Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Laulasmaa 2014

Tas, ka es piedaloties Laulasmaa, jau esot skaidrs, bet kā esmu izdomājis piedalīties jaunā gada pasākumā? Jau vairs neatceros, tik atminu, ka savu vietu no mafijas dabūju tā kā jaunā gada dāvanu dažas dienas pirms sacensībām.

Kādā jaukā brīdī sapratu, ka tomēr piedalīšos, ka tomēr, kaut nedaudz jāpatrenējas. No trenēšanās sanāca vien viena sapārota nedēļas nogale 30km un 20km. Un otrajā nedēļā viens 20km, jo nākamajā dienā biju aizmirsis par aizņemtību. Un savu kilometrāžu pacēlu līdz sev agrāk ierastajiem 150km mēnesī uz 2 mēnešiem.

Skaidrs, ka nebiju gatavs šīm sacensībām, lai kaut vai tās pabeigtu kontrollaikā. Tas palika kā plāns ULTRA. Plāns A bija noskriet 105 km, jeb pusi. Plāni B un C, kam būtu jābūt mazākiem par A īsti netika izskatīti, vienīgi, ja piemetas kāda trauma. Par vēl vienu plānu dzirdēju OreMan blogā pieminētajā filmā Forever running – 24h. Tas tad varētu saukties A+ plāns.

Gulēt nakti pirms sacensībām teltī bija laba izvēle. Laiks ietaupījās. Miegs bija labs tā vai tā. Kā uzcēlām telti un iekārtojāmies uz guļu tā arī sāka līt.

  telts

Plānu A+, t.i. kustēties bez pārtraukuma 24h, neizdevās piepildīt. Saullēkts pienāca ātrāk. Kā zināms, kad viss sagriezies kājām gaisā, tad gulēt jāiet līdz ar saullēktu, tas sanāca 18h uz kājām. Pēdiņas jutās nospiestas. Apbrīnojamā kārtā nepilnas 4h miega palīdzēja pēdām un gan jau vēl šim tam.

Plāns par iešanu man vismaz apzināti radās vien startā. Matīss bija nolēmis skriet ar pēdējiem, bet pēdējie gāja. Tā nu gājām arī mēs. Man patika tāds plāns. Jo taču vairāk kā skaidrs, ka 32h kontrollaikā būs arī jāiet, tad kāpēc to nedarīt no sākuma? Vēlāk gan guvām atbildi uz šo jautājumu. Tomēr, manuprāt, šis plāns man ļāva veikt tik lielu distanci, savādākā gadījumā būtu mazāk.  Mošķis gan teica, ka 1.pusmaratonu skrienot būtu vairāk. Toties Helēna pirms starta teica, lai mēs būtu uzmanīgi, jo pēc lietus viss bija slapjš un slidīgs, un pēc šī sakāmā viņa nesmējās savus interesantos smieklus.

Abi ar Matīsu pirmos 5 apļus jeb 105.5 km nogājām. Bija interese no apkārtējiem, kad tad mēs sāksim skriet. 4., 5. aplī sākām skriet nokalniņus, jo iet bija grūtāk. Augšstilbu muskuļi sāka sāpēt, tā arī atbilde, kāpēc no sākuma iešana arī nogurdina. Bet citādi palikām uzticīgi iešanai. Manā plānā (pēc manas saprašanas) tas iekļāvās lieliski. Šķiet, Matīsam nebija iebildumi, vismaz tādus viņš neizteica, un es jau nu neprasīju.

