|
||||||
Komandas blogi |
Mēs jau sen to bijām pelnījuši! Sezonu sākām ar garākajām sacensībām Latvijā. Un sezonu noslēdzam ar īstu skrējēju balli. Runas, prezentācijas, reitingi, apbalvošana un dejas dzīvās mūzikas pavadījumā. Aicināti ir pilnīgi visi skrējēji – nav svarīgi, kurās sacensībās Tu šogad esi piedalījies vai arī neesi. Galvenais, ka Tu skrien! Lasīt tālāk.
Var jau būt, ka no malas tā izskatās, ka tempa turēšana tāda izklaide vien ir. TT skrien, sarunājas, smejas, uzmundrina, joko, pārspriež aktuālākos tematus skriešanas pasaulē. Bet pats galvenais – viņi, TT, tam visam pa vidu rūpīgi un neuzkrītoši seko līdzi startā iekavētajām minūtēm, skriešanas ātrumam, tempam un tam lai tevi aizgādātu noteiktajā laikā finišā. Lai arī Bratislavas maratonā un Sieviešu skrējienā bija TT, es viņus neizmantoju tikai paturēju redzes lokā, jo pašai pēc sajūtām bija vieglāk skriet. Ja pirmajā TT aizlaidās no manis, tad otrajā es aizlaidos no TT. Tā pus pa jokam pēc Siguldas pusmaratona man tika izteikts piedāvājums, ka man varētu turēt tempu uz 1h45min. Nedaudz papētot ātrumu uz kādu jāskrien un dažus citus skrējienus, tika pieņemts izaicinājums, ka mans finiša plāns A ir 1h45min. Vēl pirms starta pabrīdinu, ka paturu iespēju koriģēt finiša laiku uz lēnāku. Līst. Labi, ka daudz mazāk. Un uz mazu brītiņu pat pārstāj. Ja jau ir plāns A, tad jāstāv arī bilstoši plānam A startā, t.i., pēc iespējas tuvāk starta līnijai. Starts kā jau starts. IngaK aiz pirmā līkuma secina, ka viņas garmins gļuko. Man nākas pārslēgt ekrānus, lai redzētu ātrumu. Nē. Mēs tiešām skrienam 3:30min/km. Tas ir daudz par ātru. Lēnām piekoriģējam ātrumu, bet tāpat pirmais km tiek noskriets pa 4:28mn/km. Pirmā cilpa ideāla. Īsa. Asfalts. Ievērtējam peļķi pirms finiša. Pirmais aplis paiet vienmērīgā skrējienā. Ik pa brītiņam līst. Priekšā tiek vēroti ātrie skrējēji. Dažs pamanās arī apdzīt, lai jau. Baznīca. Asfalts. Pirmajā aplī pat grants posmā peļķes netraucē, tik jāatrod labā trajektorija, kur skriet. Es izvēlējos pa ceļa vidu starp peļķēm. Pie 5km secinu, ka 5km rekords vēl aiz vien nav pārspēts. Uz ko Inga atbildēja, ka mēs taču pusīti skrienam un tas ir normāli. Nosmejamies, ka droši vien visi pa priekšu skrien. Nē ir aiz mums arī. Otrais aplis, palūdzu Ingai paņemt arī manu plaušiņu. Šī nosaka, lai skrienu tālāk. Aiz līkuma Inga klāt ar abām plaušiņām. Žēl, ka pārāk tālu no dzeršanas punkta. Tad būs vien jānes līdzi. Pasmaga. Neko darīt, bet varēs padzerties, kad gribēsies. -Panest? -Jā. To es saprotu, tas ir komforts. Un atceros kā Valmierā skrēju ar glāzīti rokās. Otrais aplis paiet ātri. Tā kārtīgāk uzlīst. Temps aizvien pieklājīgs. Bet nepamet sajūta, ka skrienam nedaudz ātrāk (TT jociņi). Pulkstenī iemanījos skatīties tikai pīkstošo min/km laiku. Vēl jau divi apļi. Vienā brīdī Inga padod plaušiņu. Pat pašai nav jādomā, kad padzerties. Viss tiek noorganizēts. Forši. Peļķes paliek vairāk un brīžiem tā līst, ka acis pilnas ar ūdeni.
