Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

TransUral 2016 – četras dienas uz akmeņiem

IMG_4783

Ne velti visas virsotnes tiek sauktas par камень vai akmeni.  Katra no tām ir kā liels, dažāda izmēru, formu un dzīvīguma pakāpes akmeņu krāvums.  Nupat esi  ticis galā ar četrus kilometru garu nolaišanos pa šiem akmeņiem un iekļūsti taigas tipa mežā. Kroplas priedes, akmeņaina, dubļaina un saknēm pilna taka. Viss nosmaržo pēc lāču voljēra. Apstāties, lai apdomātos, nevari, jo tad tev apkārt lidojošam kukaiņu baram būs iespēja nosēsties un sākt savu кровососущий vai asins sūkšanas misiju.

TransUral ir četru gadu projekts, kurā visos Urālu kalnu reģionos tiek izskrietas vairāku dienu sacensības. Šogad tas notika Ziemeļurālos un četros etapos vajadzēja tikt galā ar piecām virsotnēm, vairāk nekā pieciem tūkstošiem augstuma metru un 110 kilometriem. Sacensības ir unikālas ar to, ka vienā posmā distances notiek gan Eiropā, gan Āzijā. Pasākumā no Latvijas piedalījos es, abi galvenie Stirnubuki Rimants un Gints, Sergejs, kurš bija Permā nodzīvojis četrus gadus, un manas Rīga-Valmieras atbalsta komandas dalībnieks Aivars.

Pirmā diena. Konžaka maratons (1569). 37km. 1400am. Krievijas kausa posms skyrunningā. Kontrollaiks 8h.

trase1

Konžaka maratons ir viens no populārākajiem maratoniem Krievijā un notiek jau divdesmit pirmo reizi jūlija pirmajā sestdienā. Un tas bija bomba. Šis pasākums vietējiem ir obligāti izdarāmo lietu sarakstā. Starp citu, vietējie skaitījās ne tikai 40km netālajā ciematā dzīvojošie, bet arī no 500km tālās Jekaterinburgas. Ierodoties starta vietā, visas pļavas, upes malas un apkārtne bija pilna teltīm. Bez 1249 finišējušajiem dalībniekiem kalnā gan pirms starta, gan pēc  devās vēl simtiem. Un dažāda vecuma. Izrādās, ka šis maratons ir viens no retajiem Krievijā, kur bērniem ļauj piedalīties. Jaunākais dalībnieks bija piecpadsmit gadus vecs un finišēja 4h37min. Man tas prasīja gandrīz septiņas stundas.

Pirmās dienas pavasara upes taka.

Pirmās dienas pavasara upes taka.

Trases pirmie deviņi kilometri veda 250 metrus augšup pa platu akmeņainu stigu. Un ar akmeņainu stigu es domāju akmeņu, strautiņu, peļķu, dubļu un daudz, daudz skrējēju, gājēju, nūjotāju sajaukumu. Mēs nebijām kam tādam gatavi. Pēc tam sekoja straujš pacēlums pa pavasara upi, kas jau bija lielāku akmeņu ceļš. Šajā apvidū esot padsmit saulainu dienu gadā. Visas sešas, kuras mēs tur bijām, nenolija ne lāsīte, un pat bail iedomāties, kādas būtu trases, ja lītu lietus. Iepriekšējā gadā skriešana pa šo upi notika pārsvarā pa ūdeni, jo augšā sniga sniegs un maratons tika saīsināts. Virsotnes posms bija pārlieku bīstams.

Kurumņiki.

Kurumņiki.

