Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00


Gads līdz maratonam

Numurs

Kuks ar savu iesākto publisko gatavošanos savam pirmajam maratonam bija viens no galvenajiem stimuliem bloga sadaļas izveidošanai. Viņš sīki un smalki atskaitījās par saviem treniņiem, sajūtām, piedzīvojumiem un.. jā, arī traumām. Piedāvājam jums  šī gadu ilgušā gatavošanās procesa koncentrētu atskaiti.

 Ievads

Tikai pirms nedaudz vairāk kā gada sāku skriet regulāri. Nē, precīzāk būs teikt – pirms nedaudz vairāk kā gada atsāku skriet (pavasaris), piereģistrējos Noskrien.lv (paldies googlei) un tad sāku skriet regulāri. Divarpus mēnešos aizskrēju līdz 2012.gada Nordea Rīgas maratona 21.1km distances pieveikšanai (par šo ambiciozo projektu var palasīties šeit). Pasākums rezultējās divu nedēļu dīkstāvē – biju pamanījies piebeigt liela kaulus (abām kājām) un ticis pie neliela kaula plēves iekaisuma. Dīkstāves laikā izdomāju divas lielas domas: jāmaina skriešanas solis (no papēža uz pēdu) un nākamgad jānoskrien pilno maratonu!!! Lai runā dienasgrāmata:

2012.gada 25.maijs, pl.14:37

Saliekot visus plusus un retos mīnusus; pārliecinot sieviņu, ka neiekļūšu Tvnet un KMC statistikā; kā arī reāli novērtējot savas spējas un dzīves perspektīvu, pieņēmu lēmumu, ka mans pirmais maratons būs Nordea Rīgas Maratons 2013!

Mērķis – noskriet maratonu NRM’13 ietvaros ne lēnāk kā 3:30:00!!!

Laiks izpildei – 51 nedēļa (gandrīz vesels gads) :)

Pamatojums:

– pēc NRM’12 pusītes sapratu, ka esmu nedaudz saforsējis treniņus, līdz ar to nepieciešams mierīgāks režīms;

līdz ar to, šogad Valmierā skriet garo būtu iespējams, bet – grūti un diez vai lietderīgi ilgtermiņā;

–  NRM tomēr ir zīmols un būtu patīkami skriet savu pirmo maratonu lielākā barā, bet dzimtenē – NRM tam der lieliski;

– atceros OreMan savulaik pieņemto kritēriju – pie garā ķerties tikai tad, kad pusīte tiks pieveikta zem 1:30:00 (lai nav tik ilgi jāmokās maratonā) – man šis ļoti iepatikās, jo tieši tā – negribu pavadīt savā pirmajā maratonā četras stundas.

šī sezona tiks veltīta kilometrāžas uzkrāšanai, pusītes laika deldēšanai, kāju nostiprināšanai un soļa izkopšanai;

– no iepriekšējā arī izriet starpmērķi: līdz šī gada rudenim (novembrim) pietuvināt pusmaratona laiku pusotrai stundai; pakāpeniski attīstīt skriešanas tehniku – pārejot uz pēdas priekšdaļas piezemēšanos (un visu, kas ar to saistīts); nodeldēt dzīvsvaru līdz 85kg (nekaitējot veselībai); uzkrāt vismaz 2000km bagāžu līdz gada beigām; (gan jau saraksts vēl papildināsies);

– saprātīga atziņa, ka ne katros mačos jācenšas pārspēt/labot savu PR; līdz ar to, no plānotajiem vēl pieciem vai sešiem šīs sezonas pusmaratoniem, uz PR skriešu tikai divos – Kuldīgā un Siguldā (lai sanāk smuks 10 nedēļu gatavošanās posms pirms katra); pārējos – kā nu sanāks, bet pamatā treniņa režīmā noskriet (būtu forši uz septembri Valmierā pamēģināt TT);

Izpildes/gatavošanās plāns:

–   pirmais posms līdz Kuldīgai – gatavošanās pēc vidēja pusmaratona plāna;

–  otrais posms – no Kuldīgas līdz Siguldai – gatavošanās pēc skarbāka pusmaratona plāna;

–  trešais posms – no Siguldas līdz jaunajam gadam – hmm…vēl nezinu;

–  ceturtais posms – no jaunā gada līdz NRM’13 – gatavošanās pēc maratona plāna;

Nu tā kkā – pirmais ieraksts nu ir veikts – atpakaļceļa nav :)

NRM’12 laikā – tā skriet nav veselīgi...

NRM’12 laikā – tā skriet nav veselīgi…

 Vasara

Pirmā posma ietvaros līdz Kuldīgas pusmaratonam viss gāja/skrējās kā smērēts: pamanījos piestrādāt par privāto tempa turētāju Ventspilī (diemžēl neiekļāvāmies 2h); par oficiālo (lai arī organizatoru neatbalstīto) TT Liepājā (kopā ar Lindams uz 1:50); ar vairāk un mazāk veiksmīgu treniņpieredzi; ar pirmo karstuma (un muļķīga lēmuma – nedzert 15km mačos) izraisīto totālo nespēku mačos; ar dalību lielākos un mazākos skriešanas seriālos; vienā vārdā – ar iekļaušanos skrējēja ikdienā.

