Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Galvenais ir noskriet

img_6976.JPG„Tās ir neaprakstāmas sajūtas un tās nevar izteikt vārdos.” „Galvenais jau nav tas, ka kaut kas varēja būt labāk, bet gan tas, ko es priekš sevis ieguvu – es to varēju un man tas patika.” VSK Noskrien klubā nav tikai skrējēji, kas nedēļā noskrien 100 un vairāk kilometrus, un viņu plāni un mērķi saistīti tikai ar maratona skriešanu. Šeit galvenais ir vēlme skriet un noskriet izvēlēto distanci. Divas meitenes stāsta par saviem mērķiem un to piepildīšanu šī gada Valmieras maratonā.

img_6944.JPGimg_6953.JPGimg_6965.JPGimg_6998.JPGimg_7000.JPG

Indra stāsts

Sajūtas pirms skrējiena? Kā lai saka, ja vīrs nebūtu saviem darba kolēģiem sastāstījis, ka es skriešu un jāiet atbalstīt, tad es droši vien būtu noslinkojusi un nekur nebūtu aizgājusi. Pašai jau likās, ka neko daudz par visu nesatraucos, bet pieķēru savas rokas, ka tās tomēr nedaudz dreb. Kā nekā skrējusi nebiju veselu nedēļu un pirms tam arī skrēju tikai kādas nedēļas 3 pa 6 – 10 km dienā pēc četru mēnešu pārtraukuma. Un te uzreiz 17 km!
Par organizatorisko daļu – tā man šķiet, nebija gluži uzdevumu augstumos priekš tāda līmeņa pasākuma. Ir redzēti mazāki pasākumi ar daudz veiksmīgāku organizāciju gan internetā, gan pasākumā. Kartes, piemēram, varēja būt atsevišķi 17km un maratonam, ar norādītu apļa garumu, reljefa šķērsgriezumiem. Tie, kas katru gadu skrien, tie varbūt tāpat saprot, bet jaunajiem ne viss bija saprotams un, kad pajautāju meitenei pie reģistrācijas vai 17 km ir 1 aplis, viņa atbildēja – jā. Labi, ka es pēc tā viena apļa sapratu, ka tie nav vēl 17 km. Pēc finiša arī būtu bijis forši padzerties karstu tēju kā tas bija Mežaparkā, jo gaidot rezultātus tur ne pa jokam varēja nosalt.
Bet pozitīvās lietas, protams, bija vairāk. Pārģērbšanās teltis, mantu glabāšana, ēšana, masāža. Un trase man ļoti patika. Pēc kalniņiem sekoja foršs noskrējiens, kad varēja atkal atpūsties. Man tie nelielie pauguri īpašas grūtības nesagādāja, jo mājās arī skrienu pa kalnainu apvidu.
Pati skriešana arī man šoreiz sagādāja prieku un tā īsti grūti nebija ne mirkli. Varbūt tāpēc, ka Valmiera ir mana pilsēta, varbūt tāpēc, ka neskrēju viena, bet pamainīju līdzskrējējus. Liels paldies jāsaka Dacei ar 420 nr., ar kuru kopā noskrējām lielu posmu un tiešām bija daudz vieglāk. Nezinu kura kurai uzturējām tempu. Tikai kādu 1,5 km pirms finiša nemanot atrāvos. Kaut kā kājas panesās ātrāk. Pat tas nelaikā uznākušais lietus nebija liels traucēklis. Vienā brīdī gan acis bija tā aizlijušas, ka vairs ceļu nevarēja redzēt un Mp3 austiņas piemirka tā ka muzons palika nebaudāms.
Katrā ziņā, ir liels gandarījums par paveikto, jo, kā paši saprotat, nekāda regulārā skrējēja neesmu. Ir gan man mazs sapnis – savos 42 gados noskriet maratonu, bet tie gadi kaut kā skrien ātrāk par manu sagatavotību. Jocīgi – dažam mērķis noskriet 100 maratonus, man klusais sapnis – vienu.
Īpaša cieņa Nadeždai Kavtaskinai, savos gados skriet maratonu! Tad jau man vēl ir iespējas skriet un skriet! Visā visumā esmu ļoti apmierināta, ka piedalījos šai skrējienā. Galvenais jau nav tas, ka kaut kas varēja būt labāk, bet gan tas, ko es priekš sevis ieguvu – es to varēju un man tas patika.

img_0452.JPGimg_7949.jpg

Laumas stāsts

Mans ceļš uz Valmieru sākās kopā ar vēl padsmiti pozitīvi un sportot gribošiem dažāda vecuma cilvēkiem vienā no organizatoru rīkotajiem autobusiem. Tā kā Valmiera man saistās ar sportiskām aktivitātēm, tad arī šī reize nav izņēmums. Kā jau visos šādos pasākumos apkārt valda gan miers, gans satraukums, par to kā būs, kā nebūs. Kā noskries, cik ātri, vai pietiks spēka. Kas jau vien rada vēlmi skriet.

