Biedriem

Haiveja Tuhela memuāri

Priekšvārds

Esmu ievērojis šādu sakarību – ja tu ultru noskrien labi, tad vēlies skriet vēlreiz pozitīvo emociju dēļ. Savukārt, ja ultru noskrien slikti, tad vēlies to skriet vēlreiz, lai noskrietu labi. Īsāk sakot – ja esi noskrējis ultru, gribēsi to skriet vēlreiz.

Tā nu mēs izlēmām, ka uz Valmieru jāskrien vēlreiz. Ieviņa tāpēc, ka nebija apmierināta ar pagājušo gadu, bet es tāpēc, ka biju. Biju pat pārāk laimīgs, pārāk maz cietu.

Secinājums viens – jāuzstāda izaicinošāks mērķis. Jānoskrien 9 stundās. Pagājušajā gadā pārāk daudz laika pavadīju kontrolpunktos, kādu kilometru vai pat mazliet vairāk kopsummā nogāju. Arī pie tā jāpiedomā un sevi jādisciplinē. Nekādas ilgas sēdēšanas, nekādas iešanas.

Ja mērķis nosprausts, tad tik jāsāk trenēties.

Grūtais grūtniecības periods

2017.gada pirmajos trīs mēnešos saskrēju 1.5 megametrus. Arī ātruma treniņi bija krietni intensīvāki nekā pagājušajā gadā. Ja vēlies skriet labi sacensībās, tad vēlies arī ciest treniņos. Citādāk nemaz nevar būt.

Diemžēl tas viss nenotiek bez starpgadījumiem. Februāra beigās tomēr imūnsistēma neiztur un pasaka, ka jāpaņem pauze. Martā atgriežos pie kilometru krāšanas, un pirmā sapārotā 30+30 nedēļas nogale dod pārliecību par 107 kilometru mērķi, kā arī sagrauj pārliecību par maratona mērķi. Te gan drīzāk jāvaino sava nedisciplinētība – cenšos pārlēkt savu pakaļu, tāpēc treniņā sabrūku. Nākamajās nedēļās nogalēs vairs nesanāk paskraidīt garos treniņus, jo ir ieplānotas pāris sacensības, līdz ar to lielāku kilometrāžu skrienu darbdienās. Sacensības norit labi – 2. vieta maza mēroga orientēšanās sacensībās elites grupā (kur gan nav gandrīz neviena elites pārstāvja), kā arī 6. vieta apmēram 10 km taku skrējienā, kas man arī dod 5. vietu seriāla kopvērtējumā un 3. vietu vecumgrupā.

Divas nedēļas pirms Valmieras man iesāpas celis. Papildus tam vēl sāk sāpēt kakls. Paņemu 2 brīvas dienas, bet sestdienas rītā Andis piedāvā skriet 4h rogainingu Rīgā. Negribu! Bet gribu! Pasaku, ka skriešu, bet jāizskrien pārbaude, kā vispār skrienas (celis jūtas labi, bet kakls vēl mazliet liek par sevi manīt). “Ilgā” neskriešana dara savu. Kājas jūtas lieliski, skrienu nepiespiezdamies un 12.5 km ar pasildīšanos un atsildīšanos (gan tādām paīsākām) tiek pieveikti 50 minūtēs jeb ar ātrumu 15 km/h.

Skrienu, baudu un gānu sevi par vieglprātību.

Protams, nākamajā dienā pieveiktie 50 km ir ne tikai nevēlami nākamajai nedēļas nogalei (atkal celis liek par sevi manīt), bet arī manai morālajai pašsajūtai, jo organizatoru nepilnvērtīgās kartes dēļ nākas izlaist no rokām pirmo vietu.

Celis. Sāp.

Fizioterapeites apmeklējums. Teipošana. Divas izlaistas dienas. Trešdienā skriešana uz darbu un no darba. Celis liek par sevi manīt tikai uz pagriezieniem. Varbūt būs labi. Vēl divas brīvas dienas. Tomēr kāju muskuļi mazliet jūt, ka svētdienā noskrieti 50 km. Neko darīt – ir lietas, kas jādara.

Vēl tikai jāiziet sarakstam cauri, vai viss vajadzīgais sacensībām sarūpēts:

  • Megametrāža – check (1.5 Mm).
  • Varēšana – check (sastrādāts daudz).
  • Pārliecība – emmm…. šķiet, ka celis liks atkal par sevi manīt. Abi ceļi noteipoti, bet nu būsim reāli – ja pēdējo divu nedēļu laikā divreiz celis licis par sevi manīt, tad diez vai varu noskriet 107 km bez jebkādām sāpēm.

Pēdējais punkts paliek neatķeksēts.

Dzemdības

Skrienot pirms gada, trasē izdomāju, ka jānodod sveicieni Ieviņai, tādējādi gan īsināju laiku sev starp kontrolpunktiem (domājot, kāds būs sveiciens), gan cerēju iepriecināt viņu. Bija skaidrs, ka šogad tam nebūs laika (domāt jau var, bet laika nodot sveicienu nebūs). Tomēr es negribu skriet vienkārši tā. Jābūt kādai saiknei. Un tad tiek uzzināts, ka, ziedojot Lāsmai, varam saņemt personalizētus numurs. Nolemts. Šī gada ultramaratonisti ir dzimuši – 666 Haivejs Tuhels ar kopīgās šosejas minēju 999 Sterveju Tuhevenu.

Te gan jāuzsver, ka kopīga ir šoseja, bet ne mīšana – katrs mīs savā solī, pretī saviem mērķiem.

Bērnība

Bērnībā par tevi rūpējas vecāki. Šajā skrējienā mani vecāki ir mana pieredze un informācija, ko esmu uzkrājis gadu gaitā.

Jāsāk mierīgi, bet nedrīkst arī pārlieku atslābt. 4:30 min/km vajadzētu būt labam tempam. Papildus tiek sarunāts atbalstošais personāls, kas sagaidīs punktos. Tiek izrēķinātas želejas, kas tiks patērētas, kad jādzer ūdens. Tiek darīts viss, lai varētu domāt tikai un vienīgi par skriešanu un tempa turēšanu. Viss, lai netiktu pieļautas pagātnes kļūdas.

Pusaudzis

HT: “Mammu, kā būtu, ja es mēģinātu izskriet no pilsētas kopā ar lielajiem puikām?”

Saprāts: “Turies pie saviem uzstādītajiem mērķiem. Ultra ir cīņa ar sevi, nevis ar citiem!”

Bet ko gan viņi visi zina? Es zinu labāk! Turēšos kopā ar pēdējo policijas mašīnu – kopā ar lielajiem puikām, bet tomēr atsevišķi, lai mani neapbižo.

Starts!

ES ESMU LIELAIS PUIKA!!!! #YOLO

Skrienu kopā ar pirmo policijas mašīnu, kopā ar līderiem. Skrienas viegli. Ir mazliet agresīvāks sākums nekā bija iecerēts. 2. km aiziet 4 min/km. Mazliet par agresīvu. Tomēr, kā jau pusaudzis starp lielajiem puikām, esmu visdraiskākais no grupiņas:
https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706818512812841/

Jāsaka gan, ka man ir skaidrs, ka ne visi no šī bariņa ir lielie puikas. Jau nolūkoju pirmos, kas tiks apdzīti pēc izkļūšanas no Rīgas.

Pēc Gaisa tilta mazliet iepalieku. Galvenais bija tikt cauri sablīvētajam krustojumu tīklam centrā, pēc tam vairs policijas eskorts nav tik svarīgs. Kaut kāds saprāts tomēr ir arī pusaudža galvā. Tomēr vēl joprojām palieku pirms otrās policijas mašīnas, kas nozīmē, ka varu skriet pa ielu, neievērojot luksoforus. Nedrīkst palaist to garām vismaz līdz Teikas lielajam krustam, jo tas tāds mazliet intensīvāks – negribas tur apstāties. Kā uzzinu finišā, bija arī trešā policijas ekipāža, bet tas nekas – jūtos labi, skrienu savā tempā (kas gan pārsniedz 4:30 min/km).

Priekšā redzu līderu grupiņu, kurā skrien septiņi cilvēki. Esmu astotais. Tā arī aizskrienu līdz Juglai kopā ar individuālo eskortu – otro policijas mašīnu.

Jaunība

Esmu izmests viens uz lielā ceļa. Nav vairs atbalstītāju, nav vairs gaismas. Tikai jāskrien. Skrienas labi, temps tiek turēts mazliet augstāks nekā sākumā plānots – ap 4:20 min/km. Drīz tiek apdzīts pirmais, vēl mazliet un otrais. Esmu jau pakāpies uz sesto pozīciju. Panāku arī nākamo, kuram turos netālu aizmugurē. Garkalnē apsteidzu arī viņu un kontrolpunktam iznesos cauri kā piektais. Paspēju vēl nodot dažas norādes Kalvim un papriecāties par atbalstītāju pūli, kuram izskrienu cauri.

Emocijas – mazliet uzkāpj temps, tomēr ne pārlieku. Līdz nākamajam kontrolpunktam pirms Sēnītes ir 13 km, kuru laikā paspēju apsteigt vēl divus skrējējus. Esmu trešais. Ieskrienu kontrolpunktā, kur fiksi atdodu pustukšās pudeles Kalvim, paņemu želejas un jaunas pudeles un skrienu tālāk. Atceros, ka neesmu nodevis nekādus norādījumus, bet ir jau par vēlu. Tomēr Kalvis arī to ir piefiksējis, tāpēc paskrien man mazliet blakus, lai varam aprunāties.

Un tad atkal esmu viens.

Pusmūžs

Lai gan šis posms ir mazliet zem 10 km garš, tas tomēr nav tik vienkāršs – reljefs dara savu. It kā viss ir labi, tomēr kalnos temps krītas:
~40.km – https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706896349471724/

Tomēr kalni nav vienīgā mana pusmūža problēma. Pusmūžā vēders sāk strādāt citādi, kas man liek noprast, ka laikam arī šogad vajadzēs zaļo pauzi. Raganā ir benzīntanki, kuri varētu lieti noderēt.

Piefiksēju, ka tūlīt būs skriets 3 stundas. Piefiksēju arī to, ka tūlīt būs noskriets maratons. 3 stundas 2 minūtes un 30 sekundes. Jauns rekords. Arī pusmūžā kaut ko var sasniegt.