Interesanti lasīt komentārus pie kalendāra ieraksta, tad Matīss domāja, ka kritīs teltī. Vēl nezināja, ka uz taciņas.

balstoties

Svētdienas rītā modos, izkāpu no telts, jutos kā piedzēries – kājas īsti neklausa, gribas dzert ūdeni. Galva un rumpis gan skaidrāki kā pēc dzeršanas. Dzirdēju, kā kāds starta zonā meklē līdzskrējēju, tāpēc piegāju tuvāk. Līdzjutēju soliņš noliedzoši kratīja galvas. Es biju ar mieru. Vienīgā skrietā pusīte skrējās labi. Rains skrēja prātīgi, augšupceļos gāja, saudzēja savu pulsu un mani. Bija patiess prieks noskriet šo pusīti ar viņu kopā, Rains ir otrās vietas ieguvējs un pozitīvs jaunietis. Sākumā domāju attaisnojumus, kuros tāpat neviens neklausītos, kas notiktu, ja Rains apdzītu Čingoni. Tas, ka nebiju vēl pamodies, gan jau ka nevienu nepārliecinātu. Ka visiem jādzīvo draudzīgi arī tai brīdī nevienam neinteresētu. Būtu aizskartas jūtas.

Šī vienīgā skrietā pusīte bija man lielākais prieks šajās sacensībās. Izstāstīju savu fonu. Rains izskatījās vēl gana spēcīgs, lai gan nogurums brīžam jautās. Teica, ka kad atlicis maratons, nodomājis, ka tas tāds nieks vien, bet uz pēdējo apli saņemties grūti. Vairāk domāja par otrās vietas noturēšanu, nevis pirmās vietas noķeršanu.

Laulasmaa 2014 viņam ir 3. ULTRA. Pirmā bijusi jaunajā gadā. Tad vēl viena ar apm. 150km iekštelpās (viņš teica precīzi, bet esmu piemirsis). Viņam labi personīgie, 10 km pa 35 min, 1500m pa 4 min ar dažām sekundēm. Mēnesī vidēji skrienot ap 400km. Bet nu pirms Laulasmā patrenējies vairāk, bijusi nedēļa ar… nu diezgan daudz. Viņu tracinot, ja kāds saka, ka viņš kaut ko nevarot izdarīt. Spītīgs. Ar 90 kg dzīvsvara neesot tā labākā ULTRU skriešana, bet tāds viņam svars.

Biju sekundants, kad Rains veica savus dzīvē pirmos 200 km. Igaunijā par šitādu joku pienākoties speciāla kūka.

Teica, ka aicinājis draugu ar 8 gopro kamerām, bet plāni mainījušies. Igaunijā neesot kārtīgu video no taku pasākumiem. Šī trase iespējams esot skaistākā vieta skriešanai Igaunijā, agrāk te esot bijis cara parks.

Vēl Rains pastāstīja par pastaigu, kas sākas 9. augustā. Esot divas distances virs 300 un virs 600 km no Latvijas pierobežas uz augšu. Plānojot garāko kopā ar draugu veikt 18 dienās. Pa takām, maziem ceļiem, caur kempingiem, gar ezeriem.

Mazajā aplī pievienojas Raina draudzene, kas šodien pieveikusi pirmo pusīti. Žirgti turējās līdzi arī tad, kad Rains pēdējā kilometrā jau kārtīgi bēra ogles.

Pulkstenis ap 11, Guna gatava iet, un es arī. Tā vismaz man liekas. Piedevām liekas, ka Gunas temps varētu būt pārāk lēns, lai pie gadījuma es paspētu pieveikt vēl vienu pusīti. Atkal viss otrādāk. Guna iet ātrāk par mani, un man vien jāspēj turēt līdzi. Saka, ka temps esot ap 10 min uz km. Nu nezinu, pārliecināties nevarēju, bet sestdienā, sacensību sākumā ar Matīsu 9:30 likās lēnāks.

Ja 8. aplis būtu pēdējais, tad, domāju, ietu arī to, bet tā kā maksimālā atzīme šajos vasaras darbos bija 10, tad metu mieru. Tiesa gan 24h laikā nebūtu ticis līdz 8 apļiem, vien 6.  Galvenokārt sāpošo, nospiesto pēdu dēļ. Sāpe/bauda bija paciešama, bet negribējās, lai tas aiziet kaut kur tālāk, uz galvas sāpēm vai ilgstošāk sāpošām pēdām. Atpūta no saullēkta līdz 8iem pēdām palīdzēja, bet pēc vienas pusītes noskriešanas tomēr nospiestās pēdas atkal jutās līdzīgi kā vakarā.

