Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Mēneša skrējēja. Englishteacher

englishteacher

Lai arī jūnija mēneša skrējēja saka, ka šī titula iegūšana esot bijis viņas mērķis šim gadam, viņa, iespējams, nenojauš, ka par kandidāti tika aizkulisēs izvirzīta un aprunāta arī jau pērn, kad mūs pārsteidza ar savu pēkšņo un ievērojamo parādīšanos skriešanas sacensībās. Pēc tā tad šī gada sniegums ir tikai likumsakarīgs, bet tāpēc ne mazāk pārsteidzošs. Latvijas čempiones tituli, apdraudēti ilggadīgi rekordi, pjedestāli un citas uzvaras. Un to visu spēj paveikt “ierindas” skolotāja, kas skrien savam priekam. Karīna, novēlam tev nezaudēt skriešanas, darba un citu nozīmīgo lietu prieku un turpināt piepildīt savus mērķus tikpat un vēl veiksmīgāk kā līdz šim. Mēneša skrējēja jūnijā – englishteacher jeb Karīna Helmane.

englishteacher

  • englishteacher
  • sāka skriet - 28/02/2011
  • noskrieti - 12894 km, laiks - 1089:09:01 h
  • labākais maratons - 3:03:21 (2015)
  • 2017. gadā noskrieti 1192.9 km
  • vidēji šogad 41.1 km/nedēļā
  • pēdējās 7 dienās noskriets 29.1 km ar vidējo ātrumu 04:55 min/km (visi skrējieni)
  • pēdējais pirms četrām dienām ar 8 km
Renča skaitlis šogad - 16 (RS 17 vajag 7x vismaz 17km) RS90 - 13 (RS90 14 vajag 2x vismaz 14km)
Nosūtīt vēstuli

Kārlis Pakārklis par Tevi sarunā teica – tai meitenei Dievs ir visu devis, viņai jāsāk skriet nopietni. Vai Tu jau skrien nopietni?

Tā sajūta, ka kaut kas no augšas jau ir manī ielikts, man arī ir. Ne pirmo reizi dzirdu… Bet katra lieta ir divējāda – no kuras puses paskatās. Skrienu katru dienu ar ļoti retiem izņēmumiem, sacensībās startēju, kaut kādi rezultāti arī ir – it kā jau diezgan nopietni. Bet kā es skrienu? Kā pašai gribas! Kā nu kurā dienā jūtos, cik daudz laika varu veltīt skrējienam. Ļoti maz patiesībā strādāju uz ātrumu – vien retu reizi uzskrienu kādus intervālus. Pēdējo 3 gadu laikā kopš esmu sākusi nopietnāk skriet man ir bijuši vismaz 3 piedāvājumi trenēties „nopietni.” Treneri man ir rakstījuši sociālajos portālos, zvanījuši, uzrunājuši pastarpināti caur kādu citu, bet… saruna nekad tā arī nav izvērsusies tālāk. No vienas puses man vienkārši ir bail. Ja tā paskatās, tad varbūt esmu palaidusi garām 3 lieliskas iespējas. Bet vienmēr mums no kaut kā arī ir jāatsakās, izvēloties kaut ko, un varbūt pat zaudējums būtu lielāks nekā reālais ieguvums. Es tagad tā abstrakti runāju – mēģināšu paskaidrot sīkāk. Es skrienu, jo man patīk skriet, es no tā gūstu pozitīvas emocijas, bet varbūt pavisam citādi būtu, ja kāds man katru dienu norādītu ko, kā un cik daudz skriet. Es baidos pazaudēt savu skriešanas prieku! Jau tagad tas man ir kā sava veida darbs, jo katru dienu cenšos saplānot tā, lai būtu laiks skrējienam. Bet tad vēl kāds skatītos kā es skrienu, man būtu jāatskaitās… Un ko tad, ja ir bijusi traka diena skolā un vairāk kā piecītim man vakarā nav spēka? Bet treniņu plānā stāv, piemēram, 15 km. Es savā ziņā esmu tāda brīvdomātāja, man patīk darīt tā, kā man pašai gribas, negribu kaut ko darīt tikai tāpēc, ka kāds cits teica, ka man tā jādara. Es šobrīd skriešanā esmu daudz sasniegusi ar savu darbu vien, es arī apzinos, ka rezultāti varētu būt vēl labāki, ja man būtu treneris. Taču, ņemot vērā iepriekš minēto, es tad labāk esmu laimīga amatiere ar tādiem rezultātiem, kādi man ir šobrīd, nevis ne tik laimīga profesionāle.

Pirmo reizi Latvijas čempiones 10 km godā. Rēzekne 2015

Pirmo reizi Latvijas čempiones 10 km godā. Rēzekne 2015

Vai ir bijušas domas par profesionālu vai vismaz pusprofesionālu karjeru skriešanā? Maratonam labākais vecums, ir Daces Linas piemērs, kas pierāda, ka viss ir iespējams.

Atbildot uz šo jautājumu, turpināšu jau iepriekšējo atbildi. Jā, protams, tādas domas ir bijušas. Skatoties uz savu izaugsmi, es domāju, ka varētu arī vēl drusciņ labāk. Bet vai man to vajag? Vai es to gribu vairāk par visu to, kas man ir tagad? Laikam jau nē… Un te galvenais atslēgas vārds ir VESELĪBA, kas mums katram ir tikai viena. Ja grib profesionāli un uz maksimumu trenēties, tad nepietiek ar to uzturu, pie kā esam pieraduši ikdienā. Vajag lietot papildus uzturvielas. Un cik tas ir veselīgi? Varbūt tūlītējais efekts ir pozitīvs – varam skriet ātrāk, trenēties vairāk, taču ilgtermiņā? Šaubos vai tam varam pielikt „+” zīmi. Jau tagad man reizēm šķiet, ka varbūt ir drusku par daudz, ka nevajag tik traki uz visām pusēm skriet. Šobrīd viss ir kārtībā, jūtos labi, bet mēs jau paši parasti nejūtam, ka esam noskrējušies līdz kliņķim, tas nāk tā pēkšņi kā āmura belziens pa pieri – Bāc, vairs nevaru, nav iekšā… Mana draudzene man nesen pateica tādu gudru domu, ko viņai savukārt kādreiz tētis bija teicis: „Fizkultūra ir veselīga, sports – nē.” Pie tās domas tagad cenšos pieturēties, kaut gan par fizkultūrieti pagaidām pavisam noteikti vēl nevēlos un neesmu gatava kļūt. Vēl manī ir pulveris, ko gribas izšaut, un parādīt arī citiem! Vēl otra lieta ir naudas jautājums. Eh, ja kāds man maksātu par to vien, ka es skrienu! Bet sanāk tā, ka pašam sportistam vēl ir jāmaksā, ja viņš grib trenēties. Lai pelnītu naudu ar sportošanu, ir jābūt tiešām izcilam sportistam, un tad tā sportošana ir arī vienīgais darbs. Realitātē mums visiem ir savi darbi, ar kuriem pelnām naudu iztikai, un sportošana ir kā brīvā laika nodarbe – kādam nopietnāka, kādam ne tik nopietna, bet tas jau vairs nav būtiski. Iespējams, es varētu kļūt par izcilu sportisti, ja gribētu, bet te atkal atgriežamies pie jautājuma par veselību… Apburtais loks. Es domāju, ka man vēl pāris gadu jāpaaugas līdz maratona labākajam vecumam, un, protams, nekas nav neiespējams.

