Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Basas pēdas un vēja ķeršana vienā skaistā augusta sestdienā

Vasara ir pilna dažādu skrējienu, bet ir tikai viens, kas sevī ietver pašu vasaras būtību – jūru sauli, smiltis, basas pēdas, kas kopš bērnības ir brīvlaiku un labo dienu simboli. Pilno Baltijas Baso pēdu ultramaratona distanci jau vienu reizi biju pieveikusi, bet kā gan lai nedaru to atkal, ja reiz neesmu izlozējusi dalību Baltā kalna izpriecās? Nebiju gan plānojusi par to rakstīt, jo tie taču ir tikai 53 kilometri, tomēr, kad uz draudzenes jautājumu, vai tad šoreiz būs apraksts, tā arī biju atbildējusi, viņa mani pārliecināja ar apgalvojumu, ka 5 stundas no manas vienīgās sestdienas nedēļā, nekādā gadījumā neesot maz.

20160827_122013

Par dalību šajā skrējienā biju pārliecināta, tomēr, jo tuvāk nāca augusts, jo vairāk šaubījos par to, kādā statusā tā būs – varbūt tomēr jāizvēlas vidējā distance vai vispār jāpiesakās brīvprātīgo komandā. Nebija jau tā, ka man negribētos skriet to garo, vienkārši pēdējā laikā esmu sapratusi, ka visa kā ir par daudz, un lielu daļu sacensību skrienu treniņrežīmā. Pārsteidzoši, bet arī tajos mierīgajos skrējienos reizēm mēdz būt tik sasodīti grūti, ka šķiet – es vispār vairs nemāku skriet! Ai, kas zina, vai nākamgad būs tāda iespēja, tādēļ nosliecos par labu pilnajai distancei. Patiesībā jau arī tendence „piekāst reitingus”, mani vēl nav spējusi savaldzināt.

Sestdienas priekšpusdiena, Mazirbe. Basām pēdām mēroju ceļu līdz pludmalei. Grants ceļš dursta manas pēdas, kuras droši vien nenojauš, ka tas ir tikai sākums. Pludmalē ir vējains un nav diez ko silts. Saņemu numuru un pārģērbjos. Ne savās parastajās skriešanas drēbēs. Šoreiz nekādu puķu un nekā rozā. Balts krekliņš, balta bandana un saulesbrilles. Balts man nepiestāv, izskatos briesmīgi, bet tam nav nozīmes. Nebūs te nekāda pārkaršana. Kājas ieziežu ar pretkrampju eļļu karstam laikam, nav ne jausmas vai līdz, bet nu smird gan. Bišku iesildos un pastaipos, vējš izpūtis visas domas no galvas – uztraukums pavisam pazudis. Ar nepacietību gaidu, kad varēšu doties izbaudīt jauko pludmales pastaigu.

DSC_5248

„Bēdu manu lielu bēdu” pirmo pantiņu aiznes jūras vējš, un jau pēc mirkļa arī mēs traucamies tam pakaļ. Vējš pūš Kolkas virzienā, cik veiksmīgi. Nez kā nāktos tā skriešana, ja viņam būtu ienācis prātā tā zēģelēt uz pretējo pusi! Skrienu samērā ātri, nedaudz zem 5 minūtēm. Pārāk ātri priekš ultras, pārāk ātri priekš manis, bet saprotu, ka tas ir tikai vēja dēļ. Ja jau viņš tāds vēlīgs, tas jāizmanto. Ja ņem vērā pagājušā gada pieredzi, tad aiz Kolkas šī „haļava” beigsies. Jau pirmajā kilometrā nodevīgais kreisais augšstilbs savelkas sāpīgā mezglā. Nelietis. Mest nost tempu, vai gaidīt, kad pāries? Līva ir izgaisusi skatienam pirmo pāris minūšu laikā. Sigita elpo man pakausī un Aija skrien pa priekšu. Viņām abām gan ir kedas, bet atpalikt negribās. Kaut, ko es te spirinos, ir pirmais kilometrs un zinu, ka viņas abas ir stiprākas par mani. Skrienu kopā ar Pēteri. Ir viegli, ieslīgstu ritmā, kuru iztraucē vien biežie kilometru pīkstieni. Pārmijam pa skopam vārdam. Tāda tempā neesmu diez ko runātīga. Aiz piektā kilometra izvelku savu ļumīgo pudeli ar apelsīnu sulas un tropiskās želejas maisījumu. Ikreiz, kad sajūtos tā grūtāk, izrādās, ka esmu paātrinājusies. Kad tālumā ieraugu Vaides konrolpunkta brīvprātīgos Kristapu un Edgaru zaļajās vestēs (ļoti prātīgi, tā viņi jau pa gabalu bija atšķirami no vienkāršiem atpūtniekiem) jūtu, ka arī savilktais augšstilbs sāk atlaisties. Pēteris saka, ka apstāsies, lai salīmētu noberzumus. Padzeros tīru ūdeni un jautāju, vai drīkstu glāzīti mest zemē. Pilnīgi dumjš jautājums, to saprotu jau pēc mirkļa – tā glāze tak šajā vējā aizlidotu līdz Kolkai vai pat pasaules malai. KP serviss ir ideāls, Edgars paskrien līdzi kamēr padzeros un savāc glāzi. Skrienot prātoju, ka šiem tur sanāk pamatīga skraidelēšana šādi apkalpojot visus skrējiena dalībniekus.

