Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Siguldas tests: vai ir iespējams progresēt regresējot?

Par progresu un regresu.

Skriešanā progresu novērot savā ziņā ir ļoti vienkārši. Ja spēju noskriet kādu distanci ātrāk, nekā jebkad iepriekš, tātad oficiāli esmu progresējis šajā distancē! Ja es nespēju tik ātri noskriet, tad oficiāli tomēr neesmu pierādījis, ka esmu progresējis. Protams, elites līmenī bieži vien notiek arī taktiskās cīņas, kad distances sākums tiek skriets ļoti lēni, bet tas jau ir cits stāsts. Tad vēl ir dažādas ekvivalences tabulas, piemēram, iaaf, Jack Daniels’ VDOT, McMillan, Hansons, Runworks, utt, kas salīdzina dažādās distancēs uzrādītos rezultātus pēc to augstvērtīguma. Tātad, ja man distancē ar garumu X ir visaugstvērtīgākais rezultāts, un es to pārspēju, tad tas jau ir absolūtais progress.

Tagad atgriežamies pie manis. Man pēc visām ekvivalences tabulām pusmaratonā iznāk viskrutākais rezultāts: 1:17:19. Izvirzītais mērķis: noskriet atrāk. Izvēlētie mači: Siguldas pusmaratons. Datums: 07.10.2017.

Kāpēc es esmu iedomājies, ka esmu regresējis? Dažādas sīkas veselības ķibeles vai vienkārši nepilnības traucē trenēties tik bieži, kā gribētos. Dažbrīd arī treniņos vienkārši nekas nesanāk, lai kā es arī pēc vislabākās sirdsapziņas necenstos. Regresu apliecina arī spliti intervālu treniņos stadionā, Siguldas serpentīnā. Pirms gada skrējās ātrāk. Bet te nu ir neliela viltībiņa. Šogad Siguldā trase ir uztaisīta daudz vienkāršāka nekā iepriekšējos gados. Nav neviena kāpuma, tā ir arī platāka, taisnāka bez asiem pagriezieniem, kartē nav neviena 180 grādu pagrieziena. Lielāko daļu trases skriešana notiek pa svaigi ieklātu asfaltu. Visi priekšnoteikumi, lai izspiestu PB pat ar manu ne pārāk labo sportisko formu.

Sacensību kalendārs.

Pirms pāreju pie skrējiena apraksta, atļaušos pačīkstēt par sacensību kalendāru. Pēdējie mači man bija 2 mēnešus iepriekš, kad skrēju… 800m. Vēl nedēļu iepriekš bija 3000m ar pilnīgi bezcerīgu pēdējo vietu. Varētu likties, ka sacensību kalendārs ir ļoti piesātināts. Bet problēma tā, ka es savu anatomisko defektu dēļ neriskēju skriet taku skrējienus. Un ja vēl izsvītro laukā mačus, kur distance īsāka par pusmaratonu un kur trase nav sertificēta, tad vispār vairs gandrīz nekas pāri nepaliek. Gandrīz vai labākais variants: pavadīt gandrīz 5h ceļā, lai noskrietu LČ 10km. Agrākos laikos šis čempis notika tepat Mežaparkā ar daudz lielāku konkurenci.

Treniņi.

Tad nu 2 mēnešus pavadīju treniņrežīmā. No vienas puses tā pat ir vieglāk gatavoties, ja pa vidu kaut kur nav jāiespiež citi mači. Mēģinu trenēties gudri, respektējot šā brīža organisma ierobežojumus. Jauninājums: jau tā reti pa asfaltu skrienu, bet šoreiz var teikt ka vispār pa cieto segumu neskrēju, lai būtu mazāks trieciens uz pēdām, locītavām, utt. Kilometrāža liela nebija: ap 40km nedēļā. Toties gandrīz katru dienu vēl papildus daudz visādi fiziskie vingrinājumi, arī cross-training, joga, elpošanas vingrinājumi… Par kvalitāti liecina kaut vai pirmspēdējā nedēļa, kurā no aptuveni 41.5 noskrietajiem km 30 bija tā saucamie trenējošie kilometri, kas tika skrieti 95-105% no pusmaratona tempa. Tātad attiecība ap 75%, kamēr dažam labam tā ir 0-10%… Vēl jāpiebilst, ka, neskrienot mačos 2 mēnešus, par motivācijas trūkumu un sevis pasaudzēšanu sacensībās nav jāuztraucas. Dažam labam gan piesātinatā kalendāra dēļ baterijas jau bija manāmi nosēdušās…

Beidzamās dienas pirms pusmaratona izvērtās satraucošas. It kā centos ievērot piesardzību. Pa veikaliem, kur dažādas baktērijas pa gaisu klejo, pārāk neblandījos. Tiem, kas ļoti gribēja man paspiest roku, laipni atteicu sanitāru iemeslu dēļ. Tomēr, kad bija palikušas 3 dienas pirms mačiem, pamostoties sapratu, ka pārāk labi nejūtos. Tāda pirmsapaukstēšanās sajūta. Tad nu daudz taisīju Wim Hof elpošanas vingrinājumus, kā arī daudz dzēru ūdeni, lai to nelāgo bacili dabūtu laukā. Nostrādāja! Pasākuma dienā jutos ļoti labi.

Siguldas pusmaratons.

Tad nu man ir izdevies nonākt līdz starta dienai. Pirmkārt, patīkami, ka starts 10:00. Stundu vēlāk kā pirms gada. Dabūju labi izgulēties. Otrkārt, šī pusmaratona burvība bija tā, ka visa reģistrēšanās un ģērbšanās notika iekšā. Arī iesildoties nebija nemaz pa āru jāskrien. Šai gadījumā tas bija īpaši būtiski lietus dēļ. Vēl viena lieta. Salīdzinājumam. Pagājušajā gadā, kad starta laukums bija pie panorāmas rata, pārģērbšanās telts bija aizpūsta gandrīz vai līdz pašai Gaujai. Tad nu toreiz nācās pārģērbties ārā, kad tikai daži grādi virs 0°C. Nav vienkārši tādos apstākļos uzsilt pirms starta.

Esmu jau pavirzījies pavisam tuvu līdz pašam skrējienam. Mani ļoti iepriecināja lietus. Statistika nemelo. No maniem 4 patiešām lietainajiem un slapjajiem mačiem PB labots 3 reizes. Vienreiz, kad lietus vietā uznāca kārtīga krusa, arī jauns PB! Haha! Vienīgā reize, kad man nekas nesanāca, bija nelaimīgajos Ozolniekos, kur es apmaldījos. It kā pēc teorijas skaitās, ka slapjā segumā saķere mazāka. Bet praksē es to kaut kā neizjūtu. Toties man ļoti viegli ir elpot. Svaigs gaiss. To, ka lietus nav šķērslis arī jaudīgākiem skrējējiem, apliecina kaut vai 1.v. labotais PB.