Ar baloniem Liepājas pusmaratonā

Ar baloniem Liepājas pusmaratonā

Par pirmā posma rezultātu atkal ļaušu pastāstīt dienasgrāmatai:

2012.gada 6.augusts, pl.14:13

Ar Kuldīgas pusīti noslēdzies pirmais gatavošanās posms uz NRM’2013 maratona distanci – gatavošanās posma KOPSAVILKUMS:

Vispirms daži izejas dati:

– gatavošanās sākās ar NRP’2012 pusītē saskrietu un nostiprinātu traumu – kreisās kājas apakšstilba kaulu plēves iekaisumu;

–  iepriekšējais rezultāts pusmaratonā – 1:41:16;

–  sasniedzamais mērķis pusmaratonā – 1:40:00 un atbrīvošanās no traumas;

–  papilduzdevums – mainīt skriešanas stilu uz piezemēšanos uz pēdas priekšdaļas.

Pielietotais treniņu plāns: http://www.halhigdon.com/training/51132/Half-Marathon-Intermediate-Training-Program – uzsākts ar otro nedēļu. 11 nedēļās plānoti 63 treniņi, kopā noskrienot 411km. Vidējo plānu izvēlējos gan izejot no NRM rezultāta, gan arī lai nepārforsētu (neatkārtotu aprīļa dullumu).

Gatavošanās laikā 40 skrējienos pieveikti 404km; no plānotajiem 63 treniņiem realizēta puse – 35 (izskrieti 7 no 9 svētdienas “garajiem”; 3 no 5 race pace; 3 no 5 tempa treniņiem; tikai 1 no 5 intervālu skrējieniem).

Sasniegtais: pateicoties laika apstākļiem Kuldīgā mērķis ir sasniegts – 1:39:38 – ne tik pārliecinoši, kā gribētos, bet SASNIEGTS!!! Papildus tam – šī posma laikā esmu atklājis mazo maču pievilcību – Juglas apļu kross; Siguldas apļu bruģītis; LSC Mežaparka šoseja – tas viss man ir jauns, bet jau kļuvis ierasts un mīļš :)

Atziņas:

–  darbs dara darītāju – arī bez nopietna ātrumdarba (laikam jau tikai uz noskrietās bāzes) tomēr spēju izskriet PR;

–  baskāju skriešana ir ne tikai romantiska, bet ļoti noder soļa izkopšanai;

–  zaudējot liekos kilogramus, skriet kļūst vieglāk :)

–  skriešana (arī mačos) ir jābauda, nevis jāplēš sēžamvieta, dzenoties pēc rezultāta;

–  VISSVARĪGĀKAIS – laikapstākļus ir jānovērtē un jāciena!!!

Turpinājumā – otrais gatavošanās posms – uz Siguldas pusmaratonu, kurā jāsasniedz rezultāts 1:36:00!!! Gatavošanās notiks pēc šī plāna – gatavošanos uzsākot no trešās nedēļas (OK – no otrās nedēļas svētdienas :))

Finišs Kuldīgā, pārvarot maģisko 100minūšu robežu

Finišs Kuldīgā, pārvarot maģisko 100minūšu robežu

Rudens kā rudens

Pēc publicētās atskaites par panākumu Kuldīgā forumā parādījās pāris musinātāji, kuri mēģināja mani provocēt uz maratonu jau Valmierā, kārdinot ar rezultātu 3h45min. Jāatzīstas, kādu mirkli pat biju gatavs mēģināt, taču… dzīve visu salika pa vietām. Pirmās pāris nedēļas viss bija kārtībā – sasniedzu 1000km noskrējienu, veicu divus ātrumtreniņus nedēļā, atvēzējos uz dalību garākajā mūža skrējienā – LSC 30km… un dabūju ar mietu pa pieri (ja nav galvā, tad kājām jāpasaka priekšā – domā ko dari, vecīt!!!):

2012.gada 27.augusts, pl.10:58

“Prāts ir Dieva dāvana – dažiem ir, dažiem nav!” – ļoti precīzi raksturo manu pagājušās nedēļas otro pusi…un arī šībrīža sajūtas.

Ceturtdienas rīts iesākās ar pāris stundu izstaigāšanos pa pārpurvojušos mežu – meklējot/apskatot mācību vietas. Viss jau būtu bijis skaisti, ja ne neveiksmīgs lēciens pāri Bebrupītei un neprecīza piezemēšanās – it kā jau nekas, tikai potīte izlocījās, bet ne sāpes, nekas cits nepiemetās…arī pēcāk sajūtām nekādas vainas.

