Mēs visi esam dzimuši, lai skrietu

„Cilvēka spējām nav robežu, jo mēs visi esam dzimuši, lai skrietu, tikai lielākā daļa no mums šīs spējas negrib izmantot!” Ja tu mežā ieraugi skrienam basām kājām džeku ar dzelteno VSK Noskrien nozīmīti pie krūtīm, tad zini – tas ir mūsu rūdas vīrs. OreMan aktīvi pievērsies baskāju skriešanas stilam, dara to vasarā pa mežu un ziemā pa sniegu. Bet tas nenozīmē, ka viņu nevarēs ieraudzīt sporta klubā skrienot pa lentu, manēžā veicot ātruma treniņus kedās, vai pilnībā apmierinātu ar dzīvi komandas fotogrāfijās lielākajās pašmāju sacensībās.

Kāpēc tu skrien?

Skriešanas iemesls? Šobrīd jau vairs nespēju iedomāties sevi bez tās. Pamatā laikam skrienu, lai izzinātu, cik daudz varu izdarīt. Kad noskrēju savu pirmo pusmaratonu, likās, ka 100 minūtēs iekļauties gan būtu kaut kas vienreizējs un to varbūt kādreiz arī izdarīšu, bet, kā var noskriet pusīti pusotrā stundā, gan nebija man saprotams. Taču nu jau tieši tāds ir mans mērķis, un tas jau pat liekas visai reāls. Kas tālāk – protams, maratons! Vēl tālāk – ultras! Cilvēka spējām šajā ziņā nav robežu, jo mēs visi esam dzimuši, lai skrietu, tikai lielākā daļa no mums šīs spējas negrib izmantot!

Cik ilgi jau skrieni?

Pirmo reizi tā apzināti (neskaitot skolas obligātos skrējienus) izskrēju 2008. gada 15. aprīlī, kad biju padzirdējis, ka eksistē tāds Rīgas maratons un tajā var skriet arī 5.36 km distanci. Nolēmu pamēģināt. Tāpēc vispirms jāpatrenējas, cik nu vairs var pagūt. Taču pēc Rīgas maratona atkal palaidos slinkumā, visas vasaras laikā paskrienot vairs tikai 7 reizes. Pienāca Valmieras maratons septembrī, pirms kura satelītskrējiena atkal saņēmos un trīs reizes izskrēju. Pēc tam vairs neviena skrējiena līdz 18. janvārim, kad mēģināju paskriet pa sniegu. Ar 2009. gada maiju sāku skriet regulāri un pēc kārtējā Rīgas minimaratona dzima doma par pusmaratona pieveikšanu Valmierā. Kopš tā laika tad nu slinkums virsroku lielos vilcienos vairs nav ņēmis, trenējos regulāri, esmu pieveicis jau septiņus pusmaratonus, kā arī 2010. gadā kopā aizvadījis 51 sacensības. Šogad gan plānoju tik daudz sacensībās nepiedalīties, vairāk laika pievēršot kvalitatīviem treniņiem.

Vai tu plāno savus treniņus?

Ir konkrēti principi, kurus ņemu vērā, sastādot sev iknedēļas plānu – viens garais skrējiens, viens tempa skrējiens un/vai viens intervālu skrējiens. Pārējie nedēļas skrējieni tādi vieglie skrējieni. Trīs nedēļas pakāpeniski kāpinu apjomu, bet katru ceturto nedēļu taisu atslodzi – tikai vieglie skrējieni un samazināta kilometrāža. Pēc tam sāku ciklu atkal no gala.

Kā tu sevi motivē?

Kad atsāku skriet regulāri 2009. gada vasarā, biju lejupielādējis no tīmekļa vairākas filmas par skriešanu, kuru nolūks būtu dot papildus motivācijas lādiņu brīžos, kad man vairs negribēsies skriet. Dažas biju noskatījies, bet viena bija vēl palikusi, jo, spriežot pēc iepriekšējās pieredzes ar slinkuma virsrokas ņemšanu, rēķinājos ar to, ka tāds brīdis noteikti pienāks, kad man vajadzēs šo filmu noskatīties, lai turpinātu skriet. Taču kopš tā brīža šādu mirkli vēl līdz pat šai dienai neesmu piedzīvojis. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad negribas iet skriet, jo ārā līst vai esmu piekusis vai tamlīdzīgi, bet tad tas bijis tikai uz vienu dienu un jau nākamajā ar motivāciju vairs problēmas nav bijušas. Atliek tikai iedomāties par saviem mērķiem – noskriet noteiktu distanci noteiktā laikā, noskriet tik daudz, kā vēl nekad, noskriet sacensībās ātrāk par noteiktiem konkurentiem. Un ar to pietiek – eju ārā skriet, vai lietus vai sniegs.