Iepriekšējā rindkopā tomēr vēl netiku līdz pašam skrējienam. Šajā gan būs! Tātad mana stratēģija bija uzspiest pa hronometra pogu pēc katra apļa, lai skaita pa jaunu. Orgi katrā aplī vēl bija uzstellējuši arī pirmo 3km atzīmes. Pie tām es vienkārši sekoju līdzi, lai temps nekristos. Pirmo 2km atzīmes bija uzliktas ļoti precīzi. 3.km atzīme gan bija pilnīgi šķībi (kādas 20s tuvāk pie mana tempa), bet tas nebija tik svarīgi. Galvenais bija nākamajos apļos salīdzināt ar iepriekšējos apļos redzēto.

1. aplis. Skrējiens sākās bez aizķeršanās. Lietus pieņēmās spēkā, kas mani priecēja. Kad skrējēji izretojās, centos skriet pa ceļa pašu vidu, kur bija pacēlums, un ūdens bija mazāk. Pēc kāda laiciņa iesēdos astē Mārtiņam A. un Petram P. Uz šo vīru aizmugurēm dabūju skatīties aptuveni pusdistanci. Neliels pārsteigums bija 1. apļa beigās, kur izrādījās, ka bija jāskrien 180 grādu pagrieziens. Kartē tas nebija norādīts! Neko darīt. 1. aplis pieveikts 18:57. Tātad iet uz 1:15:48 pēc 4 apļiem. Bet galvenā intriga bija tā, cik ilgi jāskrien beidzamais finiša posms. Orgi mājaslapā ielika tikai attēlu, nevis, piemēram, arī google maps uzzīmētu karti, tāpēc bija grūti saprast.

Tas bārdainis priekšā: Mārtiņš A. Tas plikpauris aiz viņa: Petras P

Tas bārdainis priekšā: Mārtiņš A. Tas plikpauris aiz viņa: Petras P

2. aplī turpinu skatīties uz abu veterānu pakaļām. Jūtu, ka viens puisis aiz muguras ļoti skaļi tuvojas. Apavi šim klab kā tādam zaldātam: pat skaļāk nekā man! Tas izrādās Artūrs C. Šis paskrien garām un paķer līdzi arī abus veterānus. Es pēc km atzīmēm saprotu, ka temps sācis drusku kristies. Mēģinu neatslābt. Galu galā 2. aplis noskriets 19:05. 8s lēnāk kā pirmais.

3. aplī paskrienu garām Mārtiņam A. Vēl pēc kāda laiciņa arī Petras P. ir noķerts un apdzīts. Sāku tuvoties Artūram C.! Drīz noķeršu. Varbūt. Kaut kur vēl fonā patrāpās Reinis Tops, kurš izdomājis 2., 3. apli skriet 1min lēnāk kā pirmo. Šim atkal mači kaut kādā tur mistiskā treniņrežīmā. Tātad 3. aplis 18:55. 10s ātrāk kā iepriekšējais aplis un mans dienas labākais apļa laiks. Labs restarts sanācis.

4. aplī jūtu, ka nav vairs īsti labi. Ikru muskuļi pamatīgi piedzīti, labajai kājai aizmugurējo augšstilba muskuli jūtu. Smagi paliek! 1.km tikai 3:47. 10s lēnāk, kā iepriekšējā aplī. Mēģinu saņemties, bet pie 3.km atzīmes esmu jau pazaudējis vismaz 20s, ja salīdzina ar iepiekšējo apli. Jūtu, ka kāds man aiz muguras sāk tuvoties. Galvu negrozu, bet drīz vien man paskrien garām Tops. Tizlums! Mēģinu turēties aiz muguras un daudz neatpalikt. Ikri čupā, kaut kā tur mēģinu cīnīties un tirināties. 4. aplis 19:18min. 23s lēnāk kā iepriekšējais. Nu labi vēl, ka tā.

Kopā 4 apļi 1:16:13. Man palikušas vairs tikai 1:05min! Ilgāk vairs nedrīkst. Cīnos. Ieskrienu stadionā. Finišs! Nospiežu hronometra pogu. 1:17:14! Kaut kādā mistiskā veidā tomer izmocīju PB par 5s. Drusku cūcene. Paveicās. Vismaz kaut kāds solis uz priekšu.

Beidzamās atziņas.

Laimīgā Sigulda. No saviem 12 pusmaratoniem 4 esmu skrējis Siguldā. Visās reizēs PB! Atgriezīšos te vēlreiz.

Atpalicēji? Jā, tos es kaut kā šoreiz īpaši nepieminēju. Trase bija patiešām ļoti labi uztaisīta. Lielākoties plata, ar labu caurlaidību, kā arī nebija S veida līkumu, līdz ar to lielākā daļa skrēja taisni. Bija viegli apdzīt. Šoreiz atpalicējus izmantoju kā savu priekšrocību, jo bija motivācija neatslābt, pēc iespējas ātrāk apdzīt to grupiņu un tad tos nākošos utt.

Par nestandarta apļa laikiem. Man sanāca 18:57+19:05+18:55+19:18. Šādi man ir pirmo reizi. Visbiežāk ir vai nu katrs nākamais aplis lēnāks vai tieši otrādi: ar katru apli kāpinu tempu. Šoreiz sanāca pavisam ačgārni. 3. aplis, kad jau ir daudz atpalicēju, visātrākais. 2. aplis, kad trase vistukšākā un nav mīcīšanās startā, lēnāks gan par 1., gan par 3. apli. Tiešām dīvaini sanāca.

Želeja. Nu jā. Veltīgi paķēru līdzi. Tā arī visu skrējiena laiku pamesta palika manā bikšu kabatā. Nekas. Satikšu OreMani, varbūt viņam uzdāvināšu. Puisim pavisam drīz būs dzimšanas diena.

Noberztie krūšu gali. Iepriekš smīkņāju par citiem, kuriem šī problēma, bet šoreiz pats uz šito iekritu. Vaina bija tajā, ka lietus dēļ tas krekls man bija pielipis pie miesas un berza kā tāds smilšpapīrs. Lai kādas tur arī nebūtu tās īpašības sporta krekliem, bet, ja viss ir galīgi slapjš, tad starp parasto kokvilnu un šo te supermateriālu lielas atšķirības vairs nav. Vajadzēja nopirkt speciālos magnētiņus, lai numuru var piespraust pie šortiem un lai varētu skriet bez krekla. Nolikumā nav teikts, ka tā nedrīkstētu. Liela jēga no slapjas lupatas, kas piesūkusies pie ādas, nebija. Tikai traucēklis.

Kur gan vēl, ja ne mājās.

Pirms.

Gads riņķī un atkal pienāca mūsu zemītes lielākais skriešanas pasākums. Par to, ka skriešu, šaubu nebija. Tikai vēl pērnā gadā piesakoties nevarēju izdomāt, skriet to pusīti vai tikai desmitnieku. Tad, paskaitot laiku no Madeiras (janvāra beigās) līdz Lattelecomam, bija diezgan ilgs laiciņš, lai atpūstos un neiespringtu, gan lai pienācīgi sagatavotos. Mūsu pašu trase un pārsvarā arī laika apstākļi ir ļoti piemēroti, lai izskrietu personisko. Skriešu to pašu divdesmitvieninieku.

