Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Berlīnes ainiņas

Pavasaris. Latvijā snieg. Gaisa temperatūra ap un zem nulles. Bet mēs dodamies uz siltākām zemēm izbaudīt pavasari. Šoreiz uz Berlīni.

Vēls ceturtdienas vakars. Autobuss. Daudz jautru un smaidošu cilvēku. Tātad vieta ir atrasta pareizā pie Vecās pasta ēkas. Tāds pustukšs autobuss izbrauc no Rīgas, lai pa „taisnāko” ceļu Rīga – Ventspils – Kuldīga – Saldus dotos Berlīnes virzienā. Plāns uz vakaru kārtībā. Pirmās ceļojuma stundas tiek pavadītas spēlējot kārtis, tad pļāpājot, tad jau guļot un Saldū visi iebrauc pusaizmiguši. Ar šo var teikt – ceļojums beidzot ir sācies. Ir nakts.

Nezinu cikos, bet agri no rīta Andris visus modina, jo pienācis laiks pauzei pie Polijas robežas. Urā varēs izlocīt kājas, jāatzīst, šogad autobuss tāds neērts pagadījies, maz vietas kājām un beņķi ar lāgā nevar atlocīt. Saelpojošies svaigo gaisu, pamodušies turpinām ceļu autobusā. Lielākam priekam autobusa pulkstenis tiek pieregulēts pēc vietējā laika, t.i., divas stundas mīnusā. Iedomājaties, tā jau ir kādi pusastoņi no rīta, bet te jau atkal pusseši. Ceļš aiziet vienā jautrībā. Sarunas, brokastis (arī cīņa, kuram tiks karstais ūdens), apkārtnes vērošana, gulēšana, pauze, sarunas, pusdienas/uzkodas, apkārtnes vērošana, gulēšana, pauze. Polija kā jau Polija. No nostāstiem dzirdēts, ka poļu satiksmes inspekcija mīl tūristu autobusus. Mēs nebijām izņēmums kā no filmas „Umeņa vse dokumenti porjadki”. Žēl, ka pārbaudes laikā mūs kā skrējējus nepalaida atpūsties blakus esošajā stadionā. Nākamreiz. Ceļš turpinās. Apkārtnes vērošana, gulēšana, pauze, sarunas, uzkodas, apkārtnes vērošana, instrukcija, gulēšana un pauze. Nav pat pagājušas 20 stundas, kad iebraucam Polijas pilsētā Pozdaņā.

Polija. Pozdaņa. Viesnīca. Forši divvietīgi numuriņi. Dažiem paveicās. Es ar Vizbulīti tiku palielā lux numurā. Fototapete ar ziedošu ābeles zaru pa visu sienu. Skaisti. Brīvais laiks. Mums vienīgā domā ir paēst, normāli. Citiem izskriet vakara treniņu, mēs pēc tam. Uzreiz var pateikt, ka pēc tam bija gulēt, gulēt, gulēt. Izstaigājam poļu lielveikalu tādu kā Maxima. Aprodam ar cenām. Tad atrodam ko ēst, jo a) nekas nav; b) nevaram izvēlēties no tā kas ir; c) nav nekā prātīga. Noskaidrojam, ka citi ēduši pie ķīniešiem. Nekas mums būs salāti. Aidā atpakaļ, pa mazākas nozīmes ceļu, kam nav trotuāra. Vakariņas un gulēt, gultā. Ideāli. Brokastis sešos no rīta. Burvīgi.