Trešais aplis. Sāk palikt grūti. Temps kā par spīti turās +/- laika robežās. Bet divatā jau viegli skrienas. Ingai rodas plāns, ka lēnām jāsāk apdzīt priekšā skrienošās meitenes. Noķērām, paskrējām aizvējā un aizlaidāmies. Kārtējo reizi grants posmā lavierējam starp bedrēm. – Apdzenam šito? – Vēlāk. Paspēsim. Inga viena no retajām sarunām teic, ka noderētu cimdi. Nu, jā manējie slapji, bet rokām labi. Un šoreiz savējos nedošu. Pašai vajag. Tā arī bija. Tai pašā grants posmā tiek kalts plāns par finiša garo spurtu sākot ar asfaltu. Nezinu. Nezinu. Man sagurums sāk nākt laukā. Es taču parasti neskrienu tādā ātrumā. Nav mans komfortablais temps. Ceturtais aplis. Man tiek paziņots, ka tiek kalts plāns. Atkal jau! Nedaudz piekoriģēju, ka atstājam kā ir jeb finiša izrāvienu atliekam uz tālāku kilometru, ātrumu arī saglabājam tādu pašu. Taisnītē līdz baznīcai apdzinām vēl vienu meiteni. Nosmejos, ka šo jociņu jau esmu piedzīvojusi skrienot līdzi Ingai Valmieras maratonā. Nu jau vairs neko. Pie 17km pirmo reizi paskatos noskrietos km, jo citādi tikai min/km. Gribu finišu. Tagad. Vēl tālu? Un tagad? 1.5km līdz finišam. Mani mierina, ka tikai 7minūtes. Ilgi. Daudz. Bija doma apdzīt Pēteri, bet viņš saņēmās un aizlaidās. Inga saka, ka viņa jau tagad lepna par manu rezultātu. Un tad es pirmo reizi paskatījos cik tad mēs ilgi skrienam. Mjā. Pulkstenis rāda 1:40:12. Pat man acis nedaudz ieplētās. Pēdējie 300m vajadzētu uzskriet nedaudz ātrāk. It kā sanāca, bet elpa sitās ciet. Vienīgā doma tagad mierīgi esošajā tempā finišēt. Finišs – 1h42min12sek. Ja plāns A bija finišēt 1h45min un nedaudz uzlabot personisko, tad finišā sanāca plāns A+ jeb personiskais rezultāts pusmaratonā uzlabots par 4min42sek. Jāatzīst, ka neplānoti ierakstījos pie tiem kurus ierindoju „lidotāju kategorijā”. Nobeiguma vietā. Ir jau patīkami, skriet, ne par ko nedomāt un uzlabot rezultātu. Paldies, Inga. Tāpēc arī pēc finiša sagurums garantēts. Toties jau tagad zinu, ka nākamreiz būs daudz vairāk jāpacenšas. Tagad atkal var atgriezties pie sev tīkamajiem skrienam gabaliem un velo. 6. septembris 2013. gads. Rīts. Narvesen. 2.20ls. Marlboro Gold. Tieši šādi iesākas manas dienas jau gadus desmit, vienīgais, kas pa lielam ir mainījies, ir cigarešu paciņas cena. Jau divas dienas tiek lietotas “Tabex” tabletes ar kuru palīdzību tiks atmesta smēķēšana, nu vismaz tāds ir plāns. Ar šo paciņu pietiks, lai pabeigtu kursu. Ok, jau divas dienas bez nikotīna, bet kāds tur iekšā dīdās, nu tik ļoti dīdās. Viss, vairs nevar turēt. Kaut kā liekās, ka skapī jābūt kādai pustukšai paciņai. Lienam pakaļ. Izmeklēju visas malas, bet nav. Mēģinu aiztaisīt durvis, bet neiet ciet, kaut kas traucē – vecā bota. Bingo – tas ir tieši tas, ko vajag, jāiziet ārā paskriet, tas vismaz novirzīs domas citur. Skrienas labi, ārā saule, vēja nav, esmu izelpojies un aizmirsies. Brīnumaini, bet tai dienā par cigareti pat vairs neiedomājos. Nākamajās dienās