Divus gadus biju braukusi uz Vilkaču maratonu kā līdzjutēja un biju visai pārliecināta, ka arī šogad 25. jūliju pavadīšu Spīganu kalnā, kaitinoši uzmundrinot dalībniekus. Taču tad atnāca pandēmija un izjauca šos plānus. Kad tika atceltas visas manas ārzemju ultras un tapa skaidrs, ka lielos kalnus šogad redzēšu vien instagram, nepavisam nevajadzēja daudz, lai mani sakūdītu pārtraukt Vilkaču maratona boikotu, un visai drīz biju atrodama dalībnieku sarakstā.
Tālāk atlika tikai gatavoties. Te gan vērts pakāpties pāris mēnešus atpakaļ, jo gatavošanās Vilkacim nesākās brīdī, kad pieteicos sacensībām. Pēc visai katastrofālas sezonas pagājušogad, rudenī galvenais mērķis bija tikt vaļā no visām traumām un atgūt labu pašsajūtu un ritmu. Drīz vien treniņiem pievienojās arī sporta zāle un svaru cilāšana, un pavasari sagaidīju lieliskā formā. Pandēmijas sākums gan nedaudz izsita no ritma, jo vajadzēja pierast pie jaunās rutīnas, tai skaitā strādāšanas no mājām darbā, kas kļuvis krietni intensīvāks, nomainīt dzīvesvietu un vēl tikt galā ar pēkšņi uzradušos traumu, kas gan bija vairāk kaitinoša nekā traucējoša. Ja ar pirmajiem faktoriem bija visai vienkārši tikt galā, tad ar to pēdējo tiku galā vien jūnijā un tāpat brīžam šaubījos, vai pilnībā.
Es patiesi izbaudīju gatavošanos Vilkacim. Pirmkārt, trase man jau bija iemīļota, jo ir tuvākais reljefs, kad esmu Engurē un ar prieku izmantoju katru izdevību tur uzskriet. Pirms Vilkača pavadīju tur daudz laika – sākumā teicu, ka esmu noskrējusi 22 apļus, taču atradu vēl divus, kas nozīmē, ka kopā noriņķoti apmēram 77km ar +3800m. Nopietnākais treniņš bija jūlija sākumā, kad veicu 7 apļus un īpašu uzmanību pievērsu uztura testēšanai. Tajā dienā gan īpaši labi nejutos, tāpēc motivēju sevi sakot, ka esmu veikusi sacensību pēdējos 7 apļus un lielai daļai īstā skrējiena vajadzētu būt vieglākai. Otrkārt, es jutu, ka Vilkacis varētu būt kas tāds, ko veicu arī individuāli, ja nu ierobežojumi neatļauj sacensībām notikt, tāpēc nebija šaubas par to, vai ir vērts tā gatavoties.
Ko es ieguvu no tā, ka biju pavadījusi trasē tik daudz laika? Es pārzināju katru trases centimetru un varēju galvā to vizualizēt. Vēl nedēļu pirms Vilkača devos uz trasi, lai noslīpētu detaļas un atrastu labākās trajektorijas, speciāli izskrienot variantus, ko parasti neskrēju, lai tikai būtu droša, ka esmu atradusi labāko variantu. Taču lielākais ieguvums bija tas, ka sacensību laikā man nevajadzēja tērēt enerģiju lēmumu pieņemšanai. Proti, man bija pilnīgi skaidrs, kuros kāpumos es skrienu, kur es pāreju soļos un tieši kurā vietā man no iešanas atkal jāsāk skriet, un es nebiju gatava ielaisties nekādās diskusijās ar sevi par to, vai man gribas skriet Āžu kalnā vai negribas. Ja man galvā tas bija atzīmēts kā skrienamais posms, tad tur bija jāskrien! Tā kā zināju, cik daudz laika man vajag viena apļa veikšanai, varēju sagatavot precīzu kaujas plānu sacensībām – ko ēst, dzert, darīt pēc katra apļa. Uzrakstīju plānu arī uz lapas un paņēmu līdzi uz sacensībām, lai vajadzības gadījumā ir špikeris.
Mērķis man bija tikai viens: turēt apļu laikus 21-24 minūšu robežās. Nekas cits – ne vieta kopvērtējumā, ne finiša laiks. Es pat nebiju sarēķinājusi, kādu finiša laiku varētu dot šādi apļu laiki. Zināju, ka realizējot šādu stabilitāti, viss pārējais sakārtosies pats. Protams, mērķis bez konkrētiem soļiem, kā to sasniegt, ir tikai cerības. Lai izskrietu apļus šajos laikos, būtībā nekas sarežģīts jāizdara nebija – jāskrien tur, kur vajag skriet, un jākāpj tur, kur jākāpj. Lai nenovērstu uzmanību no būtiskā, pateicu sev, ka koncentrēšos tikai uz sacensībām, īpaši starta/finiša zonā, jo zinu, ka tur ir viegli pavilkties līdzi jautrībai un līdz ar to arī lēmumam, ka aliņš taču ir foršāk nekā apļošana… Nekā nebūs! Šo sacensību atslēgas vārdi bija klātbūtne, fokuss un gatavība sacensties.
Jo tuvāk nāca 25. jūlijs, jo spēcīgāk izjutu vispārēju sacensību trūkumu. Ja pati par savām spējām jutos visai pārliecināta, lielāko uztraukumu deva tas, ka jau bija aizmirsušās tādas lietas kā, piemēram, ko tad īsti vajag līdzi uz sacensībām. Galu galā sacensību centrā ierados ar milzu somu, gatava ikvienam scenārijam. Šķiet, ka pat sniegs mani nepārsteigtu. Vēl zināms uztraukums bija par to, kā būs skriet barā, jo mūžību tas nav darīts un ik pa laikam atcerējos par talantu pabeigt sacensības to pirmajos 2km, bet arī ar šādām domām tiku galā, kas tikai stiprināja pārliecību, ka esmu daudz labākā izejas punktā nekā pirms gada. Klātbūtne, fokuss, gatavība.
Roka uz pulsa, tpfu, pulksteņa pāris mirkļus pirms starta
Nu tad beidzot ir tikts līdz pašai skriešanai. Ieņemu vietu pašā pirmajā rindā, un tagad gribas pasmaidīt, ka jau no paša sākuma gribēju parādīt savus nodomus, taču patiesais iemesls tam bija daudz praktiskāks – gribēju, lai starta burzmā man priekšā ir pēc iespējas mazāk cilvēku, kas pavisam burtiski maisītos pa kājām. Skaidrs, ka startā entuziasms visiem sit augstu vilni, tādēļ kopā ar šo lēmumu nāk risks pamatīgi pārķert startu. Risks, ko biju gatava uzņemties, jo biju ar Vilkaci sadraudzējusies, lai zinātu, kādā intensitātē jāskrien.
Jau pirmajos metros ir atgriezusies sacensību sajūta. Priekšā džeki sarunājas līdz viens saka, ka parunāsies finišā, aiz muguras čalo Linda. Skrienu savā ritmā, bet jūtu, ka aiz muguras ir bars, kas gaida pirmo izdevību apdzīt. Pirmajā noskrējienā Brālītis rāda meistarklasi, Spīganu kalnā man blakus ir Linda, un esmu pielikusi soli pirms pati to apzinos. Viss šis rezultējas tajā, ka pirmajā aplī esmu kādu minūti priekšā savam grafikam. Lai arī sajūtas ir lieliskas, zinu, ka vajag turēt sevi stingrākos rāmjos, ko apstiprina arī Daiņa zīme nepārķert. Šajā brīdī nolemju, ka fokuss man nozīmēs arī to, ka pēc iespējas nereaģēšu uz līdzjutējiem. Es viņus redzu, es viņus dzirdu, es viņus bezgala novērtēju un no viņiem uzlādējos, bet izvēlos koncentrēties tikai un vienīgi uz skriešanu.
Spīganu kalns šogad neierasti kluss
Lai arī nākamajos apļos fiziski viss ir perfekti, tieši sākumdaļa ir visgrūtākā psiholoģiski. Visai daudz un bez iemesla skatos pār plecu, liekas, ka cīnos ar to, ka trasē ir arī citi, kas nav piedzīvots mēnešiem. Vairākus apļus noskrienu ar Miku cieši aiz muguras, kas dažbrīd ir ārkārtīgi kaitinoši, un neviens no mums negrasās mainīt tempu. Gandrīz vai ar atvieglojumu pienāk piektais aplis, kad Miks beidzot atraujas. Mērķis nemainīgi ir un paliek stabili apļu laiki, tāpēc šāds notikums man ir vienaldzīgs. Es pat nenojaušu, kurā pozīcijā esmu, pat nedomāju to jautāt, kā arī nespēju saņemties pateikt atbalstītājiem, ka mani vispār neinteresē pārsvars pār Lindu, ko viņi tik cītīgi sauc katrā starpfinišā.
Jau pirmajos apļos sajutu, ka uztura plānam nepieciešamas nelielas korekcijas. Nedaudz palielināju vienā reizē apēstās želejas daudzumu, biežāk dzēru sāls tabletes un ķēros pie apelsīniem. Viss galvenokārt tāpēc, ka bija sutīgāks kā sākumā likās. Te jāsaka milzīgs paldies Dainai par lielisko atbalstu. Katrā aplī mani sagaidīja uzpildīta pudele, ko atlika tikai paķert un skriet tālāk. Arī izvēle sagādāt savu ūdeni un kolu bija ērta un ietaupīja nervus, jo nevajadzēja mēģināt izcīnīt vietu pie labumu galda un vēl atrast savu glāzi. Šad tad gan tāpat kāds pamanījās nostāties priekšā manai kastei, taču mana mērķtiecība vienmēr uzvarēja.
Visas manas domas par Krampju kalnu skaidri nolasāmas
Vidusdaļa nekā īpaši atmiņā palikusi nav. Joprojām viss pēc plāna. Mērķi izpildu, autopilotā veicu trasi, nedomāju par to, cik apļi palikuši. Sestā apļa vidū pirmo reizi saprotu, ka ir pavisam reāli izskriet zem piecām stundām. Tajā brīdī gandrīz iesmejos. Kā gan es neesmu iedomājusies šo izrēķināt jau iepriekš!? Šis svaigais motivācijas malks ir tieši laikā, jo neiztikt bez brīžiem, kad Krampju kalnā jau kuro reizi sev jautāju, kāpēc es to daru un kādēļ vispār jāskrien ultras. Kopumā gan ar filozofēšanu daudz nenodarbojos, par ko liels paldies neatslābstošajam fokusam uz nākamajiem dažiem soļiem.
Pacilājošā sajūta pieauga ar katru apli. Sāku apdzīt aizvien vairāk optimistu, kuru entuziasms sākumā bija lielāks par manējo, un tā ir lieliska sajūta. Jūtot, ka finišs lēnām tuvojas, ir vieglāk saņemties turēt tempu. 9. aplī gan pieļauju savu pirmo un vienīgo rupjo kļūdu, uz taisnes aizķeroties aiz saknes un knapi paglābjot sevi no kritiena ar divu pirkstu atspērienu no zemes. Pirms mēnešā šādā epizodē roka bija aizņemta, un paklupšana rezultējās ar izsmērēšanos pilnā garumā pa zemi, tāpēc pasmaidu, ka tiku cauri vien ar izbīli. Rezultātā gan kāja savilkta, mugura savilkta, bet ko nu vairs. Pie pirmās izdevības iedzeru sāls tableti, lai palīdzētu sev saglabāt uzmanību. Šis kalpo kā lielisks atgādinājums sev, ka finišs būs tikai tad, kad pabeigšu 13. apli.
Uz beigām atbalsts ir nepārspējams, un es nerunāju tikai par līdzjutējiem trases malā. Saņemu fantastiskus uzmundrinājumus no daudziem, kam paskrienu garām trasē. Es nevarētu izskaitīt, cik reizes tieku nosaukta par Raķeti, un dzirdu kādu sakām, ka izskatos stipra. Kā šis ceļ spārnos! Es pati arī jūtos stipra, un dzirdēt apstiprinājumu no malas ir neaprakstāmi. Tas nav kā pusklibam, nomocītam censonim teikt, ka viņš izskatās labi, lai gan visiem ir skaidrs, ka tie ir meli. Atbalsts novirza domas no fiziskajām neērtībām. Tizluma brīdī savilktais augšstilbs kļūst aizvien sāpīgāks, savu kulmināciju katru reizi sasniedzot Krampju kalnā, taču tiek atlaists pārskrējienos. Iesāpas arī vecā draudzene pēda, taču šīs ir pazīstamas sajūtas un līdz sacensību beigām ir tik maz laika palicis, ka no kādas pretsāpju ripas tāpat nebūtu jēgas. Viss šis diskomforts motivē neatslābt, jo viss ir pavisam vienkārši – ātrāk skriešu, ātrāk finišēšu, ātrāk dzeršu alu. Ja parasti sapņoju par aukstu kolu, šajā skrējienā vairāk par visu kārojās aukstu alu. Pie Spīganu kalna vairākas reizes skatījos uz alu, bet vienmēr paķēru kolu. Visam savs laiks.
#noķerAndri
Kad Spīganu kalnā apdzinu Ģirtu Dakšu, pirmo reizi apzinājos, ka esmu labā pozīcijā. 11. aplī man priekšā bija palicis tikai Jānis, Andris un Konstantīns, kuru nemaz nepamanīju, kā apdzenu starpfinišā, jo tad jau visi bija ieslēguši #noķerAndri un ziņoja, ka mums starpā ir vien 2 minūtes. Bāc, šim scenārijam es nebiju gatava. Skaidrs, ka izdarāms tas ir. Tik maza starpība nozīmē tikai to, ka vienam no mums ir grūti, un tā neesmu es. Tajā pašā laikā pilnīgi iztēlojos kā, mani ieraugot, Andris izspēlē Džokera kārti un atstāj mani bezcerīgi aiz muguras. Iespējams, līdz galam tomēr nenoticēju, ka to varu izdarīt, taču nolēmu, ka izdarīšu labāko, ko varu, un tad jau redzēs, kas no tā sanāks. Rezultātā pēdējie divi apļi ir visātrākie starp visiem dalībniekiem. Priekšpēdējā aplī gan vēl pastrīdos ar kādu skrējēju, jo man liekas, ka esmu 4. vietā, bet viņš mani pārliecina, ka kļūdos. Kad sāku pēdējo apli, dzirdu skaļu Andra uzmundrinājumu, kas liek vēl vairāk kāpināt intensitāti, jo trenera norādījumiem taču jāklausa! Šajā brīdī gan saprotu, ka arī šoreiz viņš izspruks no Zanēm, kas apstiprinās brīdī, kad Krampju kalna pakājē redzu viņu strauji tuvojamies Spīganu kalnam.
Pēdējais aplis ir bauda. Zināt, ka katru kalnu veicu pēdējo reizi. Gandarījums, ka mērķis ir realizēts. Pārliecība, ka esmu spēcīga, bet šī ne tuvu nav manu spēju robeža. Ticība, ka arī meiča varētu šo uzvarēt. Vienīgā bēda bija par to, ka aizmirsu pateikt, lai sagaida mani ar aukstu alu. Tomēr tas nemazina prieku, ar kādu ieskrienu finišā, jo gandrīz divus gadus esmu strādājusi, lai sagaidītu šādu dienu, un tas ir bijis tā vērts. Labāku pjedestālu, ar ko dalīt šo prieku, nevaru vēlēties – Supervaroņu virzītājkomanda ar kopīgiem radurakstiem. Kaut kas tajā Alūksnē ir!
Finišs. 4:52:11
Manuprāt, bija vairāki iemesli, kas palīdzēja man sasniegt un pat pārsniegt ekspektācijas par savu sniegumu. Protams, fiziskā sagatavotība ir pamatu pamats, taču uzvarošie faktori noteikti bija rūpība, ar ko piegāju šīm sacensībām. Vēl nevieniem mačiem nebiju gatavojusies tik cītīgi un noslīpējot visu līdz sīkākajām niansēm. Trases pārzināšana, skaidrs mērķis, konkrētas darbības, kas jāizpilda specifiskos brīžos trasē un starpfinišā, gatavība dažādām situācijām un problēmu risināšana vēl pirms tās ir sākušas traucēt. Es ietaupīju daudz enerģijas, pieņemot lēmumus vēl pirms sacensībām. Lai arī skrēju pati, man ir spēcīga komanda – Andris, kurš sagatavo, Daina, kurai bija lieliska debija atbalsta komandā, un viss Tabors un kuplais Supervaroņu pulks, kas tic un atbalsta. Un ikvienam, kurš uzmundrināja, pateica labu vārdu, uzrakstīja komentāru, uzspieda sirsniņu/īkšķīti vai kā citādi atbalstīja – paldies!
Lai arī sākotnēji esmu paredzējis sezonu noslēgt oktobra beigās ASV, ķibeles ar potīti un daži citi nedaudz pozitīvāki notikumi liek man pārdomāt, un izlemju sezonu piebeigt tepat dzimtenē, skrienot Siguldas Kalnu Maratonu.
Tiklīdz uzzinu, kāda būs trase, dodos to izpētīt, un pēc dažiem veiksmīgiem treniņiem tajā ir skaidrs, ka mērķi jāuzstāda augsti. SKM šajā gadā ir arī Latvijas čempionāts, un tas nozīmē spēcīgu konkurenci. Uz to šoreiz nekoncentrējos. Tā vietā izvirzu sev mērķi noskriet zem 6h, bet, jo tuvāk nāk sacensības, jo pārāk viegls šis mērķis sāk šķist. No treniņos piedzīvotā nojaušu, ka 5:40 vai 5:45 būs ļoti grūti sasniedzams, bet tomēr gribas riskēt un beigās izvēlos vidusceļu. Vakarā pirms sacensībām, saliekot kopā plānu pa trases etapiem, man sanāk 5:50, un pie tā arī nolemju turēties.
