Biedriem

Komanda piedalās

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Priekuļu trail 2014

20140928_154122_1

Kad kārtējais kalnu skrējiens ir pagājis un no tā ir palikušas vairs tikai atmiņas, atmiņas un vēlreiz atmiņas, laiks jauniem piedzīvojumiem. Tāpēc Priekuļu trail jau kopš pirmā gada ir ieņēmis stabilu vietu: „Jābrauc” kategorijā. Šogad organizatori parūpējušies, ka arī dāmas var skriet 24km. Izvērtējot visus plusus un mīnusus tiek pieņemts lēmums par labu 24km ne 12km distanci. Pa visu naudu. Un 12km jau divreiz skrieti.

Vēl braucot uz Priekuļiem Līvai smejos, ka varbūt tomēr 12km jāskrien, jo nav ko mocīties četrus apļus. Arī stāvot rindā šī doma pavīd. Bet brīdī, kad reģistratūrā prasa kāds numurs viss plāns aizmirstas un tieku pie garās distances numura. Vairs neko. Līdz startam 40minūtes. Neiztrūkstoši VIP apartamenti, pirms starta sarunas. Visi plāno skriet lēnām un prātīgi. Es arī. Steigties jau nav kur. Iespējams vienīgas sacensības, kur tiesnesis visus aicina nostāties pie starta līnijas, jo visi ērti nostājušies atstatus aiz tā un pļāpā.

Pirmais aplis. Neliela starta burzma līdz tiek atrasts optimālais temps. Dalībnieku daudz, bērni pa priekšu. Tiem jau tikai 6km. Pirmais kāpums aiz pļavas ņemams, šaurā taciņa uz leju iepriecinoša, apkārt koki rudens krāsās. Tad jau atkal uz augšu. Apdzinu vienu dāmu, kura pēc kāda laika sāka tracināt, jo par katru cenu vajadzēja skriet man pa priekšu, lai gan temps nedaudz lēnāks kā man, bet tas bija tikai laika jautājums līdz asfaltam… Pirmais trases tiesnesis. Taciņa augšup, starp maziem bērziņiem. Lejā, ar līkumu, nedaudz dublīši, improvizēti bērzu stumbra tiltiņi, mīksts segums. Ilgi gaidītais asfalts. Visapkārt daudz dalībnieki. Andrē saka, ka sekos man kā ēna. Karsti. Varbūt nevajadzēja vilkt garo kreklu, jo vēl ir dzeršanas soma un lielais dalībnieka numurs. Asfalts augšup. Taciņa augšup. Lēzenā skrienama, stāvāka arī skrienama/tipināma. Otrais trases tiesnesis. Elpa. Aidā, lejā. Pagrieziens, plata skrienama taka. Vēl viens pagrieziens. Tā, kaut kur bija jābūt gājēju pārejai. Labajā pusē var dzirdēt šoseju. Kalniņš uz leju. Mmm, sēnes. Ass līkums ar palēcienu uz leju un augšā. Ir. Gājēju pārēja. Tas nozīmē, ka pirmā cilpa tūlīt beigsies. Nedaudz pa taciņu, augšup un atkal uz asfalta atvilkt elpu.

_MG_0191

Tiešām četri apļi? Tiešām? Sāku kalt plānu, ka četrus apļus nē. Divus gan. Nav ko tik daudz mocīties. Un vispār vakar bija duatlons. Vakarā teātris. Nav ko mocīties. Un galu, galā DNF arī nav slikts, jo būs 12km noskrieti.

Otrā cilpa. Sākums augšup ir skrienams. Tālāk gan vieglāk ātri uztipināt. Trešais trases tiesnesis. Nē. Pēc nākamā apļa, finišā. Aiz līkuma lejā. Runā, ka šeit esot slapjš. Redzu, ka ir nedaudz stāvs un dubļains uz leju, bet bērziņš labi noder, kur pieturēties. Augšā pa stāvo dubļaino arī var tikt. Lēnām uztipināms. Piemirsās, ka tālāk ir vēl lēzens un uz augšu. Jau redzu līkumu, kur jāskrien uz leju. Nekā. Nepareizi sarēķināju. Ir. Ceturtais trases tiesnesis. Tagad tikai uz leju. Mīksts, foršs, skrienams segums. Kājas pašas uz leju nes. Labi, lejā ir nedaudz mitrs, bet tas tāpēc, ka šeit ir kaut kādi avoti. Tik viegli skrienas. Priekša redzama starta/finiša zona. Komentētājs teic, ka pirmā dāma ir tālu, otrā arī un, ka Dace ir stabili trešajā vietā. Man pienākas ceturtā vai piektā vieta. Interesanti. Tēja mani pagaidām neinteresē, jo sistēma vēl pietiekami smaga. Redzu tikai Daci ieskrienam pļavā.

