Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Rīga – Valmiera atkārtojums

Darbā viss sarunāts, piektdiena brīva! Tas nozīmē, ka guļu cik vien varu ilgi… Pamostos no briesmīga sapņa, kurā raudu par to, ka neskrēju uz finišu, līdz Valmierai tiku, bet ne finišs… Kāpēc? Pamodos un mēģināju sev atbildēt uz šo jautājumu, kāpēc skriet tādu gabalu un neskriet uz finišu? Neatradu atbildi.

Kad biju pamodusies sapratu, ka jābrauc ar velo jāmeklē sklandurausis. Izbraukājos un neatradu. Internetā atradu recepti, paņēmu sastāvdaļas un cepu savējos pati. Biju nedaudz satraukusies, kā sanāks, jo parasti, ja kaut ko jaunu mēģinu, tas nesanāk un jāmet ārā. Šoreiz nogaršoju un biju sajūsmā par to garšu! Tai jābūt zīmei, ka viss būs labi. Satraukums protams ar katru stundu aug augumā. Iegāju vēl vienu reizīti pagulēt, lai vairāk būtu enerģijas skrienot.

Nu ko, bija pienācis laiks iet laukā no mājas un braukt reģistrēties skrējienam. Izejot jau sabijos, būs jāskrien pa lietu. Sāku sev iestāstīt, ka nebūs tik traki (man ne visai patīk lietus skrienot, ja vienīgi uz ielas ir silti). Braucot uz LU esmu ļoti klusa un jūtu vēderā taureņus dejojam… Kā būs šonakt?

Kad esmu pie reģistrācijas galda, jārāda savu ekipējumu esmu tik uztraukusies, ka trīc rokas un nesaprotu, kas man jādara. Brīvprātīgie saka, lai esmu mierīgāka, bet nespēju nomierināties, tūlīt būs grūtais ceļš.

Pie Mildas dziedam himnu, esmu saviļņota. Un tad jau starts, nu ko, laižamies avantūrā vēlreizīti.

Kā ir starts, tā iestājas lēnām mieriņš, cenšos sev stāstīt – mieru, Aija, mieru! Tad satieku Zani, ar ko daži apļi skrieti no saulrieta, līdz saullēktam vasarā. Domāju – pievienošos viņai, lai nepārcenšos sākumā. Skrienam tā mierīgi 6 un vairāk minūtēs kilometru līdz 1. kontrolpunktam. Pļāpājam un esam priecīgas, kaut kāds dīvains grūtums uznāk neilgi pirms 1.KP, bet, kad tieku pie ēdiena saprotu, ka tas no tā, ka sāka gribēties ēst. Kad esmu iestiprinājusies pietiekami, paceļu galvu, bet Zanes nav… Hmmm? Jau aizskrēja? Nekur neredzu. Nu labi, tad es arī došos lēnītēm uz priekšu.

Pa celiņu ar svecītēm – tas bija skaisti, paldies!

Lēnām skrienu, skatos apkārt, un visu laiku priecājos, ka lietus nelīst. 2. KP arī bija tāds, ka gaidīju jau. Kaut kā likās ilgi, no brīža kad izskrēju ārā no Garkalnes pagrieziena līdz Vangažiem. Hmmm… Kaut kā ar mašīnu liekas pavisam tuvu. Haaaaa, ar kājām nav! Kad jau redzams KP, jūtos priecīgāka, jo zinu, ka pasēdēšu un apēdīšu kaut ko un tad turpināšu ceļu. Bet jokaini bija tas, ka es redzu KP, bet viņš kā nenāk tuvāk, tā nenāk!!! Kas vainas? Esmu pavisam lēna palikusi? Nē. Skrienu, kā skrēju ar tām pašām 6 un vairāk minūtēm km.

2. KP ieraugu Guntu, kas izskatās ļoti bāla, sabaidos, kas tad noticies. Viņa pastāsta, ka dosies prom. Bēdīgi, bet veselība tomēr mums viena katram, skrējieni vēl būs.