Ventspils PPP

Vai kaut teorētiski esi domājusi, ka var būt tāds brīdis, kad esi izvēles priekšā – vēl kādus gadus trenēties vai priekšroku dot ģimenei, darbam? Kāds būtu lēmums?

Ja tā godīgi jāsaka, tad tieši šobrīd ir tas brīdis. Skatoties uz saviem sasniegumiem un panākumiem, man negribas apstāties. Gribas vēl vairāk, labāk, ātrāk. Bet esmu arī īsts ģimenes cilvēks – gribu vīru un bērnus. Darbs? Darbs jau nekur nepazudīs, un ģimene man tāpat vienmēr būs pirmajā vietā. Es ceru, ka esmu laba skolotāja saviem skolēniem, es savu darbu daru no sirds, jo man tas patiešām patīk. Es esmu no tām smaidīgajām skolotājām, ar prieku eju uz stundām, jo man ir visforšākie skolēni! Bet darbs paliek darbs, pēc stundām es gribu nākt mājās, aiziet paskriet, pagatavot vakariņas un varbūt vakarā palasīt kādu grāmatu. Tāpat jau bieži vien vakaros mājās sanāk strādāt, gatavojoties stundām, taisot kontroldarbus vai labojot tos, bet tas tomēr ir savādāk, ja pa vidu var drusku izvēdināt galvu izskrienoties, atslēgties no domām par darbu, koncentrēt savu uzmanību uz kaut ko citu. Tad pēc tam darbi daudz raitāk iet uz priekšu. Lai gan man patīk mans darbs, un tas jau ir ļoti daudz (jo tik daudziem taču riebjas vispār iet uz darbu), tomēr darbā es negribu pazaudēt pati sevi. Man ir svarīgi atvēlēt laiku sev un saviem mīļajiem, dažādām brīvā laika aktivitātēm, lai es atjaunotos un pozitīvi uzlādētos. Ja es pazudīšu darbā, tad es vairs nebūšu tā smaidīgā skolotāja, kas ar prieku dodas uz skolu, un tad jau arī skolēniem būtu pavisam cita attieksme. Nevienam taču nepatīk tās īgnās skolotājas, kuras nekad nesmaida, vienmēr ir dusmīgas vai norūpējušās. Protams, jāprot atrast balanss starp prasīgu, bet tajā pašā laikā pozitīvu skolotāju, ko es vēl mācos, bet es ticu, ka tas nav neiespējami un man izdosies! Kā es saku – kamēr es skrienu, tikmēr viss ir kārtībā. Ja es vairs neskrienu, tad ziniet, ka kaut kas ir ne tā, kā tam vajadzētu būt. Šosezon ļoti uzskatāmi varam redzēt, ka apvienot ģimenes dzīvi un sportošanu absolūti nav neiespējami, ko lieliski parāda Ilona Marhele. Vispār es gribētu ar viņu drusku parunāties… Es arī nepavisam negribētu piemirst par Mātes Dabas netieši uzticētajiem pienākumiem. Tas būtu labs iemesls drusku atvilkt elpu, lai pēc tam ar jaunu sparu varētu desot tālāk.

Es pēc dabas esmu plānotāja – man patīk visu zināt uz priekšu – kas, kur, kad, cikos, kā… Bet visu nevar tā saplānot, dzīve jau pati visu saliek pa plauktiņiem, viss notiek tad, kad tam pienācis īstais laiks.

up-down-Abava

Kā Tavi skolēni reaģē, ka viņu angļu valodas skolotāja nu ir starp zināmākajām skrējējām Latvijā?

Ir skolēni, kas pēc sacensībām apsveic par iegūtajām vietām, rezultātiem. Reizēm prasa, kad es atkal nākamreiz skriešu, kaut kur startēšu. Jautā par to, cik daudz esmu noskrējusi, piemēram, iepriekšējā dienā. Rakstot piemērus uz tāfeles ļoti bieži izmantoju savu skriešanas pieredzi, un tad viņi parasti jautā, vai tā tiešām esot bijis, vai tā ir taisnība.

Zinu vienu meiteni, ko esmu iedvesmojusi skriet, reizēm sanāk arī kopā paskriet. Forši! Nereti gadās satikt savus skolēnus skrējiena laikā – arī tad sveicināmies, reizēm saņemu uzmundrinājumu, lai izdevies skrējiens! Tad paliek tā priecīgi. Es vispār klusībā ceru, ka ar savu netiešo piemēru parādīšu skolēniem to, ka daudz foršāk ir iziet vakarā laukā paskriet nekā sēdēt mājās pie datora vai veroties savā telefonā. Nav jau arī obligāti jāskrien, der jebkura cita aktīva izkustēšanās – dejošana, treniņi sporta zālē, basketbols, futbols, florbols vai vienkārša pastaiga, citādi nav jau brīnums, ka visi tādi sabozušies – nav jau tiem endorfīniem kur rasties! Katram tikai atliek atrast to sirdij tuvāko un mīļāko nodarbi, un aidā uz priekšu!

Tikai pirms nepilna gada tepat VSK Noskrien portālā bija saruna “Kas ir šī ātrā meitene?“, jo tad par Tevi vēl neviens neko nezināja. Kāds Tev ir bijis šis gads starp pirmo interviju un Mēneša skrējēja kronīti?