Pēcpusdienā izskrēju tempa treniņu – uz Mežaparku, paskatīties kā rajons izskatās pirms Gāgas koncerta. Ne velti plānos starp ātruma treniņiem ir vismaz diena starpā – skriet tempu nākamajā dienā pēc intervāliem nebija nekāda gaišā doma. Plānots bija 45min treniņā pa vidu 25min ātrajā daļā sasniegt un kādu kilometru noturēt ātrumu @4:12 – nesanāca…  Dusmas uz sevi – pirmkārt par nemotivētību, otrkārt par muļķīgu pārcentību, skrienot divus ātrumniekus pēc kārtas – nu tak jāsaprot, ka esmu iesācējs amatieris, jākrāj bāze, nevis “jāplēš pakaļa” par katru cenu… Grrr… Bonusā – pieaugoša nepatīkama sajūta labās kājas apakšstilbā (no potītes līdz pusikram) – iepriekšējās dienas intervāli, rīta izļurkājiens un vēl šis tempa mēģinājums – “čempionu” kombinācija :)

Piektdienu paņēmu brīvu, lai atpūstos pirms sestdien paredzētā mūža garākā skrējiena – LSC 30km Mežaparkā. Mērķi uz trīsdesmitnieku – noskriet, vēlams zem 3h; optimistiskais – zem 2:50h. Ierodoties uz startu, tiešām sajutos kā Noskrien! koptreniņā – principā visapkārt vieni mūsējie. Pie klubiņa nepiederošie izklīda pa saviem mazajiem ģimeņu pulciņiem, bet mūsējie tieši finiša zonā tā arī tusējās – patīkami (būtu iederējies pat Noskrien! plakāts). Sacensības darīja savu – plānotā mierīgā ap sešminūšu tempa vietā – no starta ātrumiņš uzreiz palēca zem piecām minūtēm…nekas. Vairāk koncentrējos uz pulsa noturēšanu normas robežās – zem 160 (bija doma ar šādu pulsu pieveikt pusmaratonu un tad jau pēdējos apļos redzētu kā būtu – varētu paātrināties). Bija atlikuši vairs tikai trīs apļi līdz finišam, temps ļoti OK, lai bez problēmām ne tikai iekļautos optimistiskajā finiša laikā, bet pretendētu pat uz 2:40h… Un tad – pirms došanās devītajā aplī, sabremzējos un piestāju pie somas, lai paņemtu jaunu dzēriena pudeli; paņēmu trešo pudelīti, atsāku skriet un – nezinu kas, bet vienkārši neļāva vairs atsākt… Ne nu krampis (to sajūtu zinu ļoti labi), bet kaut kāds cits briesmonis iemetās labajā apakšstilbā… Sāpes nevis asas, bet trulas – vienkārši muskulis nestiepjas un viss… Sākumā vēl mēģināju turēt tempu, bet pēc pārsimt metriem sapratu, ka nav vērts – tālāk cīņa tikai par atlikušās distances pievārēšanu. Devīto apli pieveicu 18min, desmito – 20min, pēdējo – praktiski visu apli nosoļoju (tā bija vieglāk, jo nevarēju vairs noturēt soli uz purngala), tikai no pēdējā līkuma līdz finišam uzskrēju (lai iekļautos vismaz 3h) – diezgan neveiklā, gļīrīgā papēža solī… Paldies visiem, kas distancē apjautājās un uzmundrināja – vienatnē treniņā noteikti es būtu ātrāk padevies… Varbūt arī vajadzēja…nezinu. Tad nu pēdējie trīs apļi sanāca kā pagara atsildīšanās – pulss no 155 (devītā apļa sākumā) nokritās līdz ļoti smukiem 128 (finišā) – nez kad vēl mačos finišēšu ar tik zemu pulsu.

Laikam jau Vecais Bārdainis uz mākoņmaliņas izlēma, ka šim cilvēkbērnam ar divnedēļu dīkstāvi ir par maz, tāpēc šoreiz no skriešanas nācās atturēties divus mēnešus: plāns kaķim zem astes; palaista garām dalība Rēzeknē, Valmierā, Siguldā (labi, ka vismaz Skrien Latvija krekliņu biju nopelnījis jau Kuldīgā); dusmas uz sevi; iespēja studēt literatūru un – pārdomas, pārdomas, pārdomas…

 Ziema

Daudz maz kustēties atsāku oktobra vidū, skriet/trenēties – oktobra nogalē. Protams, ka nekāda plānveidīga gatavošanās tur nesanāca – centos atkal pieradināt organismu pie kustēšanās; sākumā vispār temps neticami lēns (ap 7min/km), lai pulsu turētu zem 150, bet nu svēti biju nosolījies un arī ievēroju – nekādu (atkārtoju – nekādu) ātrumtreniņu, tikai lēnie skrējieni izturībai/bāzei (tomēr pie traumas rašanās vainoju sagatavotības līmenim neatbilstošas slodzes ātruma darbu). Bija doma ap Ziemasvētkiem izskriet treniņā maratonu, bet – pienāca ziema un doma palika tikai vēlmju līmenī. Tad jau gadumija un atskats uz aizvadīto gadu (manu pirmo gadu skrējēju pasaulē):

2013.gada 7.janvāris, pl.11:55

Sveicieni Jaunajā gadā, lai piepildās viss, kas savēlēts!!! :)

Gada nogale tradicionāli ir brīdis, kad rodas vēlme atskatīties uz paveikto, savilkt bilanci un saprast, ko no tā mācīties un kurp doties tālāk. Tad nu turpinājumā daudz maz loģisks manas 2012.gada skriešanas pieredzes kopsavilkums.

