Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Marathoning is just another form of insanity

*Maratona skriešana ir tikai vēl viena neprāta forma.

Pilnīgi piekrītu šim apgalvojumam, ko teicis Džons Dž. Kellijs pēc savas uzvaras 1952.g. Bostonas maratonā. Mans skriešanas stāsts sākas nesen – pagājušā gada 8.maijā – kad, piedaloties Rīgas pusmaratona tautas skrējienā, redzēju burvīgos sportistus startējot pusmaratonā. Mani fascinēja, ka cilvēks var būt tik izturīgs un noskriet 21 kilometru. Pie sevis nodomāju, ka es to laikam nekad nepaveikšu. Un klāt bija ārsta slēdziens par to, ka nevarēšu skriet garās distances, jo elpošana caur degunu ir zem 70%, tas notika pateicoties deguna lūzumam, pēc neveiksmīgas vizināšanas ar ūdensslēpēm. Tomēr, 2011.gadā noskrienot visus tautas klasē piedāvātos “Skrien Latvija” gabalus, nolēmu, ka esmu gatava izaicinājumam – pusmaratonam! Un nolēmu tam cītīgi trenēties. Bija sastādīts grafiks, protams ne bez runnersworld.com palīdzības. Un no oktobra uzsākās jautrs stāsts.

Gandrīz visu ziemu cīnoties ar sniegu un salu skrēju Mežaparkā. Ļoti iepatikās rīta skrējieni, jo mani apsargāja mūsu policija. Kā noprotu, sešos no rīta viņiem arī nav ko darīt, tāpēc izklaidēja un apsargāja visus ko viņi redzēja – tobrīd mani.

Pienākot februārim, redzēju ka pirmais pusmaratons jau tuvojas un pēc nepilniem diviem mēnešiem man bija jāstartē LSC Mežaparka skrējienā. Skatoties uz jau paveikto, sapratu, ka pirmajam pusmaratonam esmu pilnīgi gatava. Martā no Modris_aa saņēmu vēstuli, kurā viņš, izpētījis manus skrējienus, piedāvāja rudenī Valmierā noskriet jau pilno maratonu. Izlasot šo vēstuli biju šokā un nodomāju kā Modris ir labs jokdaris. Es zināju, ka maratonu skrien tikai sagatavoti un profesionāli skrējējii, es pie tiem sevi nepieskatīju. Taču katrā ziņā, runnersworld.com lapā nomainīju sava treniņu grafika mērķi uz 42,195 km. Protams, par to nevienam neko neteicu.

Kad noskrēju savu pirmo pusmaratonu 6. aprīlī, biju sajūsmā. Uz šo pasākumu ierados ar mammu, kura vēl pirms gada bija kategoriski pret skrējieniem ilgākiem par 10 km. Finišā es apjautājos par meitenēm, kuras noskrēja ātrāk par mani. Sapratu, ka biju kaut kur pa vidu un man nekas īpašs nespīd, aizbraucu mājās ar labu sajūtu par paveikto. Nākamajā dienā, atverot noskrien.lv mājaslapu redzēju, ka tieku meklēta, jo izskatās, ka es dabūju trešo vietu savā pirmajā pusmaratonā. Biju patīkami pārsteigta. Pēc šī pusmaratona sekoja vēl viens, vēl viens un vēl… Katrs no viņiem bija īpašs un savā ziņā grūts, piemēram, Rīgas pusmaratons man grūti padevās, jo pirms tā divas dienas nogulēju ar augstu temperatūru un kuņģa vīrusu; pirms Ventspils es saindējos; pirms Liepājas nokritu ar riteni un stipri noberzu kāju… un tā man neveicās pirms katra pusmaratona. Tomēr doma par maratonu mani nepameta.

Pirmo reizi ieminoties par 42 km garo distanci, mana mamma izbrīnījās, taisīja lielas acis un teica, ka viņai nav naudas, lai mani vestu uz Vāciju ārstēties, kā vienu publiski zināmo personu. Es pasmējos, bet domu par maratonu neatmetu.