Pagājušogad man bija pārsteigums, ka mani kāds vispār pamanījis, jo pašai nemaz nelikās, ka būtu izdarījusi ko tādu ievērības cienīgu un pamanāmu. Bet tas, protams, bija ļoti patīkams mirklis, cēla pašapziņu. Nodomāju – varbūt tas, ko daru, nav nemaz tik maz. Ziemā kā pārsteigums nāca piedāvājums uzstāties Adidas Skriešanas skolā, kas tiek organizēta gatavojoties Rīgas maratonam. Protams, piekritu uzreiz, lai gan joprojām netieku skaidrībā, kā es viņiem acīs iekritu… Cik patīkami bija šogad finišēt godpilnajā 3.vietā, kad finišā sagaidīja pats Aigars Nords, atcerējās, ka biju bijusi pie viņiem ciemos, un uz pjedestāla, spiežot roku, sveica ar vārdiem: „Nu, Karīna, ja tu šitā turpināsi…”.

Lattelecom Rīgas maratona apbalvošana pusmaratona distancē

Lattelecom Rīgas maratona apbalvošana pusmaratona distancē

Vienmēr biju lasījusi Mēneša skrējēju aprakstus un kopš pirmās intervijas pagājušā gada rudenī apņēmos, ka kļūt par Mēneša skrējēju būs mans mērķis nākamgad (šogad). Vienmēr prātoju par to, kas diez man tāds būtu jāizdara (jānoskrien), lai iegūtu kāroto titulu. Tā kā tagad atskatāmies uz jūniju, tad laikam tik tāds nieks kā jālabo Latvijas rekords. It kā jau nav daudz, bet varbūt arī nemaz ne tik maz. Man bija tāds prieks saņemt e-pastu ar sveicienu un jautājumiem, ka tūliņ pat jau bija jāapzvana tuvākie, lai pavēstītu priecīgo vēsti. Citiem varbūt tas šķiet sīkums, viņi jau nezina, kas tas VSK Noskrien par ietekmīgu mafiju ir… Bet man kā sirdī noskrienietei tas ir miljons. Paldies jums visiem!

Ir izdevies sasniegt skriešanā izvirzītos mērķus? Vai starp tiem bija Latvijas čempiones tituli un pjedestāli tik dažādās distancēs?

Ziemā startēju LČ, kur skrēju 1500 m un 3000 m. 3000 m man bija kas jauns, gribēju drusku labāk, bet pirmajai reizei nebija slikts rezultāts 10:12.33. 1500 m labāks starts kā LČ izdevās pēc nedēļas LVS kausa 1.posmā, kur izdevās izskriet PB 4:37.44, kas deva cerības vasarā stadionā izskriet vēl ātrāk. Diemžēl nav sanācis, jo stadions šosezon palicis 2.plāna lomā. Nav vairs tā stadiona ātruma. Augustā gan gribu startēt atkal LČ, bet 1500 m laikam neskriešu, jo negribas noskriet tikai tāpēc, ka varu to noskriet, gribas noskriet labi. Pagaidām plānoju startēt 3000 m un 5000 m disciplīnās – jāskatās, kā varēs savienot, varbūt startēšu tikai vienā no tām.

1.3.2015.-LVS1500m

Tālāk nāca Rīga – Valmiera, ko gribēju noskriet, bet diemžēl izdevās tikai pieveikt, bet līdz galam vismaz tiku. Bet tajā nedēļā, veiksmīgi saplānojot, izdevās noskriet 151 km, par ko tiku pie nozīmītes. Prieks! Tad pavisam negaidīti nāca čempiones tituls 10 km distancē. Izskrēju PB, bet tagad zinu, ka varu vēl ātrāk. Paldies te jāsaka Sportland/Nike komandai par piedāvājumu startēt Skrien Latvija skriešanas seriālā, pārstāvot viņu komandu. Pati nebūtu startējusi vispār, līdz ar to arī nebūtu čempiones titula. Par savu šībrīža lielāko sasniegumu uzskatu šī gada Rīgas maratonu, kur pusmaratona distancē izdevās izcīnīt 3.vietu. Mērķis bija izskriet PB, kas arī izdevās 1:24.14, bet es pat nesapņoju par pjedestālu. Abu kombinācija šāda līmeņa sacensībās jau man lika justies kā uzvarētājai.

50 km distance man laikam bija prātā jau no pagājušā gada maratona skriešanas. Prātoju, vai varētu iekļauties 4 h. Visu laiku sev teicu, ka šogad gan vēl neskriešu, jo pārāk daudz sacensību jau, negribējās pārpūlēties. Bet tad ieraudzīju tos normatīvus uz PČ, un sapratu, ka vienkārši gribu pati sevi pārbaudīt – varu es to vai nē. Turklāt šobrīd man labākā sportiskā forma, kāda jebkad bijusi. Kad tad, ja ne tagad? Pieteicos. Tad vēl 50 reizes paspēju pārdomāt, ka varbūt labāk tomēr nevajag, un tad atkal, ka tomēr gribas. No sākuma dusmojos uz Matīsu par to rakstu lsm.lv, jo es negribēju ar to plātīties, tas bija man pašai, nevienam citam par to nebija jāzina… Patiesībā tajā brīdī es biju izlēmusi tomēr nebraukt, bet pēc tāda raksta vairs nevarēju mest plinti krūmos. Ja nu tur kāds sēž?

Viss, kas mani interesēja skrējiena laikā, bija mans vidējais temps uz kilometru, uz konkurentēm neskatījos. Zināju, cik ātri man jāskrien, lai izpildītu normatīvu. Vispār biju domājusi, ka varētu izpildīt B, ja labi skrietos, bet tā kā 24 reizes sanāca skriet nelielā kalnā, kad temps kritās, tad tomēr izdevās tikai C, bet arī labi. Laikapstākļi arī bija pateicīgi, jo apmācās un saule nekarsēja. Lietus arī sākās tikai vēlāk, kad biju jau finišējusi. Tagad jāsaka paldies Matīsam par paskubināšanu, jo citādi tituls ietu secen. Man jau šķiet, ka īsti nevainīgi tas nebija, tas bija ar nodomu, bet ko lai saka – izdevās! Un īstenībā vairāk par normatīva izpildīšanu mani priecē fakts, ka tagad esmu Latvijas rekordiste 50 km distancē. Gan jau kāds mani arī pārspēs, bet vismaz kādu laiku būšu bijusi šajā godā. Būs ko pastāstīt bērniem un mazbērniem. (Lai arī kā negribētos, mums nāksies Karīnu apbēdināt, “atņemot” rekordistes titulu, jo mūsu statistikas zinātāji un vācēji ir uzgājuši informāciju, kas liecina, ka tālajā 1999.gadā Anita Liepiņa 50 km esot skrējusi par pāris minūtēm ātrāk kā tas Karīnai izdevās šogad Višķos. Lai nu kā, tas nemazina Karīnas snieguma nozīmīgumu – viņa nopietni apdraudējusi 16 gadus senu olimpietes uzrādītu rezultātu un ir otra ātrākā zināmā 50 km skrējēja Latvijā kā arī 2015.gada Latvijas čempione 50 km skriešanā – red.) 

