

Siguldas 1/2M

Ir pagājušas divas nedēļas. Atkal nav sanācis paskriet tik cik gribētos (32km).  Sigulda. Cilvēki miljons, laika čips, par kuru nav ne jausmas, kur jāliek, pavisam citādāk nekā bija Rojā.

Startā kautrīgi nostājos beigu galā, bet secinu, ka priekšā skrienošie ir mazliet par lēnu un sāku līkumot tiem cauri. Kā arī pieļauju pamatīgu kļūdu, pārķeru tempu un 1km@4:08. Bāc, gribu to samazināt līdz plānotiem 4:55, bet septītajā km pārkrītu tam pāri un netieku atpakaļ. Pēc otrā apļa jūtu, ka ir piezadzies nelabais un klusi čukst: „pietiek, stājies malā”, bet līdzjutēji ar vārdiem hop hop hop un skaļiem aplausiem viņu aizbiedēja (viņi gavilēja līderiem, kuri man gāja garām pa apli) . Bija grūti, bet liels gandarījums par savu pirmo 1/2M medaļu.  1:51:13

Ozolnieku 1/2M

Pagājusi nedēļa. Un šajā nedēļā sanāca paskriet tieši tik cik vēlējos (34km).

Laiks ir daudz vēsāks, kā pirms nedēļas Siguldā, bet man tas patīk, neesmu liels siltummīlis.

Cilvēku daudz mazāk, viss vienkāršāk, bet tā kā esmu no laukiem, arī tas man patīk. Jūtu ka būs laba diena un varētu mazliet uzlabot pirms nedēļas sasniegto rezultātu. Iesildos un visi kolektīvi mazā riksīti tipinām uz startu, kurš ir mežā vienu km no finiša zonas. Pēdējie vārdi, starts! Šeit mani Edmunds riktīgi pievīla, nevarēja atrast satelītus pirmos 3km. Skrienu lēnām ap 5:00min/km, lai neatkārtotu Siguldas kļūdu. Un tad es ieraugu motivātoru. Meitene zaļajos svārkos, kurai karājos astē gandrīz visu baspēdu skrējienu, skrien man 100m priekšā. Tiek pieņemts lēmums atkal iesēsties astē un šoreiz noturēt līdz galam. Skrienam bariņā kādi pieci skrējēji, kuram lokomotīve un vadonis ir VSK Noskrien skrējējs „dot”. Pēc laiciņa ir pieslēdzies un darbojas adekvāti Edmunds. Temps ir lielisks – ap 4:45, kas ir mazliet ātrāks par plānoto, bet jūtu, ka šodien var. Kilometrs pie kilometra liekas viegli un meitene ar netiek atlaista. Bet vienubrīd „dot” sāk no viņas attālināties un saprotu, ka varu turēt viņam līdzi. Tā arī noturējos līdzās „dot” līdz finišam, viņš ir lielisks tempa turētājs.  Sajūtas lieliskas un finiša laiks arī 1:43:27, labots nedēļu vecais PB par gandrīz 8min. Un par 42min mēneša veco.

Silta tēja, putra, diena atkal izdevusies.

Siguldas Kalnu Maratons

TBC

Lūk cik daudz emociju un prieka nieka 250km.

P.S. 22. oktobris 2013. gads. Rīts. Joprojām Narvesen. Joprojām 2.20ls. Tikai nu nāku ārā ar jogurta paciņu, belvita cepumiem, svaigu kruasānu. Noskrien!