Biedriem

VSK Noskrien Facebook profils

Varbūt kādu simtnieciņu?

Tas viss sākās pirms trīs gadiem, pavadot atvaļinājumu Ainažos. Saule, jūra, pastaigas, pirmie 10 km, pēc pāris dienām jau 20 km. Vasara beidzās, bet skriešana gan nē. Pamazām orientēšanās apavus priekšnamā nomainīja asfaltam piemērotas skrienamkurpes, tika atrasts ideālais distances garums ikvakara skrējienam. Āķi lūpā iecirta Tallinas maratons, bet punkts uz i neapšaubāmi bija VSK Noskrien kluba  aktivitātes ar skriešanas “sērgu” sirgstošajiem. Jauka, veselīga nodarbe, ja nepārspīlē ar skriešanas apjomu, vai ne, Džo? Un ja vēl skriešanu apvieno ar pasaules apskatīšanu, tad pat man nav nekas iebilstams. Līdz brīdim, kad tiek paziņots, ka ar pusmaratona un maratona distanci šajā dzīvē ir par maz. Esot jāizmēģina vienreiz 100 kilometru distance arī uz asfalta, ne tikai rogainingā. Nekādi argumenti netiek uzklausīti un pie 2012. gadā noskrienamo maratonu saraksta tiek pievienots Baltijas kauss 100km un Latvijas čempionāts, kurš notiks Viļņā.

Sacensības beidzot ir aizvadītas, bet gūtie iespaidi transformēti fotoreportāžā ar komentāriem. Skatījums uz notiekošo tikai un vienīgi no mana (lasi, līdzjutējas) skatu punkta, tāpēc baudāms ar kakao un siermaizēm (EdGars©), bez prentenzijām uz jebkādu nopietnību.

Piektdiena

Rīta cēliens paskrien gatavojoties braucienam, tad vēl četras stundas ceļā, līdz beidzot esam sasnieguši galamērķi — Viļņas United Agencies sudraboto ēku, kur notiks numuru izsniegšana. Džo atbalsta komandas spriganākā daļa dodas izlocīt kājas un ar sajūsmu konstatē, ka esot gandrīz kā Ventspilī. VSK Noskrien klubs šogad piedalās gana kuplā skaitā. Pirmo sastopam Pēteri, bet pēc brīža ierodas trokšņaina un jautra kompānija — Evita, Marta, Andris, Arne un Mārtiņš. Visiem, kas ieradušies, izsniedz aploksni ar numuru un čipu. Džo tiek nr.112. Tad organizatori informē par sacensību norisi un mēģina sniegt atbildes uz dalībnieku jautājumiem. Kāpēc mēģina? Jo letiņi uzdod jautājumus uz kuriem iepriekš nav paredzēts sniegt atbildes. Piemēram, Tuksneša vētra grib vakarā makaronu ballīti. Lietuvieši nesola, nāksies vien organizēt pašam. Bet nešķiet, ka tā viņam varētu būt liela problēma. Pametam jauko kompāniju, lai iekārtotos viesnīcā, iepirktos un sarīkotu savu pasta party. Šovakar laicīgi jādodas pie miera, jo pulkstenis mūs modinās jau 4.45. Vakariņas izdodas godam, meitenes sajūsmā par vietējā ražojuma saldējumu un Džo ritmiskie krācieni atskan vēl pirms esmu pabeigusi kāju masāžu. Ar labunakti!