Vēl šogad gribas pacīnīties par Stirnubuka kopvērtējumu, kā arī ir viens mazs sapnītis par maratonu rudenī. Pagājušogad izdevās noskriet vairāk nekā 3000 km gada laikā, tad domāju, ka 4000 km ir nereāli, bet šogad esmu tik cītīgi skrējusi, ka pēc pusgada atskaites līdz 2000 km pietrūka vien nepilnu 100 km. Parasti gada pirmā puse ir ražīgāka, diez vai izdosies tādu apjomu noturēt līdz gada beigām, jo pamatīgu robu iegriež tumšais novembris un decembris, bet līdz 3500 km gan varētu aizskriet, par ko gan nozīmīti nedabūšu, bet arī būs labi.

Šogad Tavā ēdienkartē parādījušās ultras. Rīga – Valmiera, LČ 50 kilometros Višķos. Emocijas, pirmā pieredze? Turpināsi?

Jau pagājušogad lasīju rakstus par Rīga – Valmiera, un man radās tāda doma, ka es arī gribētu pamēģināt. Cik tad grūti varētu būt noskriet 5 pusmaratonus? Ai, kā es kļūdījos, bet nekas – arī tāda pieredze ir vajadzīga. Jau no paša sākuma zināju, ka negribēšu naktī viena klunkurēt pa šosejas malu, tāpēc vēl pirms pieteikšanās sarunāju ar draudzeni Ingūnu, ka viņa mani pavadīs uz velo. Ja viņa man būtu atteikusi, tad droši vien es nemaz nestartētu, ja nu vienīgi neatrastu kādu citu ceļabiedru. Zināja tikai tuvākie, bet jo tuvāk nāca noliktais datums, jo vairāk kādam gribējās pastāstīt, dalīties savā gaidīšanas priekā. Kas par kļūdu… Viens pēc otra visi mani metās atrunāt, teica, ka man jau nu to nevajagot darīt. Tagad jau es zinu, ka viņiem visiem bija taisnība, tomēr gatavošanās procesā taču neviens negrib dzirdēt nopēlumu un noniecinājumu… Tā nu es centos norobežoties no negatīvā, lieki muti vairs nevirināju, jo biju jau pietiekoši dzirdējusi. Pozitīvu lādiņu un iedrošinājumu šajā sakarā guvu Adidas skriešanas skolā, kad Uldis Pāvuls stāstīja, kā visi centušies viņu atrunāt no skriešanas gar jūras krastu vairāk kā 500 km garumā. Tad es arī sapratu, ka par savām iecerēm un mērķiem labāk skaļi nerunāt, labāk lai tie citi brīnās pēc tam, kad es esmu to izdarījusi. Gribēju cītīgi trenēties, bet tas viss palika manos plānos, kas netika realizēti. Vienīgais garais treniņskrējiens bija apkārt Engures ezeram 60 km garumā, bet tas arī viss. Pēc tā skrējiena es domāju – kā es pēc 3 nedēļām skriešu no Rīgas uz Valmieru, ja jau tagad jūtos kā pēc smaga kautiņa? Bet atjaunošanās bija pārsteidzoši ātra, ka jau pēc pāris dienām teju nekādu seku (nogurumu kājās) nemanīju, tāpēc skats uz dzīvi sāka rādīties drusku cerīgāks. Labi, ka Signis Facebook lika visādas bildes ar to, ko ņems līdzi ceļā uz Valmieru, tad nu arī es nopirku vienu paciņu ibumetīna, īsti gan nesapratu kāpēc. Tikai esot universitātē pēc numuru saņemšanas, sapratu, cik patiesībā nesagatavojusies esmu. Negribēju ne ar vienu runāt, jo pēc katras vārdu pārmijas atklājās arvien vairāk lietu, par ko es vispār nebiju iedomājusies. Otri apavi Tev ir līdzi? Nē, tikai vēl viens pāris zeķīšu… Želejas, magnijs? Nē, kas tas tāds? Man ir karstmaizes un brūniņi… Sajutos kā pilnīga nūģe, ne tur patrāpījusies. Bet bija jau par vēlu atkāpties, bija jāiet uz priekšu ar to, kas nu tajā somā bija salikts. Manas pašas pirmās prognozes par skrējienu bija, ka varētu to pieveikt 10 h, jo pusmaratons divās stundās – tas jau būtu diezgan lēni man. Tad palasoties tālāk tomēr nospraudu drusku reālāku mērķi – 12 h, ko man tomēr beigās neizdevās izpildīt.

Skrējiens iesākās labi, nekāda vaina. Ingūna vai nu cieši aizmugurē vai blakus, paņemu no groziņa ūdeni, kad gribu padzerties. Bet, kad pēc apmēram noskrieta maratona man izbeidzās abas kājas (labajai celis un kreisajai cirksnis), metu visus mērķus pie malas un sapratu, ka vienkārši jātiek līdz galam, jo otrreiz dzīvē diez vai vēl šo gribēšu. Biju jau kādus 10 km gājusi vien, kad mani drusku reanimēja Rimanta atbalsta komanda, paldies viņiem par to. Tālāk varēju vismaz pa pusei skriet, pa pusei iet. Vēl tiku pie siltas auzu putras ar ievārījumu brokastīs, vispār kaifs. No rīta vēl satiku kolēģi, kurš busiņā kopā arī ar dažiem maniem skolēniem devās uz lidmodelistu sacensībām. Uzpīpināja, pamāja, pateica, ka esmu labākā… Tajā brīdī es galīgi tā nejutos, bet tik ļoti vajadzīgo pozitīvisma devu pavisam noteikti es saņēmu. Kad busiņš aizbrauca tālāk, es tā nopriecājos, ka tajā brīdī vismaz biju centusies skriet un nebiju pārgājusi atkal soļos – citādi jau nu galīgi izblamētos. Emocionālākais brīdis skrējiena laikā bija pēc pēdējā KP, kad es pat uzskrēju tajā kalnā, un drīz pēc tam satiku Gunu. Es zināju, ka viņa jau sen man garām aizskrējusi, tāpēc tagad brīnījos, ka viņu satieku. [Pirmoreiz tikāmies skrējienā apkārt Engures ezeram, un viņa pret mani bija tik mīļa… Tad kad biju tuvu izmisumam un jau pāris asaras bija paspējušas nobirt, jo izrādījās, ka biju noskrējusi kādus 2 liekus kilometrus (un tuvu pie 50 noskrietiem kilometriem tas jau liekas vismaz 10 reižu vairāk), viņa mani uzrunāja, pat piedāvāja ēst un dzert, un mans izmisums pārgāja. Tajā brīdī viņa mani izglāba…] … un tad es gribēju izglābt viņu. Paņēmu aiz rokas, un skrēju, tad kādu gabaliņu vēl paskrējām kopā. Tajā brīdī es cerēju, ka kaut nedaudz esmu atdevusi atpakaļ…