Jūlija sākumā noskrēju savus pirmos 30 kilometrus, kas man paradīja cik spēcīga un izturīga varu būt, ja nebaidīšos no gariem gabaliem. Pēc divām nedēļām mēģināju pieveikt jau 35 kilometrus, jo vēl studiju laikā viena no fizioloģijas lekcijām profesors teica: “Ja noskriesi 35 kilometrus, tad arī maratons būs pa spēkam.” Tobrīd par skriešanu nedomāju, bet šogad augustā šos vārdus atcerējos un pieteicu sevi trīsdesmit piecu kilometru garam izaicinājumam – un man tas izdevās! Ar pirmo piegājienu un diezgan viegli. Nodomāju – nākamajam skrējienam noteikti jābūt tuvu 40 kilometriem. Pēc atvaļinājuma, augusta vidū mēģināju bez īpašas sagatovošanās tos noskriet, taču mani gaidīja neveiksme un jau pie 22.kilometra es apstājos un nevarēju turpināt plānoto ceļu. Biju vīlusies sevī un vēl mani nomocīja treniņi ar riteni. Atnāca sagurums, pārdzīvojums – viss kopā. Bet es saņēmos un ieplānoju garo treniņu uz nākamo nedēļu. Teikšu godīgi, pirms skrējiena ļoti pārdzīvoju. Paņēmu līdzi mammu, lai viņa pārliecinātos, ka esmu diezgan labi pastrādājusi un varu pieveikt kritisko robežu. Izdevās! Viegli, jautri, spēcīgi un pozitīvi! Saņēmu apsveikumus un oficiālu atļauju dalībai maratonā. Tajā dienā pieteicos Valmieras maratonam. Sākās gaidīšana.

Valmieras maratons iekrita manā dzimšanas dienā – sanāca liela dāvana. Nedēļu pirms maratona sākās nervu kutināšanas process – noskriešu vai nenoskriešu?! brrr… kaut tā skriešanas stunda ātrāk pienāktu. Sešpadsmitā septembra rītā pamodos ar pozitīvu dziesmu galvā – Alicia Keys “New York”: „Even if ain’t all it seems, I got a pocket full of dreams…” Ielādēju šo dziesmu mp3 plejierī un devos uz sacensībām. Ceļš bija burvīgs, noskaņojums arī. Atbraucot redzēju smaidīgas sejas un, atnākot uz reģistrāciju, iestājos topošo/ esošo maratonistu rindā. Jutos lieliski, kā jau pieaudzis skrējējs. Pāris desmit minūtes un jau esmu startā. Nostājos pašas beigās, jo zināju, ka temps būs pieticīgs un negribēju burzīties pa priekšu. Aiz muguras dzirdēju, ka viens zēns prasa mammai: “Kāpēc cilvēki stāv trijās daļās?” Mamma: “Sākumā stāv maratonisti, tad seko pusmaratonisti un te mēs – tautas skrējiena dalībnieki.” Apskatījos uz savu numuru, bet baidījos pagriezties un kaut ko iebilst, varbūt sievietei ir taisnība, gan jau redzēsim.

Pirmais aplis padevās ļoti viegli. Mēģināju sevi izklaidēt, iepazīstoties ar citiem sacensību dalībniekiem, izvēloties NEnoskrien.lv dalībniekus, lai varētu iepazīties un ieteikt reģistrēties noskrien.lv un kļūt par mūsu pozitīvo skrējēju pulka dalībnieku. Otrajā aplī mani kāds skrējējs uzcienāja ar gardiem cepumiem, toties es viņam palīdzēju noskriet labi viņa pirmo pusmaratonu. Tad sākās trešais aplis, mani ļoti laipni atbalstīja noskrienieši, un es devos pretim pēdējiem desmitiem kilometriem. Trešā apļa vidū sapratu, ka man paliek garlaicīgi un es saku sevi izklaidēt dziedot un izjokot atbalstītājus. Tad negaidīti atnāca ceturtais aplis. Trīs, četri, pieci, seši un man nomira mp3 plejieris.