Skriešana 5:50 robežās nozīmē apļu laikus 0:05 (Ziediņam); 1:10; 1:42; 1:42; 1:11. Plāns, kur nav paredzēts ātruma kritums, ir izveidots apzināti, šādi mēģināšu sevi trenēt skriet ilgstoši augstā intensitātē, viena no lietām, kas man biežāk nesanāk, nekā sanāk, bet, kuru uztrenējot, ultru pasaulē var sasniegt ļoti daudz.
Riekstu blice pirms starta
Pirmais aplis
1.aplis
Distance: 15km
Laiks distancē:
KP0 -> KP1
1. Andris Ronimoiss 1:12:46
1. Andris Ronimoiss 1:12:46
2. Artūrs Vadzis 1:18:10; +5:24
2. Artūrs Vadzis 1:18:10; +5:24
3. Pēteris Grīviņš 1:19:13; +6:27
3. Pēteris Grīviņš 1:19:13; +6:27
Ziediņa pakājē sāku mierīgi un bez skriešanas. Jau pirmajos metros man priekšā aizskrien daudzi, bet arī ar visu nesteigšanos līdz augšai tieku kā astotais no visiem 70km distances veicējiem. Ilgi šajā pozīcijā neesmu un, tiklīdz esam noskrējuši lejā pa Pilsētas trasi un nonākam uz takas, kas ved gar Gaujas krastu, man priekšā ir tikai 2 dalībnieki no 35km distances. Vienu no tiem, Jāni Kūmu, esmu paredzējis pirmajos divos apļos izmantot kā tempa turētāju. Vispirms gan viņš ir jānoķer un to izdaru vien tad, kad pieskrienam pie Kordes kalna.
Šeit neloloju nekādas cerības par skriešanu un jau no pirmajiem stāvajiem metriem kāpju. Ja par Jāņa tikšanu man līdzi uz taisnes un noskrējienos nešaubos, tad par kāpumiem esmu nedaudz bažīgs, bet par laimi Kordes kalnā ātrums mums sakrīt, un augšā nonākam kopā. Netālu no mums ir vēl viens 35km distances skrējējs, kuram kāds no atbalstītājiem piedāvā padzerties un citas ekstras, bet mēs ar Jāni vienbalsīgi norūcam: “Palīdzība nav atļauta!”
Kordes kalns vienmēr ir trenēts pretējā virzienā, tāpēc ir nedaudz kaitinoši skriet lejā pa lēzeno, bet kokiem piegāzto taku. Šeit Jānim aiz manas muguras ir garlaicīgi, jo šķēršļu skriešanā vienmēr esmu bijis vājš, taču, būdams pieklājīgs, garām viņš man neskrien.
Līdz Kaķīškalnam skrienam kopā, bet, tiklīdz sākās kāpums, saprotu, ka nekāda kopīgā skriešana nesanāks, jo Jānis no manis nedaudz atpaliek. Arī uz taisnes viņš mani nenoķer un pie Ķeizarkrēsla nonāku viens. Skriešana lejup no Ķeizarkrēsla ir pirmais riebīgais noskrējiens. Uz kāpnēm šeit kāpt nedrīkst, jo tās ir nejēgā slidenas, bet maliņas blakus kāpnēm ir pašauras un vēl neiemīdītas. Ļoti nesteidzos un lejā nonāku bez problēmām.
Arī kāpums uz Laurenču skolu un noskrējiens aiz slēpošanas trases aizrit bez lieliem pārdzīvojumiem un, sasniedzot 5.8km esošo laika ņemšanas ierīci, redzu, ka esmu priekšā savam grafikam 2 minūtes. Nav slikts sākums!
Jau skrienot pa taisno gabalu līdz Kājinieku tiltam, labi redzu, ka Jānis jau ir krietni iepalicis, bet savas distances skrējējus vairs neredzu. Pēdējo reizi viņus redzēju Kaķīškalnā, bet Jāni pēdējo reizi redzu brīdī, kad esmu pārskrējis pāri Kājinieku tiltam. Jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka atlikušie 65 kilometri man būs jāveic vienam un vienīgās cīņas būs ar sevi un pulksteni.
Pa taisnēm iet ātri
Kāpumu aiz Kājinieku tilta pieveicu skrienot, bet pie sevis nedaudz sāku satraukties, jo nerodas sajūta, ka šādi varēšu darīt vēl trīs reizes. Nolemju, ka šeit vienkārši sevi kārtīgi jāmotivē un nākamajos apļos ir jādara viss, lai te skrietu.
Skriešana pa balkona mulčas taku ir nomācoša. It kā nekā grūta te nav, bet segums ir nedaudz mīksts un kājām tas nepatīk. Lai arī tie ir tikai divi kilometri, realitātē tas posms liekas garāks, un man tas nepatīk nevienā no apļiem.
Visinteresantākais noskrējiens seko pēc balkona noskriešanas brīdī, kad pie Mednieku namiņa ir jāpagriežas pa labi lejup. Speru šeit pirmos soļus un saprotu, ka esmu uz slidotavas. Katra kāja aiziet savā virzienā, bet savācos. Atlikušo noskrējienu mēģinu stingri turēties blakus kāpnēm, bet viegli tas nav, jo vieta ir šaura un nedaudz mežonīga.
Ticis galā ar kāpnēm, esmu nonācis pļaviņā, kur ir dzeršanas punkts. Lepni paskrienu tam garām un mirkli vēlāk jau cītīgi kāpju pa kāpnēm atpakaļ augšā uz balkonu. Šīs ir vienīgās nopietnās kāpnes visā aplī un šoreiz man tās problēmas nesagādā.
Vēl mirkli vēlāk esmu uz Vecā Serpentīna un šeit lejā lidoju labā tempā. Līdz šim uz taisnēm esmu vilcis 3:40min/km ātrumā, bet šeit izdodas vēl ātrāk un šeit arī sasniedzu ātrāko kilometru visā trasē 3:30min/km.
Gaujas tilts un jau atkal esmu pie Ziediņa. No augšas līdzjutēji mani sveic un es, lai arī ļoti nesteidzoties, ātri uzkāpju augšā. 1:12:46 un ar prieku varu secināt, ka esmu 2 minūtes priekšā grafikam.
Otrais aplis
2.aplis
Distance: 20km
Laiks distancē:
KP1 -> KP2
1. Andris Ronimoiss 2:54:00
1. Andris Ronimoiss 1:41:14
2. Artūrs Vadzis 3:13:38; +19:38
2. Kristaps Magone 1:54:14; +13:00
3. Pēteris Grīviņš 3:13:47; +19:47
3. Pēteris Grīviņš 1:54:34; +13:20
Otrais aplis sākās ar aizķeršanos, Lelde nav pareizi sapratusi manas norādes, un palieku bez sāls tabletes. Par laimi šādiem gadījumiem esmu gatavs, un sāls man ir arī līdzi somā. Apēdu to tikai Kordes kalnā, jo līdz tam īsti laika šādai nodarbei nav. Joprojām turos labā tempā, bet, kāpjot Kordes kalnā, parādās pirmās pazīmes par nepatikšanām. Augšā neiet tik viegli, kā gribētos, un lielais stāvums ļoti piedzen ikrus.
Neskatoties uz to, ka pirms Kaķīša ir jāstājās, lai aizšņorētu vienu no apaviem, tempu neesmu zaudējis un Laurenču laika ņemšanas vietā esmu priekšā savam grafikam 2.5minūtes. Arī uz sekojošajām taisnēm tempu izdodas noturēt tādu pašu kā pirmajā aplī, un kāpums pēc Kājinieku tilta, lai arī ne bez grūtībām, tiek pieveikts skrienot.
Kāpnēs, kas ved no Mednieku namiņa uz dzeršanas punktu, atkārtojas pirmā apļā scenārijs. Pirmos soļus levitēju, bet pēc tam turos blakus kāpnēm. Otrajā aplī taciņa blakus kāpnēm ir kļuvusi plašāka un skriet ir vieglāk.
Dzeršanas punktam atkal skrienu garām neapstājoties, bet uz kāpnēm, kas ved atpakaļ uz balkonu, šoreiz iet vieglāk. Ja pirmajā aplī kāpšana augšā šeit bija kārtīga spolēšanās, tad tagad vairāki simti skrējēju, kas šeit ir gājuši pāri, kāpnes ir nodubļojuši un tas saķeri padara krietni vien labāku.
Ieskrienot ekstra cilpā, kas jāveic tikai otrajā un trešajā aplī, pamanu, ka atšņorējies arī otrs skriešanas apavs. Taisni vēl noskrienu tāpat, bet pirms sekojošā kāpuma apstājos un sašņorējos.
Pats kāpums man nepatīk. Tas nav ne īsti stāvs, ne grūts, bet man kaut kā nepadodas. Vietām šeit prasītos pēc skriešanas, bet man neizdodas kājas pierunāt uz šādu rīcību. Ticis augšā, atkal esmu vietās, kur var kārtīgi paskriet. Temps turas labs un līdz Vikmestes gravai, kur sākās jau kārtējais kāpums, nonāku ātri. Esmu priecīgs, ka šī daļa ir garām, jo pa ceļam šeit ir vairākas privātmājas un, esot pirmajam, uzrauties uz suni šeit ir vislabākās izredzes.
Kārtējo reizi gatavojoties Ziediņam
Arī ar sekojošajiem kāpumiem un dubļaino noskrējienu tieku galā viegli un jau atkal tuvojos Ziediņam. Šeit trauksmes zvani iezvanās otreiz. Kalnā augšā tieku salīdzinoši ātri, bet tas galīgi nenāk viegli un, nonācis augšā, nolemju apstāties, lai kārtīgāk iestiprinātos. Tieku gan pie sāls, gan kolas, gan apelsīniem. Nevarētu teikt, ka ļoti gribas skriet, bet dažas minūtes atpūsties, ceļos un dodos trešajā aplī. Ieskrienot kontrolpunktā, esmu trīs minūtes priekšā savam grafikam un, lai arī nedaudz no sava pārsvara esmu zaudējis, mērķis joprojām ir sasniedzams.
Trešais aplis
3.aplis
Distance: 20km
Laiks distancē:
KP2 -> KP3
1. Andris Ronimoiss 4:49:14
1. Andris Ronimoiss 1:55:14
2. Kristaps Magone 5:23:51; +34:37
2. Kristaps Magone 2:07:19; +12:05
3. Artūrs Vadzis 5:28:31; +39:17
3. Anete Švilpe 2:08:52; +13:38
Arī trešā apļa sākums ir cienīgs. Taisnē gar Gauju joprojām spēju noturēt tempu zem 4min/km un, lai arī tas vairs tik viegli nenāk, nav arī tā, ka galīgi mirstamais klāt.
Nonācis uz Kordes kāpuma, dabūju vēlreiz kārtīgi iekšā. Nu jau augšā iet pavisam lēnām, un man ir kārtīgi jāpiespiežas, lai neapstātos kustībā uz priekšu. Veicis sekojošo noskrējienu, joprojām neesmu atguvies un nolemju par labu zaļās pieturas pauzei. Tā nedaudz palīdz, esmu atguvies un atkal raiti kustos, bet Kaķīškalnā augšā atkal iet ļoti smagi.
Nonācis Laurenču laika ņemšanas vietā, zinu, ka esmu minūti aiz grafika, un zinu, ka saņemties, lai zaudēto atgūtu, būs ļoti, ļoti grūti. Arī taisnēs pirms Kājinieku tilta pamanu, ka temps ir krities ievērojami un tagad kustos vien 4:10min/km robežās, lai arī iepriekš te skrēju 20 sekundes ātrāk.
Pēdējais lūzuma punkts ir kāpumā aiz Kājinieku tilta. Pieskrienu pie tā un aizmirstu visas sevis motivēšanas metodes, un tā vietā, lai sāktu tajā skriet augšā, es pāreju soļos.
Nonācis augšā, es vēl kādu mirkli nespēju saņemties skriešanai, bet tad beidzot aiziet, un balkonu veicu pieklājīgā ātrumā. Diemžēl bez apstāšanās skriet nespēju un te novēroju interesantu parādību. Man ir divi ātrumi – vai nu es eju, vai nu es skrienu uz 4:00min/km. Kāda velna pēc es nevaru atrast kādu vidusceļu un noskriet visu?
Arī trešajā aplī kāpnes no Mednieku namiņa ir ar ekstrēmiem pirmajiem soļiem, bet, nonācis dzeršanas punktā, es šoreiz apstājos. Padzeros gan kolu, gan ūdeni un galīgi negribu steigties prom. Fonā Juris mēģina mūs kopā iemūžināt selfijā un, lai arī es neesmu ļoti atvērts piedāvājumam, kadrā tomēr tieku.
Kāpnes atpakaļ uz balkonu ir elle. Sākumā kāpju kā ierasts, bet ātri vien jūtu, ka vienu no augšstilbiem man sāk vilkt krampī. Nedaudz nometu tempu, bet tā vietā, lai paliktu labāk, pēc mirkļa pievienojas otrs. Pilnai laimei kāpnes ir pilnas ar tiem, kas atpaliek par apli, un tas nozīmē, ka kāpņu nomīdītā un neslidenā daļa ir aizņemta un man pārsvarā ir jākāpj pa slideno daļu – krampjiem tas nepalīdz.
Nonācis augšā, saņemu komentāru no kādas skrējējas. Viņa teic, ka reiz esot prasījusi kaimiņam, vai Ronimoiss arī šādās vietās skrien? Tagad viņa zinot atbildi. Pretī tik norūcu, ka Ronimoiss šodien ir švaks un nu jau ne tikai uz stāvām kāpnēm neskrien.
Paiet pāris metri, kamēr atjēdzos, tomēr pēc mirkļa atsāku skriešanu un lejā pa serpentīnu pēdējo reizi šajā trasē sasniedzu kilometru zem 4:00min/km. Tiesa, uz taisnes atkal neiet viegli un jāiegulda ļoti daudz spēka, lai nepārietu soļos.
Kāpums aiz Gūtmaņa alas šajā aplī liekas vēl riebīgāks. Sākot to kāpt, man priekšā mani pamana kāds tūristu puika, kurš, mani ieraudzījis, metās bēgt. Es pat nespēju pasmaidīt, gan jau izskatos kā sūds, un puika baidās, ka tas ir lipīgi.
Krimuldas daļā kāds no mašīnas aizmugures dala kolas. Man nepiedāvā un es arī neņemtu, bet no saviem atbalstītājiem, kas ik pa laikam trasē mani uzmundrina, uzzinu, ka tuvākajiem sekotājiem esmu priekšā 26 minūtes. Tas man ir svarīgi. Ja pirmajos apļos negribēju neko dzirdēt par savu pārsvaru, tad brīdī, kad salūzu, man tas pēkšņi kļuva ļoti aktuāli un tagad ir prieks, ka pārsvars ir liels. Skaidrs, ka ar savu plānu vairs īsti necīnos un tagad vienīgais mērķis ir palicis finišēt pirmajam.
Vikmestes gravā satieku vairākas pazīstamas sejas, ko izdodas apdzīt par apli. Uz viņu un citu skrējēju uzmundrinājumiem reaģēju vāji un labākajā gadījumā paldies pasaku pēc kārtīgas aiztures. Abi Vikmestes kāpumi gan man nesagādā ļoti lielas problēmas un, lai arī tie nav tik ātri kā pirmajā reizē, daudz laika te nezaudēju un drīz jau tuvojos Ziediņam.
Vēl tālu?
Augšā uzvelkos ievērojami lēnāk kā iepriekšējās reizēs, bet, nonācis kontrolpunktā, tieku pie ierastā komplekta. Šoreiz iet prom gribas vēl mazāk un kontrolpunktā pavadu vairākas minūtes. No grafika atpalieku 10 minūtes, aiz muguras tuvākais sekotājs pēc pēdējām ziņām ir 28 minūtes, un tas viss galīgi nemotivē kustēties. Labā ziņa, ka palikuši vien nieka 15 kilometri, un tos jau nu man vajadzētu spēt pievarēt.
Ceturtais aplis
4.aplis
Distance: 15km
Laiks distancē:
KP3 -> KP4
1. Andris Ronimoiss 6:18:31
1. Andris Ronimoiss 1:29:17
2. Kristaps Magone 6:59:33; +41:02
2. Ainārs Kumpiņš 1:29:35; +0:18
3. Pēteris Grīviņš 7:09:35; +51:04
3. Kristaps Magone 1:35:42; 6:25
3. Dainis Limanāns 7:09:35; +51:04
Pārsteidzošā kārtā taisne gar Gauju man atkal padodas labi un temps atkal tuvojas 4min/km. Ilgi, protams, šie prieki nav, jo tuvojās stulbā Korde, un tur mans rumpis jau dzied pavisam skumju dziesmu. Liekas, ka stāvu uz vietas, man tas dubļu pikucis ir riktīgi apnicis.
Līdzīgi mokos augšā arī Kaķīškalnā. Šeit pamanos arī izlīdzēt Tarzāna darbiniekiem. Viens no tiem man lejā palūdz uznest augšā atslēgas un es savā apjukumā piekrītu. Puika gan noteikti nenojauš, ka es savā nogurumā neesmu gatavs veikt nevienu lieku soli, bet, par laimi, persona, kas augšā atslēgas gaida, to saprot un nedaudz panāk man pretī.
