Nu jau vairākus mēnešus nepavisam nav viegli ar mēneša skrējēja izvēli. Ne tādēļ, ka nebūtu ko izvirzīt. Kandidātu ir daudz un tieši tāpēc ir grūti, katram kandidātam ir savi sasniegumi, grūti izcelt kādu vienu. Nu jau žūrijas starpā sāk pavīdēt tādi teicieni kā “padomājam, kuram šomēnes nevar neiedot titulu, kurš jau sen pelnījis”… Pelnījuši ir daudzi, bet saņem šo titulu katru mēnesi tikai viens. Šomēnes žūrija par mēneša skrējēju izvēlēlēja Bataru. Ja skatās viņa pases datos, tad negribas ticēt tam, ko viņš dara – skriet uzsācis pirms četriem gadiem, regulāri piedalās sacensībās un koptreniņos, pusmaratonu spēj noskriet jau 1h37min laikā, pirmais maratons 56 gadu vecumā…
- batars
- sāka skriet - 07/03/2011
- noskrieti - 11415 km, laiks - 1137:19:50 h
- labākais maratons - 3:50:04 (31.Vīnes maratons. - 13/04/2014)
- 2024. gadā noskrieti 0 km
- vidēji šogad 0 km/nedēļā
- pēdējais sen ar 4.85 km
Nosūtīt vēstuli
Pirmais klasiskais maratons 56 gados. No malas izklausās traki, kādas pašam sajūtas?
Tuvāk jau ir 57 gadi, bet pilni tiešām ir 56. Vienkārši sāku skriet. Iepatikās. Pirmo maratonu bija doma noskriet Edinburgā, kur 2008. gada beigās sākās mana skriešanas karjera. Kādu laiku tur dzīvoju un strādāju, bet darbs jau ir tikai 8 stundas 5 dienas nedēļā – bija ļoti daudz brīva laika un apkārt daudzi cilvēki skrēja. Tā arī es pamazām iesāku. Pārējie latvieši gan savā brīvajā laikā vairāk šņabi dzēra. Latvijā es atgriezos 2011. gada marta sākumā un internetā uzgāju VSK Noskrien lapu. Apskatīju, ka var ievadīt savus skrējienus, ka ir interesantas diskusijas un piereģistrējos.
Sacensību rezultātos Tavs vārds parādās tikai pēdējos trīs gadus. Kādā vecumā un kādu iemeslu dēļ sāki vai atsāki skriet?
Kā jau teicu – šņabi nedzēru un nepīpēju. Kaut kā brīvo laiku Skotijā bija jāaizpilda. Sākums bija ļoti grūts. Zināt, cik ilgi es pirmo reizi skrēju pusotru jūdzi? Pusstundu. 100 metrus skrēju, 100 metrus elsodams gāju. Bet pakāpeniski tiku līdz tam, ka varēju noskriet 45 minūtes bez apstāšanās. Tik tālu tiku Skotijā, tālāk jau trenējos tepat Latvijā. Ja es būtu ticis pie Noskrien lapas jau Skotijā, tad pa tiem diviem gadiem es stabili būtu sagatavojies maratonam un pirmo būtu noskrējis jau Edinburgā.
Gatavošanās pirmajam maratonam Tev arī nav kā lielajam vairumam skrējēju, pakāpeniski pagarinot distanci. Tu pirms tam esi gan skrējis Siguldas kalnu maratonā 33 km distanci, kas pēc grūtības un ilguma ir vismaz maratons, Igaunijā Jaungada nakts 12 stundu skrējienā pievārēji turpat 74 kilometrus.
Pie Igaunijas vainīga, protams, ir Maffija, kura mani aizvilka uz to avantūru. Bet principā es vienkārši eju un skrienu. Nekādu īpašu treniņu plānu man nav. Viss atkarīgs no tā, kāds ir garastāvoklis, kāds laiks ārā, cik daudz darba bijis konkrētajā dienā.
Pieminēji darbu. Ar ko nodarbojies ikdienā?
Esmu lopkopis, apkalpoju 50 meitenes. Slauc gan brālis, bet es daru visu pārējo. Dodu ēst, tīru. Nopietns fizisks darbs katru dienu. Lai tikai satīrītu, iznāk trīs stundas ar tačku pa kūti šurpu turpu. Un vēl sprintiņi ar pilnu tačku pret kalnu. No rīta pa kūti, pa dienu remontējam māju, kūti, tātad celtniecības darbi, vakarā atkal kūts, pēc tās – atkal remontdarbi. Un skrienu es tad, kad iznāk laiks.