Ir jau taisnība, ka ar netīru autobusu pa Vāciju nevar braukt. Atpūšamies vienā no Polijas benzīntankiem. Izmatojot mūsdienu laikmeta priekšrocības noskaidrojam gan gaidāmo laiku Berlīnē, gan pašausmināmies par esošo ziemu Latvijā. Autobuss spīd un laistās. Robeža, autobānis. Ārā saulīte. Berlīne. Tālumā redzam trešo Berlīnes lidostu. Tur ir expo. Ēka ir milzīga, un norāžu daudzums iespaidīgs. Cauri lielajai uzgaidāmajai telpai, tad pa trepītēm augšā, pa labi. Tālāk pa gaiteni līdz galam. Trepītes uz leju ārā, garām milzīgam stadionam iekšā lielā hallē (iedomājies Ķīpsalas izstāžu zāles). Abas zāles pilnas ar tirgotājiem, dalībniekiem un pārējiem t.sk skrituļotājiem. Halles viņā galā ilgi gaidītie numuri. Katram dalībniekam svaigi izprintēti, čipu gan iedeva ar piebildi – nepazaudē. Tur pat ap stūri tiekam pie oranžiem adidas krekliņiem. Pārvarēju skopumu un expo iegādājos kompresijas stulmiņus pa 30€. Staigājot, pļāpājot arī pagāja atvēlētās trīs stundas. Citi uzkoda makaronus pa 4.90€ un atzina par labu esam. Tai pašā laikā notika bērnu sacensības skriešanā un skrituļošanā. Neapskaužu mazos. Nepietiek, ka Berlīne mūs lutināja ar vēju, bērnu startā pamatīgi lija. Sakāpuši autobusā secinām, ka kādam ir jaunas skriešanas kediņas, kādam jaunas ūziņas, bet kāds ir papildinājis enerģijas rezerves. Tā laimīgi un smaidīgi dodamies uz City Hostel Berlin, kuru tuvākās dienas sauksim par mājām. Ērti iekārtojamies vienā stāvā pa sešiem skrējējiem vienā istabiņā. Pirmais pārsteigums virtuves nav. Šī ziņa diez ko neiepriecina, jo paralēli atpūtai, pastaigai pa pilsētu ir jāatrod un jāiegādā pārtikas rezerves. Forši. Makaronus varēšu vest atpakaļ uz mājām vai arī zaļus grauzt tāpat. Otrā pārsteiguma nav. Tik vien, ka ārā pa brīžam līst un pūš stiprs vējš.

Gaitenī jūtama liela dunoņa un čalošana. Visi steidz iepazīt pilsētu, kurš ekskursijas veidā, kurš izskriet mazu pēcpusdienas riksīti. Mēs iesākumā četratā – es, Baiba, Gatis un Ingus dodamies meklēt Brandenburgas vārtus, kuriem rīt skriesim cauri. Tālāk Reihstāgs, protams, šeit, lai tiktu iekšā jauna kārtība. Nevis kā vienmēr jāstāv kilometru garās rindās, bet iepriekš internetā jāpiesakās. Kurš gan to varēja zināt. Žēl. Apskatām vareno ēku no ārpuses un dodamies tālāk. Visapkārt mazi suvenīru veikaliņi, viens liels BMW auto salons un visādas galerijas. Parkos zied narcises un pāris tulpes. Te arī Mākslas universitāte, krāmu tirdziņš, Berlīnes doms (baznīca) un TV tornis. 20minūtes rindā, 11€ par ieejas biļeti vēl pusstundas atpūta un ilgi gaidītais brauciens TV tornī ar 6m/s ir klāt. Skats no 203metru augstās skatu platformas ir iespaidīgs. Tā, te mēs rītā skriesim, te mēs šodien bijām. Un tur tālumā līst. Sāk krēslot, pilsēta izgaismojas. Skaisti. Vakariņām būs būt. Pārītis virtuļi un kafija aukstā laikā ir tieši laikā. Aiz mums paliek tumsā izgaismota Berlīne, bet paši dodamies atpakaļ, gatavoties rītdienai.