Tad esmu gatava doties tālāk uz nākamo KP Raganā.

Šeit pretēji attālumam, kas likās baisi liels no 1. uz 2. KP, šķita pat ļoti neliels attālums. No 2. KP līdz pagriezienam likās, ka nekas traks nav. Ātri pienāca, un tajā vietā, kur Murjāņos sēdēju pagājušo gad, šogad pat nelikās nepieciešams apsēsties. Tad nu tikai nopētīju pieturu un devos tālāk.

Biju jau sevi sarunājusi, ka pa kalniņiem augšā noteikti kāpšu, neskriešu, lejā – skriešu. Atceros – vēl ik pa brīdim skatījos debesīs, jo tur sāka parādīties starp mākoņiem tik skaistas zvaigznes, tik daudz, daudz! Ar šī brīža prātu liekas – ļoooti ātri pienāca 3. KP. Un pēc pulksteņa vadoties, sapratu, ka esmu ātrāk šajā kontrolpunktā, jo gaisma nebija vēl tik ļoti uzaususi. 3. KP, kā daži skrējēji izteicās bija romantiskākais no kontrolpunktiem tai brīdī, kad biju arī es tur – vienā debespusē spīdēja mēness, bet no otras jau ausa gaisma. Tas bija brīnumains skats. Saņēmos un devos tālāk

Neilgi aiz KP uz ceļa izskrēja divi suņi, es baidos ļoti no suņiem. Viņi ļoti rēja un skrēja man klāt. Tad es saņēmu drosmi un uzbļāvu – MĀJĀS. Tad viņi aizgāja.

Tālāk biju sevi pierunājusi, ka skrienu 8 km un tad varu paieties, un šai brīdī sāku izjust sāpes gurnā. Tās bija diezgan briesmīgas. Bet saņēmos un noskrēju 7,5 km no 3.KP, kad palika vēl 10,5 apmēram līdz nākamajam kontrolpunktam. Pēc skriešanas posma jutu, ka gurnam ir pavisam grūti un iešanas temps arī nav nekāds ātrais, tik daudzi mani apdzina, un likās tik tāls ir 4. KP, bet rīts palīdzēja pārdzīvot, šo sajūtu, jo putniņi apkārt čivināja. Patika tā sajūta, ka likās, tepat putniņš blakus dzied, pagrozu galvu neredzu, paceļu galvu uz augšu un tur tāds mazs punktiņš ir augstu, augstu debesīs. Kā es varu viņu tik labi dzirdēt? Satriecoši!

4.KP – Beidzot ir klāt. Sēdēju tur un saku sev, man ir jātiek līdz nākamajam KP un tad domāšu, ko darīt tālāk. Te satiku atkal Zani, viņa tomēr bija palikusi aiz manis un tagad panāca. Bet, kamēr Zane pārģērbās, es devos tālāk, jo zināju, ka esmu lēna, ļoti lēna.

Šajā posmā no 4. uz 5. KP abi velniņi uz pleciem sēdošie mani visu laiku uz visādām lietām mēģināja pierunāt – viens mēģināja pierunāt, ka nav ko mocīt gurnu, otrs, teica, ka skrienot būšu ātrāk galā. Bet neklausīju ne vienu ne otru. Pati izdomāju, ka iešu, lai pietaupītu spēku arī beigām, lai nav pilnīgi traki. Jokaina lieta ir tāda, ka 5. kontrolpunkta sajūtas neatceros. Zinu, ka biju, bet, kā es tur jutos – neatceros, laikam pusmiegs bija liels.

Pēc 5. kontrolpunkta kaut kur pa vidu Zane man iedeva Ibumetin, lai mazliet mazākas mokas ar manu gurnu, un tad kaut kādā brīdī mans dzīvesbiedrs brauca garām, biju ļoooti priecīga viņu ieraudzīt. Prieks patiešām bija liels, pat asaras actiņās parādījās! Viņš aizbrauca uz pēdējo KP – Rubene un panāca man pretī. Tas bija spēcīgs atbalsts man. Tas mani kaut kā uzmundrināja.