Iesākumam (un lasītāju intereses nokaušanai) nedaudz skaitļu: 2012.gada skriešanas sezona (mana pirmā) aizsākās 6.martā ar ideju – vajag paskriet un realizāciju 10km/1h10min, noslēdzās – 18.decembrī ar realizāciju 9.5km/1h2min. Kopumā gada laikā pievārēti 1418 kilometri, skrienot pavadīta 141 stunda, līdz ar to sanāk, ka gada kopgriezumā vidējais temps bijis ap 6min/km. No teorētiski iespējamajiem 10 mēnešiem (neskaitu JAN un FEB), skriet izdevies deviņos (septembri nācās izlaist pavisam). Kilometriem bagātākais padevās aprīlis ar 290 (dulli), knapākais – oktobris ar 37 (atkopjoties pēc dīkstāves).

Sezonas laikā pamanījos piedalīties 13 mačos (oppā – liktenīgais vella ducis pie vainas) – gan dižpārdoklī – NRM pusītē, gan romantiskā lokālseriālā – Juglas mežos. Iegūtas 5 pusmaratonu finišētāja medaļas un pirmā trofeja – Skrien Latvija’12 finišētāja krekls. Uzstādīts (pārvarot pirmo zīmīgo robežu – 2h) un pēc tam uzlabots (pārvarot nākamo robežšķirtni – 100min) PR pusmaratonā.

Gada laikā esmu ticis pie skriešanas inventāra. Pirmo apavu iegādi patiešām veicu pēc principa „jo lielāks amatieris, jo krutāks inventārs” – pie Sportland plauktiem uz konsultanta ieteikumu par apaviem kādu 60-70Ls vērtībā, atbildot – „vai nekas stilīgāks nav?”, un tiekot pie kedām, kuru cena pārsniedza trīsciparu skaitli :) Krājoties paša pieredzei, palasot lapas komentārus, parakņājoties vēl šur tur tīklā, bet, galvenokārt, nākot pie apziņas, ka „inventārs jau manā vietā neskries”, esmu mainījis soli (atsakoties no piezemēšanās uz papēža), līdz ar to jēgu zaudējuši teju vai visi „navaroti” apavu papēžos. Rupji piemetot apģērba, apavu un pulksteņa cenas, sanāk, ka 2012.gadā skriešanas inventārā esmu ieguldījis aptuveni 350 Latvijas naudiņas – nav daudz, nav maz – 30 lati mēnesī, kas atbilst vienam nedēļas pārtikas iepirkumam tirgū.
Lielāki zaudējumi ir saskatāmi paša apjomos: pavasarī atbildu standartam „latvietis sākas no 100”, nu esmu zaudējis 10% un kādu brīdi nostabilizējies 90kg robežās. Tiekties uz augumam atbilstošo gargabalnieku kaujas svaru – 78kg nav nekādas vēlmes, bet vēl kādu pārīti no „balto muskuļu” masas varētu noskriet. Pašsajūta – viennozīmīgi uzlabojusies.

Plūstoši un nemanāmi: pārejot no skaitļiem nemateriālākām vērtībām – mērķi un to sasniegšana. Sākumā sevi skriešanai motivēju ar uzstādījumu – jānoskrien NRM’12 pusīte zem 2h – diezgan pieņemams mērķis iesācējam divarpus mēnešus pirms mačiem. Pēc pirmās pievārētās pusītes Biķerniekos, mērķis jau kļuva ambiciozāks – ieļauties 1h45min – izdevās un ar rezervi. Apetīte rodas ēdot – nākamais ilgtermiņa mērķis joprojām ir priekšā – NRM’13 pilnais zem 3h30min… Joprojām šķiet sasniedzams, pat neskatoties uz to, starpposmos esmu cietis pamatīgu fiasko – pirmais starpmērķītis (Kuldīgas pusītē tikt zem 100min) tika sasniegts, bet pēc tam pamanījos nemācīties ne no svešām, ne savām kļūdām un, padodoties tīrām ambīcijām pēc ātruma, nonācu piespiedu dīkstāvē uz diviem mēnešiem. Līdz ar to izgāzu visu rudens sezonu, taču ieguvu sāpīgu, bet nenovērtējamu pieredzi un sapratni par lietu būtību – cenšoties pārlēkt dibenam, var uz tā paša dibena ļoti sāpīgi piezemēties. Toties pozitīvais ir atklātais lēno skrējienu šarms – pēctraumas mēnešus esmu veltījis tieši šādiem skrējieniem, cītīgi vaktējot pulsu un lielāko daļu turoties ap 140sm robežu – lēnu skrienot var daudz labāk pamanīt to, kas notiek apkārt (pirmais tāds pārsteigums bija Ventspils PPP – pirms tam nebiju pamanījis tik daudz dzelteno nozīmīšu trasē, dalījis un saņēmis tik daudz uzmundrinājumus – PALDIES).

