Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējēja. Englishteacher

englishteacher

Lai arī jūnija mēneša skrējēja saka, ka šī titula iegūšana esot bijis viņas mērķis šim gadam, viņa, iespējams, nenojauš, ka par kandidāti tika aizkulisēs izvirzīta un aprunāta arī jau pērn, kad mūs pārsteidza ar savu pēkšņo un ievērojamo parādīšanos skriešanas sacensībās. Pēc tā tad šī gada sniegums ir tikai likumsakarīgs, bet tāpēc ne mazāk pārsteidzošs. Latvijas čempiones tituli, apdraudēti ilggadīgi rekordi, pjedestāli un citas uzvaras. Un to visu spēj paveikt “ierindas” skolotāja, kas skrien savam priekam. Karīna, novēlam tev nezaudēt skriešanas, darba un citu nozīmīgo lietu prieku un turpināt piepildīt savus mērķus tikpat un vēl veiksmīgāk kā līdz šim. Mēneša skrējēja jūnijā – englishteacher jeb Karīna Helmane.

Lasīt tālāk.

Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! jeb traumas.

Kuram gan patīk traumas? Tās ir fiziskas sāpes, tās ir šķērslis uz sava mērķa sasniegšanu, tās demobilizē un liek atklāt sevī nenovīdību, redzot citu sporta aktivitātes.

Būtībā katru gadu mani piemeklē kāda trauma, kas liek iepauzēt uz mēnesi līdz diviem, vismaz pēdējos 3 gadus tā ir bijis un ir arī šobrīd. Protams, ka es vienmēr „besos”, bet … Saka, ka nav nepareizi laika apstākļi, ir nepareizs apģērbs. Par traumām es varu teikt ko līdzīgu – attieksme.

Trenējoties daudzas lietas tiek pakļautas sportam – ballītes, satikšanās ar draugiem un ģimeni, sevis palutināšana, kultūras baudīšana. Vienīgi darbs nav „cietis” – kādam galu galā par šīm izklaidēm ir arī jāmaksā. Nav jau, protams, tā, ka tikai sportoju, bet godīgi nākas atzīt, ka vienmēr, apsveru kā mana izklaide ietekmēs treniņus dienu pirms un pēc. Vai paspēšu tādu vai šādu treniņu, vai būs kur, vai būs pietiekams atjaunošanās laiks (tas jo īpaši attiecas uz ballītēm). Nerunājot nemaz, ka visiem maniem hobijiem nemaz nepietiek laika – piemēram, pagājušo ziemu dēļ intensīvās peldēšanas un skriešanas, kāpšana ir palikusi novārtā. Nevar noliet, ka bieži atlieku kosmetologa, friziera vai masiera apmeklējumu. Iekšēji jau reizēm gribas paslinkot uz dīvāna ar vīna glāzi rokās, aizraujošas filmas un talantīgu aktieru sabiedrībā, nu, bet tie treniņi…

Un tad uzrodas kāda trauma. Pirmā sajūta – kā! Ārprāts, ko es tagad darīšu? Sezonas sacensības nāk tuvāk, bet es netrenējos. Nīgrums sāk izdzīt pirmos dīgstus, tie lēnām graužas cari tavam ķermenim, smacējot nost. Kā vilciņš trinos 2 nedēļas, uz „ripām” noskrēju maratonu, jo tas bija viens no šī gada mērķiem, kaut zinu – kādas 2-3 nedēļas atkal būšu ārpus aktīvas skriešanas…

Līdz vienā dienā saprotu – tagad man ir pilnīgi legāls laiks darīt visas tās lietas, kurām nepietiek laika, turklāt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Pavadīt visu pēcpusdienu ar krustbērniem, vazājoties pa mežu, kāpelējot un ložņājot pa priežu saknēm, bez steigas un stresa par nepieciešamību vēl noskriet, nopeldēt… Vēlu vakarēt ezera krastā ar dienasgrāmatu rokā… Tā ir fantastiska sajūta ar savām čaukstenēm malkot burbuļojošu dzērienu, „paklačoties” un neraizēties, kādu ietekmi uz rītdienas treniņu atstās tā „pēdējā” glāze. Viens gan ir skaidrs – ja nebūtu treniņu „nodeva”, diez vai spētu tik ļoti izbaudītu traumas laiku.

