Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils



Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Parīzes pusmaratons 2010 – trešā labā lieta

Viena no mūsu biedru OreMan pieredz Parīzes pusmaratonā 2010.

Piektdiena, 5. marts

Nu gan vairāk atlikt nedrīkst – ir jāskrien. Pareizāk sakot – jāmēģina paskriet un patestēt savu kāju (īpaši jau labās kājas) spēju izturēt skriešanu. Pēdējo skrējienu esmu aizvadījis vēl Latvijā, 27. februārī, tādad jau piecas pilnas dienas neesmu noskrējis ne kilometra! Kopš pirmdienas dzeru tās skrējējiem (un laikam jau sportistiem vispār) paredzētās tabletes `Stop Cramp`, lai palīdzētu ikriem izturēt slodzi un tie nezaudētu savu stabilitāti skrējiena laikā (un arī, kā jau noprotams pēc tablešu nosaukuma – lai tajos neveidotos krampji). Esmu nolēmis veikt nelielu un vieglu skrējienu – noskriet kādus 5-6 kilometrus lēnā tempā. Protams, arī pārējie biedri skrien man līdzi un rezultātā noskrienam 6.78 km. Tomēr jāsecina, ka īsti labi ar labo kāju nav gan – tāpat ik pa laikam tā nejutās īsti stabili. Tad nu atliek vien iedomāties, kas notiks, skrienot normālā pusmaratona tempā. Pie tam sāp arī ceļgalā (vai ceļgalam pretējā kājas pusē, īsti nevar saprast). Nu neko, viens skrējiens vismaz ir aizvadīts, nu varu ar lielām bažām gaidīt pusmaratonu. Park Floral – pusmaratona starta un finiša vieta

Tālāk dienas plānos pēc brokastīm (kuras atkal pierijamies un sazogamies nedaudz ēdienu arī līdzņemšanai) ietilpst viena no svarīgākajām Parīzes brauciena daļām – došanās pēc pusmaratona starta numura. Jādodas ir uz vietu, kur parīt tiks dots starts – Park Floral (puķu parks), kas atrodas divu metro braucienu attālumā no mūsu mitekļa. Izkāpjot no metro, ir jāiziet cauri Vincennes pilij un jau esam iekš Park Floral. Arī pati caurejamā pils smuka – ar plašu pagalmu centrā un lielu aizsarggrāvi ap to. Kādu gabaliņu paejoties pa puķu parku, nonākam kādā hallē, kur tad arī ir numuru saņemšanas vieta un, protams – maratona ekspozīcija. Esmu nonācis pavisam citā pasaulē – te viss ir par skriešanu, atbilstoša atmosfēra, sāk jau pārņemt skriešanas gars, bet tomēr par to, ka atrodamies Francijā, liecina tas, ka visi uzraksti un visas reklāmlapiņas par citiem skriešanas pasākumiem, vienalga ir franču valodā. Tāpat arī visi runā franciski, arī pie reģistratūras galdiņa angliski tiek iespēti vien pāris vārdi ;) Tomēr numuru veiksmīgi saņemu un saņemu arī novēlējumu noskriet šo pusmaratonu zem stundas (tie arī tie angliski vārdi).. :D Kopā ar numuru un laika fiksācijas čipu maisiņā atrodu arī kādu uzkodu, skriešanas padzēriena trauku, dažas reklāmas, kā arī pēc tam papildus klāt dabūnu Parīzes pusmaratona L izmēra T-kreklu un lielu maisu nezināmām vajadzībām. Vēl nedaudz pastaigājam pa Expo un tad jau dodamies atpakaļ uz metro. Pa ceļam apskatu, kur tad īsti parīt būs jāstartē, kā arī pils pagalmā uz soliņa uztaisām pikniku un šo to iekožam. Ārā spīd saule un liekas ļoti silti (īpaši, ja atceramies, ka Latvijā tagad laikam jau puteņo), lai arī temperatūra varētu būt tikai dažus grādus virs nulles (saulē jau gan nedaudz vairāk).

