Biedriem

VSK Noskrien twitter
VSK Noskrien Facebook profils

Polar M400 HR
Ūdensizturīgs GPS pulsometrs ikdienas treniņiem un sportiskiem sasniegumiem.
EUR 189.00

Mēneša skrējēji. Trakais un ilZZuks

lim

Viņi skrien, viens vairāk, otra mazāk, bet skrien. Un janvārī, kad sniegi snieg un ledi salst, viņi uzrīko koptreniņu Rīga – Biksti – iespējams vēl vienu VSK Noskrien ikgadējo pasākumu. Kārtējo reizi žūrija lēma, ka ir cilvēki un viņu sasniegumi, ko nevar atdalīt, līdz ar to janvārī kronētie – Trakais un ilZZuks, jeb Dainis un Ilze Limanāni.  Lasīt tālāk.

Problēma “Rīga-Valmiera.” Septītā epizode

valmiera7

Ir divu tipu skrējēji. Tādi, kuriem galvenais ir uzvarēt un tādi, kuriem galvenais ir noskriet. Apņemoties doties skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera, saprotu, ka man vajadzēs būt abiem vienlaicīgi.

Kāds noskrien.lv vecbiedrs ar visu sirdi parakstās zem mūsu kluba “galvenais nav uzvarēt, galvenais ir noskriet” saukļa, bet ir tipisks uzvarētājs. Lai arī patiešām pirmais ir bijis tikai šahā vai pilnīgos sētas mačos, pašas lielākās uzvaras ir izcīnījis sevī – nometis svaru un to notur līmenī, spēj neēst desas, lai arī visi apkārtējie to dara, un 1. janvāra skrējienā uz koptreniņu ierodas ar garšīgāko šampanieti, ko es esmu dzēris un pilnīgi bezalkoholisku. Un ne tikai sevī. Viņš ir izveidojis uzvarētāju komandu “Skrien Latvija” komandu vērtējumā. “Galvenais ir uzvarēt” vēlme, tev liek cītīgāk strādāt treniņos un katru nākamo maratonu noskriet ātrāk, bet te var būt arī blaknes. Par to arī stāsts.

“Pirmā epizode. 41km. Finiša taisne. Uz rokas pulkstenis rāda, ka nedaudz jāpiemet ogles un maratons būs zem trīs stundām. Arku ar apkārt esošo finišētāju gaidošo pūli jau var redzēt aiz greznās strūklakas. Otrā epizode. Vertikāli, gaišā telpā un slapjš, kā no mātes miesām nācis. Pār tevi noliecies tumšas ādas krāsas tēls baltā tērpā un saka kaut ko “debesu” valodā. Tātad tomēr Svētais Pēteris ir melns. Trešā epizode. Karstā laikā pārlieku daudz uzņemts šķidrums izvada sāļus, strūklakas ir jāapskrien no labās vai vismaz kreisās puses, Briselē medicīnas ekipāžas runā franču valodā.” Morāle? Un lai arī te paveicās un pēc sāļu atkačāšanas atpakaļ, nākamā dienā jau varēja jozt tālāk – ātrums nogalina.

Tā pat otrs šīs epizodes varonis ir uzvarētājs. Pašmāju sacensībās reti, kad nekāpj uz pjedestāla un labi noskrien arī citās pilsētās ar strūklakām. Bet tik un tā kādā sarunā par pēdējo maratonu, dzirdēju stāstu.

“Skrējām grupā krievs, divi baltkrievi un es. Trīsdesmitā kilometra dzirdināšanā gadījās misēklis un krievam, paņemot pudeli, tā nokrita zemē. Trīs kilometrus viņš mocījās un tad atpalika. Ap trīsdesmit piekto kilometru sākās neliels pretvējš un šķita, ka nomiršu. Dažus kilometrus pirms finiša pat tramvaja sliedes traucēja, nemaz nerunājot par cilvēkiem trases malā. Finišā biju drusku zem 2h16min.” Morāle? Bagātie arī raud.