Gan gājās lēni, nūjotāji jau sen bija aizsteigušies man garām, likās man nesanāks viņus panākt. Bet, kad ienācu Rubenes kontrolpunktā, satiku nūjotājus. Ātri ieēdu un padzēros, man patika, ka man visu laiku jautā, vai man viss ir labi, vai man vēl kaut ko atnest. Jutos, kā princese, kam visu pienes. Kolosāla sajūta!!! Lieliskie brīvprātīgie, paldies Jums!

Tad saņēmos un devos ātrāk par nūjotājiem laukā no tā punkta, lai ātrāk tiktu galā. Temps bija palielinājies – Ibumetin sāka iedarboties, vēl gan jutu, to sajūtu. Un nūjotāji tomēr panāca mani un paliku viņiem līdzās, bet pēdējā. Vienā brīdī kaut kas notika un man pēkšņi parādījās enerģija + spēks + sāpes arī vairs nemocīja tik spēcīgi. (Varbūt manas bizes vainīgas?) Sāku arvien ātrāk kustināt kājas un apdzinu nūjotājus, un pat izrāvos priekšā. Tad, kad jau ieraudzīju Valmieru, biju gatava tam, cik tālu ir Sīmanis. Un jutu prieku par to, ka ir Valmiera un man ir spēks! Netālu no viadukta atkal man pretī atnāca mans dzīvesbiedrs, un kopīgi tipinājām uz priekšu ātrā solītī. Es pat sajutu spēju skriet. Beigās pat skrēju un, kad es ieraudzīju, ka spēju apdzīt Jurģi (es gan nezināju, kā viņu sauc, bet tagad zinu) Es no visa spēka skrēju. Tiešām no visa spēka, skatījos pulkstenī pēc tam temps bija ātrāks nekā Rīgā!!! Tik ļoti gribēju pieskarties Sīmaņa rokturim!!!

Sajūtas lieliskas, ka man izdevās paveikt šo! Mazliet saskumu, ka nespēju uzlabot savu iepriekšējā gada rezultātu, bet tas uz manas treniņu nebūšanas sirdsapziņas. Iespējams kaut kad pārspēšu iepriekšējā gada rezultātu.

12957587_1736773209935864_6678613768696319985_o

Esmu laimīga! Paldies visiem, kas atbalstīja, kas bija kopā, kas veidoja šo skrējienu! Tās robežas vajag meklēt. Un saprast, ka īstenībā tādu nav!

Paldies

385 dienas nestais sveiciens Sīmanim no Mildas

Tieši tā, 385 dienas, 9 stundas, 30 minūtes un 34 sekundes bija nepieciešamas, lai es aiznestu Mildas sveicienu Sīmanim, jo pērn diemžēl veselības problēmu dēļ mans skrējiens izbeidzās Raganā.  Šogad plāns bija tikai viens, kaut vai rāpojot, bet Sīmaņa baznīcas kliņķis Valmierā ir jāsasniedz. Gatavoties sāku laicīgi, akurāt nedēļu pēc vecā gada skrējēju ballītes Igaunijā, kad nedēļas kilometrāžu uzdzinu uz ~150km. Treniņa procesā veicu arī vairākus eksperimentus ar ēšanu, jeb pareizāk sakot neēšanu. Eksperimenti gan pie kaut kāda rezultāta nenonāca, vienīgi varēju izdarīt secinājumus, ka, ja skrien naktī, tad vēders dumpojas. Vēdera problēmai tā arī risinājumu neatradu un ar bažām gaidīju 28. martu. Par cik uzstādījums ir tikt par visām varēm līdz kliņķim, tad nemaz nepretendēju iesaistīties cīņā par pjedestālu, bet, kad šo stāstu citiem, tad neviens man netic. Nedēļu pirms starta jautrību procesam piespēlēja pavasaris ar ļoti “feinām” iesnām un sāpošu kaklu. Nezinu, cik ļoti slimība progresēs, tāpēc Noskrien.lv kalendārā pie R-V skrējiena nomainu savu statusu uz “Ļoti skauž”, jo pusdzīvam skriet negribas. Ārstējoties ar tautas metodēm izdodas kaut cik veselību sakārtot un tomēr nolemju skriet uz Valmieru, nevis pārmesties uz brīvprātīgo leģionu.