Vējš atkal izpūš no galvas visas domas, un tikai vēlāk saprotu, ka esmu palikusi bez Pētera. Sigitu un Matīsu gan jūt aiz muguras. Skrienas aizvien viegli, un Kolkas rags acīm redzami tuvojas. Man jau no sākuma ir pamatota sajūta, ka skrējiens sāksies tieši no turienes. Pagaidām ir vieglā lidojuma fāze. Itin drīz tas rags ir klāt, un man jāpiestāj, lai paņemtu jaunu ļumīgo pudeli. Bladāc! Atsitos pret “sienu” – pavējš ir pazudis, stiegu mīkstajās smiltīs, pārskriešana pāri ragam prasa piepūli, kas momentā saērcina manu augšstilbu, un viņš jau atkal ir savilcies savā riebīgajā mezglā. Stulbi. Tieku līdz galdiņam. Laikam nespēju pienācīgi izskaidrot, ka vēlos savu atsūtīto pudeli, un tas rada minstināšanos. Apkārt dzirdu Vāveres un, šķiet, Divplākšņus (neesmu droša) taču nespēju paskatīties nevienā sejā. Esmu viegli aizkaitināta. Gribu ātrāk prom pie jūras. Gribu atgūt ritmu. Tieku pie pudeles, kas ir kļuvusi visai smilšaina. Ietūcu somā, vēl neesmu izlēmusi kā tikšu pāri trakajai šķēršļu joslai, iespējams, šoreiz noderēs brīvas rokas. Pērn līdu pāri kokiem un bridu pa jūru. Šoreiz tomēr izlemju par labu kāpu taciņai. Tā ir durstīga un pārāk mīksta. Mani apsteidz Matīss (tātad arī Sigita ir tepat) un kāds kungs kedās un zaļā maiciņā. Saku, ka man skauž viņa kedas. Es arī šobrīd tādas gribētu. Bija piemirsies, ka tā šķēršļu josla ir tik gara.