Kad publicēsim interviju, Tev būs jau vairāk nekā 160 pēc kārtas skrietas dienas.
Sāku 1. janvārī un gribu noskriet visas gada dienas. Tur atkal Maffija vainīga – grūti jau bija 1. janvārī – 74 kilometri man tomēr ir drusku par daudz. Visi viesnīcā pa trepēm kāpām atmuguriski, un tā rītarosmes skriešana no malas droši vien izskatījās interesanti.
Ko tu gūsti no skriešanas?
Man jau uz krekliņa rakstīts – Bizojot pa Latviju, ķeru laimes hormonus. Kad es neskrēju, mans svars bija 105 kilogrami. Tagad ir 75. Trīsdesmit kilogrami nost. Paziņas jau smej, ka drīz mani vējš aizpūtīšot. Vienīgi izdevumi gan ir lieli, pilnīgi visas drēbes bija jāpērk jaunas. Bikses bija 38 izmērs, tagad 32. Es visu laiku domāju, kas vīriešiem ir tai vēderā? Man taču pašam arī tāds bija.
Esi regulārs dalībnieks kluba koptreniņos, arī izbraukumos. Kā jūties starp visumā tomēr par Tevi krietni jaunākiem skrējējiem?
Es jau nemaz neesmu vecs. Kad man bija 18 gadi, manam onkulim bija 45. Es pie sevis domāju, kur šitik vecs kraķis var būt. Bet tagad es galīgi nejūtos vecs.
Ļoti nopietni esi iesaistījies Cieņas cīņā. 1. un 2. divīzijā regulāri apspēlē stiprus pretiniekus. Esi azartisks?
Tur ir vainīgs Signis. Šito motivācijas programmu labāk nemaz nevajadzēja. Es tikai nokausēju sevi. Rēzeknes pusmaratonā es izjutu kā ir, ka tomēr ikdienā skrien par daudz. It kā rezultāts līdzīgs kā pirms gada, bet kalniņos viegluma nebija. Azarts ir. Es taču skrienu tikai 3-4 gadus un pretinieki parasti ir par mani krietni jaunāki. Gribu parādīt, ka varu. Patiesībā jau visu mūžu esmu bijis aktīvs. Jaunībā ņēmos gan ar velo tūrismu, gan ar ūdens tūrismu. Tagad ar varētu ar Matīsu paairēt, man tik nav laika un laivas.
18. un 19. nedēļā izkriti no 1. divīzijas, tad arī no 2. Kas bija par iemeslu?
Rēzeknes pusmaratonā man gāja smagi. Arī kāja sāka sāpēt. Bet es zināju, ka man Rīgā jāskrien maratons, biju jau pieteicies, samaksājis 20 latus. Tā kā esmu skops, tad nolēmu, ka jāpaņem drusku pauze, lai organisms atpūšas pirms maratona.
Sacensībās galvenā nozīme ir rezultātam?
Arī rezultātam ir nozīme. Man tomēr galvenais ir noskriet. Manā vecumā ar ātrumiem nav ko aizrauties. Un tomēr ir prieks, kad izdodas „ielikt” sava gada gājuma konkurentiem. Neesam jau nemaz tik daudz.
Savu treniņu maršrutu norādi gluži kā no Pumpura Lācplēša – starp Lielvārdi un Aizkraukli. Ir tai vietai spēks?
Spēku var uztrenēt, jo ir daudz kalniņi. Es gan skrienu tikai pa šoseju, jo citur ir daudz četrkājaino draugu un man ir ļoti garšīga gaļa.
Plāno piedalīties Lohnesa maratonā. Kā radās šāda ideja?
Šoreiz vainīgi ir Aivars703 un Ivars. Domāju par Edinburgas maratonu, bet biju gatavs un noskrēju jau Rīgā. Lohnesa maratonu pamanīju mūsu kalendārā. Kad dzīvoju Skotijā, neiznāca aizbraukt līdz Lohnesam, kaut tas bija nieka 300 km attālumā. Daba tur ir skaista, to es zinu, trase arī – visus dalībniekus aizved uz tālo ezera galu, un viss skrējiens ir gar ezera krastu.