27.marts

Rīts sākās ar ierasto Ģertrūdiešu piektdienas skrējienu, tikai šoreiz tas norisinājās vēlāk kā ierasts, jo vajadzēja sniegt intervijas LNT 900”, pēc tam atpakaļ uz mājām gulēt, jo no darba esmu brīvs. Diena paiet ik pa laikam pasnaužot. Lēnām pienāk arī vakars un fiksi tiek sakrāmēta skriešanas soma un kopā ar māsu dodamies uz LU. Universitātē jau ir pilns ar cilvēkiem un ar māsu ieņemam vietu rindā uz reģistrāciju. Tieku pie 50. numura. Jo tuvāk nāk pusnakts, jo vairāk sāk sirsniņa drebēt. Plāns ir  kopā ar līderiem izskriet luksoforus un pēc tam skriet ar vidējo tempu 5:00, kas man galā dotu laiku zem 9h. Atlikušas 15 minūtes un visi sāk doties uz Brīvības pieminekli. Sastājamies kopbildei un seko himna.

Kriss-1

Milda – Garkalne

Voļda pūš stabulē un Dačuks nokliedz startu. Samājos ar Mildu un, noskrienot pirmos 100m, nākas apstāties pie pirmā luksofora. Luksofori šogad bija ļoti nežēlīgi un bija jāstāv gandrīz pie visiem. Varu apliecināt, ka līderu grupā visi stāvēja pie sarkanajiem cilvēciņiem. Juglā aiz pēdējā luksofora palaižu pa priekšu līderu sešotni, lai jau skrien, man savi mērķi. Tā es arī pa tumsu skrēju uz savu ~4:50, lai ir laiks KP patusēt. Skrienas, neteiksim, ka grūti, bet pagrūti, jo ir smagi elpot. Es to saistu ar neseno slimošanu. Pie 15.km saprotu, ka vēders atkal uzdod un šogad tas notiek pat ātrāk kā pērn. Skrienu ar domu, ka varbūt pāries. Apceru, ka tā drīzāk man ir psiholoģiska problēma, nevis reāla pretreakcija skrienot naktī. Ceļa malā ieraugu neoficiālu KP, bet nepiestāju un skrienu tik garām. Drīz jau parādās arī Garkalnes uguņi, bet pēc brīža jau esmu pašu Garkalni sasniedzis. Taisnes galā redzu, kā priekšā zibsnī fotoaparāti, tātad līderi ir ~2-3km priekšā. Sasniedzu Garkalnes KP, bet  nepiestāju.