Aprīļa otrajā pusē tika izveidots man treniņa grafiks, pie kā arī veiksmīgi pieturējos. Neizlaižot futbolu, pat sanāca uzskriet pa 3-4 reizēm nedēļā līdz pat pašām sacīkstēm, kas man jau ir progress. Ja ierēķina futbolu, kā papildus treniņu skrējienam, tad jaudīgākā sagatavošanās, kāda man jelkad bijusi. Šoreiz kā papildus elementu draudzene ierosināja pamēģināt speciālu diētu, ko skrējēji ieturot pēdējā nedēļā pirms starta. Vienkārši sastrukturizēti produkti, ko drīkst/nedrīkst ēst konkrētās dienās. Tā kā mērķis bija izskriet atkal personisko, tobiš – paskriet zem 1:25 h (personīgais 1:25:21 sasniegts Madeirā), tad nu arī mēģināju. Trakākais bija tas, ka otrajā diētas dienā man futene jāspēlē (ne treniņš, bet spēle 90 min). Vot, tad gan bija dīvaina sajūta, it kā kājās spēks ir, bet “iekšās” nav. Tāda iztukšotības sajūta. Treneris gan minēja, ka skrēju tik un tā vairāk kā pārējie spēles laikā. Labi, ka pretinieki nebija tik stipri un sanāca uzvarēt 6:1 pat vienu goliņu iesitu, he he. Dienu pirms starta man patīk tomēr kājas izlocīt kaut ar vieglu 20 min skrējienu, bet, ņemot vērā, ka visu nedēļu kaut ko biju trenējies – futbols vai skriešana, tad izlēmu tomēr atpūsties. Svētdienas rītā, apēdis 3 banān/medus maizes un 1 kārumu, dodos uz krastmalu. Par organizētību un visu tur notiekošo vairs jau neko jaunu neuzrakstīšu, tāpēc ejam tālāk. Vienīgā lieta, ka Bitei šogad bija sava telts, kas atviegloja visu mantu nolikšanu/savākšanu. Tas bija cool! 40 min pirms starta kārtīgi iesildos, izlemju, ka termo vilkšu nost, jo saules staros tīri silts bija arī jau astoņos no rīta. Ja pirms likās vēl tāds nesvaigums, tad pēc iesildīšanās jau sajūta, ka pilnībā adekvāti gotovs! Atstāju mantas, apēdu vienu SIS Go Isotonic želeju starta mundrumam, vienu paņemu līdzi trasē un trešo iedodu draudzenei. Sarunājam punktu, kur man to trasē nodos. Pa bučai un uz startu prom caur cisu cisu.

Skrējiens.

Ielienu koridorā, bišķi palaužos uz priekšu, bet baigi gan nestumdos garām. Ja Madeirā skrēju vidēji km pa 4:00-4:01, tad šeit cerēju/plānoju vidējo dabūt pa 3:55 min/km. Tas izpaustos, ka sākumā pa 3:50 skrietu un beigās līdz 4:00 nokristu, un vidēji sanāktu. Pirmais km jau parasti diezgan jestrs sanāk uz emocijām, bet jārēķinās arī ar daudzajiem cilvēkiem un lavierēšanu visu laiku pa labi, pa kreisi. Pirmais pa 3:56 min/km, domāju, ka būs ātrāk. Turpinu. Otrais km jau brīvākā trasē un īsti nepiepūloties, skatos jau pa 3:46 min/km. Trešajā kaut ko pahaltūrēju (lai gan nezinu kur) un 3:55 min/km. Jebkurā gadījumā turos savā plānotajā vidējā tempā. Ceturtā km vidū pamanu pa priekšu skrienošo mūsu pašu top maratonisti Anitu Kažemāku, kura ielenkta čaļu bariņā. Nodomāju, ja 3 km esmu iepanācis, tad jātur līdzi, cik nu varēšu. Jo viņi skrēja pēc manām sajūtām ļoti pieņemamā tempā uz to brīdi. Ap 3:50 min/km. Nodomāju, ka tad arī nebūs pašam tik ļoti jāzīlē par tempu, tā noturēšanu, skriešanu ātrāk vai lēnāk. Tā nu iekārtojos bariņā. Ceturtais un piektais jau nedaudz ātrāks – 3:50 un 3:49 min/km un sajūtas labas. Lai gan zināju, ja paliks grūtāk, tad pēc desmitā km aptuveni. Sestais un septītais jau pa Ķīpsalu, un man patīk tas posms, jo pirmkārt reti tur ir būts un otrkārt, pagriežoties atpakaļceļā uz Vanšu tilta pusi, redzi cik daudz Tev skrējēju aiz muguras. Sestais – 3:54, septītais – 3:56 min/km. Vai tas dēļ pagriezieniem, vai dēļ kā cita, bet mazliet nokrita temps, bet, ja godīgi, tad visu trasi tā mums viņš staigāja, un es jau arī īsti neiespringu, jo tāpat vidējais man turējās zem plānotā pat.

Ķīpsalā, ja nemaldos, bijām palikuši kādi 3-4 tajā bariņā un sākām ik pa laikam kādu panākt un apdzīt. Tad arī sapratu, ka Reinis Tops (diezgan adekvāts mūsu pašu maratonists) ir tempa turētājs Anitai. Reinis arī apraksta savu skrējienu diezgan sīki un smalki šeit. Skrējēju vidū daudziem nepatīk, ka uz viņu rēķinu paratizē. Skrien aizvējā, tempu nepalīdz turēt, vēl uzmin uz kājas, skaļi elpo utt. Tad arī nolēmu, ja reiz Reinis tur ir, lai Anitai turētu tempu, tad man tur kaut ko līst priekšā nebija vajadzības, un skrēju viņu tempā lieki netraucējot, lai gan pašsajūtas ļāva arī vairāk pastrādāt. Vēl viena lieta, ko šoreiz pamainīju, katrā dzeršanas punktā tomēr kaut mutīti paņēmu padzerties. Astotais turpat pa 3:52 min/km, bet devītajā bija neliels uzskrējiens, lai tiktu uz Vanšu tiltu un arī viens 180 grādu pagrieziens līdz ar to 4:01, kas ir arī mans lēnākais km šajā pusmaratonā. Pirms starta izplānoju līdzi nesto želeju apēst tieši pēc 9. km, jo domāju, ka pēc desmitā varētu sāk palikt grūtāk turēt tempu, un vajadzīgs kāds grūdiens. Nu ko – pusdienlaiks! Tīri smeķīga tā želeja, psiholoģiski uzreiz iedod iekšā, bet fiziski? gan jau arī. Tagad brīvas rokas, un skriešana arī vieglāka, pretēji Reinim, kuram rokās, likās, bija kādas miljons želejas. Domāju, kā viņas neizbesī, visu laiku turot rokā.