Jau šobrīd, sarakstot uz papīra visas lietas, ko vēlos padarīt, ir skaidrs, ka skriešanas „atvaļinājums” būs par īsu, tāpēc nāksies izvēlēties būtiskāko no vēlmju saraksta – rakstīt studiju pieteikumu, kāpt, kosmetologs, masieris, pedikīrs, bezglutēna kulinārijas apgūšana, draudzeņu vakari, pārpeldēt Ķīšezeru, vingrot, velo tūre, grāmatas – daudz, kas jau ir saplānots, daudz kas vēl jāsaplāno… atliek vien to visu paspēt.

Atpūtas laiku var izmantot arī tālāko sportisko sapņu noskatīšanai. Te iedegās sarkana lapiņa – bīstami. Kā rāda prakse – māku es sev atrast ne tos pašus vienkāršākos mērķus, patiesībā jau galvā salicies 2016. gada plāns un ieskicējas 2017, atliek tik cerēt, ka apstākļi un viss cits ļaus tos realizēt.

Ja nevar darīt to, ko mīli, iemīli to, ko dari, bet galvenais, lai vējš matos un smaids sejā. Par pirmo parūpējusies gausā vasaras atnākšana, par otro – atbildīgo personu redzu spogulī.

Sports nav priekš Jums

labāk pievērsieties kulinārijai, fotogrāfēšanai vai glezniecībai.
Lai var uztaisīt strūdeli un to uzgleznot.

Es saprotu, ka daudziem, kurus pazīstu vai kas lasa šos savārstījumus visa šitā padarīšana ar to skriešanu šķiet pilnīgi lieka. Ka tas ir nelietderīgi, tā ir veltīga laika izšķiešana un tamlīdzīgi. Varbūt vēl piecus kilometrus vai kaut kā tā, bet ne jau nu pusmaratonu, maratonu vai, pasarg Dies’, ko vairāk. Es jūs pilnīgi saprotu.
Bet es jums teikšu vienu – tas ir pilnīgi normāli. Ja jums tā neliekas, tad vienkārši nelasiet. Nemaz neveriet vaļā.

Jutos nedaudz apkrāpis sevi un citus, jo izlaidu dažus skriešanas pasākumus sezonas nogalē. Tāpēc arī laikam radās ideja par piedalīšanos Dream of the Final Night 12h klases ekskursijā ar paskriešanas elementiem. Citu versiju man nemaz nav kāpēc jauno gadu sagaidīju nevis sēžot uz dīvāna un klausoties prezidenta uzrunu, bet gan skrienot. Doma elementāra – gada priekšpēdējā dienā sakāpj pilns autobuss ar noskrieniešiem, aizbrauc uz Igauniju, okupē viesnīcu, nākamajā – gada pēdējā dienā aizbrauc līdz slavenajam ūdenskritumam, kas grib var izpeldēties, nobildēties un pēc tam brauc uz startu 12tos un skrien cik grib, kā grib un var arī neskriet, var kā citādi kustēties līdz pat pusnaktij.

Kad notika dalīšana pa komandām un tika pacelts jautājums par plānoto distanci iesākumā nezināju, ko atbildēt, jo pirms tam jebkas vairāk par maratonu man bija sveša teritorija. Tas vienīgais izlēciens vasarā nepilnu 55km garumā bija ļoti grūts, kaut gan biju labā fiziskā formā. Bija ļoti karsts un skrējiena laikā pieļāvu daudzas kļūdas, taču biju arī nedaudz iebaidīts pret tik garām distancēm. Negribēju nevienu potenciālo komandas biedru pievilt, tāpēc piesardzīgi atbildēju 30 līdz 60. Jāpiemin, ka nebija nekādas īpašas gatavošanās – pēc Valmieras maratona sanāca krietna pauzīte mēneša garumā, pēc tam atsāku skriet katru dienu, bija Latvijas kontūras skrējiens novembrī, bet pēc cirkšņa traumas pārgāju uz pavisam retiem skrējieniem nedēļas nogalēs. Lai pavisam nezaudētu formu un kāpinātu Renča skaitli noskrēju no 25 – 30km garajā treniņā. Pēdējais treniņš nedaudz vairāk kā nedēļu pirms vecgada skrējiena bija galīgi šķidrs un jau pēc padsmit kilometriem gribēju mest plinti krūmos, un kāpt autobusā uz mājām. Zināju, ka 30km nomocīšu jebkā, bet ja labi veiksies, tad varētu arī maratonu un vairāk. Kā jau teicu, pats nezināju uz ko parakstos un sajūtas bija gandrīz kā pirms pirmā pusmaratona, tikai šoreiz izpalika mērķtiecīgu treniņu – braucu kā tūrists pamērcēt degunu ultramaratonu virtuvē.