Jau pirmajos kilometros biju beigts. Pacēlumi nekad nav bijusi mana stiprā puse, un lielā nepieciešamība koncentrēties uz to, kur likt katru nākamo soli, nogurdināja. Tā kā apkārt bija daudz tādu staigātāju, tad tikai domās pārdzīvoju par to, ka šī nav nekāda skriešana, bet priekš pārgājiena alus nav līdzi un temps ir par lielu. Tāpat savu daļu diskomforta deva iepriekšējā nakts – gulēšana uz dēļu nāras, dažāda līmeņa krākšana un vēlme nodedzināt blakus teltis, sen aizmirstais caurums grīdā rīta procedūrām un vakara sapulcē teiktais, ka šis būs grūtākais posms.

Pat romantika nevar noslēpt virsotni.

Purvs. Pat romantika nevar noslēpt virsotni.

Beidzoties kokiem, maratonam sajuka skaitīšana un līdz šim perfekti ar kilometru atzīmēm marķētā trase pazaudēja divus kilometrus. Mūsu brīfingā teica, ka šīs sacensības nav gluži maratona distances garumā, bet savukārt maratona organizatori nepārtrauca atkārtot – maratons, maratons. Bet nevienu tas nesatrauca. Arī to, ka uz visiem šiem tūkstošiem bija trīs koka būdiņas un lielākoties stress tika novadīts mežā, kur turpat blakus tika celtas teltis un lasītas vīgriezes tējai. Skaitījies startējis, ja saņēmi uz numura zīmogu, un finišējis, ja kalna galā tiki pie svītras tam pāri un noskrēji lejā. Vietām gan bija kontrolpunkti, kur uz lapām pierakstīja tavu numuru. Dzirdināšanas punkti arī nesaspringa – ūdens vai rehidrons. Ūdens pasmelts no upes un glāzes salasītas no nomestajām. Augstākos punktos bija gan speķa maizes,  rozīnes, konfektes, sāls un liela daļa skrēja, iztiekot ar to vien, nemaz neņemot līdzi savu pārtiku vai dzērienus.

Otrā diena. Kosvinskijas akmens (1519). 4.8km. 1000am. Vertikālais kilometrs. Krievijas kausa posms vertikālajā kilometrā. Kontrollaiks 2.5h (un atpakaļ lejā jātiek 2.5h).

trase2

Pāris dienas pirms izbraukšanas sacensību organizatori paziņoja, ka distance būs garāka, kontrollaiks īsāks, kā arī būs daži simti metru pa ceļu un tad pa taisno bez takas augšā vertikālajā kilometrā. Vertikālais kilometrs ir sacensību distance, kur maksimāli īsā posmā tiek sasniegts 1000 augstuma metru un skriet spēj retais un arī tad tikai dažos vieglākajos posmos.

Marokānis, kurš pieveicis septiņpadsmit Marathon des Sables.

Marokānis, kurš pieveicis septiņpadsmit Marathon des Sables.

Distancē pirmajos divos kilometros tika pieveikts 250m pacēlums, un tad katrā nākamā kilometrā pa atlikušajiem 250m. Divas piektdaļas caur mežu un taigu un atlikušais pa kurumņikiem. Tā viņi sauc šos kalnus veidojošos akmeņus. Pirmajā dienā ceļā uz virsotni gadu garumā bija devušies tūkstošiem cilvēku, kurumņiki jau bija paspējuši izkustēties un laika gaitā ieņēmuši stabilu vietu. Vertikālā kilometra distance bija mazāk pieejamā virsotnē un attiecīgi liela daļa akmeņu labprāt kustējās. Vietējie šos sauca par dzīvajiem akmeņiem un attiecīgi no kustēšanās pakāpes tika noteikts to dzīvelīgums. Augšā ejot, soļi ir mazi, un akmeņu kustēšanos vienkāršāk pārvarēt. Dodoties lejā, saproti, ka visa svara uzlikšana uz dzīvā akmens var beigties ne tikai ar sulīgu lamāšanos, bet daudz traģiskāk.

Liepiņš nolaižas.

Liepiņš nolaižas.