Skrējienam tiek izvēlētas garās bikses un krekliņš ar īsām piedurknēm. Vēlāk trasē škrobojos, ka neuzvilku šortus, jo bija silti. Bet varbūt arī labi vien bija, ka tā. Pirms stara centos ieraudzīt līdzjutējus, kas bija atnākuši uzmundrināt. Dalībnieki, līdzjutēji, garāmgājēji pārāk liels juceklis, lai kādu ieraudzītu. Starts – super – aiziet trasē. Sākumā skrējiens uz leju – var redzēt cik tad gara ir priekšā skrienošā rinda. Uzmundrinoši. Tūlīt jau arī pirmais kilometrs, pēc brītiņa jau ceturtais (maratonistu). Velo braucējs uzsauc atbrīvot labo pusi un garām paskrien bariņš maratonistu līderu. Noraugoties, kā maratonisti aizskrien garām pati neviļus arī pielieku soli, līdz nākamajam līkumam, jo tad jau atkal ir kalns augšup. Trases vidū policisti sazinās pa rācijām: “Klau šie ir jau maratonisti vai tur ir arī citi skrējēji”, pie šāda teksta neviļus nākas pasmaidīt. Trasē patīkami skriet, jo apkārt daudz un dažādi skrējēji. Brīžiem likās viss pietiek, bet spīts, ka vajag tik līdz galam lielāks. Par trasi varu teikt – patika, vietām likās bezgalīgi gara (parasta situācija ap 3km), jo man nebija ne jausmas, kur es kurā brīdī atrados, kā arī cik vēl palicis ko skriet. Īsi pirms finiša kalns, skrienot augšā nodomāju – nē uz garākām distancēm par 5km neparakstos, un pati nosmējos pie sevis, jo ilgāku laiku kaļu plānu, ka vajadzētu nomainīt šos 5km uz ko garāku. Tūlīt pēc kalna finišs. Ieraugot finiša līniju kājas ātrāk sāka skriet. Laimīga nofinišējusi – bija vērts braukt uz Valmieru. Vēl minūtes piecas un sāka līt, bet tas jau mani vairs neuztrauca. Lai nepaliktu slapja – žigli uz autobusu.
Īsumā varu teikt, ka esmu apmierināta ar šo pasākumu. Esmu no tiem, kam papildu enerģiju dod jau vien doma, ka visa satiksme pilsētā ir pakārtota priekš mums – skrējējiem. Tās ir neaprakstāmas sajūtas un tās nevar izteikt vārdos.

16 komentāri rakstam Galvenais ir noskriet

  • mošķis

    malači, meitenes! Un nav neviena bilžuka?! :)

  • Indra

    It kā jau ir, bet tādas vairāk personistiskas :)

  • mošķis

    kas ir personistisks? vai tādas ko nedrīkst rādīt? :) Ja sadūšosies, aizsūti kādu Signim un šis stāsts jau būs daudz personiskāks :)

  • laumiic(:

    paskatīšos mājās vai nav kāda piemērota skrējiena bildīte :)

  • mošķis

    tā veidojas vēsture :)

  • Indra

    Nu ir jau tapušas ieliktas :)))

  • mošķis

    Indra, baigi labās bildes! :)

  • laumiic(:

    pēc bildēm spriežu, ka valmierā redzēju visus biedrus :) jo tiešinodomāju. re kā šim cilvēciņam ir tieši tāda pati jaka kā man :)

  • Kaspars

    Tik pozitīvi uzrakstīts, bet bildes kapitāli lietainas un drūmas :( :D

  • Tā pat kā baletdejotājam, skriešanai lietus netraucē.

  • mošķis

    Kaspar, nu nav tik traki kā izklausās, vienkārši vieglatlētiem vienmēr ir labas grimases :)

  • Indra

    :) Tai finiša bildē jau es pat smaidu.
    Njā, Mošķi, es te iepētīju vēl citas no savām bildēm, tur dažam pavisam traģiska sejas izteiksme pirms starta. Manējā jau tad vien mērens izbīlis manāms :))). Kad tā ļoti koncentrējās uz kko, tad sejas izteiksme laikam nav tik ļoti kontrolējama (tur varam izlasīt patiesību :)))).
    Tā jaciņa – No lietus nepasargā, bet siltāk bija gan.Un savukārt es Mežaparkā noskatījos, ka viena tāda pati jaciņa kā man skrien :))). Bet Sportlands jau tās noteikti daudz palaidis plašajā pasaulē.

  • laumiic(:

    indra re kā. tad jau sanāk, ka viena otras jaciņu būsim dažādās vietās redzējušas. es tevi valmierā, tu mani mežparkā :)

  • Indra

    Tā laikam sanāk:)
    Man tikai viens trūkums – es ievēroju lietas, cilvēku sejas neievēroju. Tāpēc nereti gadās, ka kādu neatpazīstu.
    Bet, ja skriesim, gan jau saskriesimies :)))
    Varbūt Ozolniekos?

  • laumiic(:

    uz to masu jau visus nevar atpazīt un ieraudzīt. ozolniekos, hmm. varbūt. vēl neesmu tik tālu aizdomājusies.

  • mošķis

    Ozolniekos tik lielu masu nebūs :)

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.