Nordea maratonā tev bija doma skriet ar tempa turētājiem?
Tāda doma tiešām bija – skriet ar tempa turētājiem uz 4:30, bet es sākumā no viņiem aizmuku. Man pirmo reizi skrējiena laikā kārtīgi sagrieza vēderu. Labi, ka bija Ķīpsalas peldbaseins, bet, kamēr es baseinā atradu, kur man jāiet, tempa turētāji ap kilometru 35. mani jau bija apskrējuši. Turpat priekšā gan viņus visu laiku redzēju un vaļā vairs nelaidu. Finišēju uzreiz aiz viņiem.
Es redzēju tevi finišā, īsti runājams nebiji?
Man acīs bija asaras. Bija prieks, ka vairs nav jāskrien, ka pirmais maratons ir paveikts. Gribējās to brīdi drusku izbaudīt.
Man ārsts pirms tam aizliedza skriet. Teica – ja ārā būs 30grādi, tu skriet nedrīksti. Iepriekšējā vakarā vēl ilgi domāju, bet nolēmu, ka vismaz pusīte ir jāskrien un tad jau tālāk jāskatās pēc apstākļiem. Vakar dakterei rādīju aproci ar rezultātu, viņa teica: „Juri, tu vienkārši esi dulls”. Bet piebilda, ka tas ir labs dullums.
Kas skriešanā ir svarīgāks – pieredze vai pacietība?
Manā gadījumā laikam jau pacietība. Pieredzes jau man nekādas nebija. Tagad ir pirmais maratons, pieredze sāk veidoties.
Kā nostrādāja foto sērija „Komandas biedrs”, tevi vairāk atpazīst, nāk klāt?
Ar katru maču jau pazīstu arvien vairāk un vairāk kluba biedrus. Vienīgi gribētu iepazīties ar Huch, mēs tur ziemā Cieņas cīņā viens otru nopietni izaicinājām, bet vienojāmies par neizšķirtu.
Kāds tev ir sapņu laiks pusmaratonam, uz kādu gribētu satrenēties?
Man ar 1:37 pietiek. Ja nu vienīgi kāda smuka meitene skrietu pa priekšu. Tad varētu pieskriet tuvāk 1:30.
Cik kilometrus šogad noskriesi?
Nezinu. Tagad ir kādi 1600 kilometri, pēc Nordea maratona esmu atpūties un atkal sāku skriet vairāk. No otras puses, tieši vasarā lopkopjiem ir vairāk darbs.
Tavs novēlējums Noskrieniešiem.
Skriet. Labāk būt „fiziskai nabadzībai” skrienot nekā dzerot vai pīpējot.
Nozīmīte „Mēneša skrējējs” tiks piešķirta vienam skrējējam mēnesī par īpašiem sasniegumiem. Tie var būt daudz noskrieti kilometri, ilgas stundas treniņos, uzvara pusmaratonā vai kādā no daudzajiem skriešanas seriāliem. Sasniegums var būt piedalīšanās visos skriešanas seriālos vai būt čaklākajam „Apkārt pasaulei” kilometru vācējam komandā. Sasniegums ir pirmais maratons, sākšana skriet vai jebkas, kas ir atzinības vērts. Ja jums šķiet, ka kāds no VSK Noskrien komandas skrējējiem ir šādu nozīmīti pelnījis – dodiet ziņu. “Mēneša skrējēja” kandidātus izvērtē un šo nozīmīti piešķir iepriekšējie 11 “Mēneša skrējējs” uzvarētāji.
Šis raksts tika pārpublicēts 2017. gada aprīļa beigās ar piebildi.
“No Jura Batara atvadoties.
Ziņai, ka Jura vairs nav, īsti nav iespējams noticēt. Tāpēc, ka viņš taču bija visur, paspēja visu – noskriet, meitenēm komplimentus izteikt, ar savu gaumīgo humoru sasmīdināt. Mačos, koptreniņos, tempa turēšanā, klases ekskursijās uz Igauniju, ballītēs pēc sacensībām. No Jura izstarojošo pozitīvās enerģijas lādiņu ir saņēmis ikkatrs no mums. Juris daudziem droši ir piemērs, ka ir jāiet un jādara, pasē dzimšanas gadu neskatoties. Pirmais maratons 56 gados, pagājušajā gadā pieveikta Rīga – Valmiera, neskaitāmi Stirnu buki, pusmaratoni, maratoni, ultras un nupat, pirms pāris nedēļām, brīvprātīgais Rīga – Valmiera. Juri, Tu mums joprojām esi. Jo atceramies.