Ieskrienu 46. km kontrolpunktā ar ekspresinterviju par sāpošām kājām. Piestājos daļēji tāpēc, ka gribas tēju, daļēji tāpēc, lai saprastu, vai ņemšu zaļo pauzi vai nē. Man ielej verdošu tēju, kā arī saprotu, ka benzīntanks ir pārāk lielas ērtības – labāk vajadzības gadījumā lekšu krūmos, ja šķitīs, ka nevar izturēt:

(video nesatur lekšanu krūmos) https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706903762804316/

Šāda pārliecība ir divu iemeslu dēļ – jo ilgāk turēšos, jo viss, kas sakrājies iekšā, būs tuvāk izejai (ātrāks process), kā arī neesošās ērtības liks celties un doties tālāk.

Nezinu, vai tāpēc, ka apstājos, bet temps ir krities. 4:45, 4:50, 4:55. Ir kilometri, ko sanāk pieveikt ātrāk, ir mazliet lēnāki. Izrādās arī šajā posmā ir savs reljefs. Pusmūžs ir grūts. Tomēr spēju turēties zem piecām minūtēm kilometrā. Izskatās, ka savu plāna pirmo daļu izpildīšu un ieskriešu Braslas kontrolpunktā 4 stundās un 50 minūtēs. Skrienu un domās dungoju:

Sāku arī satraukties – mana atbalsta komanda vēl nav mani apsteigusi. Drīz jau 60-tais kilometrs.  Tomēr neilgi pēc 60. km viņi mani apdzen. Tas labi. Varu mierīgi skriet. Temps arī mazliet pieaug, domājot par tuvojošos kontrolpunktu.

Ieskrienu kontrolpunktā un piesēžos – jau plānojot kā skriešu, sev apsolīju, ka šeit varēšu atpūsties mazliet ilgāk. Šajā gadījumā mazliet ilgāk ir 2 minūtes. Man tiek paziņots, ka es esmu otrais, jo Kristaps ir izstājies. Un Didzis neesot tālu priekšā. Nepaspēju pat apēst pusi batoniņa, kad jau esmu izgrūsts ārā no kontrolpunkta. Pirmie pārsimts metri paiet cenšoties sažļembāt to, kas mutē. Līdz nākamajam kontrolpunktam 13 kilometri, kas arī būs pēdējie, ko veikšu ar vidējo tempu zem 5 min/km. Skrienu un atkal domāju par zaļo pauzi – nākamais benzīntanks tomēr tuvojas. Šoreiz bez apstāšanās pieņemu lēmumu tajā nedoties. Jāskrien. Tiec līdz nākamajam kontrolpunktam un tad jau vairs tikai viens garais treniņš.

Visu laiku tiek rēķināts. Cik ātri, cik tālu, cik lai iekļautos zem 9h. Ja kaut kas nenoies galīgi greizi, tad nevajadzētu būt problēmām iekļauties.

Neilgi pirms Stalbes kontrolpunkta ieraugu zaļu vestīti priekšā. Strauji tai tuvojos. Vai tiešām Didzis būtu salūzis? Tā izskatās. Paspēju nodomāt par to, ka tad jau nebūs problēmu iegūt pirmo vietu un ieskrienu kontrolpunktā kā līderis:
https://www.facebook.com/ultrataka.lv/videos/706960352798657/

Lai nebūtu jāsatraucas par pārtiku, saku Kalvim, lai dod man visas atlikušās želejas, bet izrādās, ka pēdējā punkta želeja atstāta ar Martu iepriekšējā kontrolpunktā, turpat arī aptieciņa. Man ir sajūta, ka vajadzēs pretsāpju tabletes. Kalvis sola, ka nākamajā kontrolpunktā viss tiks sagādāts.

Vecumdienas

No kontrolpunkta izskrienu kā pirmais, tomēr jau pēc mazāk kā kilometra man panesās garām Didzis. Ko viņš ir saēdies? Varbūt arī varētu mēģināt dzīties pakaļ, bet kaut kā pieņemu, ka notiks tas pats, kas iepriekšējā posmā – salūzīs, un es viņu panākšu. 17 km līdz nākamajam kontrolpunktam. Temps pakāpies ap 5 min/km un palēnām krītas. Ik pa brīdim redzu Didzi, bet klāt netieku. Drīzāk viņš atraujas. Viss ir slikti. Bet es kustos. Lēnām, bet kustos. Par ko gan cilvēks var domāt šādos apstākļos?

Neapstājies! Skrien! Cik vēl tālu? Kāds temps? Kusties. Nekādas pāriešanas soļos. Tev ir jāskrien. Un to es arī daru.

4km pirms kontrolpunkta satieku Gunu un Jāni, kas piedāvā kolu. Atsakos ar tekstu, ka tāpat drīz kontrolpunkts. Tikai pēc tam iedomājos, ka tas būtu pret noteikumiem – atbalsts ārpus kontrolpunktiem. Varbūt viņi ir Didža iesūtīti aģenti…

Izdomāju, ka 92.km beidzot pamīzīšu. Tomēr aizskrienu gandrīz līdz kontrolpunktam – kalna galā, 500m pirms tā, publiski mīžu tā, lai visi redz. Jāizdara tas tagad, jo pēdējā posmā būs tikai jāskrien.

Atsāku skriet.

BUMS!!! Vecumdienas! Es kliboju.

Klibodams ieskrienu kontrolpunktā. Jānis jau pirms tā ir savācis manu pudeli, ko pasūtu uzpildīt ar kolas un tējas kokteili. Manas atbalsta komandas nav. Vismaz pretsāpju tabletes dabūju no Jāņa. Kā jau vecs vecis sūdzos par to, ka man nebūs želejas. Viss ir slikti, bet cilvēki apkārt ir pozitīvi – ciena veco paaudzi. Apēdu apelsīnu un skrienu tālāk. Nav jau variantu. Vienkārši jāskrien. Pēdējie 13 km.

Sāku klibodams, bet tad viss aiziet. Vai nu zāles vai atkal iesilšana, bet sāpes pazūd. Ik pa brīdim redzu Didzi, bet nespēju viņam pietuvoties. Aptuveni 8km pirms finiša saprotu, ka viss – es viņu nepanākšu, ja vien viņam neradīsies kādas problēmas. Šķiet, ka nāktos paātrināties par kādām 30 sekundēm kilometrā, lai spētu viņu panākt. Lai gan neesmu labākais cilvēks uz pasaules, tomēr izdomāju, ka problēmas viņam nenovēlu.

Vēl mazliet un noskrieti 100 km. 7 stundas un 53 minūtes. Ja šīs būtu 100 kilometru sacensības, tad tikko būtu ieguvis meistarkandidāta sporta klasi. Būtu arī ieguvis automātisku kvalifikāciju Spartatlonam, bet pašlaik galīgi neesmu pārliecināts, vai tajā vēlos piedalīties. Bet šīs nav 100km sacensības, un neko neiegūstu. Tikai prieku par 100 kilometriem zem 8 stundām. Tomēr mirklis prieka arī nav slikta lieta, it sevišķi vecumdienās, kad viss ir slikti.

Tieku līdz Valmierai, kur mazliet uzkāpinu tempu (emocijas), tomēr tas ir tikai uz brīdi. Man vairs nav motivācijas skriet ātrāk. Pirmo vietu es nepanākšu, mērķi es sasniegšu, trešā vieta nepanāks mani. Vienkārši jāskrien.

Pagājušajā gadā cilvēki uz ielām bija atsaucīgāki, savukārt šogad laikam vēl nav tā īsti pamodušies.

Vēl mazliet. Velku ārā telefonu, lai atrastu dziesmu, ar kuru gribu finišēt:

Lai visi dzird! Ieskriešu un raudāšu. Esmu to visiem apsolījis. Tomēr telefons tā nedomā. Draņķa slapjais laiks un slapjie pirksti neļauj sakarīgi operēt.

Sūds ar telefonu. Sūds ar mūsdienu tehnoloģijām. Vienkārši ieskriešu un raudāšu. Tomēr vecumdienās ne vienmēr spēj paveikt to, ko vēlies. Organisms vairs nav tik spējīgs. Nespēju izspiest nevienu asaru. Bēdīgi.

Pēdējie 100 metri. Sprints. Finišs. 8:32:11. Prieks.

Nāve

Intervijas, apsveikumi. Atkal drīkstu sākt klibot. Man ir prieks ne tikai par to, ko esmu sasniedzis, bet arī ir sajūta, ka esmu pārsteidzis apkārtējos. Vismaz tāda bija sajūta kontrolpunktos.

Haiveja Tuhela misija ir izpildīta.

Prasu, vai kāds ir ar mieru aizskriet pēc aliņa, bet neviens neatsaucas. Nākas klibot pašam. Un izrādās, ka Valmieras Rimi netirgo Valmiermuižas alu ledusskapī. Bēdīgi, bet vismaz alus ir.

Haivejs Tuhels var mirt sava mīļākā dzēriena apskāvienos. Haivejs Tuhels palēnām izdziest un paliek tikai Pēteris.

Haivejs Tuhels ir miris. Lai dzīvo Haivejs Tuhels.

Augšāmcelšanās

Jautājuma zīme.

Neviens nezina, vai Haivejs Tuhels augšāmcelsies, bet jūtu, ka tas var notikt, ja izpildās pārītis nosacījumu:
1. Haivejs Tuhels jutīs, ka spēj izskriet šo distanci zem 8 stundām;
2.
a) Valmiermuižas alus kā sponsors šo pasākumu uztvers nopietnāk un vismaz pirmajiem finišētājiem piešķirs aukstu alu;
vai
b) Valmiermuižas alus kļūs par Haiveja Tuhela sponsoru;

Pēcvārds

Atbalsta komanda.
Tā ir reāli kruta padarīšana. Tā gan neieradās pēdējā kontrolpunktā, bet tas notika akumlatora dēļ, kas nepiemērotā brīdī izladējās. Mācība gan man, gan viņiem. Vairāk gan viņiem.

Ēšana.
Izskatās, ka mans plāns ēst ik pēc 10km nostrādāja labi – nevienā brīdī nebija spēka izsīkums. Varbūt varēja mazliet vairāk pariskēt ar ūdeni, kas samazinātu manu svaru par pus kilogramu.

Apģērbs.
Lai gan skrienot cauri Rīgai šķita, ka jakas vietā būtu varējis izvēlēties ko citu, tomēr augšdaļa bija tieši laikā – termokrekls un vēju / lietu aizturoša Salomon jaka. Vēl divi buffi – viens ap kaklu un viens uz galvas, kā arī plāni cimdi.

Lukturītis kā vienmēr uzdevuma augstumos, tomēr šādiem skrējieniem gan jau varētu arī izvēlēties ko vieglāku un mazāk jaudīgu.

Bikses gan tika izvēlētas greizas. Šķiet, ka plastmasīgais audums deva papildus aukstuma sajūtu. Pret rītu, kad bija visaukstākais, atklātos laukos bija sajūta, ka nevis vienkārši skrienu plikām kājām, bet kaut kas papildus vēl saldē.