Beidzot atkal jūra un normālas smiltis. Šeit vējš vairs nav tik stiprs, tādēļ domu dzirnavas ieslēdzas uz pilniem apgriezieniem. Pārāk skaļi un daudz. Šoreiz tas neder, labāk lai tajā galvā svilpo vējš, jo viss cits kaitina un nogurdina. Jāmēģina nomierināties un pievērst uzmanību tikai tam, kas notiek apkārt. Galvenais ir šī brīža temps, tas ir pagalam salūzis, to jāmēģina pacelt līdz 5:30. Neizdodas, tomēr turos puslīdz pievilcīgās 5:35-5:40 robežās. Priekšā gadās interesants šķērslis – laivu piestātne vai kas tamlīdzīgs. Kedainais skrējējs zaļajā kreklā, Armands, ja nemaldos, kāpj tam pāri pa augšu. Pieliecos un izbrienu pa apakšu. Apdzenu viņu prātojot par baso pēdu priekšrocībām. Esmu pārliecināta, ka šajā skrējienā ir vieglāk bez kedām. Tulznas mani nebiedē, man uz pēdām ir kaut kas ļoti izturīgs laikam. Gan jau kāds mazs ļauns nieciņš līdz beigām būs parādījies, bet skriešanu tas noteikti neapgrūtinās. Mani apdzen kāds puisis. Vēlāk saprotu, ka tas ir 2. no baskājiem. Tālumā priekšā redzams gala mērķis. Nē, tas mani neapmānīs – tas ir tieši tik tālu, cik ir – esmu pusceļā un ir pienācis laiks izķeksēt no somas želejmaisījuma pudeli. Laiku pa laikam atskatos, kaut ļoti negribas to darīt, taču tur nevienu nemanu. Nu, un kur jūs visi esat palikuši? Noķeru to pašu puisi. Kaut kā viņš salēninājies. Tuvojas Melnsils, to nojaušu pēc kilometriem. Var manīt cilvēkus, taču tie ir tikai atpūtnieki – nevienas zaļās vestes. Ak, jā, akmeņu krāvums, tur pērn bija kontrolpunkts. Ievēroju Jāni un Alīnu, bet no pārējo brīvprātīgo nopētīšanas mani attur kas negaidīts. Andris, ko gan viņš te dara? Viņš asiņojot. Ak tā, tad jau laikam tālāk neskries, nodomāju, kaut neredzu pa kurieni tās asinis tur šļācas. Nez, gan jau, ka sūcās pa taisno smiltīs. Neienāk prātā pateikt ko līdzjūtīgu, iedzeru malku ūdens un dodos tālāk. Pa augšu, cauri kempingam. Kad diez jāskrien lejā? Šķiet, tas kempings tūlīt beigsies. Laižos lejā. Esmu jau atkal salēninājusies. Nu jau vairs tikai pāris kilometri padodas zem 6 minūtēm. No domām par to, kādā veidā būtu varējis savainoties kedās apautais Andris, mani izrauj 34 km skrējiena līderis. Pēc laiciņa garām paskrien Laimonis, kā arī jau pieminētais baskājainais puisis aiztraucas, ka papēži vien nozib. Man kaut kā vairs neskrienas. Šļurkš! Pēkšņi saņemu sejā siltu, lipīgu strūklaku. Kas notiek! Apstājos, pilnīgi apstulbusi. Izrādās pudelei nomucis korķītis. Tik vien. Neraugoties uz to, ka man ir saules brilles, jūtu, ka trāpījis arī acīs. Kož, draņķis. Koši dzeltenais sīrups mīlīgi notek pa manu balto krekliņu. Nākas apstāties un skaloties jūrā. Pukojos par piespiedu apstāšanos un zaudētajām barības vielām. Turpinu skaitīt kilometrus līdz maratonam. Kad tas noskriets, atzinīgi uzsmaidu sev, jo tas ir mans ātrākais maratons šogad. It kā jau vairs nav tālu, bet kājas tādas sagurušas. Nonākot Ģipkā, esmu jau pagalam sašļukusi. Forši, ka tur ir pazīstamas sejas – manas Vāveres un Kristaps. Saņemu, gan apskāvienu, gan atšķaidītu kolu, gan uzmundrinājumus. Baspēdotājas meitenes esot no manis diezgan tālu. Mani neinteresē tikai baspēdotājas, gribu aizmukt no tām kedainajām arī. Nešpetnā pudele tiek uzpildīta ar to pašu atšķaidīto kolu. Esmu gatava pēdējiem kilometriem.

Patiesībā nejūtos nemaz tik slikti, taču gaidu, ka kuru katru brīdi pielavīsies Sigita, lai gluži tāpat kā skrējienā uz Valmieru atstātu mani savos putekļos. Pīkst kilometrs pēc kilometra, kaut ievērojami gausāk, kā iepriekš. Nu jau ir kādas 10-20 sekundes pāri 6 minūtēm. Sāku gaidīt riebīgās niedres. Beidzot kāds garāmskrējējs, vaicāju, cik tālu ir tuvākā meitene. Viņš atbild, ka ne tuvāk par puskilometru. Aha, pietiekoši tuvu, lai panāktu mani tieši pirms finiša. „Ja gribi, lai viņa tevi nenoķer, vienkārši velcies ātrāk!” saku sev. Prātoju vai tā ir Sigita, vai tomēr Aija. Kāda starpība? Mūc! Aiz muguras minās tūļīgs velosipēdists. Manā tempā. Kad viņš beidzot sadūšojas iet garām, tas ir tiešām kaitinoši, jo izvairoties no sadursmes nākas uzlēkt nesaprotamiem asumiem un veselam beigtu medūzu ņudzeklim, tās tur saskalotas kopā ar jūras mēsliem. Kaut kāds viņš viegli neadekvāts. Visbeidzot velosipēdists iezveļas jūrā un vairs mani netraucē. Klāt niedres, tās nenāk par labu ne manam pulsam, ne tempam. Taču tās beidzas. Vai paspēšu iekļauties 5 stundās? Protams! Skrienu uz finišu! 4:58:40. Līdz ar nagiem. Tomēr paspēju. Līvu es, protams, nepanāku, tik pat labi jau varētu mēģināt noķert vēju, bet no pārējām meitenēm ir izdevies aizmukt. Atkrītu guļus turpat uz segas. Lieliska sajūta.