Pēc Jaunā gada vēl mazliet paniekojos, noformulēju teju vai 30 mērķus/mērķīšus 2013.gadam, pārvarēju slinkumu un ķēros pie 18 nedēļu gatavošanās plāna tieši Nordea maratonam. Par šī posma norisi, kāpumiem un kritumiem iespējams izlasīt http://www.noskrien.lv/forum/es-skrieu0161u/kuks-nrm-2013/page-8/ – tieši sākot no 8.lapas (iepriekšējās ir pārējā dienasgrāmata no 2012.gada maija), tāpēc pārliekās detaļās neieslīgšu. Jāatzīst, ka treniņu plānu izvēlējos no vidējiem (iespējams, visatbilstošāko savam sagatavotības nevis ambīciju līmenim). Sākumā gribējās kko skarbāku – taču joprojām spēkā ir rudens apņemšanās – nekādu, nekādu ātrumtreniņu!!! (Ziema /manuprāt/ arī nav tas piemērotākais laiks, lai intervālus brīvā dabā skrietu.) Tā nu pa sniegiem mierīgi, bet regulāri tipināju (turēšanās pie plāna visai nosacīta, tas vairāk tāds kā orientieris – ko vajadzētu darīt, bet realizācija – pēc noskaņojuma un apstākļiem).

Pēc finiša Rēzeknē – jaunas kediņas un zelta apmetnītis

Pēc finiša Rēzeknē – jaunas kediņas un zelta apmetnītis

Pavasaris

Gaidīju un sagaidīju sniega nokušanu (joprojām esmu pārliecināts, ka aukstumam/sniegam ir tieša sakarība ar tempa/pulsa attiecību) un 3 pavasara pusmaratonos pēc kārtas PR laboju (sasmēlos pārliecību, ka nu tik maratonā varēšu skriet…un skriet…un skriet).

Maratona diena – skrēju, skrēju un skrēju:

Šogad biju tuvāk startam – pārkļūšana pīkstulim prasīja tikai 13 sekundes, līdz ar to skriet varēju uzsākt gandrīz nekavējoties (pērn bija mīņāšanās un ideālās trajektorijas meklēšana līdz Valdemāra ielai). Mani baloni turpat netālu, sākums mazliet prātīgāks – līdz Valdemāra ielai iesildoties. Uz tilta jau pieāķējos aiz baloniem, tilta galā aizgāju priekšā un tā arī cilpoju (uz tilta vēl dzirdēju Maffijas provokāciju – „priekšā puisis ar uzrakstu KUKS – viņš skrien pirmo maratonu un plāno finišēt 3:23…” – tad temps bija tieši plānam A atbilstošs, bet diemžēl pieveikti tikai 5km…) Pie Bastejkalna franču maiznīcas no sieviņas rokām saņēmu pirmo dzēriena pudelīti – izdzīvošanai uz Krasta ielas.

Pirmie kilometri – vēl draudzīgā bariņā

Pirmie kilometri – vēl draudzīgā bariņā

Skrējiens uz Dienvidu tiltu – tīri patīkams, arī pats tilts un atpakaļceļš bija jaukāks/patīkamāks nekā atceros no pagājušā gada (paldies uzmundrinātājiem visos pretkustības posmos)! Atceros vēl turpceļā epizodi, kad OreMan devās pirmajā sirsniņmājiņas apmeklējumā – tā kā skrējām blakus kādus pāris km un tad pēkšņi viņš tā paātrinājās, ka es apstulbu – kas tad nu būs… Visu cieņu par sasniegto rezultātu, Rūdasvīr!!! Uz tilta sajutu vējiņu; šķita, ka arī saule tik traki nekarsē; dzirdināšanas punktos pa malkam ūdens – pārējais uz galvas. Tā pa druskai ar kādu līdzskrējēju tā kā pastīvējāmies, kādam es astē, kāds man blakus…baloni kādus 100m aizmugurē – vienvārdsakot, pusmaratonu noskrēju kā plānots – zināma lieta taču (pieredzējis esmu – manā uzskaitē jau 8 pusmaratoni mačos :D). Nu OK, nebija jau tik saulaini – vai tieši otrādāk, bija tieši saulaini, posmā no Mola līdz Akmens tiltam jau kāvos ar domām par to, ka šoreiz man te vēl nekas nebeigsies – nāksies skriet tālāk otrajā aplī…a varbūt tomēr „noraut pa labi” un griezt finišā – gan jau zaļo medāli man iešķiebtu (pat neskatoties uz sarkano numuru)…tomēr nē – noturējos pa kreisi un devos otrajā aplī (ehhh, laimīgie pusmaratonisti, kuriem viss jau beidzās)…

Laimīgie un ātrie pusmaratona finišētāji; fonā mans nenovīdīgais skatiens...

