El Guna – skrējēju paradīze ziemā jeb atpūta Ēģiptes nemieru laikā

Kad Ēģiptē notika revolūcija, VSK Noskrien pastiprināti sekoja līdzi notikumiem tur. Ne tikai politiskajiem, bet arī sportiskajiem. Viens no VSK Noskrien aktīvākajiem biedriem, Aivars Birks, vai kā visi viņu pazīst – Aivars703, atradās tur. Nevis Kairā piedalījās demonstrācijās, bet El Gunā noskrēja vairāk kā 120km nedēļā.

Priekšvēsture

Brauciens uz Ēģipti nebija pirmais – braucu jau septīto reizi. Kas var būt jaukāks, kā izbaudīt īstu vasaru ziemas vidū. Arī sieva nav iesācēja – viņai devītais brauciens. Abi esam pieredzējuši ceļotāji. Jau no oktobra sākuma tiek skatītas ceļojuma kantoru cenas internetā. Gaidām, kad uznāks kantoriem vājuma brīdis un tie nolaidīs cenas. Sakarā ar krīzi cenu jautājums man īpaši svarīgs – esmu uzstādījis ultimātu – ne vairāk kā 350 LVL, ALL INCLUSIVE (Alus iekļauts),  jauna neapgūta vieta, netālu koraļļi (dzīvi, nenobradāti). Ik pa laikam mūs mēģina iekārdināt ar 10%-20% atlaidēm. Neesam vakarējie – neparakstāmies. Un tad pienāk īstais brīdis – 26.novembris – NOVATŪRS neiztur un nomet cenas gandrīz uz pusi. Vakars un daļa no nakts tiek veltīta sazvanīšanai, apspriedēm, naudas atrašanai un nākamajā rītā es ar radiem-draugiem (kopā 8 gab.) izpērkam pēdējos 4 numurus viesnīcā ARENA INN Ēģiptes ciematā El Guna. Ceļazīmes cena 7 dienām 235 LVL. Trīs zvaigznes, VISS IEKĻAUTS. Izlidošana 29.janvārī. Nākamajā dienā šo viesnīcu (uz nākamiem datumiem) piedāvā par 375 LVL, pēc nedēļas jau būtu jāšķiras no 475 LVL.

El Guna

El Guna (angliski El Gouna) ir samērā jauns ciemats. Ap 1990.gadu plikā tuksnešainā vietā 25 kilometrus uz ziemeļiem no Hurgadas, jūras krastā, viens vīrs, Samih Sawiris, izdomāja izveidot kaut ko līdzīgu Venēcijai un izraka pāris kanālu izveidojot mākslīgas salas un uzcēla pirmo viesnīcu.

20 gadu laikā ciemats ir izpleties 10 kilometru garumā gar Sarkano jūru ar 16 viesnīcām, golfa laukumu (jau top otrs), simtiem privātu villu, divām ostām (otrā ir tikko pabeigta). Izrakto kanālu sistēma El Gunu ir sadalījusi vairākās dažāda lieluma salās, kuras savieno tilti un tiltiņi (vismaz kādi 30). Dažas salas ir privātas, kurās kāds bagāts arābs ir uzcēlis māju ar baseinu, kutera piestātni un smuku dārzu. Pats ciemats atrodas 5 kilometru attālumā no ceļa Hurgada-Kaira. Netālu atrodas maza lidosta. Abās ostās rindojas privātās jahtas un katamarāni. Tik daudz glaunu un lielu jahtu es savu mūžu nebiju redzējis. Viesnīcas pārsvarā 2-3 stāvīgas. Vaļēja tipa – nav apjoztas ar sētu, kā tas ir Hurgadā. Brīvi var staigāt gan pa savu, gan citu viesnīcu teritorijām. Iespēja izmantot arī visas ēstuves un bārus, protams, ja ir vēlēšanās tērēt naudu (savā viesnīcā viss iekļauts). Arābu villas izvietotas rindā gar kanāla malām. Tā kā viņiem tagad ir ziema, pārsvarā tukšas. Ir izveidots mākslīgs kalns (no kanāla izraktās zemes) uz kura spirālveida būvē villas – HILL VILLAS. Katra nākamā māju kārta ir iepriekšējā līmeņa jumtu augstumā. Pēdējos divus augšējos riņķus vēl tikai ceļ. Ciemats strauji plešas – ceļas vēl pāris viesnīcas (viena skaitīsies pat 6 zvaigžņu), vairāki kvartāli ar jaunām villām – celšanas bums vēl trakāks nekā pie mums pirms pāris gadiem. Ciema centrā – DOWN TOWN izveidoti vairāki veikaliņi un krogi. Kaut visas viesnīcas un villas ir celtas vienā – arābu stilā, El Guna nemaz neatgādina Ēģipti klasiskajā izpratnē – mašīnas nepīpina, pārdevēji neuzmācas, kaulēšanās notiek ļoti negribīgi, nav dzirdama klaigāšana, krievu valodu nedzird nemaz. Diezgan maz jaunatnes – tā pārsvarā dzīvojas El Gunas dienvidos jūras krastā, kur ir vienas no labākajām kaitotāju vietām Ēģiptē. Ko dara jaunatne vakarā – nezinu, centrā lielu diskotēku neredzēju.

