Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Bikstu virzienā

Ir tādi skrējieni, kurus man ne par ko negribās laist garām. Skrējiens/ballīte no Rīgas uz Bikstiem droši ierakstās manā plānotājā jau trešo reizi. Man patīk, ka tās nav sacensības, un skrējiena garums ir atkarīgs tikai no gribēšanas un garastāvokļa. Ņemot vērā manu pēdējā laika nelāgo pašsajūtu un sliktās analīzes, domāju, ka pilna distance man šoreiz nebūs pa spēkam, tomēr apņemos lēni un prātīgi notipināt vismaz 50 km. Pirms došanās gaidāmajā Grankanārijas piedzīvojumā, gribētos pārliecināties, ka spēju patirināties ilgāk par pāris stundām.

Riga - Biksti 2017 022

Rīts Mārtiņielā iesācies agri. Jau 9:00 starts un visi sportiskie Limanānu viesi naski metas pa slideno bruģi prom Bikstu virzienā. Es arī. Mani īpaši nemulsina atrašanās pašā astes galā. Kaut kā man šodien vienalga. Pirmajā vietā veselība. Grasos sekot līdzi savām sajūtām un stāties ārā pie pirmajām grūtību pazīmēm. Vai tas vispār izklausās pēc manis? Jau pēc pāris kilometriem es kļūstu par lēnu Ingai, un viņa pamazām attālinās. Tas labi, lai sakopotu domas un noskaņotos gaidāmajam ceļam, man šobrīd gribas vientulību. Skrienu aiz kāda tēva ar mazu puisīti un 2 meitenēm – vienai raibi legingi, otrai pelēka, adīta cepurīte. Nepazīstu viņas. Šodien vispār daudzus nepazīstu. Kur tik daudz traku cilvēku savācies? Temps ap 6:30 – 6:40. Es jau vienreiz esmu mēģinājusi sākt skrējienu lēnām. Tas bija pērn Cēsīs. Nu nekādā jēgā gan tur uz beigām sataupījusies nebiju. Šodien gan arī nav tāda mērķa. Vienkārši skrienu. Lēno treniņu nezināmā garumā. No pārdomām izrauj 3 stirnu bariņš, kas šķērso veloceliņu. Skaisti dzīvnieki. Tuvojas tilts, pa kuru jāskrien augšā uz apvedceļu. Tajā vietā ceļš ļoti slidens. Kaut kā cenšos laipot pa vienu, pa otru pusi, bet tepat jau ir. Kamēr prātoju, kurā pusē parasti raušamies augšā, priekšā skrienošais bariņš to steidz darīt pa tālāko malu. Uz tilta gaida Matīss un filmē. Tipinu tālāk. Šis tāds nepatīkams posms ar visādiem piebraucieniem un nobraucieniem, jāuzmanās. Pa ceļam vēl sastopu Laimoni un tieku pie apskāviena. Tuvojas Piņķi, un man ļoti gribas ēst. Skrienu un klausos sava vēdera burkšķēšanā. Man obligāti jāpaēd. Kaut kāda neraksturīga sajūta. Sagribas zaļo pieturu, bet pa malām tikai reti krūmeļi, nav kur noslēpties. Nu neko darīt, aizslēpjos aiz vienas priedes, cerībā, ka uz šosejas ir tik daudz ļaužu atstarojošās vestēs, ka viens atsevišķs uzmanību nepievērsīs, pat ja viņam ir gari, rudi mati. Necik daudz skrējusi, esmu jau Piņķu kontrolpunktā.