Laimīgie un ātrie pusmaratona finišētāji; fonā mans nenovīdīgais skatiens…

Otrais aplis – vientulīgāks (sāku jau ilgoties pēc zaļajiem numuriem – dzīvīguma trasē). Zem Vanšu tilta saņēmu otru dzēriena pudelīti – lai atgūtos pēc Krasta ielas cepešpannas. Tālāk jau īsti tā kā dzīvesprieka nebija, tā kā nekas netraucēja, bet…Eksporta ielas bruģītis, Pētersalas ielas ēniņas (kurās gribējās pakavēties ilgāk un nelīst laukā uz Ganību dambja)…un eku šeku – uz Ganību dambja dzirdu Aināra balsi – „Lēnām pievienojies!”. Bija vēl cerība, ka viņš ir aizmucis no maniem baloniem un tāpēc mani noķēris, bet – skatiens atpakaļ šo cerību atņēma – tepat jau bija arī pārējie baloni un Rūdasvīrs :) Novērtēju situāciju – pulss pie 170, galva tā kā nereibst, spēks tā kā pietiek, bet – ja tā turpinātu, tad pulss mazāks nepaliktu un pašam vieglāk nekļūtu; tad nu izvēles varianti:

– turēties pie baloniem un tad jau manīs, kad un kā finišēšu (ka sestdien pasmējāmies Mežaparka treniņā – „Startēt ar 3:30, dzīties pakaļ 3:15, finišēt NMP mašīnā…”);

samazināt tempu un cerēt, ka ar to pietiks, lai nomierinātos un pēc tam varētu saņemties;

izstāties…ai, godīgi sakot, šī opcija pat nebija opcija – „galvenais ir noskriet”!

Izvēlējos otro variantu – gandrīz līdz Arēnai vēl noturējos skriešus (mierīgākā tipināšanā), pēc tam nākamais zaudējums sev/sevis žēlošanas uzvara – pāreja soļos; tad jau nākamais un nākamais soļošanas posms (paiešos pa šo ēniņu, tad tur saulītē paskriešu… :)). Laikam Lāčplēša ielas dzirdinātavā vnk apstājos pie galda, lai uzpildītu savu dzerampudeli – personāls padeva lielo Vichy, lai nav no glāzītēm jālaistās – PALDIES!!! Ar jaunām ūdens rezervēm varēju turpināt ceļu (ai, nu kurš tik līkumotu trasi sastādīja – pa taisno taču būtu ātrāk/tuvāk), vērojot kā mani apsteidz tie, kurus atstāju putekļos pirmajā pusē… Pie Vanšu tilta Auļi un sieviņa (patīkams iemesls apstāties) – motivācija pievārēt kāpumu tiltā (to pašu, kurš skrējiena sākumā pavisam niecīgs šķita). Un tad – Ķīpsala…Ostas skati…ko lai te saka – tieši Ķīpsalā mani apsteidza TT3:45 komanda un iRUN (APSVEICU – Lūk Tu esi ZVĒRS!)… Iešanas pauzes izvērtās arvien garākas/biežākas, bet skriešanas kļuva arvien mazāk. Dullākais, ka nekas nesāpēja, pašsajūta tā kā normāla, pulss jau bija nokrities pie 140, bet sevis žēlošana neļāva saņemties un skriet (viss ir galvā!)… Kkā izkļuvu laukā uz Vanšu tilta, jau varēju saskatīt finiša zonu, bet vēl 4km jāpievar… Otrā tilta galā atkal sagaidīja sieviņas smaids, mazs pitstops un tad sākās skrējiens uz finišu!

100m līdz finišam, vismaz kādu apsteidzu

100m līdz finišam, vismaz kādu apsteidzu

Pa Basteja bulvāri vēl tā (OK, dzirdinātavai izskrēju cauri), bet iegriežoties Vecrīgā skrēju kā no jauna piedzimis (vismaz pašam tās likās, nez kā no malas izskatījās) – ar katru soli arvien ātrāk, veiklāk un spēcīgāk (jāsagaida Sony bildes pie Rātsnama – tajā posmā teju desmit līdzbiedrus apsteidzu). Pēdējā līkumā vēl Raselu pamanīju trases malā, bet tad jau mani bija eiforija noķērusi – sajūta pēdējos 300m ir tā, kuras dēļ esmu gatavs kaut šonedēļ (labāk jau gan nē :P) vēlreiz izdzīvot pārējos 41,9km – kad tā kā asaras salec acīs no laimes, kājas pašas nes uz finišu un sirdī šķiet, ka esi pasaules karalis!!! (Atvainojos par maniem bālajiem epitetiem, bet sajūta tiešām neaprakstāma – varbūt kādreiz, kad būšu vairāk pieradis /cerams, ka nē/)…