Kāpjot augšā uz Laurenču skolu, mani Facebook live materiālā noķer Mareks. Galīgi nav vēlmes ne runāties, ne filmēties un uz jautājumu, kā jūtos, es atbildu tikai ar vienu burtu – D.
Klunkurēju uz priekšu kā nu vien sanāk un pēdējo reizi cienīgu kilometra tempu uzrādu pirms Kājinieku tilta. Visu šo taisni gribas pāriet soļos, bet brīnumainā kārtā spēju sevi nomotivēt to nedarīt. Jau sākot ceturto apli, esmu izdomājis sistēmu, kā es sapratīšu, vai man izdosies noturēt pirmo vietu. Es mēģināšu noskriet pēc iespējas vairāk kvalitatīvus kilometrus. Tā, piemēram, pirmais gar Gauju – ieskaitīts, nākamais pirms Kordes – ieskaitīts, Korde – neieskaitīts! Jo vairāk kvalitatīvo, jo labākas izredzes.
Tajā pašā laikā saprotu, ka gandrīz pusstundas pārsvars ir liels un ir brīži, kad sevi nomotivēt nesanāk. Kāpums pēc Kājinieku tilta ir nejēgā lēns un es pārvietojos līdzīgā tempā kā tie, kurus apdzenu par apli. Uz sekojošās taisnes es atkal atraujos, bet skaidrs, ka citiem ir grūti tikt līdzi manai taktikai – skrien uz 4:00min/km vai slāj kā lamzaks.
Noskrējienā pēc Mednieku namiņa iegūstu vēl vienu neieskaitīto kilometru. Ticis gandrīz lejā, paslīdu uz kāda no viltus pakāpieniem, noliekos uz dibena un abi augšstilbi atkal ir krampī. Tūristi uz mani skatās lielām acīm, bet es, cītīgi lamādamies, mēģinu atgūt spēju kustēties.
Protams, ka piestāju arī dzeršanas punktā. Kārtīgi nočammājos un tikai tad dodos pretim pēdējiem 4 kilometriem. Jau kādu laiku esmu dzinies pakaļ Ievai un ar kaunu jāatzīst, ka sekojošajās kāpnēs viņa ir ātrāka. Jau ceru, ka viņa paspēs iesprukt ekstra cilpā un man viņa nebūs jāapdzen, bet uz Serpentīna mūsu ātrumi atšķirās pārāk ievērojami. Viņa smaida. Vai nav nejauki? Cerams, ka ne par manu neģīmi.
Taisnes līdz Ziediņam pēkšņi ir kļuvušas tūristu pilnas. Skaidrs, ka tādā vidē ļoti lielu vājumu parādīt nevar un, cik nu spēju, es skriedams lavierēju starp viņiem. Nonācis jau pavisam tuvu Ziediņam, es nedaudz pastaigāju, lai pietiktu spēka pēdējam kāpumam. Tagad liekas smieklīgi, bet pirms mačiem vizualizēju, kā pēdējo Ziediņu uzskriešu. Pirmie pieci metri man pat izdodas, bet tad saprotu, ka nafig, un pāreju soļos.
Viss ir labi, līdz pēkšņi vairs nav. Kopš pēdējā dzeršanas punkta neesmu dzēris, man pēkšņi ir karsti, man pēkšņi sāk griezties galva un es saprotu, ka es esmu nepatikšanās. Tempu nometu pavisam. Labi apzinos, ka sevis spiešana var novest pie atslēgšanās un tas pēdējā kalnā varētu būt diezgan skumjš skats. Nekāds priecīgs gan arī nesanāk. Brīžiem apstājos, lai nenorubītos, un jau laicīgi ziņoju uz augšu, ka man vajadzēs ūdeni. Nonācis augšā, knapi pārveļos pāri finiša līnijai un, pat nesaņēmis medaļu, metos zālītē atpūsties.
Finišs
Pēc
Nākamās minūtes nav skaistas. Kārtīgi sadzeros šķidrumus, nedaudz paguļu, bet pēc tam, kad nolemju, ka esmu gatavs doties uz dušām, dažus soļus vēlāk esmu uz visām četrām un pirmo reizi savā skriešanas pieredzē, atbrīvojos no vēdera satura. Izlemjam par ātro mašīnas apmeklēšanu, kur, lai arī neko ļoti daudz neizdara, diezgan ātri paliek labāk. Tiesa, nelabumu sajūta saglabājās līdz pat pirmdienai.
Kas nogāja greizi? To, protams, ir grūti tā konkrēti noteikt. Temps pirmajos apļos bija tiešām augsts, un es jau no starta gāju uz pilnu banku. Temperatūra, lai arī bija vien padsmit grādi, bija krietni vien augstāka kā visas iepriekšējās dienas, un es ilgu daļu no trases noskrēju ar cimdiem un rociņām un attiecīgi nedaudz pārkarsu. Arī ūdens trūkums ir iespējamais faktors. Ja pirmajā aplī atgriezos Ziediņā ar pusizdzertu pudeli, tad nākamajos apļos ūdens beidzās attiecīgi 2km, 3km un 4km pirms beigām. Tas nozīmē, ka pēdējā aplī 11km esmu izdzēris 0.5l ūdens, bet ar to ķermenim ir bijis par maz. Te, protams, uzreiz iespējama otra galējība, iespējams, ka ūdens bija par daudz un tas izdzina ārā nepieciešamos sāļus, kurus, lai arī es uzņēmu, iespējams bija par maz. Lai vai kā, laba mācība gan par to, ka nedrīkst pārvērtēt savus spēkus un tiekties pēc rezultāta, kas lielā mērā ir nereāls. Tāpat arī šis bija labs atgādinājums, ka dažas ietaupītas minūtes startā parasti noved pie daudzām pazaudētām minūtēm finišā.
3. un 4. aplis vs 1. un 2. aplis
1. Anete Švilpe +8:04
2. Ainārs Kumpiņš +9:52
3. Igors Trofimenko +13:30
16. Andris Ronimoiss +30:31
Lai nepabeigtu uz skumjas nots, jāatzīmē, ka es vienalga esmu lepns Latvijas čempions. Tiesa, tāds, kurš guvis vērtīgas mācības, ko paņemt līdzi uz nākamajiem startiem.
Par to, ka startēšu CCC izlemju jau pāris minūtes pēc tam, kad esmu finišējis 2017. gada CCC versiju. Esmu parādījis labu sniegumu, kā rezultātā esmu ticis pie 19. vietas. It kā nav slikti, tomēr apzinos, ka varu krietni labāk un vēlos to pierādīt. Sagatavošanās periodu mēģinu veidot līdzīgu kā pirms veiksmīgās Madeiras, bet ne viss iet kā plānots. Jūniju un jūliju, pēc tam, kad divreiz esmu izmežģījis potīti, pavadu pusklibs. Ļoti daudz treniņus neizlaižu, bet uz kārtīgām takām šī iemesla dēļ uzkāpju gaužām reti, un arī garie treniņi, pateicoties pamatīgam diskomfortam no ilgās slodzes, no plāna pazūd. Tad, kad potīti jau esmu saārstējis, sāpe pāriet uz pēdu, un šeit mani glābj tikai mana fizioterapeita Harija meistarība. Tikai piecas nedēļas pirms CCC beidzot varu teikt, ka varu trenēties uz 100% un mēģinu saglābt, ko vien spēju.
Līdzīgi kā pirms Madeiras, man ir paredzēti kontrolmači. Madeirai šim nolūkam kalpoja Parīzes Eco Trail, bet šoreiz tā vietā ir 60km skrējiens Montreux Trail Festival Šveicē. Šeit gūstu labu informāciju par to, kas jāuzlabo, jo 5 nedēļas pirms CCC ir skaidrs, ka esmu briesmīgā formā. Nākamās nedēļas cītīgi strādāju pie savām vājajām vietām un 3 nedēļas pirms CCC, 50km garajā Chudy Wawzryniec trasē Polijā, esmu krietni labākā līmenī. Madeiras formu tā arī nesasniedzu. Vadoties pēc ātruma treniņiem, rēķinu, ka savas 10 minūtes uz 100km šobrīd esmu lēnāks tikai uz ātruma rēķina vien. Noteikti klāt vēl jārēķina kādas 10minūtes dēļ baiļu faktora, kas parādās noskrējienos, kur īpaši gribas taupīt potīti. Kopā tas ir daudz, bet, ņemot vērā visas vasaras ķibeles un to, ka sezonas otrajā pusē nekad neesmu bijis ļoti spēcīgs, tie man ir apmierinoši zaudējumi – es tāpat esmu ciešami spēcīgs!
Šamonī krietnā grupā ierodamies sešas dienas pirms starta. Pie augstuma man šoreiz nav jāpierod, jo mēneša laikā divreiz esmu bijis kalnos un ar augstuma slimībām tiku galā jau Montrē. Neskatoties uz to, turpmākās dienas tiek pavadītas kalnos un, kā jau ierasts, plānotais atpūtas periods nav pārāk ar atpūtu bagāts. Regulāra kļūda, bet tūristu sevī nogalināt ir grūti.
Tūrists ar atbalsta komandu
Starta rītā jāceļās jau pirms sešiem. Paēdu putru un 6:30 jau sēžu autobusā, kas mani aizvedīs uz startu. Dažas minūtes pēc tam, kad autobuss ir sācis kustēties, es esmu glauni atlūzis un pamostos tikai tad, kad autobuss ir apstājies starta pilsētā Courmayeur, kas atrodās otrā Monblāna pusē. Ja es nebūtu skrējējs, es noteikti būtu profesionāls gulētājs. Sacensību pieredze šeit ir nākusi tikai par labu, esmu mierīgs un lieki enerģiju stresojot netērēju.
KP0 Courmayeur – KP1 Refuge Bertone 14.9km
Distance: 14.9km; augstummetri: 1490; Posms ietver kāpumu. Sākumā pa asfaltu, beigu daļa pa takām un ļoti stāva. Tad, kad kāpums pieveikts, pārsvarā vienkāršs noskrējiens līdz kontrolpunktam.
Laiks distancē:
KP0 -> KP1
1. Min Qi 1:38:38
1. Min Qi 1:38:38
2. Aurelien Collet 1:45:32; +6:54
2. Aurelien Collet 1:45:32; +6:54
2. Mike Aigroz 1:45:32; +6:54
2. Mike Aigroz 1:45:32; +6:54
—
—
17. Andris Ronimoiss 1:50:26; +11:48
17. Andris Ronimoiss 0:50:26; +11:48
2017: 1:50:09 (+0:17)
2017: 1:50:09 (+0:17)
Starts tiek dots deviņos no rīta un, būdams viens no izliktajiem sportistiem, es varu startēt no pirmajām rindām. Visi UTMB starti ir īpaši un arī šis nav izņēmums. Negaidīti ciešais miegs, kas mani pārsteidza autobusā, ir aizstāts ar patīkamu satraukumu – esmu noskaņojies startam, un visapkārt skanošā mūzika mani patīkami uzlādē.
Pusstundu pirms starta
Pagājušajā gadā startā centos skriet ar ātrākajiem un vēlāk par to dārgi samaksāju. Šoreiz esmu nolēmis būt krietni vien prātīgāks un jau startā nolemju, ka pirmo kāpumu veikšu sev ērtā tempā. Viegli tas nenāk. Pirmais kilometrs ir praktiski taisns, un dalībnieki, kas vismaz 15 minūtes nīkuši aiz starta lentas, aiznesas kā sacensību suņi pakaļ dzelzs trusim. Sākoties kāpumam esmu labākajā gadījumā 100. vietā, bet zinu, ka tas nav uz ilgu laiku.
Pirmie kāpuma kilometri ir pa asfaltu. Šeit, lai arī lēnām, bet skrienu un pamazām apdzenu veselu virkni skrējēju. Ar apbrīnu vēroju dažu skrējēju optimismu. Tā, piemēram, pasmīnu par Ķīnas sportistu ātro startu. Izrādās – velti! Ķīniete, ko apdzenu tikai otrajā kilometrā vēlāk uzvar sieviešu konkurencē, bet ķīnietis, kurš jau no pirmajiem metriem visus pamet sev tālu aiz muguras, izcīna otro vietu. Tiklīdz nonākam mežā, un takas paliek nedaudz stāvākas, es pāreju soļos. Zinu, ka kāpums ir 10 kilometrus garš un sevī iekļauj 1500 augstuma metrus. Šaubos, ka pa visu jūniju kopā saskrēju 1500 augstuma metrus, tāpēc izturos pret kalnu ar pietāti.
Vienā brīdī man priekšā no meža izlien spāņu skrējējs Pau Capell. Viņu uzskatu par galveno sacensību favorītu. Nedaudz pārsteidz, ka Capell temps sakrīt ar manu rezervēto tempu, un pieņemu, ka arī viņam ir līdzīga taktika kā man. Atceros, ka pagājušajā gadā sacensību uzvarētājs amerikānis Hayden Hawks jeb kā mums viņu patīk saukt – Ūsa, arī kāpuma sākuma daļā nebija ne tuvu pirmajām vietām, bet beigās visus uzvarēja ar labu rezervi.
Kāpumam turpinoties, tas vidusdaļā sāk nedaudz iztaisnoties un viss bars (un man aiz muguras tiešām ir iespaidīgs bars) atkal var paskriet. Šeit jūtos nedaudz iemidzis. Esmu šo parādību novērojis jau Montrē un Polijā, kad sevi apzināti bremzēju. Ieeju tādā kā slinkuma kapsulā. It kā skrienu uz priekšu, bet bez liela azarta un bez sevis piespiešanas. Nav jau tā, ka man sacensību sākumā būtu vajadzīgs pārākais azarts, bet šāda vienaldzība nedaudz biedē. Neskatoties uz to, kājas pa taisni ripo labi, bet, tiklīdz ir kas tehniskāks vai trase ved uz leju, jūtu, ka nedaudz raustos. Lai arī potīte ir saārstēta, pshiloģiskais baiļu faktors vēl ir tepat.
Taisnais posms nav ļoti garš un drīz kāpums sākās pa īstam. Esam iznākuši klajumā un uz mirkli aizmirstu par sacensībām. Priekšā ir tik sasodīti skaists, saulē apspīdēts kalns, ka man gribas apstāties un palikt kādu laiku, lai uz to nemitīgi skatītos. To, protams, nedaru un, atgriežot skatienu atpakaļ uz trasi, labi redzu, ka pirmās vietas ir ļoti tālu priekšā, bet aiz manis vijas nebeidzama skrējēju virkne. No Capell esmu pat nedaudz atrāvies un turos grupiņā ar trīs spāņiem un kādu optimistisku vīru, kurš šajā stāvajā daļā mēģina skriet. Ideja skaista, ātrums tāds pats kā man ejot un finiša laiks prognozējami vājš.
Šajā daļā pirms gada, dēļ augstuma slimības, biju spiests pāris reizes apstāties, bet šoreiz man iet labāk. Lēnām savā tempā kāpju un pāris kilometrus vēlāk veiksmīgi sasniedzu virsotni. Šajā reizē šeit laika ņemšana netiek veikta, bet savā Suunto redzu, ka esmu bijis aptuveni minūti lēnāks kā pirms gada – viss pēc plāna!
Seko piecu kilometru noskrējiens. Viegls un tikai brīžiem tehnisks. Ja pirmajos mini noskrējienos raustījos, tad šeit tieku cauri bez problēmām. Ar riebumu atceros kā pirms gada man te visi skrēja garām. Tagad tā nenotiek un pēc ilgas pakaļdzīšanās es pat pamanos vienu skrējēju apdzīt. Labās sajūtas nenes lielu ieguvumu laika izteiksmē, un pirmo kontrolpunktu sasniedzu par 17 sekundēm lēnāk nekā pirms gada.
KP1 Refuge Bertone – KP2 Refuge Bonatti 22.4km
Distance: 7.5km; augstummetri: 280; Posms pa miksētu apvidu ar dažiem nelieliem kāpumiem un noskrējieniem
Laiks distancē:
KP1 -> KP2
1. Min Qi 2:16:11
1. Min Qi 0:37:33
2. Thomas Evans 2:25:42 +9:31
2. Marco De Gasperi 0:39:01; +1:28
3. Aurelien Collet 2:25:43; +9:32
3. Cody Reed 0:39:06; +1:33
—
—
13. Andris Ronimoiss 2:32:03; +15:52
14. Andris Ronimoiss 0:41:37; +4:03
2017: 2:34:43 (-2:40)
2017: 0:44:34 (-2:57)
Nākamie 7km ir pa ļoti miksētu apvidu. Visās taisnēs, noskrējienos un lēzenajos kāpumos cenšos skriet. Ar pēdējo iet diezgan viduvēji, bet augšā tieku. Jau izskrienot no kontrolpunkta, sev aiz muguras pusminūtes attālumā pamanu Capell un visu šo posmu no viņa cītīgi bēgu. Tehniskākās daļās un kāpumos viņš man strauji pievelk klāt, bet vieglākos etapos es viegli aizskrienu prom. Kopā mēs apdzenam vairākus skrējējus un arī nākamajā kontrolpunktā ierodamies gandrīz kopā. Iepriekšēja gada rezultāts uzlabots par gandrīz trīs minūtēm. Trasē par to informācijas trūkst, un tāpēc liekas, ka praktiski neko neesmu uzlabojis. Pēc sajūtām liekas, ka esmu krietni labāks, bet izskatās, ka rezultāti to īsti neatspoguļo.