Sestdiena Mums par pārsteigumu, meitenes no rīta pamostas smaidīgas un ir gatavas garajai dienai. Tā kā viesnīca atrodas gandrīz blakus Vingis parkam, tad mērojam ceļu kājām. Starta/finiša zona vēl tiek iekārtota, bet skrējēju bariņš ar katru minūti top lielāks. Piecas minūtes pirms plānotā starta sākas neliels satraukums, jo nekur nav manāmi divi kolēģi — Lielkuilis un Tuksneša vētra. Kad visi sastājušies kopbildei — pamanām pāri stadionam cēlā gaitā slīdam abus. Fū, tad jau nav aizgulējušies! Tieši laikā uz čipu pārbaudi. Un… aiziet! Baltijas kauss 100km 2012 ir sācies! Divas latviešu zeltenes un septiņi vīri kā ozoli ir gatavi parādīt kaimiņiem, kur vēži ziemo. Turam īkšķus, lai izdodas! Pirmajās divdesmit minūtēs paspēju domās atkārtot visu mūsējo vārdus, jo zinu tikai pēc “nikiem”, bet šķiet, ka bļaut “eees , malacis!” vai “Labi, Lielkuili!” būtu tā mazliet pagrūti un arī smieklīgi. Pēc 5 apļa sāku atpazīt un atbalstīt ar lietuviešu skrējējus, jo uzmundrinājumu ir pelnījis ikviens, kurš ir gatavs mērot šo distanci. Pēc trešā apļa skrējēji jau ir sagrupējušies nelielos bariņos. Valdis Ņilovs ar lietuviešu puisi Gediminas Grinius ir nešaubīgi izvirzījušies līderos un apskrējuši tuvākos sekotājus par vairāk  kā pusapli. Uzmundrinām no sirds un cik labi vien protam. Džo arī sākumā skrien kopā ar vienu no kaimiņvalsts skrējējiem, uz maiņām pavelkot viens otru. Līdz vienā brīdi redzu, ka lietuvietis ir manāmi iepalicis. Tas rada man nelielas bažas, vai tik kāds nav pārāk saforsējis tempu, bet atceros, ka esmu tikai atbalstītāja, nevis trenere, tāpēc beidzu lauzīt galvu par to, kas uz mani neattiecas. Mūsu foršās meitenes var atļauties mainīt pavadošo puišu kompāniju ik pa laikam.  Martu labu brīdi uzmundrina Mārtiņš. Viņi min uz papēžiem lietuviešu titulētajai sportistei Sadai. Savukārt, Evita izskatās kā devusies nevis 100 km distancē, bet vieglā sestdienas skrējienā, un smaidīga tērzē ar Povilu. Līva (jaunākā no Džo atbalsta komandas) brīdī, kad mēģinu atcerēties, kas jāpasniedz šajā aplī mūsu skrējējam, uzdod jautājumu: “Nu, kad garām skries Tuksneša vētra?” Man par lielu atvieglojumu, tieši tobrīd  meiteņu magnēts Andris parādās pagrieziena galā. Līva ļauj man atgriezties pie tiešo pienākumu veikšanas, un es paspēju laikā pasniegt dzērienu Džo. Pēteris apbrīnojami mierīgi un harmoniski jož garām apli pēc apļa. Viņu īpaši necenšamies uzmundrināt, jo šķiet, ka skrējējs dzird tikai to, kas skan austiņās. Vēlāk konstatēju, ka esmu pieļāvusi kļūdu — visi neklausās mūziku tik skaļi kā es, tāpēc sava deva labo vārdu un darbu tiek arī viņam. Mūsu pieredzējušākais “simtnieks” Arne pārsvarā distanci mēro viens un izskatās, ka liela līdzi jušana nav nepieciešama. Cieņpilna došanās pretī nospraustajam mērķim. Visvairāk pārsteidz Ainārs, kurš neatlaidīgi, metru pēc metra samazina attālumu starp sevi un līderiem. Palīdzam, kā mākam. Nekas daudz jau nav jādara, jo viņam pašam ir līdzi lieliska atbalsta komanda.

