Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Laulasmaa Ultra 2015 – Spartieši nepadodas

Kopbilde brīdi pirms starta, Čingons mēģina nomaskēties par igauni

Kopbilde brīdi pirms starta, Čingons mēģina nomaskēties par igauni

I DaļaIzlūkošana un iejušanās.

Savu īso versiju par nupat kā notikušo Laulasmaa Ultra skrējienu 211km garumā jāsāk ar iepriekšējā vakara ierašanos sacensību centrā un trases izlūkošanu jeb iesildīšanās apli.

Uz Eesti zemi dodos, pareizāk gan būtu teikt – braucu piektdienas vakarā vienā auto kopā ar Gati Kvederu, Diānu K. jeb K-enu, viņu meitiņu Evu un Diānas draudzeni Daci atbalsta komandā. Brīdi pirms pusnakts, ierodoties Laulasmaa pludmalē jeb sacensību centrā, nekas daudz neliecina par rītdien paredzētajām sacensībām. Ja nu vienīgi dažas marķējuma lentas vietā, kur vajadzētu atrasties sacensību starta/finiša zonai. Ierašanās brīdī pie vienīgā un centrālā galdiņa sastopam vēl dažus latviešus Dzinčas, Aspruda un Gunas personās.

Kamēr Gatis ar Diānu ķeras pie telšu celšanas, pamanos iestiprināties ar Gunas un Andra labumiem, izvilkt kaut ko no paša krājumiem, un tad arī laiks iejusties un veikt pēdējos sagatavošanās darbus pirms nākamās dienas sacīkstes, piemēram, ielikt jaunas baterijas pieres lukturiem. Pēc Monblāna pieredzes esmu iemācījies vienmēr ņemt līdzi divus, šoreiz otrs lieti noder Gatim ar Diānu.

Lai arī sagatavošanās darbi pabeigti, tomēr moka kaut kāds iekšējais nemiers, kas liek naktī doties trasē un veikt daļu lielās cilpas jeb ap 8km garu nakts iesildīšanās apli, kas vēlāk skrējiena laikā lieti noderēs, sevišķi jau noskrējienā lejā uz mazo upīti, kam tiltiņu veido pāris dēļi un kur vienā pusē no zemes pat pamanos saveidot kaut ko līdzīgu dažiem pakāpieniem, lai vēlāk gan dienā, gan pustumsā lēkšotu pa tiem lejā bez aizķeršanās.

Nakts paiet pusmiegā grozoties un mēģinot aizmigt telts pustukšajā matracī – kaut tas būtu bijis tukšs, tad būtu varējis laicīgi aizmigt un normāli izgulēties.

 Laulasmaa trases shēmu igauņu versijā sk. zemāk, bet tīri praktiski trase sastāv no lielās cilpas 16.4 km un mazās cilpas 4.7 km garumā.

Lielo cilpu veido 3 nosacīti posmi – 2 reizes pa 3.1 km daļēji pa grants stigu, tad pa asfaltu un pa pusei pa meža takām līdz Keilas upei, tad 2x pa 3.6 km pa taciņām gar upi pa mežu, tad pa piejūras priežu mežu ar dažiem nelieliem kāpumiem un vienu lielāku un stāvāku kāpumu posma beigās, un 2x pa 1.5 km pa klinšu posma augšdaļu, kam galā seko stāvs noskrējiens lejā (un vēlāk arī tikpat stāvs kāpums) ar dzeršanas punktu trases tālākajā galā.

Attiecīgi trases mazajai cilpai atvēlēts 2 reiz pa 2.35 km garš praktiski līdzens posms.

Kopumā katrā 21.1 km aplī kāpumu summa veido 220 metrus, no kuriem praktiski visi koncentrēti trases lielās cilpas beigu daļā, t.i. 3.6 km un 1.5 km garajos posmos.

II Daļa – Pirmie 4 apļi

Atnācu, ātri aizskrēju, gandrīz nomiru un sāku atdzīvoties.