Otrā dienā lielākoties bijām palikuši tikai TransUral skrējēji, bet bezceļa dēļ 252 dalībnieki tika sadalīti trīs skrējienos – sievietēs kopā ar senioriem, vīriešos un jauniešos. Kad, rāpjoties augšā, pretī nāca lejā jau finišējošie skrējēji, viņu uzmundrinājums bija no sērijas – “vēl tikai 300m”, “palikuši tikai trīs tādi kāpieni” un “augšā katram pienākas pusglāze kolas”. Man pašam motivācija rāpties augšā, nevis nosēsties uz akmens un raudāt bija Sergejs. Trases taigas daļā ik pa laikam bija mazām priedēm apaudzis posms un augstāk tādi kā pacēlumi, ka nevar redzēt priekšā vai aizmugurē esošo. Tu tiec cauri kokiem un nosēdies uz akmens atvilkt elpu, bet tad no meža iznāk Sergejs un sauc – “Vāveres kungs!” Lai arī jau pirmajā dienā pie sevis domāju, ka labāk skrienu Rīga-Valmiera nekā te uz akmeņiem kaklu nolaužu, bet tik un tā pēdējam negribējās palikt, un nācās vien celties un “traukties” tālāk augšā.

IMG_4644

Odziņu šai dienai piedeva “aizliegtā sādža”. Pēc nogādāšanas atpakaļ nometnē apstājāmies pie tirdzniecības centra, un tika piekodināts – neko nefotografēt. Izrādās, ka kalns, kurā skrējām, ir tik nepieejams, jo tā vienā sānā ir izvietota Krievijas armijas raķešu bāze un vienīgās daudzstāvu mājas ciematiņā ir armijas daļa.

Trešā diena. Kazaņas akmens (1200) un Septiņcilvēku kalns (1035). 33.2km. 1231am. Kontrollaiks 8h.

trase3

Pirmā doma, katru rītu pamostoties, bija, cik forši, ka vairs nav jāguļ un varēs skriet. Skrienot ne brīdi nekas nesāpēja, bet naktīs katra kustība nogurušajiem muskuļiem uz cietās virsmas ir mazohistisks piedzīvojums.  Šī bija pirmā diena, kad trase vairs neveda šurpu turpu, bet pa apli, un pirmā diena, kad ļoti rūpīgi tika pārbaudīts obligātais ekipējums – svilpe, kompass, lukturis, folija sega, siltā jaka, nepieciešamās kalorijas un ūdens, vesela čupa ar tabletēm un pārsienamie materiāli. Dalībnieki palikām vien 204, un kopējais starts sākās ar simts metrus platas upes līdz celim šķērsošanu. Pirms starta biju reāli nobijies – no nezināmā, negribējās apmaldīties, sapratu, ka kuļāšos pa beigām, septiņas stundas, un trešā diena psiholoģiski bija visgrūtākā. Ir krievu rulete, un ir krievu takas. Ja no sākuma domājām, kā šķērsot upi sausām kājām, tad beigās jau bija vienalga, un pareizi vien bija, jo trases pirmie seši kilometri gāja pa slapju, dubļainu, akmeņainu upes gultni, kas cēli tika saukta par kalnu taku.

IMG_4680

Taigas taka.

Lai arī lielākoties bezceļš, trase bija marķēta ļoti rūpīgi. Apskatot trasi iepriekšējā vakarā, visi šausminājās, jo pēdējie astoņi kilometri bija iezīmēti pa elektrības līnijas stigu. Savukārt es visu šīs dienas skrējienu biju sadalījis divos posmos – šausmas līdz elektrības stigai un pēc tam mierīga skriešana. Un tā arī bija, pēc visiem tiem purvainajiem džungļiem, kurumņiku krāvumiem, odiem un dunduriem man tā saules un viegla vēja pielietā stiga likās tik forša, ka pat skrēju.

Elektrības stiga.

Elektrības stiga.