Apavi nekādas problēmas neradīja un bija lieliski. Ņemot vērā, ka divi fotogrāfi paspēja sabildēt manas kājas, gaidu Inov-8 sponsorēšanas piedāvājumus:

Skriešana.
Kaut kā šķiet, ka tempa atšķirība sākumā un beigās tomēr bija pārāk liela. Diemžēl ultras nav skrējieni, ar kuriem var diži eksperimentēt – vai mans rezultāts būtu labāks, ja būtu iesācis prātīgāk? Te gan jāņem vērā, ka R->V nav tas skrējiens, kurā var kontrolēt tempu, ja vēlies cīnīties par rezultātu (t.i, izskriet sakarīgi no Rīgas).

Sajūtas.
Lai gan apzinos, ka daudzi “elites” skrējēji neskrēja, pēc skrējiena radās jautājums – vai turpmāk startā man jābūt vienam no tempa noteicējiem?


Ar autora vēlīgu atļauju pārpublicēts no: Surikatu blogs 

Mana Rīga – Valmiera

17758591_1905706109673831_13705950814132735_o

19.11.2016. tika aizvadītas pēdējās nopietnās sacensības, kur veiksmīgi ar Viktoru Saveljevu, Kristapu Pilskalnu un Gitu Vilensoni ieņēmām pelnītu 2. vietu jaukto komandu grupā 4h ‘Rīgas rudens rogainingā’. Pārāk ilgi gan uz lauriem negulēju un jau tuvāko dienu laikā nolēmu, ka, lai ietu tālāk, ir sevi jāattīsta un jābeidz bezmērķīgi skriet pa rajonu. Par laimi manā paziņu lokā ir Andris Ronimoiss, kurš ne tikai ātri skrien, bet arī trenē skrējējus un motivē cilvēkus pievērsties veselīgam dzīvesveidam. 01/12/2016 ar Andra palīdzību sākas mans ceļš uz pilnvērtīgu Rīga-Valmiera sagatavošanos.

Sausā statistika par to, kas tika paveikts 4 mēnešu treniņos:
Noskrietie KM: 1298.08
Kopējais pavadītais laiks treniņos: 142h54min
Aktīva dalība ‘Supervaroņu treniņos’

Garākais treniņš: 27KM

Man patīk skriet vienam, un man patīk tumsa. Galvā viss ir salikts pa plauktiņiem, un arī ķermenis ir sagatavots šai naktij.

Mana atbalsta grupa, ar Kristapu Pilskalnu un Viktoru Saveljevu priekšgalā, īsi pirms starta tiek instruēta, un es ar drošu sirdi varu doties ceļā. Pie Mildas pakājes ir ieradušies vairāk nekā 100 skrējēju un visiem mērķis ir viens – noskriet!

KP0 Milda – KP2 Garkalne 23km

Aiziet! Jau ar starta signālu tiek pieņemts lēmums turēties līdzi policijas ekipāžām, lai mazāk laika būtu jāpavada krustojumos. Sākotnēji liekas, ka esmu pārķēris startu, jo attopos blakus Kristapam Brokam un Didzim Glušņevam (vismaz uz mirkli esmu līdz ar līderiem). Samērā augstais temps tiek noturēts līdz Juglas Rimi un tālāk jau pāreju pie plānotā tempa. Viss,esmu uz A2 šosejas un ballīte var sākties. Satiksme joprojām ir intensīva un nedrīkst zaudēt modrību. Kilometri rit raiti un jau esmu pie Garkalnes. Gar ceļa malu saliktas mazas laterniņas, kas liek man uzsmaidīt, jo kā reiz iedomājos par svecīšu vakaru Alūksnes pusē (nakts raisa iztēli, pats labākais vēl tikai priekšā). Tālumā jau redzu kontrolpunkta gaismas un dzirdu elektroģeneratora dūkoņu. Paķeru magniju no Viktora rokām un skrienu tālāk.

KP2 Garkalne – KP3 Sēnīte 36.4km

Samērā īsajā posmā mani pamanās apdzīt savi 3-4 skrējēji. Par vienu skrējēju gan neesmu priecīgs, jo kādas 15min turas aiz muguras visu laik kaut ko mēģina atklepot/atkrēpoties un spļaudās. Galvā jau iedomājos, ka gan jau spļauj man uz muguras. Nometu tempu par pāris sekundēm un palaižu garām – lai jau skrien, tāpat nolūzīs. Pašsajūta joprojām ir laba un esmu priecīgs, ka pēdējo mēnešu treniņi ir devuši pamatīgu izturību. Sēnītes kontrolpunktā gan ir paredzēts piestāt, jo esmu izdzēris visu ūdeni un apēdis želejas. Aprūpe notiek kā F1 sacensībās un man pat nemanot esmu ‘kicked out’ uz ceļa, lai dotos tālāk.

KP3 Sēnīte – KP4 Ragana 45.9km

Šis ir īsākais skrējiens starp kontrolpunktiem, bet manā galvā tas nav pārāk ērts – tu apzinies, ka tikko esi noskrējis maratonu un Murjāņu pauguri iedos pa stilbiem. Sasodīti laba pašsajūta, viss iet kā pēc plāna, tomēr ir jūtams, ka saldās želejas mazliet sāk šķebināt. Pirmajā kāpumā redzu, ka ir pienākusi kārta kārtējai želejai (ik pēc 30min). Saldi lipīga masa gan šoreiz negrib tik viegli nonākt manā kuņģī un es gandrīz apvemjos. Pēc dabas esmu stūrgalvīgs un ja Andris teica, ka ir jāēd, tad ir jāēd. Nomoku želeju un uzdzeru pamatīgu ūdens daudzumu. Ragana, es jau nāku – gandrīz pavēmis, bet nāku (precīzāk skrienu)! Ieskrienot kontrolpunktā izklāstu situāciju un mani uzticamie palīgi instruē apēst pāris olīvas un sieru, lai mazinātu slikto dūšu. Šis ir rosīgs kontrolpunkts, jo esam ieradušies vairāki skrējēji un katrs dalās ar savu pieredzi, emocijām par pēdējiem km. Nolemju, ka spiedīšu vairāk uz ‘High five’ želejām, lai piedod ‘Isostar’, bet negribu piegānīt svēto 107km ceļu.

KP4 Ragana – KP5 Brasla 64.2km

Daudzi šo posmu uzskata par nomācošu, jo te ir jāpavada visvairāk km starp kontrolpunktiem, bet man savukārt tas nozīmē daudz vairāk laika vienam ar savām domām un tumsu. Atzīšos, ka neesmu pievērsis uzmanību tam, kas notiek apkārt. Pēdējos 55km esmu bijis ieslēdzies sevī vērojot balto līniju gar ceļa malu. Priekšā mirgo sarkana gaismiņa, kas nozīmē, ka kādam tuvojos. Tas ir mans draugs atkrēpotājs/spļāvējs, kuru vienā no mazajiem kāpumiem apdzenu un drošu soli dodos tālāk. Ik pa laikam atceros, kā iepriekšējā R-V abi ar Andri braukājām pa KP un atbalstījām Viktoru ar Kristapu. Nosalu tajā naktī, šoreiz pašam skrienot ir silts un komfortabli. Woohooo, priekšā redzu jau Braslu un savus možos pavadoņus. Garastāvoklis ir jautrs, un naski uzlasu labumus no uzkodu galda – marinēti gurķi, olīvas, siers. Gribas vītinātu desu, bet tas jau ir par šiku manām vēlmēm. Atbalsts paziņo, ka Kristaps ir izstājies, un Didzis ir līderis. Žēl Broka, jo zināju, cik ļoti viņš gribēja to nolādēto kliņķi sasniegt pirms 8AM. Abi tomēr daudzas stundas pavadījām ‘mirstot’ uz Grīziņkalna trepēm. Bet tāda ir dzīve, un gan jau viss sanāks nākamgad! Spēriens pa pakaļu un atpakaļ trasē.

KP5 Brasla – KP6 Stalbe 77.3km

Nemelošu, parādās pirmās noguruma pazīmes. Bet Jūs pat nespējat iedomāties, kāds ir iekšējs gandarījums, ka Tu vari noskriet 64km labā tempā un vēl ar dzīvības pazīmēm. Pirms gada es jau būtu raudājis Raganā, lai mani ved mājās. Šie būs jautri 13km, jo priekšā ir nelieli kalniņi. Skriet kalnā ir grūti, bet pēc noteikta laika arī skrējiens no kalna uz leju rada problēmas, jo ceļi nav no dzelzs. Garām brauc mašīnas un uztaurē, kāds atver logu un novēl veiksmīgu finišu. Tālāk jau ir Straupe, kura liekas pilnībā izmirusi. Ceru, ka kāds vietējais būs izlīdis no savas mājas, lai vismaz atbalstītu, bet nekā. Turpinu savā gaitā doties uz priekšu. Skrienot cauri Plācim, mani jau sagaida Mareks Gaļinovskis, lai uzņemtu pāris foto no trases. Mēģinu izskatīties cik nu vien labi varu, tomēr apzinos, ka neesmu fotogēniskākais cilvēks šajos 107km. Vēl mazliet un Stalbe. Šeit mani jau sagaida lielāks paziņu bariņš. Andris uzmundrina, ka nu vairs atlicis tik vien kā garais treniņš (mazāk nekā 30km). Šoreiz gribas uzkavēties mirkli ilgāk, tomēr atbalsta komanda neļauj atslābt. Sākas grūtākais posms. Temps jūtami krītas un attālinās no iecerētā.

KP6 Stalbe – KP7 Rubene 93.6km

Pēc 3km sāk līt, kas nozīmē, ka līdz Valmierai būšu izmircis. Neskatoties uz lietu, vēl ir jāuzmanās no ‘fūrēm’, kuras rada ūdens mutuli. Protams ir jauki šoferi, kuri ievēro distanci un ļauj mums aizskriet saglabājot tempu, jo katrs šāds mutulis tevi nošļāc ne tikai ar ūdeni, bet arī apstādina ar pretvēju. Tomēr ir arī atsaldēti kretīni. Divas ‘fūres’ ar Lietuvas numuriem speciāli brauc malai tuvāk un vēl uztaurē, parādot savu intelektu. Pēdējā brīdī paspēju pilnībā nolēkt no ceļa apmales zālē un veltu abiem šoferiem laba ceļa vēlējumus. Šādi pārrāvumi ļoti izsit no sliedēm, un ir jāsaņemas, lai nepārietu soļos. Tālumā jau redzams mazais Ansis. 2km no nākamā KP mani apdzen sieviešu līdere no Lietuvas (tajā brīdi es nezināju, ka viņa ir lietuviete, tad gan man būtu, ko viņai pateikt). Ieskrienu kontrolpunktā ne visai možs. Kājas ir smagnējas, un piekrītu ātrai masāžai, kurai it kā vajadzētu uzlabot kaut uz brīdi manu sniegumu. Šeit no visiem KP es esmu uzturējies visilgāk. Kristaps ar Viktoru dod pēdējās instrukcijas un saka, ka drīz jau viss, es gan vēl zinu, ka priekšā ir grūti 13km.