Miegs uz gulētiešanas brīdi vēl stipri nenāca. Vispārējs nomācošs nogurums vēl netuvojās. Locītavas, saites smaidīja. Vien kreisais ahilejs jau 3. aplī stāvajā kalnā kāpjot iesāpējās, bet ar laiku pārgāja, iekustējās. Teicu Matīsam „mazliet jūtu kreiso ahileju” un „mazliet jūtu” nozīmē „stipri sāp”, bet tas tikai tai kalnā kāpjot.

Pirms apbalvošanas kaut kā ne tur nostājos un man rokās trāpījās fotoaparāts. Bija jānobildē visi brīvprātīgie, kuriem bilde būs uz atzinības raksta. Liels gods. Kā Dzinča teica – iegrābos, bet Venniku ģimenes pārstāvis teica, ka bilde derot, mazliet fotošopa un būšot labi, joks.

Mājupceļā visi uzvedās diezgan līdzīgi. Sākumā ēda saldumus, tad gulēja, tad izkustējās benzīntankā. Visi lepni gāja garām invalīdu tualetei. Vienīgi izskatījās, ka Miezers mokās.

Iebraucot Rīgā likās, ka jūtos tīri normāli, bet runāts paliek runāts, pārnakšņoju Stikla kalnā. Ņemot vērā, ka vēl nākamajā dienā mājupceļš bija pagrūts, tad gan jau ka svētdienas naktī būtu pavisam grūts.

Paņēmu stopētāju ar specifiskām smaržām, kaut tāda kompānija, palīdzēja neaizmigt arī avota ūdens.

Starplaiki.

21.1 42.2 63.3 84.4 105.5 126.6 147.7
3:16:37 6:41:33 10:12:04 13:55:55 18:20:32 24:38:05 28:27:24
>3h 6.31km/h 6.21 km/h 6.06 km/h <22h >24h 5.19 km/h
3:16:37 3:24:56 3:30:31 3:43:51 4:24:37 6:17:33 3:49:19
Gāja labi Gāja labi Bik lēnāk Nolūzām Troļļi pārvietoja kontrolpunktus 3:30:00 miega Ieskaitot pusdienas
13:16:37 16:41:33 20:12:04 23:55:55 04:20:32 10:38:05 14:27:24

barojamies

Trase šķiet precīzi uzmērīta. Kalni interesanti, takas labas. Ainavisks skrējiens pa stāvkrastu. Koka un baļķu šķēršļi iederīgi. Foršākais noskrējiens pirmajā kalnā atgriežoties no galapunkta. Otrajā kalnā stāvākais kāpums. Strautā akmeņi salikti tieši kā vajag, lai būtu interesanti, bet ne pārmēru grūti. Mazais aplis atgādināja Kuršu kāpu.

Ēdināšanas 21 km garumā bija 8 vietās. Dzērieni visdažādākie. Cienīju tīru ūdeni, tomātu sulu, apelsīnu sulu, trāpījās limonāde, gāzēts ūdens, reizēm vajadzēja kokakolu, enerģijas dzērienu, jauks iestarpinājums – alus. Ēdu čipsus, rozīnes, banānus, šokolādi regulāri, nomēģināju tomātus, sāļos salmiņus, cepumus, klāt neķēros ne gurķiem, ne olīvām.

Saldūdens, kur nomazgāt rokas, seju bija strautā, kam pa akmeņiem ik apli bija jākāpj pāri. Garām nepagājām nevienai barošanas vietai, gandrīz tik pat bieži bija zaļās pieturas.

Nomazgāšanās jūrā bija patīkama. Teicu – baidos. Man atbildēja: „100 km var noskriet, jūrā nevar ieiet!”