Garkalne – Sēnīte

Steigā gandrīz apmaldos, kur jāšķērso sliedes. Šogad vismaz vilciens nenāk. Vēders sāk aizvien vairāk dumpoties un skaidrs, ka nāksies taisīt zaļo pieturu. Meklējot glaunākos krūmus, pagūstu apdzīt Voļdu, kurš sācis vērot putnus. Pēc mirkļa jau tiek noskatīts perfekts priedīšu puduris, kur taisīt zaļo pauzi. Ilgi krūmos nekavējos un atgriežos uz ceļa. Dīvaini likās, ka neviens nav mani šajā momentā apsteidzis. Skrienot pa nomali, man izdodas iebrist 10x10cm bedrītē tik ar kurpes purngalu un zinu ka pēc mirkļa zem labās kājas īkšķa būs arī tulzna. Priekšā nevienu neredzu un aiz manis arī tikai tālumā manāmi uguņi. Tā jau runā, ka ultras skrien vienatnē. Pleijliste man balstās uz Coldplay un Ed Sheeran daiļradi ar dažiem Dona un Prāta vētras piesitieniem. Klausoties Donu vienmēr rodas sava variācija par to kādam vajadzētu būt tekstam. Tas laikam apstiprina māsas teorēmu, ka viņa teksti ir neloģiski. Sasniedzu Sēnītes KP un sāku klaču ar brīvprātīgajiem. Šiem gan šņabis neesot, tāpēc nācās izlīdzēties ar kolu. Vēl uzēdu gumijlāčus un marmelādi un tad tieku laipni palūgts šo KP atstāt. Pie 3. lūguma arī dodos tālāk.

Kriss-2

Sēnīte – Ragana

Šis posms jau ir interesants, jo pērn starp šiem KP es pieņēmu lēmumu izstāties. Šogad arī vēders dumpojas. Jātiek līdz Raganai, tur benzīntankā vajadzētu būt civilizētai tualetei. No Sēnītes līdz Raganai, manuprāt, ir visbīstamākais posms, jo vietām ceļa nomale ir tikai dažus cm plata, un, ja nāk pretī mašīna, tad īsti nav kur palikt, tāpēc māsai teicu, ka ne vēlāk par astoņiem viņai vajadzētu būt Raganā, jo ap to laiku pieaugs satiksmes intensitāte. Pats posms jau paliek interesants, jo trasē parādās pirmie divi kāpumi. Otrā kāpuma vidū apdzenu Ritvaru. Pirms starta izrēķināju, ka ar 9h vajadzētu pietikt, lai tiktu 5niekā, ja nē tad vismaz 10niekā. Apdzenot Ritvaru, saprotu ka esmu 4., tātad plānā iekļaušos. Seko ripojiens pa kalnu lejā un Raganas KP ir sasniegts. Seko Ilzes izmisīgs jautājums, kāpēc es tā esmu tempu kāpinājis, jo esmu līderiem pietuvojies. Uz šo es atbildu, ka neesmu nekādu tempu kāpinājis, bet tie priekšējie sāk lūzt. Paprasu pasaules labākajam tējas gatavotājam pasaulē labāko tēju, bet saņemu atbildi, ka tēja gan nav pasaulē labākā, tāds ir tikai tās gatavotājs. Izdzeru tēju, uzēdu gumijlāčus un aizeju uz benzīntanka tualeti. Saņēmis laba vēlējumus no pārdevējas turpinu ceļu pie Sīmaņa. Pa šo brīdi mani atkal apsteidzis Ritvars.

Kriss-3

Ragana – Brasla

Šis ir pirmais pārbaudījums, jo līdz nākamajam KP ir 18km. Vēders ir nomierinājies un arī elpot ir palicis viegli. Tā jau runā, ar ko saslimsti, ar to ārstē. Drīz jau atkal noķeru Ritvaru. Piefiksēju arī, ka ik pa laikam mani apdzen un nostājas ceļa malā mašīna ar igauņu numuru, tātad Mari Boikov ir ne pārāk tālu. Pēc brīža jau noķeru Vatakusi un paceļos uz 3. pozīciju. 18km itkā ir daudz, bet ir sarunāts ekstra KP 66,6km (~2km aiz Braslas KP), kas dzen uz priekšu. Debesīs jau var redzēt, ka drīzumā paliks gaišs un varēs “priecāties” par to, ka redzi šoseju 5km uz priekšu. Aptuveni 2km pirms Braslas KP piedzīvoju šoku. Noplīsis ir Mārtiņš, kuram es prognozēju drošu uzvaru. Esmu pakāpies uz otro vietu, tātad savā ierastajā pjedestāla pozīcijā. Braslas KP var redzēt jau no paša kalna gala un priecīgs tik ripinu lejā. Šogad šis KP ir sasniegts skrienot, nevis braucot ar mašīnu. Tieku pie siltas tējas un kārtējās gumijlāču porcijas. Saņemu informācijas devu, ka līderis esot psihs un KP pat nepiestājot, bet drīz lūzīšot, tāpēc esot šis jāķer rokā. Fiksi uzņemam foto kopā ar brīvprātīgajiem un jādodas ceļā, nedrīkst likt meitenei gaidīt.