Laika apstākļi lutina skrējējus — saule mijas ar vieglu līņāšanu. Apļu skaits pamazām sarūk. Beidzot ir klāt maģiskā puse. Diemžēl jau 3 skrējēji ir izstājušies. Priecē fakts, ka starp viņiem nav neviena latvieša. Organizatori līdzjutējus cienā ar karstu tēju, bet skrējējiem pusdienās sarūpēti makaroni un rīsi. Vēl uz galda katram ir banāns, ābols, cepumi un šokolāde. Zinot, ka Džo apēdīs vien kādu augli, pārējo atvēlu atbalsta komandai. Makaroni un rīsi tiek izbrāķēti, jo esot “pliki”. Našķi pazūd zibenīgi. Ievēroju, ka arī vairums skrējēju pārtiek no savas īpašās pārtikas. Daži galdiņi izskatās kā pārtikas piedevu veikala un aptiekas plaukta miksēts variants, bet ir arī sportisti, kas ietur minimālisma stilu. Viens no lietuviešiem palūdz, lai uztaisu pāris bildes no skrējiena un nolasa lekciju par svaigēšanas plusiem, kamēr dzer no burciņas pretīga paskata zaļu žurgu (sasmalcinātus dārzeņus). Vai tas viņam palīdzēja 100 km? Laikam jau nē, jo pēc padsmitā apļa viņš sāka cīnīties ar krampjiem kājās un pusdistancē izstājās.  Tas tā — pārdomām. Vai vajag, ko vajag, un cik vajag lietot… Džo un Aināra jaunākie līdzjutēji ir atraduši kopīgu valodu un dienas otrajā pusē varēšu nedalītu uzmanību pievērst trasē notiekošajam.

Viļņas iedzīvotāji atnākuši baudīt atpūtu parkā, bet mūsu sportisti tikmēr trasē cīnās paši ar sevi un mazliet arī viens ar otru. Ceru, ka līdzjutēju atbalsts palīdz morāli, bet Andra Dudeļa padomi un burvju dzira pavisam noteikti dara brīnumus ar skrējējiem. Mūsu meitenes ir nepārspējamas — smaidīgas un enerģijas pilnas. Izskatās, ka atpakaļ uz Rīgu viņas nebrauks — katrai pa pusducim pielūdzēju un precinieku sola gaidīt finišā. Jau 45. aplis. Apjaušu, ka kopš 6.00 rītā neesmu apsēdusies, pusdienās ēdusi vien Kitkat batoniņu un karstas kafijas vietā dabūjusi aukstu Cabernet Sauvignon no papīra glāzītes. Noguruma nav, ir vien prieks par mūsējiem.

Garām aizskrien sacensību līderis — stoiciskā mierā skrienošais lietuvietis Gediminas Grinius, aiz viņa Ruslans Seitkalijevs. Viņi ir manā favorītu listē jau kopš vakardienas sapulces. Ziniet, tāda maza, sievišķa vājībiņa. Khm, labi, nokaunos… Noskrienieši — labākie! Iedodu Džo pēdējo želeju, sakārtoju dzērienus un turpinu uzmundrināt garāmskrienošos. Līva enerģiski vicina Latvijas karodziņu. Elīza pajautā: “Kā sokas tētim?” Attraucu, ka izskatās cerīgi — finišēs. Tad pēkšņi saprotu, ka mana vakardienas ironiskā piezīme par numeroloģijas sakritībām var izrādīties patiesa un skaitlis 4 finišā ir visai reāls. Pat varētu izvilkt līdz pjedestālam. Tad jau laikam veltīgi būšu pretojusies šim pasākumam un Džo izvēlējies pareizo stratēģiju skrējienam.

Liktenīgais brīdi ir klāt — finišā ar gavilēm tiek sagaidīts sacensību uzvarētājs Gediminas Grinius, viņa laiks 7:21:25. Pēc krietna laika sprīža varam sumināt otrās vietas ieguvēju Ruslanu Seitkalijevu.

Tad nelieli gaidīšanas svētki un — finišē Džo! Līva lepni pavada tēti finiša taisnē. Pirmajai reizei negaidīti labs rezultāts — 7:51:43. Nekautrējos izmantot savas ekskluzīvās tiesības uz Latvijas čempiona buču, mirkli pagozējos viņa piecminūšu slavas saulītē un nododu masiera gādīgajās rokās, lai atgrieztos atbalsta komandā. Juhū! Meiteņu sajūsmas spiedzienu pavadībā finišē Ainārs. Arī viņam tiek apsveikumi, rokasspiedieni un bučas no līdzjutējiem. Sirsnīgi un mīļi.