01.04.2012. Rīts. Ārā +8C, nedaudz apmācies, saulains laiks. Vējš ir nedaudz. Var teikt, ka ideāls laiks skriešanai. Gaitenī dzirdama rosība. Viss koridors modies agri, agri. Brokastis, nebeidzamas čalas, par to kā būs, kas būs, kā skries. Vēl brītiņš un visi saposušies skrienam drēbītēs un apkrāvušies ar expo maisiņiem mīņājās ārpusē. Kopbilde. Metro. Pāris pieturas, tad jau klāt Alexanderplatz un visi izspurdz ārā. Viens aiz otra bariņā, dodamies starta virzienā. Tualetes. Karogs kā atpazīšanās zīme pa priekšu. Izlienam cauri starta koridoriem, atrodam labāko saules apspīdēto vietu pie kino. Tās tagad būs mūsu pirms starta „mājas”. Lieki piebilst, ka mēs esam daudz, skaļi, jautri un neviltoti piesaistām fotogrāfu uzmanību. Iesildīšanās, saģērbšanās, gatavošanās, pirms starta sarunas, fotografēšanās. Cilvēku pūļi visos virzienos, gan virzienā uz mantu glabātuvi, gan uz starta koridoriem. Mēs arī nododam mantas katrs savā lielajā furgonā. Es palieku ar fotoaparātu rokās, jo ļoti gribās starta bildi ar lielo pūli. Izbaudīšu pusmaratonu, plānotais finiša laiks – trīs stundās vajadzētu iekļauties. Uz startu roku rokā dodamies visi kopā – es, Vizbulīte, Ingrīda, Guna, Marina un Jānis. Vēlāk paliekam četratā. Mums citi koridori B un C. Tuvāk startam pūlis paliek lielāks. Atrodam C sektoru, izspraucamies līdz pat norobežojošai lentei, čalojam. Gaidām startu.

