Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Basas pēdas un vēja ķeršana vienā skaistā augusta sestdienā

Vasara ir pilna dažādu skrējienu, bet ir tikai viens, kas sevī ietver pašu vasaras būtību – jūru sauli, smiltis, basas pēdas, kas kopš bērnības ir brīvlaiku un labo dienu simboli. Pilno Baltijas Baso pēdu ultramaratona distanci jau vienu reizi biju pieveikusi, bet kā gan lai nedaru to atkal, ja reiz neesmu izlozējusi dalību Baltā kalna izpriecās? Nebiju gan plānojusi par to rakstīt, jo tie taču ir tikai 53 kilometri, tomēr, kad uz draudzenes jautājumu, vai tad šoreiz būs apraksts, tā arī biju atbildējusi, viņa mani pārliecināja ar apgalvojumu, ka 5 stundas no manas vienīgās sestdienas nedēļā, nekādā gadījumā neesot maz.

20160827_122013

Par dalību šajā skrējienā biju pārliecināta, tomēr, jo tuvāk nāca augusts, jo vairāk šaubījos par to, kādā statusā tā būs – varbūt tomēr jāizvēlas vidējā distance vai vispār jāpiesakās brīvprātīgo komandā. Nebija jau tā, ka man negribētos skriet to garo, vienkārši pēdējā laikā esmu sapratusi, ka visa kā ir par daudz, un lielu daļu sacensību skrienu treniņrežīmā. Pārsteidzoši, bet arī tajos mierīgajos skrējienos reizēm mēdz būt tik sasodīti grūti, ka šķiet – es vispār vairs nemāku skriet! Ai, kas zina, vai nākamgad būs tāda iespēja, tādēļ nosliecos par labu pilnajai distancei. Patiesībā jau arī tendence „piekāst reitingus”, mani vēl nav spējusi savaldzināt.

Sestdienas priekšpusdiena, Mazirbe. Basām pēdām mēroju ceļu līdz pludmalei. Grants ceļš dursta manas pēdas, kuras droši vien nenojauš, ka tas ir tikai sākums. Pludmalē ir vējains un nav diez ko silts. Saņemu numuru un pārģērbjos. Ne savās parastajās skriešanas drēbēs. Šoreiz nekādu puķu un nekā rozā. Balts krekliņš, balta bandana un saulesbrilles. Balts man nepiestāv, izskatos briesmīgi, bet tam nav nozīmes. Nebūs te nekāda pārkaršana. Kājas ieziežu ar pretkrampju eļļu karstam laikam, nav ne jausmas vai līdz, bet nu smird gan. Bišku iesildos un pastaipos, vējš izpūtis visas domas no galvas – uztraukums pavisam pazudis. Ar nepacietību gaidu, kad varēšu doties izbaudīt jauko pludmales pastaigu.

DSC_5248

„Bēdu manu lielu bēdu” pirmo pantiņu aiznes jūras vējš, un jau pēc mirkļa arī mēs traucamies tam pakaļ. Vējš pūš Kolkas virzienā, cik veiksmīgi. Nez kā nāktos tā skriešana, ja viņam būtu ienācis prātā tā zēģelēt uz pretējo pusi! Skrienu samērā ātri, nedaudz zem 5 minūtēm. Pārāk ātri priekš ultras, pārāk ātri priekš manis, bet saprotu, ka tas ir tikai vēja dēļ. Ja jau viņš tāds vēlīgs, tas jāizmanto. Ja ņem vērā pagājušā gada pieredzi, tad aiz Kolkas šī „haļava” beigsies. Jau pirmajā kilometrā nodevīgais kreisais augšstilbs savelkas sāpīgā mezglā. Nelietis. Mest nost tempu, vai gaidīt, kad pāries? Līva ir izgaisusi skatienam pirmo pāris minūšu laikā. Sigita elpo man pakausī un Aija skrien pa priekšu. Viņām abām gan ir kedas, bet atpalikt negribās. Kaut, ko es te spirinos, ir pirmais kilometrs un zinu, ka viņas abas ir stiprākas par mani. Skrienu kopā ar Pēteri. Ir viegli, ieslīgstu ritmā, kuru iztraucē vien biežie kilometru pīkstieni. Pārmijam pa skopam vārdam. Tāda tempā neesmu diez ko runātīga. Aiz piektā kilometra izvelku savu ļumīgo pudeli ar apelsīnu sulas un tropiskās želejas maisījumu. Ikreiz, kad sajūtos tā grūtāk, izrādās, ka esmu paātrinājusies. Kad tālumā ieraugu Vaides konrolpunkta brīvprātīgos Kristapu un Edgaru zaļajās vestēs (ļoti prātīgi, tā viņi jau pa gabalu bija atšķirami no vienkāršiem atpūtniekiem) jūtu, ka arī savilktais augšstilbs sāk atlaisties. Pēteris saka, ka apstāsies, lai salīmētu noberzumus. Padzeros tīru ūdeni un jautāju, vai drīkstu glāzīti mest zemē. Pilnīgi dumjš jautājums, to saprotu jau pēc mirkļa – tā glāze tak šajā vējā aizlidotu līdz Kolkai vai pat pasaules malai. KP serviss ir ideāls, Edgars paskrien līdzi kamēr padzeros un savāc glāzi. Skrienot prātoju, ka šiem tur sanāk pamatīga skraidelēšana šādi apkalpojot visus skrējiena dalībniekus.