Mēģinu tikt pie sava starta numura

Mēģinu tikt pie sava starta numura

Sestdiena, 6. marts

Šodien esmu ieplānojis sev kārtīgu atpūtas dienu bez lielām (un arī bez vidējām) staigāšanām, lai rīt kājas būtu kaut cik jēdzīgā stāvoklī un spējīgas paskriet. Jau rēķinos ar to, ka drīzāk man laikam būtu jādomā par distances veikšanu līdz galam, nevis par tās veikšanu kaut cik pieklājīgā ātrumā.. :( Lai gan no otras puses – pēdējā laikā sanācis skriet tikai lēnā tempā (pēdējais tempo treniņš bijis pirms kādām 10 dienām), tāpēc īsti arī nevar zināt, kā kājām patiktu ātrāka skriešana, varbūt tā pat patiktu labāk nekā lēnā vilkšanās.. Tāpēc pēc brokastīm esmu nolēmis nebraukt līdzi pārējiem uz D`Orsē muzeju, kur atkal tiks skatītas gleznas, bet tā vietā atpūsties ilgāk savā numuriņā (un uzrakstīt šos aprakstus :) ) un pievienoties viņiem vēlāk citu objektu apskatē.

Lai vai kā būtu nolemts, galu galā tomēr vienalga sanāk nostaigāt pieklājīgu gabalu, apmeklējot gan Konkordes laukumu, gan pīļu dīķi pie tā, gan Parīzes operu un Kapucīnu bulvāri, gan Elizejas laukus un Triumfa arku, gan vēl vakarā ar vietējiem Parīziešiem, kas iepazīti ar `CouchSurfing` starpniecību, aizstaigāts uz kādu Monmartras bāru. Pēc tam – zupa un makaroni kādā restorānā un pie miera!

Svētdiena, 7. marts

Galvenā ceļojuma diena – pusmaratons! Celšanās 7:30, tad viesnīcas brokastis. Šoreiz, protams, nepieēdos, cik lien, kā to daru parasti ;) Apēdu vien pāris šokolādes maizītes, padzēru tēju un apēdu vienu ābolu biezeni. Izmantojot metro un veicot vienu pārsēšanos, nokļūstam 1. metro līnijas galapunktā, no kuras pārsimts metru attālumā atrodas starta taisne. 1. metro pārbāzts ar skriet gribētājiem un var novērot visdažādākos treniņtērpus – cits skrien ar speciālu skrējēju ietērpu, cits ar savu parasto skriešanas tērpu, cits plāno piedalīties organizatoru dotajā T-kreklā (līdzīgi kā es), citam mugurā uzmaukta vēl organizatoru dotā plēve pret lietu. Debesis gan ir pilnīgi skaidras un diena solās būt saulaina, tāpēc savu maisu esmu atstājis hostelī (un arī tāpēc, ka pirms tam nemaz nebiju pamanījis, ka tas ir mugurā velkams maiss, domāju, ka vienkārši liels maiss nezināmām vajadzībām ;) ). Es plānoju skriet garajās biksēs (tieši tāpat kā Cīrihē) un garajā kreklā, kuram pa virsu uzmaukts organizatoru dāvātais oranžais krekls ar Parīzes pusmaratona simboliku. Lai arī spīd saule, grādi varētu būt vien pāris virs nulles, tāpēc domāju, ka šāds apģērbs varētu būt optimālā izvēlē.

Ierodoties pie Vincennes pils, kuras priekšā paredzēts starts, secinu, ka redzamības robežās nekur nav pamanāmas tualešu būdiņas.. Ļaužu bari gan ir drausmīgi lieli, kā nekā piereģistrējušies ir 27000 skrējēji (apmēram viena Valmiera) un kur nu vēl līdzjutēji, tāpēc varbūt, ka tualetes ir kaut kur otrā pusē. Tomēr pamanu, ka gar pils ārējo mūri (to, kas vēl ārpus aizsarggrāvja) sastājusies rinda skrējēju, tādējādi ierīkojot tualeti tur.. Tā nu es arī izmatoju šādas labierīcības ;)

Pirms starta vēl smaidīgs :)

Pirms starta vēl smaidīgs :)

Nākamais uzdevums – atrast savu starta vietu. Uzdevums nav grūts, jo skrējēji ir skaidri sadalīti zonās atbilstoši to prognozētajiem mērķa finiša laikiem, kādas tie norādījuši reģistrējoties. Kad es reģistrējos, biju tikko pieveicis savu pirmo pusmaratonu Valmierā laikā 1:48:49, tāpēc, gribot negribot, nācās par savu mērķa laiku izvēlēties 1 stundu un 40 minūtes. Nebūtu jēgas izvēlēties 1h50min, ja šis laiks jau pievarēts (ja būtu iespēja izvēlēties 1h45min, noteikti ņemtu to, jo šajā laikā man nebija nekādu domu par to, ka jau Parīzē varētu mēģināt iekļauties simts minūtēs). Tātad es esmu ticis iekļauts zilajā starta zonā, kas faktiski ir otra labākā zona (mērķa laika ziņā), uz kuru vispār tīmeklī bija iespējams reģistrēties. Vēl varēja izvēlēties mērķa laiku 1h35min, bet, ja plānos noskriet pusmaratonu bija vēl ātrāk, tad nebija iespējams reģistrēties mājas lapā – vajadzēja sūtīt individuālu pieteikumu un pierādīt, ka Tev jau ir kāds šāda veida sasniegums nesenā pagātnē bijis.