Rīga - Valmiera ar Ingūnu

Rīga – Valmiera ar Ingūnu

Vislabākā skrējiena atziņa – par visiem 100% pārliecinājos, ka esmu izraudzījusies sev īsto ceļabiedru šim gabalam. Kā? Jau ieskrienot Valmierā, mums abām pievienojās 2 čaļi uz velo, un Ansis drīz pēc tam pievienojās man blakus skriešus. Un tad viņš man pajautāja: Varbūt pietiek? Izstājies? Un tad es to sapratu… Visa skrējiena laikā Ingūna ne reizi man pat nepiedāvāja šādu opciju, lai gan grūti bija mums abām. Mums bija jātiek līdz tam Kliņķim, un mēs to izdarījām! Paldies arī Danai, kas pēc tam izmaksāja mums abām siltas pusdienas kādā kafejnīcā – labi un garšīgi paēst pēc šāda piedzīvojuma ir zelta vērtē. Tagad gaidu iespēju atlīdzināt. Pēc tam jau sāku domāt, ka tomēr varētu varbūt vēl kādreiz mēģināt, bet tikai tad, ja būšu tam trenējusies. To, ka tikt līdz galam es varu, es tagad zinu, varbūt kādreiz es to izdarīšu arī ātrāk nekā man izdevās pirmajā piegājienā. Laiks rādīs. Un vēl es sapratu, ka šī tomēr ir baigā sevis mocīšana. Man vēl laikam ir palaimējies, ka pēc tādas ultras relatīvi tiku sveikā cauri bez baigajām traumām un veselības problēmām. Es gribēju pamēģināt, es to izdarīju, bet es arī sapratu, ka tas nav īsti man domāts. Kamēr vēl varu paskriet ātri, tikmēr man vēl nevajag sevi mocīt lēni un ilgi. Ja godīgi, tad 50 km par īstu ultru neuzskatu, jo kas tad ir vairs tie 8 km, kad maratons jau pieveikts? Nieks! Te gan man gribētos teikt, ka šis nebija mans pirmais un vienīgais 50 km skrējiens, domāju, ka ir vēl vieta izaugsmei, tikai jāskrien un jātrenējas.

No Tevis izstaro milzīgs pozitīvisms. Kur pati smelies enerģiju? Kādai atpūtai dod priekšroku?

Jau sen par sevi smejoties saku, ka jau savos 20 gados esmu kā ome – man patīk lasīt grāmatas un tumšajā rudens – ziemas sezonā labprāt adu. Vasaras sezonā patīk izbraukt ar velo, ja to var apvienot ar dienu pie jūras ar saules un ūdens peldēm, tad vispār ir laime pilnīga. Ziemā reizēm aizeju paslidot, bet vairāk par visu man patīk šļūkt no kalnā lejā uz plēves. Vasarā var izmest kādu līkumiņu ar laivu ezerā. Ļoti patīk darboties virtuvē, vistuvāk pie sirds iet dažādu kūku un keksiņu cepšana, saldo ēdienu gatavošana. Reizēm sanākam ar draugiem uz spēļu vakariem – tad tiek celts galdā Scrabble, Domino, Uno un vecais labais krievu laiku Loto, kam asumiņu piešķir spēlēšana uz naudu (nē, es neesmu no azartspēlēm atkarīgā, kas skolēnu ekskursiju naudu notriec automātos). Nereti aizbraucam ciemos uz manām mājām, tur ar brāļiem var uzspēlēt kādu sporta spēli, laukos apvienojam talkošanu ar gaļas cepšanu. Aizbraukt uz Stinubuku – tās ir labas brīvdienas.

Priekā!

Priekā!

Novēlējums mūsu kluba biedriem.

Mēs vieni paši neesam nekas bez tiem cilvēkiem, kas mums ir apkārt cieši blakus. Es mums visiem gribu novēlēt apkārt tādus cilvēkus, kas mūs iedrošina un atbalsta, ir vienkārši kopā ar mums, ļauj sapņot lielus sapņus, un, tos piepildot, pacelties spārnos!

Paldies ģimenei un draugiem, it sevišķi Katrīnai, kas vienmēr tur īkšķus, kamēr es skrienu. Ir tik patīkami, ka zini, ka pēc katra skrējiena sacensībās ir cilvēki, kas gaida īsziņu vai zvanu, kurā pavēstīšu, kā man būs gājis.

Paldies manam Artūram, kurš neatteica man 22.jūnija vakarā braukt 300 km uz Višķiem, Līgo svētku rītā nenogurdams vidēji ik pēc 9 minūtēm man pasniedza vai nu ūdeni, vai sporta dzērienu, kādu želeju (tagad es zinu, kas tas tāds ir, un ko man tas dod) vai enerģijas šotiņu, tā ka pašam nemaz nebija laiks brokastis paēst un pēc tam vēl stūrēja atpakaļ tos pašus 300 km. Puse manu panākumu ir Tavi! Paldies!

Paldies mana Artūram!

Paldies manam Artūram!

s_menesaskrejejs

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiek piešķirta kādam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai neuzveicamam uzvarētājam Cieņas cīņās. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet, citu iedvesmošana vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.

41 komentāri rakstam Mēneša skrējēja. Englishteacher

  • ilZZuks ilZZuks

    Brīnišķīgi!!! Lai izdodas viss iecerētais! Liels prieks tevi redzēt trasēs, skaisti, viegli, īsta konfekte! Patiess prieks, ka ģimene tev liela prioritāte, bērni ir labākais kas ar mums var notikt, pat ja par tiem vēl tikai sapņojam!