Visu distanci nogāju šortos. Šī nebija labākā doma naktī, 5. apļa beigās jau sāka kasīt kaklu, par laimi pārgāja. Vējjaku nenovilku līdz pēdējam aplim. Džemperi un cimdus uzvilku uz nakti. Pēc 3., 5., 6. apļa vilku nost botes un tīrīju kājas un zeķes no smiltīm.

Sports nav priekš Jums

labāk pievērsieties kulinārijai, fotogrāfēšanai vai glezniecībai.
Lai var uztaisīt strūdeli un to uzgleznot.

Es saprotu, ka daudziem, kurus pazīstu vai kas lasa šos savārstījumus visa šitā padarīšana ar to skriešanu šķiet pilnīgi lieka. Ka tas ir nelietderīgi, tā ir veltīga laika izšķiešana un tamlīdzīgi. Varbūt vēl piecus kilometrus vai kaut kā tā, bet ne jau nu pusmaratonu, maratonu vai, pasarg Dies’, ko vairāk. Es jūs pilnīgi saprotu.
Bet es jums teikšu vienu – tas ir pilnīgi normāli. Ja jums tā neliekas, tad vienkārši nelasiet. Nemaz neveriet vaļā.

Jutos nedaudz apkrāpis sevi un citus, jo izlaidu dažus skriešanas pasākumus sezonas nogalē. Tāpēc arī laikam radās ideja par piedalīšanos Dream of the Final Night 12h klases ekskursijā ar paskriešanas elementiem. Citu versiju man nemaz nav kāpēc jauno gadu sagaidīju nevis sēžot uz dīvāna un klausoties prezidenta uzrunu, bet gan skrienot. Doma elementāra – gada priekšpēdējā dienā sakāpj pilns autobuss ar noskrieniešiem, aizbrauc uz Igauniju, okupē viesnīcu, nākamajā – gada pēdējā dienā aizbrauc līdz slavenajam ūdenskritumam, kas grib var izpeldēties, nobildēties un pēc tam brauc uz startu 12tos un skrien cik grib, kā grib un var arī neskriet, var kā citādi kustēties līdz pat pusnaktij.

Kad notika dalīšana pa komandām un tika pacelts jautājums par plānoto distanci iesākumā nezināju, ko atbildēt, jo pirms tam jebkas vairāk par maratonu man bija sveša teritorija. Tas vienīgais izlēciens vasarā nepilnu 55km garumā bija ļoti grūts, kaut gan biju labā fiziskā formā. Bija ļoti karsts un skrējiena laikā pieļāvu daudzas kļūdas, taču biju arī nedaudz iebaidīts pret tik garām distancēm. Negribēju nevienu potenciālo komandas biedru pievilt, tāpēc piesardzīgi atbildēju 30 līdz 60. Jāpiemin, ka nebija nekādas īpašas gatavošanās – pēc Valmieras maratona sanāca krietna pauzīte mēneša garumā, pēc tam atsāku skriet katru dienu, bija Latvijas kontūras skrējiens novembrī, bet pēc cirkšņa traumas pārgāju uz pavisam retiem skrējieniem nedēļas nogalēs. Lai pavisam nezaudētu formu un kāpinātu Renča skaitli noskrēju no 25 – 30km garajā treniņā. Pēdējais treniņš nedaudz vairāk kā nedēļu pirms vecgada skrējiena bija galīgi šķidrs un jau pēc padsmit kilometriem gribēju mest plinti krūmos, un kāpt autobusā uz mājām. Zināju, ka 30km nomocīšu jebkā, bet ja labi veiksies, tad varētu arī maratonu un vairāk. Kā jau teicu, pats nezināju uz ko parakstos un sajūtas bija gandrīz kā pirms pirmā pusmaratona, tikai šoreiz izpalika mērķtiecīgu treniņu – braucu kā tūrists pamērcēt degunu ultramaratonu virtuvē.