Starts. Tikai 7 minūtes pēc starta šāviena, līdz arī mēs šķērsojam starta līniju. Visur kur skaties daudz, daudz skrējēju. Pirmais līkums, taisnīte. Pirmajā kilometrā paskrienam garām TV tornim. Otrajā Berlīnes domam (baznīcai) virzāmies tālāk pa Karl-Liebknecht ielu līdz pat Brandenburgas vārtiem. Visu laiku apkārt ir skrējēju pūlis. Ik pa brītiņam mainām trajektoriju. Skrienu kopā ar Gunu, jo Vizbulīte un Ingrīda palika skriet lēnāk, savā tempā jau pašā sākumā. Ik pa brītiņam uzmetot aci pulkstenim konstatēju, ka skrienam ap 5:15min/km. Neierasti ātri, bet tik viegli skrienas. Nolemjam neko nemainīt un skriet vien tālāk tādā pat tempā. Tā paskrēja pirmie 5km. Klāt pirmais dzeršanas punkts – piedāvājumā ūdens un tēja. Visu laiku abās trases malās atbalstītāji. Ar plakātiem, svilpītēm, bungām. Forši. Ap astoto kilometru garām paskrien Juris. Drīz trase maina virzienu, sākas mazi līkumiņi. Parādās bruģītis. Tik nodomājam, kā pa to bruģi skrituļotāji aiznesās pāri. Gods, kam gods brīdinošās zīmes par virzienu/pagriezienu bija. Neliels iekalniņš uz augšu. Tēja. 10km noskrieti 00:52:14. Abas nobrīnāmies, kad pēdējo reizi tik ātri skrējām. Neatceras. Protams, šaurākās vietās skriet vairs nav komfortabli, bet tas tikai uz īsu mirkli, jo pēc brītiņa visi atkal izretojas. Pārmaiņas pēc iedodu savu fotoaparātu Gunai, lai nobildē arī mani skrienot. Tai pašā laikā izpelnāmies skatītāju atbalstu, jo visi kā viens Gunai sauc, lai beidz fotografēt un skrien. Pa ceļam apskatam biznesa rajonu, pāris ievērojams vietas, Zoodārzu ielas kreisajā pusē, vairākas baznīcas, Bmw māju. Kilometri tik rit uz priekšu. Līdz beigām tikai 5km, jau? Ceļā satiekam un uzmundrinām Baibu. Urā dzeršanas punkts. Viena ūdens glāzīte uz galvas, tējas glāzīte vēderā. Ir labi. Gunai jūtams sagurums. Nedaudz samazinām tempu. Tikai nedaudz. Ap 17km pametu kompāniju, turpinu tālāk savā tempā. Ir tik forši atkal apdzīt dalībnieku pūļus, jo tev ātrums beigās vēl ir. Jā kādam vēl rodas šaubas tad trase ir praktiski plakana. Paiet 17km, 18km, izskrienu cauri Čārlija čekpointam, aplūkoju Berlīnes mūra daļu. Skrienu tālāk. Paliek grūtāk. Galvā mēģinu izrēķināt cik daudz laika nepieciešamas, lai tiktu līdz finišam, vai šādā ātrumā skrienot ir iespējams paveikt neiespējamo. Pulsometrs rāda par 7minūtēm vairāk (atceramies startu) līdz ar to rēķināšana ir daudzreiz interesantāka. Pēdējais divdesmitais kilometrs. Plata, plata iela. Skrējēji izpretojušies pa visu brauktuvi. Ceļš nedaudz iet uz leju un pie sevis domāju vēl tikai nedaudz un būšu galā. Varbūt neskriet tik ātri? Bet finišs ir tepat ar roku sasniedzams aiz stūra. 21km un astīte, finiša spurts. Rezultāts 1h52min33sek. Precīzu laiku gan uzzinu tikai pēc finiša laika iegrafēšanas medaļā. Spēciņš izbeidzās. Noliecos, lai atpūstos. Tai pat brīdī palīgi apjautājas vai viss kārtībā, vai ārstu nevajag. Nē, nē. Man tik elpa jāatgūst. Soļojot tālāk pa koridoru pūlis paliek aizvien biezāks un biezāks. Vispirms tieku pie plēves, tad medaļas, tad seko ūdens galdi, banānu kastes, tēja un pašās beigās vācu bezalkoholiskais alus. Pa ausu galam atceros, ka jāatdod čips. Pirms starta mūsējie izteicās, ka neviens tev viņu nost neņems. Čipu atdošanas sistēma vienkārša, pats noņem, un pats atrodi cilvēku ar spaini, kur ar basketbola cienīgu metienu iemest savu čipu. Taisnvirziena kustība līdz mantu glabātuvei. 7€ par laika un vārda iegravēšanu medaļā. Vēl viena rinda un tev uz vietas izprintē diplomiņu. Patīkami. Satikšanās vietu mainīt nedrīkst. Pie kino pretī kafejnīcai Maskava, jautri čalo pārējie skrējēji. Par to kā gāja trasē, ko redzēja, kāds finiša laiks, vai personiskais. Personiskais bija. Uzlaboju Briseles laiku par 6sekundēm. Uz šo jautājumu atbildi gan Berlīnē nezināju, jo kurš gan atceras tādus sīkumus kā sekundes. Bildēšanās. Pārējo sagaidīšana. Staipīšanās. Ģērbšanās. kopīga došanās mājup.