Konkurenti ir no VSK Noskrien vidus?

Pamatā jā. Agrāk, kad tikai uzsāku skriet, konkurents bija kāds mans draugs, bet viņu apspēju, un varbūt arī tāpēc kādu laiku bija grūti saņemties regulāriem treniņiem. Taču 2009. gada jūlijā pieteicos par biedru VSK Noskrien un kopš tā laika arī tas dod papildus motivāciju. Atceros, kad pirmo reizi satiku kādu VSK Noskrien biedru – 2009. gada 10. oktobrī LSC šosejas skrējienu 7. posmā Mežaparkā. Reģistrējoties 15 km skrējienam, teicu, ka esmu no VSK Noskrien kluba un, kā gadījies kā ne, nākamais rindā aiz manis stāvēja Aivars, kurš tad uzreiz prasīja, kas es esmu, kāds man segvārds. Pēc tam satiku vēl bariņu skrējēju – Aivars703, Didzis, Kampars, Ivars. Tie tad arī pirmie biedri, ar kuriem iepazinos. Vēl interesanti – Didzis prasīja, cik ātri es taisos skriet šos 15 km. Es atbildēju, ka būtu labi, ja varētu noturēt tempu 5:00 min/km. Didzis sasmējās un nosprieda, ka es laikam jokoju. Tomēr jokojis nebiju un izspiedu 4:58 min/km. Neviens no minētajiem biedriem gan nav manā vecuma grupā, taču tas nemazina prieku par to, ja izdodas kādu no viņiem pārspēt. Pašam līdz savai grupai man vēl augt un augt, bet cenšos dažiem labiem savas grupas biedriem arī tuvoties.

Kuras ir tās motivējošās filmas?

Filmas ir bijušas vairākas.

The Jericho Mile (1979). Par cietumnieku, kurš regulāri skrēja. Šī ļoti patika.

Prefontaine (1997). Patiess stāsts par leģendāro amerikāņu skrējēju Steve Prefontaine

Running Brave (1983)

Chariots of Fire (1981)

Spirit of the Marathon (2007). Šo jau laikam visi zin, pagājušo gadu pirms Nordea Rīgas maratona rādīja pa vietējo televīziju.

Without Limits (1998)

Ultramarathon Man. Par amerikāņu skrējēju Dean Karnazes, kurš noskrēja 50 maratonus 50 ASV štatos 50 dienās.

Der Rauber (2010). Par banku laupītāju, kura hobijs ir maratonu skriešana

Running the Sahara (2007)

Kas ir tas par ko tu domā skrienot?

Ar šo gan man mēdz būt problēmas. Parasti liekas – priekšā garais skrējiens, tik daudz ko varētu šajā laikā izdomāt, par darbu lietas, par kurām jāpadomā, vai citā sakarā. Bet beigās vienmēr izrādās, ka ne par ko citu kā vien par konkrēto skrējienu, neesmu spējīgs domāt – vai nu jāseko savam tempam vai elpošanai, vai solim. Skrējiena laikā patīk rēķināt visu ko – cik ātri vidēji esmu noskrējis šos kilometrus, cik ilgā laikā būšu noskrējis visu plānoto, tā turpinot, par cik sekundēm uz kilometru jāpalielina vai jāsamazina ātrums, lai noskrietu noteiktā laikā. Ļoti lielas problēmas man sagādā skriešana uz skrejceliņa, tas pamatīgi grauj skriešanas prieku, laiks velkas ļoti lēni, un visiem spēkiem cenšos no tā izvairīties.

Vai tu piedomā pie tā ko tu ēd un ko tu neēd?

Piedomāju krietni vairāk pie saviem ēšanas paradumiem kā agrāk, kad neskrēju. Agrāk man nebija nekādas nojausmas par to, kas ir ogļhidrāti, kādos ēdienos šos zvērus atrast, vai un kāpēc tie vajadzīgi. Manus ēšanas paradumus pamatā pieskata sieva, kas arī pati skrien, bet atšķirībā no manis visu par ēšanu un ogļhidrātiem jau ir zinājusi arī iepriekš.