_MG_0369

Otrais aplis. Skrienas viegli. Bet doma par finišu pēc šī apļa kļūst ar vien reālāka un reālāka. Ar šo apli sākas – apdzen nūjotājus. Daži tika apdzīti vienā un tai pašā vietā vairākkārt, bija arī pavisam, pavisam maziņi. Tikusi līdz otrajam tiesnesim doma par viss ir tik skaidra, ka prāts top līksms. Jā, ir grūti, bet šodien ir vieglāk skriet nekā iepriekšējās reizes pēc Jūrmalas pusītes. Apdzīt nevienu arī neizdodas. Andrē, arī jau apļa sākumā aizskrējis. Lēnām uztipinu augšā otrajā cilpā, pie sevis domāju, kā atlikušo sistēmas dzērienu mājas pārliešu, finišā atpūtīšos, sagaidīšu Līvu finišā, ja būs pirtiņa pasēdēšu tajā (aiz kalniņa kūpēja dūmi, tas tiesa)… Tas bija līdz brīdim, kad ieraudzīju priekšā Daci ar otru meiteni un Andrē skrienam. Kā viņas šeit? Viņām taču bija jābūt man tālu priekšā. Tagad apdzīt nav prata darbs, vēl divi apļi. Un komentētājs runāja, ka Dace ir trešā! Ar visām šīm domām paskrēju garām. Noskrēju lejā. Nē, es trešā nevar būt. Tagad stāties ārā arī būtu neprāts, bet skriet Dacei pa priekšu ir vēl lielāks neprāts. Ceru, ka komentētājs pastāstīs reālo stāvokli trasē. Nekā. Dzirdu tikai „kalniem pāri, citi kalni būs…”. Daci manu drošā attālumā jeb stadiona otrā pusē. Maz.

Trešais aplis. Kamēr plakans tikmēr turpinu iesākot tempu. Pie sevis domāju, ka kaut kas nav pareizi. Nekas ir vēl divi apļi. Lielākoties sanāk apdzīt tikai nūjotājus. Arī kādu skrējēju – vīru. Lēzeni – stāvajos kalniņos cenšos uztipināt, tomēr vieglāk uzsākt skriet nekā pēc iešanas. Trešais tiesnesis. Aiz viņa jau kuro reizi pārlieku čipu, kurš īsti negrib turēties uz kājas un kā vēlāk izrādīsies būs pamatīgi noberzis kājas aizmuguri. Uz leju skrienot visas domas pazūd. Te garām aiznesas Uldis – pirmais no puišiem. Uzjautāju, kur Dace, jo šī doma mani neliek mierā. Kādus 100 metrus metrus aiz tevis. Tik tuvu! Opā. Lai jau. Aiz asā līkuma nemanu, tātad tomēr tālāk. Otrā cilpa. Šeit ir skrienams, prātoju. Kājas lēnām un neatlaidīgi sāk izteikt savu protestu pret skriešanu. Vairs neko. Brīžiem prātoju par to trešo vietu. Nē, tā nevar būt. Ceturtais trases tiesnesis kā vienmēr uzmundrina. Priecājos, ka apļa beigas iet uz leju un uz finišu ir viegls solis.

10719319_10204663464764029_129284659_n

Ceturtais aplis. Izmisīgi ceru kaut ko sadzirdēt par stāvokli trasē, bet dzirdu kā komentē par finišētājiem, nūjotājiem un par Daci, kas ir trešajā vietā. Neko vairs nesaprotu. Pļavā pēkšņi parādās vējš. Vismaz vairs nav karsti. Paskrienu garām Emīlam. Šis teic, ka šodien skrien lēnām. Es it kā arī savā tempā. Emīls vēl pajautāja vai nav man pa ātru uzņemtais temps un, ko esmu salietojusies. Noraustīju plecus – nezinu. Kaut kā viegli skrējās pa taisnīti. Prom biju. Uzsaucu nūjotāju dāmām, lai palaiž. Un pa kalnu augšup prom mežā. Pēdējais aplis, kā jau pēdējais aplis. Grūti. Kājas katru augšup izjūt ar dubultu sparu. Redzu priekšā skrienam kādu oranžā kreklā. Visi kalni kāpjami, gandrīz. Un te priekšā soļo Artūrs. No aizmugures nosauc, ka esmu kāda otrā vai trešā. Laikam jāsāk beidzot ticēt. Un, ka priekšā ir divi čaļi, bet meitene viņiem vismaz 1 minūti priekšā. Uz ko atbildu, ka man viņu nenoķert… Gājēju pāreja. Taciņa pilna ar nūjotājiem, šoreiz distancē nevienu reizi nedzirdēju, ka kāds dziedātu, kā arī redzu vairākus skrējējus. Ne tikai divus. Tas oranžā arī netālu. Asfalts.