vienkārši gribas atkārtot šo sajūtu un lēni noskrienu pa 4km. Ceturtajā dienā aizrāvos un pārspīlēju – 16km. Nu labi, tik daudz uzreiz skriet pilnīgākajam gurķim nav labi, vairs nekad, nekad tā nedarīšu. Piektajā dienā pirmais pusmaratons – 2:25:00. Reāli saprotu, ka man ir iepaticies skriet. Pat vairāk nekā vienkārši iepaticies, ļoti iepaticies un process sagādā prieku. Kā arī manas domas ir pilnībā novērstas no smēķēšanas. Ap šo laiku jau parādās arī interese par šo visu un tiek uziets noskrien.lv. Turpmākās 2 naktīs tiek izskriets cauri visam saturam. Kā arī ievēroju tur kaut kādu „Baso pēdu ultramaratonu”, pievēršu tam uzmanību, jo tas notiek pilsētā kur pavadu vasaru – Rojā. Ok, ir divas nedēļas, lai sagatavotos 33km. Protams visādu citu apstākļu dēļ nesanāk noskriet tik, cik biju plānojis, līdz starta dienai esmu uzkrājis 45km, nu baigais jau nu skrējējs, smiekli nāk. „Baspēdu ultramaratons” Sacensību dienā jau trīs reizes esmu pārdomājis par to, vai tas ir vajadzīgs. Vēl lielāks demotivātors ir uznākušais lietus pa ceļam uz startu. Ierodos Kolkas ragā un domāju „ne, nē, nē, griežamies apkārt un uz mājām”, un te pēkšņi viena no organizatorēm saka „ Jūs uz sacensībām?”, „Jā!”, „Tad nāciet man līdzi”. ĀĀĀ, kas man lika teikt – jā? Nu labi laikam atpakaļceļa vairs nav. Jūrmalā piereģistrējos un saņemu nr. Garām paskrien čalis ar gariem matiem īsā maiciņā un pie tam ar plikām pēdām (starp citu es skrēju ar apaviem), kurš jau ir pieveicis 21km un vēl 33km priekšā (OreMan apsveicu ar uzvaru). Trakais! Vējš pamatīgs, mitrums 100%. Nāk paziņojums jādodas uz startu. Starts. Gribas palikt pēdējam, lai pēc tam nevienam nemanot var klusiņām izstāties ap Melnsilu (11km). Uzņēmu savu tempiņu un tie, kas man palika aizmugurē, mani neapdzen. Nu labi. Forumā biju kaut ko salasījies par vienmērīgu tempa turēšanu. Biju ieplānojis, ja man sanāktu noturēties ilgāk trasē, tad varētu skriet pirmos 10km ap 6:00min/km, otros ap 6:30min/km, un pēdējos ap 7:00min/km. Laiks ir mainījies par 360 grādiem un ir palicis saulains un karsts. Un te Edmunds nāk ar savu paziņojumu „one km in 4:49” āāā, nē tas pa ātru, bet šajā tempā jūtos labi. Nodomāju nolaidīšu līdz 5:00 un tā paturēšu kādu laiku. Diezgan ātri pienāk 10.km un pirmais dzirdīšanas punkts. Jātiek vaļā no garā krekla – ir karsts. Nu tagad varētu samazināt tempu, bet ir labi tajās 5:00min/km. Tā arī turu nākamos 10km. Ā, pa vidu bija pirmā upīte kurai nevar pārlekt, nācās brist cauri. Ūdens auksts, botas nākamos 2km par kg smagākas. Pie 21.km lielākā upe maršrutā, bet tajā ir laiviņa ar ko var pārcelties un dzirdināšanas punkts. Bet tieši pirms manis tajā iekāpj dalībniece kurai sekoju jau no starta. Nē, atkal kāpt ūdenī negribas, pagaidīšu laiviņu atpakaļ. Kamēr gaidu, padzeros, uzēdu ābolīšus un dzērvenes. Viss bija labi līdz 30.km, kad redzu Rojas ragu, bet viņš vēl tik tālu un netuvojas. Un tam visam pa virsu vēl sākas lietus, kas pāriet