Izbraucām gandrīz laicīgi un teju uzreiz visi, kas bija autobusā dzirdēja šī skrējienamantru, kas visiem pielipa un kuru pie sevis dungoju arī, kad bija sākusies trīspadsmitā gada pēdējā stunda. Kā jau kārtīgā klases ekskursijā pa ceļam notika arī matemātikas stunda un latviešu valodas un literatūras stunda, kurā nosmējos līdz asarām.

Tallinu sasniedzām gandrīz nemanot un pa divām brīvajam laikam atvēlētajām stundām paspēju izstaigāt gan vecpilsētu, gan arī iepirkties. Pa ceļam uz viesnīcu savācām no autoostas Agati un bijām gandrīz pilnā sastāvā, atskaitot dažus, kas brauca ar savu auto un… Druvvaldi un Miervaldi jeb Matīsu un Chingonu, kas uz Tallinu skrēja. Pilnīgi normāli.

Viesnīcā izkrāmējām mantiņas un klases kopsapulcē tika pārspriestas stratēģijas, iepazināmies ar skrējēju komandām un to, kā arī ar katra personīgajiem mērķiem.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Pēc nedaudz nemierīgas nakts pabrokastojām, saģērbāmies un pirms nokļūšanas sacensību vietā apmeklējām Keila ūdenskritumu, kurā sabildējāmies un daži pat paspēja samērcēties – gan pēc pašu gribas, gan pret pašu gribu – man izdevās iebraukt ar kreiso kāju ūdenī. Nu jau nevarēju sagaidīt, kad varēšu sākt skriet, jo no ilgās stāvēšanas un neplānotās samērcēšanās biju krietni atvēsinājies. Īpaši siltu drēbju līdzi arī nebija un Agate neaizmirsa atgādināt, ka visu laiku jau neskriešu un noteikti pārsalis burkšķēšu. Kā vēlāk izrādījās – pavisam aplama doma.

Starta-finiša zonā beidzot ieraudzīju slaveno igauņu papagaili, kārtējā sabildēšanās, instruktāža un starts. Jau pirmajos metros varēja redzēt kādi nu katram plāni attiecībā uz rezultātu, tāpēc es sāku cik vien lēni spēju – laikapstākļi bija ideāli skriešanai un 100m attālās jūras žūžošanas pavadībā centos nerauties uz priekšu kopā ar citiem skrējējiem un taupīt sevi visām 12h. Nedaudz iesilu tikai pēc apmēram trīs kilometriem un pamazām apradu pie tā, ka viens aplis ir aptuveni viens kilometrs. Trase bija izstiepts aplis pa zemes ceļu un meža taku bez vērā ņemamiem kāpumiem, kas bija ļoti pateicīga vienmērīgai skriešanai. Vairākas reizes mēģināju skaitīt apļus, taču ar to man galīgi nevedās – visu laiku sajuka un kad igauņu rezultāto tablo arī nodzisa varēju tikai aptuveni nojaust noskrietā daudzumu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka skriešana man sagādā grūtības koncentrēties un nevarēju pietiekami sakopot domas, lai tagad pienācīgi atminētos izjūtais vai kaut tos pašus apļus saskatītu. Sāku jau aprast ar to, ka mani nemitīgi apdzina un pirmo nelielo pauzīti, lai padzertos taisīju neilgi pirms 10k. Par vienu gan centos rūpēties – ķermeņa temperatūras saglabāšanu – kad palika par karstu atrotīju piedurknes, novilku cimdus vai cepuri, pieliku soli, kad palika par aukstu, nekādā gadījumā negribēju pieļaut sasvīšanu. Pie vienas atziņas gan nonācu – jāiegādājas labāki apavi, jo maratonu noskrēju ar vecajiem nike lunarglide, kas man ir nedaudz par ciešu, bet atlikušo gabalu ar adidas TX, kas atkal ir ļoti cieti un smagi trail apavi.

