Mēneša skrējēja. Jekaterina

Vēl 18.maijā varējām viņu sastapt krastmalā, kad posāmies kopbildei, un trases malā atbalstot mūs, kad jau mērojām kilometrus Nordea Rīgas maratonā. Pēc ierakstiem ar sportu saistītajos sociālajos tīklos var manīt, ka vēl 22.maijā viņa orientējās Garkalnes kāpās, bet jau nākamajā dienā laida pasaulē meitiņu Hannu. Varētu domāt – dulla, traka, neprātīga!, bet pazīstot viņu dzīvē, tā gan negribas teikt, jo visu dara ar apdomu, pamatīgi, iepriekš izzinot un izpētot, tādēļ vienmēr būs interesanta sarunu biedrene par tēmām, kas viņai ir tuvas. Visu grūtniecības laiku dalījās ar savām skriešanas gaitām šajā periodā bloga ierakstos, gaidām arī turpinājumus, atsākot skriet. Iepazīstieties ar maija mēneša skrējēju – Jekaterinu. 

• Jekaterina
• sāka skriet - 12/01/2011
• noskrieti - 15281 km, laiks - 1823:55:03 h
• labākais maratons - 4:05:51 (NRM 2012 - 20/05/2012)
• 2024. gadā noskrieti 390.2 km
• vidēji šogad 23 km/nedēļā
• pēdējās 7 dienās noskriets 10.3 km ar vidējo ātrumu 06:53 min/km (visi skrējieni)
• pēdējais šodien ar 5.26 km

Renča skaitlis šogad - 8 (RS 9 vajag 3x vismaz 9km) RS90 - 8 (RS90 9 vajag 4x vismaz 9km)
Nosūtīt vēstuli

Šobrīd Tavā pūrā ir dalība PČ 24h skriešanā, Latvijas vicečempiones tituls 100km, pāris 50nieki, tātad Tevi noteikti var saukt par ultramaratonisti. Kāpēc tieši ultras? Vai ultramaratoni vispār rādījās Tavos sapņos, kad uzsāki skriet? 

Kā saka viens mans draugs – skrējējs: “Maratoniem esmu par lēnu, tāpēc skrienu ultras”. Sākumā ultramaratoni nāca tāpēc, ka bija interesanti pamēģināt, kas ir aiz maratona robežas, kā arī pārliecināties, ka es varu. Pēc tam sāku iemīlēt to monotonitāti un saprāta stāvokli, ko dod ultramaratons. Parasti ultramaratona (arī klasiskajā maratonā, bet ne īsākās distancēs) laikā es piedzīvoju pilnu emocionālo ciklu – kā paralēlo dzīvi – uztraukumu startā, kopā būšanas prieku, kaut kā jauna uzsākšanas prieku, kaislības. Trases vidū parasti atnāk miers un pārliecība, ka es varu. Uz beigām jau atkal virmo kaislības, īpaši, ja gadās trasē satraumēties – sevis noliegums, dusmošanās, padošanās. Un tad finišs ar atvieglojumu, laimi un mīlestību pret pasauli. Katra ultra ir kā papildus uzdāvināta dzīve. Bet katrā ultrā ir arī brīdis, kas ir it kā ārpus telpas un laika, ārpus sevis. Tad var paskatīties no malas, nāk galvā interesantas domas un idejas.

Kad uzsāku skriet, ultras, protams, nebija prātā. Mērķis bija tikt līdz pirmajam maratonam, nebija pat pārliecības, ka pēc tā turpināšu. Ātri gan iepatikās. Bet, ja ne noskrien.lv ar rakstiem par dažādiem piedzīvojumiem, varbūt pat nebūtu iedomājusies, ka es arī varētu.

Kad un kāpēc vispār sāki skriet?

Pavisam minimāli skrēju veselībai, vēl strādājot Polijā (2009.-2010.g.), neregulāri gan un nedaudz, bet tā nopietnāk uzsāku 2011.g. sākumā. Es parasti smejos, ka mani “paņēma” uz profesionālo godkāri (esmu IT projektu vadītāja) – viens no manas toreizējās kompānijas partneriem pie vakariņu galda stāstīja, ka kādreiz ikgadu skrējis maratonus un ka sagatavošanās process ir pilnvērtīgs projekts, kas pieprasa labu vadību, rūpīgu plānošanu, izpildi un arī atbalsta komandu. Un es nodomāju “es taču arī varu uztaisīt tādu privātu projektu”. Tobrīd man ļoti vajadzēja jaunu hobiju, lai līdzsvarotu komandējumus un darbaholismu, tāpēc skriešana nāca ļoti laikā.