Aaa, un vispār es ne Anitu, ne to Reini personiski nepazīstu, tikai cik redzēti un dzirdēti. Tā kā lielāko daļu skrējām kopā, bieži šos sanāk pieminēt. Vēl viena lieta, skrienot blakus kādam slavenam vai zināmam skrējējam, ir tā, ka nemitīgi citi cilvēki (skrējēji, skatītāji) viņu atbalsta un uzmundrina. Tā tas bija Liepājā ar baskāju Edgaru un tā tas bija šeit ar Anitu un Reini. Tas kaut kā arī man pašam dod enerģiju, tāpēc tikai priecājos par to. Desmitais un vienpadsmitais km ir uzskriešana Vanšu tiltā un noskriešana no tā, un tur ļaudis gar malām sastājuši aktīvi atbalsta skrējējus, tas arī dod spēku mūsu trijotnei, un tie paiet nedaudz ātrākā zīmē attiecīgi 3:48 un 3:43 min/km. Reinis ik pa laikam speciāli uzkurina publiku, lai tik Anitai vieglāk skrietos. Noskrējienā no Vanšu tilta biju tik ātrs, ka draudzene nemaz mani nepamanīja, he, he.

Ieskrienot Rīgas centrā (centru mēs saprotam ar Vecrīgas maķīša atrašanās vietu), lai gan daudz cilvēku, Brīvības pieminekļa tautu meitas un dēli, temps atkal nokrītas līdz 3:53 un 3:59 min/km. Ap trīspadsmito km arī noķeram bariņu, kas laikam bija Anitas un Reiņa komandas biedri (pirmā sieviete pusmaratonā, viņas tempa turētāji un citi komandas biedri). Tempa turētājiem tur sākās čatiņš savā starpā, kamēr dāmas par sarunām i nedomāja. Visu četrpadsmito noskrienam bariņā pa 3:50 min/km. Vēl viens svarīgs posms priekšā, jo pēc 14. km sarunāts, ka draudzene iedod želeju, ko plānojis ēst pēc 15. km, lai pēdējiem km pietiek jaudas. Šeit sadarbība sita augstu vilni, visi bija savās vietās un tiku pie savas SIS+ double caffeine želejas. Līdz piecpadsmitajam km jau pusmaratona līdere bija iepalikusi ar savu kompāniju un mēs turpinām trijatā, bet kaut kur uzrodas vēl 2 citi līdzskrējēji. 15 km pa 3:54 min/km, apēdu savu želeju, ui bija mazs pārsteigums, ka tā espresso garša tik jaudīga būs, bet nu neko – visu apēdu pa tīro. Īsi pēc tam pat Anita piedāvā savu neizdzerto želejdzērienu (jauks skrējēj žests), tā kā tikko savu biju apēdis, tad nu nācās atteikt. Temps mazliet nokrītas – 16. km uz 3:57, 17. km uz 3:59 min/km, bet nu jāsaka godīgi, ka bija iekšā arī skriet ātrāk, bet turpināju paļauties uz abu top skrējēju uzturēto tempu. Kā arī to garo taisni uz Mola pusi vienmēr atceros arī diezgan besīgu pašsajūtu skrienot. Iepriekšējos divos Rīgas pusmaratonos kājas jau ļenganas bija un ar nepacietību gaidīju pagriezienu atpakaļ, bet ne šoreiz. Biju gatavs! 18. km beigās pusmaratonistiem pagrieziens atpakaļ, bet maratonisti turpina vēl nedaudz uz priekšu. Tā nu es pasakos paldies par tempu turēšanu abiem un ar spēka pilnu sirdi griežos atpakaļceļā. Saprotu, ka nav ko saudzēties, tempu neviens cits nediktē, un palikuši pēdējie nedaudz virs 3 km, sāku kāpināt tempu.

Jāsaka, ka nevienā līdz šīm skrietā pusmaratonā pēdējos km nebiju spējīgs kāpināt tempu, bet šeit jauda bija gan. 18. km pa 3:55, 19. km pa 3:44, 20. pa 3:43 (kas arī ir ātrākais km šajā skrējienā) un 21. km pa 3:46 min/km. Interesanti, ka pulss tā arī nesasniedza nemaz 170 sitienus, kas parasti notiek jau tajos ātrākos distances km. Hmmm… Pēdējos metrus vēl uzskrienu sprintiņu (kas priekš manis arī ir jaunums) un apdzenu vēl kādus, vienu pat uz finiša līnijas. Žēl, ka nav video. Galu galā rezultāts ļoti iepriecinošs – 1:22:12 un vidēji km 3:53 min (lai gan mans Polārs rāda 3:51 min/km). Atkal personīgais. Šitā jau pierast pie tā var. Labots Madeiras rezultāts par nedaudz vairāk kā 3 minūtēm! Pēc finiša pa taisno aizskrienu uz masāžas telti, lai iztiktu bez liekas gaidīšanas. Tiku uzreiz pie jaunām meitām, bet šīm vēl krampis pirkstos nav atstrādāts. Paglaudīja manas sasvīdušās kājas, un īsti jēgas nav… nu varbūt tuč tuč tomēr bija. Pirmo reizi iemēģināju dušas, biju patīkami pārsteigts tādas zolīdas, tīras, ar lielām dušlakām un ērtas. Cepuri nost. Tad jau arī aliņi ir pelnījuši tikt manā vēderā. Priekā, saku viņiem!

Kopumā varu teikt, ka diezgan motivējošs skrējiens sanāca. Trasē īsti nevienā brīdī nepalika smagi, un visu laiku bija sajūta, ja vajadzētu, varētu pielikt. Tikai šādi ātrumi man vēl nebija piedzīvoti, tad vienkārši neforsēju un gaidīju, kas notiks trases beigās. Kā izrādījās, nekas nenotika, un jauda bija vēl. Vai tie bija specifiskāki skrējieni gatavojoties, ko skrēju, vai tā skrējēju diēta, vai futbola sezonas sākums, vai želejas, vai padzeršanās katrā pieturā, kārtīga iesildīšanās (ar ko agrāk grēkoju), vai kaut kas cits, bet kopumā rezultātu tas deva. Un recepte priekšdienām sagatavota! Sapratu, ka nav labāka gandarījuma tajā brīdī, kad skrien it kā savā sacensību tempā (pat nedaudz virs) un beigās Tev nevis jātur temps un jālūdz, lai ātrāk pienāk finišs, bet vēl ir jauda likt klāt. Riktīgs kaifs!

Finišs.

Oficiālais laiks 1:22:25, Reālais laiks 1:22:12

Tiem kuriem interesē parakt vēl, tad šeit katrs km un tā laiks, mans pulss, karte utt. 🙂

Tālāk.

Personīgais rokā (un ne tikai) un jāskatās uz priekšu! Tikai nu gan bišķi būs piespiedu pauze, bet turam pēdas pie zemes ļautiņi! 🙂

Rock'n'roll vai vismaz tamlīdzīgi

Rock’n’roll vai vismaz tamlīdzīgi


© Ar autora atļauju pārpublicēts no: http://pedaspiezemes.com/

 

Fixing up a car to drive in it again…

1

Šogad nekādi nespēju noformulēt sezonas atskaiti bloga formātā, tāpēc izveidoju atskaiti kā galeriju facebook. Lai iedvesmotu arī citus skrējējus izveidot rakstus par aizvadīto sezonu, Šefs palūdza pārpublicēt arī noskrien lapā.

Lasīt tālāk.

Manas dramatiskās sekundes desmitdaļas Siguldas pusmaratonā.