Interesantākais šajā posmā bija lāči. Lielākoties gan pēc tam apbalvošanā. Lāčus satika tikai daži ātrākie skrējēji un atbalstītājs, kas bija devies pa trasi pretējā virzienā. Lāču māte ar diviem gandrīz pieaugušiem lācēniem tika redzēta dažu metru attālumā, un līderi šo trases posmu dabūja apskriet ar lielu līkumu. Tagad, atceroties to posmu, šķiet, tur varētu būt pat simts lāču, es tos nebūtu pamanījis. Tieši domāju, ka forši, ka esmu pie beigām, jo ātrākie vismaz šajā purvainajā ielejā starp kalniem ir taku ieskrējuši un man nav caur tiem brikšņiem jālaužas nesaprotamā virzienā.

IMG_4700

Семичеловечья

Ceturtā diena. Serebrenskas akmens (1305). 33.5km 1190am. Kontrollaiks 7h.

trase4

Ceturtajā dienā starts bija sadalīts divās daļās – top100 startēja deviņos un visi pārējie stundu agrāk. Rimants ar Gintu bija iekļuvuši labākajos, bet mēs visi pārējie startējam pirmajā grupā. Trase tehniski vienkāršāka, vairāk ceļu un attiecīgi kontrollaiks īsāks. Sākums diezgan labi skrienams, bet man nav spēku – trešā diena bija piebeigusi. Nometnē neko nevarēju un visus lāču stāstus klausījos guļot. Jau pirmajos kilometros palaidu visus savējos garām.

Kalnu upe un tālumā Серебрянский камень. Tur būs jātiek.

Kalnu upe un tālumā Серебрянский камень. Tur būs jātiek.

No astotā līdz divpadsmitajam kilometram kāpums 500m augstumā tika veikts pa kārtīgu kalna upi, lēkājot starp akmeņiem, bet, šķiet, garšīgāku ūdeni nebiju dzēris. Caur kokiem varēja redzēt virsotni, un tā šķita sasodīti augstu un tālu. Ja iepriekšējā dienā vairākus kilometrus mocījos ar slāpēm un nācās pārvarēt kautrīgumu un lūgt padzerties citiem, tad šajā dienā man bija līdz rezerves pudeles, un katrā strautā centos visu piepildīt atkal. Tas viss lika pirmo reizi lietot vēdera burkšķēšanas novēršanas tabletes.

IMG_4741

Kalnu ceļš un Серебрянский камень. Vēl aizvien tur pat jātiek.

Izejot no taigas, nokļuvām uz kalna ceļa. Trīs kilometrus mierīgs skrējiensoļojums un pilnīgi droša apkārtnes vērošana. Skati jau briesmīgi iespaidīgi – lejā upe un mežs, pa kuru divas stundas esi dzīvojies. Vienā pusē vertikālā kilometra kalns un Konžaka maratona virsotne, otrā šodienas virsotne. Šajā distancē ilgs laiks bija tur augšā – trīs kilometri pa ceļu un tad četri pa kori līdz virsotnei, un vēl gandrīz tikpat lēna un ļoti skaista nolaišanās.

IMG_4729

Skrienama trase.

Pirms starta tika noteikts, ka visi, kas četrās stundās nebūs līdz kontrolpunktam piecpadsmitajā kilometrā, tiks vesti atpakaļ. Tiku tur trijās. Augšā kalnā ap deviņpadsmito kilometru biju pēc piecām ar pusi stundām. Mani bija apdzinuši stundu vēlāk startējušie Rimants un Gints. Līdz finišam vēl padsmit kilometru, un kontrollaiks pēc pusotras stundas. Gribēju finišētāja medaļu un kreklu un nezināju, cik stingri tiks skatīts uz to, vai ir vai nav kontrollaiks. Un biju jau samierinājies.

Tālumā abas trešās dienas virsotnes.

Tālumā abas trešās dienas virsotnes.