Visas skrējēju saimes vārdā izsakām visdziļāko līdzjūtību Jura tuviniekiem.
Mums Juris atmiņā paliks kā vitalitātes, labsirdības un pozitīva dulluma etalons. Juri pieminot, mēs šodien publicējam 2013. gada maija Mēneša skrējēja interviju ar viņu.”
Noskrien, Batar.
km 
-
Ar realitātes attieksmi. Augums kā Miķeļa Dāvidam. Lielisks iedvesmas avots jaunatnei. Apsveicu Juri un turpini tikpat labā garā un vēl biš!
Allaž ar sajūsmu vēroju “vecos kraķus” mačos, treniņos – visur, kur redzu viņus skrienot! Un ļoti, ļoti ceru, ka viņu cienījamo vecumu sasniedzis, arī pats spēšu tā kustēties!
Cepuri nost, Lāčplēsi, apsveicu ar titulu!!!
Man šomēnes sanāca iesaistīties, jo nācās paskaidrot “Mēneša skrējēja” nolikumu un to, ka Dzo nevar kļūt par “Mēneša skrējēju” atkārtoti. Tā pat man pašam bija cits kandidāts uz “Mēneša skrējēja” titulu un nespēju saprast, kāpēc ir citi viedokļi. Bet es kļūdījos – Batars ir izcils “Mēneša skrējējs.” Izcils.
Visu cieņu! Turpināt tā un vēl labāk!
Kuks, kādā sakarā te “vecos kraķus” piemini? :):) Bataram jau nu ar viņiem nekāda sakara nav, pat ja šo apzīmējumu liek pēdiņās!
Apsveicu! Tu jau esi tā satrenējies, ka jauniem čaļiem, tai skaitā man, skrien garām mačos. Būtu vēl pāris mēnešus Edinburgā palicis, kas zin, būtu kopā Edinburgas Maratonu kopā skrējuši. Nekas, mēs kopā rudenī izskriesim Edinburgas mazo aplīti un Lohnesa Mošķi pabaidīsim.
Bataram ir konkrēti aizvēries! Piektdienas vakarā kādu stundu riņķoja pa Mežciemu viens pats, jo jāskrien katru dienu. Pēc dažām stundām naktī vēl ~30km Džo 24h stafetes ietvaros. Uzreiz pēc saullēkta skrēja Stikla kalnā pēc papildus Cielaviņas gabala. Tad vēl viņš uzvaicā, vai drīkstot Līgosvētkos skriet no Ventspils līdz Kolkai.. Par Ādažu ledusezeru skrējienu un Carnikavas pankūku kotreniņu ziemā nemaz nerunāsim
Sveicieni Jaunajam Maratonistam !!!
Aizkustinošākā mēneša skrējēja intervija, ko pēdējos laikos sanācis lasīt. Sajūsmina attieksme un šķietamais dzīves tveršanas vieglums. Atminos, ka Kuldīgā Batars gan uzskrēja, gan ieballēja, tā kā viss ir līdzsvarā. :)
Te nu var redzēt, ka gadi nav vecums :)
Apsveicu! :)
Super! Cepuri nost! Es tiešām ar apbrīnu skatos uz tāda gada gājuma skrējējiem! Un skrien ātrāk par mani! Es arī tā gribētu!
Apsveicu ar titulu! Pelnīti!
Cepure nost un kāja virsū. :D
Ja ir interese varu uz P.M. nosviest pārīti skaistu meiteņu vārdus, kurām jāsēžas astē uz 1:30 ;)
Tik vienkārši un apbrīnojami! :)
Apsveicu ar titulu ! Lai tikpat labi un labāk ripo arī turpmāk!
Juri, apsveicu! Stikla kalnā knapi tiku līdzi.
Sniegumi trasēs fenomenāli!
Apsveikumi. Cik gan mēs esam bagāti ar talantiem.
Lasīju ar sajūsmu. Batars ir izcils! Būs jāuzliek nākamgad mērķis – noskriet Bataru pusmaratonā, kas itnemaz nebūs viegli.