Starts un 1.aplis, pirmie 21.1 km. 1h:47min.

Par pašu startu un 1.apli varu teikt tikai vienu – ja vien tevi nesauc Kilians vai vismaz neesi tādā formā kā Runno Ruul pirms dažiem gadiem, tad tā nevajag skriet, t.i. padod visiem startu un tad aiznesties visiem pa priekšu pa sev labi zināmajām taciņām. Priekšā tomēr gaida vēl 211 km, nevis, teiksim, kārtējais pusmaratons.

Pirmais aplis īsumā – 1h:47min, temps krietni par ātru 200+km ultramaratonam, turklāt bez cepures, bez ēšanas un dzeršanas pauzēm, sāk palikt karsts. Savu pirmo dzeršanas pudeli ar sporta dzērienu gan aiznesu līdz 1.dzeršanas punktam.

Pirmā apļa beigās pie Keilas upes panāk nepazīstams igaunis (Lauri vārdā, kā vēlāk noskaidroju), ar viņu kopā veicu atlikušo 1.apļa daļu.

Vēl atceros aizskriet līdz teltij pēc vestes kabatā piemirstā skriešanas čipa, aplikt to ap kāju un tikai tad šķērsot apļa beigu paklājiņu. Pa to laiku igaunis jau gabalā.

2.aplis. Karstums un spēku izsīkums apļa beigās. 2h:07min.

Otrajā aplī jau palicis krietni karstāks, cepuri galvā un želeju un sporta dzērienu rokā aiznesos ķert igauni, drīz vien panāku un pusi 2.apļa jeb otro pusīti (kaut kā tā labāk patīk saukt Laulasmaa apļus) skrienam kopā. Līdz jūtu, ka gan no karstuma, gan praktiski negulētās nakts un šķidruma nepietiekamas lietošanas sākas spēku izsīkums, un vienīgā vēlēšanās ir nokrist trases malā un pagulēt. Protams, doma par aukstu alu arī neliek mieru. Bet iekšējais dzinulis liek turpināt ceļu vismaz līdz apļa beigām, pa ceļam vismaz uz mirkli apstājoties iestiprināšanās punktos, lai padzertos gan vienkārši ūdeni, gan savu iepriekš sagatavoto sporta dzērienu.

Vēl paspēju izdomāt, ka tā kā Veipaskundzīte jeb Ultralapsa šogad nepiedalās, tad pat teorētiski līdzi nav paņēmies mīkstmiesis. Bet toties, cik vien uziet varu lietot tādus nelielus palīgus jeb Donus Pedro, man gan tos šoreiz iepatikās nosaukt par Donpedrīšiem, kas praktiski ir skrienot  rokā paņemta Isostar ābolu želeja ar skrūvējamu korķi (paldies maffijai un Isostar). 

čingons skrien

Šī otrā apļa beigās mūsu latvju zeltenes Inas, Laumas un Gunas personās sāk Čingona atdzīvināšanas procedūru, sadodot man sāļus un visādus šķidrumus dažādos veidos – Paldies meitenēm!

Doma par alu arī nekur nav pazudusi, vienīgi, guļot somā blakus starta finiša teltij, tas varētu būt krietni sakarsis. Tāpēc pierunāju sacensību galveno tiesnesi Henri Vennikas alu nogādāt mājās un atstāt ledusskapī līdz nākamajam rītam, ko viņš arī veiksmīgi izdara ar savas jaunākās māsas palīdzību.

3.aplis. Karstums turpinās, bet spēki sāk atgriezties. 2h:19min.

Kaut kā lēnām tieku uz priekšu, līdz mani apdzen gan Dzinča, gan mūsu rogaininga lielmeistars Nikolajs jeb Nix65, tai laikā vien sevi mierinu ar domu, ka viss vēl nav pa īstam sācies un arī apļa laiki nav tie paši sliktākie.