  • Aivars703 Aivars703

    Apsveicu a kroni.
    …Noskrieties līdz kliņķim…
    Jau divus gadus šim teicienam ir divas pilnīgi atšķirīgas nozīmes.

  • Iedvesmojoshi :)) patikami lasit, ka cilveks pieet skrieshanai ar pratu – galvenais ir veseliba! Apsveicu ar pelnito un tik karoto titulu! Un novelu izpildit PC normativu A, bet ari veiksmi gimenes dzive un, protams, novelu panakumus darba. Visu tachu var apvienot ;)

  • Kaarlis Kaarlis

    Pēc pagājušā gada Valmieras pusmaratona jau nodomāju ka tas tā nepaliks , mēs par Tevi vēl dzirdēsim . Un re , viss notiek ! Tik īsā laikā likt par sevi runāt visiem kam kāds sakars ar skriešanu un iespraukties skrējēju elitē ! Māte Daba Tevi apveltījusi ar neskaitāmām dāvanām kuras kopā liktas var darīt brīnumus . Un lai šis kronīC ir tikai pirmais no tiem !

  • Hiēna essnee

    Apsveicu ar kāroto un pelnīto kronīti! Man vienmēr ir liels prieks tevi redzēt uz pjedestāla. Uzvari to Stirnubuku! :)
    Skrienot uz Valmieru, tu nebiji nekāda nūģe. Man nebija pat mugursomas! :D Numurs un smaids ir viss, kas sacensībās patiešām nepieciešams. Prieks, ka tev šīs lietas vienmēr ir. :)

  • Ļoti apbrīnoju Tevi.
    Kaarlis, Karīna pērn Valmierā skrēja pilno, nevis pusīti. Skaidri zinu, jo viņas finišs sakrita ar manu izcili pabeigto 3.apli (:)). Televīzija pat nezināja, kuru filmēt, beigās tomēr izšķīrās par Karīnu.

  • englishteacher englishteacher

    Aivar, jā, vārds “kliņķis” tagad zināms ar 2 nozīmēm, bet “aizskriet līdz kliņķim” un “noskrieties līdz kliņķim” tomēr ir divas dažādas lietas. Tomēr aizskrienot līdz kliņķim var arī noskrieties līdz kliņķim. :D
    Darya, es arī ticu, ka visu taču var apvienot, ja labi grib! :)
    essnee, jau kā nūğe sajutos skrienot ap Engures ezeru, jo visiem uz muguras šikas dzeršanas sistēmas, bet man no mazajiem brāļiem aizlienēta mugursoma, kas ar lencēm vēl apsieta ap vidu, lai nekratās. Tāpat kratījās… bet tas tiešām laikam nav galvenais. :)
    Paldies par sveicieniem arī ilZZuks, Kaarlis & Kods. Noskrienam!

  • DS93 DS93

    labi pateikts.. tieši biju šodien arī aizdomājies par to kā būtu ,ja būtu trenējies cītīgāk,nopietnak un pareizāk no pašas bērnības,nevis skraidītu pa LSC un citiem šosejas mačiem no 12 gadu vecuma. noteikti Eiropas Čempionātos nebūtu viens no noslēdzošajiem..BET jautājums – vai tas man viss neapniktu un turpinātu sagādāt prieku..un labi ka pirmais mans treneris bija J. Ulpe nevis kāds cits.. .. es arī “labāk būšu laimīgs amatieris ar tādiem rezultātiem, kādi man ir šobrīd, nevis ne tik laimīgs profesionālis..”

  • Inga_K Inga_K

    Karīna, apsveicu! Prieks par Taviem sasniegumiem :) Un nevajag baidīties no treneriem, nav jau treniņplāns akmenī iecirsts un jāizpilda par 100%, var pavariēt – no 95-105% :)

  • guncha guncha

    Cerams Karīnai viss izdosies un viņa priecēs mūs ar lieliskiem rezultātiem ilgāk nekā Dace Lina. Mūsu slavenākā skrējēja Ļena arī grasās beigt karjeru, nu tad Karīnai novēlu sasniegt vismaz tādu pašu līmeni :)un piepildīt savus sapņus :)

  • voļda voļda

    Apsveicu,Karīna!Tā top leģendas:) Veiksmi un panākumus turpmākās sacensībās un jaunos izaicinājumos:) Mēneša kronītis -super pelnīti:)

  • dot dot

    Apsveicu!
    Es tikai nesaprotu kā var tik labi skriet gan 1500 m, gan 50 km.

  • Lasma3 Lasma3

    Apsveicu ar kronīti! Vienmēr prieks redzēt Tevi uz pjedestāla. Lai veicas arī turpmāk gan skriešanā, gan darbā, gan ģimenes dzīvē!

  • Ar aizrautību izlasīju interviju. Priecīgi un gaiši, patīkami, ka bērnus māca tik forša skolotāja. :) lai veicas un izdodas arī turpmāk!

  • Hiēna essnee

    Tev uz Enguri vismaz bija mugursoma! Ap to pašu laiku es taisīju pati savu 50km koptreniņu, uz kuru draugi ieradās ar smalkām mugurenēm, bet es ar pliku dzeramo jostu, ko esmu izķidājusi, jo kratās! :D Agdies, cik tu man liec labi justies! Es neesmu vienīgā, kas atnāk vienīgā uz koptreniņu galīgi neekipējusies! :D

  • Johny Johny

    Malacis, apsveicu. No malas tiešām tas izskatās kaut kā pat nedabiski viegli. Biķernieku finišu redzēju klātienē, tas bija jau uz bezkaunības robežas:) Nu un man kā nespeciālistam liekas ka tev tie ne īpaši garie tomēr vairāk piestāv:) Tas joks protams, skrien to, no kā visvairāk kaifo. Lai veicās visā !

  • RimantsL RimantsL

    Ķesterciems un Engure gavilē! Karīn, turi krunku!!!

  • pulvermuca pulvermuca

    :) es ļoti priecājos par Taviem panākumiem. Tu izstaro mīlzīgu pozotīvismu un dzīvesprieku, novēlu Tev to nepazaudēt, kā arī vēlu sekmes sportiskajos sniegumos.

    P.S. Paldies par iespēju skriet vienā stafetes komandā Jūrmalā :)

  • in

    Apsveikumi!