Džo izraujas no nežēlīgā masiera nagiem, lai kopā ar Aināru sveiktu Valdi finišā. Pjedestāls ir nokomplektēts. Neformālā un jaukā gaisotnē noris arī apbalvošanas ceremonija. Sākumā pie balvām tiek Baltijas kausa 2012 uzvarētāji.

Tad kārta Lietuvas labākajiem skrējējiem. Ovācijas izraisa trešās vietas ieguvējs, kurš medaļu saņem guļot uz masāžas galda. Beidzot tiek sveikti Latvijas čempioni. Trīs VSK Noskrien vīri saņem apsveikumus no Andra Dudeļa. Kaut ko tādu var tikai letiņi — cits ar kurpēm, cits ar zeķēm, cits ar basām kājām… Apbalvošanas ceremonijas dēļ, diemžēl, nenoķeru Mārtiņa finišu fotoobjektīvā. Taču karodziņam plīvojot, ar Tarzāna cienīgu kliedzienu finišē dullākais (pozitīvā nozīmē) no visas noskrieniešu kompānijas. Sagaidām Tuksneša vētru!   Pamazām mūsu pulks kļūst kuplāks un skaļāks. Patiesībā varu droši apgalvot, šķiet, ka atrodamies pašmāju trasē un latvieši ir tie, kas rūpējās par atraktīvu sacensību gaisotni. Vīri, izbaudījuši masāžu, sāk dalīties “medību” stāstos. Arne emociju uzplūdiem nepadodas arī finišējot. Mierīgi un nesatricināmi. Ar pārliecību. Finiša zonā esošie uzgavilē Pēterim. Vēl viens mūsējais ir uzveicis 100km. Baskāju kustībai ( un Oremanam) par prieku paspēju nobildēt arī vienīgo skrējēju minimālajos apavos. Ā, gandrīz aizmirsu. Minikonkursiņš noskrieniešu daiļajam dzimumam. Uzmini, nu! Kurš tas ir? Kas balvā? Hmm, iespēja paskriet kopā kādā treniņā vai mačos. Ar vislielāko nepacietību skaitām eees beidzamos apļus. VSK Noskrien puiši jau sastājušies kārtīgi rindā, lai sagaidītu pirmo latviešu meiteni finišā. Kad viņa parādās koridora galā, ir pagrūti saklausīt, ko komentētājs saka mikrofonā. Mūsējie auro kā traki, viņiem palīdz arī brāļi lietuvieši. Meitene ieskrien laimīgi smaidīdama un puiši met viņu gaisā, nesagaidot pat medaļu. Ja piešķirtu balvu katrās sacensībās par labāko noskrienieti, tad šoreiz to noteikti dotu tieši Evitai. Mierīgi, nepārvērtējot spēkus, savu šī brīža spēju robežās un, galvenais, ar nedziestošu smaidu sejā (un pilnīgi noteikti ir vēl slēptais potenciāls, kurp augt). Malacis!

Arī mūsu otra foršā meitene lēni un neatlaidīgi pieveic apli pēc apļa. Marta smaida un spītīgi atsakās teikt, cik vēl kilometri jāskrien. Un nav jau arī svarīgi, jo zinām, ka atpakaļceļa nav. Ta-ta-ra-tā! Fantastika! Mums ir vēl viena jauna, skaista čempione 100km!

Laiks atpūsties, tāpēc mērojam ceļu uz viesnīcu. Tur priekšā Arne un Mārtiņš, izrādās arī viņi šeit mitinās. (Paldies par našķiem! Noderēja).

Pavakariņojam. Skatos uz meitenēm un neticu savām acīm. Pulksten deviņos viņas gulēt gāja tikai zīdaiņa vecumā. Mēs vēl vakarējam pie vīna glāzes un pārrunājam dienas iespaidus. Kādi tie ir? Lieliski. Ir sajūta, ka pati esmu pieveikusi 100km. Tāda viegla eiforija. Prieks par ikvienu, kas noskrēja, un labi padarīta darba apziņa. Pārliecība, ka VSK Noskrien ir liela ģimene. Un ģimenē ir spēks. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju brauca uz Positivus, mums bija pašiem savs — skrienoši pozitīvais pasākums! Paldies par lielisko kompāniju!