krusā. Šeit vairs meiteni, kurai sekoju no starta, noturēt nevarēju un palaidu viņu prom. Edmunds saka 32km, bet rags vēl patālu un tā kā šo apkārtni pazīstu, zinu ka finišs nav uzreiz aiz raga. Reāls pagurums. Pēdējā km mani panāk viens baspēdnieks un pēc principa „kopā vieglāk” kaut kur atgūstu spēkus un kopīgi finišējam. Edmunds samērīja 33.94km 3:10:54. Pēc finiša visus sportistus gaidīja Zvejnieku sēta. Nekad vēl zivju zupa nebija garšojusi tik labi un kūka tik saldi. Un pēc tam vēl viens pārsteigums – izrādās es esmu finišējis 2.vietā 33km distancē ar apaviem. Paldies organizatoriem par pasākumu. Vienmēr atcerēšos šo sacīksti, jo tā bija man PIRMĀ. Siguldas 1/2M Ir pagājušas divas nedēļas. Atkal nav sanācis paskriet tik cik gribētos (32km). Sigulda. Cilvēki miljons, laika čips, par kuru nav ne jausmas, kur jāliek, pavisam citādāk nekā bija Rojā. Startā kautrīgi nostājos beigu galā, bet secinu, ka priekšā skrienošie ir mazliet par lēnu un sāku līkumot tiem cauri. Kā arī pieļauju pamatīgu kļūdu, pārķeru tempu un 1km@4:08. Bāc, gribu to samazināt līdz plānotiem 4:55, bet septītajā km pārkrītu tam pāri un netieku atpakaļ. Pēc otrā apļa jūtu, ka ir piezadzies nelabais un klusi čukst: „pietiek, stājies malā”, bet līdzjutēji ar vārdiem hop hop hop un skaļiem aplausiem viņu aizbiedēja (viņi gavilēja līderiem, kuri man gāja garām pa apli) . Bija grūti, bet liels gandarījums par savu pirmo 1/2M medaļu. 1:51:13 Ozolnieku 1/2M Pagājusi nedēļa. Un šajā nedēļā sanāca paskriet tieši tik cik vēlējos (34km). Laiks ir daudz vēsāks, kā pirms nedēļas Siguldā, bet man tas patīk, neesmu liels siltummīlis. Cilvēku daudz mazāk, viss vienkāršāk, bet tā kā esmu no laukiem, arī tas man patīk. Jūtu ka būs laba diena un varētu mazliet uzlabot pirms nedēļas sasniegto rezultātu. Iesildos un visi kolektīvi mazā riksīti tipinām uz startu, kurš ir mežā vienu km no finiša zonas. Pēdējie vārdi, starts! Šeit mani Edmunds riktīgi pievīla, nevarēja atrast satelītus pirmos 3km. Skrienu lēnām ap 5:00min/km, lai neatkārtotu Siguldas kļūdu. Un tad es ieraugu motivātoru. Meitene zaļajos svārkos, kurai karājos astē gandrīz visu baspēdu skrējienu, skrien man 100m priekšā. Tiek pieņemts lēmums atkal iesēsties astē un šoreiz noturēt līdz galam. Skrienam bariņā kādi pieci skrējēji, kuram lokomotīve un vadonis ir VSK Noskrien skrējējs „dot”. Pēc laiciņa ir pieslēdzies un darbojas adekvāti Edmunds. Temps ir lielisks – ap 4:45, kas ir mazliet ātrāks par plānoto, bet jūtu, ka šodien var. Kilometrs pie kilometra liekas viegli un meitene ar netiek atlaista. Bet vienubrīd „dot” sāk no viņas attālināties un saprotu, ka varu turēt viņam līdzi. Tā arī noturējos līdzās „dot” līdz finišam, viņš ir lielisks tempa turētājs. Sajūtas lieliskas un finiša laiks arī 1:43:27, labots nedēļu vecais PB par gandrīz 8min. Un par 42min mēneša veco. Silta tēja, putra, diena atkal izdevusies. Siguldas Kalnu Maratons TBC Lūk cik daudz emociju un prieka nieka 250km. P.S. 22. oktobris 2013. gads. Rīts. Joprojām Narvesen. Joprojām 2.20ls. Tikai nu nāku ārā ar jogurta paciņu, belvita cepumiem, svaigu kruasānu. Noskrien! 