Man patīk tie teksti, kas vairākkārt atkārtojās, ka citi ir vainīgi pie tā, ka Batars daudz vai ātri skrien :)
Pats nevainīgs kā bāreņa asara :D
Jā, jā, Batar! maffija nav vainīga, ka esi tāds avantūrists ;)) Atkulties no Jūrmalas uz Mežciemu, lai varētu no plkst. 2:00 līdz 4:00 noskriet nakts pusmaratonu…pilnīgi normāli. :)
Ļoti motivējoša intervija! :)
Bija patiess gods nakts stafetes posmu veikt kopā ;)
Jaudīga intervija! Man tik sakārojās redzēt, kāds tad tas Batars izskatījās ar saviem 105kg :)))!!!
Apsveicu! Prieks,ka starp mums ir tik daudz foršu cilvēku!
Patīkami lasīt bija, Apsveicu, vairāk cilvēkus tik jaunā vecumā sākt skriet no nulles :) Noskrien
Malacis! Tā tik turpināt!
Iedošu izlasīt sencim, lai ar sāk riepu kustināt!
Lasīju un smaidīju. Tik jauki:) Tituls tiešām pelnīts.
Un atkal pierādās, ka spēks ir komandā – pārējie pamudina, un cilvēks skrien:) Domāju, ka te tā ir lielai daļai!
Apsveicu, malacis, novēlu Tev arī turpmāk skriet man pa priekšu;)
Es, tāpat kā Kuks, ar prieku vēroju gados vecākus skrējējus ar cerību, ka arī tā varēšu. Apsveicu!
Ar Juri tikai reizi esmu skrējies kā līdzīgs ar līdzīgu – pagājušajā gadā Kuldīgā, kad viņam sāpēja kāja :)
Pievienojos apsveikumiem, jāiet drusku paskriet, lai Lohnesā džeki finišā nenosalst.
Sveicieni Jurim. Bija forši nedaudz vairāk sapazīties pirms gada braucot uz Kuldīgu. Varu tikai atkārtoties, māk skriet, un māk arī labi pasēdēt pēc tam. Kad izstāstija savu skriešanas stāstu, man žoklis atkārās, jo domāju ka šis čalis laikam visu savu dzīvi tik skrien un skrien. Jā – un par laivām, tur Matīsam būtu ko papłāpāt, jo Batars ir visu CCCP pa upēm nomočijis. Visu cieñu – dzelzs vecis!
Varen smaidīgas tādas intervijas un komentāri.
Liekas, ka cienījamos personas kodos ir kaut kas ļoti īpašs.
Un cerams – mēs visi varēsim un gribēsim būt tik pozitīvi savos 50, 60 un visos pārējos vecumos.
Apsveicu Mēneša Skrējēju!
Sveicu kaimiņu ar titulu! Igaunijas mežos skrējām līdzīgā tempā ļoti daudzus apļus, pēc tam vēl CC nedēļā neizšķirts, pie kam absolūti visās pozīcijās. Bet te, ne pusgads nepagāja un es vairs nevaru Juri izaicināt uz pusītes 1:30, jo nespēju turēt līdzi un viņš meklēšot ātrākas meitenes :(
Vienīgais kas man atliek, varbūt, Juri, kādu 100nieciņu ;) ?
Bet nu visnotaļ es ļoti lepojos, ka man tepat līdzās tāds biedrs dzīvo. Ja vien pati būtu aicinājusi, gan jau sen būtu koptreniņus Jumprava – Aizkraukle skrējuši.
Kaut man veselība turētu pēc 35 gadiem.
Visu cieņu bataram! Apsveicu! (handshake)
Un liels krekers intervētājam par lielisko rakstu. :)
Satikts 24h stafetes nakts posmā .. lasu un apbrīnoju ;) Visu cieņu un apsveicu ;)
Cepuri nost tā turpināt.ziemā braucot uz mājām no rīgas skatos viens gar šoseju skrien, tas ir batars spīd kā atstarōtājs.
Smaids, tad acīs asaras, atkal smaids, tā šo interviju lasot bija.. Batar, apsveicu! Diez vai Tu atceries, bet mēs Igaunijas 12h dažus apļus kopā veicām un tas bija varen’ labi! Lai Tev izdodas! (Lieliska intervija. Oga. Kā svaiga zemene no piemājas dārza jūnija naktī:)
It kaa pieaudzis cilveeks … un sitaa … bet nu labi … galvenais ka patiik. Turies, Batars!