14114529_10205700387904026_1752613609_o

Noslēgumā jāatzīst, ka šis gadījies tāds savāds skrējiens – ne vemšanas, ne savas dzīves ienīšanas fāzes, ne absolūta bezspēka, ne īpašu sāpju. Arī tik zināmā frāze „nekad vairs” dīvainā kārtā manu apziņu nesasniedz. Pārāk īss, skaists un patīkams tas baspēdu skrējiens. Patiešām ideāla diena, kuras noslēgumā izdodas vēl pakavēties finiša zonā, lai sagaidītu citus skrējējus, peldēties kopā ar medūzām un izbaudīt apbalvošanas ceremoniju. Prieks par Vāverēm, kurām šīs izrādījušās itin veiksmīgas sacensības, kā arī visiem citiem, kas tikuši pie gaidītām un arī negaidītām godalgām. Lielisks pasākums, paldies visiem organizētājiem un brīvprātīgajiem, šādi pasākumi padara mūsu nedēļas nogales garākas un tik pilnas dažādu iespaidu!

Klāt pavasaris – jaunā baspēdošanas sezona

Pēdējā laikā sāk aktivizēties cilvēki, kuri, pamodušies no ziemas miega, vēlas atsākt vai uzsākt baspēdošanu. Daži to darījuši jau iepriekš, bet atmetuši ar roku. Dažiem apnicis cīnīties ar traumām, un viņi vēlas pamēģināt, kā būtu paskriet basām pēdām. Dažos pamodies senais senču gars, tāpēc tie vēlas atjaunot savu saikni ar dabu. Lai vai kā, daudzi no viņiem galu galā nonāk manā e-pastā.. Jautājumi jau parasti ir standarta – kā labāk uzsākt, kā atsākt, ko darīt, kur skriet, kādus apavus izvēlēties utt.

Nav jau tā, ka man būtu grūti atbildēt katram individuāli – nepavisam ar ne, es tikai priecājos par augošo interesi. Tomēr, šķiet, būtu derīgi šīs pamata lietas kaut kur izlasīt, tāpēc uzrakstīju par tām nelielu rakstiņu Latvijas Baskāju skriešanas biedrības tīmekļa vietnē un nu dalos tajā ar jums. Protams, tas neaizliedz iespēju turpināt interesēties arī pie manis klātienē :)

Tātad – kā pareizi sagaidīt pavasari!

P.S. Starp citu, jau pavisam drīz tiks rīkots ikgadējais Latvijas Baskāju draudzības skrējiens, kurā varēsim par šo un to parunāt klātienē. Atzīmējiet savos kalendāros, ka tas [ar ļoti lielu varbūtību], kā parasti, notiks Māmiņdienas nedēļas nogalē – 9. maijā, ap 11:00. Bet sekojiet līdzi informācijai!

 

Mēneša skrējēji. OreMan un minikin

Vecrigas_saulgriezu_skrejiens

Izvēloties septembra mēneša skrējēju mums nebijis gadījums – divi laureāti. Septembrī notika Pirmais Baltijas Baso pēdu ultramaratons, kura organizēšanā neiztika bez OreMan un minikin jeb Edgara un Alīnas Renču līdzdalības, šis arī bija galvenais izvēles kritērijs, kāpēc mēneša skrējēja godā šoreiz divi skrējēji. Viņi arī uzskatāmi par redzamākajiem baskāju kustības pārstāvjiem Latvijā, Latvijas Baskāju skriešanas biedrības dibinātāji. Edgars ar savu ārējo tēlu nešaubīgi pievērsis uzmanību, sākotnēji ar “dīvainajiem” apaviem, vēlāk jau skrienot basām kājām, bet nu jau kļuvis populārs kā trakais no Pļavniekiem, kurš ziemā skrien pa rajonu tērpies šortos, T-kreklā un mazapģērbtās kājās. Un nu jau pierādījis, ka basām kājām un minimālajos apavos var skriet ātri – šogad sasniedzis virkni personīgo rekordu – Valmieras maratonu pieveicis ar laiku 3:10:16 un dienu pēc intervijas Siguldas pusmaratonā jauns rekords 1:24:25 (par vairāk kā 2 minūtēm ātrāk kā nesen Kuldīgā uzstādītais iepriekšējais personīgais rekords). Alīna pēc ilga pacietības un traumas ārstēšanas perioda Valmierā beidzot atkal noskrēja pusmaratonu, bet līdz tam bija sastopama sacensībās trases malā kā nenogurstoša atbalstītāja ne tikai savam vīram, bet arī citiem skrējējiem, vasarā metusi izaicinājumu sev un savām pēdām, mēnesi no vietas skrienot katru dienu basām kājām. Un ārpus tā vienmēr smaidīga un pozitīva!

Lasīt tālāk.