5km – 18:37. Iepriekšējais pr bija LSC mačos Mežaparkā 2009. gadā 19:11. Vēl iepriekšējā vakarā rakstīju tviterī, ka šaubos par braukšanu. No Liepājas neviens cits negribēja/nevarēja braukt. Piemetu, ka ar 8:30 izbraukšanu varētu tikt laikā, tā arī sanāca. Caur benzīntanku, riņķojot pa remontēto Bausku un Jelgavu. Ceļa biedrs – stopētājs puisis, kam šogad palicis 18 gadu un augustā aizstopējis 10 dienās līdz okeānam Portugālē un atpakaļ. Ceļā zvana Mošķis, kam šodien jāstrādā. Saku, ka man nav neviena jelgavspuses skrējēja tel.nr., dabonu Milddu. Sazvanos un bez ceļu informācijas uzzinu ļoti priecējošu jaunumu – viņas mērķis zem 19:00. Esmu priecīgs, varēsim skriet kopā, ja varēšu turēt tempu. Kaut arī esmu 2 mēnešu trenējies stadionā, pārliecība par saviem spēkiem nav. Par Milddu nez kāpēc man šaubu nav. Vai nu tāpēc, ka īpaši nepiedomāju, vai tāpēc, ka šķiet, ka tik ilgi un tik cītīgi trenējoties taču jāvar izskriet šāds rezultāts, kaut arī specializācija ir uz īsākām distancēm. 11:30 esmu klāt, starts 12:00. Tātad laiks pietiek apsveicināties, piereģistrēties, pārģerbties un iesildīties. No iesildīšanās laiku atņēma oficiālās uzrunas. Sauc mani par trako, ka dēļ 5 km braucu uz Ozolniekiem, skaidroju, ka pusmaratonā visdrīzāk netikšu, tāpēc apciemot ozolniekus gribējās. Un ka ir cerība labot pr. Otrs mērķis iekabināt OreMan, kurš nesen laboja savu 5k rezultātu un ierakstījās Sub 19 rindās. Precīzi neatceros, bet likās, ka ir ap 18:49. Tātad klausamies kādas būs starta komandas: “uzmanību” (aušīgākie jau domā, ka tūlīt dos startu) un… “svilpe”. Pēc pirmajiem metriem simts, divsimts Milddas pulsometrs rāda ka temps pārāk augsts (3:25/km), tāpēc samazinam vidējais priekš 18:59 derētu 3:45/km, tad būtu ar rezervīti. Pirmos divus km jau noskriet šādā tempā nav problēmas. Pēc garās taisnes pagrieziens pa kreisi, Mildda ņem iekšmalu man priekšā un nedaudz paātrinās. Izņemu līkumu un savācu spēkus noķert. Aizskrienam garām Ainīc. Elpa te straujāka, te lēnāka. Visu trasi skatos, ka jāelpo dūšīgi – gan iekšā, gan ārā. Jūtu, ka šeit noder vēdera prese. Laiku pa laikam elpa pāriet straujajā elpā, mēģinu to mainīt. Meža vidū vēl pēdējo reizi noķeru Milddu un paskrienu blakus, bet šādam tempam tomēr nespēju kājām piegādāt vajadzīgo skābekļa daudzumu. Nākas elpot mierīgāk un ātrums samazinās, atpalieku. Jau no starta ir nolemts sev par mērķi stādīt finišu un nevis kādu konkurentu. To arī atceros grūtajos brīžos. Vēl atceros:” vai tad nu esmu braucis šo gabalu, lai tagad te slinkotu trasē. Kaut kur mežā sāka sāpēt arī nedaudz sirds, bet turpināju skriet un grūtāk nepalika. Jutu arī, ka vēderā ap plaušām sāk sāpēt. Aizdomājos par parādu, ka tas šobrīd droši vien krājas, bet līdz finišam jau palicis vairs kāds 