Izbraucām gandrīz laicīgi un teju uzreiz visi, kas bija autobusā dzirdēja šī skrējienamantru, kas visiem pielipa un kuru pie sevis dungoju arī, kad bija sākusies trīspadsmitā gada pēdējā stunda. Kā jau kārtīgā klases ekskursijā pa ceļam notika arī matemātikas stunda un latviešu valodas un literatūras stunda, kurā nosmējos līdz asarām.

Tallinu sasniedzām gandrīz nemanot un pa divām brīvajam laikam atvēlētajām stundām paspēju izstaigāt gan vecpilsētu, gan arī iepirkties. Pa ceļam uz viesnīcu savācām no autoostas Agati un bijām gandrīz pilnā sastāvā, atskaitot dažus, kas brauca ar savu auto un… Druvvaldi un Miervaldi jeb Matīsu un Chingonu, kas uz Tallinu skrēja. Pilnīgi normāli.

Viesnīcā izkrāmējām mantiņas un klases kopsapulcē tika pārspriestas stratēģijas, iepazināmies ar skrējēju komandām un to, kā arī ar katra personīgajiem mērķiem.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Pēc nedaudz nemierīgas nakts pabrokastojām, saģērbāmies un pirms nokļūšanas sacensību vietā apmeklējām Keila ūdenskritumu, kurā sabildējāmies un daži pat paspēja samērcēties – gan pēc pašu gribas, gan pret pašu gribu – man izdevās iebraukt ar kreiso kāju ūdenī. Nu jau nevarēju sagaidīt, kad varēšu sākt skriet, jo no ilgās stāvēšanas un neplānotās samērcēšanās biju krietni atvēsinājies. Īpaši siltu drēbju līdzi arī nebija un Agate neaizmirsa atgādināt, ka visu laiku jau neskriešu un noteikti pārsalis burkšķēšu. Kā vēlāk izrādījās – pavisam aplama doma.

Starta-finiša zonā beidzot ieraudzīju slaveno igauņu papagaili, kārtējā sabildēšanās, instruktāža un starts. Jau pirmajos metros varēja redzēt kādi nu katram plāni attiecībā uz rezultātu, tāpēc es sāku cik vien lēni spēju – laikapstākļi bija ideāli skriešanai un 100m attālās jūras žūžošanas pavadībā centos nerauties uz priekšu kopā ar citiem skrējējiem un taupīt sevi visām 12h. Nedaudz iesilu tikai pēc apmēram trīs kilometriem un pamazām apradu pie tā, ka viens aplis ir aptuveni viens kilometrs. Trase bija izstiepts aplis pa zemes ceļu un meža taku bez vērā ņemamiem kāpumiem, kas bija ļoti pateicīga vienmērīgai skriešanai. Vairākas reizes mēģināju skaitīt apļus, taču ar to man galīgi nevedās – visu laiku sajuka un kad igauņu rezultāto tablo arī nodzisa varēju tikai aptuveni nojaust noskrietā daudzumu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka skriešana man sagādā grūtības koncentrēties un nevarēju pietiekami sakopot domas, lai tagad pienācīgi atminētos izjūtais vai kaut tos pašus apļus saskatītu. Sāku jau aprast ar to, ka mani nemitīgi apdzina un pirmo nelielo pauzīti, lai padzertos taisīju neilgi pirms 10k. Par vienu gan centos rūpēties – ķermeņa temperatūras saglabāšanu – kad palika par karstu atrotīju piedurknes, novilku cimdus vai cepuri, pieliku soli, kad palika par aukstu, nekādā gadījumā negribēju pieļaut sasvīšanu. Pie vienas atziņas gan nonācu – jāiegādājas labāki apavi, jo maratonu noskrēju ar vecajiem nike lunarglide, kas man ir nedaudz par ciešu, bet atlikušo gabalu ar adidas TX, kas atkal ir ļoti cieti un smagi trail apavi.