Vienīgajā uzpildes punktā starta-finiša zonā bija visādi interesanti cienasti un diezgan ātri izveidoju savu rutīnu – apelsīnu sula, skābais gurķis, rozīnes, rupjmaize vai kartupeļu čipsi, kola un gumijas lācīši. Ak jā – un mandarīni, daudz mandarīnu. Tā nu skrēju skrēju vien, pa brīdim papļāpājot ar garāmskrējējiem, ja satiku Agati apļa otrajā pusē, tad nedaudz pasoļoju ar viņu kopā, bet centos neapstāties ilgāk par dažām minūtēm. Nekādas noguruma pazīmes nejutu, nekas īpaši nesāpēja un pamazām pamazām sāka iezagties domas par to, cik tad īsti šodien skriet. Nemanot atnāca un pagāja pusmaratons, tad 30 km un bija klāt maratons. Vismaz tā man šķita un endomondo vēl strādāja – 4h37. Taisīju garāku pauzi, uzēdu putru ar rozīnēm, sadzēros vēl visādus labumus un kad palika vēsi atsāku skriet. Neatceros vai tas bija pirms vai pēc maratona sasniegšanas, bet nedaudz sagriezās vēders un nācās paciest nelielu diskomfortu. Acīmredzot nebija pieradis pie apelsīnu sulas, skābu gurķu un rozīņu diētas.

 02-dsc_0080-vi

Kamēr galvā rēķināju cik tālu varētu tikt ar uzņemto tempu un prātoju cik vēl ilgi ķermenis ar mani sadarbosies biju jau pārsniedzis savu iepriekšējo attāluma rekordu. Nevarētu teikt, ka nebiju noguris, bet tas nebija tāds nogurums, ka kristu gar zemi. Traumas arī pagaidām nekādas lielās nejutu, ja nu vienīgi visi kāju muskuļi bija ļoti cieši savilkti no tipināšanas bez apstājas. Pēdējo apli pirms 60 (vismaz tā man šķita, jo rezultāti jau sen bija pieejami tikai izprintētā veidā reizi stundā un saviem aprēķiniem nevarēju uzticēties pie labākās sirdsapziņas) nojozu pilnā ātrumā un uzklupu putrai. Pārmaiņus uzēdu, pastaipījos un atkal uzēdu. Zināju, ka ilgi nevar sēdēt citādi vispār vairs neizkustētos, tāpēc novilku silto jaku un mēģināju turpināt skriet. Te tev nu bija – jau pēc pirmajiem soļiem sapratu, ka nekāda skriešana nesanāks, jo kreisā kāja bija sākusi sāpēt trijās vietās uzreiz – uzreiz virs potītes, mazliet zem ceļa pa kreisi un virs ceļa. Par atspērienu no kreisās kājas varēju aizmirst un tā pāris apļus nosoļoju ar kreiso kāju tikai atbalstoties pret zemi, apsverot tālākās darbības, kā arī izstāšanos. No pieredzes zināju, ka tas ir jāpārvar, ka tās sāpes nedaudz pierims un aizies kaut kur dziļāk un varēs atkal atrauties no zemes, tikai jāpārvar tas sākuma trieciens un tad jau aizies. Sakostiem zobiem turpināju kustību un tikmēr cik bija spēka uzmundrināju vēl trasē esošos. Izdevās nedaudz parunāties ar Modri, Linda bija iegājusi tunelī, Valdis atburkšķēja kaut ko nesaklausāmu, Uldi liku mierā, jo izskatījās, ka viņam uzmundrinājumi ir lieki, Imants vispār neko neatbildēja, tikai turpināja test savā tempā, Marta ar Miķeli turpināja mani uzmundrināt un kaut kā nebūt rāpos ārā no savas bedres.