KP2 Refuge Bonatti – KP3 Arnouvaz 27.5km
Distance: 5.1km; augstummetri: 120; Sākuma daļā miksēts apvidus, beigu daļā noskrējiens.
Laiks distancē:
KP2 -> KP3
1. Min Qi 2:42:23
1. Min Qi 0:26:12
2. Marco De Gasperi 2:52:57 +10:34
2. Ivan Camps 0:26:41; +0:29
2. Thomas Evans 2:52:57; +10:34
3. Pau Capell 0:27:01; +0:49
—
—
12. Andris Ronimoiss 2:59:23; +17:00
7. Andris Ronimoiss 0:27:20; +1:08
2017: 3:08:34 (-9:11)
2017: 0:33:51 (-6:31)
Kamēr Capell un vēl daži skrējēji, kuri ir tuvu man aiz muguras, kontrolpunktā apstājas, es uz mielasta galdu pat nepaskatos. Tas ir plānots gājiens, jo esmu izrēķinājis, ka man ūdens pietiks līdz nākamajam kontrolpunktam Arnouvaz. Arī šis posms ir ar miksētu reljefu. Sākumā ir nedaudz jāpaskrien pret kalnu un es atkal daru visu, kas ir manos spēkos, lai nepārietu soļošanā. Posma beigu daļā ir neliels noskrējiens. Šeit esmu ļoti piesardzīgs. Pirms gada, pateicoties kādam fotogrāfam, kurš bija noslēpies aiz līkuma, es pamatīgi nokritu un šogad to noteikti nevēlos atkārtot. Vēsture atkārtojās tikai daļēji. Arī šajā reizē ir fotogrāfs, kas ir noslēpies aiz līkuma, bet es tādam pavērsienam esmu gatavs, un šoreiz viņam triks ar latvieša nobiedēšanu nesanāk.
Capell nemitīgi man turpina dzīties pakaļ un šoreiz, ieskrienot kontrolpunktā, viņš jau praktiski ir mani noķēris. Lai arī Capell patstāvīgā klātbūtne aiz muguras mani ir motivējusi kustēties ātrāk, kopumā tā ir briesmīga sajūta. Visu laiku nepamet sajūta, ka kāds tevi medī. Kāds, kurš objektīvi ir ātrāks par tevi. Sajūtas gluži kā tāda pelei, ar kuru kaķis pirms nāves vēl nedaudz parotaļājas, lai pēc tam aiznestu un noliktu uz saimnieka spilvena. Šī iemesla dēļ īpaši nepārdzīvoju, ka esmu noķerts, un klusībā ceru, ka kontrolpunktā es čammāšos ilgāk par viņu.
KP3 Arnouvaz – KP4 Grand Col Ferret 32.1km
Distance: 4.6km; augstummetri: 740 Stāvs kāpums.
Laiks distancē:
KP3 -> KP4
1. Min Qi 3:25:00
1. Marco De Gasperi 0:42:25
2. Marco De Gasperi 3:35:22 +10:22
2. Min Qi 0:42:37; +0:12
3. Cody Reed 3:36:30; +11:30
3. Cody Reed 0:43:15; +0:50
—
—
14. Andris Ronimoiss 3:47:18; +22:18
21. Andris Ronimoiss 0:47:55; +5:30
2017: 4:00:14 (-12:56)
2017: 0:51:40 (-3:45) *Kopā ar nākamo KP, 2017. gadā neprecīzi dati.
Velti! Nemaz tik liels čamma neesmu un kontrolpunktu pametu ātrāk kā Capell un kāds viņa sabiedrotais. Priekšā ir liels kāpums, kura augšā mēs no Itālijas nonāksim Šveicē. Pirms gada, kritiena dēļ, es šeit biju ļoti dusmīgs un uzkāpu ātri, bet šogad man tik labi neiet. Jau pirmajā lielajā kāpumā pamanīju, ka šoreiz man stāvajos kāpumos iet grūti un tagad sanāk vēl sliktāk. Atmiņā uzaust visas reizes, kad sava slinkuma dēļ izlaidu VFS treniņus, arī Siguldas retā apmeklēšana ir jūtama. Sirds varētu labāk, bet kājas ne sūda nevelk. Labi, ka vismaz neesmu viens. Capell neiet īpaši labāk un, lai arī viņš mani beidzot ir apdzinis, nekur tālu viņš netiek.
Lēnām čāpojam. Šeit nu reiz ir tā riebīgā sajūta, kad tu apzinies, ka visi tevi tūlīt sāks apdzīt. Par laimi, realitātē tā nenotiek. Brīdī, kad esam sasnieguši kāpuma vidusdaļu un var redzēt krietnu gabaliņu atpakaļ, redzu, ka īsti sekotāju man nav – veiksmīgā kārtā esmu pirmajos 25 kilometros iekrājis labu pārsvaru.
Tuvojoties virsotnei, ir jācīnās ne tikai ar pašu kalnu, bet arī ar laikapstākļiem. Paliek arvien aukstāks, un nedaudz jūtu arī to, ka esmu gandrīz 2500m augstumā. Capell beidzot nedaudz atraujas, bet es varonīgi turpinu savu ceļu cauri miglai. Dusmojos uz sevi, ka neesmu paņemis līdzi rociņas jeb slīvus. Tagad viņi izcili noderētu, jo kurtku pāris minūšu dēļ vilkt netaisos.
Tiklīdz esmu sasniedzis virsotni, saprotu, ka viss nelaiks, ko pieredzēju pēdējos kilometros, ir nieks. Šeit ir reāli briesmīgi! Neapskaužu trases tiesnešus. Vējš, mākonis un slapjums. Ļauju sevi ātri noskenēt un steigšus laižos prom.
KP4 Grand Col Ferret – KP5 La Fouly 41.7km
Distance: 9.6km; augstummetri: 55; Garš noskrējiens. Sākumā tehniski vienkāršs, beigu daļā nedaudz tehniskāks. Pēdējie kilometri pa taisni.
Laiks distancē:
KP4 -> KP5
1. Min Qi 4:11:15
1. Marco De Gasperi 0:43:53
2. Marco De Gasperi 4:19:15 +8:00
2. Pau Capell 0:45:22; +1:29
3. Thomas Evans 4:24:50; +13:35
3. Thomas Evans 0:45:23; +1:30
—
—
13. Andris Ronimoiss 4:35:51; +24:36
9. Andris Ronimoiss 0:48:33; +4:40
2017: 4:44:34 (-8:43)
2017: 0:44:20 (+4:13) *Kopā ar iepriekšējo KP, 2017. gadā neprecīzi dati.
Paiet laiks kamēr man sāk atkal palikt silti. Paskatoties uz rokām, redzu, ka uz ādas ir izveidojušās tādas kā ūdens piles. Skaidrs, ka siltumu viņas nesniedz, un drebinādamies skrienu lejā. Par laimi noskrējiens ir vienkāršs, un ātri vien izdodas tikt arvien tuvāk jūras līmenim – tas palīdz.
Ik pa laikam mani pārsteidz bariņi tūristu, kas satinušies mēteļos kuļas cauri miglai. Kāda velna pēc lai kāds šādos laikapstākļos līstu ārā no mājas? Lielākā daļa slāj nokārtām galvām un neliekas par mani ne zinis, bet daži ir tik azartiski, ka jautriem uzmundrinājumiem mani sveic. Pilnīgi idiņi! Kāds no šiem idiņiem franciski man izstāsta, kurā pozīcijā es atrodos. Skaidrs, ka manas franču valodas zināšanas labākajā gadījumā ir vājas, bet šķiet, ka saklausu franču 20. Pēc mirkļa kāds cits līdzjutējs, nu jau angliski, apstiprina manu hipotēzi. Izklausās ļoti ticami, jo pirmajā kalnā man priekšā bija padaudz skrējēju.
Noskrējienam turpinoties, ar nepatiku secinu, ka uz kāju pirkstiem ir izveidojušās dažas tulznas. Iespējams, pie vainas tas, ka apavus, kas man ir kājās, esmu uzvilcis vien divreiz, bet, spriežot pēc tulznu atrašanās vietas, vairāk gribas vainot nepareizo zeķu izvēli (tik garā skrējienā vienmēr vajadzētu vilkt jaunas). Par apaviem te ir jāveido neliela atkāpe. Pēc tam, kad man sanāca ķibeles ar potīti (abas reizes ar asfalta apaviem), es izlēmu, ka taku skrējienos kādu laiku vilkšu jau stipri nonēsātos Inov8 apavus. Šādi es diezgan garantēti zaudēju daļu no labās saķeres, bet nonēsātais protektors nozīmē to, ka mana pēda ir vēl tuvāk zemei un potenciāli vēl mazāka iespēja pagriezt potīti. Neskatoties uz to, čemodānā līdzi esmu ielicis pilnīgi jaunus Inov8 x-Talon 225, kurus trīs dienas pirms starta iemēģinu un man tik ļoti patīk jauno apava saķere, ka dienu pirms starta izlemju skriet jaunajos, bet neienēsātajos apavos. Dažas tulznas, bet kopumā ar lēmumu esmu 100% apmierināts. Joprojām gana stabili, bet bez liekas slidināšanās.
Tulznas rada diskomfortu, bet tā ir lieta, ko vienmēr esmu mācējis ignorēt. Brūces laizīšu pēc finiša, bet tagad ir jāskrien. Ticis ārā no mākoņa, skrienu arvien ātrāk. Ja kalna augšā vēl ir sajūta, ka kāds mani varētu apdzīt, tad tuvojoties La Fouly jau sāk likties, ka kādu apdzīt varētu es un tā arī gandrīz notiek. Jau pavisam tuvu pilsētai ieraugu sev priekšā divus skrējējus un zinot, ka nākamajā kontrolpunktā mani sagaidīs atbalsta komanda un līdzjutēji, paaugstinu tempu, lai viņus noķertu.
Izdaru to tikai pirms paša kontrolpunkta, kuram tuvojoties gandrīz apraudos, jo jau pa gabalu ieraugu Latvijas karogu. Atbalsts tik garos skrējienos vienmēr ir zelta vērtē. Viens no diviem priekšā esošajiem skrējējiem jau uzreiz paziņo, ka viņš izstājās, bet otrs, lai arī ir krietni dzīvīgāks, kontrolpunktā čammājās ilgāk par mani. Šeit atbalsta komanda palīdzēt vēl nevar, tāpēc ātri padzeros kolu, apēdu dažus apelsīnus, uzpildu ūdeni, pie reizes nomazgāju arī seju un pēc mirkļa jau esmu prom. Zinu, ka atbalsta komandai Šveicē ar internetu ir problēmas, tāpēc viņiem pat neuzbāžos ar jautājumiem par to, kurā vietā es esmu. It kā jau tāpat zinu – 18. vieta.
KP5 La Fouly- KP6 Champex Lac 55.6km
Distance: 13.9km; augstummetri: 530; Ļoti garš un pārsvarā viegls noskrējiens, kam seko ne pārāk sarežģīts un ne pārāk garš kāpums.
Laiks distancē:
KP5 -> KP6
1. Min Qi 5:26:44
1. Marco De Gasperi 1:11:52
2. Marco De Gasperi 5:31:07; +4:23
2. Pau Capell 1:14:44; +2:52
3. Thomas Evans 5:43:05; +16:21
3. Min Qi 1:15:29; +3:37
—
—
11. Andris Ronimoiss 5:56:54; +30:10
9. Andris Ronimoiss 1:21:03; +9:11
2017: 6:01:50 (-4:56)
2017: 1:17:16 (+3:47) *Mainīta trase salīdzinot ar iepriekšējo gadu.
Nākamais etaps ir salīdzinoši garš un man pārsvarā nezināms. Pirms gada šis posms bija jāskrien lejā pa lēzenu kalnu un pa asfaltu. Toreiz astoņu kilometru laikā vidējais temps turējās ap 3:50min/km, bet šogad tik ātri nesanāk. Jāskrien ir pa takām un, lai arī pārsvarā noskrējiens nav sarežģīts, tas tik ātri nesanāk. Papildus tam ir arī daži mazie kāpumiņi, kur vidējais temps sabojājas pavisam. No taku skriešanas viedokļa šis mašruts ir krietni foršāks, bet viens no maniem pamatmērķiem ir uzlabot iepriekšējā gada rezultātu un šādi neparedzēti palēninājumi manas izredzes samazina.
Nevarētu teikt, ka jūtos ļoti lieliski. It kā skrienu, it kā nekas nesāp, it kā nav nelabi un tomēr nekustos tādā intensitātē kā gribētos. Jau kopš Arnavouz īsti labu sniegumu neesmu rādījis un līdzīgi nīkuļojot arī turpinu. Laikam jau baigi neesmu sajūsmā par savu 18. pozīciju, jo neizskatās, ka priekšā esošie ļaus sevi viegli noķert. Tikai noskrējiena beigu fāzē nedaudz atdzīvojos. Cauri lietum, kurš pēdējos kilometros pieņēmies spēkā, priekšā sev beidzot ieraugu vēl kādu skrējēju. Cītīgi dzenos pakaļ un strauji viņam tuvojos, bet noskrējienam pienāk gals, atkal ir jākāpj, un mans potenciālais upuris šoreiz veiksmīgi izglābjās.
Kāpums uz Champex Lac nav ne garš, ne grūts. Pa ceļam mežā var atrast dažādu koka zvēru statujas. Pēc finiša visi lielās, ko katrs redzējis, bet es atceros tikai ezi. Brīdī, kad jau esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, satieku Edgaru no savas atbalsta komandas. Šoreiz man tajā ir divi cilvēki. Edgars ir uzmundrinātājs un informācijas nodevējs pirms un pēc kontrolpunkta, bet Leldes galvenais uzdevums ir par mani rūpēties kontrolpunktā.
Parunājam ar Edgaru un es pie sevis norūcu par to, ka tas čalis man priekšā te noteikti skrēja. Edgars to nenoliedz, bet optimistiski man saka, ka tas tikai tāpēc, ka viņam ir nūjas. It kā tas man kaut kādā veidā varētu palīdzēt. Apjautājos par to, kurā vietā es esmu, un saņemu atbildi, ka esmu vienpadsmitais. Neticīgi uz Edgaru paskatos, pārjautāju un pēc tam, kad saņemu tādu pašu atbildi, pie sevis norūcu: “Diez, kur visi palika?”
Izrādās, ka nevienu brīdi neesmu bijis 20. vai 18. vietā, un tas manu cīņassparu nedaudz atdzīvina. Kontrolpunktā, lai arī apsēžos, rīkojos ātri un efektīvi. Lelde pēc tam, kad es La Fouly esmu pateicis, ka man ir auksti, ir atradusi plānus cimdus, un es tos ar prieku pieņemu. Divās minūtēs apēdu daudz. Krūzīte ar buljonu, dažas apelsīnu šķēles, gandrīz pudele kolas, tāpat arī uzņemu sāli un citus elektrolītus. Dodoties prom, vēl jāiziet ekipējuma pārbaude, bet šeit esmu pārsteidzoši ātrs un efektīvs un pamanos pakāpties uz 10. pozīciju.
KP6 Champex Lac – KP7 La Giete 67.4km
Distance: 11.8km; augstummetri: 1080; Sākuma daļā līdzens un ar nelielu noskrējienu, pēc tam sarežģīts kāpums.
Laiks distancē:
KP6 -> KP7
1. Min Qi 6:52:10
1. Pau Capell 1:18:30
2. Marco De Gasperi 6:54:42; +2:32
2. Thomas Evans 1:21:46; +3:16
3. Thomas Evans 7:04:51; +12:41
3. Marco De Gasperi 1:23:35; +5:05
—
—
7. Andris Ronimoiss 7:22:25; +30:15
5. Andris Ronimoiss 1:25:31; +7:01
2017: 7:33:22 (-10:57)
2017: 1:31:32 (-6:01)
Kontrolpunktu pametu lamājoties un Edgaram prasu, kas pie velna tie par sieviešu cimdiem? Kaut kā rokās uzmoku, bet teikt, ka der, īsti nevar. Ātri vien lamāties uz ko vairs nav. Edgars līdzi skriet man nevar, un palieku viens. Tiesa, ne uz ilgu laiku. Pavisam drīz priekšā ieraugu vēl vienu skrējēju un mirkli vēlāk esmu jau 9.vietā. Sākumā nekur tālu neatraujos ne no tikko apdzītā skrējēja, ne no skrējēja, ko apsteidzu pie ekipējuma pārbaudes. Abi tepat vien ir, bet tad sākas noskrējiens, un es glauni no abiem atraujos, tiesa, ne uz ilgu laiku.
Mirklī vēlāk esmu spiests piebremzēt. Kontrolpunktā esmu tik cītīgi ēdis un dzēris, ka tagad sāk durst sānā. Sasodītais amatieris! Elpoju dziļi, nometu tempu, elpoju dziļi, elpoju dziļi, elpoju dziļi! Sūdu būšana, ne velna nepalīdz! Apstājos! Stāvu un blisinos apkārt un ar rūcienu pavadu abus tikko apdzītos skrējējus, kas apvaicājoties, vai man viss kārtībā, pazūd aiz līkuma. Pamēģinu atkal skriet, bet joprojām dur. Stāvu! Sūdu, sūdu būšana! Pat čurāt nevajag, vismaz kaut ko lietderīgu varētu darīt.