Nedaudz ievadam.

Siguldas posms jau pēc noklusējuma ir tas, kur es skrienu pusmaratonu. Pirmkārt, pati trase ir diezgan viegla, segums diezgan normāls. Otrkārt, nav no rīta, bet gan priekšpusdienā. Treškārt, tuvu Rīgai, nepilna stunda ceļā. Mani negatīvi ietekmē tālais ceļš līdz sacensību vietai. Ceturtkārt, notiek labā datumā: oktobra vidū. Šai laikā parasti nekāda karstuma nav, arī pārāk auksts nav (virs 0 °C vienmēr), sniegs oktobrī ir ļoti reta parādība. Savukārt, tieši aukstuma faktors ir tas, kāpēc skriet 5km distanci man ļoti nepatīk. Ja ir knapi virs 0 °C, tad sanāk saelpoties aukstu gaisu, man pie ļoti intensīvas elpošanas arī nepatīkams klepus var būt skrējiena beigās. Savukārt, pusmaratonā tomēr elpošana nav tik intensīva. Arī 4 vienādu apļu formāts ir ļoti parocīgs, jo tad ir ļoti viegli analizēt skrējienu, novērtēt, uz kādu rezultātu es eju. Visi apstākļi, lai sasniegtu personīgo rekordu.

Neskatoties uz visiem labajiem priekšnosacījumiem, Siguldā pēdējo reizi pusmaratonu skrēju pirms 4 gadiem. Traumu dēļ izlaidu iepriekšējos 3 gadus. Šogad sagatavošanās ciklā izdevās realizēt faktiski visu ieplānoto. Forma rudenī pakāpeniski gāja uz augšu. Laiki ātruma treniņos stadionā pakāpeniski gāja uz augšu. Daudz treniņos strādāju uz kvalitāti nevis kvantitāti. Priekšpēdējā nedēļā noskrēju pat vairāk kā 60km. Protams, ir tādi, kam tas nav nekas īpašs, bet pie mana līmeņa tas ir patiešām pieklājīgi, un tik daudz normālā intensitātē nebiju skrējis laikam jau 3 gadus. Protams, nav problēma pa nedēļu noskriet arī 120km, skrienot uz 6min/km, bet no tā jēgas maz. Pie tam līdz ar km pieaugumu ne tikai nezaudēju kvalitāti, bet pat to uzlaboju. Vienīgais, ko sanāca izlaist, bija ieplānotais treniņš Siguldas serpentīnceļā 3,5 nedēļas iepriekš (neplānoti personīgi iemesli). Arī no saaukstēšanās veiksmīgi izdevās šoruden izvairīties. Treniņos pat piekopu tādu taktiku, ka ņēmu līdzi dvieli, kur pēc katra ātruma intervāla slaucīju nost sviedrus. Reizēm pat liekas, ka septembrī pat svīstu vairāk nekā vasarā. Pēc laikiem treniņos sapratu, ka esmu gatavs skriet uz 1:17h. Zem 1:17h gan nu nekādi, tur vēl jāpaaugas. Ļaunākajā gadījumā vismaz ātrāk par personīgo rekordu 1:18:55. Bet nu viena lieta ir fiziskā gatavība, bet otra lieta ir to visu realizēt arī sacensībās.

Pēdējie sagatavošanās darbi.

Pēdējo ātruma treniņu izskrēju 4 dienas pirms sacensībām. Pēc tam vairs tikai vieglie skrējieni. Esmu sapratis, ka tā ir visoptimālāk. To, ka man nav nekādas jēgas skriet iepriekšējā dienā pirms sacensībām, esmu sapratis jau sen. Šoreiz atkal pamēģināju neskriet arī 2. dienu pirms sacensībām, lai iegūtu maksimālu svaigumu kājās. Tikai vieglas pāris km pastaigas, lai izkustinātu kājas. Iepriekšējās un arī vienīgajās 2 reizēs, kas esmu tā darījis, bija personīgais rekords, tā ka pagaidām šāda taktika dod 100% rezultātu. Arī ļoti daudz darīju, lai nebūtu sacensību laikā tulznas: visu laiku smērēju pēdas ar smēri, nopirku speciāli uz sacensības pavisam jaunus apavus, kas gan bija tieši tādi paši kā vecie, tikai nenodiluši.

Saldais ēdiens: pats skrējiens!

Startā pieklājīgi nelīdu pārāk tuvu priekšai, starta līniju šķērsoju pēc 5s. Likās, ka esmu nostājies atbilstoši savam ātrumam. Bet nu galu galā tomēr sanāca diezgan paliela mīcīšanās startā. Visi, kas finišēja ātrāk par mani, arī ātrāk šķērsoja starta līniju, kā arī vēl kādi 30 skrējēji, kas bija aiz manis, bija tuvāk starta līnijai. Vēl arī kaudze lēnāku 5/10km skrējēji. Te tev nu bija. Nākamreiz laikam būs jākļūst bezkaunīgākam, un jāmēģina startā nostāties kādā 3. rindā. Jāuzteic organizatori, ka šogad neļāva jaunākiem par 16 gadiem līst priekšā startā, kā tas bija pagājušo gadu.

1. aplis.

Pirmajā puskilometrā vairāk koncentrējos uz to, kā apdzīt priekšā esošos lēnākos skrējējus, nepatērējot pārāk daudz enerģijas. 1. km: 3:45min. Kopumā labs ritms. Mērķis bija noskriet kā kiborgam visu distanci pilnīgi vienmērīgi. 2. km: 3:39min. Ja noņem startā pazaudēto laiku, tad pat sanāk nedaudz lēnāk kā 1. km, bet kopumā liekas skrienams temps. Protams, kā jau parasti, nākas apdzīt vairākus skrējējus, kas hroniski vienmēr sāk daudz par ātru un ir sākumā man priekšā: vienalga, vai skrienu pusmaratonu vai 5 km. Priekšā 180 grādu pagrieziens. Biju jau mājās izstrādājis labāko taktiku, kā šo vietu izskriet. Veiksmīgi arī realizēju visas reizes. Tālāk ieraugu 3. km atzīmi. Domāju ieraudzīt laiku ap 11:00-11:10min. Ieraudzīju 11:30min. Brr! Nu murgs kaut kāds. Uzticība tām km atzīmēm zuda. 4. km atzīmi pat vairs neskatījos. Savukārt, 5. km atzīme bija gandrīz blakus 4,774. km atzīmei. Sapratu, ka uz tām atzīmēm paļauties galīgi nevar, un, lai neko nesarežģītu, piefiksēšu savu laiku tikai pēc katra apļa veikšanas. 1. aplis noskriets 19:23min. Tātad iet uz rezultātu 1:17:20 finišā.

2. aplis.