Atkārtos pilsētas apmeklējums. Īsti vairs nevar pateikt, kas pāris stundas atpakaļ šeit notika. Pirmā un galvenā doma, dodoties pilsētas virzienā, ir atrast labu pusdienu/vakariņu vietu. Pirms tam gan vietējā lielveikalā tiek iepirktas skriešanas zeķītes un zemeņu piens. Atpakaļ ceļā nespējam atturēties (vispār jau mūs ievilka iekšā) un pusdienojam kebaba restorānā. Smieklu un jautrības netrūka. Vismaz mums piecām noteikti. Garšīgi. Atvadāmies no jautrajiem viesmīļiem un dodamies apskatīt TV torni no apakšas, ceļojošo lāci, vienu no pilsētas lielajām ielām no otras puses. Ceļojot un meklējot īsāko ceļu mājup nonākam pie Franču doma (baznīcas). Mazajā parciņā zied ķirši. Skaisti. Drīz arī mājās. Atvelkam elpu. Tieši šobrīd novērtēju, cik labi ir gulēt divstāvu gultas pirmajā stāvā. Nekur nav jākāpj. Apciemojam pārējos vienā no istabiņām, kur notiek pēc pusmaratona tusiņš. Jautrība un smiekli dzirdami gaitenī. Tāpat nolemjam vēlāk kopistiski doties uz Berlīnes pusmaratona afterpāry. Šeit jāsaka, ka naksnīga pastaiga pa Berlīni bija forša. Gan maldīšanās turpceļā īstā ceļa meklēšanā, gan atpakaļ ceļā izgaismoto Postdamerplatz un Berlīnes mūra fragmentu. Pats tusiņš bija nekāds. Maza, mazītiņa zālīte 9.stāvā ar skatu uz pilsētu. Aizgājām, uzbraucām augšā, apskatījāmies un aizgājām. Pa vienu eiro iepirkām rītdienas avīzi ar visiem rezultātiem. Prieciņš. Vakariņas istabiņā un somu krāmēšana.

Pēdējā diena, kā jau visas iesākās agri, ar brokastīm. Tad braucienu autobusā līdz A20 lielveikalam (pusotra Alfa) un 3h pastaigu tur. Tā uz mājām ceļo veļas pulveris, kafija un saldumi (kur tad bez tiem). Uzkodai pa 2€ nopirku ļoti garšīgu bageti ar vistu. Un beidzot ilgi gaidītais pārbrauciens atpakaļ uz Poliju, Pozdaņu. Iekārtojamies viesnīcā. Šoreiz visiem iedalītas mazās istabiņas. Pastaiga līdz tuvējam lielveikalam, jo ļoti, ļoti gribas ēst, bet kaut ko siltu. Jautrība sākas kafejnīcā, kur pārdevējas nekādi nevar izstāstīt mums, kas ir par ~7 un 20 zlotiem pusdienu piedāvājumā. Mūsu piedāvātās – angļu, krievu, vācu un latviešu valodas izbrāķē. Saliekot visu uz šķīvja un tiekot līdz kasei, secinām, ka pa 20 naudiņām var ļoti garšīgi un daudz paēst. Krāmē cik gribi un ko gribi. Gunai ar Vizbulīti ilgi gaidītā kafija saldajā. Pārtikas veikala apskate, jo priekšā nogurdinošs 24h ceļš autobusā. Pārtikas iepirkšana. Pēc tam neiztrūkstoša kārtējo reizi somas krāmēšana. Gulēt. Brokastis, protams, ka agri no rīta jeb ap sešiem.

Šeit ir īstais brīdis atcerēties, cik ērts ir autobuss, cik labi ir gulēt autobusā, cik forši ir lasīt vai minēt mīklas autobusā, cik skanīgas sarunas ir autobusā. Tā arī paiet ceļš, tā arī sagaidām pirmo pieturu nakts maršrutā – Saldus, tad Kuldīga, Ventspils un Rīga. Izturīgākie Rīgā ieradās 4:30 no rīta. Ar atgriešanos – Rīgā apmācies laiks, -5C, auksts.

Nobeiguma vietā. Šādi braucieni ir lieliska iespēja apvienot lietderīgo ar patīkamo. Pusmaratona noskriešanu un pilsētas apskati. Braucieniem piemīt sava burvība – forša kompānija un tusiņš 24h+ autobusā. Pats svarīgākais otro pavasari pēc kārtas aizbēgt no Latvijas ziemas uz saulainākām zemēm. Pēc Polijas, Latvijas veikalos ir grūti aprast ar cenām, jo gribas visu dalīt ar seši.

Viens komentārs rakstam Berlīnes ainiņas

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.