    Man arī prieks, ka reiz skrējām vienā komandā :)

  • LauraX LauraX

    Brīnišķīga intervija un kolosāli sasniegumi ar glanci! Sirsnīgi apsveicu, lai gan personīgi nepazīstu ;)

  • eees eees

    Lai turpmāk skrienās tik pat viegli un ar tik pat lielu prieku! Veiksmi mērķu sasniegšanā! :) Apsveicu! :)

  • LaimaZ LaimaZ

    Kurā skolā bērni jālaiž, lai tiktu pie tik foršas skolotājas? :)

    Jautājums no absolūta nezinātāja zinātājiem – vai tiešām visi treneri naudu uzreiz prasa? Pat tad, ja redz super cerīgu sportistu, kas varētu viņus, piemēram, uz olimpiādi aizvest? (tikai minējums…) Visiem jau naudiņa jāpelna, bet satrennējot sportistu, vai nevar nākt sponsoru naudiņas, ko tad brālīgi var ar treneriem sadalīt? Kā iet Latvijā ar šo?

    Ja es būtu Karīnas vietā, oi, man gan būtu ambīcija tikt uz olimpiādi. vai tas ir reāli? man nav ne jausmas par normatīviem, punktiem utt…

  • Maikijs Maikijs

    Sirsnīgs apsveiciens visgraciozākajai skriešanas mākslas pratējai😊

  • Apsveicu! Neiznieko lieki dieva doto talantu jo tikai dažiem no skrējējiem tas tiek dots!Iespējams nākotnē būsi Jeļenas Prokopčukas aizvietotāja:)

  • englishteacher englishteacher

    DS93 – skatoties uz Taviem sasniegumiem pat negribas ticēt, ka tas sasniegts vien paša spēkiem. Kaut gan Tev droši vien ir daudz lielāka saprašana par skriešanu no “virtuves” puses, ja tā var teikt. Man diemžēl šādu zināšanu pagaidām nav, kaut gan sapņoju, ka kādudien stāvēšu bērniem priekšā treniņtērpā un vadīšu sporta stundas. :)
    Guncha & MAKRO – Man jau šķiet, ka man līdz Jeļenai kā no Zemes līdz Marsam, bet paldies par vēlējumiem! :)
    dot – man pašai arī pagājušogad jau likās drusku par traku – puslīdz labi stadionā skriet 800 m un 1500 m, un tad vēl maratonā kāpt uz pjedestāla 2.pakāpiena. Pārāk plaša profila speciālists. Bet kas der visam, tas neder nekam, tāpēc arī stadions šogad 2.plāna lomā – visu tomēr nevar vienlaicīgi un labi.
    Johny, var jau būt, ka Tev taisnība. 10 km šķeļu kā nieku, pusītei arī vēl spēka pietiek, bet šī brīža komforta robeža ir ap 30 km. Kaut gan tos 50 km man arī nebija grūti noskriet, drīzāk drusku apnicīgi riņķot. :D
    Pulvermuca & in – Man arī bija prieks ar jums kopā skriet stafetē :) – pirmā tāda veida pieredze.
    LaimaZ, esmu laba Latvijas līmenim, bet līdz Eiropai / pasaulei man vēl maķenīt pietrūkst. Gribēt jau gribētos, bet tad ir tiešām nopietni jāskrien.
    Maikij, paldies par saulaino komentāru! :)
    Vēlreiz paldies visiem par sveicieniem! :)

  • zviedrss zviedrss

    No malas tiešām izskatās, ka tas skrējiens ir tik viegls, bez piepūles :) Lai Izdodas baudīt šo Hobiju un nepazaudēt skriešnas “Garšu”!!! :)

  • Artūro

    Skatos bildi, kā deso pa manas skolas manēžas celiņu un domāju, ja man tāda skolotāja būtu bijusi, varbūt jau videnē būtu sācis vicot. Vai gadījumā nav tā, ka rādi labāku sportisko piemēru nekā skolas sporta pedagogs?

    Un tiešām varu piekrist pārējiem, ka no malas tavs skrējiens izskatās tāds viegls, varbūt smaida dēļ? Man patīk šī filozofija, lai skriešana dara prieku. Lai neviens neizbojā šo talantu.

  • Imants A. Imants A.

    Apsveicu ar titulu! Apsveicu ar iepriekšējiem panākumiem! Būs laikam taisnība tiem, kas saka, ka ar ultrām nevajag aizrauties. Bet ko lai dara, ja gribās, vai ne?
    Galvenais, lai ir pārliecība par sevi. Ekipējums nav svarīgākais, lai noskrietu līdz kliņķim. Neļauj citiem sevi ietekmēt. Esi droša, pārliecināta, un Tev izdosies!

  • englishteacher englishteacher

    Artūto, iespējams, ka Tev ir taisnība par to sportisko piemēru. Tāpēc mani arī drusku velk izmēģināt savus spēkus kā sporta skolotājai – šķiet, ka varbūt tad varētu nodot bērniem vēl vairāk.
    Imant, jā, gribas tomēr drusku arī kādu izaicinājumu sev un saviem spēkiem, tāpēc arī gribējās pamēģināt kas tā ultra tāda ir. Kaut gan pēc tam nācās saprast, ka īsti priekš manis tas nav, tomēr vajadzēja pašai pārbaudīt, jo citiem jau pirms tam neticēju.
    Paldies!

  • in

    Es gan tieši šorīt padomāju, ka labi vien ir, ka bērni redz, ka nav jābūt LSPA beigušam, lai varētu ne tikai skriet, bet arī labi skriet!
    Bet, protams, ja sirds liek, tad dari :)

  • Andulis

    Sveicu ar kronīti!

    Nesaku, ka īpašniecei obligāti jāizvēlas ultras vai maratoni kā sava specializācija. Tomēr… “saprast, ka īsti priekš manis tas nav“… – diez, vai par to var pamatoti lemt pēc VIENAS vai pat DIVĀM attiecīgā “žanra” sacensībām?
    Salīdzinājumam: ja pirmajā mačā neizdotos cerētais rezultāts 100 m sprintā, vai tas būtu iemesls vispār atmest ar roku stadiona ātrumtreniņiem? ;)

    Kad Karīnas profilā redzēsim vismaz kādus desmit rezultātus 42+ km distancēs, tad būs pamats izdarīt secinājumus, vai “tas” ir priekš viņas. Pagaidām nevajadzētu steigties :)

    Vēlu tikt uz Kataru un 4. decembrī nostartēt, cik labi vien var! Pirmais PČ (ar precīzi tādu nosaukumu) 50 km distancē tomēr ir pirmais. Latvijas pārstāve tajā iederētos, ja jau ceļanaudu nopelnījusi.