Vējš atkal izpūš no galvas visas domas, un tikai vēlāk saprotu, ka esmu palikusi bez Pētera. Sigitu un Matīsu gan jūt aiz muguras. Skrienas aizvien viegli, un Kolkas rags acīm redzami tuvojas. Man jau no sākuma ir pamatota sajūta, ka skrējiens sāksies tieši no turienes. Pagaidām ir vieglā lidojuma fāze. Itin drīz tas rags ir klāt, un man jāpiestāj, lai paņemtu jaunu ļumīgo pudeli. Bladāc! Atsitos pret “sienu” – pavējš ir pazudis, stiegu mīkstajās smiltīs, pārskriešana pāri ragam prasa piepūli, kas momentā saērcina manu augšstilbu, un viņš jau atkal ir savilcies savā riebīgajā mezglā. Stulbi. Tieku līdz galdiņam. Laikam nespēju pienācīgi izskaidrot, ka vēlos savu atsūtīto pudeli, un tas rada minstināšanos. Apkārt dzirdu Vāveres un, šķiet, Divplākšņus (neesmu droša) taču nespēju paskatīties nevienā sejā. Esmu viegli aizkaitināta. Gribu ātrāk prom pie jūras. Gribu atgūt ritmu. Tieku pie pudeles, kas ir kļuvusi visai smilšaina. Ietūcu somā, vēl neesmu izlēmusi kā tikšu pāri trakajai šķēršļu joslai, iespējams, šoreiz noderēs brīvas rokas. Pērn līdu pāri kokiem un bridu pa jūru. Šoreiz tomēr izlemju par labu kāpu taciņai. Tā ir durstīga un pārāk mīksta. Mani apsteidz Matīss (tātad arī Sigita ir tepat) un kāds kungs kedās un zaļā maiciņā. Saku, ka man skauž viņa kedas. Es arī šobrīd tādas gribētu. Bija piemirsies, ka tā šķēršļu josla ir tik gara.