Batar-jāsāk skriet garie kalni.Tur daudz tādu dzīvē nobriedušu sievu un vīru ar iesirmiem matiem ņemās.
Es arī līdzīgu motivāciju pārņemts sāku skriet,bet tikai Vācijā.
Cepuri nost un kāju virsū! Izturību un veiksmi Tev arī turpmāk!
Tev tas mīts par garšīgo gaļu ir palicis no 105 kg “cauraudzīša” laikiem. Kas tad tagad ir palicis – cieti muskuļi, cīpslas un kauli, nav nemaz lāga kur zobus iecirst. Tā kā nebaidies, četrkājainie neaiztiks :)
Tā tik ir apņēmība..Malacis.Skrējēji viens otram pasē neskatās. Leišiem ir tāds skrējējs kā Piotr Silkin (1941) ar kuru nedaudz aprunājos Kauņā..viņš iepriekšējā dienā pirms Kauņas maratona noskrēja šo distanci arī Druskininkos, bet pirms tam arī Rīgā (pa 3h35 min. !!!), tā ka Jurim maratonista karjera tikai sākās un ir kur tiekties. :) Apsveicu ar titulu un pirmo maratonu.
Malacis! Prieks par Tevi!
Atzīšos, tā kā pazīstu tevi personīgi, tad sekoju līdzi, kā Tev veicas Cieņas cīņā, it sevišķi tagad, kad skriet nevaru…
Ļoti aizraujošs un motivējošs stāsts. Visu cieņu, Batar.
Jā, man ar lasot acis sāka asarot.. Iedvesmojoši :)
Nu vienkārši malacis ! Es nevaru saprast , kā vari paspēt ,gan pa saimniecību norauties un vēl noskriet ne tos īsos kilometrus. Visu labu ! Liepāja gaida !
super :)
„Juri, tu vienkārši esi dulls”. Bet piebilda, ka tas ir labs dullums.
Lai Tev, Juri, viegli kilometri! Noskrien!
Skumji. Batars bija diezgan neatņemama sastāvdaļa šitam visam, ko mēs darām.
Negaidīti. Līdzjūtība tuviniekiem!
Līdzjūtība!
Cik skumji un negaidīta ziņā. :( Līdzjūtība tuviniekiem. Juri, lai viegli!…
Līdzjūtība tuviniekiem…. Vēl pavisam nesen brīvprātīgojām Valmierā.Skumji
Skumji.. Līdzjūtība tuviniekiem!
2013. gadā Lohnesa maratonu skrējām plecu pie pleca…Lai Dievs pieņem Tavu dvēseli savos mājokļos un dod mieru palicējiem. Tad jau tiksimies atkal, kad laiks būs pienācis…
Viņš bija lepns par to, ko ir noskrējis, lepns par saviem skriešanas plāniem, lepns, ka skrien savos gados…
Ātri gan aizskrēji no mums, Batar. Bet visu, ko atminos no kopīgiem piedzīvojumiem, atceros ar smaidu. Arī šo ceļgalu veldzēšanu kāda Dižpurva vidū Kurzemes piekrastē karstas Jāņu dienas laikā pa ceļam no Ventspils uz Kolku. http://www.noskrien.lv/wp-content/uploads/2017/04/IMG_0939.jpg
R-V vel bija tik ņiprs un jautrs! Tagad neticu tam, ko lasu! Līdzjūtība tuviniekiem! Un lai Jurim viegli!
Skumji. Patiesa līdzjūtība tuviniekiem! Skrējējiem Juris daudz nozīmēja!
Patiešām skumji, svecīte mūsu logā, lai vieglas smiltis.
Līdzjūtība!
Līdzjūtība,skumji.
Skumīgi.Līdzjūtība.
Batars Rubenē bija lustīgs un jautrs. Dzina jokus ar meitenēm. Stāstīja par saviem piedzīvojumiem. Tāds arī paliks atmiņā. Līdzjūtība tuviniekiem!
Vai cik žēl:) Neticami, vienmēr apbrīnoju viņa spēku un veselību. Līdzjūtība tuviniekiem.