Sākās pārdomas un spēka zudums. Nedaudz paskrēju un pārgāju soļos. Ejot jau pa tā saucamo apendiksu, redzēju vairākus maratonistus soļos, palika smieklīgi un sapratu ka iet vairs nedrīkst – jāskrien! Un, ieslēdzot kruīza kontroli, uzsāku skriet. Redzot uzrakstu “40km” mani pārņēma tāds prieks – viss! – atpakaļ ceļa nav. Tūlīt būs finišs, smaidošas sejas un varbūt arī garšīga putra (līdz tam brīdim biju jau dikti izbadējusies). Pēdējie metri un redzi finišu, tam tuvojas vīrietis, nodomāju, ka man viņš noteikti jāapdzen! Hop! Un nu jau medaļa uz kalka, vīrietis man aizmugurē! Sanāca! Noskrēju! Dzimšanas dienas dāvana izdevās godam!

Vēlos pateikties visiem NOSKRIENIEŠIEM par atbalstiem, apsveikumiem – JŪS VISI esat vienreizēji. Un protams mammai, par to ka atļāva piedalīties sacensībās un dāvāja man prieku 42 kilometru garumā tieši manā dzimšanas dienā!

P.S. Tā kā šogad ir dubultdebija, man šis maratons atnesa dubultu prieku.
Un nedaudz par skaitļiem – pirmais (un labākais) pusmaratons 1:49:18 (VI Rīgas LSC pusmaratons) un pirmais (pagaidām vienīgais) maratons – 4:21:53.
Maratona apļi:
1. 1:03:02
2. 1:03:17
3. 1:05:08
4. 1:11:21, pēdējais tāds ilgāks, jo nācās nedaudz pastaigāt. Strādāšu pie tā, lai tas vairs neatkārtotos.

9 komentāri rakstam Marathoning is just another form of insanity

  • LauraX LauraX

    Darja, apsveicu ;-) bija tiešām interesanti lasīt! Secinājums pēdējās dienās – Noskrienieši ne tikai labi un daudz skrien, bet arī forši raksta/stāsta.

  • Ar lielu neatlaidību no pusmaratona līdz maratonam. Interesanti, ka maratona debitantiem pēdējā nedēļa pirms starta ar dažādiem pārbaudījumiem nāk.

  • turiburu turiburu

    Mani sajūsmina portāla izsugsme,kaut vai tikai pēdējā gada laikā. Mani sajūsmina tas ka ir ļoti pieaudzis labu rakstu un aprakstu skaits,ka arvien vairāk cilvēki uzdrošinās noskriet klasisko maratonu. Tiešām ,kā tika minēts kāda komentārā ka pusmaratons un maratons jau ir kļuvuši tādi kā īsie skrējieni. Apsveicu raksta autori ar pirmo varējumu. Noteikti ka maisam gals vaļā,vai ne? Un tici , tikpat liels gandarījums ir arī pēc pirmā pievarētā ultramaratona.(ultramaratons-jebkura distance kas garāka par 42 km 195 m.)

  • _Edgars_ _Edgars_

    Apsveicu Darju ar lielisko veikumu! Jābriest nākamajam! ;)

  • Raksta apakšējā bilde kaut nedaudz atspoguļo Darju trasē tiem, kas nebija tuvumā. Ierosinu apdomāt gada nominācijas piešķiršanu par smaidīgāko un dzīvespriecīgāko kluba skrējēju! Kurš/a gan vēl varētu sacensties katrā maratona distances solī ar šo debiju gargabalniekos?! Šķiet, neviens ;) Apsveicu ar pirmo!

  • RimantsL RimantsL

    Keep running, Darja! Skaists raksts!!

  • Johny Johny

    Malacis. Lieliski pastrādājusi esi tik īsā laika posmā. Un paldies tev par atbalstu Valmierā, tas bija pašā laikā:). Tiekamies rīt Rēzeknē.

  • Ir tas gods pārstāvēt ar Darju kopā Divstundnieku krāsas. Apsveicu vēlreiz ar pirmo maratonu. Kā jau matiss minēja ļoti pozitīva un enerģiju izstarojoša skrējēja. Man smagā brīdi, (kad lēni gāju gar trases malu Valmierā, un apsvēru domu izstāties) Darjas uzmundrinājums bija viens no tiem, kas tomēr ļāva noskriet līdz galam! PALDIES par to!

  • Darya Darja

    Paldies visiem par apsveikumiem un atbalstu )))

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.