Pēc mirkļa krīze ir galā. Lai arī vairs ne tik ātri, bet uz priekšu tieku. Perimetrs aiz muguras ir tīrs, bet arī priekšā vairs nevienu nemana. Beidzoties noskrējienam pat esmu laimīgs. Augšup man šī kaite netraucēs.
Šo kāpumu no iepriekšējā gada atceros nelabprāt. Daudzās vietās tas ir skrienams, bet pirms gada man tas sanāca gaužām vāji. Šogad ir labāk. Nav tā, ka kalniņos lidoju, bet vismaz neesmu nožēlojams. Vientulība ir sasniegusi maksimālo līmeni. Šajā kāpumā ir gaužām maz līdzjutēju un arī skrējējus nekur nemana. Cītīgi kāpju, līdz satieku vīru, kurš man paziņo, ka es esmu devītajā vietā. Kur pie velna visi šodien paliek? Vai tuvumā ir kāds milzu lācis, kam garšo skrējēji, un viņš tos pa vienam nolasa no trases? Ne visai noticu, bet pāris kilometrus tālāk ir vēl nākamais pārsteigums. Lietū un mākonī stāv vientuļš vīrs, kurš mani uzmundrina latviski. Paceļu galvu un satieku Ivo, ar kuru uz Monblānu kopā devos pirms gada. Viņam ir vēl trakāki jaunumi. Es esot septītais un tepat pavisam tuvu priekšā ir divi skrējēji. Neticu vēl vairāk un izrādās – pamatoti. Septītais es tiešām esmu, bet tikai pēc tam, kad apsteidzu abus priekšā esošos censoņus.
La Giete kontrolpunktā, kas izveidots govju kūtī, ieskrienu ar cerību par kolu, pie kuras šeit varēja tikt pirms gada, bet puiši tikai noskanē manu numuru un nekādus labumus nepiedāvā. Pārāk neskumstu, nākamais konktrolpunkts nav tālu, un es esmu septītais. Tas nav slikti, galīgi nav slikti!
KP7 La Giete – KP8 Trient 72.2km
Distance: 4.9km; augstummetri: 50; Noskrējiens, pārsvarā vienkāršs
Laiks distancē:
KP7 -> KP8
1. Min Qi 7:17:44
1. Pau Capell 0:23:38
2. Marco De Gasperi 7:18:51; +1:07
2. Thomas Evans 0:23:46; +0:08
3. Pau Capell 7:28:31; +10:47
3. Marco De Gasperi 0:24:09; +0:31
—
—
7. Andris Ronimoiss 7:47:53; +30:09
5. Andris Ronimoiss 0:25:28; +1:50
2017: 8:03:01 (-15:08)
2017: 0:29:39 (-4:11)
Noskrējienā esmu pārlaimīgs. Ja līdz šim likās, ka nedaudz nesanāk, tad šeit ir sajūta, ka sanāk viss. Jo tālāk skrienu, jo labāk jūtos. Fantastiskas sajūtas! Pašam liekas, ka lidoju un, ja man kāds tajā brīdī pieskrietu klāt un jautātu, vai es varu noskriet vēl piecdesmit ekstra kilometrus, es teiktu jā. Es skaļi smietos, jautri uzsistu tikko pieskrējušajam cilvēka uz pleca un droši teiktu jā! Jūtos tik lieliski, ka pieci kilometri paskrien nemanot, ieskrienu civilizācijā un esmu gatavs, lai mani apkalpo, bet pagaidi… Te nemaz nav konktrolpunkta! Kaut kāds viltus miests! Nekas! Manu možo garu nekas nevar salauzt. Pa ceļam pie Hoka komandas noskaidroju, ka patiešam esmu septītais, un jautrā balsī novēlu viņiem visiem jauku dienu. Ir sajūta, ko es nekad negribu pazaudēt, sajūta, kuras dēļ esmu skrējis visus šos gadus. Jūtos kā dievs – mani nekas nespēs apturēt!
Drīz jau ir arī kontrolpunkts. Zinu, jo jau pa gabalu dzirdu Edgara uzmundrinājumus. Viņš man mēģina paskriet līdzi, bet es uzkāpinu tempu, izmetu kādu nejauku joku un aizdzenu viņu prom – skriet līdzi nav atļauts! Kad jau esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, Edgars atkal ir priekšā un kopā ar viņu ir man nepazīstami cilvēki, kurus viņš ir pierunājis, lai mani aktīvi atbalsta. Patīkamas sajūtas.
Kontrolpunktā nemaz neapsēžos. Šoreiz cenšos nepārdozēt ar kolu un buljonu, bet tāpat uzņemu visu nepieciešamo. Jau pametot kontrolpunktu, no Edgara uzzinu, ka piektā un sestā vieta esot vien 4-5 minūšu attālumā. Nav maz, bet ja es turpināšu justies kā šobrīd, noteikti sadeldējama atstarpe. Saņemu vēl pēdējos uzmundrinājumus no līdzjutējiem un metos atpakaļ trasē.
KP8 Trient – KP9 Les Tseppes 76.0km
Distance: 3.7km; augstummetri: 650; Sākumā nedaudz taisne, pēc tam stāvs kāpums.
Laiks distancē:
KP8 -> KP9
1. Min Qi 8:00:24
1. Pau Capell 0:42:00
2. Marco De Gasperi 8:03:25; +3:01
2. Min Qi 0:42:40; +0:40
3. Pau Capell 8:10:31; +10:07
3. Germain Grangier 0:43:28; +1:28
—
—
7. Andris Ronimoiss 8:31:36; +31:12
4. Andris Ronimoiss 0:43:43; +1:43
2017: 8:46:35 (-14:59)
2017: 0:43:34 (+0:09) *Izmainīta trase, par apmēram 400m garāka.
Jau pavisam drīz pēc kontrolpunkta pamanu, ka trase ir nedaudz izmainīta. Tā vietā, lai uzreiz sāktu kāpumu, pirmais kilometrs ir taisns. It kā! Patiesībā tas visu laiku iet nedaudz pret kalnu un, lai arī vizuāli to tā baigi nevar pamanīt, kājas to jūt un diezgan cītīgi bļauj, lai es pārtraucu skriet. Neklausos un noturu diezgan atzīstamu tempu. Brīdī, kad sasniedzu taisnes beigas, jau pa gabalu redzu kāpumu, bet uz tā divus skrējējus. Rēķinu, ka joprojām savas 4-5 minūtes atpalieku, bet prieks, ka tepat vien viņi ir.
Kāpums ir skarbs. Tas ir apmēram 2.5km garš, bet pārsvarā ļoti stāvs. Viss labais noskaņojums lēnām pazūd, un es mīcos augšā. Galīgi nav pārliecības, ka ķeru rokā priekšā esošos, tajā pašā laikā ne visai ticu, ka viņi varētu pārvietoties īpaši ātrāk. Viens no kilometriem nopīkst tikai pēc 18 minūšu pavadīšanas tajā un ir lēnākais visā skrējienā.
Kontrolpunktu, kas ir apmēram 100 augstummetrus pirms virsotnes, sasniedzu bez papildus problēmām. Īsi pirms kontrolpunkta, kas patiesībā ir daži kurtkās satinušies francūži bez neviena garduma skrējējiem, apēdu kārtējo Isostar želeju. Kontrolpunktā pamanu zīmi, ka līdz Vallorcine, kur man pēdējo reizi varēs palīdzēt atbalsta komanda, ir 5 kilometri. Zinu, ka pārsvarā tie būs lejup, līdz ar to uzreiz izrēķinu, ka vajadzētu pusstundā iekļauties un attiecīgi arī nākamo ēdienreizi ieplānoju tur.
KP9 Les Tseppes – KP10 Vallorcine 83.2km
Distance: 7.2km; augstummetri: 145; Sākumā vēl nedaudz pret kalnu, pēc tam garš noskrējiens. Sākumā pa šauru taku, pēc tam pa ceļu.
Laiks distancē:
KP9 -> KP10
1. Min Qi 8:41:20
1. Thomas Evans 0:36:35
2. Marco De Gasperi 8:44:53; +3:33
2. Pau Capell 0:38:18; +1:43
3. Pau Capell 8:48:49; +7:29
3. Min Qi 0:40:56; +4:21
—
—
7. Andris Ronimoiss 9:14:30; +33:10
8. Andris Ronimoiss 0:42:54; +6:19
2017: 9:32:07 (-17:37)
2017: 0:45:32 (-2:38)
Tā ir kļūda! Rupja, rupja kļūda! Sākumā viss ir labi. Kāpums paliek lēzenāks un lai arī es neskrienu, pārvietojos cienījamā ātrumā. Arī lejā iet normāli. Raiti sāku noskrējienu un, lai arī pilnu ātrumu šaurajā takā nevaru attīstīt, pārvietojos gana ātri. Paiet pusstunda. Kontrolpunktu nekur nemana. Lai arī ir neliela bada sajūta, nolemju sagaidīt kontrolpunktu. Paiet vēl piecas minūtes. Bada sajūta sāk palikt lielāka. Spītīgi gaidu kontrolpunktu. Un tad paiet vēl piecas minūtes. Zinu, ka esmu pavisam tuvu pilsētai, bet bads ir tik liels, ka beidzot apēdu Isostar želeju.
Par vēlu! Satieku Edgaru un, ja iepriekšējā reizē biju jautrs un šaudījos ar jokiem, tad tagad nokārtu galvu velkos. Kontrolpunkts ir redzams, ir taisne, bet es paskriet nevaru. Edgars mani uzmundrina, bet vienīgā lieta, kas mani interesē, cik tālu aiz muguras man ir citi skrējēji?
“Vajadzīgs restarts!”, ir mani pirmie vārdi ko saku Leldei brīdī, kad ieeju kontrolpunktā. Ir pilnīgi skaidrs, ka vienīgais veids kā es varu noturēties desmitniekā ir kārtīgi paēdot. Vienīgais veids, kā es varu pakāpties kādu vietu augstāk, ir kārtīgi paēdot. Skaidrs, ka zaudētās minūtes ēdot būs grūti atgūt, bet citas izvēles nav.
Nakamajās četrās minūtēs intensīvi ēdu. Krūze buljona, gandrīz visa kolas pudele, vairākas apelsīna šķēles, šokolāde, mini Snickers, arbūzs. Vienā brīdī Edgars, kurš kontrolpunktā nākt nevar un stāv aiz lentas, man bļauj, ka no mana pārsvara palikušas vien 5 minūtes. Liekas, ka kontrolpunktā esmu jau mūžību. Vēl nedaudz pārtikas, buča no Leldes, un dodos pretī pēdējiem 18 kilometriem.
KP10 Vallorcine – KP11 Tre Le Champs 87.7km
Distance: 4.5km; augstummetri: 204; Lēzens kāpums
Laiks distancē:
KP10 -> KP11
1. Min Qi 9:09:46
1. Thomas Evans 0:24:20
2. Thomas Evans 9:13:29; +3:43
2. Pau Capell 0:27:15; +2:55
3. Pau Capell 9:16:04; +6:18
3. Min Qi 0:28:26; +4:06
—
—
7. Andris Ronimoiss 9:46:00; +36:14
14. Andris Ronimoiss 0:31:30; +7:10
2017: 10:03:02 (-17:02)
2017: 0:30:55 (+0:35)
Turpmākie kilometri ir nožēlojami. Imitēju skriešanu, bet ātrāk par 6min/km ne visai sanāk. Viss šis posms ir pret kalnu, bet tas ir tik lēzens, ka iešana nav attaisnojama. Neskatoties uz to, ik pa laikam soļoju. Un skatos atpakaļ! Liekas, ka esmu tik lēns, ka mani kuru katru mirkli kāds noķers, bet tur nevienu nemana. Nosūtu Leldei īsziņu. Man interesē, cik tālu no manis ir astotā, devītā, desmitā un vienpadsmitā vieta. Tas, kas notiek priekšā, mani nesatrauc, bet par top 10 esmu gatavs cīnīties līdz krišanai.
KP11 Tre Le Champs – KP12 Flegere 94.1km
Distance: 6.4km; augstummetri: 750; Miksēts reljefs ar dažiem izteiktiem kāpumiem un ļoti tehniskiem noskrējieniem
Laiks distancē:
KP11 -> KP12
1. Thomas Evans 10:13:48
1. Thomas Evans 1:00:19
2. Min Qi 10:14:00; +0:12
2. Pau Capell 1:03:05; +2:46
3. Pau Capell 10:19:09; +5:21
3. Andris Ronimoiss 1:04:06; +3:47
—
—
6. Andris Ronimoiss 10:50:06; +36:18
2017: 11:11:18 (-21:12)
2017: 1:08:16 (-4:10)
Saņemu ziņu, ka pārsvars ir deviņas minūtes. Neskatoties uz savu pamatīgo vājuma brīdi, neesmu pārāk zaudējis pozīcijas. Esmu ļoti priecīgs, ka ir sācies kāpums. Zinu, ka šeit es tik daudz vairs nezaudēšu, jo tie, kas man ir aiz muguras, arī visticamāk nebūs īpaši ātri. Cītīgi kāpju un skaitu atlikušos kilometrus. Zinu, ka pēdējos 7 kilometrus būs noskrējiens un salīdzinoši viegli. Tas nozīmē, ka man ir palikuši tikai seši grūti kilometri. Tas neizklausās nemaz tik slikti.
Jūtos nedaudz atguvies un sapņoju par Fantu. Ne par parasto, bet meža ogu. Nosūtu Leldei īsziņu, lai finišā mani gaida ar Fantu. Gribu uzrakstīt, lai sagādā man visus Fantu veidus, ko vien viņi var atrast, bet tas ir pārāk garš teksts, un man diemžēl ir jānodarbojas ar kāpšanu nevis ar īsziņu rakstīšanu.
Pēc tam, kad vairākus kilometrus esmu kāpis, nonāku pie paša tehniskākā noskrējiena visā trasē. Skrienu, cik vien saknes, akmeņi un citi šķēršļi ļauj. Izskatās, ka te kaut kas ir uzsprādzis. Nezinu, kā šo vietu sauc, bet, ierakstot google vārdu randoms, noteikti varētu atrast šīs vietas bildi. Pilnīgas šausmas!
Tehniskā daļa nav ilga un brīdī, kad esmu ar to ticis galā, cauri krūmiem ieraugu sev priekšā skrējēju. Vienīgais vārds, kas pamet manu muti ir “bļin!” Nepietiek ar to, ka man ir grūti, man vēl būs jācīnās par sesto vietu.
Nākamajos kilometros cītīgi ķeru rokā priekšā esošo skrējēju un dažus kilometrus pirms kontrolpunkta esmu nonācis sestajā pozīcijā. Tiklīdz tieku garām, mēģinu atrauties un brīdī, kad esmu uz slēpošanas kalna, kur var redzēt tālu gan priekšā, gan aizmugurē, redzu, ka mans pārsvars ir pietiekami ievērojams. Jau pavisam tuvu kontrolpunktam, arī priekšā, caur krēslu, pamanu skrējēju. Viņš ir pāris līkumus augstāk un, lai arī liekas tuvu, patiesībā ir vairāku minūšu attālumā.
Jau pirms nonāku pēdējā kontrolpunktā, zinu, ka apstāšos, lai padzertos kolu. Pirms gada šīs vēlmes dēļ zaudēju divas pozīcijas, bet vienalga esmu gatavs riskēt. Tā man būs tāda Monblāna tradīcija. Salīdzinot ar iepriekšējo reizi, šoreiz sagatavojos labāk. Jau ieskrienot kontrolpunktā, man ir gatava pudele. Ātri pats tajā ieleju kolu un steidzīgi skrienu prom. Mērķis ir pamest kontrolpunktu pirms tur ierodās tikko apdzītais skrējējs, un tas man veiksmīgi izdodas.
KP12 Flegere – KP13 Chamonix 100.9km
Distance: 7.1km; augstummetri: 0; Garš noskrējiens. Lielākoties ne visai tehnisks
Laiks distancē:
KP12 -> KP13
1. Thomas Evans 10:44:32
1. Thomas Evans 0:30:44
2. Min Qi 10:50:07; +5:35
2. Pau Capell 0:33:17; +2:33
3. Pau Capell 10:52:26; +7:54
3. Andris Ronimoiss 0:35:31; +4:47
—
—
6. Andris Ronimoiss 11:25:37; +41:05
2017: 11:52:25 (-26:48)
2017: 0:41:07 (-5:36)
Tiklīdz esmu ārā no kontrolpunkta, no somas sāna kabatas izvelku lukturi. Arī šeit ir progress, pirms gada tas bija jāvelk ārā no somas lielā nodalījuma, bet šoreiz jau pirms starta ar Leldi ir atrunāts, ka viņa Vallorcine kontrolpunktā to izdarīs manā vietā. Lukturi galvā nelieku, bet nesu rokās. Ir tikai neliela krēsla un līdz finišam ir nedaudz vairāk par pusstundu, turklāt es baidos, ka līdzīgi kā pirms gada būs migla, un tad lukturis tāpat būs jāpārvieto atpakaļ uz roku.
Noskrējiena augšdaļa ir nedaudz riebīga, bet nav jau arī tā, ka ir briesmīgi tehniska. Mežā izmantoju lukturi, bet tur, kur ir kāds klajumiņš, lukturi griežu prom. Krēslas un rītausmas laikā luktura gaismā ir visgrūtāk skriet un tāpēc cenšos, cik iespējams, izmantot savu acu spēku.