Riga - Biksti 2017 090

Dzirdu, ka aiz manis ir vēl tikai daži Divplākšņi. Viņus jau var saskatīt. Pienāk neliels vīliens, kad uzzinu, ka nekā prātīga ēdama pagaidām piedāvājumā nav, kas ir pilnīgi pašsaprotami 13. kilometram. Kurš gan te varētu gribēt ēst? Sadzeros tēju ar kolu, apēdu pāris cepumu salmiņus un iebāžu kabatā 2 končas. Hmm, vai man ar to pietiks? Lelde piedāvā hematogenu. Vispār es tādus neēdu, bet, kā runā, šos jau vairs netaisot no asinīm, tāpēc neatsakos. Tipinu tālāk, mēģinot apvienot košļāšanu ar elpošanu. Tas ir piņķerīgs uzdevums, ja kaut kas samisējas, var sākt durt sānā. Mums to nevajag. Manu uzmanību piesaista sīka kustība labajā pusē. Pa ceļmalu lodā neredzēts zvēriņš. Gara, spalvaina ķirzaciņa. Ļoti glīts, balts ar melnu astes galiņu. Kā vēlāk noskaidroju – sermulis. Kamēr taustos pēc telefona, lai to iemūžinātu, perfektā maskēšanās kostīma īpašnieks jau ir pazudis manam skatienam. Lai nu paliek, esmu apēdusi hematogenu un nevilšus jūtu, ka kājas pašas grib paātrināties, tā pamazām, bet noteikti. Paldies, Lelde! Apsteidzu meiteni pelēkajā cepurītē, tad to ar raibajiem legingiem, lūkoju tur tālumā pēc tēva un dēla. Tā varētu būt jautra medību rotaļa. Turpinu paātrināties un, izskrienot uz šosejas, apsteidzu arī viņus. Man vēl aizvien ir interesanti. Noķeru meiteni ar plikiem ikriem, kas izskatās sarkani un nosaluši. Viņai nesalstot. Tad pienāk kārta Kodam. „Caps, ciet!” garāmskrienot iečukstu viņam ausī. Ilmārs tik viegli vis nepadodas. Maināmies. Liekas, ka pēc gaitas un figūras priekšā skrienošais ir Signis. Kad noķeru, šķiet, ka tomēr ne viņš. Skrienu ātrāk, ir tik viegli, man ļoti patīk! Kur gadījušies, kur ne, priekšā jau redzami Lāči. Man kāreiz gribas ēst!

Kontrolpunktā mani gaida Inga. 25 km pievarēti. Tēja, banāns, rozīnes, paldies Ildzei, un dodamies ceļā. Inga man neļauj skriet vairs tik ātri. Zem 6:00 – ne, ne. Un pareizi dara, esmu pārāk aizrāvusies, vēl tak tik tāls ceļš priekšā… Stop, kāds vēl ceļš, es taču neskriešu līdz galam! Vai tomēr skriešu? Man patīk, ka varu darīt pēc sajūtām – nekāda pienākuma, kad apniks, tad apniks. 10 kilometri pļāpājot paiet ātri. Neizpaliek arī medību elementi. Kad sāk gribēties ēst, tālumā spīdošā benzīntanka izkārtne signalizē, ka kontrolpunkts ir pavisam tuvu. Tajā sastopam Antru, kas mudīgi dodas tālāk, un divus puišus, kuri gan nemaz nesteidzas. Kontrolpunkta saimnieks ir negants – viņš piedāvā kūkas, bet tikai tiem, kas uz līdzenas vietas stājas ārā. Kāda nedzirdēta nelietība, tās kūciņas izskatās tik kārdinošas! Ir jau labi, ir vēl citi našķīši. Inga saka, ka tālāk skries lēnām. Man lēnām šobrīd negribas. Atvadāmies. Tiksimies ballītē. Skrienu augšā tiltā, tā galā apsteidzu vienu puisi, kurš mirkli pirms manis izskrēja no kontrolpunkta, tālumā redzama Antra, bet kur tad otrs? Dīvaini. No tilta lejā skriet ir viegli. Ātri vien noķeru Antru, apjautājos par pašsajūtu un labākajās Martas tradīcijās ieminu grīdā. Es zinu, ka šīs nav sacensības, bet šobrīd skrienas tik viegli, ka jāizmanto. Šis ir garākais starpposms – 16 km. Pēc neilga brīža noķeru pašu Stirnu Buku. Rimants izskatās tāds saskumis, vai arī saguris. Prasu, kur viņa draudziņi. Tie viņu esot pametuši, viens priekšā otrs aizmugurē. Dodos garām. „Kas gan tur miglā kūņojas, kust? To vajag zināt…” Tālumā, miglas maskētais siluets sāk palikt skaidrāks līdz pārvēršas par Stirnu Buka Takzini, kuru vairāk pierasts redzēt uz kvadracikla. Uz jautājumu, kādēļ pametis savu draudziņu, Gints tik atjautā, vai tad viņš vēl esot dzīvs. Ē, nu puslīdz vēl izskatījās. Skrienu tālāk, gaidot, kad beidzot paliks grūti.  Izsalkuma sajūta piezogas pāris kilometrus pirms kontrolpunkta, atceros, ka Piņķos iebāzu kabatā 2 konfektes, tās lieti noder. Kontrolpunkts ir pārcelts tālāk. Pagājušajā gadā te izstājos. Bija tik grūti un sāpīgi, ka izlēmu neturpināt. Šoreiz noguruma nav vēl nevienā kājā, tādēļ domu par ātrāku finišēšanu atlieku uz nenoteiktu laiku.