Parasti tik pozitīvi nemāku rakstīt, bet ko lai dara, ja šoreiz nav darvas karotes, ko pieliet medus mucai.

Ā, šo gan ir vērts atcerēties visās sacensībās “Siena ir par sodu tiem, kuri skrien nevis tāpēc, lai gūtu prieku, bet plēstu pakaļu” (Signis©).

Izskatās, ka palīdz tiem, kas to ievēro. Galvenais taču ir noskriet, dažkārt tas pat palīdz uzvarēt. Uz tikšanos nākamajos skriešanas svētkos!

Raksts no Dzo līdzjūtējas bloga

43 komentāri rakstam Varbūt kādu simtnieciņu?

  • Tuksnesa vetra Tuksnesa vetra

    Pa skaisto!:) Paldies!:)

  • BeLinda Lindams

    Atbilde uz konkursa jautājumu, manuprāt – pirmā komentāra autors. Ja tā, tad ar to kopā paskriešanu gan būtu grūtības, nespēju turēt tādu tempu! :)

  • Ainars Ainars

    Labprāt uzzinātu pēdējo 3 gadu uzvarētājas Sadas viedokli par Martas taktiku:) Pus distanci Marta skrēja metrus 50-60 aiz līderes.
    Ja līdere skatās atpakaļ, tad redz, ka konkurente tepat vien ir. No otras puses, attālums ir drusku par lielu, lai novērtētu soļa vieglumu vai dzirdētu elpošanu. Tā var izvest no pacietības:)

  • edGars

    Liela pozitīvisma caurstrāvots

  • Aivars Aivars

    Šādu rakstu nekā savādāk kā vien par provokāciju nenosaukt.:) Esmu gatavs saderēt, ka nākamgad noskrieniešu skaits šajā pasākumā dubultosies…

  • Darya Darja

    Pozitivi un iedvesmojosi! :))

  • ansiso Ansis Ozoliņš

    Man gan kaut kā neliekas, ka tie būtu minimālie apavi. Tajās tupelēs kāju pirksti ir iesprostoti un nevar izplesties. Līdz ar to tāds apavs traucē pēdas dabiskajai kustībai!

  • eees eees

    Skaisti! Patīkami izlasīt par to ko neredzēju, uzzināt kā sauc manu pirmo 30km pavadoni un atkal izjust foršās emocijas! :)
    Paldies par bildēm un līdzi jušanu- mums bija visideālākie līdzjutēji!

    Ja nekļūdos tas tetovējums bija Māras krusts… mums ar Martu bija tas gods uzklausīt lekciju par zīmēm, reliģijām utt, bet ņu atzīstos visas detaļas neatceros! :)

  • Stereotips stereotips

    Es šogad izlēmu doties uz positivusu un nepievienoties jums, jo vēl jākrāj skrienamās sirds darba stundas tik garam gabalam kā 100km. Iedvesmojoši, visi jūs malači!

    P.S.
    Raksta autorei ļoooti laba, viegla valoda. +

  • Kā tik smuki var uzrakstīt? Arī jātrenējas?!

    ;)

  • Rainers Rainers

    Piekrītu Aivaram!

  • GG

    Lindams
    Par tempu gan nav jāsatraucas.Nemaz nepamanīsi,kad būsi jau finišā ar jaunu PR.:)
    matiss
    Kā tad,ka jātrenējas.Tikai ar blociņu un fotoaparātu rokā:)
    Godīgi sakot,es vnk esmu līdzatkarīgā. Man patīk VSK Noskrien būtība. Un, lai nebūtu provocējošu jautājumu – jā, skriet man nepatīk.;)
    Nu, re! Visi, kuri iedvesmas pilni, tiek pierakstīti kā nākamā gada dalībnieki Viļņas sacensībās, ja?
    Bet, ja nopietni, tad bija prieks būt kopā ar VSK Noskrien komandu Viļņā. Paldies!