Noskrējiens paiet bez lieliem sarežģījumiem. Aiz muguras nevienu nemanu, bet priekšā, lai cik ļoti es arī necenstos noķert piekto vietu, arī neviena nav. Brīdī, kad jau esmu pilsētā un satieku Edgaru, uzzinu, ka priekšā esošais skrējējs ir 4 minūšu attālumā. Tālu, bet es atslābt nevaru, jo nav ne mazākās nojausmas, cik tālu man kāds ir aiz muguras.
Lietainajā Šamonī cenšos skriet pēc iespējas ātrāk. Negribu zaudēt nevienu lieku sekundi, jo nekad nevar zināt, vai man tās nebūs nepieciešamas reitingam. Tikai tad, kad esmu jau finiša taisnē nedaudz atslābstu. 11:25:37 ir mans finiša laiks. Līdz pirmajam trijniekam tālu, bet ceturtā un piektā vieta vien dažu minūšu attālumā.
Pēc finiša
Pēc
Daudzi pēc finiša man ir vaicājuši, vai esmu apmierināts ar savu sniegumu, un brīdī, kad tiek uzdots jautājums, var just kādas ir bijušas ekspektācijas no šī cilvēka. Vieni apsveic, bet citi mierina, ka būs labākas reizes. Kā ir patiesībā? Kaut kā tā arī ir. Es esmu priecīgs ar sasniegto rezultātu, bet nedaudz sarūgtināts par uzturā pieļauto kļūdu un attiecīgi trasē atstāto piekto vai iespējams ceturto vietu.
Ar to arī, vismaz pagaidām, mans CCC stāsts ir galā. Nākamgad ir laiks pārcelties pie lielajiem puikām. UTMB, es jau nāku!
Secinājumi un piezīmes:
* Ēšanas disciplīnai ir jābūt stipri vien nopietnākai;
* Lai arī distances garums tāds pats, kā pirms gada, trase apmēram par 10-15min lēnāka/garāka kā 2017. gadā;
* Pirmajos 42km līdz La Fouly, pārsvars pār iepriekšējo gadu gandrīz tikai kritiena dēļ 2017. gadā. Sevišķi vājš posms Arnavouz – La Fouly, kur vērojams negatīvs progress;
* Neskatoties uz bažām, noskrējienos, it sevišķi trases otrajā daļā, varēju skriet gandrīz maksimālā kapacitātē;
* Četros lielajos kontrolpunktos pavadītais laiks – 11 minūtes. Uzvarētājam – 4 minūtes, top10 vidēji 9 minūtes, top100 vidēji 19 minūtes;
* Izcilu no laba starta atšķir spēja skriet lēzenos kāpumos. Šoreiz tā pietrūka, bet ar to rēķinājos.
* Kāpēc nav bilžu? Jo 55Eur par bildēm ir zagšana.
“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā kāds brīvprātīgais Pico do Ruivo kontrolpunktā.
“Tā ir neprātīgi skaista, bet es vairs šeit neatgriezīšos!” es viņam godīgi atbildu.
“Kāpēc tā?” prasa vairāki neapmierināti brīvprātīgie vienlaicīgi.
“Nepārprotiet, šī ir lieliska sala, bet šis skrējiens nav priekš manis, tas ir par grūtu!” es pamatoju savu atbildi un, izspiedis pēdējo smaidu šajā apstāšanās reizē, dodos Pico do Arieiro virzienā.
Ir 2017. gada 22. aprīļa agrs rīts, un, ticis galā ar Madeira Island Ultra Trail pirmajiem 70 kilometriem, es tiešām ticu tam, ko es saku, un šī pārliecība saglabājas arī pēc finiša.
Rudenī, kad plānoju savu sacensību kalendāru 2018. gadam, Madeira tajā netiek iekļauta. Tikai tuvojoties pavasarim, kaut kur savā smadzeņu podā dzirdu klusu jo klusu balsi, kas mani sauc atpakaļ. Ilgi šo balsi ignorēju, jo, lai arī grūtības ir aizmirsušās, kalendārs man ir diezgan pilns, un Madeirai vietas tajā nav.
Izšķirošais punkts ir TransGranCanaria. Tieku šeit tikai līdz vidum, un, tiklīdz noņemu savu sacensību numuru, balss manā galvā atgriežas ar krietni uzbāzīgāku sparu:
“Vecīt, Tev jābrauc uz Madeiru!”
Madeiras sala mani sauc, un šoreiz es to sadzirdu!
Madeirā ierodos trešdienas rītā. Šoreiz esmu pilnīgi viens, un tas nozīmē pilnīgu koncentrēšanos sacensībām. Pirmais treniņš sanāk jau uzreiz pēc ierašanās. Norezervētais hostelis ir 5 km no pilsētas centra, kur mani izlaiž autobuss, un, protams, ka visi šie kilometri ir pret kalnu. Lēnām kāpju augšā un nejūtos kā sportists, kurš varētu pievarēt 115 km līdzīgā apvidū.
Dienās pirms starta pārsvarā atpūšos, un treniņi ir viegli. Pēdējos tempiņus esmu izskrējis vēl otrdien Londonā, bet Madeirā neko grūtu pirms sacensībām plānojis neesmu.
Ceturtdiena ietver expo apmeklēšanu un elites skrējēju prezentēšanu, kur es esmu vairāk skatītāju lomā un uz skatuves tieku uzaicināts vien pašās beigās, kad tiek taisīta bilde.
Elites prezentācija pirms starta.
Došanās uz startu ir sarežģīts pasākums. Es un Naomi, elites skrējēja no Dienvidāfrikas, kas ievākusies manā hosteļa numuriņā vien pāris stundas iepriekš, dodamies ceļā jau 18:30, bet starts ir tikai pusnaktī. Vispirms mums ar pilsētas autobusu vajag tikt līdz centram, pēc tam – ar reģionālo autobusu līdz Machico un no turienes – ar organizatoru autobusiem līdz starta vietai Porto Moniz. Loģistikas plāns nobrūk jau pirmajā solī, kad pilsētas autobuss kavējas par 20 minūtēm, bet, par laimi, viss beidzas labi un mūs līdz pilsētas centram nogādā mīlīgie hosteļa biedri no Dānijas. Tikai pa ceļam uz Machico atceros, ka aizmirsu paēst un pēdējo reizi esmu ēdis kaut kad pēcpusdienā. Naomi ir līdzīgā situācijā, un, pirms kāpjam pēdējā autobusā, mēs uzbrūkam degvielas uzpildes stacijas gardumu stendam. Gardumi gan te ir dikti nosacīti, un šeit nedaudz sākas pirmā panikas lēkme. Ēdiens, ko tagad tiesāju, ir vēl briesmīgāks nekā tas, ko es ēdu parasti, bet līdz startam ir 3,5 stundas. Cerams – šis nebeigsies slikti.
Spēcīgākā MIUT 2018 hosteļa komanda.
Starta vietā Porto Moniz nonākam jau vairāk nekā stundu pirms starta. Ceļš uz šejieni ir pagājis ātri, jo visu ceļu esam norunājuši un ir pat izdevies aizmirst, ka pēc pāris stundām ir jāskrien. Stresa līmenis ir diezgan zems. Kā paredzēts, Porto Moniz ir diezgan vēsi, un es cenšos savu laiku pavadīt kādā restorānā, kur lēni tukšoju Pepsi pudeli. Mēģinu nenervozēt, bet viena no kājām visu laiku kratās, un brīdī, kad nespēju vairs izturēt, dodos uz startu.
Pēdējās minūtes pirms starta paiet runājoties ar citiem elites skrējējiem, un tikai minūti pirms starta es attopos ar kurtku mugurā. Ārā ir vēsi, bet es zinu, ka pāris minūtes vēlāk kurtkā būs kārtīga cepšanās, un panikas vadīts ātri ģērbju to nost.
KP0 Porto Moniz – KP1 Fanal 13.9km
Distance: 13.9km; augstummetri: 1505; Posms ietver stāvu, bet relatīvi īsu kāpumu sākumdaļā, kam seko īss noskrējiens. Atlikusī posma daļa sastāv no gara kāpuma.
Laiks distancē:
KP0 -> KP1
1. David Hauss 1:37:31
1. David Hauss 1:37:31
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:39:22; +1:51
3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56
3. Sebastien Camus 1:39:27; +1:56
—
—
4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07
4. Andris Ronimoiss 1:39:38; +2:07
Pirms gada esmu guvis labu mācību. Pirmajā kāpumā uz Fanal es gandrīz sasniedzu savu maksimālo pulsu, pirmajā noskrējienā uz Chão da Ribeira divreiz izmežģīju potīti, bet otrajā kāpumā uz Estanquinhos es savas kājas pārvērtu par gumijlācīšiem. Šoreiz esmu gudrāks un sāku prātīgi. Kā ierasts, visi aiznesas, bet es līdzi nesteidzos un tā vietā pirmo kilometru pavadu, sarunājoties ar Gediminas Grinius. Arī tad, kad sākas kāpums, es cenšos skriet ļoti prātīgi un kādā brīdī saprotu, ka esmu apmēram 15.-20. pozīcijā. Mani tas pilnībā apmierina, jo zinu, ka puse no viņiem ir optimisti.
Pāris kilometrus cīnījušies ar diezgan stāvu kāpumu, kur es vairāk eju nekā skrienu, tiekam arī pie pirmā īsā noskrējiena. Tas nav ļoti sarežģīts, bet man ir liels prieks, cik komfortabli es te jūtos. Tā vietā, lai satrauktos par savu noturēšanos kājās, es esmu relaksēts un lielāko noskrējiena daļu pavadu, sarunājoties ar Jaunzēlandes labāko taku skrējēju Scotty Hawker.
Līdzīgi kā pirms gada mazajā miestiņā, kas šķir pirmo noskrējienu no pirmā kārtīgā kāpuma, ir pilns ar cilvēkiem, un viņi visi ir šeit, lai atbalstītu skrējējus. Pirms gada šeit skrēju kopā ar pirmajiem, bet šoreiz esmu nedaudz iepalicis, taču tas nemazina skatītāju atbalstu. Sajūtas ir fantastiskas.
Nakts aizsegā.
Nākamie 10 kilometri ir pret kalnu. Cenšos sevi noturēt komforta zonā, un tas ļauj šo kāpumu izbaudīt. Kur nepieciešams, es pāreju soļos, bet, tiklīdz kāpums vairs nav stāvs, es lēnām skrienu. Pilsētas daļa kāpumam ir tāda pati kā pirms gada, un šeit, līdzīgi kā pirms gada, lielākā problēma ir atrast ritmu uz kāpnēm. Šoreiz pakāpienus izdodas izmantot biežāk, un brīžiem pat viņi palīdz. Tiklīdz esam ārpus pilsētas, ir sajūta, ka skrienam pa citām takām. Pirms gada bija ilgstoši jāskrien blakus levadai, bet šoreiz nekas tāds nenotiek, un tā vietā pārsvarā ir zemes ceļi, kas lēzeni ved augšup. Neskatoties uz to, ka kāpumā sevi ievērojami limitēju, es ik pa laikam kādu apdzenu, un brīdī, kad esmu kalna augšā, man pašam liekas, ka esmu apmēram astotajā pozīcijā. Viss rit pēc plāna.
KP1 Fanal – KP2 C. Ribeira 19.2km
Distance: 5.3km; augstummetri: 45; Viss posms lejup, vietām ļoti tehnisks.
Laiks distancē:
KP1 -> KP2
1. David Hauss 2:07:06
1. Sebastien Camus 0:27:56
2. Sebastien Camus 2:07:23; +0:17
2. Aurelien Dunand-Pallaz 0:28:02; +0:06
3. Aurelien Dunand-Pallaz 2:07:24; +0:18
3. Jordi Gamito 0:28:14; +0:18
—
—
4. Andris Ronimoiss 2:09:04; +1:58
6. Andris Ronimoiss 0:29:26; +1:30
Pret nākamo noskrējienu man ir milzīgs respekts, un es no tā baidos. Brīžiem tas ir ļoti tehnisks, un mans vienīgais mērķis ir nokļūt lejā bez liekiem incidentiem. Nedaudz grūtākajās vietās cenšos sevi piebremzēt, lai neiekļūtu nepatikšanās, bet taisnākajos gabalos spiežu no sevis ārā nedaudz vairāk, lai nezaudētu pārāk daudz laika. Brīdī, kad sāku dzirdēt cilvēku atbalstu lejā esošajā pilsētā, zinu, ka drīz šausmas būs galā, un es būšu ticis galā ar vienu no grūtākajiem etapiem visā trasē. Atlikušo noskrējienu pieveicu bez problēmām un otrajā kontrolpunktā ieskrienu, nezaudējot nevienu pozīciju. Pašam par to ir milzīgs lepnums, un, kamēr ēdu apelsīnus un dzeru kolu, uzzinu, ka esmu ceturtajā pozīcijā. Atriežu zobus smaidā – nav slikti, galīgi nav slikti.
KP2 C. Ribeira – KP3 Estanquinhos 28.8km
Distance: 9.6km; augstummetri: 1385; Viss posms augšup. Vietām ļoti stāvs.
Laiks distancē:
KP2 -> KP3
1. Sebastien Camus 3:35:29
1. Andris Ronimoiss 01:27:20
2. Aurelien Dunand-Pallaz 3:35:33; +0:04
2. Jordi Gamito 1:27:38; +0:18
3. David Hauss 3:35:36; +0:07
3. Sebastien Camus 1:28:06; +0:44
—
—
4. Andris Ronimoiss 3:36:24; +0:55
Zinu, ka priekšā mani sagaida visgrūtākais kāpums visā trasē. Pirmie divi kilometri šeit ir brutāli, tāpēc kontrolpunktā uzkavējos pāris ekstra sekundes, lai uzņemtu nepieciešamo enerģiju. Pirms gada man šeit gāja ļoti grūti, un gribas, lai šoreiz man veiktos vismaz nedaudz labāk. Tas varētu nenākt viegli, jo pirms gada man šeit bija kompānija, bet šoreiz es kāpumu uzsāku pilnīgi viens. Metri šeit nāk grūti, bet augstummetri griežas kā labi iedarbināts bleibleids. Pulkstenis rāda, ka temps ir nokrities līdz 16 min/km, bet es esmu priecīgs par šādu rādītāju, jo tas ir ievērojams uzlabojums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Neskatoties uz to, gaidu, kad mani sāks apdzīt man aiz muguras esošie top skrējēji kā Grinius, Hawker, Olsen un citi. Tas nenotiek, un sev aiz muguras es neredzu nevienu lukturi. Tiesa, arī priekšā ir tumsa.
Divus kilometrus tālāk kāpuma stāvākā daļa beidzas, un es nonāku vietā, kur trase joprojām ved augšup, bet slīpums jau ir krietni pieņemamāks. Pirms gada te nevarēju atsākt skriešanu, bet tagad tas notiek dabīgi, un, lai arī kāpumu neizbaudu, ļoti lielas ciešanas tas nerada. Šeit trase kļūst arī ievērojami atvērtāka, un pēkšņi es sev priekšā redzu vairākus lukturus, tiesa, arī aizmugurē es redzu to pašu. Ir ļoti grūti noteikt, vai es tuvojos pirmajiem, un vai tie, kas man ir aiz muguras, netuvojas man. Liekas, ka tuvāk ir pirmais variants, un es uz pāris kilometriem ieslēdzu mednieka režīmu.
To sabojā kritiens!
Tik ļoti aizraujos, ka kādā brīdī, skrienot nedaudz pret kalnu, aizķeros aiz akmens un lidoju. Gaisā vēl paspēju apmesties otrādi un piezemējos uz sāna un muguras. Izņemot pāris skrambas, man nekas nopietns nekaiš, bet, ceļoties kājās, tieku pie krampja augšstilba iekšpusē un uz kādu mirkli esmu spiests apstāties. Ja jau ir jāstāv, tad nolemju pačurāt. Man jau sen to ir gribējies izdarīt, un šī ir lieliska iespēja.
Nākamajā kontrolpunktā nonāku bez papildu starpgadījumiem. No saviem sekotājiem esmu aizlaidies, bet kritiena dēļ arī priekšā ir tumsa. Tikai vēlāk, skatoties rezultātus, redzu, ka šo etapu esmu noskrējis visātrāk par visiem, un par šo uzvarēto etapu man ir īpašs prieks. Tajās mazajās sūda kājelēs tomēr ir kaut kāds spēks.
KP3 Estanquinhos – KP4 Rosario 37.4km
Distance: 8.6km; augstummetri: 0; Viss posms lejup.
Laiks distancē:
KP3 -> KP4
1. Aurelien Dunand-Pallaz 4:19:14
1. Aurelien Dunand-Pallaz 00:43:41
2. Sebastien Camus 4:19:19; +0:05
2. David Hauss 0:43:48; +0:07
3. David Hauss 4:19:24; +0:10
3. Sebastien Camus 0:43:50; +0:09
—
—
4. Andris Ronimoiss 4:22:07; +2:53
5. Andris Ronimoiss 0:45:43; +2:02
Nākamais posms ir tikai lejup. Tā sākuma daļu atceros kā diezgan akmeņainu, bet šoreiz liekas, ka trasē (vai manās prasmēs) ir uzlabojumi, un pārvietoties šeit var ļoti ātri. Esmu pamatīgi uz viļņa, jo pēc paša sarakstītā info uz numura redzu, ka iepriekšējo posmu esmu noskrējis ievērojami ātrāk nekā pirms gada. Pēc mirklīša sākas arī akmeņi, bet šāds segums man vairs neliekas grūts un es lidoju. Brīdī, kad trase ievijas mežā, es nopriecājos, ka šeit ietaupīšu laiku, salīdzinot ar pagājušo gadu, jo šeit man kāju sarāva krampī un nācās stāvēt. Nepaiet ne pāris sekundes pēc šīs priecīgās domas, kad kāja ir sarauta krampī un es stāvu. Šoreiz pie vainas ir otra kāja, nevis tā, kas nokrītot, bet muskulis ir tas pats. Sasodīts, kāpēc es magnija kursam piegāju tik pavirši un kāpēc es turpinu atlikt vizīti pie uztura speciālista?