Un dzeršana skriešanas laikā?

Cenšos pieturēties pie vispāratzītā – dzert vajag un jo vairāk jo labāk. Tagad, ziemā, nav tik traki, nedaudz padzeros pirms skrējiena un pēc tam tikai, atkal atgriežoties mājās. Ja skrējiens plānots garāks par kādiem 13 km, ņemu dzeramo arī līdzi. Bet vasarā (īpaši jau tādā karstumā kāds bija pērn), jāpiedomā vairāk – dzēriens jāņem līdzi arī īsākos skrējienos, pērn pat īsos Juglas apļus pašā karstākajā vasaras laikā skrēju ar pudeļu jostu. Kad slodze minimāla, var iztikt ar parastu ūdeni, bet pie nopietnākas slodzes, kas rada lielāku svīšanu, lietoju elektrolītu šķīdumu, kas atjauno sāļu koncentrāciju asinīs. Lietojot tīru ūdeni, šajā situācijā sāļu koncentrācija tiktu vēl tikai vājināta, kas varētu beigties ar samaņas zaudēšanu.

Veselības problēmas nav?

2008. gadā, kad pirmo reizi sāku skriet, jau pēc sava ceturtā skrējiena savainoju kreisās kājas potīti tā, ka nākamajā dienā vairs pat paiet nevarēju, tomēr uz darbu kaut kā aizvilkos, bet aiznākamajā dienā vispār paliku mājās guļot.

2009. gadā pēc Valmieras pusmaratona turpināju treniņus un pamazām palielināju intensitāti, jo biju jau pieteicies nākamajiem diviem pusmaratoniem – Cīrihē 1. janvārī un Parīzē 7. martā. Pa ziemu ļoti daudz skrēju uz trenažiera, pa āru tikai dažas reizes izskrēju. Februārī laikam pārāk strauji palielināju intensitāti un iedzīvojos krietnās sāpēs vietā zem labās kājas ceļgala. Līdz tam neko par skriešanas traumām praktiski nezināju, tāpēc biju diezgan lielā izmisumā, jo jau pēc pāris nedēļām bija jāskrien pusmaratons Parīzē. Pieredzējušākie kolēģi no VSK Noskrien forumā ieteica man dažādas lietas, ko darīt, un Parīzē noskrēju godam, labojot savu personīgo rekordu, bet vienlaicīgi arī kāja līdz ar to bija čupā. Pēc tam biju spiests atteikties no skriešanas uz kādu nedēļu pavisam, un pēc tam atsākt ļoti, ļoti pamazām. Biju pie dakteriem (tika konstatēts paceles cīpslas iekaisums), pie masierēm, uz ultrasonogrāfiju, pie podometra pēc speciālajām pēdiņām, nopirku jaunus apavus ar pastiprinātu stabilitāti pēdas velvei, labāku amortizāciju. Galu galā darīju visu, ko vien varēju iedomāties, bet tomēr ziņkāre urdīja mani izpētīt šo lietu līdz pamatiem, atrodot vainas patieso cēloni. Tad nu pirmo reizi saskāros ar baskāju skriešanas kustību un viņu idejām, kas pēdai un kājai ir veselīgi un kas nav. Kopš tā laika visu 2010. gada vasaru lēnām, bet pārliecinoši sāku stiprināt savu pēdu, skrienot basām kājām. To turpināju arī rudenī, ziemā, iegādāju arī baskāju skriešanas apavus Vibram FiveFingers, bet nu pirms dažām dienām uzmeistaroju pats savus minimālos apavus – huaraches. Lieki piebilst – kopš manu baskāju skriešanas gaitu sākuma neesmu iedzīvojies vairs nevienā traumā.

Un ko par to visu domā tev apkārt esošie?