  • Nedaudz (bet tikai nedaudz) atvainošos par mazo provokāciju pirms Višķiem. Atzīšos, ka apzinājos risku, taču ticēju, ka ieradīsies un noskriesi ;)
    Divi LČ tituli vienā sezonā ir grandiozs panākums. Var jau teikt, ka 10 km Rēzeknē bija uz Rīga-Valmiera superkompensācijas rēķina, taču konkurences tur netrūka. Daži pieminēja Prokopčuku – jā, viņai pieder visi Latvijas rekordi garajās distancēs līdz maratonam, taču 42+ dāmām ir brīva niša izpausmēm. Pievienojos Andulim ar vēlējumiem 4.decembrī un ceru, ka Karīna ir pacēlusi 50 km distances prestižu ;) Godam pelnīts tituls!

  • Šī man šķita viena no foršākajām MS intervijām. Sveicu ar šī gada mērķa sasniegšanu! Un `brūniņš` ir lielisks vārds!

  • Andulis

    P.S. Par to skriešanu līdz kliņķim. 6. vieta starp 27 dāmām jau nu gan nav peļama. Īpaši, ja tā vispār pirmā ultra un speciālu garo treniņu bijis pamaz!
    Salīdzinājumam – cita zvaigzne, Ultralapsa: pērn 13:24:00, šogad jau 11:51:07, dies’ vien zina, ko nākamgad rādīs :) … Ja Karīna sāk jau ar 13:01:33, tad tikšana zem 12 h šaubas nerada.

    Man vēl laikam ir palaimējies, ka pēc tādas ultras relatīvi tiku sveikā cauri bez baigajām traumām un veselības problēmām.”
    Drīzāk nevis palaimējies, bet organisms trenēts, to spēj un īpaši neprotestē. Pavisam vienkārši :)

  • Ewiaa Ewiaa

    Man arī bija tas gods skriet ar šo ašo meiteni Jūrmalas stafetē! :) Apsveicu ar titulu, novēlu nepazaudēt skriešanas prieku un vēl daudz jaunus titulus un galvenais labu veselību!

  • Artūro

    Andulis neatslābst :D

  • Andulis

    “Kā lai šodien vienaldzīgi klusē,
    Kā lai tādā brīdī projām iet,
    Ja visapkārt maratonu trasēs
    Atkal baltas čempiones skrien?”

    Pateicoties mēneša skrējējai (un arī Artūro) – politnekorekti aizsapņojos :D

  • englishteacher englishteacher

    in, tas vairāk manos sapņos – būt par sporta skolotāju – nebūtu galīgi laika šobrīd apvienot pilna laika studijas ar pilnas slodzes darbu, bet pavisam tai domai ar roku arī negribas atmest, kas to lai zina, kas no manis vēl var sanākt! :)
    Anduli, man vienkārši bija sevis žēl, pieveicot tos 107 km. Grūti, kad ar prātu gribi skriet, bet ķermenis ir pateicis “nē.” Esmu nīkulīgāka par tiem, kas skrien tās ultras un cīnās ar saviem Mīkstmiešiem. 100 m sprints tomēr nav tas pats, kas 100 km šoseja. Dienā var kaut 10 un vēl vairāk reizes skriet 100 m, bet vajadzīga vesela diena, lai noskrietu 100 km. 6.vieta it kā jau nav slikta, bet, kad pats apzinies, ka neesi izpildījis sev uzliktos mērķus, tad ir tāda vilšanās sajūta, ar ko grūti sadzīvot. Daudz vairāk prieka rodu tad, ja izdodas iecerēto sasniegt. Normatīvs ir izpildīts, ceļa nauda gan vēl jāmeklē!
    Matīs, nebūtu Tu uzrakstījis, es varbūt tiešām nebūtu aizbraukusi. Tagad saku Tev paldies, lai gan no sākuma maza dusma bija. :D
    OreMan, man arī ‘brūniņš’ patīk daudz labāk par ‘brauniju.’
    Ewiaa, paldies, man arī bija prieks ar Tevi kopā uzskriet! :)

  • Ultralapsa Ultralapsa

    Višķos, riņķojot tajā 2 km aplī, ievēroju Tavu apbrīnojami vieglo un graciozo skriešanas soli. Izskatās ka tik tikko ar pirkstu galiem skar zemi. Skaisti :)
    Apsveicu ar pelnīto kronīti, lai ceļš uz jauniem sasniegumiem aizvien sagādā prieku!

  • englishteacher englishteacher

    Paldies, Ultralapsa! :)
    Es apbrīnoju Tevi un Tavu spēju vicot ultras tā ka nošņakst vien! Priekā!

  • Guna Guna

    Apsveikumi ar kronīti un visiem citiem panākumiem! Tu esi lieliska! Uz smaidu, vieglumu un lidojošo soli vienmēr skatos ar apbrīnu (un mazu baltu skaudībiņu). Par skriešanu uz Valmieru – ļoti izbrīnījos un saskumu, kad rītausmā paskrēju Tev garām, bija skaidrs, ka kaut kas nav labi, ja jau varēju Tevi panākt, pēc tam domāju, ka varbūt vajadzēja vairāk uzmundrināt. Kad pēc Rubenes panāci, līdz šim vienīgi reizi dzīvē patiesi priecājos, ka kāds mani panāk :D, jo tas nozīmēja, ka esi agšāmcēlusies, likās, ka nu pasaule atgriežas savā vietā. Paldies par pavilkšanu un pozitīvisma devu, palīdzēji savākties un saprast, ka tomēr vēl varu drusku patipināt, bez Tevis visu atlikošo gabalu būtu nostaigājusi. Tagad varu lepoties, ka kaut drusciņ esam kopā paskrējušas :)Un piekrītu Andulim, ka priekš pirmās ultras, rezultāts ir labs.
    Par ekipējumu – nav jau visi noekipējušies “līdz zobiem” uz tām ultrām, man arī bija līdzi vairāk siermaižu kā želeju un nevienas magnija ampulas :D un uz Monblānu arī šogad braukšu ar daļu aizlienēta ekipējuma- finišēt un izbaudīt skrējienu tas netraucē.
    Lai daudz prieka!

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.