Ierodoties Rosario
Lēnām atsāku kustību, un tālāk jau atkal iet labi, tomēr zinu, ka esmu zaudējis laiku, un nolemju ieslēgt aizsardzības taktiku. Tā vietā, lai censtos apdzīt tos, kas man ir priekšā, es centīšos noturēt aiz sevis tos, kas man seko. Līdz Rosario kontrolpunktam tas arī izdodas, bet pēc tam, kad tur esmu parunājies ar brīvprātīgajiem un taisos doties prom, kontrolpunktā ierodas Jordi Gamito. Sasodīts, viņš ir tuvu!
KP4 Rosario – KP5 Encumeada 44.3km
Distance: 6.9km; augstummetri: 680; Sākumā nedaudz uz leju, bet pēc tam kāpums. Etapa beigas lejup pa asfaltu.
Laiks distancē:
KP4 -> KP5
1. David Hauss 5:10:47
1. Andris Ronimoiss 00:50:07
2. Aurelien Dunand-Pallaz 5:10:48; +0:01
2. Jordi Gamito 0:51:14; +1:07
3. Sebastien Camus 5:11:40; +0:53
3. Sebastien Camus 0:51:23; +1:16
—
—
4. Andris Ronimoiss 5:12:14; +1:27
Mēģinu aizbēgt. Gamito kontrolpunktā pavada ievērojami mazāk laika nekā es un tāpēc ir tuvu. Sākumā ir nedaudz jāpaskrien uz leju, bet diezgan drīz sākas kārtējais kāpums. No šī kāpuma neatceros pilnīgi neko. Vai nu tas nav bijis pietiekami izaicinošs, vai arī es nakts aizsegā esmu iegājis nedaudz transā, un domas ir bijušas citur. Lielas mākslas jau te nav, liec vienu kāju priekšā otrai un dari to pēc iespējas ātrāk.
Jāatzīst, ka kopumā man sanāk labi, jo brīdī, kad esmu sasniedzis virsotni un nonāku uz asfaltēta ceļa, Gamito aiz muguras nav manāms. Priekšā nedaudz atpūtas. Nākamie divi kilometri ir lejup pa asfaltētu ceļu un, lai arī es te neslinkoju, nevarētu arī teikt, ka ieguldu ļoti daudz enerģijas. Neesmu pat pusceļā, un tāpēc augšstilbi vēl ir jāpataupa.
Kamēr es skrienu lejup pa asfaltēto ceļu, lēnām sāk smidzināt lietus. Godīgi jāatzīst, ka šoreiz laika prognozi neapskatījos, un lietus mani pārsteidz. Neko daudz tas manā plānā nemaina. Sliktākajā gadījumā pēc 15 kilometriem tikšu pie sausa krekla un, ja līs stipri, arī pie cepures. Tiesa, jau tagad ir skaidrs, ka trase paliks lēnāka un akmeņainie posmi pārvērtīsies par slidotavu.
Kontrolpunkā iestiprinos un sniedzu fiksu interviju. Esmu runīgs un sabiedrisks, un tā sacensībās vienmēr ir laba zīme.
KP5 Encumeada – KP6 C. Freiras 59.6km
Distance: 15.3km; augstummetri: 890; Sākumā lejup, kam seko īss, bet ļoti stāvs kāpums. Vēlāk garš kāpums un vēl garāks tehnisks noskrējiens. Posma beigu daļā īss kāpums.
Laiks distancē:
KP5 -> KP6
1. Aurelien Dunand-Pallaz 7:04:28
1. Aurelien Dunand-Pallaz 1:53:40
2. Sebastien Camus 7:09:27; +4:59
2. Sebastien Camus 1:57:47; +4:07
3. Andris Ronimoiss 7:10:11; +5:43
3. Andris Ronimoiss 1:57:57; +4:17
—
—
Dodos atpakaļ ārā. Līt ir sācis stiprāk, un tas sāk palikt nedaudz nepatīkami. Šis ir ļoti svarīgs posms. Tas ir viens no garākajiem etapiem un sevī ietver vairākus riebīgus elementus. Sākums ir viegls, bet pavisam drīz es nonāku pie kāpuma ar trubu. Šis manā uztverē ir viens no riebīgākajiem posmiem visā trasē, bet tā riebīgumu var saprast tikai tad, kad to ierauga. Tas ir tikai kilometru garš, bet ļoti stāvs. Pilsētas gaismas var redzēt ļoti augstu kalnā, un, ja nezin, ka tik augstu nav jākāpj, var ātri iedzīvoties depresijā. Papildus spriedzei diezgan labi var redzēt skrējējus gan priekšā, gan aizmugurē. Par skrējējiem priekšā esmu priecīgs. Lai arī jau krietnu laiku esmu bijis tuvu viņiem, ļoti sen neesmu redzējis viņu lukturus un tagad, tos ieraugot, ir prieks. Par lukturi sev aiz muguras nepriecājos. Gamito neļauj atslābt ne mirkli un nemitīgi turpina man sekot.
Kāpums ir nogurdinošs. Cauri lietum velkos augšā. Brīžiem pāreju uz visām četrām, bet pēc vienas no šādām reizēm nepadomāju, ka esmu apakšā zem sasodītās trubas, ceļos augšā un atdauzu pakausi. Nekas daudz nav cietis, tikai neliels būkšķis. Ar visu to izskatās, ka no Gamito nedaudz atraujos, bet priekšā esošie skrējēji nāk arvien tuvāk. Brīdī, kad skrējējs man priekšā ir piebeidzis kāpumu un pazūd aiz līkuma, uzņemu laiku, un līdz brīdim, kad esmu turpat, ir pagājušas vien 90 sekundes. Tas nav neko daudz, un man ir sajūta, ka drīz būšu top3. Protams, ar noteikumu, ka Gamito mani beidzot nenoķers.
Kādu brīdi ķermenis var izbaudīt skriešanu pa līdzenumu un brīžiem pat uz leju. Šeit trase met daudzus jo daudzus līkumus, un ik pa laikam priekšā var redzēt trešo vietu un brīžiem pat otro. Tiesa, tas strādā arī uz aizmuguri, un arī Gamito mani ik pa laikam redz. Brīdī, kad atkal sākas kāpums, esmu jau savam priekšā esošajam konkurentam diezgan tuvu, bet tad pēkšņi mans lukturis bez īpaša brīdinājuma izslēdzās. Labi, ka tobrīd kāpju pret kalnu, bet pat ar visu to paspēju paspert divus soļus pirms pilnībā apstājos. Negribas pat domāt, kas būtu noticis, ja es tajā brīdī skrietu lejup. Lukturis ir izturējis nedaudz vairāk nekā sešas stundas, un šoreiz pats vien esmu vainīgs, ka tā resursus brīžiem nepietaupīju.
Tumsa…
Ir pilnīga tumsa. Neredzu tālāk par 20 cm. Noņemu somu un mēģinu atrast otru lukturi. Tas nav vienkārši, jo nevaru sataustīt somas rāvējslēdzēju. Zinu, ka Gamito ir tuvu, un tas varētu mani glābt, tomēr mēģinu iztikt bez tā un pēc brīža esmu uzlauzis somu un izvilcis otru lukturi. Šis ir slavenais lukturis, ar kuru es pirms gada Kanārijās gandrīz nositos, bet tas ir vairāk nekā nekas. Atsāku kustību un, lai arī redzamība ir ievērojami vājāka, uz priekšu es tieku.
Neskatoties uz palielo aizķeršanos, pāris kilometrus vēlāk esmu noķēris trešajā vietā esošo David Hauss un vismaz uz kādu laiku esmu Pasaules tūres posma labāko trijniekā. Hauss no manis saņem uzmundrinājumus, bet izskatās, ka viņam neiet labi. Turpinu savu aizsardzības taktiku, tikai šoreiz man jāaizstāv jau krietni vērtīgāka pozīcija.
Līst arvien spēcīgāk, un kopā ar miglu un manu vājo lukturi redzamība ir vāja. Zinu, ka drīz būs sarežģīts noskrējiens, un saprotu, ka šis nebūs risinājums. Tiesa, pirms ķeros klāt pie lukturu jautājuma, nedaudz pazaudēju marķējumu. Skatos atpakaļ, vai tur nemana kādu lukturi, bet tur ir tumsa, un tieši tāds pats skats ir arī priekšā. Mēģinu uzlikt trasi savā Suunto, bet šķiet, ka esmu lejuplādējis kļūdainu failu, jo tur neko nerāda un uz ekrāna ir paziņojums, ka esmu nost no trases. Vai tiešām es būšu palaidis garām kādu pagriezienu? Turpinu lēnām, jo negribas lieki tērēt enerģiju, skrienot nepareizajā virzienā, tomēr pēc mirkļa izrādās, ka trauksme ir bijusi velta, un es priekšā ieraugu marķējumu.
Sāku risināt luktura jautājumu. Vēlreiz velku nost somu un velku ārā labo lukturi. Man tam ir rezerves akumulators (Paldies, Juri!!!), bet problēma šeit ir tā, ka tukšo akumulatoru nav nemaz tik vienkārši noņemt, un, ņemot vērā, ka man tam arī nav laika, mēģinu skriet ar diviem akumulatoriem uz galvas. Tukšais stāv stabili, bet pilno mēģinu nostiprināt tā, lai tas pārāk nekratās. Kopumā operācija ir sekmīga, un, lai arī ik pa laikam šī instalācija ir jāpielabo, man atkal ir kvalitatīva gaisma.
Sekojošajā noskrējienā esmu ļoti uzmanīgs. Pēdējā tumsas stunda, migla, lietus un nu jau ļoti slidenie akmeņi nav laba kompānija. Zinu, ka šis ir pēdējais grūtais noskrējiens, un, lai arī pēc tam arī ir tehniski etapi, tie būs gaismā, un gaismā es esmu neapturams. Lēnām tipinu lejup un gaidu, kad mani beidzot noķers Gamito. Rēķinu, ka esmu pavisam tuvu kontrolpunktam, bet kilometri tik turpina nākt klāt, un es joprojām skrienu lejup. Šķiet, ka noskrējiena lejasgalā ir veiktas nelielas izmaiņas trasē, un nu šis etaps ir palicis garāks. Arī pirms paša kontrolpunkta mani sagaida vilšanās. Pirms gada šeit bija iespēja skriet augšup pa asfaltētu ceļu, bet šoreiz mēs tiekam iedzīti kaut kādā akmeņu laukā un pavisam drīz jau ir jāraušās augšā pa stāvu nogāzi. Iedzīvojos kārtējā krampī, bet nu jau esmu iemācījies tos ignorēt un, sažmiedzis zobus, turpinu kāpšanu.
Lielajā kontrolpunktā ierodos labā omā. Lai arī šis etaps noteikti neizdevās kā plānots, esmu pakāpies uz trešo vietu, un īsi pirms kontrolpunkta esmu redzējis sev priekšā arī otro vietu. Atjaunoju želeju krājumus un vēlreiz samainu lukturus. Ir gaišs, bet priekšā vēl ir 4 tuneļi, kur lukturis noderēs, tiesa, tur var iztikt arī ar vājo, bet vieglo versiju.
Kontrolpunktā pavadu daudz laika. Atkal tieku nointervēts, bet vairāk skraidu apkārt un esmu neorganizēts. Šeit arī satieku savu jauno asistentu Goncalo, kurš mūsu sarunas vidū paziņo, ka es uzvarēšu. Pasmejos un dodos atrādīt ekipējumu, bet arī šeit Goncalo ir klāt ar kameru un vēlreiz noteic: “Šis puisis uzvarēs!”
Izskrienu ārā no kontrolpunkta, sāku skaļi smieties un pie sevis nosaku: “Maybe I will!”
KP6 C. Freiras – KP7 Pico do Ruivo 70.4km
Distance: 10.8km; augstummetri: 1370; Īss posms lejup, kam seko ļoti garš un vietām stāvs kāpums.
Laiks distancē:
KP6 -> KP7
1. Aurelien Dunand-Pallaz 9:13:26
1. Andris Ronimoiss 2:04:00
2. Andris Ronimoiss 9:14:11; +0:45
2. Aurelien Dunand-Pallaz 2:08:58; +4:58
3. Sebastien Camus 9:18:48; +5:22
3. Sebastien Camus 2:09:21; +5:21
—
—
Šeit ir trases vienīgais reversais posms, un šeit vispirms satieku itāļu skrējēju Ludovisi, bet pēc tam redzu arī savu komandas biedru Inov8 komandā no Lielbritānijas – Damian Hall, bet uzreiz aiz viņa – lietuvieti Gediminas Grinius. Nav ne mazākās nojausmas, cik tālu viņi ir aiz manis, bet ir skaidrs, ka 15-20 minūšu attālumā ir daudz skrējēju, un viens neliels plīsiens var novest pie pamatīga kritiena pozīcijās.
Arī šī trases daļa ir nedaudz mainīta. Tā vietā, lai skrietu pa asfaltu un uzreiz sāktu kāpumu, mēs tiekam izdzenāti pa dažādiem mazdārziņiem. Kādā brīdī, izskrienot ārā no viena no tiem, es zaudēju uzmanību un aizskrienu nepareizi. Noskrienu nepareizajā virzienā 200 m un saprotu, ka marķējuma vairs nav. Griežos atpakaļ un dabūju dažus liekus augstuma metrus, bet brīdī, kad atgriežos uz trases, krustojumā parādās Gamito.
Esmu dusmīgs. Esmu lieki iztērējis 2 minūtes, un tagad man vairs nav tik ļoti sargātā pārsvara. Tiklīdz sākas kāpums, dusmās ieslēdzu savu labāko kalnu ātrumu, un pāris minūtes vēlāk no Gamito man aiz muguras vairs nav ne miņas.
Mazdārziņā starp kāpostiem
Dusmas nepazūd, un šajā kāpumā es esmu ļoti agresīvs. Tas nes augļus. Jau pašā kāpuma sākumā pamanu sev priekšā Sebastien Camus, un, tiklīdz esmu viņam pavisam tuvu, atrodu vēl lielāku pārnesumu un aiznesos garām kā stāvošam. Pāris minūtes vēlāk man aiz muguras ir klusums.
Man šis kāpums patika pirms gada un patīk arī tagad. Jā, tas ir garš un brīžiem stāvs, bet es tajā varu atrast labu ritmu, un man tas padodas. Esmu drošs, ka tuvojos arī pirmajai vietai, un brīdī, kad esmu jau pavisam tuvu virsotnei, mana pārliecība apstiprinās. Pārsimts metrus priekšā ir sacensību līderis.
Džokera izmirkušajā sejā parādās smaids. Nepanikoju! Zinu, ka man vēl ir ļoti daudz laika, lai apdzītu priekšā esošo skrējēju, un es gribu šo procesu izbaudīt. Francūzis Dunand – Pallaz mani redz, un tas šobrīd ir viss, kas man ir vajadzīgs. Iesēt bailes, dot cerību, bet vēlāk šo cerību sagraut!
Kontrolpunktā nonāku otrajā pozīcijā, bet francūzis šeit ir ieradies vien 45 sekundes pirms manis. Piecu minūšu pārsvars ir praktiski sadeldēts. Kā ierasts, paprasu Pepsi un apelsīnus, bet redzu, ka francūzis mielojas ar kūku, un es arī nolemju to pamēģināt. Mielojas gan ir smalkjūtīgi teikts. Francūzis ar vienu roku kūku stūķē mutē, bet ar otru stūķē ekstra gabaliņus kabatās. Man tās ir labas ziņas. Neviens skrējējs, kurš jūtās stiprs, nekad tā nedarītu, un šis nedaudz izskatās pēc izmisuma soļa. Visticamāk – viņš jūtas izsalcis un nedaudz novārdzis, un manā “Bailes, cerības, sagrāve” plānā tas iederas izcili.
KP7 Pico do Ruivo – KP8 Chao da Lagoa 79.8km
Distance: 9.4km; augstummetri: 545; Miksēts reljefs ar ļoti tehniskiem etapiem. Beigu daļa lejup.
Laiks distancē:
KP7 -> KP8
1. Andris Ronimoiss 10:24:13
1. Andris Ronimoiss 1:10:02
2. Aurelien Dunand-Pallaz 10:26:47; +2:34
2. Aurelien Dunand-Pallaz 1:13:21; +3:19
3. Sebastien Camus 10:35:31; +11:17
3. Damian Hall 1:16:11; +6:09
—
—
Kontrolpunktu pametu apmēram 20 sekundes pēc francūža, bet nepilnu kilometru vēlāk esmu jau viņam tuvu aiz muguras, bet vēl pēc mirklīša nenociešos un izvirzos vadībā. Tiklīdz esmu garām, manā sejā parādās triumfuāls smaids. Zinu, ka tā nav smuki, bet ir noticis kas nozīmīgs. Pirmo reizi Pasaules tūres ietvaros es esmu pirmajā vietā. Labi, precizēšu. Pirmo reizi esmu pirmajā vietā, neskaitot pirmos desmit trases kilometrus. Mirkli pēc smaida parādās neliels lampu drudzis. Ko darīt tālāk? Līdz finišam ir atlicis krietns maratons, un, lai arī francūzis ir apdzīts, tas nenozīmē, ka kūku ietekmē viņš nevar atjēgties. Tāpat arī nav zināms, kas notiek tālāk man aiz muguras. Ja nu ir kāds, kurš strauji man tuvojas? Lieki nefilozofēju un mēģinu izpildīt “sagrauj” fāzi.