KP7 Rubene – KP Valmiera (Sīmaņa baznīca) 107km

Pulss ir zems, galvā arī ir vēlme skriet, bet kājas saka, ka šoreiz nebūs. Izvēlos taktiku 500m iet un 1.5km noskriet. Temps ir tālu no plānotā, tomēr nezaudēju cerību un mēģinu savākt sevi, lai izdarītu to, ko pirms sezonas biju ieplānojis. Saprotu, ka 11h iekļaušos, un ar to arī samierinos. Pēdējos 2km pilsētā nākas iet, jo ceļi sāp, un pat lēns skrējiens šoreiz nav pa spēkam. 500m no finiša mani sagaida Andris, un raitā solī dodamies uz finiša pusi, pārrunājam manu pašsajūtu un iesmejam par sāpošajām kājām. Saņemu pēdējos spēkus un aizskrienu līdz Sīmaņa baznīcas kliņķim. Finišs!

17761039_1905705996340509_3279557444370849859_o

Skrējējs ir egoists. Treniņi ir svarīgi un tos nevar izlaist, bet tāpat arī ir jāpadomā par sev tuvākajiem. Lielākais paldies jāsaka Laurai Raipalei, kura pacieta šos 4 intensīvos mēnešus, lai es spētu sagatavoties. Tāpat arī liels paldies manai atbalsta grupai, Andrim par trenera lomu un visiem Jums, kas juta līdzi.

P.S. Man ne reizi nebija doma izstāties!

Mani 107km

17761090_1192776104152900_2787024015396948553_o

Jau 3 iepriekšējos gadus metu aci uz Gladiatoru pastaigu. Aizkustinājuma asarām acīs VEFa krustojumā pavadīju skrējējus – tas šķita tik kolosāli, ko viņi dara. Bet pati tam nebiju gatava. Pārāk traki. Kāpēc šogad?!

Pilnīgi neviļus apnika klausīties Edgara stāstus par sporta zāli, tāpēc pēc pilnīgā slinkumā aizvadītiem 10 mēnešiem (kopš Igaunijas ultras – 75km) 31. oktobrī aizgāju pārbaudīt pati, kā tas ir?! Treneris Emīls izdarīja pārējo, lai man iepatiktos, un es tur iestrēgtu. Tad FB iznira ieraksts par Rīga-Valmiera. Hmmm… fiziskā forma uzlabojas, jāliek tā lietā! Un tā Rīga-Valmiera kļuva par manu mērķi, uz kuru gāju 5 mēnešus.

17620159_1192776324152878_5274419483059030056_o
Tad sekoja stāsts par to, ka es nezināju, ka, lai pieteiktos, ir jātver pirmais mirklis nakts melnumā. Un labi, ka tā. Viss sekojošais manu RV pagrieza citā līmenī. Skriet gribējās dikti jo dikti, naudas uz to brīdi nebija, bet man nekad nav paticis neko atlikt – vajadzēja uzreiz! Tā es sadūšojos un nācu klajā ar aicinājumu arī maniem draugiem ziedot Lāsmas rehabilitācijai. Jau nākamajā dienā mēs ar draugiem kļuvām par “dāsnajiem ziedotājiem” – žēl, ka uz mana numura šis vārdu salikums ir vienskaitlī. Un pēc bankas brīvdienām manā kontā iebira vēl tik pat, ko noziedot Lāsmai! Man ir fantastiski draugi! Un viņus pievilt es vienkārši nedrīkstēju!

Un beidzot par pašu skrējienu. Palasīju publikācijas par citu pieredzi, uzklausīju padomus, bet, kā vienmēr, darīju pa savam. Uzreiz zināju, ka skriešu bez somas. Kabatā ieliku 0,3l ūdens pudeli, telefonu, piečuku. Paļāvos uz KP mielastu un rezerves drēbes no KP uz KP veda mani lieliskie atbalstītāji – Solvita un Aldis. Uzliku pulsometru, lai redzētu, cik ir pulkstenis un daudz maz pavērotu pulsu. Tempu tas rāda neprecīzu, jo nav kaut kā nokalibrēts. Endomondo neieslēdzu, jo baidījos patērēt bateriju, tāpēc par kilometrāžu priekšā/aizmugurē vadījos tikai kontrolpunktos un pēc ceļa zīmēm. Pāris reizes jautāju citiem skrējējiem, cik līdz KP, lai nebūtu galīgā neziņā. Vārdu sakot, skrēju pēc sajūtām, kā bija plānots.

17493154_1192776437486200_2754161968345519448_o
No starta līdz Garkalnei, kā parasti tas notiek startos, pārforsēju, turot Elīnai tempu (viņa finišēja 4. no dāmām). Labi, ka laikus metu mieru. Bet līdz ar to, otrais posms bija pagrūts. Noskauda, ka divi džeki pieturā taisa pitstopu un arī uz mirkli pārgāju soļos, lai atpūstos. Nevajadzēja. Grūtāk atsākt skriet. Pēc Sēnītes beidzot uztveru savu komforta tempiņu un raiti uzcikinu Murjāņu kalnā. Raganā Solvita man izmasē kājas, kas deva baigo spēku garajam posmam uz Braslu. Skrienu, nezinot, cik noskriets, bet skrienu nevis ar domu uz Valmieru, bet uz nākamo KP, jo tur mani atkal izmasēs un atjaunos spēkus. Jā, es visu skrējiena laiku barojos no masāžām. Neapēdu nevienu pašu želeju, jo tādas nelietoju vispār. Kontrolpunktos izdzēru tēju vai buljonu, apēdu siermaizi un devos tālāk. Mana atbalsta grupa dusmojās, ka es neēdu, bet man negribējās. Skatījos uz ēdienu un negribējās, baidījos, ka, ja ēdīšu, būs grūti skriet. Zinu, ka muļķības, bet vadījos pēc sajūtām, un tās mani nepievīla. Pat skrienot pēc ūdens neprasījās, tāpēc ļāvu, lai tas nemanot šļakstās ārā no pudeles. Kas var būt jaukāks par slapju dibenu!?

No Braslas uz Stalbi devos, cik vien tajā brīdī naski varēju, jo nedrīkstēju likt uz sevi ilgi gaidīt Danielai ar mazo Teodoru. Aldis, braucot garām, uzsauc: “Tev ļoti labi iet!” Kopš tā brīža, tā vietā, lai kaut ko sakarīgu domātu vai pārdomātu, es sāku soļu ritmā skaitīt:” Man ļoti labi iet, man ļoti labi iet, man ļoti labi iet… man ļoti labi ieieieiet, man ļoti labi ieieieiet…” Šī mantra ilgu laiku neļāva pāriet soļošanā. Stalbē mani atkal masē – Mārtiņa mamma vienu, Solvita otru kāju, Aldis muguru, brīvprātīgie baro, bet man prieks, ka mazais Tīģerēns ir atbraucis mani atbalstīt. Līst nejauks lietus, bet ir riktīgi priecīgi. Visos KP man nodod sveicienus un uzmundrinājumu vārdus, no tiem, kas mājās seko Solvitas un Jāņa FB reportāžām par manām gaitām. Spēks!

17636972_1192777047486139_8534121972429312560_o
Arī uz Rubeni jāpieliek solis, jo bija aizdomas, ka tur, kur Gunta ar mammu, tur jābūt kolosāli. Garais posms. Nezinu, cik vēl tālu. Nu jau diezgan soļoju. Priekšā apstājās un izkāpj no auto Mareks ar fotoaparātu – tātad jāskrien pretī. Nedrīkst ejošas bildes pieļaut. Prasu “Cik tālu”? Mareks: “Re ku aiz līkuma jau kontrolpunkts un tad vēl 13!” Super!!! Lepni skrienu līdz līkumam… taisne… līkums… KP nebija vēl ilgi. Biki salūzu. Ar mašīnu laikam tāds nieks vien ir, bet ne man. Beidzot Rubene. Ir ieradusies arī Ilga ar Valteru, kura visu nakti sekojusi līdzi no mājām. Rubenē tiešām ir lustīgi. Tieku apčubināta no visām pusēm. Negribēju vilkt nost neko, bet tomēr izbēra no manas botas akmeņus, tad arī pirmo reizi sajutu nospiesto nagu. Pirmo reizi pieķēru sevi pie neforšas lietas – sāka kaitināt, ka nevar roku slapjajā cimdā iedabūt iekšā. Bet Aldis ar to visos KP veiksmīgi tiek galā un atkal esmu priecīga. Ar aplausiem tieku pavadīta pēdējā posmā.

17760912_1192777617486082_6840950012702088868_o
Apmēram 10km pirms finiša sāk līt tā, ka vairs nav jēgas lēkt pār peļķēm vai izvairīties no fūru nemitīgās apšļakstīšanas. Esmu viscaur izmirkusi. Nedaudz satraucos par telefonu, kā ne kā jauns, negribētos, lai izbeidzās, bet ārā nevelku (izturēja). Spožais ekrāns “Vairs nekad?” uzjautrina. Atkal smaidu. Valmiera ir, tik jātiek līdz kliņķim. Aldis ar Solvitu nomainījuši auto pret velo, paved man pretī Latvijas karogu – nopietni!? Sariešās asaras, iztēlojoties finišu. Pie luksofora sarkanās gaismas atspiežos pret ceļgaliem un ieraugu slapjo dubļu kārtiņu uz biksēm. Aši top jaunais RV dizains un skrienu uz sarkano paklāju. Aplausi, ovācijas, it kā visu redzu, bet neredzu, saprotu, bet nesaprotu… kliņķis. “Čau no Mildas!” bija tas, ko varēju pateikt Sīmanim, bet vēl saprast, kas izdarīts… vēl nē.

17493097_1192782000818977_4054888182444524068_o
Man tagad jautā, vai bija grūti!? Nē. Mans temps laikam nebija tik ātrs, lai būtu tik grūti, ka jādomā “Kāpēc es to daru? Kurš man to lika?” Bija forši. Man bija uzdevums finišēt. Gribēju iekļauties kontrollaikā, bet labākajā gadījumā finišēt līdz trijiem. Un tas man izdevās! Mana motivācija – Lāsmai no maniem draugiem, nostrādāja uz visiem 100%. Esmu priecīga un pateicīga.

Paldies!