  • Es arī balsotu par to, ka tetovējums Tuksneša vētras. Ja tā, varēsim, Lindams, paskriet divatā :D

  • Tuksnesa vetra Tuksnesa vetra

    Hmzz…..interesanti zināt, kādēļ ir tādas aizdomas, ka šādas spēka zīmes rotā tieši manu ķermeni?!:)

  • BeLinda Lindams

    Personīgi es tetovējumam savilku tematiskas paralēles ar Tavu parakstu zem foruma komentāriem. :)

  • 100km

    Latvieši malači, visi noskrēja līdz galam Simtnieciņu!

  • guncha guncha

    Jauks raksts, kas var ievilināt ultramaratonistu tīklos ne vienu vien noskrienieti :)

  • Tuksnesa vetra Tuksnesa vetra

    Ehz…..Holms nobāl Tavas dedukcijas spēju priekšā! :)

  • Aiga

    Tiešām pa skaisto! ĻOTI iedvesmojoši! Lai katram tāda atbalsta komanda!

  • Dzīvais

    Varu apsveikt ar tādu izturību – skriet 10 stundas no vietas, bet atvainojiet – šeit derētu konsultēties ar ārstu, lai pastāstītu, cik tas ir veselīgi! ;) Es neticu, ka tas ir veselīgi, izņemot, ja cilvēkam ātri un ilgstoši skriet ir tikpat viegli kā, piemēram, viduvēji fiziski attīstītam cilvēkam lēnā lēnā solīti prātīgi pastaigāties (tempā 16min/km apmēram)…

  • dot dot

    Dzīvais, kas ir veselīgāk – 8 stundas no vietas mūrēt ķieģeļus vai blenzt datora ekrānā?

  • Tuksnesa vetra Tuksnesa vetra

    to Dot: Laaaaaaaaaaaabs jautājums! :)

  • Dzīvais

    Gan 8 stundas no vietas mūrēt ķieģeļus, gan 8 stundas no vietas blenzt datora ekrānā, iespējams, ir veselīgāk nekā 8 stundas skriet. Padomājiet, kāds ir pulss šo nodarbju laikā un kāda slodze uz iekšējiem orgāniem. ;) Datora blenšana gan ir kaitīga acīm, protams, ķieģeļu mūrēšana plaušām (visi tie putekļi).

  • Ivars Ivars

    Nu redz – visi, kas skrien ultras, domājams zin, ko tas atstāj ķermenī un vienalga skrien. Tāpat kā smēķētāji zin, cik tas ir kaitīgi un vienalga smēķē. Tas tāds netikums no kura nevar tikt vaļā. Kaballo Blanko arī zināja… un vienalga skrēja…

  • Aivars703 Aivars703

    Dzīvais, vismuļķīgāk ir skriešanas atkarīgiem stulbi (bezjēdzīgi) bez pierādījumiem (pats taču paskriet nevari) klāstīt skriešanas kaitīgumu.

  • Stereotips stereotips

    Dzīvais, pie indēm pierod.

  • Dzīvais

    Es jau nesaku, ka tas ir pats kaitīgākais dzīvē, es tikai izsaku pieņēmumu, ka, iespējams, tik ilgi skriet (8 stundas) ir diezgan kaitīgi, jo organisms taču tiek izsūkts, sirdij liela slodze un no kurienes nāk enerģija?

  • BeLinda Lindams

    Dzīvais, dzīvot vispār ir kaitīgi – no tā mirst.

  • Bildēs taču var redzēt – ūdens, banāni, āboli, cepumi, marinēti gurķīši. 2km noskrien un ēd. Un tā piecdesmit reizes. Un enerģija nāk no iekšām.