Lielā pirms-starta mīņāšanās

Lielā pirms-starta mīņāšanās

Pašu starta signālu nedzirdu, dzirdu vien kāda onkuļa francisku pakliegšanu skaļrunī, kas, iespējams, nozīmē, ka 18. Parīzes pusmaratons ir sācies. Zilajā zonā gan nekas par to vēl neliecina, te vēl visi nervozi mīņājas uz vietas un klausās apkārt skanošo mūziku. Visur pa zemi mētājas lietus maisi, kurus daudzi, liekas, atstājuši novārtā, secinot, ka par lietus tuvošanos nekas neliecina. Beidzot sākas kaut kāda lēna virzība uz priekšu, bet neilgi pirms starta līnijas var jau arī sākt mazliet paskriet. Šķērsoju starta līniju (kā vēlāk izrādīsies – apmēram sešas minūtes pēc starta signāla), ieslēdzu Garmin un mans skrējiens var sākties.

Visu rītu man bijušas bažas par savas labās kājas stāvokli pusmaratona laikā, tā kā sāp nedaudz visu laiku, bet it kā mazāk kā parasti pēdējā laikā. Skrējiens tiek uzsākts visai lēnā iesildīšanās tempā, jo visapkārt ir milzīgi skrējēju pūļi, drūzma un nekur īpaši ātrāk paskriet nevar. Tomēr, ja izvēlas skriet pa pašu maliņu, variējot ielas braucamo daļu un trotuāru, tomēr izdodas tikt uz priekšu ātrāk. Skrējiena sākumā secinu, ka ikru un ceļgala daļa pagaidām jūtas normāli, pārlieku nesāp, toties parādījušās savādas jaunas izjūtas potītes rajonā. Tās gan par laimi pāriet jau pēc kāda kilometra vai pusotra.

Ļaudis aizskrien, draza paliek

Ļaudis aizskrien, draza paliek

Jau, virzoties uz starta pusi, pamanu mūsu zonas tempa turētāju, kurš nes uz muguras lielu kārti ar augšā piestiprinātu uzrakstu 1h40min. Ir dzimusi doma – jāmēģina viņam sekot un tad jau redzēs, kā veiksies. Starta burzmā sekošana nav pārāk grūta, jo arī viņam jau traucē citi konkurenti un nekur prom viņš netiek. Pie ~2 km atzīmes ir visai ass līkums pa labi, kā rezultātā drūzma vēl palielinās un es aizskrienu tempa turētājam garām. Par to tikai prieks, negribas viņu laist sev pa priekšu. Tomēr nākamais haoss paredzēts pie 5 km atzīmes, kur atrodas pirmais dzirdināšanas punkts. Kaut arī `punkts` īstenībā ir visai pagarš – kādu 100 metru garumā – tomēr šajā posmā cilvēki pārvietojas visos virzienos, skrienot pāri trasei no pretējās puses, tad cenšoties atgriezties atpakaļ, cits vēl apstājas.. Rezultātā arī es tomēr paņemu vienu Vittel ūdens burciņu (33 ml iepakojumā), bet tempa turētājs paskrien man garām. Ir doma viņu noķert, bet tā tā arī paliek tikai domas līmenī – vairs es tempa turētāju ne tikai nenoķeru, bet viņš pat ar laiku attālinās un beigu beigās izzūd manam skatienam.

Tā nu mēs skrienam lielā drūzmā kādus pirmos 7 kilometrus. Garlaicīgi nepaliek ne mirkli, jo nepārtraukti no visa kā jāizvairās – no citiem skrējējiem, gājējiem, ceļa malā atstātām automašīnām, motocikliem, velosipēdiem, visādām ceļa zīmēm un trotuāra stabiņiem, soliņiem, suņiem un citiem objektiem. Pēc trešdaļas distances pieveikšanas skriešana kļūst tā kā nedaudz brīvāka, taču, protams, liels skrējēju bars visapkārt, saglabājas līdz pat finišam.