Kā man ceļā uz Valmieru cimdus atņēma

Savulaik 107 km skrējiensoļojumu no Rīgas uz Valmieru izmantoju kā uzskatāmu piemēru, kur es varētu ņemt nelabu galu – ik pa brīdim citiem piesolīju, ka tur piedalīšos un tad visi no manis būs veiksmīgi tikuši vaļā. Kad pirms 2 gadiem pusmūža krīzes karstumā nojūdzos un sāku skriet, turpināju jokot par RV aizvien biežāk, kamēr pēc pērn noskrietā pirmā maratona Rīgā un tam sekojošā pirmā ultramaratona Cēsīs (78 km), joki kļuva par tik lielu nopietnību, ka decembra vidū pusnaktī, cīnīdamies ar miegu, paspēju pieteikties līdz šim lielākajam izaicinājumam.

17758414_1236882976359458_3130643945831077161_o

Decembrī forma pēc aktīvās vasaras bija krietni pasliktinājusies – rudens mēnešos bija skriets maz un svars pieaudzis, motivācija arī kaut kur pačibējusi. Tomēr sasparojos un no Jaunā gada gan apņēmīgi atmetu smēķēšanu, gan sāku trenēties pēc pilnas programmas. Forma auga labi un mēneša beigās tīri labi noskrēju 81km treniņultru uz Bikstiem. Tomēr tur bija tā pati nelaime, kas Cēsu ultrā – pēc 60. kilometra aizvien vairāk sāka sāpēt gūžas un no 70. kilometra paskriet vairs nebija iespējams. Tāpēc cītigi apņēmos vingrot un nomest lieko svaru – bez šiem nejaukajiem 10-15 kilogramiem kājas noteikti būtu daudz pateicīgākas. Kā nu sanāca, tā sanāca, ka vingroju ļoti maz un svaru izdevās knapi noturēt uz vietas, jo pēc smēķēšanas atmešanas izskatījās, ka vielmaiņa apstājusies vispār un pamstu pat no gaisa un ūdens. Tomēr skrēju kārtīgi, treniņā uztaisīju PB 10 un 5 km distancēs, un pirmās 2 šā gada sacensības – Noskrien ziemu 4. posmu un Liepājas pusmaratonu, aizvadīju teju optimālā līmenī.

Tāpēc jutos puslīdz gatavs RV, kaut arī lielākās bažas raisīja tas, ka esmu pieradis laikus iet gulēt un nakts sacensību pieredzes nekādas (Jelgavā drīzāk ir vakara, nekā nakts pusmaratons). Nebiju īsti drošs, ko par negulēšanu teiks mana galva un sirsniņa, tomēr vislielākās nepatikšanas sagādāja kakla nervs, kurš izdomāja tapt sapūsts vai citādi savilkts tieši dienu pirms starta. Nolīmējos ar pretsāpju plāksteri un saēdos ibumetīnu, tomēr bija puslīdz skaidrs, ka uz atpakaļu skatīties nesanāks un būs daudz jālec nost no ceļa, kad tuvosies automašīnas.

17434929_1236883073026115_2020082083071557613_o

Tā nu pienāca starta vakars. No rīta dabūju pagulēt pāris stundas ilgāk nekā ierasts, bet pēcpusdienā nekāds miegs diemžēl nesanāca. Nolēmu līdzi ņemt 3 kofeīna želejas, vēl 3 aizsūtīju uz Braslas kontrolpunktu. Tāpat iejaucu 2 puslitra pudeles ar jau labi izmēģināto Vitargo, kuras nosūtīju uz Sēnīti un Braslu. Tad vēl mugursomā poverbanka, lādētājs telefonam un pulkstenim, plāksteri, ibumetīns, rezerves cepure, maks un lukturis.

Miegs sāka nākt jau ceļā uz reģistrāciju LU. Ātri noformējos un sāku pamatīgi garlaikoties, kas vēlmi gulēt it nemaz nemazināja, un tur uzņemtajās bildēs manāms, ka acis jau pamatīgi šķības. Tomēr beidzot pienāca runu laiks, tad himna un jau jestrākā noskaņojumā sākām garo riksi.

Plānā bija pirmo trases trešdaļu skriet ātrumā ap 5.10-5.20 min/km, tālāk jau, kā nu sanāks un cik būs dukas. Startā aizripoju sparīgi, kā par brīnumu, skrējās ļoti labi, bija prieks par atbalstītājiem un līdzjutējiem. Tomēr pēc otrā km nošokējos – tas bija noskriets 4:43, tāpēc nedaudz nometu tempu. Pie Matīsa ielas policijas pavadība beidzās un vajadzēja skriet pa ietvēm, tomēr ātrums bija gana labs. Pie VEF tilta no manis aizmuka Konstantīns ar dažiem citiem puišiem (viņš vēlāk dabūja 4. vietu), tā ka drīz jau skrēju samērā vientulīgi. Atbalstītāji bija gan pie Alfas, gan Juglas, bet tālāk jau pamazām sāku grimt tumsā. Starp Juglu un Berģu kalnu man pietuvojās daži jautri skrējēji (vēlāk uzzināju, ka tur bija arī Ainīc), tomēr drīz aizmuku. Tālāk ceļā līdz Garkalnei mierīgi turēju to pašu tempu 5.05-5.15min/km, apdzenot pāris čaļus. Kofeīna želejas ierāvu ik pēc 15 km.

17636878_1236883159692773_1500267975747419176_o

Pie Garklanes trases uzraugi lika nogriezties no lielās šosejas, jo kontrolpunkts esot tajā virzienā. Nebiju tik sīki trasi pētījis, tāpēc vienu brīdi pa galvu malās domas, vai tik kādi līdzjutēji nav izdomājuši 1. aprīlī pajokot. Tomēr nospriedu, ka tādi joki būtu pārāk nežēlīgi un mierīgi rikšoju norādītajā virzienā. Drīz noķēru vienu bēdurausi, kurš vaimanāja, ka lukturītis nestrādājot, pudele somā izlijusi, tempu noturēt nevarot. Tā nu puslīdz kopā tikām līdz pirmajam kontrolpunktam Garkalnē. Fiksi nointervējos, apēdu šo to no sāļā gala, uzpildīju pudeli ar kolas ūdeni un ripoju tālāk, sajūta bija laba.

Tālāk jau bija jāskrien tumsā līdz Sēnītei pa mežainu posmu. Vienam brīžiem palika neomulīgi – ko nu, ja mežaruksis sadomā mani uzkost? Temps nedaudz samazinājās, tomēr īpaši neizlaidos un pēc Sēnītē dabūtās Vitargo pudeles pat dažus apdzinu. Murjāņu kalnos gan nedaudz sāku staigāt, un tur atkal kāds paspruka garām. Kaut kur izkrita un pazuda tukšā pudele, cerams, ka kāds tai neuzkāpa un nepakrita. Konstatēju, ka pirmos 42 km – maratonu, esmu noskrējis tīri pieklājīgi – 3:48. Raganā atkal iekodu olīvas, sieru un gurķīšus, dabūju selfiju ar Selfiju karalieni un devos tālāk.

17632428_1236883069692782_6690740688631932192_o

Tālāk bija garš un grūts 18 km posms līdz Braslai. Drīz pēc Raganas mani apdzina un aizmuka Magnus (viņš dabūja 13. vietu). Nu jau temps bija ap 5.40-5.50 min/km, brīžiem nedaudz pārgāju arī soļos. Kad biju pusē distances, no meža izlīda Mīkstmiesis un pierunāja ik pa brīdim nedaudz pasoļot, līdz ar to kilometrs jau gāja vidēji uz 6:30. Tomēr paskriet vēl varēja tīri labi un tā arī sasniedzu Braslas kontrolpunktu, kur par lielu brīnumu tusēja Valdis – biju domājis, ka viņš ir krietni tālāk. Dabūju savu Vitargo un želejas, iekodu un aizskrēju tālāk. Tomēr Valdis drīz vien mani noķēra un apdzina. Straupes beigās konstatēju, ka telefons sāk izlādēties, kamēr piespraudu pie poverbankas, Valdis aizmuka pavisam.

Kā par brīnumu, ne ap 60. km, ne 70. km gūžas vēl nekā neteica. Miegs gan ik pa brīdim sāka mākties virsū, visādi rēķināju, cik vēl varu skriet, cik iet, lai palīstu zem 12 stundām, brīžiem galvā sāka skanēt dīvaini trokšņi vai vecas un glupas Dimitera dziesmas. Kaut kur ap Braslu sāka līt, un krietni vairāk, nekā likās pēc sinoptiķu prognozēm. Lietutiņš pats par sevi nebūtu nekas traks, bet milzu fūres katru reizi nošļāca krietni vairāk, nekā gribētos.

Nu jau Mīkstmiesis ar Cietmiesi vienojās, ka 100 metrus eju, 900 metrus skrienu. Vēlāk šī disciplīna pajuka un brīžiem iešana un skriešana jau bija attiecībā 50:50. Pēc Stalbes kontrolpunkta atkal bija šausmīgi garš 17 km posms līdz Rubenei. Nu jau aizvien vairāk pamodās autovadītāji, arī tie kretīni, kuriem likās, ka jāapdzen tieši tajās vietās, kur skrienu es. Fūres šķieda sejā aukstu miglu un šļakatas, galvā grabēja nu jau galīgi debilas dziesmas, vidējais ātrums bija ap 8 min/km. Arī pēc 2 maratonu pieveikšanas gūžas vēl turējās braši, Garmins gan piedraudēja izlādēties un bija jāpiesprauž pie poverbankas.

17493144_1236883119692777_9064672670100133864_o

Spraudīdams vadus somā, biju nedaudz iekavējies, un mani noķēra kāda dāma. Kā vēlāk izrādījās, Krievijas pārstāve Sviridova, kura galā dabūja sievietēm 3. vietu. Pārsalusi zila, ne īpaši sakarīga, bet ļoti mērķtiecīga. Teju ar varu atņēma man cimdus (būtu jau iedevis arī tad, ja palūgtu, man mīksta sirds), lika turēt kaut kādu savu dzeramtrauku, tā nu krietnu gabalu soļojām kopā. Pratināja, vai neesot redzējis Martu. Pats domāju, ka Marta ir priekšā, bet viņa skrējusi čillošanas režīmā un kaut kur nemanot biju pasprucis rekordistei garām. Pēc dažiem km beidzot laipni atdeva man cimdus un mēģināja aizmukt, mūs noķēra vēl viens vīrs, un tā nu trijatā skrienot/ejot sasniedzām pēdējo kontrolpunktu Rubenē. Fiksi ierāvu buljoniņu un kā lidot aizlidojām pieveikt atlikušos 13 km, nespēju noticēt pavēstītajam, ka esmu ap 20. vietu. Ar lielu pārsteigumu pamanīju, ka aizmugurē parādījusies Antra, un meitene-raķete ne tikai tuvojās, bet arī pēc kādiem pāris kilometriem noķēra. Drīz gan iegūtā otrā elpa sāka beigties, nācās pastaigāt, un visi aizmuka.