Beidzot atkal jūra un normālas smiltis. Šeit vējš vairs nav tik stiprs, tādēļ domu dzirnavas ieslēdzas uz pilniem apgriezieniem. Pārāk skaļi un daudz. Šoreiz tas neder, labāk lai tajā galvā svilpo vējš, jo viss cits kaitina un nogurdina. Jāmēģina nomierināties un pievērst uzmanību tikai tam, kas notiek apkārt. Galvenais ir šī brīža temps, tas ir pagalam salūzis, to jāmēģina pacelt līdz 5:30. Neizdodas, tomēr turos puslīdz pievilcīgās 5:35-5:40 robežās. Priekšā gadās interesants šķērslis – laivu piestātne vai kas tamlīdzīgs. Kedainais skrējējs zaļajā kreklā, Armands, ja nemaldos, kāpj tam pāri pa augšu. Pieliecos un izbrienu pa apakšu. Apdzenu viņu prātojot par baso pēdu priekšrocībām. Esmu pārliecināta, ka šajā skrējienā ir vieglāk bez kedām. Tulznas mani nebiedē, man uz pēdām ir kaut kas ļoti izturīgs laikam. Gan jau kāds mazs ļauns nieciņš līdz beigām būs parādījies, bet skriešanu tas noteikti neapgrūtinās. Mani apdzen kāds puisis. Vēlāk saprotu, ka tas ir 2. no baskājiem. Tālumā priekšā redzams gala mērķis. Nē, tas mani neapmānīs – tas ir tieši tik tālu, cik ir – esmu pusceļā un ir pienācis laiks izķeksēt no somas želejmaisījuma pudeli. Laiku pa laikam atskatos, kaut ļoti negribas to darīt, taču tur nevienu nemanu. Nu, un kur jūs visi esat palikuši? Noķeru to pašu puisi. Kaut kā viņš salēninājies. Tuvojas Melnsils, to nojaušu pēc kilometriem. Var manīt cilvēkus, taču tie ir tikai atpūtnieki – nevienas zaļās vestes. Ak, jā, akmeņu krāvums, tur pērn bija kontrolpunkts. Ievēroju Jāni un Alīnu, bet no pārējo brīvprātīgo nopētīšanas mani attur kas negaidīts. Andris, ko gan viņš te dara? Viņš asiņojot. Ak tā, tad jau laikam tālāk neskries, nodomāju, kaut neredzu pa kurieni tās asinis tur šļācas. Nez, gan jau, ka sūcās pa taisno smiltīs. Neienāk prātā pateikt ko līdzjūtīgu, iedzeru malku ūdens un dodos tālāk. Pa augšu, cauri kempingam. Kad diez jāskrien lejā? Šķiet, tas kempings tūlīt beigsies. Laižos lejā. Esmu jau atkal salēninājusies. Nu jau vairs tikai pāris kilometri padodas zem 6 minūtēm. No domām par to, kādā veidā būtu varējis savainoties kedās apautais Andris, mani izrauj 34 km skrējiena līderis. Pēc laiciņa garām paskrien Laimonis, kā arī jau pieminētais baskājainais puisis aiztraucas, ka papēži vien nozib. Man kaut kā vairs neskrienas. Šļurkš! Pēkšņi saņemu sejā siltu, lipīgu strūklaku. Kas notiek! Apstājos, pilnīgi apstulbusi. Izrādās pudelei nomucis korķītis. Tik vien. Neraugoties uz to, ka man ir saules brilles, jūtu, ka trāpījis arī acīs. Kož, draņķis. Koši dzeltenais sīrups mīlīgi notek pa manu balto krekliņu. Nākas apstāties un skaloties jūrā. Pukojos par piespiedu apstāšanos un zaudētajām barības vielām. Turpinu skaitīt kilometrus līdz maratonam. Kad tas noskriets, atzinīgi uzsmaidu sev, jo tas ir mans ātrākais maratons šogad. It kā jau vairs nav tālu, bet kājas tādas sagurušas. Nonākot Ģipkā, esmu jau pagalam sašļukusi. Forši, ka tur ir pazīstamas sejas – manas Vāveres un Kristaps. Saņemu, gan apskāvienu, gan atšķaidītu kolu, gan uzmundrinājumus. Baspēdotājas meitenes esot no manis diezgan tālu. Mani neinteresē tikai baspēdotājas, gribu aizmukt no tām kedainajām arī. Nešpetnā pudele tiek uzpildīta ar to pašu atšķaidīto kolu. Esmu gatava pēdējiem kilometriem.

Patiesībā nejūtos nemaz tik slikti, taču gaidu, ka kuru katru brīdi pielavīsies Sigita, lai gluži tāpat kā skrējienā uz Valmieru atstātu mani savos putekļos. Pīkst kilometrs pēc kilometra, kaut ievērojami gausāk, kā iepriekš. Nu jau ir kādas 10-20 sekundes pāri 6 minūtēm. Sāku gaidīt riebīgās niedres. Beidzot kāds garāmskrējējs, vaicāju, cik tālu ir tuvākā meitene. Viņš atbild, ka ne tuvāk par puskilometru. Aha, pietiekoši tuvu, lai panāktu mani tieši pirms finiša. „Ja gribi, lai viņa tevi nenoķer, vienkārši velcies ātrāk!” saku sev. Prātoju vai tā ir Sigita, vai tomēr Aija. Kāda starpība? Mūc! Aiz muguras minās tūļīgs velosipēdists. Manā tempā. Kad viņš beidzot sadūšojas iet garām, tas ir tiešām kaitinoši, jo izvairoties no sadursmes nākas uzlēkt nesaprotamiem asumiem un veselam beigtu medūzu ņudzeklim, tās tur saskalotas kopā ar jūras mēsliem. Kaut kāds viņš viegli neadekvāts. Visbeidzot velosipēdists iezveļas jūrā un vairs mani netraucē. Klāt niedres, tās nenāk par labu ne manam pulsam, ne tempam. Taču tās beidzas. Vai paspēšu iekļauties 5 stundās? Protams! Skrienu uz finišu! 4:58:40. Līdz ar nagiem. Tomēr paspēju. Līvu es, protams, nepanāku, tik pat labi jau varētu mēģināt noķert vēju, bet no pārējām meitenēm ir izdevies aizmukt. Atkrītu guļus turpat uz segas. Lieliska sajūta.