Un es, viss paliek grūti neskrienu, sāp dibens apstājos, saule pārlieku stipri spīd un eju malā. Rīga-Biksti pasākumā zināju, ka neskriešu visu, bet maratonu gan gribētu. Trasē tas izpaudās kā 46km garš posms kontrolpunktu dēļ. Pirmie 15km aizgāja viegli, lai arī man tā bija pirmā saskaršanās ar skriešanu gar šoseju, kilometriem garām taisnēm un fūrēm. Skrējām divatā, fotogrāfējāmies, runājāmies un pie tējas tikām priecīgi. Ap divdesmito kilometru mans pārinieks jau vairs nespēja ievērot pat “Ivara” metodi un pāriet soļos nepareizos laikos, sūdzoties par krampjiem. Kādu laiku izturēju, bet tad sapratu, ka otra grūtības kļūst par manām grūtībām un tālāk tā nevaru. Kad atstāju draugu nelaimē, tad trīs kilometrus nolidoju, bet tā kā mūsu fiziskā kondīcija ir līdzvērtīga, tad pirmo reizi piedzīvoju ko tādu. Kājas paliek smagas, gan ikru muskuļi, gan augštilbu muskuļi paliek ļoti sāpīgi un cieti. Vingrošanai par slinku un šķiet, ka uz priekšu kunkulējot ir labāk nekā palikt uz vietas. Vienu brīdi pat gribēju izstāties un vairāk neturpināt, bet tik pat pēkšņi kā viss uznāca, tā arī pārgāja. Sasodīti laba sajūta, kad viss diskomforts tevi pamet un atkal vari skriet. Vienīgi stulbi, ka tas nāk viļņiem atkal un atkal. Paliek grūti un atkal atlaiž. Lai gan laiks ir sliktākais skrējēja karjerā, ar maratonu es tiku galā, bet tiem beidzamiem četriem kilomentriem motivācijas vairāk nebija un izmantoju lielisko brīvprātīgo pakalpojumus un Bikstos iebraucu sēžot siltā automašīnā. Bet tas noteikti kā mācību un uz atgriešanos.

Līga Linuža

Tiltini

Līga Linuža nu jau kādu laiciņu ir ļoti studentiska studente un cer, ka kādreiz šo statusu mainīs. Pārvācoties dzīvot uz kojām Rīgā, Līga metās iekšā dzīvē ar visu savu brīvo laiku. Par skriešanu lielas intereses viņai nebija, jo līdz šim vienīgais, kas no vieglatlētikas padevās, bija lodes grūšana, bet, lai mazinātu sirdsapziņas pārmetumus par neveselīgo dzīvesveidu, meklēja veidu, kā lēti un ērti izkustēties. Blakus visām studentiskajām organizācijām, kurās Līga sāka darboties, viņa atrada laiku arī skriešanai. Tagad viņai sāk šķist, ka blakus skriešanai sāk arī atrast arī laiku organizācijām.
Līga par savas skriešanas dzimšanas dienu uzskata 2012. gada Nordea Rīgas maratonu, kad no nulles pieredzes pieveica savus pirmos 10 kilometrus. Nākamgad sekoja pirmais pusmaratons, un vēl pēc gada – pirmais maratons. Līdz šim gan treniņos, gan sacensībās Līgai noskrieti daudzi pusmaratona garuma gabali, divas reizes skrieti maratoni un divas – kaut kas garāks. Katrā gadījumā viņa sevi vēl uzskata par iesācēju. Nesen Līga iegādājās jaunus apavus un ir gatava jauniem izaicinājumiem.

Kā skriešana ir mainījusi Tavu dzīvi?
Sāku saprast, kas ir cilvēka augšējā spēju robeža un kā tikt tai pāri. Nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka varēšu noskriet ko vairāk par skolas obligātajiem 1,6 km, bet tagad uzlieku sev arvien augstākus mērķus, lai redzētu, vai varu tikt vēl tālāk un sasniegt vairāk.
Tīri fiziski arī atguvu interesi par Latvijas apceļošanu. Pērn uz gandrīz visiem pasākumiem stopēju un pārvērtu sacensības par 2-3 dienu notikumiem ar plānotu un neplānotu klaiņošanu pa skaistākajām Latvijas vietām.