Pieskrienu klāt un man pajauta vai Lauma? Jā. Es esmu Raitis. Mēs kopā mačojāmies Madonas lietū. O, jā atceros to „burvīgo” slēpojumu, kad finišā apgalvoju, ka sports nav priekš manis. Līdz otrai cilpai skrienam kopā. Cik es esmu laimīga, ka man ir sistēma, jo tagad tik ļoti gribas dzert. Bet brīžiem nepamet doma, ka ja nu izdzeru pēdējo (ir pieredze pēdējā kalnu skrējienā Šveices pusē), bet līdz finišam vēl nedaudz. Šis kalns nav skrienams. Nestāstiet. Vairs nav. Uzrāpoju. Sapņoju par finišu. Apdzenu vēl kādu sagurušu skrējēju. Apdzenu arī meiteni pa apli. Lejā. Tiltiņš. Dubļu kalniņš jau ir noslidināts. Prātoju kā nūjotāji šeit tiktu augšā, ja viņiem šeit ietu trase. Šeit arī nevar uzskriet. Tā līdz tam līkumam un tad būs ceļš, bet tur jāskrien. Lēnām, prātīgi, skrienu. Līkums. Un tad nepilnus metrus 100 priekšā ieraudzīju meiteni. Nevar būt. Teorētiski varu noķert. Bet te iet uz augšu. Spēki mani pametuši. Prātoju, ka pēc tam  ir uz leju un, ja skrien, ko kājas nes un pa taisni, tad varbūt izdodas. Kā tad. Viņa pirms līkuma atskatījās. Bet varbūt vēl kādu apdzenu? Skrienot lejā pietuvojos līdz metriem 20. Nevar saprast. Jau kādi 10 metri starp mums, bet līdz finišam vismaz 500m. Raitis uzsauc – Saņemies! Cenšos pietuvoties, bet spēks ir tik cik ir. Ātrums abām pieaug. Nu jā. Viņa ņem nost jostas somu. Apdzīt, diezgan bezcerīgi. Tā arī finišā ieskrienu 10sekundes aiz viņas. Sagādājot pārsteigumu komentētajam, jo protokols visus apļus nerādījos kā trešā. Nezinu kā būtu, ja būtu. Ja pēdējo apli augšup būtu uztipinājusi un pēc tam arī, tad iespējams mūsu tikšanās būtu ātrāk notikusi un lejā no kalna skrietu plecu pie pleca un finišs būtu savādāks. Finišs – 2h33min21sek.

Tēja, tēja, tēja. Ceturtā vieta ierodas 10 minūtes pēc manis. Emīls arī. Un, jā. Man bija plāns izstāties, pavisam reāls plāns. Dace pēcāk noteica, ka es aizgāju garām kā stāvošai. Uz ko izstāstīju tā brīža plānu par finišu pēc otrā apļa.

10653513_792215064153198_1001539757413001649_n

Nobeiguma vietā. Pasmaidīju par sevi, jo tā jau runā, ka netiešā veidā izteiktās vēlēšanās mēdz piepildīties. Pagājušajā gadā (2013) skatoties apbalvošanu izteicos, ka es arī pirmajā gadā (2012) būtu gribējusi tādu skaistu medaļu.

25 komentāri rakstam Priekuļu trail 2014

  • ai-jucis ai-jucis

    Tu esi riktīgs ātrais skrējējs!!!

  • Hiēna essnee

    Aaa, tāda intriga, kad lasa! Pazīstama tā sajūta, ka varbūt spīd pirmais trijnieks, bet varbūt arī nē. Tas ir nežēlīgi:)

  • Lauma Lauma

    Tur pat nebija intriga. Tur bija reāls plāns, kas izgāzās! Kā es smejos 3.v no 2.v atšķiras tikai ar medaļas aukliņas krāsu un vietu diplomā.

  • in

    Šite nedod visiem medaļas?

  • Jaa- sheit medaljas tikai pirmajam trijniekam katraa vecuma grupaa..
    Man arii patiik Priekuljos skriet,jo tas suunu mezhs ir fantastisks :)
    Trase etshkjiriibaa no SKM ir vairaak skrienama nekaa raapojama :D.. Un,ja veel buutu shogad pirtinja paaris stundas agraak iekurinaata,tad vispaar gandriiz ideaals skreejeejpasaakums :)

    Apsveicu,Lauma,ar medalju- labs naak ar gaisiishanu un neatlaidiibu ;)

    Kas tur bija ar to sievieshu vecuma grupu sadaliijumu? Cieniijamaaka vecuma sievieteem bija jaaskrien 12km,lai savaa vecuma grupaa vareetu par medaljaam ciiniities vai kaa?