Sāku pārdomāt stratēģiju – jāskrien tādā pat tempā (apmēram 4:40 – 4:45 min/km) cik ilgi vien var, jo uz beigām tāpat gan jau temps samazināsies. Ilgu laiku vēl priekšā redzu tempa turētāju, kuru gan vairs nav doma panākt, tāpēc domāju, ka tas arī pats par sevi ir labi, ka viņu redzu, tādā veidā noteikti varu tikt pie personīgā rekorda. Pirmajā ūdens punktā paņemtais dzeramais vēl nav izsīcis, skrienu ar pudeli rokā un apdomāju, ko darīt tālāk. It kā skriet ar lieku smagumu nav prāta darbs, bet mest prom pusizdzertu arī žēl. Tomēr negribas visu uzreiz izdzert, lai pēc tam nav smaguma sajūta vēderā. Ik pa laiciņam nedaudz padzeros un nolemju izlaist nākamo dzirdināšanas punktu pie 10 km atzīmes. Tā arī daru, izmetu tukšo ūdens pudeli pie ~12 kilometriem un nākamo paņemu pie 15 km, ar kuru rokās noskrienu vēl ~3.5 km.

Pusi distances pēc saviem Garmin mērījumiem esmu veicis ļoti ātri – 49 minūtēs un 20 sekundēs. Tiesa, kilometru atzīmes trasē gan ar katru nākamo kilometru arvien vairāk atpaliek no Garmin mērījumiem – laikam mans GPS kaut ko nedaudz pieskaita klāt. Taču, lai vai kā, ar savu pirmās puses veikumu esmu ļoti apmierināts, un galvā sāk nostiprināties doma par jaunu rekordu. Kāja jūtas normāli, sāpe ir minimāla, viss notiek. Pēc ~12.5 km sākas lēzens, bet pagarš lejupceļš, kura laikā ātrums palielinās, bet es sāku pie sevis prātot, ka kaut kā neatceros, ka būtu skrējis arī augšupceļu.. Tātad tam vajadzētu būt vēl priekšā.. Un tā arī ir, pēc lejupceļa seko augšupceļš, bet tomēr nav tik briesmīgi – ātrums gan samazinās, bet arī ne tik ļoti. Lejupceļa beigās esmu skrējis tieši vienu stundu un šajā laikā pieveicis 12.85 km, tā neko vidējais ātrums sasniegts. Iedomājos, ka pirmie skrējēji jau šobrīd finišē (bet vēlāk padomāju, ka īstenībā viņi jau finišējuši pirms kādām 6 minūtēm, ja startējuši līdz ar starta signālu).. Nereāli!

Pirmais piekusums pašam beidzot iestājas pēc kādiem 15 km, bet kājas piekusumu sajūt pēc 16. kilometra. Ātrums arī nemanot ir nokrities, bet to var pamanīt tikai, ieskatoties mērījumos. Pašam neliekas, ka skrienu lēnāk, arī apkārtējos it kā apdzenu tāpat kā visu laiku (arī viņiem laikam jau ātrums mazinās), bet, uzmetot aci kreisās rokas uzpariktei, secinu, ka ātrums jau ir samazinājies zem 12 km/h jeb 5 min/km. Nedaudz paātrinos, lai dabūtu atpakaļ vismaz 4:50 min/km, bet labāk kādus 4:40 – 4:45 min/km, bet pēc brīža tas pats atkārtojas – atkal secinu, ka ātrums ir nokrities. Un tā vairākas reizes. Kaut kur ap šo pašu laiku sāku just, ka kreisās kājas pēdas iekšpuse ir nedaudz noberzusies, bet tas sīkums, tāpēc jau tempu nemazināšu. Pēc 18. km skrienam garām vairākām fotogrāfu rindām, kas cenšas iemūžināt katru skrējēju, lai pēc tam varētu tirgot bildes. Uz šo brīdi cenšos izskatīties puslīdz normāli :) Vēl jāskrien tikai 3 km, tā kā būtu īstais laiks palielināt tempu. Tā arī daru, un pēdējos pāris kilometrus laikam skrienu vidēji ar 4:40 min/km. Novēroju, ka arī citi sākuši skriet ātrāk, tik daudzus vairs neapdzenu, bet mani varbūt pat apdzen vairāki. Lai gan vispār grūti novērtēt, jo visa veida apdzīšanas manevri vēl joprojām notiek praktiski nepārtraukti.