Pārvēliens pāri pīkstulim, medaļa, maisiņš un pulkstenis rāda 3:53 (nav jau gluži 3:23, bet tāpat skaisti)…eiforija… :)

Jāatzīst – eiforija turpinās joprojām…tiesa gan – ne gluži tādā formā, kā puskilometrā līdz finišam un minūti pēc finiša – kā absolūta laimes sajūta!!! Nē, tagad tā ir prozaiskāka, praktiskāka – esmu noskrējis pirmo maratonu; zinu, kas tas par zvēru; pateicoties Laumas laimīgajai rokai komandu dalīšanā un lieliskam komandas biedru veikumam – vēl pagozējos prožektoru gaismā Komandu kausā. Svētki nebeidz sākties.

 Epiloga vietā

Kopsavilkums par maratonu – saņemties, pieteikties, gatavoties un noskriet vajag un var! Tas nav nekas neiespējams! Lielākā daļa (manis redzēto) gatavošanās plānu ir uz 18 nedēļām; vēl esmu manījis uz 22 un 24 nedēļām, tomēr gatavošanās periodam uz Pirmo maratonu, manuprāt, vajadzētu būt ilgākam. Tāpat ir arī ar mērķi – galvenais ir noskriet; pavisam labi, ja izdodas noskriet bez bēdām un ar smaidu! Taču atkal jau – man, personīgi, ļoti palīdzēja uzstādītais mērķis (katrs jau sevi un savas spējas pazīst vislabāk, līdz ar to ir iespēja uzstādīt mērķi, kas būtu nedaudz izaicinājums) – neatslābt, nenoslinkot, saņemties un noskriet kādu treniņu vairāk vai kādu kilometru tālāk. Par to, ka rezultāta mērķis var netikt sasniegts – nu jau nekādu bēdu (jā, pēc finiša bija „skābs ģīmis” un komentārs „tikai 3:53”) – tas ir normāli (pilnīgi nopietni: nevienā pusmaratonā uzstādītais/labotais PR nav devis ne tuvu tādu laimes sajūtu kādu sniedza tuvošanās finišam maratonā) – Pirmajā maratonā finišs pats par sevi ir sasniegums, jo tā ir Tava uzvara pār 42,2 kilometriem, pār savu nevaru/negribu, pār veselo saprātu un pār miljoniem līdzcilvēku, kuri nemaz nepamēģina! Gatavojies un noskrien, man nav šaubu – ja es to varu, tad Tu to vari!!!

 Noderīga (man noderēja) lasāmviela

Mani izmantotie treniņplāni ir no Hal Higdon mājas lapas http://www.halhigdon.com/training/ – treniņprogrammas no 5km skrējiena līdz maratonam (angliski);

Lapa dzimtajā valodā par baspēdošanu (nešaubies, no šejienes nokļūsi citur…atliek tikai pamēģināt) – www.pabaso.lv;

Mana treniņu dienasgrāmata par gatavošanos NRM’12 pusmaratonam (divarpus mēnešos līdz 21.1km) – http://www.noskrien.lv/forum/trenini/gatavosos-uz-nrm-pusiti/;

Mana treniņu dienasgrāmata par gatavošanos NRM’13 maratonam (skrējienu pieraksti gada garumā) – http://www.noskrien.lv/forum/es-skrieu0161u/kuks-nrm-2013/;

16 komentāri rakstam Gads līdz maratonam

  • Edgars Simanovičs Edgars Simanovičs

    Visu cieņu!
    Malacis! :)

  • guncha guncha

    Apsveicu ar pirmo maratonu.Otrais maratons savā ziņā varētu būt grūtāks, jo tagad tu zini, kas tas par “zvēru”, bet pēc tam jau aizies :)Galvenais ir ticēt sev un nepadoties ceļā uz mērķi.Lai izdodas!!!

  • und Arturio

    Izlasīju ļoti ātri, neatradu morāli. Kāpēc neizdevās noskriet pa 3:30? Kur kļūdas?

  • 10 punkti no 10!
    Tiešām ļoti aizraujošs stāsts!!! Vēlreiz sveicieni primaja maratonā pieveikšanā! (pirma maratona godināšanas nekad nav pa daudz :D)
    Pesonīgi man visvairāk patikušanas trīs atziņas pēc Kuldīgas – 1.,4., un 5.!
    Baigais malacis! Es atkal pārdzīvoju sajūtas kas radušanas šķersojot pirmā maratona finiša puktu: “Par to, ka rezultāta mērķis var netikt sasniegts – nu jau nekādu bēdu – tas ir normāli! – Pirmajā maratonā finišs pats par sevi ir sasniegums, jo tā ir Tava uzvara pār 42,2 kilometriem, pār savu nevaru/negribu, pār veselo saprātu un pār miljoniem līdzcilvēku, kuri nemaz nepamēģina!” jā, jā un vēl reiz JĀ!