Tagad noteikti dzīves ritms ir mainījies, vai mainījušies ir arī Tavi plāni un sapņi attiecībā uz skriešanu? Ja jā, tad kā?

Jā, dzīves ritms tagad ir pilnībā mainījies, jo manai pasaulei uz laiku ir mainījies centrs. Tomēr es pieturos pie uzskata, ka ģimenei jāveido harmoniska planetārā sistēma, kas riņķo nevis ap vienu centru (vīrs, sieva, bērns etc), bet viens ap otru. Tāpēc sapņi un plāni nav mainījušies, tiem gan ir nācis papildinājums – es ceru, ka kādreiz varēšu dalīties skriešanas priekā arī ar savu meitu. Protams, tuvāko gadu laikā mainīsies loģistika, noteikti būs mazāk izbraukuma sacensību. Bet atsākt skriešanu gribētos drīz (man jau pēc dzemdībām vairākas reizes sapņos rādījies, ka skrienu) un pat ceru šogad piedalīties jau kādās negarās sacensībās. Lielais plāns un sapnis, protams, ir pievarēt simtnieku skriešus tuvākajos gados, ļoti gribētos arī bez traumām šoreiz.

Tavs skaistākais/ mīļākais skrējiens? 

Tāda viena īsti nav. Bet spēcīgi palikuši atmiņā pagājušā gada BBPU koptreniņi pludmalē, vingrošanas ar Gunu un Lindu, motivatora skrējieni ar Laumu, viens traks skrējiens caur puteni slapjām kājām jau stāvoklī esot, atsevišķi Magnēta posmi. No sacensībām laikam jau simtnieks Viļņā, diennaktnieks Polijā un skrējiens DĀR, dabas parkā.

Skriešana vai orientēšanās?

Eh, tas ir tāpat kā pajautāt “šerberts vai šokolāde”. Abi. Magnēts priekš manis ir ne tikai orientēšanās, tā ir arī socializēšanās, es tagad arī saprotu, kāpēc to sauc par meža dīvainīšu klubu. Man ļoti patika ziemā braukt uz magnētiem, tas laiks man saistīsies arī ar bērna gaidīšanu. Organizatori ir bijuši ļoti atbalstoši šajā laikā – stāstīja par citām dāmām, kas skrēja līdz pat termiņa beigām, pēdejā reizē pankūku kundze man stāstīja arī savu pieredzi – esot skrējusi un slēpojusi visas trīs grūtniecības.

100niekā pusi distances nogāji? Kas bija tas, kas neļāva izstāties? Un vai tagad rīkotos citādi?

Jā, no pusdistances sāku kombinēt skriešanu ar iešanu un kādus pēdējos 35km tikai gāju. Izstāties neļāva spīts un pašlepnums (un es ar to nelepojos, bet nokaunos). Man likās, ka tik daudz ieguldīts treniņos, ka līdz nākamajai iespējai tik ilgi jāgaida, bet es gribu finišu tagad. Turklāt iepriekšējās sacensībās (NRM maratona distance) nācās izstāties un likās, ka būšu galīga neveiksminiece, ja arī tagad izstāšos. Un neliegšos, es gribēju arī titulu. Ar katru gadu ultrās piedalās aizvien vairāk spēcīgu meiteņu un šī varēja būt mana vienīgā iespēja tikt pie titula. Tāda mazliet bērnišķīga, nenobriedusi vēlme, vai ne? Es zināju, ka šis finišs man maksās vismaz 3-4 mēnešus rehabilitācijas, kad nevarēšu normāli skriet, bet tāpat uz to gāju.

Vai tagad rīkotos citādi? Man ļoti gribētos atbildēt ar pārliecinošu “jā”, bet šķiet, ka tie būtu klaji meli ne tikai kluba biedriem, bet arī pašai sev. Godīgi sakot, es nezinu. Man vēl nav līdz galam skaidrs, kā esmu mainījusies un vēl mainīšos ar Hannas ienākšanu manā dzīvē. Gribētos ticēt, ka kļūšu atbildīgāka, ja ne sevis dēļ, tad kaut vai tāpēc, lai nerādītu meitai sliktu piemēru. Galu galā, ir pagājušas jau divas nedēļas un es taču joprojām neskrienu, bet gan atbildīgi vingroju uz paklājiņa.