Satiksme ciemā tiek nodrošināta ar Shuttle bus – četri autobusu maršruti, kur 10-20 vietīgi autobusiņi vadā pa visu ciematu (dienas biļete 1$, nedēlā 5$), TOK-TOK – Indijas vai Taizemes TUK-TUK variants – motorollers ar kulbu diviem pasažieriem (brauciens 1$). Pa kanālu vairākos maršrutos kursē paliela, 20 vietīga, motorlaiva (bezmaksas pasākums). Tā kā līdz jūras malai ir aptuveni 1,7 km – mani ceļabiedri bieži izmantoja laivu, lai aizvizinātos līdz pludmalei.

Aktīvā atpūta – skriešana pa El Gunas ceļiem

Sev biju nospraudis mērķi noskriet vismaz 100 kilometrus nedēļā (no pirmdienas līdz sestdienai) un vēl vismaz 20 svētdien (pirmajā pilnajā dienā). Savu plānu veiksmīgi īstenoju.

Pirmo skrējienu veicu no rīta jo viesnīcā ieradāmies vēlu vakarā. Septiņos no rīta saule jau ir uzlēkusi , bet ārā pavēss – tikai +15. Cilvēkus apkārt nemana – tikai pāris strādnieki, kas dodas uz darbu, un viesnīcu, veikalu apsargi, kas satuntulējušies – ziema taču – noskatās uz mani, kas īssbiksēs un bezrocī skraida apkārt. Ciematā gar visiem ceļiem ir ietves kas izklātas ar betona bruģīti vai vienkārši nobetonētas. Daudzviet trotuārs bruģēts dikti nekvalitatīvi – viļņu viļņiem un ar šķirbām. Ne visi ceļi ir asfaltēti. Jaunajos rajonos ir izbūvēti trotuāri un izveidots apgaismojums, bet braucamais ceļš ir gluds, stingrs grantenieks (bez putekļiem un smiltīm). Tiesa, pa trotuāriem, īpaši pivātvillu rajonos nemana staigātājus izņemot pāris skrējēju un dažus klejojošus atpūtniekus. Tā kā noejas trotuāriem ir augstas un man īpaši nepatīk lēkāt, tad pārsvarā skrienu pa ceļa pretējo pusi (lai redzētu mašīnas). Mašīnu no rīta  ir ļoti maz. Patīkami pretimbraucošam Tuk-Tukam vai pretimnācējam pamāt un saņemt laba vēlējumus. Ciematā nav taisnu ceļu – visi ir puslokā , līdz ar to par savu atrašanās vietu, pēc pirmā puskilometra, sajēga ir dikti miglaina. Bet tas mani īpaši neuztrauc – nav jāiekļaujas noteiktos kilometros un es nevaru neko nokavēt. Mēģinu vairāk virzīties uz austrumu pusi – pretī saulei – un skrienot gar golfa laukumu izskrienu pie jūras. Tad seko skrējiens pa kādas viesnīcas teritoriju un pludmali, pāris tiltiņi un esmu nonācis Zeitunas salā. No salas jūrā stiepjas 345 metri (Garmin Foreruner 305 noder) gara laipa. Laipa izveidota lai peldēt gribētājiem nebūtu jābrien tas garais gabals pa seklumu (dziļums svārstās no 50 – 150 cm) . Laipas galā sākas dziļums ar koraļiem (tiesa, diezgan blāvi). Zivju gan ir daudz un dažādas. Nemaz nav jākāpj ūdenī. Zivis apskatītas – dodamies tālāk. Pēc pāris tiltiņu šķērsošanas nonāku Sheraton viesnīcā. Tā ir izvietota uz četrām salām un pats galvenais – pa tās teritoriju ir izveidots 1.9 km celiņš skrējējiem ar visām norādēm. Tālāk aizskrienot līdz jahtu ostai uzmetu skatu krāšņajām jahtām un tad uz māju pusi. Pirmais skrējiens veiksmīgi pievarēts.