Batars gribēja kļūt par Ņergu un skrēja stikla kalnā skrēja uz 17.stāvu pēc saldējuma. Ņergu Jāņos pie Irbes upes divatā gulējām vienā teltī. Rīga-Valmiera 2017 dalībnieku numuri ir relikvija, jo uz visiem ir uzdrukāts vārds Batars. Paklanos Juri, Tev tagad jauni kilometri krasies
WTF, Batar! Viss vēl nebija noskriets! Skrējiens pēc Cielaviņas Stikla kalnā (https://youtu.be/uYLosqC-poY) pēc pirmās Dzo godināšanas 24h skrējiena Ņergu nakts dežūras, Ņergu Jāņi no Ventspils līdz Kolkai un odu pilna Jāņu nakts dalot priekšējos beņķus manā mašīnā ar biedru Matīsu, pirms tam veldzi pēdām gūstot Martas minētajā purvājā. Pusītes, maratoniņi un ultriņas… Pēdējo reizi sarokojāmies šīgada Valmierā.
Juri, nē, Ņerga Tu tads, kur Tu aizsteidzies?!?
Raitu soli, Ņerga!
Ahhh.. :( ;(
Tik skumja ziņa. Ufff..
Juri nepazinu, bet atceros, kā Ventas Ielejas (Kuldīgas) Stirnu bukā karstumā viņš mērca galvu upītē (ir pat bilde tāda uzņemta).
Lai viegli, Juri. Un līdzjūtība tuviniekiem.
Neticami…skumji…sāpīgi… par Juri teikt reiz bija…
Līdzjūtība tuviniekiem un visiem kam viņa pietrūks
Līdzjūtība tuviniekiem.Juris bija lāga vīrs,kurš centās tikt visiem līdzi noskrienot.Pirmā tikšanās ar Juri sanāca Tallinā, Hoteļa vienā telpā ar vairākiem skrējējiem runājot par skriešanu.Vairāk sanāca skriet kopā Baltijas ceļā un daudz citās sacensībās.Daudz ir bijis brīvprātīgo pulkā.Pēdējā tikšanās,kad parunājos bija pirms Rīga-Valmiera 2017 skrējiensoļojuma Latvijas Universitātes gardarobē.Lai vieglas smiltis Tev Juri.Noskrienieši lepojas par Tavu uzņēmību un apņemšanos.Tu paliksi mūsu rindās,kā vīrs ar savdabīgu raksturu un neatlaidību.
Man nebija tā iespēja viņu iepazīt, bet izsaku līdzjūtību viņa tuviniekiem, tas ir liels trieciens. Mieru un izturību ģimenei un tuviniekiem.
Līdzjūtība Jura draugiem un tuviniekiem. Man, kautrīgai skrējējai, ir grūti iepazīties un iejusties kuplajā skrējēju pulkā, bet Juris jau pirmajā tikšanās reizē draudzīgi uzrunāja un dzina jokus, liekot sajusties kā savējai. Lai skaisti turpmākie kilometri.
Skumji… :(
Juris bija viens no drosmīgākajiem noskrienieshiem,ko pazīstu, jo nebaidijās no dazhādiem izaicinājumiem: skriet Pēdējās nakts sapni(12h) igaunijā, ar Njergām pa purviem, braukt ar moci – apbrīnoju vinja uznjēmību! Lai viegls tālākais celjsh.. Līdzjūtība tuviniekiem.
Patiesā cieņā:(
Skumji
Juris Batars tiks guldīts zemes klēpī Jūrmalā, Meža kapsētā, Eduarda Veidenbauma ielā-1.27.04.2017.plkst.14.00
Ja kāds no Rīgas grasās braukt, padodiet, lūdzu, privātu ziņu man.
Skrējēju kopienas vārdā nodosim Bataram pēdējo “medaļu” vainaga formā. Ja vēlies tajā piedalīties, raksti man privāti šeit vai uz linda@noskrien.lv, iedošu vajadzīgos rekvizītus. Vēlams šodien, lai uz rītdienu jau zinātu vainaga apjomu.
Šī ziņa pagaidām vēl ir prātam neaptverama. Juris bija viens no tiem cilvēkiem, kuru ar acīm vienmēr vēlējos sameklēt pirms visiem skrējieniem. Tagad būs savādāk…Lai Jurim TUR daudz labu un vieglu skrējienu. :(:(:(.
Skumji, līdzjūtība tuviniekiem :(
.Linda -uzrakstīju Tev @.