Tuvojoties 100. kilometram, beidzot notika tas, kam bija jānotiek – gūžas skarbi pateica, ka pietiek. Brīžiem mēģināju pa druskai uztipināt, bet ne sevišķi veiksmīgi, un mani sāka apdzīt katrs, kurš kaut drusku varēja paskriet. 6 km pirms finiša mani noķēra Ainīc, visādi centās sapurināt, pat pāris simtus metru izdevās noskriet, bet tas bija arī viss. Nu arī ceļgali pateica visu, ko domā par manu skriešanu ar tādu riepu uz vēdera.

Pēdējie km bija īsts sāpju ceļš. Kājas ļodzījās, palika aizvien aukstāk, un ik pa brīdim iebira sāls brūcēs, redzot, kā garām aizlido konkurenti. No Rubenes līdz finišam zaudēju kādas 10 vietas, žēl, bet pelnīti. Vismaz bija prieks par cilvēkiem trases malās, kuri uzmundrināja un lika kaut cik saņemties. Drausmīgi pārskaitos, ka 107 km pēc pulksteņa bija pieveikti, bet finišs ir 400 metrus tālāk. Pēdējos metros gan saņēmos nelielam riksītim un kliņķis bija rokā.

17545236_1236883206359435_7228191303390219441_o

Rezultātā izdevās plānotais, palīdu zem 12 stundām – 11:48:41. Kopvērtējumā 31. vieta, vīru grupā 26. vieta.

Iepatikās, būs jāatkārto.

Mans pirmais ultramaratons.

Pirms vairākiem gadiem es nevarēju iedomāties, ka kādreiz skriešu no Rīgas uz Valmieru pa šosejas malu, kur nepārtraukti gar sāniem drāžas fūres un baļķvedēji. No 2011. gada, kad pirmoreiz uzvilku kājās botas, lai sāktu skriet, un kaut kā noklunkurēju veselus 300 metrus, ir pagājusi vesela mūžība. Pa šo laiku ir mainījušās arī manas domas par to, vai ir iespējams skriet pa šosejas malu.

Un tā jau pagājušā gada nogalē tika pieņemts lēmums par piedalīšanos RV107km un uzsākti sistemātiski treniņi ar pakāpenisku kilometrāžas palielināšanu. Paralēli garajiem treniņiem reizi mēnesī Hamburgā piedalījos ziemas skriešanas seriāla 15 km distancē. Viss gāja kā plānots, palielinās gan kilometrāža, gan arī ātrumi pieaug, jūtos lieliski. Tad notiek negaidītais – februāra beigās pēc kārtējās sacīkstes Vācijā kaut ko salaižu grīstē ar atjaunošanos un saslimstu. Rezultātā pāris nedēļas par skriešanu varu pat nedomāt. Pēc piespiedu pauzes nekādi neizdodas atgūt skriešanas ritmu, un sākas nākamās problēmas – ceļa locītava ir kategoriski pret skriešanu. Dažas dienas pirms starta gan liekas, ka viss būs labi, tieku noteipots visur, kur iespējams. Morāli esmu gatavs, iespējams, savam grūtākajam skrējienam. Tiek nokancelēti visi A un B grafiki. Skriešu un izbaudīšu visu no sākuma līdz beigām, klusībā ceru noskriet vismaz līdz pusei, pēc tam jau var vienkārši aiziet ar kājām, jo zinu, ka iet es māku diezgan ātri.

Beidzot ilgi gaidītā diena ir klāt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka rīt es lepni varēšu teikt: “Esmu noskrējis savu pirmo ultramaratonu.” Tajā pašā laikā ļoti labi apzinos, ka tas nebūs viegli, jo nezinu, cik daudz laika man vajadzēs un cik sāpīgi tas būs. Tāpat nedaudz biedē skriešana naktī, vai man nenāks miegs, jo pēc dabas esmu cīrulis – agri eju gulēt, agri ceļos.

Nr.1

Laicīgi kopā ar savu nelielo atbalsta komandu – sieviņu un draugu Arturu – esam Rīgā. Pirms starta  -formalitātes, un jau pavisam drīz visi skrējēji pulcējas pie Brīvības pieminekļa, lai nodziedātu Latvijas himnu. Gaisā virmo pacilājošs noskaņojums. Sajūtas ir vārdiem neaprakstāmas, tas ir kas pilnīgi jauns un nezināms, es piedalos vēsturiskā un vienlaicīgi arī labdarības skrējienā.

Nr.2

Beidzot starts – stresa nekāda, pilnīgs miers, jo zinu, ka tagad es darīšu to, ko protu, to, kas man patīk. Iesāku ļoti piesardzīgi, lai nekaitinātu skriet negribošo kāju. Luksofori īpaši netraucē, tāpēc visai ātri esmu jau Berģos un izgaismotā Rīga paliek aiz muguras, atvadoties pamājot ar roku. Tagad dodos nezināmajā, ilgi gaidītajā piedzīvojumā. Treniņskrējienos neskaitāmas reizes savās domās jau esmu izskrējis trases lielāko daļu, jo šeit bieži braukts ar mašīnu un zinu gandrīz visus paugurus un līkumus. Skrienas viegli un nepiespiesti, palaikam pačalojot gan ar zināmiem, gan nezināmiem skrējējiem. Beidzot ir jāieslēdz lukturītis, es palieku viens, jo Juris, ar ko labu laiku skrējām kopā, pēkšņi kaut kur pazudis. Tas mani nebiedē, drīzāk pat patīk, jo skrienot diez ko nemīlu tarkšķēt. Man labāk patīk klausīties naksnīgās meža skaņās, atrasties  kaut kādā mistiskā savu domu pasaulē. Pretim braucošās automašīnas netraucē nemaz, visas pieklājīgi ar tuvajām gaismām, paretam kāda uztaurē, sveicina – tas ļoti uzmundrina. Drīz jābūt Garkalnei. Īsi pirms 1.KP mana kaitnieciski noskaņotā locītava grib uzsākt diskusiju par manu vēlmi nokļūt Valmierā. Ar cerībām, ka šī beigs grabēt, līdz kontrolpunktam nolemju pasoļot. Mana atbilde ir skaidra un nepārprotama: man nav laika gaidīt, nākošgad man būs citi plāni.

Kontrolpunktā mana mīļā atbalsta komanda mani apkalpo ne lēnāk kā Ferrari formulu. Netaisos lieki kavēties un dodos cauri kontrolpunktam, kur satieku Juri. Nobrīnos, kā viņš šeit nokļuvis ātrāk par mani – laikam būšu piesnaudis uz lielceļa. Principā man vienalga, jo netaisos šobrīd ar kādu sacensties, izņemot ar sevi. Šķērsojot svecītēm izgaismoto sliežu ceļu, mana locītava nešķīsti iebrēcas: “Pietiek, tālāk vari doties bez manis!” Es daudz neklausos, bet mēģinu šo iemidzināt, brīdi pasoļoju, tad atkal skrienu. Un tā līdz otrajam kontrolpunktam, kur veikli tieku pie visa nepieciešamā. Nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tālāk man jātiek jau bez atbalsta komandas, mans draugs Arturs aizved sieviņu uz Valmieru un pats ar vilcienu atpakaļ uz Rīgu, uz darbu.

Nr.3

Vienā elpas vilcienā ir pagājusi nakts, sāk palikt gaišāks, bet mana locītava ir norāvusi stop krānu, tomēr ik pa brīdim mēģinu skriet, neskatoties uz to, ka brīžiem sāp tā, ka asaras acīs. Izvelku līdz paņemto ibumetīnu, bet tikpat ātri nolieku atpakaļ, jo līdz Valmierai vēl tālu un droppy sabiedēja ar kuņģa sabendēšanu. Nav ne mazākā vēlēšanās atrast vēl vienu problēmu, ar ko cīnīties. Pie sevis noķiķinu par to, kā es izskatos, pusklibs penšuks klunkurē ap astoņām minūtēm katru kilometru. Kaut ilgāk būtu tumšs, lai neviens neredz to briesmīgo skatu. Pazvanu Initiņai, izstāstu situāciju, ka, visticamāk, drīz mans ātrums būs ap 10 minūtēm pa kilometru, un Valmierā līdz tumsai būšu noteikti. Saņēmu veselu vezumu ar bučām un uzmundrinājumiem un pielieku soli. Bija gan jāapsola, ka stāšos malā, ja sāpes pastiprināsies. Pie sevis nodomāju, ka to taču neviens nevarēs pārbaudīt, un vispār, kurš teica, ka tas būs viegli. Rodas arī jauns pasākuma nosaukums: “soļošanas paskrējiens”. Noņirdzos par to un soļoju tālāk. Jau redzama Ragana, tātad drīz ļaušos brīvprātīgo aprūpei. Viss ir kārtībā, es kustos.

Raganā brīvprātīgie nolasa katru manu vēlmi jau no lūpām. Aizkustinoši. Padzeros siltu tēju, ielādēju mugurenē jaunu porciju ar želejām un citus draņķus, bez kuriem šodien man neiztikt. Pārmijis pāris vārdus ar citiem skrējējiem, taisos prom, jo ir nejēdzīgi auksts. Sausas drēbes, ko pārvilkt, man nav, un brīžiem liekas, ka man ādas arī vairs nav, ir tikai vējjaka un mans gars ar nesatricināmu pārliecību, ka līdz kliņķim es tikšu. Paldies dievam, paliek gaišs, mostas putni, tuvējo māju suņi un citi zvēri. Pēkšņi atcerējos kādu rītu Brazīlijā, džungļu viesnīcā, kad rītausmā uzlēcu uz gultas sēdus no pēkšņajām putnu klaigām. Tikai tagad saprotu, ka tai brīdī biju vienkārši pārsalis. Likās, ka labu laiku atrodos saulainajā Brazīlijā, tādā kā transā biju nosoļojis jau veselu stundu, līdz mani pamodināja no muguras lidojošs vietējais kamikadze ar vecu bumeru, kas izdvesa tādas skaņas un smakas, kādas var būt tikai pēdējā ceļā uz auto kapsētu. Lieki piebilst, ka apdzīšanas manevrs tika veikts pārkāpjot visus iespējamos noteikumus, pavisam nepārredzamā vietā. Skrienot pa Tērvetes ielu Jelgavā, man tā ir ikreiz, tā ka nekādas negatīvas emocijas man tas nelaimīgais neizsauca. Arvien biežāk garāmbraucošās automašīnas pīpina, sveicina, tas ikreiz dod jaunu emociju vilni un spēku pieplūdumu. Cenšos iztaisnoties un pasmaidīt pretī, jo no domas vien, cik nožēlojami es izskatos, gribas iemukt mežā un gaidīt tumsu, lai neviens to klibojošo veci neredz. Bet, tā kā esmu garā stiprs un nesatricināms, tas nav arguments, lai apstātos. Garmins rāda, ka kilometrs iet pa 8-9 minūtēm, tas mani apmierina, jo esmu sarēķinājis, ka, šādā tempā ejot, Valmierā būšu ap pieciem vai pat ātrāk. Tā rēķinot dažādus iespējamos ceļā pavadāmos laikus, ieraugu Braslas kontrolpunktu.