Sākoties taigas mežam, bija sajūta, ka esi nokļuvis pie lāča voljēra zvērudārzā. Uz takas esošā čupa tikai pastiprina šo sajūtu. Priekšā skrienošais acīm redzami mocījās, un uz “kā varu palīdzēt” jautājumu atbilde ir tieša – “nošauj mani”. Lai arī biju labi ar ūdeni nodrošinājies, pirmspēdējais dzeršanas punkts deva tikai pusglāzīti no fantas, ūdens vai enerģijas dzēriena, kā arī optimistisku komentāru par nākamo dzeršanas punktu pēc pieciem kilometriem. Viņiem būs daudz ūdens, jo esot pie upes.

Taka mežā.

Taka mežā.

Līdzskrējējam bija vēl optimistiskāks komentārs. Līdz finišam ir deviņi kilometri, un mums vēl ir stunda un piecas minūtes.  Pēdējiem pieciem kilometriem man bija vajadzējis tikpat daudz laika. Arī pēc četrām dienām, kopā gandrīz divdesmit stundas pārvietojoties pa kurumņikiem, dubļiem, saknēm, manī pamodās sacensību gars, un arī turpmākā distance šķita skrienama. Piecus kilometrus kalnu ceļš 45 grādu slīpumā lejā un tad četrus kilometrus garš gāzes vads. Sajutis kontrollaika paņemšanas iespēju, skrēju lejā lieliem soļiem pa piecām minūtēm uz kilometru un beidzot arī kādu apdzinu.

Pēc 100km beidzot var izskrieties.

Pēc 100km beidzot var izskrieties.

Trīs kilometrus pirms finiša iestājās laimes sajūta. Ka esi īstajā vietā, un ka viss bija tā vērts. Lai arī rezultāts uz visu šo ultramaratonistu fona ir necils, bet tas, ka esi to izdarījis un atlikušās divdesmit minūtes ir pietiekami, lai iekļautos kontrollaikā. Un tad ieraudzīju pēdējo pacēlumu un tā vidū Sergeju, kurš rāpās augšā. Izrādījās, ka četras dienas ir par maz, lai nokautu vēlmi uzvarēt savējo.

Pēcvārds

Sveiciens Voļdam un Ultralapsai no Tatjanas Maslovas. Iespējams, jūs viņu pazīstat no 24h vai 100km pasaules čempionātiem. Viņa ir Krievijas izlasē un katru dienu ātri skrēja un kāpa uz pjedestāla, jo bija atbraukusi ar diviem maziem bērniem, kas vieni pa nometni dzīvojās un palīdzēja pavāriem.

Babuška no Kazakstānas. 73. gadi.

Babuška no Kazakstānas. 73. gadi.

Jau pirmajā dienā domāju, ka labāk skrienu uz Valmieru un ka nekad vairs nepiedalīšos šādā pasākumā. Es tiešām labāk skrienu uz Valmieru, bet šodien arī skatījos, cikos tad tas Cēsu ECO Trail sākas, un vakardienu pavadīju, pētot lapas, kurās apraksta, kā jātrenējas Marathon des Sables.

Šādi pasākumi, kur tiec izmests no savas gultas, tiek atņemts pods un ir tik grūti, ka pat alu pēc tam negribas, parāda, cik dzīve ir skaista ar visām tām mazajām laimēm un priekiem. Vējš kalna galotnē nevis saldē, bet nožāvē. Lēnā skriešana ļauj dabūt pusdienas un pēc dažām minūtēm arī vakariņas. Un kaut vai kāds līdzskrējējs, kurš ir te priekšā, te aizmugurē, bet kāds cīnās tikpat nemākulīgi kā tu.

IMG_4455

Starptautiskais Konžaka maratons.

Un droši brauciet uz Krieviju skriet. Mēs tur bijām gaidīti, aprūpēti un mīlēti. Pat nakts vidū Permas centrā meitenes, uzzinot, no kurienes un ka esam atbraukuši te skriet kalnos, vien noprasīja – “vai tad jums savu kalnu nav?” un, uzzinot, ka diemžēl nav, salēja.