51. kilometra kontrolpunkts ir visai smalks. Tajā dižojas gan Riekstu karogs, gan kauss. Runā, ka tajā esot bijuši riekstiņi. Nemanīju, es domāju, ka kauss ir tikai dekorācija, tāpat kā alus un konjaka pudeles. Arī dīvānu es nepamanīju. Taču te atrodas pazudušais skrējējs no iepriekšējā kontrolpunkta. Viņš nudien ātri aizskrējis, tagad sēž, ēd un atpūšas. Tāda viņam esot taktika – ātri skriet un ilgi sēdēt. Atpūtnieks!  Plašā piedāvājumā enerģijas želejas. Nebiju domājusi tās treniņā lietot, bet citronu un piparmētru gan gribas pagaršot. Fu, pretīga, vienu malku izdodas norīt, otrs nāk atpakaļ. Es labāk turēšos pie vafelēm un tējaskolas kokteiļa. Arī šajā kontrolpunktā tiek piedāvāts izstāties par kūciņu. Nu kā tad! Laiks doties, nākošais punkts pēc nieka 10 kilometriem. Pagaidu līdz mani apdzen Atpūtnieks (kaut es zinātu viņa vārdu) un brienu mežā uz zaļo pauzi. Skrienot sāk justies neliels reljefs. To es jūtu ar pulsa vēlmi nedaudz celties. Bišku nometu tempu, nav ko sev darīt pāri. Man patīk, ka šis ir viegls skrējiens. Priekšā vēl viens medījums. Villijs. Viņš gan tik viegli nepadodas, kad beidzot izdodas apdzīt, viņš iesēžas man astē. Man riebjas, ja man sēž astē. Labāk, lai iet garām, vai atpaliek. Bet nu gan jau viens no mums plīsīs, agrāk vai vēlāk.

No miglas aizsega iznirst Pienavas zīme. Pēc mirkļa arī kontrolpunkts ir klāt. Tur ir Vāveres – Ina un Ilze. Ilze gaida Leldi, lai dotos ceļā uz Bikstiem. Hm, man taču kāreiz uz turieni. Labprāt paskrietu ar viņām. Būtu jauki novērst domas no vakardien darba karaokes ballītē dzirdētās dziesmas, kas uzstājīgi skan manā galvā visu skrējiena laiku: „Vse govorjat, što pitj neļzja…  ja gavorju, chto budu!” Bet to var tikai ar kādu sarunājoties. Lelde ierodas, bet mudina mani doties tālāk, apsolot, ka drīz noķers. Labi, nieka 12 km līdz Anneniekiem. Skrienu prom, bet Villijs turpina sēdēt man astē. Reljefs kļūst jūtamāks, tādēļ skrienu vēl lēnāk, tas nepalīdz, ritmiskie soļi kā pielipuši plikšķ tepat aiz muguras un garām neiet. Tas ir gandrīz vai vienā ritmā ar manu „Vse govorjat…” Šķiet, ka uz kādu brīdi tie pieklust, bet tad atkal atjaunojas. Pienāk septiņdesmitais kilometrs, beidzot sāku just nogurumu. Esmu pārsteigta, ka tikai tagad, tas nozīmē, ka mierīgi aizskriešu līdz galam. Raugos tālumā, vai ceļš jau nesāk liekties pa kreisi, tas nozīmētu, ka tūliņ būs kontrolpunkts. Priekšā pamanu vēl vienu medījumu.