Arī Dzinča apļa beigās tieši to arī apliecina, ka es jau pats vislabāk zinu, ka 200 km ultramaratons nesākas pirmajos apļos jeb pirmajos pārdesmit kilometros.

4.aplis. Karstums turpinās, spēki un pārliecība jau atgriezušies. 2h:24min.

Lai arī pēcpusdienā laiks joprojām tikpat karsts, nu jau sāku to uzskatīt par garo treniņu rudenī paredzētajam Grieķijas pasākumam (Spartatlonam), dzeru cik bieži vien iespējams, arī atļaujos pa pusei atveldzēties nelielā upītē, kurai katrā aplī 2x lecam pāri.

Skrienot sastaptais Aivars (bez koda) arī apliecina, ka nu jau mans solis sāk atdzīvoties un izskatos labāk. Šķiet, to viņš teica pie tiltiņa, zem kura pats bija apstājies atvēsināties un kur citi kāpj lejā lēnām un prātīgi atšķirībā no Čingona, kurš var atļauties lejā lidot pa saviem naktī veidotajiem pakāpieniem.

Un prātu priecina arī doma, ka pa šo laiku igaunis nav pārāk tālu aizskrējis. Savukārt Dzinča ir paspējis paņemt pauzi, bet ar Nikolaju turpat vien skrienam gandrīz kopā.

III Daļa – 5-9.aplis

Uzvaras stratēģija un Nakts pakaļdzīšanās jeb Nakts ir Ņergu laiks.

5.aplis. Diena iet uz beigām, laiks sākt skriet. 2h:25min.

Beidzot sāk palikt vēsāks, arī 5.apļa 5.kilometrā (t.i. ap noskrietiem jau 90km) atkal sastaptais Aivars apliecina, ka beidzot var sākt skriet. To tik Čingonam vajadzēja!

Bet ar vēsu prātu skrienot visu apdomājot, izrēķinu, ka vēl laiks par agru un atlikusī distance par garu kārtīgam nakts tesienam. Tāpēc sāku gatavot plānu, kā panākt un apdzīt igauņu līderi, turklāt tā, lai viņam pat doma nerastos par iespēju mani panākt.

Pirmā lieta, ko sāku darīt, sastopot igauni dzeršanas punktos, apprasos viņam, kā iet, un tad sāku žēloties, ka viss ir slikti, piekusums liels, sāk nākt miegs utt. Vārdu sakot, sāku apvārdošanas procedūru. Tai pašā laikā precīzi zinu, ka trasē viņš vairs neskrien ātrāk par mani, pat sāku viņam nedaudz tuvoties, bet ļauju domāt, ka viņš ir ātrāks. Apļa beigās vēl atļaujos nomainīt riepas jeb skriešanas apavus pret pāris izmērus lielākiem, kas arī prasa mazliet laiku, tomēr ļauj igaunim domāt, ka viņš turpina no manis attālināties, jo atrāviens jau sasniedzis ap 40 minūtēm.

Ak jā, pusceļš jeb Rīga –Valmiera jau pieveikti, tagad laiks mājupceļam!

Arī patērētais laiks 5 apļiem jeb 105.5km mazliet virs 11 stundām pa ne pašu gludāko trasi nav pārāk slikts, vēl ir krietna rezerve lai iekļautos sev atvēlētajās 24 stundās.

6.aplis jeb Saulrieta Pakaļdzīšanās sākusies. 2h:19min.

Ar jaunām riepām jeb botām pavisam cita skriešana! Arī saulrietu varu papilnam izbaudīt, turklāt sāku spēlēt spēlīti „Ohota na tigra”. Sāku jau rēķināt, cik ātri vajadzētu igauni noķert, bet no otras puses, nesapriecāties pārāk ātri, jo tomēr ceļš vēl tāls un vairāk nekā 100km vēl jāveic.