2. apļa sākumā noķeru grupiņu ar pāris skrējējiem. Vismaz vienu km skrienam kopā. Taisnajā gabalā redzu, ka ļoti tālu priekšā ir Guncha. Bet tālāk tukšums. Bet nekas nav mūžīgs. Viens skrējējs (kā izrādījās, tad no 10.55km distances) sāka atrauties. Es tomēr pārāk tālu centos neatpalikt, bet nu grupiņa pašķīda. Pie 4. km atzīmes apdzinu 1. atpalicēju. Bet kopumā 2. aplis man patika vislabāk no visiem: patukša trase, var skriet pa taisnākajām trajektorijām savā ritmā. 2. aplis 19:14min jeb 9s ātrāk par 1. apli. Matemātika vienkārša: noskriet distances otro daļu tāpat, sanāktu 1:17:14h. Jau sāku apsvērt iespēju izskriet zem 1:17h.

3. aplis.

Diemžēl 3. aplis manas ambīcijas piezemēja. Biju ieplānojis 3. apļa sākumā savu vienīgo želeju iebāzt mutē. Jutu, ka rokas īsti nav uzsilušas, pirkstus grūti pakustināt, kaut mugura jau nedaudz slapja, un pats jau tā kā nedaudz iesvīdis. Parasti sacensībās man cimdi nav vajadzīgi pat pie 0C, bet šoreiz kaut kā būtu noderējis… Tad nu ar to želeju nekā.

Pamazām jau sāku apdzīt dažus atpalicējus. Skrienot reversajā posmā mani pārņēma šausmas. Pretējā josla visa pilna ar skrējējiem, kuri man pēc laika būs jāapdzen. Skatos, līderis skrien gandrīz vai pa pretējo (tas ir, manējo) pusi, jo gluži vienkārši tai pusē konusiem viss ir aizņemts. Ātri vien pienāca tas brīdis, kad arī man nācās apdzīt kaudzi ar atpalicējiem. Ja pirms starta biju domājis, ka tas būs tāds izklaidējošs pasākums, lai neiemigtu, tad tagad vairs tā nelikās. Trase tik šaura: visi kā siļķes mucā. Man vēl noveicās, ka šaurajā posmā pie 180 grādu pagrieziena veiksmīgi pa ārmalu paskrēju kādam baram garām, bet daļai līderu tur nācās pamocīties, lai izslalomētu cauri pūlim, skatīt video. Bet nu citās vietās tik ļoti nepaveicās. Arī skrējiena ritms tādā veidā tika drusku pabojāts. Pareizāk sakot, dažbrīd īsti nejutu, cik ātri vai lēni es skrienu. Skrienot reversajā posmā atpakaļ, principā lielāko daļu noskrēju pa pretējo joslu, kas bija pilnīgi tukša. Bet tad, kad vajadzēja skriet caur parku, kur tikai knapi 2 saiet blakus, tad gan diez kas nebija… Kā vēlāk izanalizēju, tad kopā sanāca apdzīt ap 547 skrējējiem (aptuveni 327 pusmaratonisti, 187 Nike 10km un 33 Nike 5km), no kuriem liela daļa bija jāapdzen 3. aplī. Paralēli slalomējot caur pūļiem vēl mēģināju kaut kā želeju attaisīt vaļā. Ūdeni ne reizi nepadzēros, bet želeja gan prasījās. Galu galā kaut kā to iepakojumu ar muti attaisīju vaļā un enerģiju dabūju. Vienubrīd jau par konkurentiem biju galīgi piemirsis, bet tad pamanīju, ka man priekšā diezgan netālu ir viens skrējējs zilajā kreklā, kas gan ir mans konkurents nevis atpalicējs (pagāja vismaz kādi 3 km, kamēr galu galā noķēru). Tad nu 3. apli noskrēju 19:36 jeb 22s lēnāk kā 2. apli. Kaut ko pazaudēju uz atpalicēju rēķina, bet nu, ko tur liegties, sāku pamazām noplīst…

4. aplis.

Sapratu, ka pēdējais aplis jānoskrien zem 19:50, lai izskrietu zem 1:18h. PB ir jau garantēts. Likās, ka kaut kā jau nu nomocīšu to pēdējo apli. Nevarēju iedomāties, ka viss beigās sanāks tik dramatiski. Ieskrienot 4. aplī, trase palika jūtami tukšāka, jo finišēja Nike skrējiena dalībnieki. Arī vairs neskrēja pa tādām grupām, bet jau bija izretojušies, līdz ar to bija vieglāk apdzīt, nebija vairs tādi sastrēgumi. Puisi zilajā kreklā manīju. Tuvojos, tuvojos. Pamazām. Pašam gan arī bija pasmagi. Galu galā noķēru, apdzinu. Pēc 1. apļa viņš bija 44s priekšā. Likās, ka šis vairs nav mans konkurents. Tā kā esmu treniņos pietiekoši norūdījies uz Siguldas serpentīceļa, tad tas kāpums trasē pie bobsleja trasē man likās smieklīgs. Diemžēl pēdējā aplī man vairs tā tomēr nelikās. Bija pagrūti. Un galu galā puisis zilajā krekliņā tomēr pārāk neatpalika. Un priekšpēdējā kilometrā aizskrēja man garām. Te nu bija! Vairākus kilometrus mocījos, lai panāktu un apdzītu, un beigās šis man paskrien garām. Te negaidīti vēl viens puisis zilajā krekliņā man paskrēja garām, nebiju viņu iepriekš ievērojis! Nespēju turēt līdzi. Kā vēlāk es video redzēju, tad šis man viltīgi bija visu laiku ap 10-40m aizmugurē, lai pēc tam beigās no slēpņa izlīstu. Bet vēl viens psiholoģiskais trieciens bija līderes velosipēda parādīšanās man blakus. Parasti jau man nekas nav pretī nav, ja velosipēds brauc kopā ar mani, bet nu meiteni galīgi negribējās palaist garām.

Finiša taisnē

Finiša taisnē

Pēc brītiņa velosipēdists sāka attālināties. Un tad tas notika! Man paskrēja garām arī pati sieviešu līdere kaut kur pēdējā kilometrā. Nu jau pavisam sašļucis biju. Viss brūk un jūk. Pasmagas kājas. Mokos. Daudz vairs no manis pāri nav palicis. Finiša taisne! Mēģinu. Skrienu, cik vien varu. Pēkšņi nez no kurienes manā priekša uzrodas uzvarētāja lenta. Paspēšu? Būs lemts man kaut pieskarties šai lentai? Nekā. Es zaudēju meitenei varbūt kādu metru (skatīt video zemāk). Nu tik maz pietrūka. Pēc brīža jau pēc finiša līnijas šķērsošanas ieraugu hronometrā 1:17:58. Ir zem 1:18h! Tātad reāli bija 1:17:56 vai 1:17:57h. Pēdējais aplis gan bija vairs tikai 19:47 jeb vēl 11s lēnāks kā iepriekšējais.

Rezultātu ieraudzīšana jeb 5. aplis.