Nr.4

Kārtējie fantastiskie brīvprātīgie – tiku iepakots siltā pledā, liekas, ka buljona glāze ir speciāli sagatavota man, viss ir jauki, tikai viens neliels sīkums, lai varētu skriet un baudīt dzīvi – mana vaimanājošā locītava – nekas, cieties, ja es varu, tev arī vajadzēs vilkties man nopakaļus. Turpmākās pāris stundas paiet nepārtrauktās sarunās ar manu sāpošo kāju diapazonā no pielabināšanās līdz draudiem atstāt tepat ceļmalā. Tuvojas Stalbes kontrolpunkts, kur man jāpārrevidē pārtikas krājumi. Neļaujos jaukajām meitenēm pierunāt mani ilgāk atpūsties, uzēdu man atstātos makaronu salātus, padzeros un jau pēc pāris minūtēm dodos tālāk. Lielākā daļa no tiem, kas mani apdzina, sen jau gabalā, bet daži ilgāk izbauda kontrolpunktu jaukumus un tuvākās stundas laikā mani apdzīs atkal. Pamazām tas sāk mani kaitināt, bet argumentu, kā to nepieļaut, šodien man nav. No ātrās un ilgstošās soļošanas sāk sāpēt tādas vietas, par kuru eksistenci es līdz šim pat nenojautu. Neskatoties uz to, pēc Stalbes noskaņojums sāk ievērojami uzlaboties, jo zinu, ka no Rubenes kliņķis jau tikpat kā redzams. Vienīgā nelaime, ka Rubene tuvojas lēnāk kā citi kontrolpunkti. Dīvainā kārtā mani neviens vairs neapdzen, bet draudzīgi izvietojušies apmēram dažu simtu metru attālumā man aiz muguras labi pārskatāmā rindiņā. Man tas diezko nepatīk, bet atrauties man nav variantu. Tā tas turpinās labu laiku, mašīnu arī pavisam maz. Kur ir tā Rubene? Te pēkšņi kādi neredzami spēki mani pagriež nost no ceļa, taisni iekšā nelielā egļu jaunaudzē. Nezinu, ko nodomāja puisis aiz manis par tādu gājienu, bet attopos jau sēžam uz nogāzta koka un purinu ārā savas somas saturu. Atstāju pašu nepieciešamāko, lai tiktu līdz kliņķim. Noņirdzos pie sevis, ka tie pārsimts mežā atstātie grami jau nu gan ievērojami palielinās manu ātrumu. Iedomājos, ka esmu sporta automašīna, kura maksimāli jāatvieglo, lai ātrāk brauktu. Pa to laiku visi, kas bija pārredzamā attālumā aiz manis, ir prom. Aiz pēdējās meitenes, priecīgi pie sevis ķiķinādams, lienu no meža ārā, nevaru gan lāgā iztaisnoties, tomēr līks kā veca nagla, purva velnam līdzīgiem soļiem, visiem spēkiem nolemju ķert to meiteni rokā. Vairs pat necenšos, uz sveicieniem atbildot, ieņemt cilvēkam atbilstošu  stāju, šobrīd tam vairs nav nozīmes. Tā meitene tuvojas, mana pašapziņa ceļas, mēģinu uzskriet, nekā, kājas metas, akmeņi ķeras un tieku nofiksēts. Meitene kaut ko izvelk no somas, uzēd, padzeras un arī mēģina sākt skriet. Pēc brīža viņai tas arī izdodas, saprotu, ka drīz viņu vairs neredzēšu. Nu labi, ieslēdzu kruīzu un turpinu tīksmināties, kā es skriešu pa sarkano paklāju pie Sīmaņa. Sarēķinu, ka Rubenē būšu pēc 30-40 minūtēm un neapstājoties došos tālāk. Pienācis laiks ibumetīnam. Pēc nostāstiem zinu, ka tas palīdz. Ceru, ka neesmu savādāks, un palīdzēs arī man. Nē, es esmu savādāks, jo maz ticams, ka normāls cilvēks darīs to, ko šodien daru es. Bet esmu ieņēmis galvā, ka man nav laika gaidīt citu gadu. Tad ieraugu tālumā kādu kustamies, bet tā noteikti nav meitene, kura no manis aizlaidās, tātad es kādu ķeru, manī atkal mostas mednieka instinkts. Es tik tiešām tuvojos, un tuvojas arī kontrolpunkts, es to jau redzu, vēl apmēram tikai kilometrs. Tas paiet ātrāk nekā iepriekšējie, jo redzu, ka kontrolpunktā ir daudz cilvēku un ceru tomēr vēl kādu panākt, jo apstāties netaisos, tās mocības ir jāizbeidz iespējami ātri. Kad esmu jau diezgan tuvu kontrolpunktam, viens puisis dodas Valmieras virzienā, bet otrs man pretī. Nu es vairs neko nesaprotu. Man par milzīgu pārsteigumu, viņš sāk mani iztaujāt par manām vēlmēm, diemžēl esmu spiest atteikt, jo gribu ātrāk tikt līdz kliņķim. Puisis vēl apjautājas, kā man iet – nu skaidrs, ka slikti, šodien viss ir slikti.., bet varbūt tomēr ne? Kā starta šāvienu atceros puiša teikto: “Muļķības, tu izskaties forši, un solis tev ir pavisam raits.” Milzīgs paldies.

Nr.5

Un tad notika neticamais. Es sāku atkal skriet. Pats no sevis. Nekas nesāp. Zili brīnumi! Vēl nebiju noskrējis kilometru, kad panācu pirmo puisi un turpinām kopā, bet pavisam īsu brīdi. Garmin nopīkst kilometrs, neticu savām acīm, 06:30, vienlaicīgi mani pārņem nelielas šausmas – ja nu tā ir pirmsnāves agonija kā amerikāņu filmās? Nu labi, vēl vienu noskriešu un tad jau redzēs. Palūkojos atpakaļ, kur palika puisis un ieraugu, ka viņam vēl kāds tuvojas. Nu nē, tā viegli es rokās nedošos un palielinu ātrumu uz leju, tad, par laimi, kalns uz augšu, tas man patīk, cerot, ka šiem aizmugurē ne. Tā arī ir, esmu atrāvies, Garmins rāda, ka pēdējo kilometru esmu noskrējis jau ar 06:04, ka tik nav pa traku. Turpinu nedaudz lēnāk, tomēr joprojām eju prom no maniem iedzinējiem, un priekšā ieraugu nākamo. Šoreiz paskrienu garām tā, it kā man nelabais drāztos pakaļ. Kilometri iet viens pēc otra, ātrums turas, pašsajūta kolosāla, noguruma nekāda, apdzenu vēl kādu. Tad panāku puisi, kurš mani apdzina pa dienu, un labu laiku  vilka mani sev līdz. Nu ko, tagad mana kārta tevi pavilkt. Diemžēl esmu ātrāks un tālāk joņoju atkal viens. Noguruma nekāda, smaids pa visu ģīmi. Ieraugu Valmieru, jāāāā, tagad skaidri zinu, ka es to kliņķi dabūšu. Mans draugs autotirgotājs Māris tur savu solījumu sagaidīt mani pirms Valmieras. Ieraugot mani, viņš ir gatavs skriet ar visu padusē iespiesto instrumentu kasti līdz pat kliņķim. Ar lielām mokām izdodas viņu atrunāt un, saņēmis nenovērtējamu atbalstu, iztaisnojos un ar augsti paceltu galvu, pašapmierināts un lepns par sevi, skrienu tālāk. Kliņķis strauji tuvojas, parādās arī cilvēki, kuri lielākoties plaukšķina un uzslavē. Automašīnas taurē, viss ir labi, dzīve ir skaista. Visas iepriekšējo stundu mocības ir aizmirstas. Emocijas vienkārši mutuļo, daži gan diezgan līdzjūtīgi uz mani  atskatās, es tik nosmejos un turpinu skaļā balsī dungot kaut kādu muļķīgu vārdu salikumu, ko sen jau esmu aizmirsis. Sveicinu visus, ko ieraugu. Dīvaini, bet daži neatbild – laikam nav valmierieši vai arī nesaprot latviešu valodu. Nav laika par to domāt, jo ieraugu Sīmani un vēl vienu skrējēju ar atbalsta komandu nesteidzīgi soļojam. Nu forši, pielieku soli, varēsim kopīgi finišēt. Tad puisim, kurš vēlāk izrādījās ir  foršs džeks – Ainārs no Tukuma – noziņo, Tevi tūlīt apdzīs viens onka. Ainārs sāk skriet, es, gandrīz jau viņu panācis, saku, ka nemaz netaisos viņu apdzīt. Man nenotic, laikam rūgta pieredze no citām sacensībām. Nu ko, turpinām tik skriet, man spēka uz emociju viļņa ir kā zirgam, paskatīsimies vēl par to onku. Visiem apkārtējiem par prieku tieku izaicināts uz finiša sprintu. Ja vajag, tad vajag. Šobrīd es varu visu, es to izdarīju, es tiku  līdz kliņķim.

Nr.6

Es no priekiem esmu gatavs pacelties gaisā, dejot, dziedāt, skriet vēl. Pēc finiša pārmiju dažus vārdus ar Aināru un saku, ka taisnība jau viņam par to onku ir, kaut pats nemaz tā nejūtos. Visi ir priecīgi, viss ir labi, visas grūtības ir aizmirstas. Sabučoju savu galveno atbalstītāju, sieviņu Initu. Esmu lepns un laimīgs. Paldies manai nelielajai atbalsta komandai, paldies SK Tērauds treneriem Jānim Razgalim un Jānim Višķeram. Bez jums es nebūtu tas, kas es esmu, es šeit nebūtu. Bet es šeit esmu un tas nebija nemaz tik grūti. Esmu ieguvis milzīgu pārliecību par savām spējām. Emocijas pamazām noplok, bet spēka pieplūdums paliek un palīdz ikdienas darbos. Esmu ieguvis pārliecību, ka man vēl daudz kas ir pa spēkam. Man ir gan jauni mērķi, gan arī sapņi. Es atgriezīšos trasēs vesels un vēl stiprāks.