Saulriets_Chingons

 

Tāpēc īsas pauzes izmantoju ātrām vakariņām zupas un pastas veidā, lai laiku lieki nezaudētu jau iepriekš dzeršanas punktos pabrīdinot brīvprātīgo meitenes.

Apļa beigās atstatums līdz līderim ar visām nelielajām ēšanas pauzēm sarucis līdz 30 minūtēm.

7.aplis. Sākas Ņergu laiks. 2h:29min.

Sāk krēslot un sākas īstais Ņergu laiks. Nomodā esošais Dzinča jeb kā es viņu domās nodēvēju par savu sacīkšu inženieri paziņo, ka igaunis daudz laika velta ēšanas un vispār pauzēm, attiecīgi izrēķinu, ka pāris ātru apļu laikā viņu varētu panākt.

Kārtējā aplī pirms pusnakts dodos bez luktura, daļēji tāpēc, ka trasi tomēr pārzinu gandrīz līdz pēdējai saknei, daļēji tāpēc lai tumsā tuvotos igaunim.

Faktiski perfekti šo plānu arī izpildu, paspēju veltīt arī laiku nelielām naksniņām jeb vēlām vakariņām, daudz laika tām lieki netērējot. Un apļa beigās jau atpaliekot tikai ap ~10minūtēm.

8.aplis. Panākt, Noķert un Demoralizēt. 2h:33min.

Sākas tumšākais laiks jeb cik nu tumšs vispār varbūt igauņu platuma grādos jūnija vidū.

Un šo tumšāko laiku arī veiksmīgi izmantoju, pustumsā panākot igauni ap kādu 6.kilometru, relaksēti uzkāpjot stāvākajā kāpumā viņam aiz muguras, tāpat aiz muguras pustumsā aizlavoties līdz nākamajam dzeršanas punktam turpat aiz stāvā kāpuma, un tad tikpat relaksēti, bet ātri attālinoties pēc šī 3.dzeršanas punkta! Tā, lai viņam pat prātā nenāktu, ka var mani panākt un apdzīt. Turklāt paveicot to pēc veiktiem jau ap 160 km.

Un apļa beigās esmu jau priekšā ap 15 minūtēm, kā vēlāk izrādīsies pēc apļa laikiem, tad pat 20.

9.aplis. Grūtākais aplis. Ķert tomēr ir vieglāk. 2h:24min.

Devītais aplis izrādās psiholoģiski grūtākais aplis.

Tomēr ķert kādu rokā, precīzi zinot cik vēl tālu atlicis, ir krietni vien vieglāk, nekā pašam būt par ķeramo. Vieglāk vien paliek tikai gandrīz jau lielās cilpas beigās (16.4 km), kad atkal, sastopot savu sekotāju jeb bijušo līderi, tas izrādās gandrīz 15 km un pusotru stundu aiz muguras.

IV Daļa – 10.aplis – Finišs.

Zaudējums pašam sev jeb nevajag par daudz sapriecāties.

10.aplis. Fiziski grūtākais aplis. 2h:52min.

Kaut gan jau iestājies rīts, gandrīz visi vēl guļ, kad dodos savā pēdējā un kā izrādās fiziski grūtākajā aplī. Nakts pakaļdzīšanās tomēr prasījusi gan morālos, gan fiziskos spēkus, tāpēc pēdējā 10.aplī (kas ir arī 10.pusmaratons pēc kārtas) katrs kilometrs prasa krietnu spēku patēriņu. Sākas arī nelielas vēdera problēmas, kuras ar savu aptieciņu palīdz atrisināt igauņu skriešanas draugs Criss Poll. Viņš šoreiz uzņēmies brīvprātīgā lomu trases tālākajā punktā aiz klintīm jūras krastā. Tā kilometru pēc kilometra tomēr paiet arī šis pēdējais aplis – pēdējos kilometros sastaptā Iecavas Aija labi redzēja, ka tas nepavisam nenāca viegli, un kura laikā izrādās esmu zaudējis pats savam pagājušā gada rezultātam ap 5 minūtēm – 23:42 šogad pret ~23:37 pagājušajā gadā, par ko galīgi neesmu apmierināts.