14114529_10205700387904026_1752613609_o

Noslēgumā jāatzīst, ka šis gadījies tāds savāds skrējiens – ne vemšanas, ne savas dzīves ienīšanas fāzes, ne absolūta bezspēka, ne īpašu sāpju. Arī tik zināmā frāze „nekad vairs” dīvainā kārtā manu apziņu nesasniedz. Pārāk īss, skaists un patīkams tas baspēdu skrējiens. Patiešām ideāla diena, kuras noslēgumā izdodas vēl pakavēties finiša zonā, lai sagaidītu citus skrējējus, peldēties kopā ar medūzām un izbaudīt apbalvošanas ceremoniju. Prieks par Vāverēm, kurām šīs izrādījušās itin veiksmīgas sacensības, kā arī visiem citiem, kas tikuši pie gaidītām un arī negaidītām godalgām. Lielisks pasākums, paldies visiem organizētājiem un brīvprātīgajiem, šādi pasākumi padara mūsu nedēļas nogales garākas un tik pilnas dažādu iespaidu!

Baso pēdu nospiedumi Mazirbes, Kolkas un Ģipkas pludmalē

 DSC5243-202x300Šī gada pēdējā augusta sestdienā notika jau trešais Baltijas Baso pēdu ultramaratons. Kā jau ierasts, visiem interesentiem piedāvājām iespēju pārbaudīt savus spēkus 53 km, 34 km un 11 km distancēs, skrienot pa skaisto Kurzemes pludmali. Šogad bijām vēl kuplākā pulkā nekā pērn – sacensības pulcēja vairāk kā 170 dalībniekus, skrējējus un nūjotājus, tai skaitā sportistus no Slovākijas, Lietuvas un Lielbritānijas. Turklāt sacensības izdevās rekordiem bagātas – tika laboti pieci no sešiem trases rekordiem.

Bet par visu pēc kārtas! Mums, BBPU organizatoru komandai, ceļš uz sacensību startu sākas jau iepriekšējā dienā – rosības pilnajā piektdienā, kad ar balvām un kontrolpunktu našķiem pārpildītais VW Kausa busiņš dodas savā garajā ceļā uz Mazirbi. Tai pat dienā startē arī otrs busiņš, kurā vienkopus satiekami daudzi mūsu lieliskie brīvprātīgie palīgi. Ceļš ir garš, bet interesants, un galamērķis ir ceļā pavadītā laika vērts – Mazirbe mūs kā ierasts sagaida ar zvaigžņotu debesu segu, turklāt šoreiz pilnais, apaļais Mēness apspīd naksnīgo pludmali kā prožektors. Saviļņotā jūra šādos apstākļos izskatās īpaši skaista! Bet pietiks izklaižu – esam braukuši rūpēties par skrējēju labsajūtu. Tā turpmākais vakars paiet darbīgā rosībā – numuri, finiša komplekti, kuponi, diplomi… Visa liekas tik daudz, salīdzinot ar pirmo gadu, kad dalībnieku skaits bija trīs reizes mazāks!

Pēc rosīgās nakts skaistais Mazirbes rīts pienāk īpaši ātri! Daba jau otro gadu mūs lutina ar skaisti saulainu laiku un zilām debesīm. Saņemam ziņas no “trases” jeb autobusa, kas virzās Mazirbes virzienā – esot pilns ar skrējējiem. Tā mums ziņo brīvprātīgie, kas brauc ar šo pašu busu. Mēs viņus visus jau gaidām!Šoreiz autobuss mums atved vēl kuplāku skrējēju pulku nekā pērn. Visi izskatās smaidīgi, bet rosīgi – jāgatavojas lielajam startam! Numuri tiek izdalīti, sapulce aizvadīta saulainā pļavā un laiks doties uz pludmali, lai startētu un ar dziesmu dotos 53 km ceļā. Šoreiz skrējējiem pievienojas jau divi drosmīgi nūjotāji, kas godam veic visus 53 km!