Kriss-4

Brasla – Stalbe

Katrā jokā ir daļa patiesības. Joks pa jokam un es tiku pie ekstra kontrolpunkta 66,6km jeb sveiciena aizgājušajā jubilejā. Nezinu, vai tas bija Braslas KP brīvprātīgo uzmundrinājums, vai Ineses sveiciens jubilejā, bet līdz Straupei nesos kā negudrs. Straupē nācās nedaudz samazināt tempu, jo tur notiek ceļa remonts un sanāca man tur atrasties brīdī, kad plūsma nāk no muguras. Šādā momentā nācās skriet gandrīz pa grāvi, bet bonusu piedeva viens suns, kurš pārleca pāri žogam un nesās virsū. Par laimi, pēc mana uzkliedziena viņš apstājās un aizskrēja projām. Protams, ka prātā uzreiz jociņi, ka nākamgad obligātajā ekipējumā jāņem Makarova pistole. Skrienot cauri Plācim, sakārojās ieskriet Straupes pienotavas veikaliņā pēc iebiezinātā piena, bet šie tik agri nestrādā. Skrienu ar domu, ka gan jau tūliņ priekšā būs 1. vieta redzama, jo šis sākot lūzt, bet līdz pat Stalbes KP nevienu priekšā tā arī neieraudzījis salūzu es. Demotivējoša izskatījās zīme – līdz nākamajam KP 17km. KP apjautājos, kā iet māsai, bet šie man nekādu atbildi nemācēja sniegt. Atliek vien cerēt, ka viņai iet labi. Iedzeru tēju ar sporta dzērienu, jo kola jau ir diezgan noriebusies. Taisos doties ceļā, bet, uzmetot acis uz zīmi 17km līdz Rubenei, palieku sēžot un turpinu dzert tēju. Brīvprātīgie ir visaugstākajā līmenī un sarunāju sev erotisko masāžu uz nākamo gadu. Uz nākamo gadu tāpēc, ka šogad vēl nav attiecīgā kvalifikācija un nekvalitatīvus pakalpojumus viņi nepiedāvājot. Pēc trešās glāzes tomēr nolemju skriet tālāk. Manuprāt, varētu Garkalnes KP ņemt ārā, ja tik būtu vēl viens KP starp Stalbi un Rubeni.

Stalbe-Rubene

Itkā jau skrienas viegli, un joprojām iekļaujos vidējajā tempā 5min/km, bet attālums sāk nogalināt. Skaidrs ir viens, ka 1. vietu nepanākt, jo nekāds tūlītējs lūzējs šis nav, bet iepriekšējā posma temps ir nokāvis mani pašu. Kājās nemanu nekādu nogurumu, bet ķermeni pavada tāds kā spēka izsīkums. Pieņemu lēmumu 85. km pāriet uz km soļos. Šādi tiek darīts arī 91. km, lai kaut kā sadalītu distanci mazākos posmos. Prātā pavīd doma, ka tik jātiek līdz Divplākšņu KP, tur atpūsties un tad jau pēdējo posmu varēšu atkal lidot. Īsi pirms KP mani apdzen Ina un izklāsta man situāciju ar māsu, kura nesen ir paviesojusies Braslas KP. Beidzot acīm paveras Rubenes KP un var kruīza režīmā ripot lejā pa kalnu. Tieku sagaidīts ar dziesmu “Tu tikai turi acis ciet”, kuras teksta frāze “Lai laika nepietiek” uzjautrina, jo līdz kontrollaika beigām ir vairāk kā 10h. Saņemu pirmklasīgu aprūpēšanu. Lai arī masāža kājām jūtami tās atbrīvo, tomēr palūdzu to pārtraukt, jo baigi sāp šis process. Palūdzu tēju bez cukura un gumijlāčus. Paprasu vēl vienu glāzi tējas, bet to nedabūju izdzert, jo kalna galā parādās veste, kas liecina par 3. vietas tuvošanos. Sakrāmēju savas mantiņas un tinos uz finišu.