Tomēr galvenais mērķis – finišēt 24 stundās ir godam izpildīts, turklāt otro gadu pēc kārtas!

Vēl pateicības visiem komandas biedriem, īpaši jau meitenēm par atdzīvināšanas procedūru, Aivaram par saviem komentāriem trasē īstajā laikā un vietā, Dzintaram par laiku rēķināšanu un līdzi jušanu vēlā vakara jeb nakts stundā, Martai jeb maffijai ar Mārtiņu par ņerdzīgo atbalstu trasē, Kvederu ģimenei par nogādāšanu mājās un visiem, visiem, visiem!

Un protams, arī visai Venniku ģimenei par organizēšanu, it sevišķi galvenajam tiesnesim Henri par labāko balvu finišā – aukstu Alu!

Un jā, paldies arī GunaiO par motivācijas rakstu – lai tiktu pie tā finiša Alus, ir krietni jāpacenšas!

Apbalvošana pēc finiša ar Babītes Čingonu vidū, kreisajā pusē 2.vietas ieguvējs Hannes Veide, bet pa labi 3.vietā palikušais un lielāko daļu vadībā bijušais Lauri Valdmaa

Apbalvošana pēc finiša ar Babītes Čingonu vidū, kreisajā pusē 2.vietas ieguvējs Hannes Veide, bet pa labi 3.vietā palikušais un lielāko daļu vadībā bijušais Lauri Valdmaa

P.S. Un noslēgumā neliels citāts jeb kāda sengrieķu filozofa atziņa, ko viņš veltīja kādam seno olimpisko spēļu čempionam, kurš pēc uzvaras olimpiādē gozējās ar lauru vainagu galvā – Ko tu te gozējies un lielies, Tu taču esi uzvarējis tikai tos, kas vājāki par Tevi!

Tā arī es šoreiz uzvarēju citus, bet zaudēju pats sev…

Mēneša skrējējs. Chingons no Babites

Chingons_Titulb

“Chingonu titulam virzīju jau gada sākumā, kad bija tikko noskrējis Valmiera-Rīga un bija uzvarējis igauņu 12h skrējienā Dream of the Final Night. Toreiz vēl pieminēju pavisam neseno dalīto 1.vietu vecuma grupā SKM 53km distancē un avantūru Rīga-Salacgrīva. Bija iniciators arī dažiem koptreniņiem ziemā.

Tagad viņa kontā visu iespējamo distanču pieveikšana Nordea Rīgas maratonā, 2.vieta igauņu Laulasmaa ultra 168km skrējienā un iespaidīgais sniegums TDS, kur viņš aiz sevis atstāja prāvu baru to valstu skrējēju, kuri var savā valstī trenēties kalnos, atšķirībā no Chingona, kurš šim pasākumam uztrenējās Slīpajā Smilšu Stadionā Biķerniekos un Beberbeķu takās. Es vēl arvien jūtos nelāgi, ka man kronītis ir iedots, bet tādam īpašam mūsu kluba skrējējam titula vēl nav. Es par Chingonu.” Tāda bija viena no nominācijas “runām” mēneša skrējēja izvēles aizkulisēs. Svaigi noskrējis Monblāna TDS 119km distanci ieņemot augsto 42.vietu – Chingons no Babītes jeb Laimonis.  Lasīt tālāk.

DREAM of the final night

Gribēju arī nedaudz atskaitīties par iepriekšējām dienām, kad nosmēlu Jaungada koptreniņam labu daļu kluba krējuma un aizvedu izskrieties pa Igaunijas mežiem. Kopā ar šoferi bijām 40 cilvēki.