No Pico do Ruivo uz Pico do Arieiro ved sasodīti skaista taka, bet šodien ir apmācies, un neko daudz te redzēt nevar. Pat ja varētu, diez vai man tas izdotos. Viss ir slapjš, un šajā posmā ir diezgan svarīgi skatīties zem kājām, jo bieži vien dažu metru attālumā ir krauja, kurā iekrītot obligātā ekipējuma svilpe un folija sega varētu nelīdzēt. Mēģinu pa tehnisko posmu atrauties no francūža, bet ļoti lielu pārsvaru neiegūstu. Ik pa laikam ir ļoti īsi, bet ļoti stāvi kāpieni pa kāpnēm, un izskatās, ka šeit es pat esmu nedaudz lēnāks, bet, tiklīdz ir nedaudz taisnāks, pārsvars pieaug. Drīz vien ir klāt arī tuneļi. Man lukturis ir jau gatavībā, bet par francūzi neesmu tik drošs, un tāpēc šeit vēlos pazust cauri, cik ātri iespējams, lai viņam ar savu gaismu nepalīdzētu.
Brīdī, kad esmu pavisam tuvu Pico do Arieiro, parādās vesela virkne ar fotogrāfiem. Bildes šeit var sanākt smuku smukās, bet, ņemot vērā, ka jādodas ir pret kalnu, pārsvarā tas notiek ejot, un līdz ar to bildes nekam neder. Pieveicu pēdējos kāpumiņus un skatītāju atbalstīts uzsāku noskrējienu. Paskatos atpakaļ, un francūzis joprojām ir tuvu, redzēs, kā mums abiem ies noskrējienā.
Pārgājiens Pico do Arieiro tuvumā
Sākuma daļa noskrējienam ir nedaudz tehniskāka, kā es to atceros. Šeit mēģinu ātri iznavigēt pa akmeņaino taku, un kopumā man tas padodas labi. Kādā brīdī ir jāpievar pavisam lēzens kāpums, un šeit es pārvietojos tik labā ātrumā, ka esmu drošs, ka no francūža atraujos. Tas arī apstiprinās, jo brīdī, kad es esmu jau ar kāpumu ticis galā, francūzis tikai parādās aiz līkuma. Mans pārsvars noteikti ir pieaudzis, un tajā brīdī vēlos, kaut man būtu pieejama zelta zivtiņa ar vienu vēlēšanos kabatā. Tā būtu gaužām vienkārša – es līdz finišam Machico vairs nevēlos redzēt nevienu no sacensību dalībniekiem. Zivtiņas man nav, bet vēlēšanās piepildās!
Ieskrienot kontrolpunktā, satieku savu asistentu, kurš smaidīgs paziņo, ka viņš taču esot teicis, ka es uzvarēšu. Atbildu, ka vēl jau nekas nav beidzies, bet mani argumenti viņu ne visai interesē. Jautāju, cik tālu man aiz muguras ir nākamie skrējēji, bet skaidrs, ka viņš neko nezina. Trešā vieta esot tālu, bet, cik tālu, to tā arī nesaprotu, un šis info vairāk izklausās pēc minējuma, nevis reāla fakta. Informēju, lai brīdī, kad ieskrien otrā vieta, viņš sāk bļaut tā, lai es dzirdu, bet arī tas netiek izdarīts. Bezcerīgs asistents, kuram vēlāk par sodu tiek piešķirts uzdevums mani aizvest uz ribiņu restorānu un pončas testēšanu.
Nejēdzīgais asistents un viņa sieva
KP8 Chao da Lagoa – KP9 Poiso 90.4km
Distance: 10.6km; augstummetri: 675; Pirmā puse pārsvarā lejup, pārsvarā tehniski vienkārši. Otrā daļa kāpums. Vietām ļoti stāvs, beigu daļa lēzenāka.
Laiks distancē:
KP8 -> KP9
1. Andris Ronimoiss 11:38:21
1. Andris Ronimoiss 1:14:08
2. Aurelien Dunand-Pallaz 11:45:50; +7:29
2. Javi Dominguez – Ledo 1:18:14; +4:06
3. Sebastien Camus 11:58:26; +20:05
3. Aurelien Dunand-Pallaz 1:19:03; +4:55
—
—
Turpinās noskrējiens. Šeit nekā ļoti sarežģīta nav, un es varu lidot tuvu maksimālajam ātrumam. To arī cenšos darīt. Ticības, ka varētu uzvarēt, vēl īsti nav, bet tajā pašā laikā es joprojām vairāk aizsargājos un cenšos savus ātrumus nedaudz ierobežot tā, lai paliek spēks arī beidzamajiem kilometriem. Jāpataupās arī tāpēc, ka priekšā ir pēdējais kāpums. Šeit trase ir nedaudz izmainīta, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un tāpēc es ceru, ka kāpums būs uztaisīts nedaudz maigāks, bet manas cerības, protams, ir veltas. Kāpums, visticamāk, pa pašu organizatoru izdomātu taku ir atstāts, un es bez lielas sajūsmas sāku tajā rausties.
Zinu, ka šis ir izšķirošs mirklis, ja šeit nesalūzīšu, tad viss būs labi, jo tālāk ir man piemērots reljefs – garas taisnes un viegli noskrējieni. Cītīgi kāpju, un pēc sajūtām esmu krietni labākās pozīcijās nekā pirms gada. Toreiz es šeit nodarbojos ar sms sūtīšanu, bet tagad koncentrējos kāpšanai. Liekas, ka sanāk, un, lai arī ik pa laikam krūmos kaut kas nočab, tās ir tikai ķirzakas, un no konkurentiem nav ne miņas.
Ticis galā ar kāpuma stāvo daļu, nonāku klajumā, kur tālu priekšā ir redzama nākamā kāpuma daļa. Nopriecājos, ka šeit varēšu redzēt, cik tālu aiz manis ir sekotāji, bet brīdī, kad esmu ticis kāpumam līdz pusei un paskatos atpakaļ, nākas vien nopūsties – sūda mākoņi visu ir pārvērtuši miglā.
Īsi pirms Poiso kontrolpunkta esmu sasniedzis savu lielāko krīzi sacensībās. Kāpumā, kur vajadzētu saņemties un paskriet, es pārvietojos ejot, un tas mani pamatīgi sanikno. Ja es šāda vājuma brīža dēļ pazaudēšu savu pārsvaru, tad tā būs pamatīga izgāšanās. Brīžiem mēģinu paskriet, bet pārsvarā tomēr eju.
Par krīzi liecina arī tas, ka es visiem prasu, cik liels ir mans pārsvars. Skaidrs, ka neviens nezina, un tāpēc es aizsūtu ziņu uz mājām. Ātri saņemu atbildi, ka pārsvars ir piecas minūtes, un tas mani nomierina, bet satraukumu atkal atgriež nejēdzīgais asistents, kuru satieku Poiso kontrolpunktā. Kad jautāju, cik tālu ir nākamais, viņš saka, ka nezinot, bet iepriekšējā kontrolpunktā viņš esot ieradies mirkli pēc manis. Satraukts ieēdu apelsīnus, uzdzeru ūdeni un tinos prom.
Par laimi, nākamais etaps ir viegls un uz leju. Ātri atgūstu enerģiju un, lai arī joprojām neeju uz maksimumu, cenšos skriet aktīvi. Tas izdodas. Kilometru laiki ir pārsvarā zem 5 min/km. Tas nav šeit ātrākais iespējamais temps, bet tajā pašā laikā zinu, ka, pat ja kāds ir ātrāks, ļoti daudz mans iegūtais laiks zaudēts netiek. Sākumā paskrējis pa dažādām šaurām un dubļainām taciņām, es sāku sapņot par zemes ceļu. Kad jau sāk likties, ka šis zemes ceļš būs bijis kādās citās sacensībās vai arī, ka esmu to izdomājis, es beidzot uz tā nonāku, un šeit temps paliek vēl ātrāks.
Kādā brīdī ieskatos savā telefonā, un ziņa no mājām vēsta, ka mans pārsvars ir sasniedzis septiņas minūtes un divdesmit sekundes. Šis ir tas brīdis, kad man viss pēkšņi ir skaidrs.
Es uzvarēšu!!!
Portelas kontrolpunktā ierodos labā garastāvoklī. Līdz finišam ir vēl apmēram 16 kilometri, bet viss grūtākais jau ir aiz muguras un man ir patiešām jāpapūlas, lai šo pārsvaru izsētu. Kontrolpunktā vienalga apjautājos, cik tālu man aiz muguras ir otrā vieta, un man uz datora tiek parādīta karte, kur redzams mana un francūža atrašanās vieta. Izskatās tālu, un es apmierināts dodos prom.
KP10 Portela – KP11 Larano 104.4km
Distance: 5.2km; augstummetri: 35; Pirmie kilometri pa taisni, pēc tam lejup.
Laiks distancē:
KP10 -> KP11
1. Andris Ronimoiss 12:55:00
1. Javi Dominguez – Ledo 0:30:41
2. Aurelien Dunand-Pallaz 13:11:07; +16:07
2. Jordi Gamito 0:31:36; +0:55
3. Sebastien Camus 13:20:34; +25:34
3. Andris Ronimoiss 0:31:47; +1:06
—
—
Izskrienot no kontrolpunkta, man sāk sekot kāds puisis ar kameru, un, kamēr es kārtoju ekipējumu, paspēju sniegt nelielu interviju. Seko vairāki kilometri pa taisni, un šeit temps turas ap 5 min/km. Nedaudz to palēnina konstantā skriešana cauri peļķēm, bet kopumā ar savu ātrumu neesmu apmierināts. Jā, no vienas puses joprojām kaut kam taupos, bet no otras puses, pa šādu segumu un reljefu vajadzētu skriet stipri vien ātrāk.
Pēdējais sarežģītais noskrējiens
Pašās etapa beigās ir kilometru garš tehnisks noskrējiens. Šeit esmu ekstra uzmanīgs. Zinu, ka zaudēta minūte šeit būs nieks, bet, ja satraumēšos, tad varu visu iekrāto pārsvaru ātri izsēt. Prātīgi noklumburēju lejā un atkal jau smaidīgs ierodos pēdējā kontrolpunktā. Pirms paspēju tajā ieskriet, kāds atbalstītājs trases malā mēģina mani iemūžināt, bet es saku, ka tāda bilde nekam neder. Nostādu viņu pareizajā pozīcijā, pats nostājos tā, lai aiz muguras ir okeāns un tiek uzņemta jau krietni kvalitatīvāka bilde.
Pēdējā kontrolpunktā ir pilns ar jautriem mediķiem. Teorētiski šeit apstāties nevajadzētu, bet jūtos drošs par savu pārsvaru un tāpēc atļaujos to izdarīt. Ierastās procedūras ar kolu un apelsīniem, un esmu prom.
KP11 Larano – KP12 Machico 116.2km
Distance: 11.8km; augstummetri: 80; Sākuma daļa praktiski taisna, pēc tam salīdzinoši vienkāršs skrējiens lejup un tad atkal taisne.
Laiks distancē:
KP11 -> KP12
1. Andris Ronimoiss 13:57:10
1. Jordi Gamito 1:00:44
2. Aurelien Dunand-Pallaz 14:19:05; +21:55
2. Andris Ronimoiss 1:02:10; +1:26
3. Jordi Gamito 14:22:28; +25:18
3. Javi Dominguez – Ledo 1:03:00; +2:16
—
—
Jau pa ceļam uz Portela esmu saņēmis ziņu, ka mans pārsvars ir 12 minūtes. Tas man ļauj būt relaksētam un domāt tikai par drošu nokļūšanu finišā. Tiesa, ir viens papildus motivātors, kas liek man kustēties. Rēķinu un saprotu, ka pie laba finiša posma es varu iekļauties 14 stundās. Tas būtu labs sasniegums, un cenšos uz to tiekties.
Temps pa šauro, bet pārsvarā taisno taku ir nedaudz virs 5 min/km. Lēni, bet ik pa laikam ir nelieli šķēršļi, kas to ietekmē. Pavisam drīz man pievienojas kāds skrējējs no Vācijas, kurš jautā, vai varot man paskriet līdzi un pafilmēt. Piekrītu, bet pēc tam, kad puisis man aiz muguras ir arī vēl kilometru vēlāk, sākam pļāpāt. Runājoties sāk aizmirsties, ka esmu sacensībās. Kājas zina, ko darīt, un domāt te īsti vairs nav par ko, jo trase ir zināma, un īsti nomaldīties nav kur. Šādi noskrienam kādus piecus kilometrus, un tikai tad, kad vācietis ir devies prom, lai kāptu mašīnā un paspētu uz manu finišu, es atskārstu, ka šādam atslābumam ir arī sliktā puse – neesmu sekojis līdzi savam tempam, un tas izredzes iekļauties 14 stundās pasliktina.
Nedaudz saņemos un, skrienot gar skaistajām Madeiras levadām, atkal spēju sasniegt tempu 4:40 min/km robežās. Jau ieskrienot Machico – pilsētā, kurā atrodas finišs, esmu drošs, ka savu jauno mērķi izpildīšu. Drošības pēc gan uzjautāju, cik tālu ir līdz finišam, un brīdī, kad saņemu atbildi, ka līdz finišam ir 5 vai 6 kilometri, saprotu, ka kārtējo reizi esmu velti dzesējis muti.
Realitātē līdz finišam ir 1.5 kilometrs, un es tam strauji tuvojos. Mani sagaida ļoti daudz cilvēku. Visi grib uzsist pieci un visi mani skaļi atbalsta, bet man vēl ir palicis pēdējais uzdevums – finiša lēciens! Teorijā tas izklausās viegli, bet pēdējo 14 stundu laikā mani ir pārsteigušas vismaz 10 krampju epizodes augšstilba iekšpusēs un būtu muļķīgi, ja tas notiktu arī finiša lēcienā. Viss beidzas labi – izlecu, saķeru finišā lenti un smaidu!
Uzvara!
This is Madeira!!!
“Kā Tev patīk mūsu sala?” man jautā katrs otrais satiktais madeirietis pēc finiša.
“Tā ir neprātīgi skaista!” es viņiem godīgi atbildu.
“Vai Tu nākamgad atgriezīsies?” prasa visi kā viens.
“Šī ir lieliska sala, un es būšu atpakaļ!” es jautri atbildu, sabāžu padusē savas balvas un dodos Spānijas virzienā!
Secinājumi (daži varbūt noderīgi arī citiem):
* Man vienmēr gribas sevi salīdzināt ar labākajiem, jo tikai tā es varu augt. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, trase bija savus 4-5 kilometrus (20-30 min) garāka. Skaidrs, ka ar Francois D’Haene (13:05:44) laiku es tāpat nekonkurētu, bet prieks, ka šāda līmeņa čaļi vairs nav neaizsniedzamā attālumā. Kas zina, varbūt jāsāk meklēt lielāks skalpu skapis.
* Madeira Island Ultra Trail ir ļoti tehniski sarežģīta un grūta trase, un 7700 augstuma metri pārsvarā ir ar ievērojamu stāvumu. Neskatoties uz to, izlēmu startēt bez nūjām (vairāk finansiālo apsvērumu dēļ) un beigās savu izvēli nenožēloju. Lielākā daļā kāpumu ir vai nu akmeņaini, vai nu sastāv no betona kāpnēm, un šādā segumā nūjas iedurt ir grūti. Jāatzīst, ka daudzi no tiešajiem konkurentiem man nepiekrita.
* Trase, kur nepieciešama dzelzs mugura (kāpumu dēļ) un dzelzs augšstilbi (trepju noskrējienu dēļ).
* Lielīties, ka citi ir mīkstie, jo kalna galā velk ārā no somas kurtkas, ir forši, bet, ja pēc tam astoņas dienas (pagaidām) ir jāslimo, tad varbūt nav nemaz tik forši. Tiesa, diez vai es arī tagad vilktu ārā kurtku, tā tomēr ir mīksto pazīme.
* Noskrējienus var ievērojami uzlabot arī tad, ja to dara uz 11 metru paugura Sarkandaugavā. Vismaz to noskrējienu daļu, kura sastāv no bailēm un nedrošības.
* Šoreiz pirms sacensībām nebija lampu drudža. Droši vien pieredzes jautājums. Likās jau, ka tas varētu nospēlēt arī par sliktu, bet ultrā laikam miers un pārliecība nav slikta lieta.
* Kārtējo reizi pārliecinājos. Lēnāk sāksi, tālāk tiksi.
* Vai kontrolpunktā pavadītas 2-3 minūtes ir lieki iztērēts laiks, ja pēc tam esi enerģisks un pozitīvs? Kā šo pašu efektu panākt 30 sekundēs?
* Taupījos, taupījos, taupījos un beigās finišā ieskrēju svaigs. Jāmācās sevi piespiest strādāt cītīgāk!
* Milzīgs prieks par to, ka ziemas treniņi ir atnesuši vēlamo rezultātu. Jau TGC jutu, ka esmu krietni spēcīgāks nekā iepriekš, bet nepaveicās. Paris Eco Trail pievīla laikapstākļi, bet šeit viss sastājās, kā vajag.
km 
-