Otro skrējienu veicu četros pēcpusdienā. Plāns aizskriet līdz El Gunas vārtiem. Tie atrodas ceļa sākumā, kas nogriežas no galvenā – Hurgadas-Kairas ceļa.  Kā pieņemts Ēgiptē visos lielākajos krustojumos dežūrē policija. Sakarā ar nemieriem man liekas, ka apsardzes un policijas ir vairāk nekā citus gadus. Pie El Gunas vārtiem ir riktīgs kontrolpostenis ar paceļamu barjeru,  norobežojošām sētiņām. Kārtību regulē ne tikai pāris uzraugi un divi policisti, bet arī divi militāristi melnā ar automātiem un vilku suns (piesiets). Visas iebraucošās mašīnas un to pasažieri (izņemot tūristi) tiek nopietni pārbaudīti. Tas protams neattiecas uz skrējējiem. Man pat skrienot cauri  tiek pacelta barjera. Izskrienot uz ceļa pagriezos uz Kairas pusi. Aizmugurē izdzirdēju ūjināšanu un pagriezies ievēroju apsargu, kas rokas vicinādams mēģināja mani par kaut ko brīdināt (rokas meta krustā). Pieskrēju pie viņa un noskaidroju iemeslu. Tā kā Kairā ir revolūcija, tad es nedrīkstu skriet uz turieni jo viņš ir atbildīgs par mani (kā par visiem tūristiem). Es paskaidroju ka lai cik labs skrējējs es būtu – tomēr man nav vēlēšanās šovakar skriet vairāk kā 400 kilometrus līdz Kairai. Mīļā miera labad tomēr pagriezos uz Hurgadas pusi un noskrēju gar ceļa malu nepilnus divus kilometrus. Uz ceļa malas  ir uzkrāsotas atzīmes ik pa 50 metriem. Arī uz šī ceļa maz mašīnu, jo paralēli šim ceļam kilometru tālāk iet galvenais ceļš Hurgada-Kaira. Ceļa mala ļoti plata. Atpakaļ skrēju pa citu ceļu. Atpakaļceļš uz viesnīcu gāja caur vietējo iedzīvotāju ciematam. Viss saposts, tīrs, bērni skraida baltos kreklos, mājas glītas – 3-stāvīgas jaunceltnes, paliels stadions, mošeja – nekādas līdzības ar Hurgadu.

Nākamās dienas miksēju skrējienus pa ciematu iekļaujot tālākās kaitotāju pludmales un jaunceļamos rajonus ar skrējieniem pa trīs dažādiem ceļiem līdz lielai šosejai. Pāris reizes no rīta izskrēju jahtu ostu līkločus. Paskrēju arī pa neceļu. Starpība nekāda – tāpat zem kājām cieta grants. Vienā dienas skrējienā iekļāvu skrējienu pa golfa laukuma braucam ceļu (kur vizinās ar elektromobīļiem). Salīdzinoši nelielā teritorijā izskrienot visas 18 bedrītes (pa līkloču celiņu protams) iznāca novicot 12 kilometrus. Vienreiz paskrēju loku pa Hill Villas – lai nebūtu tikai plakanie skrējieni. Uz beigām jau daudzi mani pazina, apjautājās kā sokas ar 100 kilometru sasniegšanu. Satiku līdzatkarīgos – vēl kādus 6 skrējējus. Viena dāma no rīta ar Prokopčukas cienīgu ātrumu aizsvilpa man garām. Vēl pāris reizes redzēju viņu tālumā skrienam.

Atpūta nemieru laikā

Nemierus jeb revolūciju mēs izjutām tikpat daudz kā jūs nemierus Baltkrievijā vai plūdus Austrālijā. Minska no Rīgas ir tikpat tālu kā Kaira no Hurgadas. Vienīgi pēdējās dienās (mēs atbraucām atpakaļ ar pēdējo Latvijas reisu) ciemats kļuva tukšāks un vēl klusāks, jo tūristi palēnām brauca prom, bet jauni iekšā nenāca. Veikalnieki un viesnīcas darbinieki bija nomākti un galvenais viņus uztrauca kas notiks ar ciematu, kad atgriezīsies tūristi un vai atgriezīsies. Visa mūsu kompānija, izņemot mani, pēcpusdienā bija aizbraukusi uz Hurgadu. Tur nekas neliecināja par kaut kādiem nemieriem. Jā, bija drusku vairāk policijas un centrā pat bija ievestas trīs bruņumašīnas, uz kuru fona varēja bildēties.

Vienu dienu neskrēju un veltīju ekskursijai ar kuģi jūrā uz tālajiem koraļļu rifiem. Brauciena beigu daļā redzējām arī solītos delfīnus. Biju dzirdējis, ka tiem patīk draiskoties un skriet kuģim pa priekšu, bet tam neticēju. Tagad ticu. Izdevās pat nofilmēt kā delfīni grozot sānus un vēderu peld tieši kuģīša priekšā, ik pa laikam izlecot no ūdens.

Kopsavilkums

• Iztērēts 235 lati + 24 lati (45 $) (15$ – vīza, 25$ – ekskursija, 5$ – dzeramnauda un Tuk-Tuk).
• Veikti 9 skrējieni. Noskrieti 124.26 kilometri.
• Izdzerts aptuveni 22 litri Alus (Luksora – gaišais, ļoti viegls), pāris litri kafijas un sulas.
• Apēsta gada pankūku un saldumu (tortes un kūkas) norma.
• Gaļa  – nu dikti daudz notiesāta.
• Maizi, saputojumus, zupu nelietoju nemaz – tie tikai aizņem vietu vēderā un traucē uzņemt normālo pārtiku (gaļa, Alus, gaļa, kūka, Alus, Alus…)
• Pieradu ēst regulāri 3xdienā un daudz. (vēl joprojām grūti atradināties)
• Svarā nokritos par vienu kilogramu.

Secinājums – 7 dienas ir par maz lai izbaudītu visus ziemas priekus El Gunā un izskrietu visus ceļus ciematā un ap to. Noteikti gribas tur atgriezties un vēl aizskriet uz tālo oāzi, līdz lielajiem kalniem…

Vairāk bildes