DSC4835-1024x683

Vērojam, kā krāsainais dalībnieku pūlis dodas ceļā – mati vien plīvo sāļajā piejūras vējā! Bet ne tikai dalībniekiem jāskrien – arī mēs skrienam, mums jādodas uz Vaidi un Kolku gaidīt skrējējus ar dzērieniem un uzkodām.

Kolka kā vienmēr ir skaista. Arī šoreiz uzreiz aiz Kolkas raga sākas šķēršļu josla – jātiek pāri nogāztajiem kokiem, vai arī tie jāapskrien pa meža taciņu. Arī Kolkas startā ir kupls skrējēju pulks, turklāt to vidū daudzi nūjotāji un viens jubilārs, Gunārs, kas savā jubilejā startē mūsu sacensībās. Esam pagodināti!

Atskan starta dziesma un svilpes signāls, un jau nākamais dalībnieku pūlis ir devies ceļā. Viņiem jāmēro 34 skaisti kilometri pa gleznaino liedagu, jāpārbrien Melnsila upe (kas šogad bija īpaši sekla), jānogaršo kontrolpunktos lauku siers un gardā marmelāde un jādodas uz Roju satikt zilo Rojas pludmales cūciņu.

DSC5147-655x1024

Tikmēr mūs jau gaida Ģipka, kur dosim startu 11 km distancei. Tieši Ģipkā šogad pulcējies vislielākais dalībnieku pulks, arī liels skaits nūjotāju un vēl viens īpašais dalībnieks – jubilāre Sabīne! Jau atkal jūtamies īpaši lepni redzēt jubilāri uz BBPU starta līnijas.

Neliela uzruna, iesildīšanās, un nu jau viss lielais pūlis ir trasē – 11 km saulainas pludmales, ko pievarēt! Startā ikvienu sagaida mūsu tiesneši, brīvprātīgie palīgi un, protams, zilā Rojas cūciņa…

DSC5762-1024x683

Šogad BBPU suvenīrs ir saulesbrilles, kurās nobildēties, kamēr vēl ir saulains un Augusts. Kad tas izdarīts, ir jādodas viesnīcas “Roja” virzienā nogaršot zivju zupu, iedzert alu un apēst tortes gabaliņu. Šogad tortes cepējas bija īpaši pacentušās, veidojot kūkas dizainu! Paldies jums!

Picture-950-300x225

Pēc vakariņām ir laiks apbalvošanas ceremonijai, kurā šogad daudz pārsteigumu – pieci no sešiem trases rekordiem ir laboti! Un nu nedaudz skaitliskas informācijas..

53 km distancē kā pirmais finišēja Jānis Actiņš ar laiku 3:50:11. Otrais finišēja Kristaps Broks (3:56:44), bet trešais Mārtiņš Puriņš (3:59:47). Ātrākie baskāji vīriešu konkurencē bija Mārtiņš Puriņš (3:59:47), Miķelis Zumbers (4:02:52) un Edgars Rencis (4:16:48). Savukārt dāmu konkurencē 53 km trases rekordu laboja Līva Medne (4:43:14), kam sekoja Marta Zumberga (4:54:26) un Dace Veipa (5:07:26) – visas basām.

Tāpat arī 34 km distances trases rekords vīriešiem tika pārspēts. To paveica Uldis Kļaviņš (2:15:12), kam sekoja pērnā gada 53 km uzvarētājs Jānis Saulīte (2:17:26) un Pēteris Kaļiņins (2:40:38). Savukārt dāmu konkurencē uzvarēja Guna Meistere (2:51:47), kam sekoja spraiga cīņa par otro vietu starp Inesi Gulbi (3:16:43) un Ilvu Kārkliņu (3:16:51). 34 km trases rekords dāmām, ko pirmajā skrējienā uzstādīja Marta Zumberga, šogad vienīgais palicis nepārspēts. Visi 34 km distances ātrākie skrējēji distanci veica basām pēdām.