Tev draugi un radinieki skrien?
Neviens no draugiem neskrien. Ģimeni gan esmu apvārdojusi, māsa ar daudz labākiem rezultātiem kā man ir noskrējusi pusmaratonu, mamma trenējas pirmajiem 10 kilometriem pavasarī. Bet nu jau pamazām parādījušies draugi, kas skrien.

Rīga – Biksti. Kāpēc skrēji un kā Tev gāja?
Galvenais iemesls bija tāds, ka man ļoti patīk pirtis! Gāja pārsteidzoši labi un brīžiem ļoti emocionāli. Kāds ik pa laikam centās mani noņemt no trases, bet, ja ir kontrollaiks, tad ātrāk kā tikai pēc kontrollaika no manis nevar atbrīvoties! Un vēl var arī pieminēt, ka pa ceļam pāris reizes apraudājos un sacerēju dzejoli. Bija ļoti interesanti.

Kāds bija līdz šim garākais pieveiktais posms?
Līdz šim biju veikusi SKM 55 km.

Pēc Bikstiem tad jau Valmierai Tu esi gatava?
Kaut kā nepatīk tā apgalvot. Liekas, ka Valmierai nekad nebūšu gatava. Skrējiens ir sevis izaicinājums, un kolektīvi to darīt ir jautrāk.

Kā Tu motivē sevi šādos garos skrējienos?
Tādos brīžos asfalts runā ar mani un liek turpināt! Viena no sajūtām, kas man nepatīk visvairāk, ir puspabeigtība. Ja kādā brīdī iezogas prātā doma, ka nu jau ir gana, tad visu laiku domāju par to, kādi iekšēji pārmetumi būs, ja izstāšos. Grūtības ir pārejošas, bet padošanās mūžīga. Tas laikam arī ir galvenais dzinulis.

Vai un kā Tu plāno savus treniņus?
Cenšos izkustēties vismaz katru otro dienu pa savas puses mežiem. Parasti skrienu cik patīk, kad patīk un kā patīk, pie plāniem nepieturos.

Kādi vēl Tev plāni šim gadam?
Neskaitot burvīgās Latvijas izskriešanu pēc iespējas vairāk pasākumos, vēlētos piedalīties arī kādās sacensībās ārzemēs.

Tev ir svarīgs kāds konkrēts skriešanas mērķis?
Konkrēta mērķa nav. Varbūt vēlētos redzēt, kurš ir tas punkts, pie kura nāksies apstāties. Bet to es nekad neuzzināšu, ja nemēģināšu.

Novēlējums skriešanas biedriem?
Cilvēki man apkārt izturas skeptiski, netic nospraustajiem mērķiem un nemitīgi cenšas atturēt no to īstenošanas. Es uzskatu, ka zaudēju spēku tikai tajā brīdī, kad sāku domāt, ka man tā nav. Daudzi sev uzstāda zemus standartus un mērķē zemu, tāpēc tik vien arī sasniedz, tāpēc domājiet lielas domas, atkārtojiet tās atkal un atkal, līdz tās kļūst par pārliecību!
P.S. Brauciet ciemos uz Rēzekni! Apskriesim apkārt Rāznai un uzskriesim Mākoņkalnā! Bet pirts gan man nav. Jaukus visiem treniņus. Noskrien!

LigaLinuzaRB

Avots: Artūra blogs.

Koptreniņš Rīga – Biksti

01

Bikstu elēģija
Zemgalē, tālu, tālu skrien.
It neviens, neviens vēl nepārstāj.
Klausies, kā runā: Bikstu virzienā,
Rīt no rīt tev jāaizskrien.
Jāaizskrien, līdz pat Bikstiem tiem jāaizskrien
Un maniem mīļajiem Limanāniem
Mājās jāaizskrien.
Šie jau tālu skrien.
Aizskriesim, dosim godu tiem, aizskriesim
Par godu Limanāniem. Par godu tiem
Līdz pat Bikstiem. Skrien, skrien, skrien.
Rīt no rīt tev jāaizskrien. Aizskriesim,
Aizskriesim, dosim godu tiem, aizskriesim
Par godu Limanāniem. Par godu tiem
Līdz pat Bikstiem skrien. /Karalis/ Lasīt tālāk.