  • Arle Arle

    Laipni lūgts klubiņā!! NOSKRIEN!!

  • runner

    kaut pirmais M nav tik labs kā plānoji-rezultāta ziņā, kam varētu būt vairāki iemesli, tomēr esi krietni progresējis kā skrējējs!!!cik esmu redzējis, tad skrējiens kļuvis vieglāks, atsperīgāks it īpaši uz īsākām distancēm, tādam tam pakāpeniski jākļūst arī uz garākām un tad jau arī 3h nebūs nekas ;0

  • Andulis

    Ideāls variants: izbaudīta Maratona finiša eiforija UN ir vēl gana daudz “vietas, kur augt” :)

    Ja būtu jau NRM ieskrējis zem 3:30, tad nākošie labojumi būtu grūtāki. Tagad – vari pamazām un garantēti mest nost minūtes, startējot vēsākās dienās :)

  • ing_a ing_a

    Man šķiet, ka Kuka lielākais ieguvums, ja tā var teikt, ir tieši pieredze – par traumām, trenēšanos un to, ka maratons ir neparedzams! Apsveicu, Kuk, ar pirmo!

  • Uldis Nipers Uldis Nipers

    Šāda dienasgrāmatas rakstīšana un savas pieredzes detalizēta dokumentēšana maratona gatavošanās procesā (un ne tikai), iespējams, ir pat vērtīgāka, kā pats tas process. Tā vismaz uz īsu mirkli ļauj pieslēgties savai iekšējai pasaulei un pārslēgt uz manuālo vadību savu eksistence boeingu, kurš lielākoties dreifē pilnīgā autopilotā. Forši, Kuk! Jau sen plānoju priekš sevis veikt līdzīgus pierakstus, un Tavs veikums ir lielisks paraugs.

  • archa777

    Tev pat nummuriņš bija 3:23 :) labs ne? Apsveicu ar pirmo maratonu..

  • Jā, lai arī es pirms pāris gadiem teicu, ka būtu labi vispirms pusītē izskriet no 1:30 un tikai tad tēmēt uz maratonu, tomēr galu galā sanāca pretēja secība, bet diezgan tuvu tomēr tam 1:30 tiku pirms sava pirmā maratona (1:31:10). Tev jau arī laikam līdzīgi sanācis. Apsveicu ar pirmo!

  • LasmaO LasmaO

    Apsveicu ar Pirmo pieveikto. Pirmajā galvenais ir finišēt, bet domāju, būtu vēsāks, būtu arī bijis ilgotais 3:23 :) Tagad būs nākamreiz!
    Visu cieņu šādai apņēmībai un stingrai treniņplānu īstenošanai. Man tikai nokaunēties atliek šinī ziņā.

  • RimantsL RimantsL

    Labi rūkts, Kuk, turpini!!

  • Kuks Kuks

    Paldies!
    Pats kā lielāko šajā gadu ilgajā ceļā gūto labumu uzskatu zudušos kilogramus un daudz sakarīgāko pašsajūtu :) Pārējais, pa lielam, ir blakusprodukti. Tiesa gan – ļoti patīkami :D
    Tieši pašdisciplīnas, lai precīzi sekotu plānam, man pietrūkst. Tagad arī – ir iegūta kkāda pieredze (domāju, ka samērā vērtīga), taču katrreiz pieturēties gūtajām atziņām – tā jau var visu skrejamprieku pazaudēt. Vieglprātība un delverības taču ir tik aizraujošas…
    Barons Minhauzens: “Smaidiet, jo vislielākās muļķības tiek sastrādātas ar nopietnu sejas izteiksmi!”

  • laputis laputis

    Apsveicu ar pirmo :) Karstums visiem bija otrs ienaidnieks. Un paldies vēlreiz Kuks par nelielo uzmundrinājumu Biķerniekos pēdējā aplī!!

  • ROMIX ROMIX

    Par pilno 42.2 vēl neko neplānoju, bet izpētot pusītes programmu, pamanīju, ka tā man ir pa zobam un reāli izpildāma. Vajag tikai rakt, jo man vajag, man gribētos 1h40 vai 1h30 dabūt to gatavu, nebūtu dusmīgs pat ātrāk to veikt. Bet man ir viena maza, sīka kaite ar kuru jau sadzīvojis esmu jau labu laiku, kreisai kājai ik pa laikam ir jūtama Ahileja cīpsla/mikro sāpe/, kas it kā sāp, kad pieskarās, un netieku es no viņas jau vismaz gada garumā vaļā, lai ko tik es nebūtu viņai smērējis/arī zirga smēres/. Iespējams, ka tas ir kkāds iekaisums, garos gabalus skrienot neko jau īpašu nemanu, bet tiko uzdodu ātrumu, kas man ļoti patīk, tā pēc treniņa mana Ahileja jau ir jutīga. Bet tas mani neaptur no skriešanas, jo domāju, ka tas ir tikai sīkums salīdzinoši ar citu ciešanām, ko esmu lasījis.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.