  • Dzīvais

    Lindams – kurš mirst, kurš reinkarnējas. :D Bet ja skatamies no racionālās puses, ka visu nosaka daba, tad izaicināt dabu ir neprāts! :)

  • Dzīvais

    Starp citu, ir tādi “pusminimālie apavi”? Es arī sāku just, ka kāju pirksti parastos apavos nespēj izplesties, tai pat laikā ar basām kājām, vibramos vai iešļūcenēs (sandalēs) neesmu gatavs skriet. Gribētos tādus apavus ar normālu zoli, bez stabilizējošām “fīčām”, bet lai ilgstoši var skriet pa asfaltu (pietiekami mīksta piezemēšanās) un lai pēda tajos iekšā jūtas ērti (pirksti var pietiekami izplesties, kājas velve strādā), skrienot.

  • Stereotips stereotips

    principā, neatkarīgi kādi apavi, mīkstu piezemēšanos vienīgi un tikai nodrošina miljonos gadu evolucionējusī kājas/pēdas konstrukcija. protams šo dabas tehnoloģiju var apzināti ignorēt. tas kas tur apakšā zem un virs pēdas, nodrošina pavisam citas lietas, parasti saistītas ar komfortu un mārketingu.

  • IlzeP ilksy

    Dzīvais, ir arī mazāk ekstrēmi minimālie apavi, kas izskatās gandrīz kā parastie. Piemēram, pēdējā laikā daudz kur reklamējas šie: https://www.stemfootwear.com

  • eees eees

    Patīk Lindams komentārs :)
    Un es labāk bojāju savu veselību 10 stundas skrienot un jūtoties laimīga, nekā 10 stundas sēžot pie TV un īgni slēgājot kanālus un purpinot,ka tur neko labu nerāda, a ja tam klāt vēl pieliek popkornu, tad nu tas noteikti nebūs veselīgāk par skriešanu :)

  • Dzīvais, jā, eksistē dažnedažādāki tā saucamie pārejas tipa apavi, bet vienalga stereotipam (1:33) taisnība.

  • Turaids

    OreMan, kāpēc “pārejas tipa apavi”, varbūt kāds vēlas visu mūžu skriet ar “pufīgajiem” jeb tiem mārketinga populārajiem apaviem, kas visu stabilizē, kāds vēlas ar “pusminimālajiem”, bet kāds (kā tu) ar pavisam minimāliem vai basām kājām. Es atbalstu pusminimālos, kādi pusminimālie ir pieejami?

  • Nē, nu tas ir vienkārši nosaukums – pārejas tipa apavi jeb samazinātie apavi, varētu teikt. Vari meklēt pēc angliskā `reduced shoes`.

  • Minimus Zero līnija tiek pieskaitīta jau pie minimālajiem apaviem, jo tiem ir 0 mm papēža pacēlums. NB Minimus bija arī kaut kādi modeļi ar 4 mm pacēlumu un vairāk – tie jau būtu laikam saucamie par tikai vairāk vai mazāk reducētiem.

  • Stereotips stereotips

    tā gan ir. māžojoties rakstu “pilnīgi reducēti monstri”, bet svarīgākais bez plānās zolītes ir platuma izvēles iespējas, vienam NB modelim bija pat 5 dažādi pēdas priekšpuses platumi, gandrīz tas pats, kā pasūtīt kedas pie kurpnieka izmēram tieši uz kājas.

  • voļda valdis ņilovs

    Skaistas bildes,labs apraksts.
    Citreiz ir patīkami palasīt diskusijas par dažādām tēmām.
    Super komentāri:)

  • guncha guncha

    Dzīvais TV6 ir tāds dokumentālo filmu cikls “1000 veidu kā nomirt”, bet 100km skrējiens it kā netika pieminēts :),lai gan kādā brīdi nonāc līdz domai, cik tad īsti es varu noskriet vienā paņēmienā un tad sākas….:)

  • Dzīvais: manuprāt nekustīgs dzīvesveids ar sirds un asinsvadu slimībām noteikti ir nogalinaajis miljons reižu vairāk cilvēkus nekā maratons :) man personīgi no lēnas iešanas sāp kājas , tapēc uzskatu, ka tas man ir kaitīgi, tādēļ skrienu :D

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.