Kriss-5

Kriss-6

Kriss-7

Rubene – Sīmaņa baznīca

Saprotot, ka 3. vieta reāli ir ļoti tuvu, spēju arī kājas pakustināt pietiekami ātri, lai skrietu tempā zem 5min/km. Pēc kādiem 4km mani noķer un apdzen kā stāvošu kalnā redzētā veste, kas izrādījās velosipēdiste. Šajā mirklī es sabruku un tarakāni galvā sāka spēlēt Triumfa maršu. Ir grūti, bet nav jau vairs pat 10km līdz finišam. Sāku taisīt intervālu “treniņu” 300m ejot 700m skrienot. Šādi pavadu nākamos 5km. Tad redzeslokam paveras TV tornis un jūtu, ka varētu atkal kādu gabaliņu paskriet bez pāriešanas soļos. Noskriet izdodas 3km jeb līdz brīdim kad ieraugu uzrakstu “SVEICIENS VAROŅIEM! SĪMANIS GAIDA! ŅERGAS AR TEVI LEPOJAS!”. Sevi attaisnoju, ka tādam uzrakstam nedrīkst ātri skriet garām. Uzkāpis kalna galā, atsāku skriešanu. Šoreiz jau līdz galam, tik ar divām apstāšanās reizēm pie sarkanā luksofora, kas šoreiz ir pat labi, jo prātā jau pavīd domas par Ušakovu. Vienā šādā reizē pie luksofora satieku SM72, kurš pēc manas gaušanās piedāvā pēdējos 500m aizvest. Izdodas pār lūpām izmest kaut cik sakarīgu atteikumu un turpinu ceļu. Man kā dzimušam Valmierā ir skaidri zināms, kur atrodas Sīmaņa baznīca, bet rodas sajūta, ka Sīmanis no manis mūk projām. Finiša taisnē mani sagaida Undīne, kuras rehabilitācijai šis skrējiensoļojums vāc līdzekļus. Slavenākais Latvijas kliņķis tika sasniegts pēc 9h30m34s, kas man dod otro vietu. Diezgan labi, ja ņem vērā, ka sākot skriet es pat netēmēju piedalīties cīņā par vietām. Atdodu Sīmanim sveicienu no Mildas un saņemu vēl vienu sveicienu dzimšanas dienā no Ineses un Inas. Nav taisnība, ka Kliņķis asarām netic! prieka asarām viņš šoreiz noticēja.

Kriss-8

Kriss-9

Kriss-11

Dzīve pēc finiša.

Finišā tieku sasegts pledā un dodos uz telti apsēsties. Sajūtas ir divējādas, no vienas puses emocijas birst kā no pārpilnības raga, it īpaši, kad Undīne ar mammu pienāca personīgi pateikt paldies, no otras puses ir pilnīgs fiziskais iztukšojums. Šā iemesla dēļ jau sāku apsvērt domu, ka tomēr ir nepieciešams skrējiena laikā ēst želejas un visu pārējo sporta pārtiku, ko es šobrīd ignorēju. Skaidrs ir arī tas, ka nedošos atpakaļ uz šosejas, lai palīdzētu māsai, jo spēka tam nav. Pēc brīža pārceļos uz mašīnu, kur sazinos ar vecākiem, kuri gandrīz nav nakti gulējuši sekojot man ar māsu līdzi. Vēlāk jau tieku aizvests uz viesu māju, kur tieku kārtīgi izmasēts. Pēc pirts un visādām citādām aktivitātēm saņemu ziņu, ka māsa tuvojas finišam un tieku aiztransportēts atpakaļ uz Sīmaņa baznīcu. Ilgi nenākas gaidīt un māsa jau parādās redzeslokā. Tad pēc brīža jau Broku delegācija ir finišējusi 100% sastāvā.  Sausais atlikums ir tāds, ka kliņķis ir sasniegts, bet, lai vēlreiz skrietu šo skrējienu, ir jābūt gatavam flirtēt ar trases rekordu, jo noskriet tikai prieka pēc līdz kliņķim man pagaidām nav iedvesmas.