Kaut kur ap 70 km, ja ne skaļi, tad pie sevis paspruka frāze – es vairs nevaru. Bet tā nebija tāda kā citu reizi. Piemēram, toreiz, kad pēc 30+ km vēl biju labu gabalu no mājām, bija stabili mīnusi un jutu enerģiju izsīkstam. Toreiz es tiešām nevarēju un ļāvu saprātam gūt virsroku, un iekāpu tramvajā. Šoreiz tas vairāk bija kā pamudinājums sev, kas iespertu spītībai, lai tā beidzot pārņem kontroli pār kustībām. Neatceros, kurš no noskrieniešiem tā teica, bet kad apkārt ir tumsa un viss, ko redzi ir vājās pieres lampiņas gaisma, kas apgaismo zemi soļa attālumā un uz to koncentrējies, tad iestājas nedaudz meditatīvs transa stāvoklis. Vairs nedomā par to, kas tev ir apkārt, cik tālu līdz apļa beigām, kas sāp, kas nesāp vai kas vēl sāpēs. Vienkārši ej un dari to, kas jādara, kas ir likt vienu kāju priekšā otrai un neatlaidīgi virzīties uz priekšu. Aptuveni zināju cik ir noskriets un galvā piemetu cik vēl jānoskrien, lai tiktu līdz 80 km. Uz to tad arī gāju. Pēdējos 20 km noskrēju uz tīru mērķtiecību, spītību un enerģijas dzērienu pamata, bet kad bija atlikušas 15-20 minūtes mani rēķini atkal bija izjukuši un paļāvos uz Chingona teikto: “Vēl trīs apļi.” Pārslēdzu ātrumus un atlikušos noskrēju tā, lai paspētu iekļauties oficiālajās divpadsmit stundās.

Drīz pēc manis nofinišēja Agate, iedzēru kakao, noskatījāmies salūtu un saņēmuši diplomus braucām atpakaļ uz viesnīcu. Ja godīgi, tad vēl tā īsti neapjēdzu kas bija noticis, līdz ar to arī nebija kādu baigu izjūtu. Dzirdēju, ka esot bijusi vēl kāda ballīte viesnīcā, bet solidarizējos ar Agati un devāmies pie miera, jo nākamajā dienā paredzēts koptreniņš.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

No gultas piecēlos nedaudz pirms deviņiem un uzrāvis kājās nedaudz drēbju un jaunās bikses, kuras visi saņēmām no igauņiem gāju laukā nedaudz pasaldēties pirms koptreniņa skriešanas. Ja neskaita ceļgalu virspuses sāpes (prepatelārais bursīts), kas neļāva saliekt kājas, jutos baigi labi. Iepriekšējā dienā pieņemtās jaunās mērvienības pirmajā janvārī tika papildinātas ar Stīveru jūdzi 1.27 km garumā. Pēc nelielā līkuma līdz šosejai nedaudz pasnaudām pirms ceļa uz mājām. Pa ceļam rimi nopirkām pusdienas, novērtējām Latvijas salnu un drīz jau bijām Rīgā. Atvadījāmies no Chingona – noteikti vēl paskriesim pa savu galu, pārkāpām sabiedriskajā transportā un bijām atkal mājās. Tagad dienu pēc finiša igauņi pierēķināja man klāt vienu kilometru un kopā izdevās pieveikt 83.2 km par kuriem esmu savā ziņā lepns. Ieguvu neatsveramu pieredzi un varu tikai teikt paldies klasei un jo īpaši klases audzinātājai, kas padarīja šo piedzīvojumu neaizmirstamu.

Un īpašs paldies dziedošajam duetam!

Pārtraukt tirināšanos.

No šejienes.

DREAM of the final night

Gribēju arī nedaudz atskaitīties par iepriekšējām dienām, kad nosmēlu Jaungada koptreniņam labu daļu kluba krējuma un aizvedu izskrieties pa Igaunijas mežiem. Kopā ar šoferi bijām 40 cilvēki.