Vienīgajā uzpildes punktā starta-finiša zonā bija visādi interesanti cienasti un diezgan ātri izveidoju savu rutīnu – apelsīnu sula, skābais gurķis, rozīnes, rupjmaize vai kartupeļu čipsi, kola un gumijas lācīši. Ak jā – un mandarīni, daudz mandarīnu. Tā nu skrēju skrēju vien, pa brīdim papļāpājot ar garāmskrējējiem, ja satiku Agati apļa otrajā pusē, tad nedaudz pasoļoju ar viņu kopā, bet centos neapstāties ilgāk par dažām minūtēm. Nekādas noguruma pazīmes nejutu, nekas īpaši nesāpēja un pamazām pamazām sāka iezagties domas par to, cik tad īsti šodien skriet. Nemanot atnāca un pagāja pusmaratons, tad 30 km un bija klāt maratons. Vismaz tā man šķita un endomondo vēl strādāja – 4h37. Taisīju garāku pauzi, uzēdu putru ar rozīnēm, sadzēros vēl visādus labumus un kad palika vēsi atsāku skriet. Neatceros vai tas bija pirms vai pēc maratona sasniegšanas, bet nedaudz sagriezās vēders un nācās paciest nelielu diskomfortu. Acīmredzot nebija pieradis pie apelsīnu sulas, skābu gurķu un rozīņu diētas.

 02-dsc_0080-vi

Kamēr galvā rēķināju cik tālu varētu tikt ar uzņemto tempu un prātoju cik vēl ilgi ķermenis ar mani sadarbosies biju jau pārsniedzis savu iepriekšējo attāluma rekordu. Nevarētu teikt, ka nebiju noguris, bet tas nebija tāds nogurums, ka kristu gar zemi. Traumas arī pagaidām nekādas lielās nejutu, ja nu vienīgi visi kāju muskuļi bija ļoti cieši savilkti no tipināšanas bez apstājas. Pēdējo apli pirms 60 (vismaz tā man šķita, jo rezultāti jau sen bija pieejami tikai izprintētā veidā reizi stundā un saviem aprēķiniem nevarēju uzticēties pie labākās sirdsapziņas) nojozu pilnā ātrumā un uzklupu putrai. Pārmaiņus uzēdu, pastaipījos un atkal uzēdu. Zināju, ka ilgi nevar sēdēt citādi vispār vairs neizkustētos, tāpēc novilku silto jaku un mēģināju turpināt skriet. Te tev nu bija – jau pēc pirmajiem soļiem sapratu, ka nekāda skriešana nesanāks, jo kreisā kāja bija sākusi sāpēt trijās vietās uzreiz – uzreiz virs potītes, mazliet zem ceļa pa kreisi un virs ceļa. Par atspērienu no kreisās kājas varēju aizmirst un tā pāris apļus nosoļoju ar kreiso kāju tikai atbalstoties pret zemi, apsverot tālākās darbības, kā arī izstāšanos. No pieredzes zināju, ka tas ir jāpārvar, ka tās sāpes nedaudz pierims un aizies kaut kur dziļāk un varēs atkal atrauties no zemes, tikai jāpārvar tas sākuma trieciens un tad jau aizies. Sakostiem zobiem turpināju kustību un tikmēr cik bija spēka uzmundrināju vēl trasē esošos. Izdevās nedaudz parunāties ar Modri, Linda bija iegājusi tunelī, Valdis atburkšķēja kaut ko nesaklausāmu, Uldi liku mierā, jo izskatījās, ka viņam uzmundrinājumi ir lieki, Imants vispār neko neatbildēja, tikai turpināja test savā tempā, Marta ar Miķeli turpināja mani uzmundrināt un kaut kā nebūt rāpos ārā no savas bedres.