Pēdējais kilometrs, iespējams, ir visgrūtākais, lai arī nevarētu teikt, ka pārāk grūts. Gribas pēc iespējas ātrāk finišēt, ar pēc iespējas labāku rezultātu, bet spēku īsti vairs nav, sāpes kājā arī tā kā palielinājušās. Un jau 21 km atzīme, pēc tam jau Garmin rāda 21.1 km, bet tas jau visai ievērojami pārsniedz atzīmes trasē.. Pēdējā taisnē pamanu trases malā savas atbalstītājas, kuras kliedz, fotografē un filmē. Un finišs – Garmin rāda 21.38 km (tātad par ~280 metriem vairāk nekā vajadzētu būt), bet laiks – 1:41:33. Vienkārši fantastisks rezultāts, jauns personīgais rekords, kas ir par 2 minūtēm un 36 sekundēm labāks nekā mans iepriekšējais labākais sasniegums Cīrihē. Vislielākais prieks par to, ka kāja ir izturējusi šo slodzi, jo, pēc finiša pārejot soļos, jau jūtu, ka sāpe tomēr ir un diez vai tā ar laiku mazināsies. Iespējams, pozitīvu efektu ir devušas `Stop cramp` tabletes, par kuru ieteikšanu jāsaka paldies VSK Noskrien kluba biedram Aivaram. Jebkurā gadījumā – ir sajūta, ka esmu darījis visu maksimāli iespējamo pēc iespējas labāka rezultāta sasniegšanai. Un par to prieks!

Pēc finiša prieks par medaļu

Pēc finiša prieks par medaļu

Pēc finiša vēl neliela mīņāšanās, lēna virzīšanās uz priekšu pa iežogoto finiša koridori, čipu atdošana, medaļas saņemšana un uzkodas koridora beigās. Saēdos ābolus, pāris banānus, cukura graudu, pāris rozīnes cukurā, paņemu pāris Vittel mazās pudelītes un Powerade sporta dzērienu un dodos ārā no koridora pieņemt apsveikumus no līdzjutējām. Visai ātri atkal jūtu, ka laiks tomēr nav nekāds siltais, dabūnu atpakaļ savu džemperi un vējjaku un pēc nelielas foto sesijas dodamies uz pils iekšpagalmu kaut ko nedaudz iekost no līdzpaņemtās pārtikas – šokolādes, augļiem, dzēriena. Pārvelku arī sausas drēbes un pēc neilga brīža jūtos atkal gana atguvis spēkus. To gan nevar teikt par manu labo kāju – pieceļoties no beņķa, tiek secināts, ka kaut kas ar to nav labi, pārvietošanās ir kļuvusi ļoti apgrūtinoša. Tā nu aizkliboju līdz metro stacijai.

Starp citu, uzreiz pēc finiša, turpinot iet uz priekšu pa finiša koridoru, iedomājos, kas būtu, ja būtu nedaudz vairāk cilvēki vēl finišējuši kopā ar mani. Vai nevarētu būt tā, ka koridorā kļūst par maz vietas, jo visi tā lēnām soļo? Varbūt skrējēji nemaz nevarētu normāli tad vairs finišēt.. Bet gan jau organizatori ir šādas lietas pietiekoši pārdomājuši.. Tomēr vēlāk izlasīju, ka tieši tas arī esot noticis ar tiem, kas finišējuši robežās no 1h50min līdz 2h20min – esot bijis baigais bars un neesot varējuši tikt līdz finišam, bet esot bijuši spiesti apstāties jau ātrāk. Esot tur mīņājušies un protestējuši, lamājušies un prasījuši atpakaļ naudu. Organizatori atvainojušies, bet nu vairs jau neko nevar izdarīt. Tas tiešām varētu būt visai traģiski – Tu noskriet labā tempā 21 km un simts metrus pirms finiša esi spiests visu pakāst.. Njā, un šis bardaks sācies jau dažas minūtes pēc mana finiša..