P.S. Pasākuma officiālā preses relīze.

32 komentāri rakstam TransUral 2016 – četras dienas uz akmeņiem

  • Inga_K Inga_K

    Dikti kārdinoši! Malacis, ka pieveici, mani šie daudzdiennieki vienmēr ir mazliet biedējuši, jo tu skrien, ;nemies, mocies, bet nākamajā dienā tev atkal ir jāspēj to darīt :)

  • edGars

    Vāveres kungs! :)
    Labā vēsts, ka nav ne vārda par traumām. Pie tā, ka pacēlumi nav stiprā puse – visu cieņu.
    Ēšana trasē arī netiek pieminēta, tad jau viss gerai.
    Forši, ka nekur nenomaldījies.
    Tepiķītis būtu jāpaņem un… miega zāles? Ā, un pistole, lai izlīdzētu līdzskrējējiem ;)
    Latvijā jau arī, vismaz agrāk, skaitījās tikai 30 saulainas dienas gadā.
    Semicilvēcīgais kalns vai septiņcilvēku kalns? :)
    Kaut kur dzirdēju labas atsauksmes par izvēlētajām botam.

  • Hiēna Hiēna

    Āaah, kas par stāstu! Kas par bildēm! Pilnīgi vai sagribējās tādā trasē paspīdzināties :)

  • ilZZuks ilZZuks

    Signis ir labs stāstnieks, paldies! Baigi garšīgi, bet no tiem lāčiem man būtu bail.

  • Man pirms dažām dienām raksta draudzene no Maskavas un prasa, vai zinu tādu Gintu. Viņas puisis TransUral esot pakāsis Gintam 20sec… Ak, mazā pasaulīte.

  • Lasma3 Lasma3

    Skaisti, grūti, traki. Interesants stāsts un jauks piedzīvojums.
    Iepirkšanās centrā droši vien varēja pavadīt pusdienu.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Izlasīju. Trūkst vārdu komentāram. Lāči, dunduri, daudz nenormālu veču… Cepuri nost!

  • Lauma Lauma

    Tik labi aprakstīts. Smējos un ķiķināju uz nebēdu. Vāveres kungs…
    Es pateicoties šāda tipa skrējieniem un atmiņām par tiem jūtos bagāta.

  • Ina Ina

    Fantastisks apraksts, Tu nebeidz pārsteigt :)

  • .Linda .Linda

    Egzoķika! Foršie čaļi, forši piedzīvojumi.

  • elapins elapins

    Signi, pirmkārt, apsveicu ar noskriešanu, pie tam ar spēcīgu finišu! Otrkārt, paldies par aprakstu. Skaisti! Ietvēri vairākas atbildes uz jautājumu “kāpēc vērts skriet tādas distances / sevi tā mocīt?”

    + Čiekurs par bildi “skrienama trase”!

  • Rainers Rainers

    Labs!

  • mtiger mtiger

    Ir laikam vērts pamocīties, lai pārējiem pēc tam lasot būtu interesanti :)

  • RimantsL RimantsL

    Ja arī saču laikā brīžiem gribējās ij savu autonomu namiņu, ij pēli, ij podu, uz ka pasēdēt, ij bij apnicis klausīties šitos visus tarkšķus, nosist draudētājus un dažu labu lielībnieku, tad tagad es saku, esmu bezgala lepns, ka piekritāt avantūrai, izturējāt, izbaudījāt, piedzīvojāt, un beigu galā – finišējāt! Un man dikti gribētos nobraukt ar Jums visiem, lai kādi ķēmi Jūs arī nebūtu, vēl uz kādu jancīgu piedzīvojumu! Mīlu Jūs no visas savas akmeņaini strupās sirds! #TvojuMatj! #noskrien!