Kaut kur ap 70 km, ja ne skaļi, tad pie sevis paspruka frāze – es vairs nevaru. Bet tā nebija tāda kā citu reizi. Piemēram, toreiz, kad pēc 30+ km vēl biju labu gabalu no mājām, bija stabili mīnusi un jutu enerģiju izsīkstam. Toreiz es tiešām nevarēju un ļāvu saprātam gūt virsroku, un iekāpu tramvajā. Šoreiz tas vairāk bija kā pamudinājums sev, kas iespertu spītībai, lai tā beidzot pārņem kontroli pār kustībām. Neatceros, kurš no noskrieniešiem tā teica, bet kad apkārt ir tumsa un viss, ko redzi ir vājās pieres lampiņas gaisma, kas apgaismo zemi soļa attālumā un uz to koncentrējies, tad iestājas nedaudz meditatīvs transa stāvoklis. Vairs nedomā par to, kas tev ir apkārt, cik tālu līdz apļa beigām, kas sāp, kas nesāp vai kas vēl sāpēs. Vienkārši ej un dari to, kas jādara, kas ir likt vienu kāju priekšā otrai un neatlaidīgi virzīties uz priekšu. Aptuveni zināju cik ir noskriets un galvā piemetu cik vēl jānoskrien, lai tiktu līdz 80 km. Uz to tad arī gāju. Pēdējos 20 km noskrēju uz tīru mērķtiecību, spītību un enerģijas dzērienu pamata, bet kad bija atlikušas 15-20 minūtes mani rēķini atkal bija izjukuši un paļāvos uz Chingona teikto: “Vēl trīs apļi.” Pārslēdzu ātrumus un atlikušos noskrēju tā, lai paspētu iekļauties oficiālajās divpadsmit stundās.

Drīz pēc manis nofinišēja Agate, iedzēru kakao, noskatījāmies salūtu un saņēmuši diplomus braucām atpakaļ uz viesnīcu. Ja godīgi, tad vēl tā īsti neapjēdzu kas bija noticis, līdz ar to arī nebija kādu baigu izjūtu. Dzirdēju, ka esot bijusi vēl kāda ballīte viesnīcā, bet solidarizējos ar Agati un devāmies pie miera, jo nākamajā dienā paredzēts koptreniņš.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

No gultas piecēlos nedaudz pirms deviņiem un uzrāvis kājās nedaudz drēbju un jaunās bikses, kuras visi saņēmām no igauņiem gāju laukā nedaudz pasaldēties pirms koptreniņa skriešanas. Ja neskaita ceļgalu virspuses sāpes (prepatelārais bursīts), kas neļāva saliekt kājas, jutos baigi labi. Iepriekšējā dienā pieņemtās jaunās mērvienības pirmajā janvārī tika papildinātas ar Stīveru jūdzi 1.27 km garumā. Pēc nelielā līkuma līdz šosejai nedaudz pasnaudām pirms ceļa uz mājām. Pa ceļam rimi nopirkām pusdienas, novērtējām Latvijas salnu un drīz jau bijām Rīgā. Atvadījāmies no Chingona – noteikti vēl paskriesim pa savu galu, pārkāpām sabiedriskajā transportā un bijām atkal mājās. Tagad dienu pēc finiša igauņi pierēķināja man klāt vienu kilometru un kopā izdevās pieveikt 83.2 km par kuriem esmu savā ziņā lepns. Ieguvu neatsveramu pieredzi un varu tikai teikt paldies klasei un jo īpaši klases audzinātājai, kas padarīja šo piedzīvojumu neaizmirstamu.

Un īpašs paldies dziedošajam duetam!

Pārtraukt tirināšanos.

No šejienes.

Uzdrošinies noskriet. Pieteikšanās beigusies

Iespējams, pirms tam es tam nebiju pievērsis uzmanību. Bet nu jau gandrīz trīs gadus kopš nodarbojos ar skriešanu, man šķiet, ka skrējēju parādās arvien vairāk un vairāk. Par skrējējiem drīz varēs stāstīt anekdotes, gluži tā pat kā par bļitkotājiem – ja redzi skrienošu cilvēku, drīz pavasaris būs klāt. Skrējēju ielās ar katru gadu ir vairāk un nu jau redzēt skrienošu cilvēku pat pie -20*C ir ikdiena. Tā pat, sacensības ar katru gadu uzstāda arvien jaunus dalībnieku rekordus un šogad Latvija notiks vairāk kā desmit dažādas pusmaratona distances skriešanas sacensības. Lasīt tālāk.