Daži fakti skaitļos:
– oficiālais laiks: 1:47:29
– čipa laiks: 1:41:33 (diemžēl tikai pēc paša fiksācijas)
– pirmie 5 km: 23:58
– pirmie 10 km: 47:38
– pirmie 15 km: 1:11:55
– vieta: 5763 (pēc oficiālā laika)
– vieta manā vecuma grupā: 3425 (pēc oficiālā laika)
– reģistrējušies: 27000
– startējuši: 22653
– finišējuši: 22032 (vīrieši: 16781, sievietes: 5251)
– finišējuši manā vecuma grupā: 9524
– uzvarētāja laiks: 1:01:26

Skrējiena maršruts, ko piefiksējis mans Garmin, aplūkojams šeit!

Pirmdiena, 8. marts

Mājās došanās diena. Ar nelieliem starpgadījumiem tomēr paspējam laikus no hosteļa nokļūt Šarla de Golla lidostā. Tiek atrasts īstais termināls, tad ceļš uz to un drīz vien jau esam lidmašīnā, drīz vien atpakaļ Rīgā pie lielajiem sniegiem un ar to arī mūsu ceļojums ir beidzies. Bija interesanti, daudz jaunu iespaidu, vislielākais prieks par veiksmīgi noskrieto pusmaratonu, kā arī ļoti patika vakariņas pie vietējiem. Nākamais pusmaratons tiek plānots Rīgā – pavisam noteikti pusīti skriešu Nordea Rīgas maratonā 23. maijā, bet, iespējams, varētu piedalīties arī Mežaparka pusmaratonā jau 27. martā. Redzēs, kā būs ar kāju, tagad atkal tā jūtas jau tīri normāli, lai arī vakar vakarā un šorīt no rīta vēl pārvietoties nebija īsti iespējams :)

P.S. Parīzes pusmaratona organizācija šogad nebija pārāk veiksmīga – daudziem dalībniekiem pūļa dēļ nebija iespējams normāli finišēt. Priecājos, ka es nebiju viņu starpā. Taču izrādās, ka arī es tomēr esmu cietis, tiesa – citādā veidā. Ja sākumā daudz neraizējos par to, ka šī pusmaratona mājas lapā man oficiālais finiša rezultāts sakrīt ar reālo čipa laiku (problēma ir, gan jau tā tiek risināta, gan jau parādīsies arī reālie laiki), tad nu viss ir skaidrs – pēc manas sarakstes ar organizatoriem ir atklājies, ka mans čipa laiks nevar tikt aprēķināts tādēļ, ka mans čips neesot fiksēts, šķērsojot starta līniju.. Kaut kāds sviests! Nav jau tā, ka es būtu piebiedrojies skrējienam kaut kur no malas pēc starta taisnes, gāju vienā lielā barā kopā ar visiem. Visi čipi, kā izrādās, nav piefiksēti.. Nezināmu iemeslu dēļ.. Tā nu mans rezultāts nekur oficiāli nav apstiprināts un gan Parīzes pusmaratona lapā, gan skriesim.lv lapā visu laiku tagad rēgosies mans švakais rezultāts 1:47:29 (1:41:33 vietā) un jebkurš varēs `pārliecināties`, ka esmu noskrējis daudz sliktāk kā Cīrihē :( Ehz!

P.P.S. Lielākas intereses gadījumā par manu Parīzes ceļojumu iesaku vērsties manā emuārā.

3 komentāri rakstam Parīzes pusmaratons 2010 – trešā labā lieta

  • Krishjohn

    Secinājums: Jāskrien uz to uzvarētāja laiku – 1:01:26, tad ar laikiem viss ir kartībā :) Apsveicu ar jaunu personisko rekordu!

  • archa777

    uuu kaa gribetos taada barinjaa paskriet… :)un par rezuultaatu,galvenais,ka pats zini cik aatri noskreji un Tev veel ir iespeeja labot sho laiku Riigas maratonaa,kaa kaaja tagad juutaas?

  • Kāja tad labāk, tad slikāt atkal jūtas, bet vispār ārsts man ieteica tagad kādas 2-3 nedēļas vispār neskriet, tā vietā varu pabraukties ar velo vai padarīt ko citu. Tā laikam tad arī darīšu. Šonedēļ jau praktiski vairs neesmu skrējis, rīt mēģinās vēl Mežaparkā uzskriet piecīti, bet tas arī viss. Ceru, ka pa divām nedēļām atlabšu un varēšu normāli startēt Stipro skrējienā, bet pēc tam atsākt normālus pusmaratona treniņus, lai vēl līdz Rīgas maratonam satrenētos uz 100 minūtēm. Nu, manīs, kā sanāks.

Komentēt

  

  

  

Pievienotais komentārs var uzreiz neparādīties. Nevajag dubultā.