1,5km. Uz mirkli mani apdzen viens no iepriekš apdzītajiem, bet saņemos un atkaroju savu pozīciju, jo domāju, ka no psiholoģiskā viedokļa man būs vieglāk skriet pa priekšu. Iekšmalas abos pagriezienos un jau finiša taisne. Pakausī elpo. Drusku paātrinos, plašāks solis. Tādam kārtīgam finiša spurtam nesaņemos. Kādā brīdī Mildda liekas pat sasniedzamības robežās, bet pasaudzēju sevi, nosargāju izkaroto vietu, finišēju laimīgs :) Hronometru apturu dažas sekundes pēc finiša, jo jāizvelk vēl no somiņas. Apturu pie 18:41. Vēl īsti nezinu esmu pārspējis OreMan vai ne. Pēcāk, kad rezultāti izlikti, pirms apbalvošanas ieeju internetā un precizēju, esmu noskrējis OreMan. Prieciņš. Atelpoties vajadzēja kārtīgi, pastrādāts bija labi. Izmetu kūleni, pastaipos. Milddu pārķer žurnāliste, pazūd man no redzes loka, atsildos 2.2 km aplīti ar puikām. Ar Ainīc pēc tam aizbraucam nopeldēties Ozolnieku ezerā. Ko tur slēpt, jau iepriekš bija nodoms, ka forši būtu nopeldēties Ozolnieku ezerā. Treneris pateica paldies, ka labi pastrādāts. Jautāju Milddai, vai palīdzēja mana līdzās skriešana, teica ka jā, bijis interesanti, ka skrienu te blakām, te aizmugurē.
Apbalvo visas vecuma grupas un vīriešiem un sievietēm absolūtā vērtējumā 6 ātrākos. Esmu 10. starp vīriešiem. Domāju, cik labs, veselīgo dzīves veidu veicinošs pasākums. Svarīgs faktors ir bāze, t.i. telpas, ģērbtuves, zāle, trase un cilvēki – organizatori, un tad protams arī dalībnieki. Domāju par Liepāju. Ir tas gods vest mājās treneri, kas uztrenējis gan vīru, gan sievu uzvarētājus šodien. Tā uzzinu kā tautā sauc jauno gājeju tiltu. Rāviņa līkais. Es kā puika no laukiem uzreiz nesapratu, kad man paskaidroja, smējos jo stiprāk. Students pie šī tilta ir mana mīļākā skulptūra/piemineklis, kas nu viņš skaitās. Ir vakars vēls, un lietus līst, pa Jelgavu kāds students klīst… http://www.jelgava.lv/aktuali/lv/aktualitate/sviniga-pasakuma-atklas-jelgavas-student/
Lielākās skriešanas sacensības Latvijā spēj savākt tūkstošus, bet īstens skrējējs sacensībās skrien ne tikai pāris reizes gadā. Gandrīz vai katru dienu dažādās Latvijas malās notiek skriešanas seriāli – kross mežā, sacensības stadionā un skrējieni pa pilsētu vai parkiem. Atrodi savējās, vai piedalies visos skriešanas seriālos. Lasīt tālāk. |
2024. gadā: noskriets - 142986.15 km skrējuši - 307 biedri Pēdējās septiņās dienās: noskriets - 6118.92 km skrējuši - 238 biedri skrējieni - 632 reizes
|
||||
|
Redakcija un kontakti |
||||||
Mēneša skrējēja nomināciju ar katru mēnesi arvien grūtāk izvēlēties. Jūs visi daudz skrienat, uzvarat sevi sacensībās, parādāt skriešanas burvību citiem un noteikti būtu pelnījuši šo uzslavu. Šī mēneša skrējēju zinu jau sen un, ja kāds man teiktu, ka viņš var noskriet maratonu, tad pasmīnētu. Jā, viņš varēja pārskriet futbola laukumu lielā tempā, bet tikt atpakaļ jau bija grūtāk. Bet viņš var arī maratonu un var arī palīdzēt noturēt tempu citiem maratonistiem. 
km 
-