Jāsaka, ka brauciens izdevās, un es nevarētu vēl vairāk lepoties ar kluba biedriem – savstarpējs atbalsts, neatlaidība, sevis pārvarēšana un prieks par otra sasniegumiem – tādam taču jābūt mūsu klubam! :) Ja par skriešanu, tad no 36 dalībniekiem kādi 25 mūsējie pieveica garāko distanci vienā dienā savā mūžā un beigās viņi vēl varēja pasmaidīt!
Gribētu uzteikt meitenes flower un in, kuras, kā dzirdēju, ar asarām cīnījās līdz beigām un izcīnīja sieviešu komandu konkurencē pirmo vietu, abas pieveicot vairāk kā 90km. No puišiem cepuri noņemu Aivara priekšā par 60km ar sāpošu muguru, Artūro priekšā par pirmo ultramaratonu dzīvē un pieveiktiem 85km, kā arī Edmundam par pirmo ultradistanci un 82km. Fantastisks sniegums un rakstura cīņa no sm72 un Imanta A. puses – čaļi neatlaidīgi un bez apstājas kapājās līdz galam, pirmo reizi dzīvē noskrienot garāku distanci par maratonu. Imantam A. kopā 94km un sm72 – 96.8km. Cik nu viņus redzēju trasē, čaļi visu laiku skrēja.
Tagad, protams, par mūsu kluba dārgakmeņiem – druupiju un chingonu. Abus čaļus labi pazīstu, un viņi abi ir ļoti cilvēcīgi un piezemēti, taču arī ambiciozi skrējēji. Igaunija abiem bija cīņa par godu un cīņa ar raksturu. Tā kā abus beigās šķīra tikai 1km, es viņus liktu vienādos svaru kausos.
druupijs ir apbrīnojams vicotājs – šogad sasniegts fantastiskais rezultāts maratonā – 2:49, kā arī lielisks personīgais rezultāts pusmaratona distancē mājas trasē Siguldā – 1:14. Sezonas beigās mēģinājums Siguldā pieveikt 55km distanci nesanāca kā cerēts, taču rokas nenolaidās – pēc tam treniņi ar 500km mēnesī un fenomenāls sniegums 12h skrējienā. druupijam šis bija pirmais gludais ultramaratons, un viņa rezultāts (119.9km) komentārus neprasa. Un skrienot viņš vēl paspēja parunāties un pajautāt, kā man iet (skrienas). druupijs ir šo sacensību lielākais atradums.
Un chingons. Mūsu kluba dārgakmenis. Kopš viņš ir reģistrējies forumā, man regulāri ir acis uz kātiem, apskatot viņa noskrietos gabalus. chingons ir īsts kalnietis, un viņa sasniegumi slavenajos Monblāna skrējienos ir mēmi cieņpilni. Viņam kontā arī tādas avantūras kā 100+km skrējiens no Rīgas līdz Salacgrīvai, kā arī iemaldīšanās Cenas tīrelī Babītes pusē (bez kartes) un attapšanās pēc 80km pie Jelgavas. Tāpat arī 1.vieta šogad Siguldas kalnu maratona garākajā distancē savā vecuma grupā. Pēdējos 2 mēnešos man sanāca paskriet ar viņu dažos koptreniņos, un tagad es zinu, kā nomirt 2 minūtēs (to viņš ir samācījies iknedēļas treniņos ar Aigaru Fadejevu). chingonam ir interesanta dzīves filozofija un attieksme pret dažādām dzīves grūtībām. Pirms laba laiciņa ārsti viņam pateica, ka muguras sāpes ir no skriešanas, bet chingons, kā to var redzēt, ir citās domās. Daudzi par viņu nezina, bet, manuprāt, ir laiks uzzināt.
Starp citu, par Igaunijas skrējienu droši vien vajadzētu nevis viena cilvēka rakstu, bet vairāku cilvēku atsauksmes, jo todien bija daudz varoņu. Es aptaujāšu vairākus skrējējus, un paskatīsimies, kas no tā visa sanāks lielajam rakstam.