Kriss-12

Kriss-13

Mēs aizskrējām līdz kliņķim un tad atstiepām kājas pie kamīna

Mēs aizskrējām līdz kliņķim un tad atstiepām kājas pie kamīna

Ar autora atļauju pārpublicēts no bloga.

 

“Valmiera Epizode 3b – Sestdiena Trīspadsmitais” jeb Sapnis Vasaras Naktī

Valmiera sestdien 13.12.2014
Ja nebūtu bildes telefonā, varētu domāt, ka tas bijis Sapnis vasaras naktī jeb pareizāk tādā pusrudens pusziemas dienā.- Iepriekšējā vakara gatavošanās, līdz pēdējam pārdomājot somas saturu un iespējamās pitstopu vietas un stratēģiju (kā teicis kāds daudz gudrāks par mani – kurpes jāspodrina iepriekšējā vakarā pirms ballītes).
– Starta pārcelšana par vairākām stundām uz priekšu, jo ne atstarojošā veste, ne kārtīgs lukturis nepaglābs no krītošiem un pa gaisu lidojošiem kokiem un to zariem.
– Aizejošās vētras izmantošana par kārtīgu ceļavēju.
– Saulīte dienas vidū un uz ceļazīmes kaut kur nekurienē pirms Valmieras.

– Aiz autobusa braucošs velobraucējs (dullais..), viņš pamāj man un es viņam pretī jeb super īsa sastapšanās ar Velomenu.
– Atsvaidzinošs sniegs ar lietu kkur aiz Straupes un tilta remonts ar luksoforu – labs ātruma treniņš.
– Skaisti izgaismota Rubenes baznīca gandrīz pašā ceļa malā (kontrol jeb atbalsta punkta protams nav, tāpat kā neviena iepriekšējā).
– Nebeidzamā baltā lenta ar pilnīgu telpas un laika zudumu, kad paliek tikai ceļš un kārtējais km stabiņš.
– Nebeidzamie pēdējie km pa bedrainu ceļa apmali (var saprast kāpēc Rīga-Valmiera tiek saukts par skrējiensoļojumu).
– Sen gaidītā Valmieras Sv. Sīmaņa baznīca un tās klinķis ir klāt.
– Sajūta, ka tūlīt varētu arī novelties un turpat arī atlūst, bet vēl jātiek līdz brengulim.
– Zvans draugam un nokļūšana ballītē Brenguļos.
– Neliels atelpas brīdis pirtiņā un dejas līdz vēlai naktij – nezin kur atkal parādījusies milzu enerģija, varbūt Brenguļu veselības dzēriens pie vainas.
– Mājupceļš līdz Rīgai – Omnibuss, omnibuss, iebauc manā dārzā kluss.. ..gribējās jau gan, bet…
– Divplākšņu koptreniņš svētdienas rītā 3:30 – nezin kāpēc neviens cits bez manis nav ieradies.
– Lēns, nedaudz nežēlīgs, bet nepieciešams atsildināšanās treniņš – slidināšanās mājās stundas garumā.
– Karsta tēja ar medu un ilgi gaidītais miedziņš ir klāt.
– Pamošanās svētdienas pusdienlaikā ar domu – varbūt tas viss bija tikai Sapnis.