Nav šaubu, ka Tu savu pirmo maratonu būtu pieveikusi arī bez “Uzdrošinies noskriet” akcijas, bet tomēr – ko tā Tev deva un kas būtu varējis būt citādi bez tās?

Protams, ka lielākais ieguvums ir cilvēki! Noskrien lapu atradu jau pirms akcija tika izsludināta, meklējot, kur Latvijā var nopirkt skriešanas apavus. Tobrīd vēl dzīvoju Lietuvā, tur nebija specializētu veikalu, tāpēc meklēju Rīgā, un caur veikala Maratons lapu atradu arī noskrien. Akcijai pieteicos arī bez jebkādām cerībām tikt uzņemtai, bet sanāca! Koptreniņos iepazinos ar kluba biedriem, vēl tagad atceros tos 30km, kas bija jāpievārē koptreniņā un kā Andulis mani “pieskatīja” visu ceļu – arī tad, kad stipri iepalikām no biedriem un es paskriet vairs īsti nevarēju. Ārzemēs dzīvojot ir diezgan grūti izveidot aktīvu sociālo dzīvi, īpaši nezinot valodu. Bet Latvijā no draugiem un paziņām jau biju attālinājusies – daudzie komandējumu gadi savu lomu nospēlēja. Noskrien akcija sāka iezīmēt jaunu sociālo apvārsni, atgādināja, cik forša ir dzīve, kad var satikt cilvēkus ar tādām pašām interesēm, lai paskrietu un dalītos pieredzē, un vienkārši forši pavadītu laiku. Tas palīdzēja arī izlemt par labu atgriešanās mājās (atgriezos tā paša gada rudenī, kad notika akcija).

Piedalījies arī Motivātora akcijā – kādi secinājumi, ieguvumi pēc tās?

Galvenais ieguvums ir draudzība ar Laumu (bite_L) – tā ir viena iedvesmojoša sieviete! Ģimene, vairāki darbi, viens no kuriem būtu saucams arī par sociāli atbildīgu, tagad arī mājdzīvnieks (jauka taksīte, kas arī skrien!) un viņa pamanās ne tikai skriet, bet arī vingrot un izvairīties no traumām. Turklāt vienmēr ļoti pozitīva. 

Manuprāt, tādas akcijas ir vajadzīgas ne tikai mazāk pieredzējušiem skrējējiem, bet arī tiem, kas ir gatavi būt par motivatoru. Man ļoti patika, ka ir kāds, kam var pastāstīt, ko tad nu es jaunu izlasīju un izmēģināju, dalīties arī ne tik pozitīvajā pieredzē. Šobrīd, cik manu kalendārā, ir ļoti aktīva koptreniņu kustība, tā arī aizpilda šo dalīšanās nišu, jauki, ka skrējēji paši organizējas. Man, savukārt, dalīties pieredzē palīdz blogs.

Tie, kas Tevi jau kaut cik pazīst, zinās teikt, ka Tevi var saukt arī par ultralasītāju. Cik grāmatas vidēji gadā izlasi? Kuru no grāmatām ieteiktu izlasīt skrējējiem? Un kura ir Tava mīļākā grāmata?

Pēdējos gados vidēji sanāk ap 60-70 grāmatām, daļa no tām audioformātā. Agrāk daudz laika pavadīju lidostās, ceļā, tāpēc daudz klausījos grāmatas. Arī tagad klausos, bet lielākoties rokdarbojot. No ar skriešanu saistītām grāmatām man visvairāk patika Sakyong Mipham “Running with the mind of meditation” un Matt Fitzerald “RUN: The Mind-Body Method of Running by Feel“. Pirmā ir par to, kā skriet un būt “šeit un tagad”, kāpēc skriešana nav meditācija, un kā šīs nodarbes papildina viena otru. Otrā grāmata ir par to, kā izveidot savu ideālo treniņplānu, sekojot tam, kā jūties skriešanas laikā un pēc tam, paralēli iztirzājot vairākas pieejas skriešanas plānu sastādīšanā. Diezgan bieži manās mājās tiek šķirstīta arī Dr. Metzl “The Athlete’s Book of Home Remedies” kā pirmais avots pie jebkādām sāpēm, gan arī kā iedvesmas avots vingrojumiem. Protams, mani ietekmēja arī Scott Jurek “Eat and Run” un Christopher McDougall “Born to Run”.