Jāsaka, ka brauciens izdevās, un es nevarētu vēl vairāk lepoties ar kluba biedriem – savstarpējs atbalsts, neatlaidība, sevis pārvarēšana un prieks par otra sasniegumiem – tādam taču jābūt mūsu klubam! :) Ja par skriešanu, tad no 36 dalībniekiem kādi 25 mūsējie pieveica garāko distanci vienā dienā savā mūžā un beigās viņi vēl varēja pasmaidīt!
Gribētu uzteikt meitenes flower un in, kuras, kā dzirdēju, ar asarām cīnījās līdz beigām un izcīnīja sieviešu komandu konkurencē pirmo vietu, abas pieveicot vairāk kā 90km. No puišiem cepuri noņemu Aivara priekšā par 60km ar sāpošu muguru, Artūro priekšā par pirmo ultramaratonu dzīvē un pieveiktiem 85km, kā arī Edmundam par pirmo ultradistanci un 82km. Fantastisks sniegums un rakstura cīņa no sm72 un Imanta A. puses – čaļi neatlaidīgi un bez apstājas kapājās līdz galam, pirmo reizi dzīvē noskrienot garāku distanci par maratonu. Imantam A. kopā 94km un sm72 – 96.8km. Cik nu viņus redzēju trasē, čaļi visu laiku skrēja.
Tagad, protams, par mūsu kluba dārgakmeņiem – druupiju un chingonu. Abus čaļus labi pazīstu, un viņi abi ir ļoti cilvēcīgi un piezemēti, taču arī ambiciozi skrējēji. Igaunija abiem bija cīņa par godu un cīņa ar raksturu. Tā kā abus beigās šķīra tikai 1km, es viņus liktu vienādos svaru kausos.
druupijs ir apbrīnojams vicotājs – šogad sasniegts fantastiskais rezultāts maratonā – 2:49, kā arī lielisks personīgais rezultāts pusmaratona distancē mājas trasē Siguldā – 1:14. Sezonas beigās mēģinājums Siguldā pieveikt 55km distanci nesanāca kā cerēts, taču rokas nenolaidās – pēc tam treniņi ar 500km mēnesī un fenomenāls sniegums 12h skrējienā. druupijam šis bija pirmais gludais ultramaratons, un viņa rezultāts (119.9km) komentārus neprasa. Un skrienot viņš vēl paspēja parunāties un pajautāt, kā man iet (skrienas). druupijs ir šo sacensību lielākais atradums.
Un chingons. Mūsu kluba dārgakmenis. Kopš viņš ir reģistrējies forumā, man regulāri ir acis uz kātiem, apskatot viņa noskrietos gabalus. chingons ir īsts kalnietis, un viņa sasniegumi slavenajos Monblāna skrējienos ir mēmi cieņpilni. Viņam kontā arī tādas avantūras kā 100+km skrējiens no Rīgas līdz Salacgrīvai, kā arī iemaldīšanās Cenas tīrelī Babītes pusē (bez kartes) un attapšanās pēc 80km pie Jelgavas. Tāpat arī 1.vieta šogad Siguldas kalnu maratona garākajā distancē savā vecuma grupā. Pēdējos 2 mēnešos man sanāca paskriet ar viņu dažos koptreniņos, un tagad es zinu, kā nomirt 2 minūtēs (to viņš ir samācījies iknedēļas treniņos ar Aigaru Fadejevu). chingonam ir interesanta dzīves filozofija un attieksme pret dažādām dzīves grūtībām. Pirms laba laiciņa ārsti viņam pateica, ka muguras sāpes ir no skriešanas, bet chingons, kā to var redzēt, ir citās domās. Daudzi par viņu nezina, bet, manuprāt, ir laiks uzzināt.
Starp citu, par Igaunijas skrējienu droši vien vajadzētu nevis viena cilvēka rakstu, bet vairāku cilvēku atsauksmes, jo todien bija daudz varoņu. Es aptaujāšu vairākus skrējējus, un paskatīsimies, kas no tā visa sanāks lielajam rakstam.