  • Paldies Rimantam par paņemšanu līdzi un lūdzu, ka fiziski iespaidot vairs nebija spēka. Par traumu neesamību paldies Gintam, viņš ne tikai ar mačeti visus, bet arī ar skuvekli un teipiem. Sergejam par transportēšanu, viesmīlību un jautrību, un Aivaram par VIP pieeju virtuvei. Un Adidas par ekipējumu.

  • eees eees

    Kad ko tādu lasi, pa galvu ložņā domas, ka varbūt pašai ar kādreiz ko tik traku vajag pamēģināt, bet domāju šī doma mainītos jau pie pirmā akmeņa :)
    Prieks par jums un Paldies par interesanto aprakstu, bez tādiem stāstiem pasaule šķistu šaurāka un mazāk interesanta :)

  • Ugisdatavs Ugisdatavs

    Interesants apraksts un sevišķi jau bildes. Signi, Tev ir talants:)

  • Andulis

    Likās – šādam pasākumam jābūt dažiem ITRA punktiem un jāpalīdz kvalificēties Monblāna apriņķošanai… Tomēr izrādās, ka tā nav. Varbūt organizatori par to domās citreiz? Vai arī principā negrib?

  • Andulis

    Kārtīgāk izlasot, laikam punktu neesamība kļūst saprotama.
    “TransUral ir četru gadu projekts, kurā visos Urālu kalnu reģionos tiek izskrietas vairāku dienu sacensības.”

    Sanāk, ka vēl tikai 2017., tad viss? Nu, nezinu gan… Taku atkarīgie varbūt piespiedīs turpināt…? :)

  • RimantsL RimantsL

    2018. Sāks no jauna.

  • Andulis

    Aha, tad pa Vāveres kunga pēdām atkal varēs 2020. gadā skriet un kāpt :)
    Ja trases nemainīs, protams…

  • Sulīgi sarakstīts, jā. Komentāri arī labi. Bet par pašu pasākumu domāju, ka par jums, veči, pat nevar teikt, ka neesat normāli. Tur kaut kas cits ir jāsaka, tikai nezinu, kas.

  • Andulis

    “Par tevi pat nevar teikt, ka neesi normāls”.

    Šāds teiciens prasās tikt parādīts, ievadot noskrien.lv īpaši normālu skrējienu :D

  • dot dot

    Anduli, Krievijā nav tādas apsēstības ar UTMB kā pie mums. Par to liecina mazais UTMB dalībnieku un kvalifikācijas sacensību skaits.

  • Andulis

    Krievijā varbūt līdzīgi kā pie mums pirms dažiem gadiem.
    Vismaz kvalifikācijas sacensības viņiem pamazām sāk rasties, gan jau tad arī UTMBisti būs. (Nesaku, ka tas noteikti vajadzīgs:)
    ……
    Varbūt izdomās paši savu analogu. Līdzīgi kā japāņi – UTMF.

  • dot dot

    Krievijā varētu skriet apkārt Elbrusam, bet apvidus tur ir daudz mežonīgāks. Tikai retās vietās var tikt klāt ar transportu.

  • Andulis

    Viss jau notiek – elbrusworldrace.com.

    Un ITRA lapā.

    Tiesa, tik garš nav, gluži APKĀRT arī nesanāk.

  • Rasels Rasels

    Skrējienu organizatoriem jāpārskaita naudiņa francūžiem, lai iekļautos UTMB punktu sistēmā. Un šajā gadījumā ir kārtīgi jāpārdomā, vai iegūtie punkti (ko var izmantot reklāmai vai pašapziņas celšanai) kompensē izdevumus.

  • Jaudinieks Sieru_Silve_Savilks

    Nez kādā ratā šis labu labais raksts bija palaists garām. Riktīgi garšīgi uzrakstīts, nenolasīties!!! Jābrauc skriet uz Krieviju :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.