Visi apkārtējie ir ļoti atbalstoši manās skriešanas gaitās. 2009. gada maijā (laikam jau manā iespaidā) māsa pievērsās skriešanai, bet tā paša gada septembrī, nedēļu pirms Valmieras pusmaratona es piedalījos Zelta kedas pasākumā, noskrienot 15 km, kur mani līdzjutējas un apavu izdaiļotājas statusā atbalstīja sieva. Pārnākot mājās no pasākuma, arī viņa nolēma pirmo reizi uzvilkt kājās apavus un iziet piemājas stadionā nedaudz paskriet. Es izgāju līdzi paskriet atjaunošanās skrējienu, jo domāju, ka tas nedaudz būs kādas kilometrs vai divi, nu varbūt trīs. Reāli tas izvērtās par ceturtdaļmaratonu…

Ir arī viens darba kolēģis, kurš jau gadiem ļoti aktīvi piedalās visādos orientēšanās un rogaininga pasākumos, kā arī reizēm paskrien parastajās sacensībās. Ar viņu šad tad sanāk nedaudz kaut ko par skriešanu parunāt.

Vecāki un vecvecāki arī atbalsta manu skriešanu, jo tā vismaz ir kaut kāda pārmaiņa pēc mana sēdošā darba. Reizēm gan viņiem šķiet, ka es nedaudz pārspīlēju ar skriešanas apjomu un/vai intensitāti, bet tā jau ir – arī pašam man agrāk maratons likās kaut kas mežonīgs un nepieveicams, bet pusmaratons – kaut kas līdzīgs. Neskrējējiem vispār ir grūti saprast skrējējus, un taisnība ir arī otrā virzienā. Tas ir tikai normāli!

Un kad redz tevi skrienot basām kājām?

Kad basām skrēju pa āru (vasarā un rudenī), tad tas notika pa dziļiem mežiem, kur reti kāds parādās. Ja nu vienīgi kāds sēņotājs reizēm bija ieklīdis, bet teikt neviens neko neteica. Kad tagad skrienu ar Vibramiem pa trotuāriem, tad gan daudzi atskatās, reizēm kaut ko savā starpā parunā, es jau nezinu, ko tieši. Vienreiz viena veca tantiņa teica: `Vai dieniņ, Tu taču nosalsi`, vienreiz viena maza meitene vecākiem: `Paskat, kāds viņš pliks skrien` (abos gadījumos tika lietota svešvaloda, tulkojums – mans).

Vakar skrēju manēžā basām kājām intervālu skrējienu. Pēc tā pie manis pienāca pazīstamais veterāns Rolands Ajevskis un uzlielīja manu skriešanas stilu, teikdams, ka tā esot amatieru maratona skriešanas klasika, tieši TĀ vajagot skriet. Nezinu gan, ko tieši ar to viņš bija domājis, daudz nepaskaidroja. Konkrēti par basajām kājām arī neko neteica, bet zinu, ka basās kājas manu skriešanas soli ir krietni uzlabojušas.

Skriešana un mūzika?

Ne reizi vēl neesmu brīvā dabā skrējis ar līdz ņemamo mūziku, un to ne reizi vēl neesmu arī nožēlojis. Vienīgā mūzika, ko esmu klausījies skriešanas laikā, ir bijusi no manis neatkarīga – vai nu tā, ko trenažieru zālē uzlicis zāles pārzinis, vai nu tā, ko sacensībās norīkojuši sacensību organizatori. Aizvadot savus labākos treniņus – brīvā dabā, mežā, ārpus pilsētas, pa zemes ceļiem, neizjūtu nekādu vajadzību pēc mūzikas. Ir pietiekami daudz interesantu lietu, ko skatīties un klausīties visapkārt, lai par mūziku vispār nevajadzētu domāt. Bet arī ikdienā neesmu nekāds mūzikas klausīšanās fans, to faktiski daru tikai, braucot auto.

Ko vēl bez skriešanas dari?

Brīvais laiks pamatā tiek aizpildīts ar skriešanu. Nebrīvajā laikā strādāju par pētnieku un studēju doktorantūrā. Vēl brīvajā vasaras laikā patīk pabraukāties ar velo, bet tikai tāpat vien savam priekam, sacensībās neesmu piedalījies atšķirībā no citiem VSK Noskrien biedriem. Pērnvasar ar māsu izbraukājāmies pa Kurzemi ar velo, iekļaujot pa ceļam arī Kuldīgas pusmaratona mazās distances noskriešanu. Tas bija labs pasākums! Vēl gribētu kādreiz kādu triatlonu pieveikt, bet peldu ļoti slikti.

Patīk arī dažādi ekstrēmāki piedzīvojumi. Pērnajā janvārī -20 grādos devos vienatnē divu dienu pārgājienā gar Amatu, guļot teltī. Arī iglu ir būvēts un tajā pārlaista nakts. Patīk arī pa kalniem pastaigāt.