Sasniedzot kontrolpunktu izrādās, ka astē man sēž nevis Villijs, bet pavisam cits skrējējs. Atpūtnieks jau atkal ir priekšā. Šajā kontrolpunktā beidzot piesēžu. Paldies Edgaram par plecu masāžu, ir pašā reizē. Kola, šokolāde, gurķītis, raugos, kur palikušas manas Vāveres. Neredz, nu labi, neies jau gaidīt, jāskrien tālāk. Palikuši tak vairs nieka 8 kilometri. Kādam puisim, kas žēlojas, ka esot grūti, piedāvāju izstāties. Ina sola, ka kalniņu vairs nebūs, ja nu vienīgi viens. Apdzenu abus džekus, kas atstājuši kontrolpunktu īsi pirms manis. Atpūtnieks jau atkal paskrien man garām kā stāvošai. Sāk strauji satumst. Kādu laiku vēl slinkums vilkt ārā lukturi, bet, sasniedzot Bikstus, to tomēr izdaru. Priekšā pamanu vēl vienu skrējēju, bet medības vairs nav aktuālas, jo atlicis pārāk mazs skrienamgabaliņš. Tipinu pilnīgā komforta tempā. Pāri šosejai, nedaudz uz upes pusi, un tur jau dzirdamas gaviles un bungu rīboņa. Kāda maza lampiņa ieskrien finišā. Man vēl loks pāri tiltiņam un arī es esmu finišā. Smaids kamerai. Uh, tas gan bija viens lielisks skrējiens. Vai man vispār ir bijusi kāda tik viegla ultra? Neatceros, parasti taču ir sāpes, izmisums un slikta dūša. Nu labi, kopumā jau es šodien biju lēna un sevi pavisam nemocīju. Tomēr pēc apstāšanās manas kājas pēkšņi sāk iebilst, ka tomēr esot baigi plosījušās un vairāk ne soli spert negribot. 81 km arī treniņrežīmā ir 81 km. Lai viņām tiek šovakar pelnīta atpūta. Pašai man tiek prieks un gandarījums par paveikto. 81 km 8 stundās un 52 minūtēs. Nav slikti, pirmajā gadā bija krietni lēnāk, bet otrajā es vispār nefinišēju. Laikam Limanāni to trasi uztaisījuši vieglāku.

Riga - Biksti 2017 224

Nobeigumā vien atliek pateikt milzīgu paldies Dainim un Ilzei par šī jaukā pasākuma rīkošanu un viesmīlību, arī visiem brīvprātīgajiem par palīdzību trasē un finišā. Jūs esat lieliski! Un, starp citu, Bikstos ir visforšākās ballītes!

Mēneša skrējēji. Trakais un ilZZuks

lim

Viņi skrien, viens vairāk, otra mazāk, bet skrien. Un janvārī, kad sniegi snieg un ledi salst, viņi uzrīko koptreniņu Rīga – Biksti – iespējams vēl vienu VSK Noskrien ikgadējo pasākumu. Kārtējo reizi žūrija lēma, ka ir cilvēki un viņu sasniegumi, ko nevar atdalīt, līdz ar to janvārī kronētie – Trakais un ilZZuks, jeb Dainis un Ilze Limanāni.  Lasīt tālāk.