Bet ar skriešanu nesaistīta visu laiku mīļākā grāmata ir Bulgakova “Meistars un Margarita”. Te es, protams, varētu minēt vēl pāris mīļākos autorus, bet tas ir bīstami – kad es sāku runāt par grāmatām, man parasti ir grūti aizvērt muti.

Zināms, ka ar skriešanu un grāmatu lasīšanu vien neaprobežojas Tava ikdiena, ar ko vēl aizraujies/ nodarbojies?

Skriešanu un grāmatas nevar nosaukt par maniem hobijiem – tās drīzāk ir manas divas atkarības, bez tā man grūti iedomāties savu dzīvi (tām papildus klāt vēl nāk melnā tēja, bez kuras arī spēju iztikt vien pāris dienas). Pie hobijiem šobrīd var pieskaitīt rokdarbus, pie kuriem atgriezos pēdējos gaidību mēnešos, kad nedrīkstēju skriet, un dārza darbi – mēģinu izveidot ko līdzīgu puķu/koku dārzam. Iet pagaidām kā pa celmiem, kā jau ar visām jaunām lietām – pirmo puķudobi pilnībā pārrakšu un pārstādīšu, pirmo rožu dobi – laiks rādīs, varbūt daļa pat paliks, kā ir sastādīta tagad. Šķiet, pie manām jaunām interesēm drīz pievienosies arī bērnu audzināšana, attīstošās spēles etc… Vēl es mīlu savu darbu, tāpēc bija tendence ik pa brīdim ieslīgt darbaholismā, bet šķiet, tagad man ir perfekta kūre no šīs atkarības.

Lasāmo grāmatu saraksts pieaug kā lavīna, ik pa brīdim pat nezinu, pie kā lai ķeras klāt. Gribētos vairāk lasīt izziņu literatūru, tāpēc tuvākajā laikā plānos ir Steven Strogatz “Удовольствие от x” (par matemātikas burvību populārzinātniskā formātā), no daiļliteratūras plānoju pārlasīt Šota Rustaveli “Bruņinieku tīģera ādā”, atceros, bērnībā biju sajūsmā no šīs episkās poēmas.

Ko iesaku citiem? Galvenais, lasīt! Pašai no pēdējā laikā lasītā patika John Rash “Serena” – tāds drūms, tumšs stāstījums par meža cirtējiem Lielās depresijas laikā (esiet gan gatavi daudzajiem līķiem), no klasikas – Folknera “Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa” (Sounds and Fury), no fantasy aizrāva divas sērijas: Robin LaFevers “His Fair Assasin” un Scott Lynch “Gentleman Bastard”.

Esi arī baskāju/ minimālo apavu piekritēja? Kurā brīdī un kāpēc nonāci līdz dabiskai skriešanai?

Ar baskājību es joprojām esmu drīzāk uz “jūs” kā uz “tu”, tāpēc sevi uzskatu vien par minimālisti, ne baskāji. Pie tā nonācu divu iemeslu dēļ – traumas un ziņkārība. Traumu kļuvis krietni mazāk, lai arī līdz galam no tām neatbrīvojos (te pie vainas ir pārtrenēšanās un, iespējams, muskuļu disbalanss), bet skriet un just zemi zem kājām man iepatikās, tāpēc visi mani šībrīža apavi ir minimālie vai vismaz pārejas. Man patīk platie purni, kuros nav jāspiež pirksti iekšā, man daudz mazāk tulznu un zilo nagu, arī daudz mazāk pampst kājas garajos skrējienos (parastajiem apaviem pirku 3 izmērus lielāku kedu kā ikdienā valkāju). Te gan jāatzīst, ka mana ziņkārība nekur nav pazudusi, un tiklīdz atgriezīšos pie 30km+ skrējieniem, gribu izmēģināt arī maxi tipa apavus, piemēram, Hoka One One.

Vai ir kādi plāni bijuši, kurus nav izdevies piepildīt?

1. Noskriets (nevis nostaigāts) simtnieks
2. Simtnieks zem 11h
3. Maratons zem 4h
4. Pusīte zem 1:45

Kā var redzēt, vēl ir kaudze ar nepiepildītiem plāniem un tie ir tikai tie, kas jau bija plānoti un nerealizēti. Tie, kas vēl tikai sapņos, nemaz nav sarakstā. Ir ko darīt, ir kur tiekties, kam trenēties. Bet… kā jau teicu, iespējams, es mainos un mainīšos, un arī plāni tiks pārskatīti.

Novēlējums kluba biedriem. 

Skrieniet ar prātu un ar sirdi.

Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.