Nr.7

Reiz dzīvoja…kāds Gladiators?

Reiz dzīvoja kāds Labinieks. Viņš vienmēr bija sapņojis, ka vienu dienu viņš metīsies skriešanas piedzīvojumos, kuru laikā, pārvarot grūtības, drosmīgi cīnoties ar nezvēriem un saviem iekšējiem dēmoniem, svinēs uzvaru un izpelnīsies citu ļaužu cieņu. 2015. gada 19. martā pēc cītīgas gatavošanās viņš grūtā cīņā pieveica 107 km distanci (12h:59 min), ko visi dēvēja par Gladiatoru pastaigu. „Būt par Gladiatoru…patīkami”, nodomāja Labinieks un  lepns par sasniegto turpināja mesties jaunos piedzīvojumos visa gada garumā.

Tomēr Labinieku nelika mierā, ka sasniegtais Gladiatora pastaigā nav viņa virsotnes kalngals, un viņš prātoja, ka, cītīgāk trenējoties, iespējams, viņš varētu sasniegt ko vairāk. Tā nu apņēmības pilns viņš sāka gatavoties jaunam Gladiatora pastaigas piedzīvojumam. Ar lielāku pārliecību un iegūto pieredzi viņš juta, ka ir stiprāks un labāks. Lai šoreiz sasniegtu labāku rezultātu, viņš nolēma, ka centīsies vairāk, strādās vairāk un cerēs, ka šī apņēmība un ieguldītais darbs dos savu rezultātu. Gatavošanās posms sākās decembrī. Sākotnēji viss arī notika, kā bija plānots, un treniņos Labinieks jutās labi. Grūtos brīžos ar viedu padomu un skriešanas kompāniju talkā nāca citi, daudz nopietnāku rūdījumu guvušie Jelgavas ciema Gladiatori – Tuksneša Vētra, Huch un Ainīc.

Rezultāti un ātrums salīdzinājumā ar iepriekšējā gada sagatavošanos posmu Labiniekam pieauga. Progress bija acīmredzams, un klusībā viņš sāka lolot mērķi par Gladiatoru pastaigas pieveikšanu 11 stundās. Bet, kā jau tas nereti notiek, viss nav tik skaisti, kā mēs to būtu vēlējušies, un šī stāsta varonis 6 nedēļas pirms lielā skrējiena iedzīvojās ceļa traumā, ko šamaņi dēvēja par “Skrējēja celi”. Šķērslis, kas draudēja pārvilkt treknu strīpu visiem plāniem. Nākamās divas dienas kājas saliekšana sagādāja grūtības, un Labiniekam radās bažas par sava mērķa sasniegšanas iespējamību. Viņam bija grūti samierināties ar šādu pavērsienu, un pēc nedēļas, kad celis sāka atgūt kustības brīvību, tika atjaunoti treniņi saudzīgā režīmā. Lai mazinātu spiedienu uz celi, tika izmantota šamaņu piešķirtā ceļa elastīgā saite. Turpmākajās nedēļās ceļa sāpes pakāpeniski mazinājās, kas viesa cerības, ka tas bija tikai organisma protests pret pastāvošo kārtību. Bet kopumā Labinieks jutās izsists no sava gatavošanās plāna. Lai dzīve neliktos rožaina, 2 nedēļas pirms Gladiatora pastaigas mūsu personāžam dzīvi sāka bojāt nelietis VĪRUSS. Cīņa ar temperatūru un klepu norisinājās nedēļas garumā. Tā jau iedragātā pārliecība sāka šķobīties vēl vairāk. Pēdējās dienas pirms sacensībām ļaunie spēki centās iedēstīt Labinieka prātā nepārliecinātību un negatīvismu, pret ko viņš veiksmīgi cīnījās pretī ar apkārtējo cilvēku pozitīvismu un atbalstu.

Labinieks

2016. gada Rīga – Valmiera gatavošanās process ciparos

Pienāca sacensību diena. Šķietami tikko Labinieks vēl bija sācis gatavošanos šim piedzīvojumam, bet nu jau pienāca ilgi gaidītais brīdis. Iespaidīgi un mazāk iespaidīgi Gladiatori no visas valsts bija ieradušies, lai kopīgi dotos grūtajā cīņā visas nakts garumā. Apņēmīgās sejas tikai palielināja Labinieka pārliecību, un viņš nolēma pieturēties pie iepriekš ieplānotās stratēģijas turēt tempu tuvu 5:45 min/km, cik nu tas ilgi būs iespējams, un apsolīja sev, ka darīs visu, lai godam aizvadītu tās nakts piedzīvojumus.

Kaut arī Labinieks jau bija devies piedzīvojumā arī iepriekšējā gadā un sagatavojies saskarties ar grūtībām noteiktos ceļa posmos, tomēr viņš nebija rēķinājies, ka pirmā cīņa ar mošķiem jau būs jāizcīna distances pirmajā trešdaļā. Sajūtas bija, ka kāds būtu viņam uzlicis važas uz kājām, un solis neliecināja, ka iepriekšējie mēneši ir pavadīti kārtīgi gatavojoties šim piedzīvojumam.

Smagais sacensību iesākums

Smagais sacensību iesākums

Motivāciju turpmākajām cīņām Labinieks atrada 4 gladiatoru kompānijā, kuru vidū bija arī slavenie Jelgavas ciema gladiatori Huch un Labinieka mentors no agrākiem laikiem – Tuksneša Vētra. Pēc pirmās distances daļas atvadījušies no 3 gladiatoriem, kuri bija izvēlējušies citus ceļus savu mērķu realizēšanā, Labinieks un Tuksneša Vētra turpināja ceļu divatā. Kā divi no bara padzīti vilki viņi nolēma distancē turēties kopā un nepamest viens otru grūtos brīžos. Nakts smagums gūlās uz viņu pleciem, un katra saules stara parādīšanās tika sagaidīta ar atvieglojumu. Ar cerību, ka grūtākais ir jau aiz muguras. Patvērumu un slāpes pēc grūtajiem ceļa posmiem abi ceļotāji veldzēja sešās ceļojošajās Oāzēs. Fantastiskās vietās, kur galdu pārbagātība, cilvēciskās ērtības un saimnieku laipnība tā vien vilināja palikt un tālāk vairs nedoties. Pārvarējuši šīs komforta burvestības, Gladiatori turpināja savu grūto ceļu.

Labinieks un Tuksneša Vētra 107 km garumā

Labinieks un Tuksneša Vētra 107 km garumā

75.km nāca kā ļauna vīzija no 2015. gada. Šī bija vieta, kur iepriekšējā gadā spēki bija beigušies un tika pāriets soļos. Bet šoreiz viss bija citādi. Lai arī skriešana vairs nesagādāja baudu, abi Gladiatori novienojās skriet tik ilgi, cik vien iespējams. Pienāca brīdis, kad sarunas vairs nespēja palīdzēt, un abi vientuļnieki klusā solī sekoja viens otram, klausoties trubadūru mūziku savās ausīs. Kur pagadās kur nē, pa ceļam tika sastapta Gladiatoru princese Sigita, kas možā pastaigas solī un labā garastāvoklī atļāva mums doties tai garām. Kā izrādījās vēlāk, Sigita tikpat možā solī mūs vairākkārt distancē apsteidzot, beigās tika kronēta par šī piedzīvojuma karalieni.

Pie 90. km Labinieka solis sāka grīļoties. Viņš saprata, ka nedrīkst atpalikt no Tuksneša Vētras, tādā veidā zaudējot savā prātā esošajiem tarakāniem. Pēdējiem spēkiem turoties aiz Tuksneša Vētras, viņš sasniedza pēdējo Oāzi. Izsalcis un izbadējies Labinieks tvēra pēc visa, ko viņam deva saimnieki.

Kad spēki tuvu beigām (95. km)

Kad spēki tuvu beigām (95. km)

Uzmetot acis laikrādim, viņš saprata, ka 11h šajā skrējienā sasniegt ir praktiski neiespējami. 4 minūtes aiz nepieciešamā grafika bija uz to brīdi neatspēlējams laiks. Aprunājoties abi ceļotāji novienojās, ka atlikušo piedzīvojuma daļu viņi izbaudīs.

Pārvietojoties nesteidzīgā solī un atrodoties jau Valmieras karaļvalsts sirdī, abi Gladiatori ar smaidu sejā paspieda viens otram roku un pēc neilga brīža jau ieskrēja pils pagalmā, kur viņus sagaidīja ar rokas spiedienu pils princis Jēkabs un citi galma ļaudis, skaļi sveicot par paveikto varoņdarbu. Gladiatori distanci bija pieveikuši 11h:22 min. Par 1h:39 min ātrāk kā iepriekšējā gadā.

Jēkaba apsveikumi pie kliņķa

Jēkaba apsveikumi pie kliņķa

Emocijas pēc finiša sasniegšanas

Emocijas pēc finiša sasniegšanas

Labinieks bija priecīgs un gandarīts par sasniegto. Ieguldītais darbs bija atmaksājies un sasniegts teju maksimums no nospraustā mērķa. Pēc divām nedēļām pēc šī piedzīvojuma Labinieks ar vēsu prātu apsēdās pie sava rakstāmgalda un pārdomu brīdī mēģināja tikt skaidrībā par labajām un sliktajām lietām skrējienā. Tomēr visvairāk viņš vēlējās tikt skaidrībā, vai gatavošanās plāns, kurš tika izmantots divus gadus pēc kārtas, ir devis vēlamo rezultātu.

2015. gada un 2016. gada Rīga – Valmiera treniņplāna salīdzinājums

2015. gada un 2016. gada Rīga – Valmiera treniņplāna salīdzinājums

Apkopojot visu informāciju, viņš saprata, ka sākotnējā apņemšanās gatavoties apņēmīgāk un cītīgāk nav tikusi realizēta. Skriešanas apjomi nav palielinājušies. Skrējienu skaits treniņprocesā nav palielinājies. Palielinājies bija skriešanas ātrums. Noskrietās distances rezultāts liecināja, ka ir palielinājusies izturība. Vai šī izturība bija palielinājusies uz skriešanas programmas rēķina, vai uz ieguldītā darba rēķina visa gada garumā? Vai skriet mazāk garos treniņus nebūtu bijis prātīgāk, kas ļautu izvairīties no traumas un saslimšanas? Jautājumi, uz kuriem Labinieks nolēma meklēt atbildes turpmākajos piedzīvojumos. Bet tauta mēļo, ka Labinieks jau šobrīd ir nolēmis, ka turpmāk gatavosies saviem piedzīvojumiem citādi. Vai labāk…? to jau rādīs nākotne.