Rezultātos ieraudzīju, ka tomēr pa ātru sapriecājos. Galīgais rezultāts 1:17:58.9. Laikam nedaudz pa vēlu startā nospiedu hronometru, jo nedzirdēju šoreiz nekādu starta šāvienu, komanda bija pa mikrofonu. Tā kā šosejas sacensībās rezultātus apaļo uz augšu līdz sekundei, ja ir kādas desmitdaļas aiz komata, tad sanāk, ka, ja būtu noskrējis 0.15s lēnāk, tad oficiāli nebūtu izskrējis zem 1:18h. 21.097km un 0.15s… Pamatīgi noveicās. Un galu galā meitenei pazaudēju 0.35s, un tās bija īpaši sāpīgas desmitdaļas, jo tad būtu pirmo reizi SL posmos TOP20. Tagad sanāca tikai mans atkārtoti labākais sasniegums: 21 vieta. Treškārt, 0,35s pietrūka, lai 1. reizi SL posmos es būtu apsteidzis pilnīgi visas meitenes. Pietrūka rakstura, tās zaudētās desmitdaļas ir galvā. Domāju, ka 1% no panākumiem skriešanā tomēr slēpjas galvā. Arī nesadalīju spēkus distancē tik labi, cik gribējās. Šoreiz optimizācijas uzdevums nesanāca tik veiksmīgs, bet nu tāpat zem 1:17h nebija variantu izskriet ne pie kādas optimizācijas. Kas tālāk? Tālāk neliela atpūta un jāsāk likt iekšā pamatus nākošajai sezonai. Nākošgad pamainīšu nedaudz šo to savos treniņos.

Cīņa par sekundēm jeb mans pusmaratona pārpratums

Kā es nokļuvu līdz pusmaratonam.

Pēdējo reizi pusmaratonu biju skrējis 2012. gada septembrī. Savukārt, mans personīgais rekords bija pavisam iesūnojis un apaudzis ar bārdu: 2011. gada oktobris un 1:19:22. Tā nu sanāca, ka aiz pārpratuma šoreiz izdomāju pieteikties LRM pusītei. Iemesls: satelītskrējienos distanču garumi ir pavisam mistiski. Pagājušo gadu bija 4.8 un 9.5 km. Tad nu ir visai grūti labot personīgos tik neapaļās distancēs. Tad nu es kā ciparmīlis, kam precīzi distanču garumi ir svarīgi, izdomāju debitēt garajā distancē. Vispār jau pirms 4 gadiem biju plānojis skriet pusīti, bet, uzzinot, ka starts ir pusdeviņos, sapratu, ka tas nav reāli un nomainīju distanci. Šoreiz es šim agrajam starta laikam piegāju pavisam nopietni. Būt jēdzīgā stāvoklī 8:30 man ir ļoti liels izaicinājums, kam nopietni jāgatavojas. Tad nu sākot ar 2. janvāri, katru dienu cēlos 2 minūtes ātrāk kā iepriekšējā dienā. Izvilku līdz februāra vidum, kad organisms bija tik hroniskā miega badā, ka ļāvu vienu nakti kārtīgi atlūzt un izgulēties. Bet nu neko daudz tas nedeva, un es sapratu, ka esmu bezcerīgs gadījums un visam atmetu ar roku. Apņēmība pamazām noplaka. Otra problēma, iespējams, vēl lielāka, ir mani šķībie un līkie kāju pirksti, kas pamatīgi tulznojās pie lielākiem ātrumiem un garākām distancēm. Normāli es nemaz pusīti šī iemesla dēļ nemaz nevarētu noskriet, bet biju cerējis ar baspēdošanas palīdzību uzaudzēt otru pēdu, kas ļautu samazināt tulznu veidošanās apjomus. Diemžēl realitāte bija nepatīkama, un sagādāja aukstu un nebaspēdojamu pavasari (ja vien neesi OreManis). Tā nu 3 nedēļas pirms LRM attapos, ka esmu bezizejā: noskrieti mazāk kā 10 basi km, otru ādu pēdai neesmu uzaudzējis, sacensībās, skrienot 5km, briesmotas tulznas uz pirkstiem izveidojās, kas bija gatavas jebkurā mirklī uzsprāgt. Nu, vārdu sakot, sapratu, ka nav ko māžoties, un jānomaina distance no pusītes uz kaut ko īsāku. Taču man tai pat laikā parādījās problēmas ar ribām (līdzīgi kā citiem ir problēmas ar muguru). Šķības. Te tev nu bija! Sāpēja, kaut kāds nervs nospiests, nogurums, dažas dienas vispār biju nelietojams un pavadīju lielu daļu laika gultā, drusku novājēju. Tad nu šai brīdī man sāka likties, ka vispār neko neskriešu LRM, tāpēc aiz pārpratuma nemaz nenomainīju distanci. Bet nu aktīvi taisīju staipjošos vingrinājumus krūšukurvim, palika labāk, palika siltāks, tāpēc triecientempā izdevās sakolekcionēt 50 basus km, pēda palika nedaudz izturīgāka. Un, kad nu nedēļu iepriekš laboju PB 5 km, sapratu, ka tomēr pusīti skriešu. Pag, bet kā tad ar to agro startu? Te nu man tās ribas palīdzēja, jo dažbrīd aiz vājuma aizmigu 21:00, kas normālā situācijā man ir neiespējams uzdevums.

Pirmstarta dienas.

Tad nu diezgan dīvainā veidā tomēr nonācu līdz pusmaratona startam. Un ja jau es piedalos, tad mani interesēja tikai viens: labot personīgo rekordu. Un tas nekas, ka iepriekšējos mēnešos mana vidējā nedēļas kilometrāža bija tikai 40km, kas nu nekādi neatbilda manam mērķim noskriet zem 1:19h. Trenējos uz kvalitāti nevis kvantitāti. Katru nedēļu viens kārtīgs treniņš stadionā. Lai pietaupītu pēdas, 2 pēdējās dienas neskrēju, regulāri ieziedu pēdas ar supersmēri, lai būtu ideālā gatavībā. Nopirku arī glikogēna želeju, bagātinātu ar dažādām indēm: kālija benzoātu (izraisa astmu, nātreni, kuņģa kairinājumus), nātrija sorbātu (tas pats + siena drudzis, mutes problēmas). Bet tā kā man katra sekunde no svara, tad aknu apgāde ar papildus glikogēnu var ļaut pēdējo kilometru noskriet par dažām sekundēm ātrāk. Svarīgs uzdevums bija arī iepriekšējā dienā nopirkt pareizos banānus, kas būtu ideālā gatavībā uz sacensību rītu. Pavadīju pie Rimi banānu stenda vismaz kādas 10 min. Ja banāni ir pārgatavojušies vai pārāk zaļi, tad tie netiek ideāli sagremoti un vēderā var traucēt. Pie lielas veiksmes var rasties arī vēdera problēmas, vēlme apmeklēt labierīcības (skrējiena laikā). Tad vēl arī svarīga ir pareizu apavu izvēle. Zaļie Vapour Glove sver 164g, kamēr sarkanajiem Vapour Glove kreisā čība 177g, labā 185g. Tai pat laikā Zaļie ir uz izjukšanas robežas, zoles biezums dažās vietās ir vairs tikai kāds milimetrs, un bail, ka nepalieku kaut kur pusceļā. Tāpēc izvēle par labu smagajiem Sarkanajiem. Notestēju arī speciālas prettulznu zeķes. Likās labi. Vēl tikai atlicis izgulēties. Pirms 22:00 gāju gulēt. Aizmigu krietni vēlāk. Pēc 2:00 atkal pamodos. Beigās vēlreiz aizmigu ap 4:00. 6:00 bija modinātājs. Tātad pat 5h miega nesanāca. Tā nu ar mani ir. Jo agrāk eju gulēt, jo caurāks miegs. Neko darīt. Kopumā jutos daudz maz normālā stāvoklī, jo iepriekšējās 2 dienas biju labi atpūties. Kārtīgas brokastis. Šai ziņā man jau vesels algoritms izstrādāts. Biju plānojis vēl arī 15-30min pirms starta apēst banānu, bet šoreiz neprasījās.