DSC6618-695x1024

Tikmēr 11 km distancē ar jaunu trases rekordu triumfēja pērnā gada uzvarētājs Gundars Rusovs (41:52), otrajā vietā atstājot slovāku skrējēju Gabrielu Štefanaku (43:42) un trešajā – Gunti Rasimu (44:29). Savukārt 11 km trases rekordu laboja pērnā gada trešās vietas ieguvēja Gunta Amoliņa (45:01), kam sekoja Jūlija Kuzņecova (50:10) un Ance Ziediņa (51:23). Arī visi 11 km distances ātrākie skrējēji distanci veica basām pēdām.

Par to, ka arī šogad mums bija iespēja rīkot Baltijas Baso pēdu ultramaratonu, esam īpaši pateicīgi mūsu atbalstītājiem: Vibram FiveFingers Latvia, Rojas novada pašvaldība, Dundagas novada pašvaldība, Kolkas rags, Banga, Red Bull, Malum, Volkswagen komerctransports, Moller autocentrs, veikals „42 km 195 metri”, Cēsu alus ar „Vitamin perfomance”, Libertu bio vīns, Rāmkalni, Garīši, G. Rusova ortopēdijas centrs, Dion Sportlab, Greenwalk.eu, Latvijas Maiznieks un Balticovo.

Turklāt šogad Baltijas Baso pēdu ultramaratons ir iekļauts Volkswagen kausa vērtējumā, kā arī Latvijas ultra garo distanču kopvērtējumā Kefīra Kauss. Šis fakts mums lika justies īpaši atbalstītiem un novērtētiem!

Īpašu paldies mēs vēlētos teikt arī mūsu lieliskajiem brīvprātīgajiem palīgiem – Agnesei Vēzei, Laimonim Skadiņam, Inai Graudiņai, Agrim Vahitovam, Mārcim Bokmanim, Jānim Ābolam, Lāsmai Āboliņai, Intai Amoliņai, Ērikam Dovnarovičam, Jurim Gubam, Jānim Incenbergam, Lindai Lejai, Evitai Ločmelei un Jūlijai Zagorskai. Jūsu nesavtīgā palīdzība un atbalsts ir tas, no kā mēs varam mācīties un smelties iedvesmu nākamajiem pasākumiem! Paldies jums!

Tāpat paldies mūsu aizrautīgajiem fotogrāfiem – Aivaram Auniņam un Sandrai Rencei, kas parūpējās par to, lai ikviens BBPU dalībnieks taptu iemūžināts! Ar viņu veikumu varat iepazīties BBPU Facebook lapā un BBPU vēstures sadaļā.

Tā tas notiek – BBPU, ko mēs gatavojam visu gadu, paiet ātri un atstāj mums jaunus iespaidus, idejas un emocijas, arī jaunas mācības. Ja Tev ir idejas, kā uzlabot vai padarīt interesantāku BBPU, vai varbūt ir kāda bilde no pasākuma, ar ko padalīties, neatstāj komentāru sadaļu tukšu!

Uz tikšanos – koptreniņos, skrējienos un, protams, 4. Baltijas Baso pēdu ultramaratonā!

 

Mēneša skrējējs. Vančuks

Kuldiga2015_vancuks_kronis

Kad vēl spriedām par jūlija skrējēju, tika aprunāti arī kandidāti augustam un neviens neieminējās un neiedomājās par viņu. Bet mēnesim beidzoties darbi runā paši par sevi – iesākumā karstajā Kuldīgā, kad daudzi citi mocījās mirdami, viņš izskrien personīgo rekordu pusītē (1:27:46) un pēc 11 dienām jau stāv Ultra-Trail du Mont-Blanc® TDS distances (119 km garumā un 7250 m augstumā) startā. Finišā viņš nonāk pēc nepilnas diennakts un ir 161. no vairāk kā 1200 finišējušajiem (startēja 1809 dalībnieki). Domājat, ka tagad pienāktos pelnīta atpūta, guļot gaisā saslietām kājām? Nekā nebija – pēc divām dienām viņš jau skrien 3.Baltijas Baso pēdu ultramaratona 53 km garajā distancē, kuru pieveic kā piektais pēc 4 stundām un 8 minūtēm. Mēs sakām, ka tas ir traki, bet vispār jau viņš izklausās gaužām prātīgs, un par to liekam mēneša skrējēja kroni galvā Edgaram Vanteram jeb Vančukam.  Lasīt tālāk.