  • dot dot

    Par €3 vēl medaļu katram? :D

  • dot dot

    Druupij, šogad dāmām 24km bija viena kopēja vecuma grupa. Ja būs daudz dāmu 24km distancē, varbūt nākamgad ieviesīs S40 un S50 grupas.

  • Lasma3 Lasma3

    Izdzīvoju līdzi Tavu skrējienu. Sacensību assumiņš Tev ir :) Prieks lasīt!

  • Hiēna essnee

    dot, nemaz nesmejies – esmu bijusi sacensībās par 1 latu, kur dod katram:)

  • flower flower

    Jā Druupij, lai cīnītos par medaļām, bija jābūt pieticīgākām, nevis jāskrien par visu naudu vai arī jāskrien ātrāk. Pirmajā gadā man izdevās noskriet pirmajai kopvērtējumā, taču to nepamanīja, jo kā jau tas parasti ir, ka jaunākie ir ātrāki, tad uz S40 grupu sarakstos pat nepaskatījās :))
    Kāpēc tad šogad skrēju garo distanci? ;) 1) labs treniņš priekš SKM 2) kalnu skrējienu reitings 3) beidzot atgūta sajūta, ka tomēr varu paskriet. Man jau bija kādu laiku riktīgā skrienamdepresija iestājusies.
    Vispār viens no TOP skrējieniem šogad.

  • Tad sanaaca dilemmaa skriet 24km kalnu skreejienu reitingam, vai 12km,lai buutu atsevishkjs veerteejums savaa vecuma grupaa?
    Ja taa,tad pienjeemi kalnu karalienes cieniigu leemumu :)

  • flower flower

    Nu līdz karalienei man vēl tālu, bet dažus patīkamus blakusefektus jau minēju. Šodien Zilo kalnu krosā arī izdevās rezultātu uzlabot

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Ļoti dzīvs apraksts. Rudenīgi smaržīgs. Paldies, ka padalījies ar sajūtām!

  • bro bro

    Ļoti aizraujošs apraksts. Nākamgad jāpamēģina :)

    Lauma, malacis, nokapāji līdz galam!! Nez, kā Tu skrien dienās, kad nedomā par izstāšanos ;DD

  • Lauma Lauma

    Apmēram tāpat. Tikai izbaudu skrējienu bez visām šīm domām.

  • Imants A. Imants A.

    Gājēju pārbrauktuve.

  • Inta Amoliņa Inta Amoliņa

    Skrējēju pārbrauktuve…

  • Trakais Trakais

    It is Pārskrietuve.

  • Rozamunde Rozamunde

    Ja brauc mašīnas,tad pārlēktuve.

  • Man ļoti patika. Izrādās, Lauma arī reizēm plāno nohaltūrēt. Bet Tevī ir liels cīnītāja spars, uzvarētāja gēns. Ne katram tāds ir. Apbrīnoju.

  • es skrienu

    Es noskrēju 12 km. Mērķis nebija dabūt medaļu, bet gan vairāk notestēt sevi “Vai es to spēšu?”. Mani nemaz neuztrauc-kam tika medaļas? un kāpēc? Gandarījuma sajūta ļoti liela, tas laikam pats galvenais. Par samaksu,tā bija simboliska; trase forša, laiks pasakains, pasākuma vadītājs superīgs! Tikai un vienīgi pozitīvas emocijas. Duupij, tevi aizskāra, ka S40 un S50 sievietes tika pie medaļām? Es atkal uz viņām skatos ar apbrīnu, cieņu, respektu, jo es nezinu, vai savos 50, 60 vēl skriešu un izskatīšos tik labi.

  • dot dot

    Tieši otrādi – S40 un S50 dāmas skrēja 24km un netika pie medāļiem, jo visas bija vienā lielā SE (elites) vecuma grupā.

  • Es arii uz S40 un S60 skatos ar apbriinu, tieshi taadeelj nedaudz skumji, ka vairums no vinjaam netika pie medaljaam..

  • es skrienu

    Es atvainojos, druupij, nesapratāmies:)) Sievietes, kuras skrēja 12km, tika pie medaļam. Starp citu, S50 grupas pārstāve noskrēja ātrāk par mani un par sevi krietni jaunākajām konkurentēm, ieskrienot otrai.Trešais 1947 gadā dzimušais vīrietis. Kas par krampi!Apsveicu!
    Protams, ļoti žēl, ka 24km sievietes pēc 35 tika atstātas bez ievērības. Visiem jauku nedēļas nogali! Tiksimies nākošgad Priekuļos. Paldies organizatoriem par jauko pasākumu!

  • Andres

    Lauma, esi “a hard 10″ sportaa…labs apraksts, apsveicu !

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.