Starts.

Nu tad beidzot esmu pa īstam uz starta. Jutos kā iesācējs, debitants. Trase biju rūpīgi izpētījis, bet jau daļēji aizmirsis. Plānots bija skriet uz izjūtām. It kā jau ir tās km atzīmes, bet kā es jau pārliecinājos, ir nedaudz neprecīzas (vai arī es pats neprecīzi skrienu?!). Ja, piemēram, vienā vietā kļūda ir 10m turp, nākamajā atzīmē kļūda ir 10m atpakaļ, tad kļūda ir 4s uz km, kas man vairs galīgi neder, tāpēc pamatā paļaujos uz izjūtām. Uzsākot skriet, nopriecājos, ka nelīst. Prieki ātri beidzās. Sāka līņāt, līdz ar to saķere pasliktinājās, nedaudz slīdēja. Pirmie 3 km 3:43min/km. Nu re! Viss skaidrs! Par 1:17h varu aizmirst. Atliek tikai uzzināt, vai būs 1:18 vai 1:19h. Sakrita temps ar Valdi. Savādāk būtu diezgan vientuļa skriešana. Lai nenomauktos 180 grādu pagriezienus centos skriet ar lielu loku. Ievēroju, ka mazāk slīd, ja skrien pa grubuļaināko asfalta daļu. Izvēlējos tomēr pa gludāko daļu, jo mazāk berž pēdas. Pie 10km atzīmes sāka palikt drūmāk: vidējais nokritās par 1s un bija 3:44. Izcili tizls biju Meierovica bulvārī. Vispirms negribīgi pārskrienu pāri tramvaja sliedēm, kur ir arī bruģis. Tad attapos, ka ūdens ir otrā pusē. Skrēju atkal atpakaļ pa bremzējošo bruģi. Sapratu, ka man nemaz to ūdeni nevajag… Atkal skrēju atpakaļ pa bruģi uz ielas otru pusi. 12. km sapratu, ka ir pēdējais brīdis glikogēna želeju bāzt mutē iekšā. Pēdējo reizi šo procedūru darīju 2012. gada augustā, kad uzstādīju personīgo antirekordu pusītē… Ceru, ka tur esošās indes man astmu vai nātreni neizraisīs. Ievēroju, ka Valdis tā saraustīti skrien: te ātrāk, te atkal nedaudz atpaliek. Interesanta taktika. Bet vismaz bija jautrāka skriešana. Pie 15. km situācija kļuva pavisam kritiska: vidējais temps nokrities vēl par veselu 1s, un bija 3:45. Precīzi mana PB temps. Viss iet uz sekundēm. Vienīgi ļoti neierasti bija skatīties uz kopējo laiku. Stunda bija pagājusi un hronometrs pa jaunam sāka skaitīt minūtes. Gandrīz vai samulsu, jo sen nebija tik ilgi skriets. Šai brīdī sapratu, ka ar tulznām man ir negaidīti labi. Pat ja uzsprāgs, tad tas būs tikai pašās beigās. Simetrijas nolūkos gan gribētos, lai, ja sprāgst, tad lai abās pēdās vienlaicīgi. Krastmala bija vienkārši ideāls posms skriešanai: taisns un līdzens posms ar pilnīgi gludu asfaltu. Atpalicēju nav, neviens netraucē. Tur skriešana bija ļoti viegla. Man kā iesācējam gan bija jaunatklājums, ka tikai vienā virzienā satiksme bija slēgta. Biju iedomājies, ka visa krastmala līdz Dienvidu tiltam ciet. Kad nonācu pie 20. km atzīmes, sapratu, ka viss ir kārtībā. Pietiek skriet beigas tikai uz 4:00min/km, lai būtu PB. Tad ir jānotiek megalūzienam, lai es to neizdarītu. Savukārt, lai izskrietu zem 1:19h, jāskrien ātrāk par 3:40min/km. Un tas jau mani pamatīgi biedēja. Šajā brīdī sapratu, ka labi vien bija, ka izmantoju glikogēna želeju, kas gan jau ka palīdzēja man pēdējo kilometru noskriet ap 3:35min vai pat 3:30min. 1:18:55. PB labots uzreiz par 27s. Viss ieplānotais izdarīts. Varu iet mājās.

Kas tālāk?

Ir jau nedaudz vilšanās par to līņāšanu. Pazaudētas sekundes, varbūt pat gandrīz minūte. No otras puses būs vieglāk uzlabot šo rezultātu. Cita lieta, ka es nezinu, kad vispār nākamreiz pusīti skriešu. Pati trase bija drausmīgi viegla: iespējams, ka vieglākā, pa kādu esmu skrējis. Daudz taisnu gabali, gluds, līdzens asfalts bez grubuļiem. Nelielais izņēmums bija dažas vietas Ķīpsalā, kā arī 200-300m pa Vecrīgas bruģi. Tur kur bija nedaudz kāpumi, tie bija ļoti lēzeni un tikpat lēzeni uz leju. Patīkami, ka pēdējo 7 mēnešu laikā esmu visās apaļajās distancēs (5, 10, 15 km un pusmaratonā) uzlabojis savu personīgo. 5km pat 3 reizes. Ar pusīti bija visgrūtāk, jo to es gluži vienkārši neskrēju! Tālāk vasaras periodā jāsāk beidzot skriet arī 1500 un 3000m. Un paralēli jātiek galā ar ribu problēmām. Laikam būs pie fizioterapeita jāaizstaigā, lai izstrādā plānu, kā manu šķībo krūšukurvi savest kārtībā. Iepriekš neesmu vidējās distances skrējis, tikai garās, jo gluži vienkārši ļoti baidos no šiem gabaliem. Bet šobrīd jūtos psiholoģiski gatavs. Paaudzies. Nobriedis. Gatavs jauniem izaicinājumiem. Pēc finiša Maffija pajautāja, vai tad es simtnieku neskriešu. Nē, paldies! 100m patiešām neietilpst manos plānos. Esmu beidzis.

Vēl viens Kuldīgas pusmaratona stāsts

Kā jau minēju savā iepriekšējā šīs vietnes bloga ierakstā, necentīšos nodarboties ar pašplaģiātismu, bet te vienkārši norādīšu uz, manuprāt, interesantākajiem un auditorijai piemērotākajiem saviem emuāra ierakstiem.

Kuldīgas pusmaratons ir neapšaubāmi ļoti piemērota lieta, tāpēc esat laipni lūgti iepazīties arī ar manu stāstu par to – http://oreman.wordpress.com/2013/08/14/kuldigas-pusmaratons

P.S. Ņemt vērā P.S.!